Līdz policija nāk (Ķikure/Kikure)

Pusdienas svelmes brīdī var pasēdēt zem klints, klintī, akmens dobumā, brūnganpelēkā, kas paisuma laikā bijis pilns ar okeāna ūdeni, kur ūdens darbojies: viss tīrs, ciets, pludlīnijās izgrauzts, izveidots; no pārāk stiprās saules slēpjoties, var pabūt tur, akmeni glāstot, taustot, mēģinot to saprast, atrast to. Tā mūsu nākotne – akmens, ūdens, gaiss. Tie sadzīvo krāsās, skaņās, kustībās, dzīvās un sastingušās, kas tomēr varbūt visas ir dzīvas, lēni mūžībā mainoties.

Vai labi būtu (būs) viņu vidū? – Šķiet labi, ļoti labi.

Tik stiprs, drošs, liels, varens tas viss pret mūsu mīksto mazumu.

Tikai pāriešana no mūsu mazuma, nīcīgā vārīguma viņu lielumā šķiet grūta, bīstama.

Un – acis. Visvairāk viss ir mūsu acīs – jūra, debess, akmens un mūsu pašu līdzinieks. Kā šķirties no acīm? Varbūt tie, kam bijis jau iepriekš no tām mazliet jāšķiras (tām mazliet satumstot), zina vairāk, saprot dziļāk – zeme, akmens, jūra. Lai paliek jūra…

“Kur paliek guns, kas izdzisusi,
kur aiziet vējš, kas norimis?”

Un revolūcijas etīde paliek pilnam neizspēlēta kā tāds iegrauzts ābols, par cietu, par sīvi–skābu bērniņa zobiņiem! Tomēr tās garša ir palikusi uz mēles, un tā vairs nav kārojusi vieglas un saldas lietas vien. Bet kāda tam nozīme, ko kurš bērniņš grauž? Jeb – ir nozīme tam? Tā ir vienīgā lieta, kādēļ viss notiek. Revolūcijas etīdes – Bachs, Brāmss, Bēthovens, kas bija ceturtais B? Bartoks. Bartoks? Kā tas tur ticis? Ar savu B, protams? Ar ko kurais kur tiek? Ar tramvaju, diližansu, ar vilcienu, kuģi, lidmašīnu un – kājām. Ar šujmašīnu un pļaujmašīnu nekur netiek. Bet jātiek būtu arī ar tām. Ar tām būtu jātiek…

Kur jātiek?

.

Lai tas paliek. Izskaidrotas lietas, tāpat kā absolūti perfekti izkārtotas telpas, kļūst beigtas. Ja tu visu zini, tad tev nav vērts runāt un otram tur nav ko klausīties. Sadarbība sākas tikai tad, ja ir kāds nezināmais, kas jāatrod. Un to nevar atrast, jo, ja to atrod, tas vairs nav tas – nezināmais, kas jāatrod. Nav vairs meklētais. Nieki. Meklēšana paliek.

Teorētiski ņemot, akmens, ūdens, gaiss, par ko runāju, par ko domāju, ko meklēju, sēžot akmens dobumā okeāna priekšā, ir labāka viela, lieta, būtība, eksistence kā visu dzīvo mūdžu, cilvēku ieskaitot, iznīcīgā garām klaiņošana.

Teorētiski ņemot. Un praktiski tas arī būs reiz visiem mums jāņem, kā to ik mirkli jau citi ņem.

Bet, neņemot teorētiski, ir lieliski, dievišķi liela lieta (tāpat kā akmens, ūdens, gaiss), kad dzīva roka pieskaras citai dzīvai rokai un kaut kas zied (kā roze un lilija…), un akmens ir tāls un mazs. To var paņemt delnā un sviest tā, lai tas aizslīd pa ūdens virsmu, pieskardamies tai un radīdams mazus plunkšķus vienu, divas, trīs, piecas, sešas un varbūt pat septiņas reizes. Un suns rej no prieka, un cilvēki smejas!

Lai iet mūzika, cik vien to jaudā mašīna, cik vien to var stereo dot – lai sienas kļūst caurspīdīgas un dreb, līdz – policija nāk. Policija tā kā tā nāks.

Pēc stundas tā būs klāt. Būtu varējuši jau klausīt kaimiņieni, kas klauvēja pie durvīm, pie logiem – lai beidz! Bet neklausot varēja dejot skaņu liesmās vēl vienu pusstundu ilgāk. Līdz policija nāca.

Leave a Reply