Diena (Ķikure/Kikure)

Pulkstens tuvojas vienpadsmitiem, un beidzot es paņemu grāmatu. Esmu tik nogurusi, ka lāga nevaru uztvert visa lasītā jēgu. Bet – tāpat ir skaisti. Maldos kā pa mežu. Pa bagātāko mežu. Pilsētu, tautu nosaukumi, cilvēki, laiki, gadsimteņi. Es maisos tur pa vidu. Kā Tils Pūcesspieģelis, kas klīst pa pasauli, bauda un dzīvo to. Esmu viens no visa un visur klāt. Kosms ir vissīkākajā.

Tiešām, man grūti lasīt – bet es guļu uz rindām – beidzot dzīvoju. Kaut ko daru. Pēc garas, idiotismā pavadītas dienas.

Jūklis un ņudzeklis, kam man dienā jātiek cauri! Diena man negriežas kā citiem – reiz sevī apkārt, sākot ar rīta darbiem un beidzot ar vakara. Man tā maļas trīs un vairāk reizes sevī. Bez jēgas. Jāpiepūlas, lai es nesajuktu visā, neapstātos, neaizmirstu ko, lai nepaliktu kaut kas nedarīts, nepabarots. Galvenais – nepabarots. Lai gan – vai es tagad tik daudz baroju? – Nē. Un jā. Es baroju visu dienu. Es baroju pīles. Slaucu govi. Kuru uguni. Gatavoju ēdienu. Mazgāju traukus. Skrienu uz ligzdām, lasu olas, nesu olas, tīru olas, pakoju olas. Kuru uguni, gatavoju ēdienu. Mazgāju traukus. Mazgāju veļu. Mazgāju nezin ko. Baroju suņus. Skrienu uz ligzdām, nesu olu spaiņus, tīru olas. Gatavoju ēdienu. Nemazgāju traukus. Bet tie būtu jāmazgā. Tie būtu jāmazgā, dārzs būtu jākopj. Dārzs ļoti būtu jākopj…

Es meklēju malku. Malkas bieži nav. Dažreiz tā slapja, dažreiz tikai lielie gabali. Vienmēr tikai lielie gabali. Es vienmēr izlasu mazos gabalus, man nav jēgas, kā uguns jākurina…

Es kurinu uguni. Gatavoju ēdienu. Tīru olas. Skrienu uz ligzdām. Gatavoju tālāk ēdienu. Meklēju govi. Slaucu govi. Baroju suņus. Gatavoju tālāk ēdienu. Sāku pabeigt gatavot ēdienu. Vakars tuvojas. Ir jau klāt, viss, šķiet, drīzi būs galā. Bet nav. Ir pats grūtākais brīdis, jo esmu nogurusi. Vēl viena vista pa vidu!… Vēl salāti. Salāti atkal aizmirsīsies. Tad… Nē, vēl trauki. Nemazgātie trauki. Tad – vakariņas. Sāk piestāt soļi…

Bet olas. Vēl vakara olas.

Olas gandrīz notīrītas. Paliek vēl mazgājamās uz rītu.

Pulkstens tuvojas vienpadsmitiem. Man jādod Ingai zāles. Inga saaukstējusies, zāles ik pēc četrām stundām. Bet es – brīdi lasīju. Gandrīz nesapratu rindas jēgu. Bet es viņās dzīvoju. Un ir bezgala daudz ierosinājumu. Viss manī sāk dzīvot! Drudžaini. Pēc idiotismā pavadītās dienas. Bet pulkstens tuvojas vienpadsmitiem – Ingai zāles. Un tad gulēt. Ja palikšu līdz divpadsmitiem, nevarēšu gulēt. Bet rītu agri jābūt augšā un – jāsāk viss no gala. Un tā dienu pēc dienas. Bez gala. Nedrīkst izlaist nevienu ēdienu reizi. Ne traukus. Ne suņus. Ne olas. Ja vienu cēlienu olas nenotīru, jau triju spaiņu vietā gaida seši. Ja vēl vienu – jau deviņi. Ja visu dienu atstāju – otrā rītā jau gaida divpadsmit, trīspadsmit, četrpadsmit… Tad viss dubultojas, trīskārtojas. Dzirnaviņas maļ sāli un sāli, un sāli, un kuģis taisās grimt…

Bet skaisti tomēr, ja reiz par laikiem ienāk kāds cilvēks, kāds apmaldījies vai pļāpīgs kaimiņš, vai atbrauc viesi – un visu kārtību izjauc. Tad īsu laiku ir uzvaras sajūta – protests, streiks, sacelšanās, valdības gāšana! Brīvība, brālība u.t.t.

Bet revolūcija ar uzvaras saucieniem beidzas, un es sēžu olās. Dzirnaviņas maļ sāli, sāli… Līdz mana briesmīgās nekārtības kārtība atgriežas. Pīles, suņi, govs. Maizei nauda jāaiznes, jāieliek kastītē. Maize jāatnes. Ja nē, paliks tā pa nakti ārā, ja vējains, sakaltīs. Vai mazās skudriņas salīdīs iekšā. Man vienalga. Taisnību sakot – man pilnīgi vienalga. Kādreiz tas, manuprāt, pat jauki – skudriņas maizē. Bet citiem tā traģēdija. Tāpat ar daudz ko – ja pulkstens aizmirsts uzvilkt vai zivju vecis nokavēts. Tās visas traģēdijas.

Tomēr pa vidu notiek nelabas lietas. Pa vidu dažreiz nolaižos uz dīvāna taisni tad, kad jāiet uz olām, un paņemu Donu Kamillo. Un nekustos divdesmit minūtes. Dažreiz iekurinu, katlu ar ūdeni uzlieku uz uguns, bet saknes atstāju netīrītas – pēkšņi es tālāk nevaru. Es apsēžos pie klavierēm. Es jau neaizmirstos, uguns parasti nav izdzisusi, kad es atgriežos, un viss ir kārtībā, iet uz priekšu daudz labāk. Nu, kādreiz neiziet gludi. Es aiztaisu durvis un logus. Bet klavieres ir skaļas, citādi kā radio. Bet dažreiz es atstāju visu vaļā. Tā arī ir revolūcija. Protams, tas beidzas nelāgi. Divi pretēji spēki cīnās uz dzīvību un nāvi. Dažreiz es dodu tikai 90 procentus, ka es neaiziešu bojā. Parasti, es domāju, viss stāv uz 50 proceniem par labu katrai pusei. Tādējādi var cīnīties ar pilnu krūti.

.

Dons Kamillo ir lieliska grāmata. Lasīju to franču valodā. Man vēl jālieto vārdnīca katras jaunas grāmatas sākumā, kamēr iepazīstas ar autora īpatnībām. Bet mazliet lietot vārdnīcu, mazliet piespiesties, koncentrēties, pat mazliet nesaprast – ir labi. Nav neviena grāmata pārspējusi Hamsuna Viktoriju (mana pirmā krievu valodā lasītā grāmata) un Heines Die Harzreise (mana pirmā grāmata, lasīta vācu valodā) neizprotama skaistuma ziņā, kas pa daļai nāca no vēl svešas valodas. Viss kļūst neizsmeļami bagāts. Arī tēlotie cilvēki top tuvāki. Tikko ar donu Kamillo, Peponi un Kristu bija skaisti pabūt kopā.

Pepone atnāk pie katoļu priestera dona Kamillo nokristīt puiku. Kad dons Kamillo uzzina, ka izvēlētie bērna vārdi ir Ļeņins, Libero, Antonio, viņš dzen kristībniekus pie velna.

Pepone noliek vīstokli ar bērnu uz sola, met vesti nost, uzloka piedurknes…

Dons Kamillo pagriežas pret Kristu. Tad viņš arī ir gatavs…

Bet, ja viņam sitīšot zemu, viņš ņemšot solu – Pepone sauc. Un dons Kamillo atbild, ka viss kārtībā – viņš sitīs tikai pa augstākām vietām.

Abi milži sāktu – bet man jāskatās vārdnīcā. Jo tur ir kāds vārds, ko es nesaprotu.

Bērns uz sola gaida. Vīri uzlocījuši piedurknes – gaida. Man jāskatās vārdnīcā! Nelāgi? Nebūt nē. Taisni tagad es vairs neatrodos pie galda ar savu grāmatu, bet esmu Itālijas baznīciņā kopā ar viņas cilvēkiem, kas gaida uz mani.

Nezināmais vārds ir vienkāršs – bijusi operācija vēderā.

Viņi var sākt. Un viņi sāk. Dūres tik švīkst pa gaisu.

„Turies! Dod pa zodu!” Jēzus mudina Kamillo.

Kamillo klausa. Drīz pēc tam Pepone padodas.

„Kamillo, Antonio, Libero,” viņš saka.

Dons Kamillo ir augstsirdīgs. „Libero, Kamillo, Ļeņins,” viņš saka, jo ar Kamillo klāt Ļeņina spēks zūd.

„Āmen,” saka Pepone, un viņi nokrista bērnu.

.

Bet es vēl nenāku mājās.