Kādu rītu, kad eju slaukt govi, gaisā ir neizprotams dzidrums un svētdienība. Ir, it kā būtu atgriezies kāds sendienu brīdis. Acis, no jauna visu aplūkojot, meklē pēc šī rīta burvības cēloņa. Bet viss ir tāpat kā bijis. Nav arī svētdiena.

Govs skatās uz mani, kad es nāku, un viņas putns šūpojas viņai uz muguras. Varbūt viņa nemaz nezina, ka tāds putns dzīvo. Bet viņš ir tur no agra rīta līdz vēlam vakaram un nolasa viņai katru mušu.

Putns ir strazda lielumā, tikai garākām kājām un asti, krāsās melns ar baltu. Viņa vārds ir šūpastis (wagtails), jo viņš visu laiku vēdina, šūpo savu asti. Viņš uzlaižas kādā kokā un pagaida, kamēr es govi izslaucu. Kad es eju, viņš atgriežas savā vietā uz govs muguras, vairāk uz plecu pusi, lai govs, vicinoties ar asti, to nenotriektu zemē.

Ejot uz mājas pusi, pāri krietni izkaltušam, bet rīta rasā atspirgušam ganību stūrim, es novērtēju piena lāsi savā spainī. Vai iznāks arī rūgušpienam un biezpienam, ko ēst launagā ar sviestu un sausiem kartupeļiem? Laikam iznāks. Sviests jāpērk, tam te neiznāk. Govi ir gadījies nopirkt mazu. No viņas vairāk nevar prasīt. Un uz pienu krītam mēs visi – lieli un mazi, suni un kaķi ieskaitot.

Piena vajaga visai dienai, sākot ar rīta kafiju un bērnu auzu pārslu tumi. Krējums mazliet nosmelts no kannas virsas – saldējumam. Lielā krūze ledusskapī, ko saldā pienā dzert. Pārējais rūgušpienam. Austrālieši rūgušpienu nepazīst. Viņi domā, ja tādu ēd – tad pagalam. Tomēr tā nedomā visi. Mūsu viena kaimiņiene, kas mums pārdeva pienu, kad mums vēl nebija govs, kādu reizi iedeva man katliņu vājpiena un paskaidroja, kā no tā izgatavot biezpienu. Pamācība bija gandrīz tāda pati, kāda varētu būt mūsējā. Otra kaimiņiene neko tādu nav dzirdējusi. Ir jau tā, ka Austrālijā sausā, karstā vasarā ne arvien izdodas saraudzēt labu rūgušpienu. Tas kļūst melns, dzeltens un rūgts.

.

Domājot par biezpienu un aizklīstot līdz Jāņu sieram, es vēl arvien nevaru izskaidrot šī rīta svētlaimību.

No meža atskan viena maza putna balss, kas sit kā vienmuļš zvaniņš. Tas ir zvanu putniņš – bellbirds. Viņam ir tikai viens tonis (gan katram mazliet citāds), viens skanīgs piesitiens, un viņš to nesit gluži vienmērīgi, bet viņam ir kāds apslēpts, izplūdis ritms. Ar to viņš pilnīgi līdzinās zvaniņam.

Dzirdot zvanu putniņa vienmuļo, skanīgo zvaniņu, es pēkšņi zinu, kas šai rītā ir noticis. Ir mitējušies kliegt lokasti. Beidzot ir kluss no viņu ausu plēsējas sisināšanas. Tā vilkās visu vasaru, viņi sāka jau labi pirms Ziemsvētkiem.

Nevar teikt – viņi kliedza, nevar teikt – viņi sisināja. Viņi plēsa gaisu caurām dienām. Tas vairs nebija joks.

Lokasti ir lieli, spārnoti kukaiņi. Gandrīz kā mūsu dunduri, tikai reizes desmit lielāki. Viņu kliegšana ir tāda, kāda varētu būt mūsu pļavu sienāzim (varbūt kopā ar circeni), pielaistiem pie laba skaļruņa. Šovasar lokastu bija simtiem un miljoniem. Tikko gaismiņa ausa, jau sākās tracis. Rītos mostoties, vēl pusmiegā esot, likās – tur ārā, mežā, milži sacenšas, žvadzinot savus milzu naudas makus. Un tajos, briesmīgi kratīti, skan zelta, vara un sudraba naudas gabali, un turklāt vēl viņu, milžu, misiņa bikšu pogas, varbūt arī tukšas konservu kārbas, kuru te pilni meži, pilnas ceļa malas.

Viņi ņēmās augu dienu. Dažreiz karstajās dienās šķita – pār māju, pār lauku ir sacelti milzu tālruņu stabi ar tūkstoš tālruņu stieplēm, kas rūc un džinkst nerimstoši, apdullinoši… Un protams – karstums, karstums turklāt.

