From ‘Our Neighbour’ (Ķikure/Kikure)


.

.

OUR NEIGHBOUR (Mūsu kaimiņš). Stories and depictions. Author’s linocuts and cover drawing. Book 1 of the series of Australian Latvian authors’ works. Publication of the Australian group of the Latvian Press Society. Supported by the Cultural Foundation of Latvian Associations in Australia. Sala Publishing 1962. Sydney, Australia. 1-700.

.


[Translations by Dzidra Mitchell]

OUR NEIGHBOUR

Joe is our nearest neighbour. He has a well-kept farm, two rather feeble children, and a wife whom he worships. He is polite, helpful, hard-working and – unremarkable. He is an excellent grower of beans, but his older brother, who has the father and younger brother living with him, is nevertheless more renowned for bean growing, for they can manage to sew larger fields than Joe, who works alone in his fields from morning till night. Only occasionally does he have help from day-workers.
We often mention Joe’s name with affection, sometimes perhaps too, with a little hint of mockery, for   the tendency is to regard the goodhearted as somewhat simple-minded. 
     However, there is one thing about Joe – his whistling.
    The first time I heard it, the way it filled the whole valley, I could not believe that a human could whistle like that, that it was not coming from a film, or concert hall, nor even a recording. I heard Joe’s whistling before I had even seen the man himself. I was struck by sudden qualms, how would we be able to carry on our little, lowly life, near such an extraordinary, grand and glorious human being. I felt ashamed of our poverty, next to such splendour. 
     When I saw Joe, his whistling didn’t even come to mind.
     We came to accept Joe’s whistling just as we did the sounds of birds. Now and then, one or other of us would comment with a smile, – “Joe is whistling again…”
    He whistled mostly in the mornings, but also in the late evening, less often in the middle of the day. His whistling would accompany his other work noises: the machinery motors, sounds of the hoe, or just the silence. It was a melody without end. It would rise dazzlingly, sharply, strident and then slip away never repeating itself. Endlessly changing variations, all Joe’s own creation, only now and then with some passage from a film or heard on the radio, woven in.
    For three whole years, Joe and his whistling were for me, two separate things… Now I know that they are inseparable. If the weatherman can read the weather from the varying cloud formations, Joe can be read from his whistling. I have known that ever since Joe and I had to pick three fields of beans together.
     Joe’s beans have done well this year, but ours, in our fields higher up the hill, haven’t come up. One day, Joe comes up to ask whether I would be able to go and help him pick, as he knows that I’ve nothing to do in our own fields.
     I go down to help him.
     I go down into the valley to Joe’s bean fields for twenty-five mornings.
     Upon starting to pick, I ask how he wants them picked? Exactly how young and how old?
     “I’m not so spoilt,” Joe says. “Pick them the way you do in your own fields. To fret about each bean pod would cost me too dear,” he adds with a smile.
     I pick and it goes easily. It is easier to work here than in my own fields, where I get hassled about every smaller or forgotten pod. Little things lighten the passing hours, just as little things – make them heavier.
     Next morning, on seeing me coming to pick, Joe starts whistling. I know that my work is needed and wanted. Every time Joe has filled his can to the brim with an extra pile, mine is also nearly full, and when he has finished picking his row, mine has only a small tail end left. This remaining end, he helps me pick, working towards me till we meet. Joe does that with all his helpers. I know that, and yet I feel it as a personal attention. Helping has its own hidden power.
     Joe is a deft picker. I watch how his hands move to grasp the pods, and Iearn how to do it too. He is economical with each movement. He doesn’t grab at a single pod haphazardly, instead, moves deliberately and surely, and empties his handfuls only when they are completely full. Picking beans is just like cutting hay, or other farm tasks. They flow well only for those who have practised long, and intentionally. My unpicked row ends get shorter every day. 
     “You will learn to pick too fast,” Joe grins, “and then up in your own paddocks, it won’t go well for you…”
      I see that he knows something of my husband’s nature.
      “Yes,” I concur, “there I dare not overlook anything”.
      “I’ve noticed”, Joe adds, “and that’s why you pick faster, because you’re not over fussy. My father used to be fussy. I know what it’s like then.
     I do not know exactly what it is, but Joe’s words make me feel freer, somehow. I want to find out more about his father, and Joe reveals a thing or two.
    “…One year we picked an enormous lot of beans,” Joe begins. “We boys ran to the field before dawn, and tore into into it, all that our hands could manage. Father arrives, and yells – “Boys, which bits have been picked, which bits haven’t been?” But we show him the bags, full and piled high… A farmer cannot afford to be nit-picky. That holds him back. My father never got anywhere…”
     Joe straightens his back and looks up at our hill. And suddenly I know, that he sees not only the hill, but also the way our lives play out up there. 
     “That peach orchard should have been ploughed earlier,” he says, “three months earlier”.
     “My husband isn’t lazy,” I comment, “but he can’t be hurried. He’s unable to pass over anything. Small details eat him up. And – new ideas…”
      Joe laughs. I had said that to try to gauge his thoughts about the farming activity up on the hill… Now I could guess them from his laugh. 
      In our three years of farming, my husband has done all kinds of stupid things. He is stubborn and always wants to gain a lot out of nothing. But the land will not be fooled. So, it seems, neither will people. Nothing has gone unnoticed by the neighbour.
      During the first week of picking, the neighbour’s wife, Joyce comes to help us for an hour or so. At the weekends, two young lads join us. Joe and I are the main workers. His wife is frail. She can not help him much. She is young and pretty, but she has been troubled by all sorts of ailments right from childhood. Every time, when she brings us tea, picks for an hour and then leaves, Joe’s look follows her for a long while. He watches her all the way back to the house. Joyce walks determinedly, with a slightly forced gracefulness, and never looks back. 
     In the beginning, I can not tell what Joe’s look expresses. Later, when we have talked more, I know. It is the same look I have when I observe my husband when he is going off somewhere. But I can no longer allow myself to watch all the way. Joe still can. 
     When I first start picking and Joe and I have not yet talked about his wife, Joe is light hearted, at ease with himself, and I watch him longer than I ought. I’m surprised, how serene and peaceful is his profile when he is absorbed in his picking, compared with the face I see when I see him elsewhere, even say in our yard. Then his demeanour is one of shyness, with a strained, tense expression. Here it is self confident. So too are his his whole body movements, confident, fluid, with hardly a hint of anxiety. He tosses the full bags onto his shoulders and straight-backed, carries them, out to the end of the row. He is very deliberate with his picking, and yet is totally aware of everything happening around him. He hears the birds, notices the clouds gathering or dispersing, notices the wind. He seems to be aware, every moment, of the life going on in the valley.
     Joe goes out to work very early. Once, when I too have arrived early, I wonder out loud at how splendid the valley looks in the morning’s freshness. Everything is full of dew, and before the sun’s rays start getting warm, they touch each plant with the purest light.
     Joe’s eyes sparkle and a look of pleasure floods his face. 
     “Doesn’t it?” he says, “and people sleep through the best bit. The best part of the day”.
     “Do you always get up early?” I ask.
     “Yes”, Joe muses. “Already from when, as a boy I did a milk run in the mornings. I used to whistle like mad…”
     After this morning, it no longer seems odd to me when Joe admits that he can not even remember when he last read a book. It is in the discussion about whether Joyce might be able to be cheered up by reading. Joe says that she does do some reading, for example her women’s magazines. I realise that there are no books in his house that he could read. I ask whether he reads newspapers.
     “No! That rubbish…” he scoffs.
     I start to marvel at him. He notices me looking, and in return, regards me carefully. He seems surprised. It makes me wonder, have I been being too bold somehow? Had my look betrayed lust?
     I behave as ordinarily as I can. 
     When pouring the beans we have picked into the bags, our hands sometimes accidentally touch. I start being careful for that not to happen any more, and it does not. But once Joe yanks the bag up so vigorously that I fall up to my elbows into his arms. At that moment, he is looking away, chatting to his brother-in-law, who has come to help pick. Only later, I remember some quick look Joe gave me, making me think that the ‘accident’ was deliberate.
     It does not happen again. Our hands do not touch again. He is as careful as I am.
     But on his part, he starts observing me longer than is necessary. Gradually, between his moments of whistling, he starts opening up about his cares, things he has on his mind. Gradually we start talking about Joyce, usually about Joyce, because she is the one on his mind.
     Joyce takes a lot of sleeping tablets, and that has Joe worried. But Joyce doesn’t listen to anyone, not her father, nor mother, nor him, and in the end, not even the doctor. Joe is at a loss, and is always wondering what to do.
     “Take her to the seaside,” I say. “Here, it is so close. The salt air, the sun, the water will do her good, and she’ll be able to sleep.”
     “The sea depresses her…”
     “Take her somewhere else, somewhere new, with or without the kids”.
     “I took her to relatives, for her to stay there for a month or so, completely free. The very next day she wanted to come back…”
     “You could try Sunday walks. The hills around here are beautiful, plenty of roads.”
     “Walk? No, Joyce never walks anywhere. Of course we don’t have to, as we have a car. But she doesn’t have the energy. She doesn’t enjoy anything. She has no energy. Doesn’t have the energy to overcome anything, even little things. She whinges about everything. The smallest everyday thing that doesn’t go well destroys her whole day. And – everyone else’s.
     “Perhaps she feels rather lonely here?”
     “But she doesn’t want to see people. None of our neighbours come here. She likes you. But she’s never invited you in…”  
     We don’t talk for long, and do our bean picking in silence, or occasionally Joe whistles, if his mood lifts. One day, Joe is quiet all morning. The dew has disappeared. The birds have fallen silent. The midday heat is approaching. I wish that Joe would whistle, so that the work would not feel so difficult. 
     “Has the price of beans gone down?” I can’t resist asking.
     Joe looks surprised.   
      “You’re not whistling”, I say. “My husband says – that you only stop whistling when the beans have dropped in price.”
      Joe laughs. “If something doesn’t go right on the farm, I don’t stay silent for long, and soon enough I can whistle. But if something isn’t right with Joyce, I can’t.”
     Joe can not whistle the whole day. Joyce has drunk rather too many sleeping tablets. So many that she was not able to get up, but fell back into bed. 
     When she brings us tea, she really does look like death, that has jokingly dressed up in a fluffy summer dress. But Joyce is a beautiful, young woman. She has strikingly blue eyes, a startling contrast to her black hair. She is graceful, and slim. But she is rather frail, her limbs are almost translucent, pale and listless. The small breasts pulled tightly up, do not look enticing, but are strangely touching, as though they were out of place. They almost invoke a kind of sympathy, when she arches up as if in irritation, or readying for battle. 
     Joe watches her go. He does not get up to start picking.
     “Leave it for a moment,” he says. He looks up at his neat, bright house with big windows, chews on a grass stem.
     “When we started living here, the house had not been painted. She always said – a dark hole. Once, when she was away visiting relatives for a few days, I painted the house. For four days, I worked like crazy. I left other jobs undone. I didn’t have time to wash, even to sleep. A neighbour’s son helped me and we got the house ready in time. She came back – and didn’t even notice. Or pretended not to notice. I, myself, had to point out that the house had been painted. What an awful colour – she said. That was it. It was the same with the car. The old one was very run down. Every week we used to go to the pictures, and she always complained about the car. I put away as much as I could so that we could afford a new one. “What – a bomb!” she said about the new one. I’ve given up. I can’t do any more. I’ve given up…”
     But he has not given up. He will not have given up for a long time yet, perhaps not ever. And that will be his undoing. Maybe it already is. He is beginning to withdraw. He waves to the neighbour’s wife, who sometimes works in her fields, off in the distance. He says that she is his wife’s only acquaintance, and they meet up occasionally. In the few, favourable words Joe says about that can be felt a deep yearning for something.
    He is withdrawing. And yet he will not have given up on Joyce before she lets him go. But that she will never do.  
    One day, when it is searingly hot and already by tea break we are drenched in sweat and out of breath, we wait for the tea without starting on new rows, but instead turn to chatting to drive away the oppressive fatigue and feeling of apathy. When Joyce arrives and sets down the tea and biscuits, she makes to leave. Joe holds her back:
     “Oh, stay a while, talk to us,” he says, lovingly.
     “ What will we talk about?” Joyce smiles, without guile. 
    “About beans. About tomatoes. About the day…” Joe ventures, and looks at her invitingly. But she shrugs.
     “Not much there to talk about,” she says. Then goes away.
     Perhaps she is right.
     But perhaps not.
    “It’s always like that.” Joe’s expression is dark and bitter as her watches her go. “Nothing interests her, she takes no joy in anything. She has never looked at the bean field here, nor anything else here, or talked about it. But once, recently, she started to come and pick every day. I was amazed. Her picking isn’t really as important as her participation. I really started to believe that she was coming back to life. Only later did I realise. I couldn’t believe it. My mother was here at the time. And as soon as she left, the interest vanished. But while my mother was here, and when my sister and her husband came to pick her up, she went on about the beans and the farm, and everyone was delighted – how well it was going for us, and how much Joyce helps me, and knows all about the price of beans, about the farm work… I still can’t understand it. But that’s how it was. All for show…” Joe hesitates, for he has talked too much, and he searches for some good words to say to excuse it all.
     “…It’s her illness. It makes her like that. She wants to be useful. She can’t stand that other wives can do much more. You remember that day when she came here to pick and was sulky?…”
     I remembered. That time Joe and I had been talking about our cow, which Joe wants to buy. I said that she is a sensible cow, you could even call her intelligent, and polite. Joe laughed out loud, for he had also observed our cow.
     But Joyce, when she came up to us, was not polite.
     “You’re feeling very jolly today,” she said. I did not see how she looked at him, but her look must have matched her voice, and its aim was to bite. I saw how, on Joe’s face, his smile wavered for a moment, froze, then disappeared. Not wanting to show that I had witnessed his humiliation, I finished what I had been saying about the cow, as thought I had not heard Joyce’s sharp tone. After that, Joe continued picking in his row one pace behind Joyce. I could not do anything else, and I picked fast, as usual. I could see that Joe wanted to smooth over his wife’s petulance by letting her pick in front of him.
     Later, she had said not to call me back to do picking, that I had enough to do at my own place…
     “…She finds it hard to bear that other wives can do more than she can. She compares herself to you and Elvira, and feels bad. But I don’t need her to help me with work.”
     The day after seeing Joe laughing while we chatted, Joyce had wanted me not to be asked to come and pick any more, and it made me think.
     Joyce forbids him any bit of pleasure that does not come from her. And she does not try to make him happy herself. Does not try. Because she thinks she does not have to do that. I actually do not know what she thinks. But Joe has already given up dancing, playing tennis, and maybe a lot of other things. He mentions those things with bitterness. “I understand – those have to be given up,” he says, “but then why is there still no peace? Week after week  I take her to her relatives even though often I’ve got so little time. Every week we go to the movies. She doesn’t even seem to like going. I have to get the kids washed, set the table, make sure everything is ready in time. It’s as though she doesn’t need any of it. But if just once we don’t  go, all week I have to listen to her go on about how unbearable and lonely life is here. I would do anything to have her be satisfied, to have life be better, but I don’t know what else to do…”
   Joe talks more and more, incessantly seeking, listening out for anything, for some sort of advice. I have no advice to give, but I am often able to work out Joyce’s behaviour. Not the cause, but the likely future outcome. I understand Joyce, because I know my own husband. They are very alike. As we talk, this similarity becomes more and more evident, sometimes in one aspect, sometimes in another. Joe and I are somewhat surprised and initially, rather hesitant, but gradually, more openly, we start sharing about our everyday lives, and delve more and more into comparing the two. What are we looking for? I do not know what Joe is looking for. It appears to be – some way, to improve his home life. I am not looking for that. I am done with that.
     After such revealing talks, we pull back sharply and fall silent.
     But we have started also to share our silences. We share many things: the morning’s softness, the midday’s oppressiveness, rain and sun, cold and heat – the awful sweltering, pains in the back, knees and arms, the exhaustion which overtakes body and soul when it is time to finish up. We share the lushness of the crop – the soft, green velvet pods, which fold into our palms and – the decay, the rust, from the old leaves, sticking to our sweaty arms.  
     In unison, we look up to see our children going off to school at the start of the day, and together, we look up when at last we hear Joyce’s voice calling us to stop work at lunch time, and we have been waiting for that. We share the hours of our lives, which for twenty-five days are spent in the bean fields.

     When we go into the third bean field for the third time, then there’s not much left to do. Work enough for just three, maybe four days.
     That day, Joe’s whistling is somewhat subdued.
      I think about the fact that in a couple of days, I will no longer be able to leave my house and run down to Joe’s bean fields. I can feel that I do not want to leave these fields. I have come to need them. I have felt good there. Little things have lessened the heaviness of the work. One could say – have taken that away, made one forget it. 
     On the coldest and rainiest day, when water runs along coat seams, finds its way down the neck, down into rubber boots, drenching and freezing, fingers turning blue and stiff from the cold and wet, Joe comes up to me a good half hour before finishing time:
     “I’m cold. Perhaps you are too. Let us finish early. You can pick a bit extra when there the weather is better,” he says.
      On another day when it is swelteringly hot, it feels like fire lashing the shoulders, a dull throbbing starting in the head, and the sweat, black and sticky, mixed with rust and dust, running down to the elbows. Joe jumps over the fence and picks a couple of the neighbour’s oranges and tosses them to me.
     At the tea break, he throws down a folded bag for me to sit on if the ground is wet or hot.
     If Joe has to go off somewhere in the middle of things, he generally comes up to me and tells me how long he will be away, and asks me to pick by myself for a while. In the beginning, I am surprised. My husband never tells me. If I ask, he gets annoyed, if not outright furious. He regards such questioning as prying, meddling in his business – or plotting something…
     Now here, I just have to look up and see Joe’s car slide away. And – look up, to see that he’s back already.  
     Once, the gate was left open, and his horse had wandered out onto the road which goes up the hill. I only noticed it when I heard Joe honking the car horn. The horse was frolicking up the hill, with Joe after it, in the car. Eventually he overtook it, and they both came back – the big, massive, heavy horse trotting in front of the little car, and Joe, still honking the horn. It looked very funny. Joe turned off towards the house, and the horse, obediently, trotted down to his pasture, just giving a few extra flounces.
     And one morning, at the gate, right in front of me, a magpie jumped out, one that hadn’t yet learned to fly, and set up the greatest squawking racket as it stared at me.
     “I can’t do anything for it” Joe called out, looking up from picking. “Twice already, I sat it up on the fence post, but the old ones can’t carry it up to the nest.”
    A different time, right there hanging on the fence was a big, black snake that Joe had shot at the end of the row. 
     The valley is full of all kinds of little events. I look across Joe’s bean fields, which have now been picked, and I want to say something nice to him. To thank him somehow.
     Though I want to do it, it’s not so easy to do. It feels almost impossible. I think about it in vain, and am sad, thinking I will not end up saying anything. Joe is also thinking about something, for he has stopped whistling. He does not whistle when he has to think, because the big noise interrupts his own thoughts, so he says.
     Joe stretches up from his picking, and stands straight.
     “You will be happy that this field is finished at last,” he says, rather loudly, and to me it sounds like a question. 
     “No!…I’ve grown accustomed to… your whistling…” I say, without hesitation. 
     “That can give you a headache,” Joe, with a catch in his breath, gives a little laugh. 
     “No… just the opposite… Just the opposite.” I do not know what else to say, and suddenly I let my eyes drop. Joe must still be looking at me, for he is still standing there. 
     Then quickly, softly he says “I’m glad to hear it,” and he bends down to resume picking.
     For quite a while we pick in total silence. Then we are picking our rows right next to each other. Joe has waited for me. We chat on about I know not what. Even just moments later, I can not remember what we were talking about. After we finish these rows side by side, and the bags are ready to be carried up the hill, Joe brings the tea. 
     When we sit to drink our tea, I feel that no really untoward revelations have passed between us. But when I look at Joe, I see that there have been.
     Joe is sitting on the spread out bean bag, just like I am, because the ground is still wet from the recent rain. He takes off his hat, which he has never done before, and pulls off his boots, because the morning was full of dew. His movements are slow, a little bashful, and yet they seem to express a kind of pleasure. When he wipes his hand over his dishevelled, sweaty hair and looks up at me, I feel, that he is opening himself up to me. And to the sun.
     It moves me. I quickly look away, and just as quickly, return my gaze to Joe. In his forehead, there are two, deep, creases, and his hair, which appears darker than usual, has some streaks of grey. That forehead and hair have been etched by his cares, his loneliness, for which there will be no end.
     I look at his hair for a long time and see, that without his hat, his face looks ten years older. Perhaps he misreads my look, because later, every now and again, he takes off his hat when I look at him.  Maybe he is right after all. In that moment, he touched my heart. 
     That night, I wake up and remember him like that, with his bare head, and tears come into my eyes. I am utterly surprised by that. I can cry real tears? For him, who is condemned to dark pain and loneliness, driven deeper there, year after year, by Joyce. I find myself saying a sort of prayer for him. Please take pity on him. And my plea, with few words, just wishfulness, drifts into a vision. I see Joe’s face, burning in the flames of his suffering. It grows more and more beautiful, but in such a way, with such light, as would be seen and understood only by the powers that be, that sent him here, and that will await him in the end… In a blaze of glory.
     And Joyce? What about Joyce? She is there with him. She is the chisel that carves Joe’s face for the glory of those powers that be.
     When the sun has dried our footwear and our sweat, we get up and start picking our rows, closely side by side. In jumbled haste, we talk it all out, everything that has been oppressing us in our everyday lives. We stop, bemused, shrug, and chuckle. In unison, we straighten and bend with the work.
     “…Sometimes, in the evenings, I want to listen to some dance music. For just fifteen minutes. But she switches that off. It will wake the kids. If only that would happen! But it’s not that. The children sleep through the radio all the time. But as soon as I want something – it will wake the kids. And then she gets upset and locks herself in the other room.
     “ At times like that, I go outside. Chop wood. I can’t sit and do nothing. But does it really have to be a fight – over some music…?”
     Sometimes I too go out in the dark, to the gate. Stand out on the road. The cat and the dog come up to me – and then I can go back inside again.
     At such times, Joe chops wood. So – somewhere, we meet thus. Maybe it is easier, knowing that in the dark, others too are standing under the stars, gathering the strength to be able to go back into their houses.
      I tell Joe that my husband just forbade me to play finger exercises on the piano. Who needs them? Just like Joyce, forbidding dance music. Joe and I sit down opposite each other in our rows and forget to pick. 
     Joe can not understand it. I can not understand it either. But I am thinking:  Joe loves dancing. If Joyce now can not, or does not want to dance with him – then he is not allowed to listen to dance music. If I die, you must die too.
     If I play some trifling tunes, my husband even likes whistling along too. But if I play the scales – I am moving somewhere further, becoming perhaps something greater. But – you have to stay small… You have to stay comfortable. Like a pair of old slippers. 
     They must love us very much, I say, and we both start laughing like crazy. 
     “Permit me to bow to you, your highness! That will be our lot!” Joe exclaims, pulling off his hat and bowing down low. It looks very funny, but I do not laugh for long. For Joe, that time is still ahead, for me it has already arrived.
     “I hardly drink, but I’m already being punished for it. Recently, I took my sister’s husband to the station. Elvira came with us. On the way back, we had a couple  beers. It was a very hot evening. Only a couple of beers, but Joyce was already upset. At two o’clock in the night time, she switched on the light and started flicking through books. I complained that it was bothering me. Drink tablets, like I do! she snapped. Only a couple of beers.”
     “ Perhaps she was jealous?”
     “Of Elvira?” Joe sounds surprised.
     I briefly quiz Joe, like a doctor his patient.
    “Is she ever jealous?”
     Joe thinks for a moment, and then growls:  “She’s jealous of everything. Even of my mother.”
     Of course, of the mother, friends, work, pleasure.
     “Do you like getting out of the house?”
     “Lately I’ve started feeling better – when I am – elsewhere.”
     “You’d like a holiday?”
     “Oh! I would sleep for a week!”
     “But you get enough sleep?”
     “Yes. But… And then I would listen to music.”
     Would sleep. After nightmares, one longs for peaceful sleep. Restful sleep. Then music – something beautiful, which clears the mind. Then – freedom. Life. 
     At last we pick on in silence. Joe carries the bags out of the rows. I watch him as he returns. I do not look directly at his face. It has in it such a warmth, something that is so painfully shy. Nevertheless I do watch him returning. For that moment, I am a different woman. Woman or girl. One, to whom for that moment Joe belongs, and who belongs to Joe. In that moment, I know how simple, and yet how – like the sun – is human joy. All is warmth, boundless aliveness. Human life is long, but joy is brief. As brief as the time Joe takes to return to the corner of the field. And I am eternally grateful to him for even that.

     We start on new rows, still like that, together. Joe still needs to talk about his biggest problem: Joyce wants him to sell the farm. To become – a salesman.
     “But I can’t do it” he says.
     “But if she helps you?”
     “She doesn’t intend to help me. She just wants me to be a salesman. I could, perhaps, buy and work with a transport vehicle. I like driving. But…Joyce endlessly picks on my driving.”
     “Is she a good driver?”
     Joe gives a laugh at my innocence.
     “She doesn’t drive at all. But she indicates how badly I drive by never sitting in the front seat when we go anywhere. In the end, it actually makes me nervous. And it can only get worse, so I best not start a job driving. All that’s left is – a factory worker. But I couldn’t do that either. I’d go mad…” 
     I am reminded of how when I first started picking in that field, the soft, pale green velvety pods would flow so effortlessly into Joe’s hands, when the the bean field was still full of blossoms, and the fresh, young pods, so fine, so fragile, translucent, would snap like glass almost as soon as fingers touched them. But Joe’s fingers do not shatter them. He sows beans briskly, at a walking pace across the field, but they have been sown well. In the mornings, the new shoots shine in green ribbons across the field, and then he unremittingly works them over with the hoe. And the whip-bird at the edge of the field drags out its long note like a violin, the loud crescendo suddenly snapping off right at the loudest point, like the snap of a whip, and the bird’s mate answers with a pizzicato – chiu chiu. Then Joe’s whistling fills the whole valley… Joe can not be a salesman and can not be a factory worker. Not before he is broken.
      “One of us is mad. One of us is mad. One – or the other?” Joe says, seemingly to himself. They are the very words that I, up on my hill, sometimes say to myself. 
    “There must be a way out” I say emphatically, “and you’ll find it, somehow…“
     Joe’s face lights up for a moment: “That’s what I think!” he responds brightly. Then, thoughtfully adds: “No-one has ever said that to me before…
     “But to trample over others,” he begins again, “that would not work. I would want to find a way where I don’t tread on any one… To do as little damage as possible…”
    At last we stand up from our picking, and become conscious of where we are and what we have been doing. The valley is very quiet and hot. It is way past lunchtime.
    “You have to go home,” says Joe. “It’s very late. She must have gone to sleep.” Joe is referring to Joyce, who hasn’t called us to finish work and come for lunch.
     “We both look up at the mute, glistening windows up on the hillside, and then look at each other. Something occurs to us, but neither of us says anything.
     “Hurry home” Joe says again, and I hurry up my hill.
     Next day, Joe has started work very early. When I arrive, he has already done a whole row and started coming back on the next one. If I do not pick towards him in his row, then all morning we will be picking past each other in opposite directions. I have to decide… I pick towards him in his row. 
     Sometimes, in the last few days, when Joe is picking towards me in my unfinished row ends, I am a bit afraid of his coming near. Because…we might not stop in this move towards each other. 
    Now we have stopped. We have unconsciously been standing, one opposite the other, with heads bowed, like statues – till, as though with a shudder, our souls seem to come back into our bodies, and with a dazed intake of breath, we walk out of the row. 
     Automatically, we start new rows. I catch at the beans more slowly, to stay a step behind him. So that we do not have to talk, or perhaps say things just to be polite. But I also do not stay any further away from him. We pick in complete silence. Just now, nothing could be more perfect.
     We do not hear, that just a few steps behind us, Joyce has come up with the tea. And she too, has been unable to break the silence. Nevertheless, I do hear something, and straighten up. Joyce has hastily dumped the tea things onto the grass. She is unable to smile, or say hello, her face oddly contorted. She lets out a strained noise, drops her head and charges off. Joe straightens up straight after I do. Alarmed, he looks at Joyce.
    “What is it?” he cries, “What is it?” and yet again, “What is it, Joyce!…”
     But Joyce does not stop.
     “I’ve got…work to do…” she mumbles, and almost at a run hurries away, with lowered head, her hair streaming, gleaming black.
     It seems Joe is going to take off after her, as he already makes a quick move, but then controls himself and remains standing. At the farthest end of the field Joyce stops and yells something at Joe. He can not hear what she said. Three times he yells, asking what she said. Three times she repeats it. Then I also hear what she says. She is telling Joe to make sure that I am comfortable…
     Joe freezes, with lips parted, then glances at me with frightened eyes. But I pretend I have not heard.
     I know, that at that moment, I depart from Joe. I abandon him, alone. I am not able to share this, his real life. At that moment, I feel very useless there. But I have to be there. After a good while, Joe realises that he has been sitting, empty tea cup in his hand. He apologises and pours me some tea. We drink in silence, and the silence is heavy. 
     Then we go back to work, and do not say a single word, just occasionally exchange a resigned look, a pale smile.
     Today also no-one calls us to lunch, and Joe, guided by the sun’s lengthening shadows, stops work.
     “Tomorrow I’ll pick by myself” he says, “because it’s your day off. Then, the day after tomorrow, when you come back, we should be able to finish the lot”.

     Next day, however, Joe’s bean field is empty, with no-one picking. Joe has gone out somewhere with his family.
     But in the evening, when I am bringing the cow home, Joe is again standing, not far away, at the edge of his field. He waves and asks whether I will be able to come early tomorrow to pick. I wave back, that I will.
     Next morning, when I am already picking, Joe comes up and tells me to pick the rest of the field as best I can, for that’s the last time it will get picked.
     “You’re not going to pick?” I burst out, in surprise, because there is much more there to pick than I would be able to manage on my own.
     Joe does not reply straight away, and he gazes at the rows. His look is so smouldering that it seems that any moment he might crouch down and start snatching up handfuls of his beans. But he turns away. 
     “No. I have to hurry to plough along the tomatoes.” Only then do I notice that he already has the horse reins in his hands.
     I pick alone, and Joe, right there in the next field, works with his horse. He gives it a rest at the end of each row, and often sits down himself. I notice that he stops in those places which can not be seen from the windows of the white house. Has Joe become lazy? Or does he just have a lot on his mind. He also does not whistle.
     At tea time we sit together as we usually do, on the clover strip between the two fields. We talk about the horse, which Joe is allowing to eat the beans. It seems as though Joe wants to talk about something else, but he stifles it and with a wan smile, as though hiding something, he turns to the horse and talks about that.
     It has rained in the night, and there are leeches about. One has attached to Joe hand. He calmly pulls it off and tosses it away, gently, thoughtfully, almost apologetically.  Again and again, he glances up at the house with a bitter look. It is the same, stiff, long look he has when he watches Joyce go. It contains some sort of question, to which he receives no answer.
     Nearing lunch break, Joe lets the horse go into the bean field and comes up to me.
    “Time to finish,” he says.
    I want to still pick till the bag is full.
    “I’ll help you,” and as though suddenly unbound, he lunges into one of the rows. A look of warmth, such I’ve not seen ever, floods his face. Almost playfully, he fills his can. Then he looks out across the field and says: 
    “We won’t pick any more.”
     In the evening, when my husband comes in from work and I put the evening meal on the table, he smirkingly says:
     “Well finally, Joe has been beaten…”
     I do not ask anything. If I did, quite possibly he would not say anything else, but I want him to. And he does  talk on:
      “Yesterday they went to see Joyce’s parents, and Joe finally gave in. They are going to sell the house and the oldies will help them start something new.”
     I remember Joe’s hands, how he freed himself of the leech. I understand what kind of day it must have been for him.
     But that is only the first one.

     I am chiseled into my hill, like the Greek friezes, on their cliffs. I am so set in stone, that it seems like I can not even stretch out my limbs. Bit by bit, they are dying. Only my eyes still roam about, across the valley, finding a little happiness coming to rest in the fields there. The valley’s rounded slopes are starting to turn yellow in the summer sun. The spring crop has been harvested. The fields are resting before the autumn crop. Only the summer’s tomato fields are still green, and Joe quickly ploughs in all the fields to look more appealing to the buyer’s eye. The fields in the valley are my only haven. I love their ever-changing beauty, even though that has little to do with their real purpose. But they give succour even so. And I know that, at least in one other person, there lives a different kind of joy about them, not just their conversion into bushels and dollars and cents… I know it profoundly, and that lightens my days just a little. I know that the one who knows a different kind of joy from these fields is suffering, for he is bound to this valley by the effort and love he has devoted to it, and he is being wrenched away from it all. 
     Because of that one person, I do not curse this valley.
     I see how he, step by step, day after day, goes over his fields with the plough, with the hoe, with seed, with manure, with water hoses, working it all with his own hands. He goes early and late, calmly, relentlessly. And the field surrenders to him, gives the richness of its harvest. 
     In the evenings, this person chops wood near his house, below the trees, and occasionally whistles. His whistling is extraordinary. It shoots up like reverberating rays, high and piercing, like from a lost ship.
It lives in that valley, rises and falls away in darkness.
    Suddenly hearing his whistling, I run out and grasp hold of the gate post. I wait and think about the time that I will let go the post and run down to where the sound of the chopping echoes. But perhaps that will never happen. I hold on tight to the gate post.


PETER

He had fallen out of the nest and had come down like a stone. Possibly, it had not been quite from the nest, but from his flying manoeuvres. It was likely that those had already begun. Squeaking and squawking and a deal of commotion up in the trees had been going on for several days, maybe more, because of course, no-one took any notice. But then at that moment, there was such a noise, such screeching that everyone, even the cats and dogs, ran to look. It was all confusion, only a whirling knot of feathers suddenly untangled in the branches, and catching sight of the humans, a pair of magpies, still screeching, flew off. At that moment they had let him go, and he had fallen straight down. He disappeared into the tall grass near the first gumtree.
      Inga, neck outstretched, on tip toe crept towards him, carefully parting the long blades of grass.
      “Awwh…” she said, in such a voice, that the mother looked away, not really wanting to see blood.
      “What is it?”  she asked, seeing Inga hesitating, “What’s happened to him?”
      Inga did not hear her. Only after the question was repeated, she said: “Nothing. Only…he is so…small…”
    “Take it quickly, so it doesn’t start running off and the dogs get to it,” urged the mother.
      It was a little magpie, grey and disheveled.
      Inga sat back in the grass with the bird in her lap. She was holding it tenderly in both hands. She gave a little choking whisper:
      “How beautiful!…”
      The mother, surprised, looked at Inga’s face, and then quietly hid a smile.
      “Beautiful?…” she said, bemused. The bird looked like a little demon – the agitated beak, the big gaping mouth, and next to that, the small, terrified eyes. Inga also had a better look at the bird, and then cradled it even more gently in her hands.
      “See? Isn’t it beautiful?” she said, reproachfully.
      “It is, it is,” the mother conceded. “How it stinks!” she exclaimed, having bent closer. Inga lifted the bird up nearer her nose, and turned away laughing: “Yuk! It really stinks. I wonder why?…”
      “They mustn’t have been able to keep the nest very clean. You’ll be able to make him a better one in some box,” the mother said, and went back inside. Having hidden the bird under a basket, Inga went and chose the best of the boxes meant for sending fruit to market. She put it on its side, and put in some fine straw, white feathers and down. She started making a little roost for it.
      “Your Dad will never let you keep that box for a bird,” said the mother. Inga stopped what she was doing on preparing the box. 
      “I guess he won’t,” she said with a sigh. “But if maybe…? Just maybe?…” she said, hopefully.
      “Well, maybe…” agreed the mother.
      The father did not allow that box to be taken. Hurrying off towards the tractor with a can of petrol, he called out:
      “You can’t take that box”.
    Tears sprang into Inga’s eyes. She sat there with the unfinished bird house and pondered. Then she got up resolutely:
      “I know where there is another box. I’ll take that and no-one will be able to say anything.”
      “That’s not logical..” the mother thought doubtfully.
      “I know where there’s another box,” Inga repeated, even more determinedly, “which nobody has ever wanted.’’
      Inga made the nest in this box and was allowed to keep it. The father put in a little perch out of a sturdier piece of wood than Inga had been using. Inga was a bit worried about whether it would fit the bird’s feet, but it was fine. Its feet and claws were like those of an eagle, making one have to bite one’s tongue to stop oneself from crying out loud when it clamped itself onto one’s finger or arm. Then you could not get it off, as the bird hung on for dear life. The mother had to help unclamp the claws so that it did not tear Inga’s hands quite to shreds. The bird hung on so fiercely, thinking it might fall just like from the tree. And now it had the most beautiful nest, lined with white downy feathers. Only – it would not sit in this nest. It scrambled up onto the perch, and there it stayed. Like the big birds. It was time to get food for it.
      The mother helped Inga dig in the strawberry patch. At first it was the strawberry patch where one could best find earthworms. Then it was in the cabbage patch, then among the carrots, then the flower beds, and within a week she had gone over all of it twice with the hoe. 
      “Strange,” thought the mother, “Before, I could never find time to do the hoeing. It looked like this year it would all be taken over by weeds.” But now there seemed to be time. Time for all sorts of things. Much more got done when there was “someone” to do it for. It seemed incomprehensible, but somehow, for the sake of a silly bird, more could get done than for one’s own wellbeing.
      When the first worms were dug up, the bird would not eat them, would not open its beak. It was clamped shut. Inga held the bird in her lap, coaxing it and sweet talking it, dragging the worm across the big beak. The bird did not wink an eye.
     Inga, tired but determined, said to the mother, “You go away.” The mother understood, and left them alone. That is how it has to be at times. Sometimes, all the doctors, helpers, scientists have to be told: “Go away,” so that then, without them, the best solution might appear, as was needed now – to make it open its beak…
     Some how, Inga had managed to get a couple of worms into it. Not really satisfied, she put it into the box. She went off to get it some water, wondering how she would be able to pour that into it. The mother, busy with her tasks, having forgotten about the bird, was hurrying in past the box when the bird called. It was not a frightened call.
      “Inga, Peter is calling you!”
      Inga had named the bird Peter. Yes, it was calling. And now, it was eating. With a squawk, it would open its beak wide, and then one just had to drop a worm into it. When it was full, it did not open its beak any more and grew calm and sleepy. But it was not long before it again was calling out, and would eat some more.
      “You better watch out now whether you’ll be able to keep finding enough worms,” the others laughed at Inga.”You’ll have to get up early in the mornings and run around, just like the old magpies, looking for worms…”
       Peter’s cage was out in the garden, below the May bush, between two pine trees and the Jacaranda tree. As she went off to school, Inga begged her mother not to forget the bird, and to give it food and drink.
      It was not possible to forget Peter. As soon as he caught sight of a human, he would start calling. It wasn’t just a call of hunger after food, it was talking. Peter would also call when he did not want to eat. When he wanted food, he would call loudly, quickly, impatiently or wistfully, depending on the state of his stomach. The real talking happened when he was coaxing the human just for some friendliness. Then his voice was soft, calm, sensible, inviting. When someone was lost in their own busy-ness – “Eh, eh, eh, eh, eh?” Peter would call, and patiently talk, warbling gently till the human heard him and answered him, and then he would talk on even more happily, answering each word as though he was waiting for it. One felt compelled to go closer to him, to listen to his talking, which was made of different sounds, but similar in intent to human conversation.
     At the front of the open side of the box, Inga made a veranda out of chicken wire, with various little perches where the bird could sit. The mother put a few leafy branches across the top to give it shade in the heat of the day. There was something inexplicably beguiling about the bird, an incredible softness. It seemed as though very soon it would actually start speaking just like a human, and even in a more cultured way, better, more exquisitely than humans. And what he would talk about would be more erudite, more intelligent.
      The mother, who by day was mired in countless tedious tasks, alone without conversation, without other people, snared with just her own thoughts in the trap of the everyday, felt this the most. Besides, he did so very much remind one of a child, a human child.
      If one wanted to stroke him, he would evade, dodge, and move further away. “Neh, neh,” he would say, “neh, neh, neh”. He would walk around a bit, and then come back with his “Eh, eh, eh?” He would lift leaves and peer under them, follow a beetle,  pick it up in his beak and then drop it back down again, follow it some more, pick it up again and put it back down again… He grabbed hold of a rose bud and was carrying it off. The rose bush branch gave way a little, but then the bud slipped from his beak and the branch, still swaying, lifted itself back up into the air. The bird stared at it, fascinated, and reached for it again, and again tried to carry it off. He came up to humans saying “Eh, eh?” The woman, as if bewitched, was drawn to him. He seemed to possess something mysterious, something wondrous. Something unknowable, beautiful, like birdsong, bird flight. Which he would surely soon bring, drop into the human’s lap…
     Peter was placid. He sat for hours, quietly in his verandah and only when he caught sight of a human, would call in a soft voice. 
     But one night, he woke up the whole household with an awful racket. The father ran out with his torch, ready to save him from some dreadful fate. The squawking did not lessen. It occurred to the mother how grimly Peter was prone to grab onto someone’s arm, and that the father tended to have little patience. She also hurried out into the garden. But there was nothing, just the bird, going berserk in the wire cage. He was virtually smashing himself to bits against the wire. The mother tried to talk soothingly, to calm him down, to no avail. At last, having paused a little, he seemed to see his little perch in the light of the torch, stared at it, finally recognising it, came to his senses as it were, and as though still dazed, went on to it, with one damaged wing, dragging it like some warrior knight after battle dragging his sword behind him. 
      He made no more noise. Inga, going off to sleep, said:
      “Perhaps he had a bad dream?…”
      More likely, an owl might have been trying to grab him through the wire, or a snake. But perhaps it was a bad dream. He was alone there in his box. Maybe he fell asleep in his verandah. He would have been better off high up in the branches, together with other birds.
      One day, the neighbour said: “If you want to keep him as a pet, then clip his wings. Then he won’t be able to fly away. Only then you will have to protect him from other magpies. If they discover that he can’t fly, they will kill him. They killed our Meg. They think that those who can’t fly are weaklings and no good.”
      It seemed that dire Spartan rules held sway over this sweet bird family.
      Inga started to watch out for the old magpie pair. A few times, when people went into the garden, the pair would fly off from Peter’s enclosure, and Peter was with feathers a bit torn and bloodied where he had been thrashing against the sides of the box. They had been calling to him to follow them, off and away, and of course he had not been able to get out.
      No, no-one wanted to cut Peter’s wings…the poor little bird. It would be better, then, to organise for him to be able to learn to fly, and become a real, strong bird, who could stand up for himself.
      On the first Saturday after the neighbour’s visit, Inga started teaching Peter to fly. For a while, it went quite well. Peter would follow Inga, and when she bent down, he would flutter up onto her shoulder. Inga could then carry him about. And once he got used to heights, he managed somehow to get up onto a branch of the jacaranda tree. Inga thought he looked perfect there, and she left him there to enjoy himself.
      Very soon, the old magpie arrived. She even landed next to him and seemed to feed him something. Inga could not get close enough to really see what was happening, but they certainly were friendly. That was obvious because soon Peter got a second mouthful. The old magpie was coaxing Peter to follow her. She flew up to a higher branch and waited for him to follow. She only needed to repeat that process of moving up to the next branch a few times, when Peter obeyed her. Clumsily, and slowly, he followed her from branch to branch. Then the older magpie flew up into the next tree. But that was too far for Peter. He just sat there, looking this way and that. He used to do that in his enclosure, sitting in the open, wired part, in the early days, following with his eyes, the flights of the swallows. When Peter did not follow the magpie into the next tree, she patiently came back, and again started coaxing him from branch to branch. At that moment, the cat, being chased by the dog, went tearing up the jacaranda tree. With a screech, the old magpie flew up into the air. Peter, too.
      At first he faltered, but then with a great burst of strength charged upwards. In the next moment, Peter was clinging for dear life onto one of the high branches of a tall gum tree. He was swaying about up there, squawking away. Below, wailing away was Inga.
      Peter did not know how to move. Clearly, he was terrified. But one thing he knew how to do – not to let go of the branch. There he flapped about, all afternoon. And, as they say, troubles do not come in singles. The first summer storm was approaching. There had not been any rain for a long time, and it now came with hail and a nasty wind, which did not abate all night. At least so it felt to Inga. Late into the night, the smallest member of the house still kept opening the door and staring up at the gum tree. Was Peter still there? He was still there. Only the old magpie did not return that evening. Peter battled alone on the tree branch, through the rain, through the night, like some solitary sailor at sea. Would he survive?
      Next morning he was still there. The old magpie brought him a mouthful for breakfast. Inga and her sister tried all morning to coax him down. Inga’s sister grumbled that she did not really have time for the bird, as she had to study for her end of year exams, that she really could not spare a minute, and it was true, and yet now she had to fuss with ropes and ladders and stones to somehow help Inga to get Peter to budge from his lofty heights. Because he could freeze there. He could not survive from the tiny morsel that the old magpie had given him, and what about drink? Peter had become used to eating and drinking very well, sometimes from Inga’s eye-dropper.
       It was a funny battle the girls waged, with the mother cheering them on, below the tree in which Peter sat and looked down on them in a dull trance. He answered their calls, but that was all he did do.
       The girls tied a stone to the end of a long rope and tried to toss it around the branch that Peter was sitting on, but that was not easy.
       “What’s the use of all your discus throwing…?” complained Inga to her sister. The ladder was too short, the tree branches too few to try to climb up. “They ought to teach tree climbing in sport lessons instead of banning it and as punishment making us write “ ‘i’ is for ink”. You can’t get anything down from a tree with “ ‘i’ is for ink”.
      “Nothing needs to be gotten down from the tree”. Inga’s sister had had enough. She could not risk failing Latin for the sake of a silly bird. She abandoned the rescue attempt, and Peter stayed where he was, on his branch.
      But in the afternoon, no-one knew how or when, he had managed to get down onto a much lower branch. After a while, he and a lap-full of gum leaves landed on the ground. He was back in his enclosure, eating and drinking, for two days.
      But near evening, when he had been spoiled and was quite rested, Peter now did not want to stay in his cage. At all. When the children walked away, suddenly he would start thrashing about like crazy, squawking and making a racket, pushing his head through the wire netting, bashing against the sides of the box. He had to be let out. In just one, difficult night, he had tasted the joys of freedom.
      Having been let out onto the grass, he soon started to avoid the children’s attempts to pat him. “Neh, neh,” he gurgled proudly. He wanted to fly. He flew up onto Inga’s shoulder, then onto the May bush, the jacaranda tree, and up onto the roof. There he paused.
      As soon as Peter spread his wings, they would carry him upwards,  always upwards, up, off into the big gum tree, even higher than the previous day. It seemed as though only then did he realise what had happened. Clamped onto the branch, again he called out in a pitiful voice and stared down below. But for the time being, his flying skills only took him upwards. 
       “Well you can pine away there again then, you pig-headed thing,” said the humans.
       And there he pined away. Evening came, and the old magpies had long flown into the woods. No-one could help Peter. But why should anyone help him? He himself had to learn how to be a bird. Just like the other young magpie fledglings day in, day out, who were heard squeaking and squawking up in the branches. There they had to struggle, learning the difficult skill of flying, and other bird behaviour, as soon as they left the nest. Clearly, it was not easy. Especially for Peter, who had spent three weeks sitting inside his cage.
      On the second day, as soon as the house door opened, Peter started calling from the high branch up to which he had careered the previous evening. So soft was his little peep that one’s heart went out to him. 
      “Peter! Peter!”
      “Here! ‘Here!” he answered every time.
      No matter where someone went, whether across the yard, or into the garden, Peter called out:
      “Here! Here!…Here! Here!”
       “Come down, Peter! Peter!”
       “Here! Here!”
      “You hear that? He’s calling out “here-here”. He’s trying to say Peter! Silly bird, fly down! Fly down!”
       The mother was planting flowers, when something tumbled down past her head. Peter was down! Again the children fed him, gave him water, put him in the cage. Again, after a rest, he wanted out. But this time he was more cautious. He flew up only onto the lowest branch of the jacaranda tree. There he seemed satisfied, sat there looking at his cage, chatted back to the children, and knew how to fly back down. Though flights took him somewhat off track from where he had intended, still he did get down, and that was a big achievement. 
       It got darker softly and gradually as evening arrived. And the people, who were sitting having their evening meal, felt the evening’s softness, because they were thinking about the bird. Peter was sitting in the jacaranda tree, feeling fine. The old rosebush, with pinkish, yellowish blooms was below him, as was the jasmine bush which had not yet started to bloom. The fox would not be able to get to him, and the cats were too lazy to negotiate their way through the thorny rose bush without a dog having chased them, and besides, they were not so heroic as to take on a bird as big as was Peter. Still, he was not without danger. In the evenings, owls would fly about. The jacaranda branches were almost bare, as the last leaves had turned yellow and disintegrated, leaving just the long little centre stalks, and now they too were lying on the ground, looking a bit like fallen, russet pine needles. The owls were brazen. When the house lights would go out, they would not hesitate to fly right into the garden. The clouds were thin, and there was even a moon starting to appear. Peter was as visible as a stump.
      But there was nothing that could be done. He had survived two rainy and stormy nights. This night held different hazards. It was quite something, that such a small bird survived up on the branch, all alone, night after night. Alone, with his fate.
      Everyone in the house was thinking about him, even the father, who, putting down his paper, said:
       “Then where did Peter go to sleep tonight?”
       “In the jacaranda tree. Just here, outside the window,” the children answered proudly.
       The bird’s sitting outside the window was felt to be a victory, and the garden had acquired a new, unfathomable  enchantment. Inga lay in bed for a long time with eyes open. The mother played her piano, and her playing had more meaning. She was not playing for the bird outside the window, not really. But it is hard to play to emptiness. She remembered a night when she was coming home from the station, after missing her bus, and in one house, someone was playing a piano. The Chopin fantasia’s andante cantabile, playing so badly that it was nearly unrecognisable. And still – it was Chopin, changed, mangled. The piano was old, much thrashed, with a doleful sound. The tortured notes lurching though the dark palms and blackberry bushes sounded wretched, pitiful. And yet, and yet…
       The mother played for the bird outside the window. Women are only entirely sane when they have love in their hearts, or a babe at the breast, she thought to herself.
       “You – love him!…” Inga had once exclaimed, laughing out loud. 
       “You love him too,” said the mother, defensively.
       “Yes. But you do more seriously…”
       Perhaps. There is a surprising tenderness in animals, if one can gain their trust. And Peter was quite special. He talked. Added to that, he came from a species where there were Spartan rules and such a highly evolved family life – the parent birds recognised and came looking for their lost offspring even after a long while, took them back home, fed them and fussed over them. Once when Peter, having muddied himself in the run-off from one of the roofs, and was sitting back on a branch, one of the parent birds flew down, and finding him wet, proceeded to clean and tidy him up. It was worth seeing. Though they had left their nests already months ago, all the young birds were still being looked after by the parent birds, being taught, and protected. 
        In the mornings, it was touching to see how the magpie families breakfasted, how the parent birds ran about, shoving morsels down the ever-ready throats of the young ones, who squawked and pleaded and carried on, making themselves even smaller and more helpless whenever the parent birds were near. The young ones were quite capable of picking up something for themselves, but when the adult bird was there, they became so winsome, so needing rescuing, that the adults ran themselves ragged, feeding and feeding. Peter was marginally more independent than his brother. At the dish of water set out for him, he had a great time. After each mouthful, he exalted in full voice, with his “Eh, eh, eh!” After drinking, he flung water over his own shoulders and shook himself with all his might. Was not that just like the boys coming in from the hay fields, gulping water from the bucket, and then pouring the water over their own head and shoulders… And the birds’ outfits must have been the inspiration for human fashions, grey trousers, black dinner jackets, all it needed were the two buttons on the back where the tails began. The shining white collars, chest fronts, with pocket handkerchiefs were all there. Each individual bird a little different, but only a little. One thing was different with these birds – the females were dressed similarly to the males. In other bird species, the two were usually quite different, like the blue wren, the male in blue and black, but the female jenny wren a greyish brown.
       For about a week, Peter and the occupants of the house shared a very pleasant life together. Peter slept on the jacaranda tree branches, and during the day wandered about the garden, went out through the gate and met up with his brother and parents, practised his flying skills, and enjoyed the sunshine. However, against all these fine activities, the parents began to agitate. In all, they started to use the most stringent bird-rearing methods. But the people noticed this too late.
       Peter was theirs, so they thought. So much had been done to make him comfortable. Inga’s mother cleared a new little path in the garden and laid it with smooth stones. Where this path led, under the wisteria vine, there had to come a bench. That was for the humans, so that when sitting there, they could spend time with Peter, be near him. As well, Inga and her mother fashioned a big bird bath for him, and planted flowers around it…
       The house and the garden took on a new look, and in general, things started to look up. There were always new things to do, new good ideas to try out. Even others, coming into the house, noticed. An occasional guest, having noticed the changes, rolling back on his heels, in the end could not resist: “So, you’ve decided to sell the house after all?” he said, a question and a statement all in one. The people were surprised – was there such a rumour going around? No, no, the guest had to quickly back track, saying that he had just supposed it because everything was so spruced up. As though for sale.
       Yes, it did look like that. Old anecdotes told of a gypsy who might trim the mane and tail of a horse he wants to sell, and lacquer its hoofs and hammer a nail into the hoof opposite the lame leg.. Here, houses were spruced up, tidied up when people wanted to sell them. Whereas the otherwise the owner just lived there any old how… But this  time, in this house, for the sake of the bird, the people had started to straighten up things the way they should have been in the first place. Yes, the humans had a longing for beauty, for good loving. It just needed to be awakened. It needed but the call of a bird…
       No, they were not planning to sell the house. 
       They were sprucing up, as though readying for a life which would contain some sort of miracle, that was to be revealed by the bird. But meanwhile, the bird had been claimed by the forest, and a bird’s ordinary destiny. He no longer so boldly came close, not even to Inge or the mother. He was listening to the old magpie’s warning calls, which had become harsh and commanding. 
       “Oh, you nasty old magpie,” said Inga’s mother, looking thoughtfully at the wise older bird. “You don’t want to give him to us…” And she could not be angry at Peter, he had the right. He was right. He could not live two lives. No-one can.
      One evening, the mother went to say goodnight to Peter. She loudly called his name, so that he would not hear the older bird’s indignant voice. Peter came. Flapping his wings and squawking, and very hungry. He allowed Inga’s mother to feed morsels right into his open beak. He gobbled them up. The morsels were very tasty – soft little strips of raw meat. He swallowed them one after another. Then he scurried away. Did not fly, but snuck away along the ground. Like someone who had been up to mischief.
        Inga’s mother watched him go. She was satisfied. Now he could go into the forest, to his real, bird’s life.
       Humans like to be able to touch the object of their love. To touch, hug, caress. But how can you really caress a little bird. How can you grasp the lightness of the sky. His every movement is like a puff of air, at any moment, ready to lift off into the heavens. It is wonderful to go into the forest, where some bird, from an unseen branch, greets you, calls with a friendly voice. No further possession is needed. It already is – special, to have a bird call, especially to you. Peter was always calling out, from hidden branches.
       In the little house, the people talked about Peter. Only Inga did not join in. Gazing far into the distance, she thought to herself: “He’s not MY little bird any more.”
        No, he no longer was her little bird. He belonged to the old magpie. But not entirely. He was a bird of the forest, and also, not entirely. He was his own bird. Perhaps.  


BLACKBERRIES

They are called black berries. Back home in Latvia I took no notice of them. Went past them, did not lift up the thorny branches which occasionally lay along the path at the edge of the forest. I did not get to know what they tasted like, nor how sharp their thorns were. I do not believe that there they were like they are here, as ferocious. There they were not a third as big.
        Here, they are savage. When drunk with the pleasures of being out in the bush, on the hunt for berries, I first started battling with them. They seemed to be alive. They attacked me, now brazenly, now cunningly.
       A slender branch, arching overhead, unnoticed, just lightly touches the shoulder, yet as soon as I go to step away, it suddenly reaches out, lashes the back like a whip, and pierces through clothing, sending thorns into the flesh. They are not straight, like rose thorns, but curved, like sharks teeth
      When the branch thus sticks to the back, it is a hit and a cry all in one – demanding “Stick’em up!”
      What happens if I do not freeze instantly, is almost unimaginable. Skin will be torn, flesh will be gouged, thorns embedded, and still I will not be able to get away.
       I have to stand still. Have to slowly back back, closer to the branch, and move carefully, teeth clenched, and try to unhook myself. Meanwhile, a second, and third branch tries to catch me, from one side, and the other, around the arms, waist, knees…
My perspiring body starts sweating even more, but any rash or quick move only gets me more entrapped. I have to loosen myself slowly, pull off the thorns as much as possible, step high with my gumboots, twist and turn, retreat.
       When the clusters of berries, huge, like black fists, are enticingly glinting, a serpent’s glint, the bush must be approached more carefully. I have to reach into the gaps between the branches, and as soon as I touch one, have to abandon the move, and start again. If the hand manages to reach the cluster, the berries must be gathered carefully with the fingertips, collecting them into the palm, with the slightest movement of the wrist. No indulging greed allowed, and sometimes perfectly beautiful berries must be left behind, and submissively, the hand withdrawn. To manage getting through it with just a few small thorns in the fingers counts as success. If one of the bigger thorns sticks in, it is tough luck. As long as the whole bush does not grab hold. While that is going on, one of the previous year’s old, dried branches will probably have become embedded in the chest. They do snap more readily and the thorns do not grab so sharply as the young branches, but then they do more quickly break off into the flesh, which is particularly nasty. Care must be taken, to not let these dry branches stick into the face, the eyes. Somewhat battered, and with their pale grey colouring, they are harder to notice in the bright sun, and they often jut out like stealthy daggers. Battle goes on not only with the live branches, but, spookily, their assistants, the dead ones.
       In the heat of that battle, one must not forget, and the glint of the berries serves to remind one, that the real danger lies below. The black snake. She is definitely there. Not in every bush, but one never knows in which one.
      She flees, if one leaves her alone. But she can be sleeping soundly, and if one comes across her too abruptly, on waking, she can take that to be an attack.
        If she just stayed flat along the ground. then with gumboots one probably would not have to worry too much. But she leaps. More than half a metre high, that I know. Perhaps even higher. Let alone the brown snake, which can thrash about like a whip. Like lightning. 
        But blackberries more often shelter black snakes. However, that does not take away the supreme pleasure of blackberrying. I have been wary of snakes right from childhood. And I have come across them quite often. I am not overly frightened of them, but I do know that they are not a joking matter.
        Danger steels one, changes one, brings one closer to the primitive.
        And when I truly think about why I run to the bush, then I know it is exactly to get closer to – that. So that I meet that, in myself, myself in that. So that all my senses might be renewed. So that I drown in some sort of world, where I can shed this present-day, fragile self and regain my lost, primeval power. I go, in order to do battle, to kick branches, step on them, crawl through them, with sweat filled eyes, to spot the fruit, all of it giving me a hundred times more joy than the fruit is actually worth.
        To smell the mosses, the old logs, the fungi that disintegrate underfoot, the hundred different grasses. For that moment, to feel this forest intensely, even though I will subsequently forget it. With fingers full of thorns, to gently grasp the hard, smooth fern leaf, holding on by it, because it is my ally, to feel the glorious sun on my back, to get tired, get stuck, battle with midges, leeches, with green smelly bugs and, conquering all, to sink further and further into an oblivious, primitive human satedness and pleasure.
        Returning from all that with a full container always feels like a gleeful bit of grand theft, the body burning and aglow. From the sun, from the blood racing through the overheated heart, the thorns in one’s flesh, from sweat, from debris in the hair, down the neck, everywhere – also in the rubber boots all the way to the toes. One has to take pity on them, pull them out of the horribly hot boots, clean away the thorns. Then somehow one has to get home, with one’s exhaustion, which suddenly feels so total.
       The return to a civilised state is sweet. Not waiting for a second, it starts, with running a brush through one’s hair, throwing off the bush trek clothes, and sliding into water. A wonderful peace comes over one, and the heat, with which the body continues to glow, is sanctified, something like a that of a freshly baked loaf, straight from the oven. Medication and ointments onto shredded palms. If possible, the broken off ends of thorns extracted. They have suddenly become quite painful. The civilised human feels those acutely. It is impossible with such fingertips to touch the piano keys, to turn pages of a book.
        It is easier to start working with jam bottling jars. And that must be done. Even though it really should be the time for books, piano keys, or something else that has no connection with one’s physical existence. For the expedition into the bush to bestow its real blessing, one must go to those urbane things, feeling the blood, still pulsing from the sun and the battle in the forest, gradually subside, leaving visions of blackberry branches still waving before one’s eyes, and the memory of the black snake…
      The last black snake that I saw when I was blackberrying was big, five or six feet long. Arching, she was standing on the animal track where I would cross from one blackberry bush to the next. She noticed me first, as expected, and stayed still. I too, stopped. If I had not noticed her and stopped, if I had been looking more up in the air, in a step or two I would have been right on top of her. Or, she could have slipped away into the bush without my having noticed her at all. But one cannot know, perhaps she had been asleep in the sun. How do they do that, if they can not close their eyes?
       Her neck was not puffed out ready for battle, or only a little. She was flashing her tongue and watching me. She had the typical, frightening appearance that snakes have. At that moment, I could not remember what she reminded me of. Then at last I knew – it was of a dragon, in Japanese drawings.  
       I knew I was not going to start a battle with her. Still, I quickly glanced around, taking in the field where we were, and unconsciously looking to see – whether there was something I could use to hit with. A weapon. A human without a weapon feels so powerless.
        The instant I looked away, the snake turned and quickly disappeared into the blackberry bush. The red marks on her belly glowed like fading embers on a black log.
        I was sad that she was gone already. This time, even though the snake was big, I felt peaceful, and she was not right underfoot, and did not spoil my joy in being out in the bush. Quite the opposite – she evoked in me a desire to get to know her.
        Thinking about it, I fantasize that that would be possible. It would be very hard. But in the end it is only a question of time. I would have to meet her many times. Many, many times. Would have to be with her for a long time. Then perhaps I would be able to get down in front of her on all fours. But perhaps not. I would work that out when I met her. Certainly, standing up I would be too far away from her.
        To learn a different language takes a long time. I mean – a foreign, human language. To learn the snake’s language would take  immeasurably longer. Maybe not be possible within one human lifetime. Maybe it would need generations. But it is possible. It is the secret of snake charmers. Very simple. To get to know animals, it is necessary to get close to them. They are more forthcoming than is generally believed. I was closer to that snake than some woman from the city would have been. She would have screamed and fled. I wanted to talk to the creature.
        The second time I went there, I did not come across her. I had no time to go looking for her. But that she could reveal much to me, that I know.
        When I had to watch our dog’s slow death from a tick, that revealed a lot to me. At one moment it even seemed to me that I could understand the whole world and God’s very existence. But in the end, my understanding proved too weak. The light that lit up there momentarily was soon extinguished with human thinking.
        Only one thing stayed with me – it is inappropriate to try to demean a human by calling him a dog. To do that, you have to find a different word.
        I also understood that some nations are able to hold animals as sacred. A dog is sacred, not alienated from his creator.
He lives and dies, faithful till the end. He bears it without complaint. He goes – “back to God.” Is a dog different to other animals? Perhaps not. But he has much awareness, which does distinguish him.  And this awareness shows up so clearly, so humbly, so purely in his last hours. Suddenly one feels moved to put one’s hands together with a humble plea – teach me how not to lose my way!


HOTEL IN LALAILA STREET

Perhaps it was the street name that appealed to his imagination when he and his friends had by chance stopped for a weekend. Lalaila Street Inn! It was some kind of Swiss inn. The mountains were visible from the windows. Everything was ordinary, old, very clean, very quiet, somewhat lonesome. He wrote to her, suggesting that they should spend part of the holiday there, have a rest. Feel different than in the usual, bland, tasteless places. Of course he did not think she would really take him seriously. They had often talked of meeting up, nothing had ever come of it.
        They had been writing to each other for six years already. Such rather private, significant things were possible in these modern times.
        They were both more or less divorcees. The wife he had not long before married had remained behind in Latvia, and was never heard from again. Her fiancé had disappeared in the war without a trace. Now they lived here, each in their own corner of this vast, useless island. Their correspondence had begun by chance, during dealings with some official papers. They had seen each other only once, at the beginning of their refugee days, and that had also been while dealing with official papers. It was unlikely that if they met again, they would recognise each other. At the beginning of their correspondence, neither had any interest in the other. The only thing they shared was the heavy memory of the day they left their motherland. The letters had started a flood of open hearted sharing, and gradually, a growing attachment. Their letters now, one could say, took the place of family. Life, for each of them, had its problems, and things were easier to bear, and to let go, when there was someone to whom one could openly unload it all .
        Every now and again, their letters would take on a tinge of romance, but somehow, it never happened for both at the same time. If one was feeling a bit carried away and warm towards the other, carrying around the unopened letters they had received, just to prolong the titillating sense of pleasure, then the other, at that moment, was barely noticing their letters, because something nearer at hand had taken their attention. The heart generally hurries to play with something in the immediate vicinity…
        Thus, recently, in his corner of the world, he had become enamoured with red hair, whereas she had taken with her to the Lalaila Street hotel some wine-red balls of wool, since for quite a while now her life had been being brightened by a certain dark haired person, with white shirtsleeves and a wine-red jumper. She did not have the idea of actually knitting something for this dark haired one who had caught her attention – but no other colour seemed as beautiful as the one he wore, and she simply wanted to knit something because she loved knitting.
        So, both of them, Mr. Ozolins (Oaks) and Miss Zile (Acorn) arrived at their arranged meeting feeling free and unfettered. Soon, they sat in the little hotel, in little Lalaila Street, and ate roast lamb with green beans, orange pumpkin, and white mashed potato. The plates were neat and colourful, piled high, on the checkered tablecloth, with rows of colourful tomato and other sauce bottles. 
        The hotel lad, the same one who had opened the door, taken their bags, shown them to their rooms, now, flourishing a white napkin according to custom, inquired: “Tea?…” and was already gliding away to go and get some, when Mr. Oaks called out: “Coffee!”.
        “Yes,” responded the lad. He always said “yes”. One could always say “no” later.
        Of course, one could have coffee. If anyone asked for something unexpectedly, the lad for his own part, kept a record. Whistling, he started to keep an eye on this couple. He was always there, like a shot, as soon as it looked like he might be able to be of use.
        Through the small dining room’s narrow windows, as much as the ruffled curtains would allow, one could see some brown, then green, then bluish distant mountains.
        “Don’t you think it feels like we are in Switzerland?” Mr. Oaks enthused. Miss Acorn agreed, even though she had never been to Switzerland. Her Godfather, in his youth, had been there. He had a big poster, a large photograph of a beautiful Swiss damsel on his wall above the piano, where she, as a small girl, mercilessly had to practise “The Happy Farmer”. She was not at all happy, and resentfully did not look up at the beautiful damsel. She did not want to beget children like that, and she knew from their maid, Amilda, that you get the sort of children that are like the pictures you look at… Now, recalling that, Miss Acorn smiled, nearly could have laughed out loud, but just blushed prettily. She could clearly remember how beautiful the poster was, above the piano.
         No, really, this get together had gone very peacefully and pleasantly, without hitches. Miss Acorn had her wine-red wool. Mr. Oaks had his memory of Switzerland, which in turn had been refreshed recently by some redhead, whom nevertheless he had not invited to the hotel in Lalaila Street. Nothing good would have come of that.
        Mr. Oaks talked about Switzerland, Miss Acorn thought about Portugal – the dark haired one with the wine-red jumper was Portuguese. He was married, unhappily of course, but still – nothing could have come of that either…
        Mr. Oaks and Miss Acorn looked at each other the way sometimes, after years, one looks at one’s own wife or husband, and whom, just like one’s front door handle one has not noticed for quite a while, and then, noticing, is somewhat moved and surprised. He liked her shoulders, in a soft, stylish knitted top, and she liked his hands, resting calmly on the edge of the table, his soft grey suit.
       Having made thorough work of the roast lamb and beans, they set off for a walk of the area. It was October – spring.
The trees and bushes by the road sides were full of all kinds of squawks, twitters, whistles, and chirps. The breeze sometimes wafted the bitter smoke from bushfires. While they recognised this as a sign of the Australian spring, this warm smell make their hearts constrict a little, and their bodies feel a moment’s pause remembering a different forest, the smell of ice starting to move up in the northern climes. The two guests of the little hotel walked on.
        “There is no spring here,” declared Mr. Oaks, glumly, following behind Miss Acorn along the narrow path that had been carved out by water, and looked like a dried out river bed. “Endless summer, hot and dry, or cold and wet… Endlessly green, as depressing as endless death…” He went on, “Here there aren’t any fields of flowers, just pastures – paddocks. Paddocks…”
        Miss Acorn wondered to herself how it was in Portugal…there too probably there were not any real winters, nor real springs. She was still always thinking about her fellow from Portugal… But he probably did not know anything about Portugal. He had been born in Australia, only his black hair and his name were from there… She breathed in a waft of a sweet, heavy scent, wondering where it came from.
        It was coming from above. Hidden from sight, up against the sky, the big gumtree tops were in blossom, white and majestic, out of reach of humans.
        “With the green background, your hair looks red…” said Mr. Oaks, and Miss Acorn could tell from the way he said it, that he liked it. But her hair was not red, only light brown, slightly tinted.
       Having returned to the hotel, each went to their own room to rest for a couple of hours, so that they would be fresh in mind and body when they met for their evening meal. They wanted to do this brief little holiday in style.
       Reaching her room, Miss Acorn immediately called for the hotel lad, gave him a good tip and sent him off to the shops. Later, she tipped the contents of the package he brought back into the bathroom sink and put the rinse through her hair – Titian red.
        She wanted to please Mr. Oaks.
        Mr. Oaks also called for the hotel lad. He wanted a clock to be placed in his room. Preferably one very old, that ticked loudly and rang on the hour. One with a cuckoo. Perhaps in such an old hotel, something like that was available. With a ticking clock, during this rest time, Mr. Oaks wanted to dream about Switzerland, where once he had been happy with a redhead. The one he did not invite to the Lalaila hotel also had flaming red hair, flaming rather too much.
       “A clock, which either rings, or plays music, or has a cuckoo…” he explained to the lad.
       “Yes,” said the lad. He always said yes.
        I have to find something, thought the lad, racing down the stairs. In the clock shop, if no-where else. It was worth keeping on the good side of this pair. They were living in the clouds, tossing money around. One just had to know how to pick it up.
       Before dinner, he brought Mr. Oaks an old alarm clock, square, with a little cabinet. It did not work very well, but if you put it on one side, and gave it a shake now and again, somehow it kept ticking, and managed to play the Blue Danube waltz. Brilliant. He could not get one with a cuckoo, the lad said, but one that rings on the hour he would be able to get tomorrow. Racing down the stairs, in one hand he rubbed the banknotes between his fingers, and with the other hand snapped his fingers above his head. Personally, he preferred an electric clock, like the one in the new bank, where the second hand flowed non-stop. Just a glance at one like that, and you clearly got the picture – life flows! This big life, flows! One day he would work under a clock like that, perhaps in his own hotel at reception, where people would flow in and out, not a sideways glance, their bags rolling along behind them.
        Miss Acorn was quite a vision when she sat down to dinner – a little black dress, with a green parrot brooch with pearls on her breast. She had not been able to find anything else green to set off her hair, but it was enough. 
        “Coffee?” The lad was there on the dot.
        “Wine!” Mr. Oaks ordered.
         “Have you any real Portuguese port?” Miss Acorn added boldly, and turned in her chair so flirtatiously that Mr. Oaks eyes widened, and they were already quite wide having seen her hair colour and the contrasting parrot brooch.
        “Yes,” answered the boy. He always said yes, but now he was rather thoughtful as he went to look through the bottle collection. Then he snapped his fingers and started looking through another shelf. “Portuguese sardines,” he read and quickly grabbed a couple of tins. The large enough and fancy enough label came off readily, and it was not too hard to stick it on a bottle of port, with an added strip of paper stuck down across the word “sardines” leaving, in all its glory, just the word “Portuguese”.
        If the man had asked for the port, the lad would not have been so daring, but it was she who asked for it. It would be all right! He would make sure that he would be the one doing the pouring, and not really let the bottle out of his hand…
        And it was all right. Mr. Oaks looked at the red hair, and they both drank the Portuguese port. You could almost taste the sun in it…
        They had a wonderful week. The hotel was clean, the lad changed the tablecloths every afternoon, from the check to white, so they looked more fancy for the evening,  and he put on music to mask the noises of the nearby construction site. There were few other guests, only some older pairs who came and went, and some faded old dames with silk roses pinned to their fronts.
        The weather grew milder, with only the middle of the day somewhat windy, while the mornings and evenings were calm and lovely. That was when Mr. Oaks and Miss Acorn wandered around the forests and hills, while in the middle of the day they sat on their shared veranda, where Miss Acorn brought out her knitting, which gave it all a nice homely feeling. She had managed to change the wool colour to pea green. Instead of port, they drank vermouth, if they drank at all. They still talked about Switzerland and Portugal. They had picked up a bit of a tan in the sun, and it would have been so nice to actually be in some grander resort in some fancier place in the world. Here, there was nothing like that.
        The last day of their stay, just like all the others, was sunny, though very windy, and on the hillsides along the orchard plantations, where some bush had been being burnt off, the fire had gotten away and started a bigger fire in the forest.
        Mr. Oaks and Miss Acorn had wanted to walk back to the station on foot. The lad could take their luggage in one of the hotel’s old Holden cars. 
        But he wanted to be of service once again: “Do you really not want a lift?” he persisted. “I can take you there along where the hill is burning! It’s really worth seeing! Oh mamma mia! Oh bambino!” he said with great emphasis. He was Italian, but blonde. Usually that worked in his favour, when he brought tea, and hot chips to his guests on cold days. Only now he wished he were dark haired, and would have quick smart passed himself off as Spanish, or even Portuguese, and would have extracted a few shillings more.
        They went with the lad. To the burning hill.
        At the mountain side, they got out, because the police would not let them any closer, and the flames were jumping across the road. 
        They stood among the other spectators, who were standing around with worried faces. They had to step back when yet another tree roared into flame, the fire tearing up to the very top, throwing up clouds of smoke and burning leaves which, gradually becoming black and feather-light, were carried a long way. Next to the police car there was a big van, with women passing out mugs of hot tea. Men’s arms, coal-blackened, with torn sleeves, quickly grabbed them and sweat-covered faces, with singed eyelashes and wisps of hair, eagerly bent down to drink the hot tea, thick and strong like coffee, with milk. That was the go here, and it was good. If one was hot on the outside, one had to take in drinks hot to keep the balance.
        “You had better turn back,” the policeman politely advised the onlookers, “the fire is under control, but the road isn’t safe for driving.”
        Some of the firefighters also departed, leaving just a few people and the police. Mr. Oaks and Miss Acorn turned to go, but then it felt like they should linger a bit longer, maybe to see something more, understand it all a bit more. They let the lad go ahead in the old Holden with their luggage.

       “Let us go with the train after this one,” said Mr. Oaks, and lingeringly, watching the yellow shadows around them, in silence they started on their way back. Mr. Oaks picked a black, burnt leaf from Miss Acorn’s shoulder, which was clad in a soft, new, green shawl, and placed his hand there. What a wonder is woman, he mused. Now her hair was toned down a bit, and her movements were no longer flirtatious, and yet in her stillness there was a hidden restlessness. Suddenly she stopped and turned again to the burnt out forest.
        “Mr. Oaks,” she began, in a decisive voice, “these aren’t any sort of Swiss mountains. And our hotel in Lalaila Street wasn’t any sort of Swiss inn, the way we wanted to imagine. This is Australia. Do we… do you know Australia? These yellow, soft shadows on the road, from smoke… The bitter smoke, with the taste of burnt leaves – that is spring. People with singed eyebrows, the fleeing snakes and lizards – that is Australia. One day, when we go back home, will we…will you…know how to say anything about here, the way you know about Switzerland? This fire, and the sun, which burns everything, and everything grows back, and grows back…” She fell silent, but did not move away from Mr. Oaks. They both looked at the shadows on the ground, at the smoke, at the bits of ash which fell like a slow rain. One could smell the eucalypts through the smoke. Mr. Oaks again put his hand on Miss Acorns shoulder and pulled her close. Her hair was quite brown…He turned her away from the forest, and in step, they started to walk.
        “You took just half your holiday, didn’t you?” he said. “Let us do the second half, go off in a caravan, away, go all over. Right in the middle of the hot season…”
        Miss Acorn hesitated only just enough to somewhat mask the catch in her throat, then laughed: “I don’t know about a caravan, but right in the middle of the hot season, definitely…!”

J. Sarmas piezīmes par autori. (Ķikure/Kikure)

Erna Ķikure-Bērziņa (prec. Dzelme) dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Vidzemē, Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta Ķikuros kā šo māju saimnieka meita. Ģimnāzijai to sagatavo viņas pašas tēvs, agrākais skolotājs. Ģimnāzijā viņas māksliniecisko dotību veicināšanā zīmīgi trīs audzinātāji – latviešu literatūras skolotājs Jānis Āboliņš, zīmēšanas skolotājs gleznotājs Jānis Plase un mūzikas skolotājs piānists un vēlākais Latvijas konservatorijas klavierklases vadītājs un profesors Arvēds Dauguls.

J. Āboliņš no skolniekiem to rakstu darbos prasa labu stilu un mērķtiecīgu jēgu saturā. Viņš ir arī skolnieku žurnāla vadītājs, un Erna kļūst tur līdzstrādniece, lai gan no citiem to slēpj. Tāpat kā rakstīt, viņai arī patīk zīmēt un spēlēt klavieres. Beidzot 1924. g. ģimnāzīju, ir grūti izšķirties, kur mācīties tālāk – konservatorijā vai mākslas akadēmijā. Izšķīrusies par akadēmiju, Erna Ķikure tā paša 1924. g. rudenī iestājas Latvijas mākslas akadēmijas grafikas klasē, kuŗu vada grafiķis profesors Richards Zariņš. Bet darbs akadēmijā ne visai apmierina, jo liekas pārāk sauss. Rodas doma par Parīzi, un E. Ķikure dodas turp. Daudzie muzeji, izstādes un jau pati Parīzes gaisotne mākslinieci reibina, jo liekas visu mākslu piesātināta. Bagāta daudzām jaunām ierosmēm viņa atgriežas Rīgā un 1929. Gadā ar diplomdarbu ‘Daugava’ oforta technikā nobeidz akadēmiju kā māksliniece grafiķe.

Pēc tam E. Ķikure kļūst zīmēšanas skolotāja klusā provinces pilsētiņā Ilūkstē. Pilsētas skaistā apkārtne un mierīgā provinces atmosfaira rosina mākslinieci čaklam darbam. Rodas lielas oforta ainavas, ko redz Kultūras Fonda, Jelgavas un Daugavpils mākslinieku grupu izstādēs. Bet Ernu Ķikuri tas neapmierina, un 1939. gadā viņa dodas uz Beļģiju un strādā Beļģijas Karaliskā mākslas akadēmijas profesora Pētersa vadībā, bet pēc tam apmeklē Parīzi otro reizi. Atgriezusies Latvijā, viņa pagūst vēl apmeklēt Somiju. Tad sākas Latvijas posta gadi, kuŗus māksliniece pavada kā skolotāja savas dzimtenes novadā.

1944.g. rudenī Erna Ķikure līdz ar ģimeni nokļūst trimdā Vācijā.

Varbūt latvietim tik neparastā nometņu dzīve, smagie personīgie pārdzīvojumi un piemēŗotas garīgas vides trūkums ierosina E. Ķikuri atcerēties sava bijušā skolotāja ierosinātās vēlmes, un viņa sāk rakstīt. Pirmajos darbos dominē apkārtnes dzīves tēlojumi. Tomēr tajos ir jau arī pa tēlam ar dziļāku iekšējas dzīves skatījumu. Kad 1949. gadā E. Ķikure nokļūst Austrālijā, viņas darbi sāk parādīties laikrakstā Austrālijas Latvietis, kā arī Austrālijas Latvieša gadagrāmatā. Šo stāstu un tēlojumu virknē E. Ķikure atestē sevi kā stāstnieci ar lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizā arī konkrētu pasaules un dzīves skatījumu. Tas pateikts īpatnā, impresionistiski svaigā veidā. Tematikā skartas gan trimdas, gan arī dzimtenes dzīves parādības. Sākot ar 1958. gadu sāk parādīties E. Ķikures pirmie liriskie dzejoļi, bet tagad tos var jau lasīt trimdas dzejas antoloģijā Dzejas un sejas. E. Ķikures stātu Mūsu kaimiņš godalgojusi Latv. Preses biedrības Austrālijas kopas stāstu sacensības komisija ar pirmo godalgu.

Erna Ķikure ar vecāko meitu, romāņu literatūru studenti, dzīvo un strādā Sidnejā.

                                                       J. Sarma

KAPU SVĒTKI (Ķikure/Kikure)

musu-pic129

Ļaudonas luterāņu kapu svētkus svētīja jau no laika gala pirms Jāņiem tai svētdienā.

Tas nebija nekāds vaļas laiks, tak brīdis, kad sējas darbi kā nekā bija paveikti un siens vēl taisni nekrita uz kakla, ja vien kāds pats, darbus steidzinādams, nenorāva jau kādu gabalu āboliņa vai saziedējušu upes līci, uz labu atālu cerēdams. Vasara stāvēja savā kuplumā, un cilvēks, tāpat kā viņa tīrumā nodzītais lopiņš, varēja atvilkt īsu elpu.

Dārzos vēl ziedēja sējas rozes vai pojenes, sirdspuķes un zilās skalbes, sāka uzplaukt jau lielās, sarkanās vasaras rozes un nebija apbirušas vēl visas tējas rozītes.

Grāvji bija pilni neaizmirstuļu kā pašas maigās debess atspīduma, un otrā gada āboliņš bija baltlapām un dzeltenajām pīpenēm kā nomargots. Rudzos varēja atrast pirmās rudzu puķes, lapu mežos – pēdējās kreimenes, bet ezeros un rāmos upes līčos raisījās vaļā ezerrozes.

Ja tikai čaklas rokas un kājas – kapus nekad nevarētu bagātāk un jaukāk nopušķot.

Sestdienā pirms kapu svētku svētdienas kapos bija klusa, bet dzīva rosība. Gluži kā katrā sētā, kur bija saņemami svētki. Viens zirgs pēc otra piestāja pie sētas zem lielajām eglēm, augšā bērzu ēnā vai lejā alkšņu jaunaudzītē, lai būtu no dunduriem kaut cik pasargāts, un sievas un vecās mātes ar saviem palīgiem, meitas vai dēla bērniem, grābekļus, lāpstiņas, ūdens spaiņus, baltu smilšu maisiņus un puķu grozus stiepdamas, steidzās uz savu mīļo dusas vietām. Gadījās pa vidu arī dažs stiprāks vīrs, kas ieveda visu vezumu grants, kravu zaļu velēnu vai gluži jaunu, stipru kapu solu. Līdz vēlai novakarei kapos dudināja klusinātas balsis, līkāja muguras ravējot, rušinot, apraušot, apslaukot, appušķojot…

Ar krēslas atnākšanu kapi stāvēja visjaukākā košumā. Uz kapu kopiņām starp kapu mirtēm, saulgriežiem, sīkrozītēm un citām stādītām puķēm, vietās, kas nebija noliktas ar atnesto puķu pušķiem, melnoja uzbērtā melnzeme kā samts, bet grantētie celiņi apkārt kopiņām mirdzēja balti vai iedzelteni, gludi vai rakstā ar grābeklīti nokasīti, bez vienas vienīgas zālītes. Košuma krūmiņi aplaistīti smaržoja, liepiņas vēdināja platas, jaunas lapas, veco bērzu galotnes klusi šalca apklusdamas.

Aizgājušie mierīgi varēja sagaidīt savu gadskārtējo svētku dienu. Bija gandrīz, it kā tie paši būtu visu uzposuši savu daudzo viesu uzņemšanai, kas rītā atnāca svētku drēbēs, vēl tik ar dažiem visskaistāko puķu pušķiem rokās. Tikai tie kapi, kuru piederīgie dzīvoja pagasta vistālākos stūros, dažkārt gaidīja savu apkošanu vēl agrā svētdienas rītā. Bet arī tiem jau uzsprausts pa ziedu pušķim, nolikts pa ozola zaram, izravētas lielākās nezāles no to radu un draugu rokām, kas dzīvoja kapiem tuvāk. Par tiem gādāja arī kapu kopēja, uz dažu sudraba latu, dažu rozīņmaizes kukuli un sviesta kluci cerēdama.

Jaukā svētdienas rītā kapi mirdzēt mirdzēja savā ziedu bagātībā, tur kūpēja smaržas un lulināja putnu balsis. Tad pamazām sāka nākt cilvēki, viņu saradās vairāk un vairāk, līdz tie plūda jau straumēm pa kapsētas celiņiem šurp un turp, bet visi lielceļi vēl dunēja un rībēja no atbraucēju ratiem, līniju un atsperdroškām. Slitas un visas malas ap kapsētu pildījās pajūgiem, divriteņiem, motocikliem, pa retam bija arī pa automašīnai. Zirgu zviegšana, kam šādās svētku dienās ir sava satraucoša un valdzinoša skaņa, sāka skanēt ap kapsētas vaļņiem līdz ar pakavotu kāju mīņāšanos, pajūgu siksnu un sprādžu žvadzēšanu, stipri kaldinātu riteņu sasišanos. Vīri mēģināja iegrozīt savus pajūgus labākās vietās, zirgi satraukti un samulsuši stumdījās uz priekšu un atpakaļ, sievietes, iesaukdamās un svārkus celdamas, spurdza pa vidu, lai nenotrieptos ar ratu ziedi vai nedabūtu ar ilkss galu plecā. Kapsētu ielenca visa pagasta dzīvais spēks. Dzīve atnāca pie klusajiem.

Cietus, aukstus akmens krustus un pieminekļus apvija un apmīļoja silti, mīksti bērnu loceklīši, kas gaiši kā tauriņi, saulstaru sildīti, visur piespiedās, visu aptaustīja un apdvesa ar savu vāro, bet droši pulsējošo dzīvību.

Jaunu meiteņu klusinātās, bet nevaldāmās sarunas un smiekli līdz ar acu zibēšanu un vaigu tvīkumu lidinājās pāri kapu kopiņām.

Sievu nopūtas bija pilnas tā paša dzīves sūruma un maiguma, kā tas bija viņu sētās, no kurām viņas nāca. Viņu soļi, kautrīgi un smagi, ienesa kapsētas ceļos darba dimdēšanu, tīrumu un vagu šķavas.

Sirmgalvji, kupli kā bērzi, pielika salīkušus pirkstus kapu smiltīm rūpēs un padevībā un taustīdami tās durvis, aiz kurām viņiem drīz būs jāaiziet, puskurlām ausīm mēģinādami saklausīt balsis, kas viņus tur sagaidīs…

Tā bija liela ciemošanās diena.

Gan kapi bija klusi arī savā lielajā mīlestības rotā, toties jo vairāk sāpes un prieks plosīja dzīvos.

Tur raudāja atraitnes un mātes, un smagi nopūtās vīri. Bet zibenīgi pēc laimes meklēja acis, kuru sirds bija bēdas aizmirsušas, kā arī tās, kas bēdu, ne prieka vēl nebija pazinušas.

Pie Jāņa Ozola kapa, kur pacēlās slaids, melnpelēks granīta piemineklis, sēdēja viņa atraitne tumšās drēbēs, garā, melnā šallē pār iesirmiem matiem, kā viņa bija sēdējusi nu jau daudzus gadus šai svētdienā. Labo roku ar kabatas lakatiņu viņa šogad cēla un cēla pie acīm, bet kreisajā turēja savas jaunākās meitas roku, kas, tikko pieaugusi, stāvēja viņai blakus, gaiša un vasarīga, gatava aizlidot, tāpat kā pirms gada bija aizlidojusi, tautās aizgājusi viņas vecākā.

Ozola kundzei, Ozolu mātei vai Ozolienei, kā visādi viņu sauca, nu atkal bija savs vīrieša aizvējš – nupat znots bija atnesis jauno kapa solu, uz kura viņa sēdēja, bija uzbēris svaigu granti, apdarinājis liepiņām zarus, kas nu beidzot bija īsti saņēmušās augšanai un deva jauku paēnu… Nu bērni bija uzaudzināti… Pašas ceļš gludāks un mierīgāks. Bet gadi bija aizgājuši, dzīve aiztecējusi tālu gabalu uz priekšu. Kas daudz vairs no tā palika?… Ozoliene izslaucīja vēl reiz acis, tad pacēla seju pret meitu.

Meitene pielika pirkstus mātes pierei un izgludināja tur kādu iesirmu matu sprogu.

„Vai iesim uz vecā tēva kapu?” māte jautāja un pati atbildēja: „Jāpaliek vēl te, līdz Mārtiņš atnāks.” Mārtiņš bija Ozolienes znots un Ļaudonas pagasta vecākais. Ne bez prieka un lepnuma viņa izrunāja viņa vārdu. Un ne bez lielas mīlestības, viņai bija labs znots.

„Ausmiņas jau nebūs,” Ozoliene vēl noteica, „tai mazais jāšūpo…”

Viņas abas vēl palika pie kapa, uzpurināja kādu ziedu, izplūca kādu aizmirstu zālīti, nogludināja liepiņas lapu un pieminekļa malu. Tad sēdēja un raudzījās garāmgājējos, kas nepārtraukti plūda pa celiņu garām. Gaišās drēbes saulē plīvoja un blāzmoja, tumšās svinīgi aiznesa savas krokas, kas no ilgas skapī gulēšanas bija ielocījušās neizgludināmas.

„Ak, jaunatne, jaunatne!” Ozoliene klusi runāja, „cik daudz tās un cik ātri tā izaug! Ne vairs kādu pazīt, ne vecos viņas vidū sameklēt… Un kas to skolu cepurīšu!…”

To patiesi tur bija daudz un dažādu. Vietējai pamatskolai – zilas, lauksaimniecības skolai – zaļas, mazpulkiem – pelēkas. Ģimnāzistiem ar zelta svītriņu, studentiem – raibu raibās…

Tad nāca arī Mārtiņš, Ozolienes znots, Ļaudonas pagasta vecākais. Jauns un garš, un smalki ģērbies, aiz lēnas nopietnības slēpdams smaidu. Ozolienei sakāpa asaras acīs – viņai bija labs znots, un viss pagasts viņu labprāt ieredzēja, vai citādi ar divdesmit pieciem gadiem tie viņu būtu otrreiz ievēlējuši par pagasta vecāko?

Sievas māte viņam pateicās par kapa solu, un viņi runāja šo ne to. Nebija jau daudz svarīga ko runāt, viss diendienā tikutikām bija izrunāts pa tālruni. Bija tikai tikšanās svētīšanas prieks. Kapu klusumu un ļaužu čalošanu klausoties, viņus ar jautru labrītu pārsteidza jauna un krāšņa sieviete, pēkšņi viņu vidū ieiedama. Viņas tērps pār pilnajām krūtīm tik tikko turējās aizpogāts, un viņas kustības no tā bija kautrīgas. Viņa sarkdama iesmējās, apsveica māti un māsu un novilka vīru sev blakus uz sola.

„Ak tad atlaidies gan?” viņš teica.

„Mazais aizmiga, gulēs stundas divas. Un man iegribējās pabūt te, kur jūs visi kopā! – Kas man tos pāris kilometrus uz riteņa ko nenoskriet?” Sieva noglauda vīra piedurkni, paspieda mātes un jaunākās māsas roku, un viņi visi uzlūkoja cits citu svētdienas drēbēs un pārmija vienu otru svētdienīgu vārdu.

„Nu, kā vari satikt ar pagasta tēviem?” sievas māte pataujāja znotam.

„Tagad pa darba laiku nevienam nav vaļas kašķēties. Bet gan jau vēlāk viens otrs vecītis ieradīsies ar iebildumiem, kad lauksaimniecības skolai būs jāved būvmateriāli,” viņš ar vēlīgu smīnu atteica.

Tad īsais laiks jau bija pagājis, un jaunā sieva pieleca kājās:

„Nu man jāsteidzas!” viņa teica, „tad Jāņos gaidiet mūs visus ciemos.”

Viņa pagriezās pret māti, noslēpās pie māsas no ļaužu skatiem un, ātri atpogājusi dažas podziņas pie kakla, pārmainīja uz krūtīm salocītos kabatas lakatus. Tie bija mitri no viņas pierietējušām krūtīm.

„Vai, meiten!” māte vai izbijās, bet meita, tikai acīm zibot, nosarka un iesmējās:

„Nu redziet, kā man jāsteidzas!…”

Vīrs un māsa pavadīja jauno sievu līdz viņas divritenim, bet māte brītiņu gribēja pie kapa pasēdēt viena, tad iet uz vecā tēva kapu, kur viņi norunāja satikties. Garāmejot viņa vēl gribēja pieiet pie Lielzemienes, savas jaunības draudzenes, kas bij atraitne vēl ilgāk nekā viņa un droši vien tāpat šodien sēdēja pie sava nelaiķa kapa.

Savu jaunības draudzeni Ozolu māte atrada lielās asarās. Lielā, resnā sieva sēdēja viena pati un raudāja tik stipri, ka Ozolu māte, viņai blakus apsēzdamās, jutās gandrīz kā nelaikā pienākusi. Tās nebija asaras, kas, sirdij sāpot, klusi nolīst pār veco bēdu. Kas gan plosīja viņas bēdu biedreni atkal no jauna? – Ozoliene izslaucīja savas acis. Tad mierināja Lielzemieni:

„Ko nu tik stipri atkal raudi? Vai nu vairs par sevi?… Domā, priecājies par bērniem…”

Bet viņas vārdi kā eļļa ielija Lielzemienes bēdu ugunīs.

Viņa sapurināja galvu tā, ka zīda lakats, liels un bārkstains, noslīdēja no viņas pelēkajiem, stiprajiem matiem, un asaras sprāga kā lāses no zara no sejas, kas bija plata un pelēkbrūna kā lēni cepis plācenis. Tagad tā kļuva sarkana, un apaļā, cietā kārpa uz zoda bija izbozusies kā mazs, dusmīgs ezis. Tādu Ozoliene savu draudzeni vēl nebija redzējusi.

„To dēļ i raudu! To dēļ…” Lielzemiene izdabūja pār lūpām.

Un Ozoliene no viņas asaru mocītiem vārdiem izprata, ka viņas dēls Jūlis nu mājās atnāk vairs tikai dzērumu izgulēt un no pienotavas atsūtīto naudu saņemt – tad prom atkal uz krogu vai kur citur ar draugiem nedēļām…

Bet lai tad ar izput visa lielā māja, krāšana un bagātība – to Antru viņa negrib un negribēs un nelaidīs ar labu savās mājās, kamēr viņa dzīvo! Lai precē kuru katru citu…

Par centrāles jaunkundzi un Lielzemju Jūliju Ozoliene bija kaut ko dzirdējusi un arī par to, ka mātei ne par ko nepatīkot Antras īsie, faltētie svārciņi. Bet patreiz Lielzemienes bēdām viņa nespēja līdzi just. Tās viņai šķita gandrīz nepiederīgas šai vietā. Dievvārdu laiks vairs nebija tālu. Bet lai ar tik ļoti izmisušo un satraukto Lielzemieni pārmītu kādu mierīgāku vārdu, tam būtu vajadzīga garāka runāšana un pārspriešana. Ozoliene atvadījās, kā mācēdama, un gāja pa galveno kapu celiņu cauri visai kapsētai uz sava tēva kapu. Ļaužu bija saplūdis kapos jau labi daudz. Gandrīz nepārtrauktā drūzmā viņi kustējās pa kapu celiņa vienu malu turp, pa otru atpakaļ, viss pagasts, visa draudze un svešie vēl turklāt.

Ozoliene satika kapu kopēju, mazu, veiklu sieviņu ar sīku skuķēnu pie rokas un iespieda turpat uz vietas viņai saujā pāris latus. Piekodināja vēl pēc dievvārdiem pie zirga pienākt. Bija tur kāds gabals siera un sviesta. Ka viņa būtu vēlējusies, lai kaps būtu agrāk ticis apravēts un aplaistīts, to viņa nepieminēja. Gan jau par daudz kapu apņemas kopt un nespēj visu veikt. Katrs jau sevis dēļ skrien, un kur labāku ņemsi?…

Tālāk viņa satika kalpa Andža sievu, sausu un spriganu kā arvien, un garais puika viņai blakām bija tas pats mazais Pēterītis, kas Ozolos reiz bija piedzimis un savus pirmos trīs gadus nodzīvojis. Tad viņš visus bija smīdinājis, savas ermoņikas spēlēdams – koka bluķīti ar sānos iedzītām nagliņām pastāvīgi uz ceļiem turēdams, vilkdams un spaidīdams, un vareni līdzi dūkdams.

„Vai tad ir vēl muzikants?” Ozoliene jautāja.

„Nu ir gan. Skolotājs nu māca vijoli spēlēt,” Andža sieva priecīgi atteica un norūpējusies piebilda klusāk:

„Bet palaistavs gan liels…” Un Andža sieva gāja, bet Ozoliene satika savas tēva mājas kaimiņa meitu, skaisto Edi. Viņai bija jau krietni balta matu šķipsna izspraukusies no zīda lakatiņa malas, un viņa smaidīja tik kautri laikam tādēļ, ka pats lielais priekšzobs bija izlūzis. Bet trīs meitas viņai bija kā liepas un jaunākā – Ede kas Ede, kāda viņa toreiz bija bijusi!

Pagasta bagātais dzirnavnieks kopā ar aptiekāru sveicināja Ozolu māti vēlīgi un smalki: „Sveicināti, Ozola kundze!”

„Labdien, Ozola kundze!” Jauns students ar raibu cepuri saujā un gaišu meiteni pie sāniem, kas, labāk ieskatoties, izrādījās viņas pašas jaunākā, apstājās un skūpstīja Ozolu mātes roku.

Bet Ozola māte gāja vēl tālāk. Uzlūkoja kādu svešu kapu, kas bija balts, viss vienās ūdens rozēs, uzlūkoja kādu citu, kas bija dārznieka kopts, ar zaļu mauriņu un vienu vienīgu sarkanu rožu krūmu, apstājās vēl pie kāda, kas bija pušķots pīpenēm un rudzu puķēm tik jauki. Tikai konservu bundžas, kurās stāvēja ziedi, nebija visai labi smiltīs noslēptas. Tad viņa atstāja galveno kapa celiņu un nokļuva pie sava tēva kapa. Tur viņa satika savu veco māti, māsu, svaini un visus viņu trīs puikas, pelēkus kā vilcēnus mazpulcēnu tērpos.

Vecās mātes acs kaktiņā vēl bija neizžuvusi asara, par savu zudušo mūža biedru raudāta, savu otru meitu – Ozolieni ieraugot, tā iemirdzējās kā prieka asara. Vecā māte piecēla pie acs sava melnā zīda priekšauta stūrīti, kas, skapī gulējis, smaržoja pēc baldriāna pilēm un dievkociņa. Tad viņa izgludināja priekšautu pār ceļiem un izņēma kabatas lakatiņu. Priekšauts jau bija tikai tā no jaunības dienām asarām ierasts…

Ozoliene uzlika neaizmirstuļu pušķīti uz tēva kapa kā sveicienu no Ozolu pļavām, tad ciešāk ielūkojās savējo sejās.

„Nu gan esat norāvušies!” viņa teica, raudzīdama sejas, kas bija melnas, pavasara vējos un saulē nodegušas, un rokas, smagas no darba, vienotrā saliktas.

„Ir jau ir!” vecā māte žēlodama teica. „Plēšas un plēšas lielie saimnieki, vairāk par kalpiem noskrējušies. Nu jau arī purvs uzarts un apsēts. Ij purvam miera nedeva…” viņa kā pukodamās, bet smaidīdama runāja.

Un viņi pieminēja veco purvu, kas bija turējis Druviņu ceļus neizbraucamus, bet nu beidzot bija pievarēts, pieminēja drenas, grāvjus, laukus un druvas. Daudz bišu šogad būšot, un vecai mātei liepās uzvilktā pulcenī bija bites ielīdušas.

„Nu tev jābrauc būs stropu ielikt,” viņa lūdza meitu, „tu jau lielā biteniece.” Vecā māte mīlēja bites, lai gan pati bija par vecu un vāju, lai viņas apkoptu. Bez viņām dārzs kā bez dzīvības, viņa mēdza teikt.

Tad pie viņiem pienāca Mārtiņš, jaunais rads, pagasta vecis, līdz ar savu sievas māsu, kas viņu bija atkal atradusi, lai gan tikko vēl bija gājusi ar studentu.

Ak, ātrā jaunība, Ozolniece pie sevis nopūtās, bet krustmāte satvēra meitenes tērpa malu:

„Nu kas tev tā par kleitu? Kādēļ nav zīda un līdz zemei? Tad jau mūsu poliete lepnāka,” viņa smējās un nožēlojās par savām kalponēm, kas tik grūti pelnīto naudu tik viegli aizlaižot. „Nāk svētdiena – vislabākais mugurā, vakarā pa rasu garā kleita savazāta – pelnī jaunu!…”

„Vai nu nauda krāšanai?” Ozoliene noteica un pieminēja Lielzemieni, kas no mantas izgājusi, mantā iegājusi, tagad mantas dēļ raudot vai acis no pieres ārā. Un viņi apsprieda Lielzemienes bēdas.

„Nu kas tad meitenei vainas?” krustmāte brīnījās, „pati pelnī, strādā te jau otru gadu.”

„Nav liela pūra. Nav lielu ļaužu…”

„Vai tev, meitiņ, arī kas pūrā ielocīts?” vecā māte pabildināja meitas meitu.

„Kas šai ielocīts,” krustmāte tincināja, „tik tās skolas! Vai, ka nepiemirstu, tas joks man jāpastāsta, vēl jau mācītājs nebrauc,” viņa sevi aizbildināja un paklusi steidzās pastāstīt, ka vilnas sukās satikusi Dopenieni, Lievēru Dopenieni, un viņa prasījusi, vai no šās māsas meitām kāda vēl esot dabūjama, ka viņa gan savam dēlam vienu no tās mūsu sieviešu sugas gribētu!… Visi negribot iesmējās, un krustmāte šķelmēja tālāk:

„Viens pats dēls – kā lācis!…”

Bet pagasta vecākais piemiedza aci uz savu jauno sievas māsu:

„Krustmāte jau tevi izprecinās, tikai neturies pretī! Bet no šitā gan vēl atsakies – kur māte pati dēlam sievu meklē, kā teikt – sugas uzlabošanai…” visi atkal iesmējās un apklusa ar šīm blēņu valodām. Kapi tik svinīgi, svēti dvašoja ziedos, dievkalpojuma laiks vairs nebija tālu.

Ieminoties par sugām, vīrieši vēl pārrunāja dažus vārdus par zirgiem. Krusttēvs bija liels zirgu mīļotājs un godalgotu kumeļu audzētājs. Tad baznīcā sāka zvanīt. Ļaudis visapkārt apklusa. Mācītājs izbrauca no mācītājmuižas.

Visi pulcējās kapsētas vidū, mazās koka kanceles tuvumā. Tur nostājās koris un ragu orķestris. Ļaudis saspiedās tuvāk kopā uz kapsētas celiņiem un sastājās ap tuvākiem kapiem. Veco bērzu zaros žūžošana kļuva dzirdamāka, jo cilvēki klusēja, nošvīkstēja tikai zīda drēbes, sastrādāto roku noglaustas, iegurkstējās jauni apavi, nočaukstējās izdalītās dziesmu lapiņas, vēl kāds klepojiens, kāds krimšķis, un tad jau nāca mācītāja balss un kopīga dziedāšana.

Tur ieskanējās dzidras un saldas meiteņu balsis un nokaunējušās kļuva klusākas, tur droši, lai arī mazliet plāni, vilka sievas, un rešņi, brīžam stiprāk, brīžam klusāk, pienāca vīri, bet jaunie puiši, kas nedziedāja korī, kaunējās savas balsis palaist un stāvēja, galvas nodūruši. Šādā dziedāšanā zem zilas debess, starp krustu rindām, bija vairāk pazemības nekā citkārt, tā mīkstināja un atvēra sirdis Dieva vārdam, kas atskanēja pēc tam mācītāja mierīgās, skaļās balss teikti. Bija tā, it kā arī druvas un lauki, birzis un eglaines, ceļi un ezeri sapulcētos ciešāk tur apkārt, justu līdz cilvēku liktenim un ar savu klātieni mīkstinātu tā bardzību.

Kad stipri un nopietni vīri bija domās tālu un augstu pāri zemes dzīvei pacēlušies, tie izdzirda savus ērzeļus un ķēves zviedzam aiz kapsētas vārtiem, un viens otrs lēni uz pirkstu galiem aizzagās lopiņus nomierināt, lai tie neizlektu no ilksīm, nesarautu pavadas un sedlu siksnas. Un tāpat uz pirkstu galiem viņi atnāca atpakaļ un iekusa pūlī, ar lielāku mieru domādami par savu grēku izpirkšanu.

Jaunas meitas, kas bija kā maigi briestošas zirņu pākstis un bija nobālušas iznīcības tuvumā, pēkšņi saklausīja bērzu saldo žūžošanu un sāpīgi sajuta savas jaunajās kurpēs iespraustās kājas, kas bija rasotas zāles un ziedu lutinātas, tad, ielūkojušās puišu gludi sasukātajos pakaušos, kuros mirdzēja sīkas sviedru lāsītes, viņas vēl zemāk nolieca galvas, meklēdamas ceļu augšup caur savu cilvēku dabu.

Pacietīgi visi panesa garo sprediķi, grūto stāvēšanu un gurdinošo sauli uz saviem pakaušiem.

Viņi visi bija kopā kā vārpas tīrumā.

Zem Dieva Augstās Debess.

Augšanai, briešanai un pļaujai nolemti.

Mūžīgi, mūžam, āmen!

Kad sprediķis bija beidzies, koris dziedājis, orķestris spēlējis un ļaudis dziedājuši, mācītājs ziņoja draudzes dzīves notikumus.

Pūlis atelpoja, pārmija notirpušās kājas, noslaucījās kabatas lakatos. Vasaras vējš atnesa pusdienas laikā sakarsušu mežu un druvu smaržu un apšalca mācītāja vārdus.

„…Mūžīgā dusā… Dieva mierā… aizgājis Jānis Dumpinieks no Ļaudonas Lielgruntnieku mājām… Made Cekuliņa no Ļaudonas nespējnieku nama…”

Vārdi dziļi ieskanēja arī gluži svešu sirdīs, un asaru aizmiglotus skatus zemei pievēršot, viņi pieminēja:

Dusi saldi, Made Cekuliņa no Ļaudonas nespējnieku nama… