Tikko taksometrs, kas aizveda Dāvi uz lidlauku, bija iegriezies lielajā ielā, kur to no loga vairs nevarēja redzēt, Dagne smagi apsēdās dīvānā, pie mazā galdiņa. Tā bija vieta, kur viņi viens vai otrs arvien bija sēdējuši līdz ar tasi kafijas vai glāzi vīna, viņa un Dāvis. Māja pēkšņi bija ļoti tukša, un viņai it kā citas vietas visā mājā vairs nebija, kur palikt. Dāvja aizbraukšana nebija gluži neparedzēta, bet tagad, šai rītā, tā bija notikusi varmācīgi ātri, pārraujot pušu kaut ko, kas it kā tikai nupat bija atradis savu dzīvību. Ieguvums un zaudējums bija norisinājies pāris saraustītos mirkļos. Viņa atvēra galdiņa atvilktni. Viņš bija aizmirsis tur savu pildspalvu. Varbūt atstājis to viņai? Kā slēpjot, viņa to iekļāva delnās. Atvilktnē bija arī daži balti, neaprakstīti papīri. Tie neteica neko. Viss apkārt vairs neteica neko. Tas bija tik pretēji tiem pēdējiem jūtu piesātinātiem mirkļiem, kad Dāvis vēl bija tur. Lai atgūtos, viņa mēģināja raudzīties apkārt telpā uzmanīgi, lietišķi.

Istabai bija tas pats zināmais dzidrais gaišums un miers, kas uzvarēja vienu, divus, pat trīs un četrus cilvēkus, bet padevās, ja sanāca pūlis. Vai arī to varēja izjaukt viena pati trokšņaina, nemierīga persona, kas neuztvēra apkārtni, bet piepildīja to ar savu skaļumu (vai aklību). Tāds bija jaunais Eriks. No viņa nemierīgajām acīm, no smīna, no pirkstu dauzīšanas uz galdiem, no uzsišanas uz klavieru taustiņiem un žāvāšanās lietas it kā noslēpās, viņu krāsu mūzika apklusa, pietumsa. Viss kļuva tukšs, bēdīgs, pat nevarīgs, un Eriks garlaikojās, līdz izslaistījies telpu atstāja. Dagne piespiedās domāt par visiem tiem, kas tur kādreiz ienāca, kas atkal ienāks.

Nellija ienāca reti un arī šķita neredzam telpas starošanu, bet viņa to neievainoja. Viņa ienāca un izgāja, neko ne ņemot, ne atstājot.

Tikai Dāvis un Dagne īsti baudīja plašo telpu, atpūtās un dzīvoja tanī. Arī Dzintra, protams. Bet viņai bija maz laika izvaļīgi tur uzkavēties. Viņa gādāja par visiem un rīkoja mazus svētkus ar kafiju vai vīnu un kaut ko labu uzēdamu; ar sarunām, mūziku, slīdīšu skatīšanu vai kādām sabiedriskām spēlēm, ja neko citu nevarēja sadomāt. Svētki, ne dažreiz vien, bija vajadzīgi mājas kopā saturēšanai.

Dagne saudzīgi, bet cieši turēja delnās Dāvja pildspalvu. Viņa to daudzreiz bija redzējusi Dāvja rokā, kad viņš tur rakstīja savas piezīmes. Pildspalva bija maza, viegla un grezna, visa – zeltā. Varbūt Dāvis savā vienkāršībā, kādā tas staigāja, tomēr mīlēja izsmalcinātu greznību. Vienā viņa ausī bija smalks, tikko saredzams zelta riņķītis. To gandrīz nevarēja pamanīt. Bet dažreiz, kad viņš tieši, kā bija viņa paradums, skatījās Dagnes sejā, un viņa seja liecās tuvu tai pretī, sīkais zelta ripulītis bija silti tur klāt, pie viņa matu sprogām, pie viņa ciešā skata. Bieži Dagne domāja, ka viņa spēkpilnajam, tiešajam skatam bija kāda nozīme, kāda nešaubīga patiesība, prasība vai vēlēšanās. Kādēļ viņa neuzdrošinājās vai tikai kavējās izprast šo prasību? Viņa nolika to it kā pie malas, šo tiešo skatu, kā skatās suņi un bērni… Pavisam mazi bērni, mazliet jau lielāki bērni tagad vairs tā neskatās.