Bet vienā dienā, lūk, viss ir prom, un dzidrā klusumā skan viena putniņa dzidrais zvaniņš. Viņa skaņa krīt caur zariem kā rasas lāses. Zvanu putniņu te nav daudz, bet kādu jūdzi tālāk, vientuļākā meža ceļā, viņus var klausīties koriem. Viņu zvanu tinkšķieni ir dobjāki un gaišāki, asāki un maigāki, un skanoši, tik skanoši caur zariem, ka nevar atšķirt, no kuras puses kura balss nāk. Tur viņus klausīties mūs aizveda austrālieši.

.

No tā, kas piedzīvots, mēs varam atcerēties un ņemt labāko. Arī lokasti vairs neliekas tik nomocoši. Bērni viņus mīlēja visu laiku. Suņi un kaķi viņus medīja un ēda. Viņi ir dažādi un skaisti, kā vecmeistaru rotaļlietas. Jau viņu vārdi vien par tiem stāsta:

Double Drummer – dubultbundzinieks, tas, jādomā, tas ar vistrokšņaināko dziesmu.

Cherry Nose – ķiršu deguns, ar tumšsarkanu pogu galvā, kur varētu būt deguns, pats brūnsarkans ar ziboši pelēkiem toņiem.

Greengrocer – sakņu tirgotājs, viss zeltaini zaļš.

Daiļākais, zināms – melnais princis – Black Prince! Melni spožs ar sīkām baltām iemaliņām, acis sarkanas. Pati greznība!

Feather Duster – putekļu spalvulis, pelēcīgs, bet noskaņots, maigi mīlīgi putekļains.

Un nu vēl – Yellow Monday – dzeltenā pirmdiena! Pavisam aizdomīgi zaļganbāli dzeltens.

Bērni kāpa viņiem pakaļ kokos un stiepa tos istabā. No bērnu pirkstiem spārnus vaļā dabūjuši, lokasti laida vaļā skaļus tarkšķus. Bet taisni tas bija tas, kā bērniem vajadzēja, kad viņu skaistums bija apbrīnots.

.

Lokastu dzīve šai pasaulē ir diezgan sarežģīta. Septiņi gadi viņi guļ zemē, kādā kūniņā, kas izveidojas par pelēkbrūnu, lielu, neveiklu vaboli. Pavasarī sakņu dobēm zemi rokot, es uzraku šīs vaboles un izbijos – kas tad nu atkal – skorpions vai cits nezvērs, ar stiklainām acīm un vēža kājām, bet pavisam neveikls un kusls. Drošības pēc tomēr jānomaitā.

Vēlāk redzam, ka šīs vaboles ir naktī izlīdušas no zemes, vēl alas visur palikušas. Un tad ieraugām viņu tukšās, pamestās karietes uz koku stumbriem, uz celmiem, visur rindām vien.

Spārnotais lokasts ir gulējis vabolē. Viņš ir pārgrauzis pats savu galvu un izlīdis no savas ādas, no dzeltenpelēkās čaulas, un aizlaidies. Nu saulē, kokos viņš dzīvo septiņas dienas. Lido un triec savas trakās siseņu dziesmas. Bērni saka, viņi iedurot asu dzeloni koka mizā un sūcot sulu. Tas būs rakstīts dabas zinību grāmatās, ja bērni paši to nav izdomājuši. Jā, melnais princis un dubultbundzinieks! Viņi nu gulēs septiņus gadus, līdz celsies (tā gan būs viņu nākamā paaudze). Tad jau vērts bija pieciest viņu prieka dziesmas, kuras viņi kliedza savās īsajās dienās zem saules. Īpatnēji ir tas, ka viņi visi iet gulēt zem zemes un mostas visi vienā gadā, tikai nedaudzi nepievienojas šim ritmam.

Austrālijas dabai trūkstot poēzijas, neesot dziedātāju putnu, žēlojās balsis emigrantu nometnē. Bet viņas putnu skaņas un viņas poēziju atrast ir jāiet ārā, laukā, mežā, viņu “bušā”. Vajag noliekt galvu līdz zemei, kur zālē guļ tūkstošiem koku stumbru, stāv milzīgi, apdeguši celmi, tur var ieraudzīt šo to; arī prinču pamestās karietes, kas, rindām sabrauktas, stāv klusas, nekust no vietas, visu vasaru panes lietus un vēja brāzmas un gaida. Bet prinči ir aizlaidušies, mantijām mirdzot, un ņēmuši galu savās šīs pasaules dzīrēs. Pēc septiņiem gadiem izbrauks citas karietes, citi prinči izkāps dzīrot septiņas dienas.

Pēc septiņiem gadiem! Tātad – mūsu vasara ir šodien! Tāds ir likums un raksts, ko mēs izlasām, noliekušies pie šīs zemes.