Labi ir uzelpot lielajā Sidnejas parkā pēc divu gadu prombūtnes. Parka apkārtmērs – septiņi kilometri. Automašīnu ceļi, jājēju ceļi, riteņbraucēju ceļi. Priedes, palmas, eikalipti. Putni staigā, peld, nāk klāt, zivīm muguras no ūdens ārā – sauļojas vai plēšas ar ūdens putniem dēļ baltmaizes gabaliem. Pilsētas jumti, torņi visapkārt. Viss ir kā agrāk. Soļi zina, atrod, pāriet siltās klints muguras, kas mazliet izcēlušās no sausās zemes. Dažās vietās klints akmeņi uzcēlušies krietni augstu, var pakāpties, atsēsties, nolikt grāmatu, noņemt saules brilles. Jauns eikalipts blakām vēdina garas, šauras lapas, met nost pērnā gada mizu sausās sloksnēs, zem tām viņa jaunais stumbrs ļoti maigs, šķiet mikls, dvašo gaišs, izraibināts iezaļgans, iepelēks, dzeltenīgs. Viss ir kā agrāk. Šai parka daļā maz palīdz dārznieka rokas, tās varbūt tikai piepalīdz dabai izskatīties dabīgai. Bet manu skatu pārsteidz, kā tik ļoti varējuši saaugt un sakuplot divi, trīs (tālāk ceturtais, piektais) dziļi violetās krāsas eikaliptu krūmiņi? Jau pāri cilvēka augumam, kupli un biezi, un krāsa neticami koši violeta.
Kad es tos pēdējoreiz redzēju, tie bija ļoti sīki, panīkuši, aplauzīti, nomīdīti, izkaltuši krūmeļi. Tieši šī viņu posta dēļ skats pie tiem apstājās: tik mazi, jauni un jau padoti iznīcībai. Tomēr – tik neredzēti krāsaini, varbūt tādēļ te stādīti, bet tad atstāti nekopti, vieni grūtajā eksistences cīņā. Un – raugies tagad!
Jā, Austrālijā daudzreiz nākas pabrīnīties par dzīvības izturību, par izciešanas spējām dabā. Redzi izdegušu mežu – viss melns, pelnos. Uguns sakropļots un tālāk, šķiet, saules liesmu nežēlots, iznīcināts.
Bet pēc dažām nedēļām tā pati vieta tā pārsteidz, ka nezinātājam jāiesaucas:
“Tā nav taisnība! Tā nav patiesība…!”
“Domājat? Kas tad?”
Viss izdegušais mežs, visi melnie stumbri kā nokārti, kā nokaisīti maigiem jauniem dzinumiem, caurspīdīgiem pumpuriem, lapām, kas mirdz pret sauli zaļganās, dzeltenās, sārtās krāsās kā dzintari. Skats gandrīz ērmīgs. Likās, tas zūdošs, bezcerīgs mēģinājums, tas nedzīvos. Bet tas dzīvo. Patiesi – tas zūd, bet tikai, lai augtu, sakuplotu, sacietētu dzīvā izturībā.
Un sadegušie maigākie krūmi un stādi nāks atkal no zemes, no saknēm ārā.
Arī šo violeto, kādreiz gandrīz pilnīgi nomīdīto eikaliptu krūmu izdzīvošana, varēšana izdzīvot ir apbrīnojama. Pēkšņi liekas – tas attiecas arī uz daudz ko citu: ja viņi varēja, tad varēšana nav neiespējama…
Apstājos pie viena otra violetā krūma apbrīnā, pie trešā palieku ilgāk stāvot un pēkšņi – nevaru aiziet, viņa dzīvošanas aktivitāte ir tik liela, ka liek man tur stāvēt, it kā krūms būtu dzīva būtne, kas ir sākusi ar mani kādu kontaktu, kādu sarunu. Stāvu un skatos krūma sīko lapu biezoknī, viņa pārvarīgi violetajā krāsā, viņa daudzveidīgajā kustībā; katra lapa ir pagriezta pareizi apsvērtā leņķī pret sauli, pret gaismu. Pret – ko? To es īsti nezinu. To es nemaz nezinu.
Palieku stāvot ilgi. Saule ir visapkārt – silst no zemes, no klints pamatiem, no violetā krūma, no debesīm virs galvas, gandrīz tieši virs galvas, gandrīz nemetot ēnu. Es iekūstu visā līdzi, siltajā gaismā, un gribu sākt kādu sarunu ar krūmu.
