Alkas (Ķikure/Kikure)

Bet neprātīgas alkas nebeidzas un nebeigsies. Kāda uguns, kas dedzina dienu un nakti, liek kārot, ko dienas nekad nav atnesušas, nekad dzīve nav ļāvusi satvert un zināt to un – iegūt, iegūt, kā cilvēks vēlas iegūt. Un mēro visu ar to. Satvert un iegūt. Tas, pēc kā alkas nebeidzas – vai tā ir mīlestība? Ir un nav. Tā parādās un zūd, liek nojaust sevi un atklājas citāda. Sirds vilcinās ņemt to, kad to var aizsniegt, jo viņa nav tad saskatāma tāda, kā ir nojausta. Pelni put zem vizuļojošas virsmas. Bet visa būtība, miesa un dvēsele, ir savilkta kā stīga gaidīšanā, tā san pati no sevis. Tikai netuvojas tai rokai, kas liktu tai skanēt. Un trūkst. Vai tā ir mūžīga bēgšana? Vai tā ir mūžīga neatrašana?

Tā ir mūžīga sanēšana. Nav nekā. Tik mūžīga sanēšana kā tālruņa stieplēs, kas nes nedzirdamus vārdus.

Bezmākoņu dienas. Meži deg. Zilas dūmakas. Karsts. Izpostīta diena. Nezinot, kā dzēst to uguni, kas gruzd kā meži, nekas to nedzēš. Nekas no tā, ko var aizsniegt šinī dienā. Nekas no tā, ko bijis iespējams aizsniegt daudz bagātākās dienās.

Mūžīga sanēšana. Laiks atšķirt grāmatu un nolikt. Sataustīt kādas mūzikas taktis un apklust. Raudzīties kādā zarā un klausīties – mūžam nebeidzamā sanēšanā.

Ja kāda balss pēkšņi teiktu – „Diezgan!”

Sāpēs varētu kliegt un aizsmakt par nepiepildīto.

Un varētu – maigi smaidīt, teikt paldies un nejust nepiepildīto.

Un varētu daimoniski smieties, kas būtu kliedziens un smaids reizē.