Domājot par Dāvja acīm, par viņa tiešo, ilgo skatienu, Dagni sažņaudza asa nožēla – kādēļ viņa vilcinājās, izbēga, noslēpās? Pat riskēt vajadzēja. Bet tāds bija viņas izlēmums, gandrīz pašas negribēts, kam viņa sekoja – nepadoties viņa spēkam un tādā ceļā paturēt viņa domas pie sevis varbūt uz visiem laikiem, lai domās viņš atgrieztos pie viņas arvienu. Bet tad vēl viņa aizbraukšana nebija tuvu.

.

Domas. Kas ir domas pret dzīvo ķermeņu tuvumu? Pret visa – ne tikai ķermeņu vien – tuvumu. Domas ir netverams, nejūtams, nedzīvs skāriens. Nedzīvs? Varbūt tomēr dzīvs. Kas ir izdzīvots, piepildīts reālais tuvums? Izsāpējusi, mirusi lieta… Dagnes domas sastrīdējās, un viņa zināja, ka viņai pašreiz nemaz nebija laika šīm domām. Un tomēr viņa, sevi novaldot no kādas neapdomātas darbības, piespiedās palikt, kur bija apsēdusies, tikai viņas domas skrēja savus ceļus, un viņa atkal no jauna atcerējās to dienu, kad viņi abi ar Pēteri reizē, gandrīz reizē, Pēteris tikai brīdi pirms Dāvja, ienāca te viesistabā. Pēteris jau bija teicis savu vārdu un apjautājies, kāds bijis viņas ceļojums, kad durvīs iestājās Dāvis – garš, tievs, vājš, pinkains, ar sprogainu, izpūrušu matu cekulu un tanī pazudušu, saviebtu, it kā saviebtu seju. Jā, Dāvis ienāca (apstājās durvīs uz mirkli), matu cekulā apslēptu seju, kas ne ar ko neatklājās. Viņš, savu vārdu sakot, bija drošs, pieklājīgs, varbūt pat smalks, elegants. No viņa it kā īdzīgā izskata tas bija mazliet negaidīti. Varbūt tādēļ viņš tūlīt Dagnes uzmanību saistīja vairāk kā Pēteris. Viņi abi bija no vienas zemes.

Dagne bija lasījusi dažas grāmatas par šīs zemes smagu notikumu pilno vēsturi un kāda viņu slavena autora ceļojuma aprakstu pāris gadsimtus agrāk pa šo zemi. Tas Dagni bija ļoti saistījis, šī zeme viņu interesēja, bet viņa nevarēja atcerēties autoru vārdus (autori šai grāmatai bija divi, slavenais rakstnieks un viņa sekretārs). Pēteris neko nespēja uzminēt, bet Dāvis, tikai mazliet padomājis, zināja autorus un grāmatu, kuru Dagne bija lasījusi. Tai brīdī Dāvja seja, kustības, it kā visa viņa personība izgaismojās, atvērās. Tai brīdī jau Dāvis kļuva Dagnei tuvs. Tikai viņa par to vēl nedomāja.

Nē, tomēr viņa to juta, zināja, priecājās, tikai pati sev to noslēpa. Uztvēra tikai to, kā Dāvja sprogainajai padsmitnieka sejai pārslīdēja gaisma, un tā vairs nebija sabozusies padsmitnieka seja, tā bija inteliģenta pieaugušā seja. Šis viņu iepazīšanās brīdis bija īss, rīta stundā, pirms viņu darbā došanās…

.

Dagne atjēdzās no pārdomām, kas pēkšņi likās bijušas pārāk ilgas, rokās tai bija Dāvja atstātā zelta pildspalva, un Dāvis pats bija ceļā uz lidlauku. Ātri viņa izskrēja uz ielas, neapdomāta, liela spēka dzīta, sāka soļot prom, kaut kur, vienalga kur, gan uz to pusi, kur Dāvja taksometrs to bija aizrāvis (viņš bija ārkārtīgi nokavējies), lai arī saprotot, ka uz lidlauku viņa nevarētu vairs tikt, ne Dāvi vēl tur atrast, lai arī kā un ar kādu satiksmes līdzekli viņa steigtos. Viņai arī nebija tāda nodoma. Nekā reāla. Tas bija kādu neizdzīvotu jūtu spēks, kas to dzina pa ielām. Lietus sāka līt, lēnām, tad arvien stiprāk lāses sitās viņas sejā, nenoslaucītas plūda pār to. “Man ir vienalga, kā es izskatos,” viņa domāja, ” šai pilsētā vairs viņa nav, man nav ko baidīties viņu satikt un neizskatīties pievilcīgi. Pilsēta ir tukša līdz galam, līdz visām šīm melnām sētām un vārtiem… un atpakaļ līdz mājai… Un, ja tur mājas mazie vārtiņi būtu vaļā? Viņš nebūtu paspējis…?”

Lietus nepārstāja, un vējš cēlās, kad viņa, vēl tālāk ielas apskrējusi, kā to domājusi vai nedomājusi, pārnāca mājās. Bet vārtiņi bija ciet. Dāvis nebija atgriezies. Tikai Dāvis arvien atstāja vārtiņus neaizvērtus, un pēc tā viņa daudzreiz bija zinājusi, vai viņš pārnācis, vai ne.

Bija kaut kas jādara, pat veltīgais skrējiens pa ielām bija kaut kas, kāda darbība, lai ko… paglābtu? Atgrieztu? Nē, nekas nebija vairs iespējams. Viņa sāka viņam rakstīt vēstuli.

.

“Tevis vairs nav šai miljonu pilsētā. Man nav ko baidīties Tevi satikt un neizskatīties visai labi – ir vējš un lietus. Tevis vairs te nav, bet es apskrienu tālas ielas, it kā lai paglābtu, lai iemūžinātu viņās Tavu tēlu, ko es nesu sev līdzi, kas nāk man līdzi. Man pēkšņi ir daudz spēka. Es varētu iet un iet, ja tas ko līdzētu. Kad es pārnāku mājās, vārtiņi ir ciet. Tu neesi pārnācis. Tu te vairs nestaigāsi. Šie vārtiņi, kas bija citreiz aiztaisīti, citreiz vaļā, jo Tu biji pārnācis vai aizgājis, bija kā slepena saite, neapdomāta prieka zīme agrāk. Tagad viņos ir kāds cietums, kāda dzelžainība, tā atplaiksnī, nē, asi izdārd lietu un notikumu negrozāmību…”

Nē, tā nav vēstule, ko viņa raksta, tā ir runāšana ar sevi, un viņa ļaujas tai kādu brīdi. “Un tā Tu paliec pie mana vaiga, pie manām lūpām… Nē, tas nav vaigs, ne lūpas vairs, tikai siltums, tumša saule; tas neesi Tu, kāds Tu esi līdz tam bijis, viss Tavs ārējais veids… es jutu tai brīdī Tevi citādi, es jutu Tevi līdz Taviem kauliem (no Tavu kāju pēdām līdz žokļa kaulam), pie Tava vaiga, pie Tava mutes kaktiņa, pie mana vaiga… bet tas vairs nebija Tavs vaigs, ne mans vaigs, mēs bijām kopā līdz kaulam, līdz tumšai starošanai dzīvā aplī no Tevis uz mani, no manis uz Tevi.” Viņa raksta un zina, ka nespēj arī sev to pateikt, kas pēkšņi bija nācis un pēkšņi kļuvis pārrauts, bet nu viņa var to (uz brīdi?) nolikt pie malas savās domās, kā kaut ko paglābtu no pilnīgas pazušanas.

Mierīgāk viņa sāk atkal rakstīt – viņam, Dāvim. Viņai liekas, ka ir ļoti svarīgi teikt, kas ir jāsaka tagad, tūlīt lielā steigā, lai viņš to dzirdētu, kad viņš vēl nav pilnīgi prom, lai arī viņš ir jau prom: “Tu man parādīji zelta vērtību, tā siltumu, krāšņumu. Jau Tavā ausī tā zelta stīpiņa staroja klāt Tavai sejai bagātāku siltumu. Tomēr es to reti uzlūkoju (kādu nepatīkamu asociāciju dēļ par ievērtiem riņķiem, aiz kuriem vadā), varbūt es no tās mazliet baidījos? Tanī bija kāda valdonība. Tās zelts arī tikai retu reizi pazibēja klāt pie Tavas sejas. Bet pirmajos mūsu svētkos, Dzintras mazajās viesībās, uz Tava kakla, zem pavērtās krekla apkaklītes, silti gulēja zelta ķēde. Un tā patiesi bija pirmā reize, kad es domāju – skaisti tas ir, ka uz vīrieša kakla mierīgi, silti guļ zelta ķēde. Tā vizuļoja piekļāvīgi, gludi. Tu biji izgreznojies, man šķita, man par godu. Naivie to izsaka tā un klausās viegli, un dejo viegli. Vai mēs dejojām viegli? Varbūt. Tavs skats atklejoja pretī manam un smaids iemetās pāri citu smaidiem. Un mans skats apmetās pie Tavas zelta ķēdes aiz Tava krekla apkaklītes, un Tava roka, riekstus no mazā kristāla trauciņa pagrābjot, kavējās tā, it kā tai būtu vēl kaut kas cits jāņem vai jādod (un tas bija tādēļ, ka es biju tuvu, es skatījos uz Tavu roku, es to redzēju). Nē, mēs nedejojām viegli. Kaislība iemetās asinīs it kā bez ziņas. No mūsu pusgada pazīšanās dienām šie pirmie mazie brīži ir svarīgi. Tie ir visa esence. Tieši tādēļ, ka tie tik netverami, tie dabū savu lielo vērtību. Kāda ir zelta vērtība, ar ko visu mēra? Kaislība iemetās asinīs bez mūsu ziņas. Tās vara, spēks skāra negaidīti. To nācās valdīt. Un tā bija labi, būt diendienā kopā ar to…”

Viņa atkal apstājās rakstīt, sāka domāt par to, kā tas bija bijis diendienā ar visu to, par ko viņa rakstīja, un arī – nerakstīja. Nezinātu, kā? Dāvis bija slaids, bet ne tik garš, kā viņš izskatījās, to darīja viņa pārmērīgais tievums. Plecos viņš kaut cik vēl turējās, bet gūžās un kājās viņa augums kļuva kā ūdens strūkla vai ledus, kas līst taisni, bez kāda pagrieziena, it kā – ne dzīvošanai. Bet pelēkajās goda biksēs, kad savās kokainajās kājās viņš mazliet nervozi, kautrīgi un tomēr ļoti eleganti sašūpojās, viņa pārmērīgais tievums apbūra. Jā gan, tas pārsteidza vēl ilgi, ik dienas no jauna, bet Dagne bija pieņēmusi to kā Dāvja pievilcību, ne vainu. Pirmo reizi Dāvi īsās biksēs redzot, viņa tomēr atvairīja savu skatu no viņa kājām, lai nesāktu brīnīties un viņu neapvainotu. Tikai no mugurpuses, Dāvim aizejot, viņas skats pavadīja to nekautrīgāk, apskatot tā kājas. Tās bija aizskaroši tievas, tomēr pareizi segtas garām muskuļu šķiedrām un pāri vienai kā sīka urdziņa novijās virspusē iznākusi vēna. Pār slieksni aizejot, viņš ceļos mazliet saliecās, it kā sargājot savu kāju tievumu, aizgāja pēkšņi kādā kokainā (lelles, Pinokio) solī. Tad īsu brīdi Dagne domāja, ka Dāvja pievilcības mērs būs mazinājies, bet drīz zināja, ka tas tā nav. Reiz tas ir sācies – nekas to nemaina. Kādu laiku, kādu ilgu, labu laiku.

.

Dagne apstājās domāt par to, par visu, par Dāvi, tas ir, jau par savām atmiņām par Dāvi. Viņa nostūma pie malas kā nederīgu visu rakstīto un domāto, izņēma Dāvja atstāto zelta spalvu, ko bija jau noglabājusi savā rokas somā, un lēnām vēl rakstīja uz kādas mazas papīra lapas, kas arī nebija vairs nekur sūtāma: “Tagad Tu, īstā, patiesā Tava persona, esi prom un cita man no Tevis vairs nav, tikai tas, kas dzīvo manā atmiņā. Un neiet prom, neiet prom. Un, ja ietu – man būtu žēl, es ciestu, ja tas pazustu bez apliecinājuma, tādēļ es runāju. Varbūt tas nav arī tā, varbūt mana runāšana paātrinās Tavu aiziešanu, jo tas, ko es izrunāšu, būs jauna patiesība, ne vairs tā, ko es redzēju, jutu, un pat ne tā, ko es patiesi gribu satvert savos vārdos. Tā būs it kā cita persona, kas nostāsies un aizēnos Tevi. (Bet man tomēr jārunā…) Šais trīs patiesības veidos, Tavā īstenībā, manā īstenībā (Tevis uztverē, kā es Tevi jutu un dzīvoju) un tanī, kas izaugs no mana stāstījuma, ir kāds tuvums un kāds svešums, pusapslēpts, pusatvēries dzīvības veids. Kam tas? Dzīves slavināšanai. Dzīves dzīvošana mūsu vidū ir jau pārtrūkusi. Kalni un jūras, un laiks tai jau klājies pāri. Tikai vēl dzīves slavināšanai…”