.
Es tevi redzu. Lai gan es tev nepieskaros, man liekas, es ne tikai redzu, es – vairāk nekā redzu. Un es gribu, es jūtu, ka es gribu zināt – kā tu redzi mani? Kā tu jūti, ka es te stāvu? Ir skaidrs, ka tu kaut kādā veidā jūti manu stāvēšanu. Es tev neaizsedzu sauli, tomēr kaut kādā veidā es tevi traucēju. Varbūt – iepriecinu? Vai nevarētu būt tā, vai tas varbūt ir tā, ka tu manu tuvumu jūti labpatikā?
Lai arī – tas varbūt varētu nākt man par ļaunu.
Es gribētu zināt: kā tu redzi mani?
Tu – neskaties ar acīm…
Es aizveru acis un raugos krūmā aizvērtām acīm.
Sākumā es visu redzu gandrīz tikpat skaidri – viņa lapu daudzveidīgos pagriezienus, viņa violeto krāsu. Saules zeltainumu.
Bet tā vēl ir mana cilvēcīgā visa uztvere, manu acu uztvere.
Piespiežos neredzēt violeto krāsu, un pamazām tā izzūd. Arī citas krāsas un saules gaisma izzūd. Man šķiet, es jūtu vibrēšanu, kustību, viļņošanos kā plūšanu, kā kamolā velšanos, siltumu… Nē, siltums ir mana cilvēka sajūta. Man jājūt vēl – savādāk. Un man šķiet, es jūtu vibrēšanu, starošanu, kaut ko ļoti intensīvu visapkārt, visvairāk no krūma, kas man ir vistuvāk, un uz īsu mirkli es zinu, kā var just sauli bez mums zināmās gaismas un siltumas izjūtas, man šķiet, es jūtu krūma laimīgo, cīņas pilno dzīvošanu. Es domāju – laimīgo, tas atkal ir cilvēka jēdziens, bet tomēr, tomēr – īsu mirkli esmu dzīvojusi, kā dzīvo krūms. Varbūt mazliet ko sapratusi.
Man ir jāatver acis un jāiet mans ceļš.
Tas ir bijis savāds, laimīgs brīdis.
Tas ir piepildījis mani ar spēku, ko esmu iztulkojusi kā – laimīgu, labdarīgu, draudzīgu man. Vai tas ir tāds bijis krūma izpratnē, man par to nav ziņu. Uz mirkli man šķita, ka es zinu, kā krūms uztver pasauli un savu dzīvošanu. Man nav zināms, vai un kā viņš jutis manu stāvēšanu. Varbūt, ja es nekustētos, nekustētos gadiem, viņš apliktu man savas saknes un tas – būtu tas. Kas? Tikai tas, kas agrāk vai vēlāk notiks. Bet šai dienā tas vēl nenotiek. Tā bija tikai divu būtņu (kā citādi mūs kopējā vārdā var saukt?) garāmejoša mijiedarbība.
Ž. P. Sartrs saka, ka eksistence ir uzspiesta, negribēta lieta, no kā mēs nevaram atkratīties. Ja koki varētu, tie atsacītos dzīvot, eksistēt. Nevaru apstrīdēt viņa domas, bet viņš nevarētu apstrīdēt arī manējās, ja man liekas, ka tas tā nav. Ja tas tā būtu, ka koks nevēlētos dzīvot, tas nedzīvotu, tas varētu, zinātu – kā nedzīvot. Eksistencē ir arī daļa mūsu piekrišanas, mūsu vēlēšanās to uzņemties.
Šis krūms – grib dzīvot. Es – gribu dzīvot. Un ja šī gribēšana arī ietilpst eksistences mums uzspiestā likumā, varbūt tā pildīšanā ir tomēr kāds sīkums, kāds grasis mūsu brīvās gribas, piekrišanas.
Dažām mežoņu ciltīm (arī Austrālijas iedzimtajiem) ir zināms veids, kā eksistences uzlikto dzīvošanas procesu var apturēt, nelietojot nekādu varmācību. Mums nekas tāds vairs nav zināms. Varbūt mūsu senčiem bija. Viņi apņēmās un – nomira. Vēl tagad saka: “Viņš ņēma un nomira.”
Vai viņš varēja arī – ņemt un piedzimt? Liekas – ne.
Lai cik laba bija satikšanās ar krūmu, tā ir bijusi tikai viens piedzīvojums mūsu pašu ikdienas robežās.
Bet tāds, kas tuvina.
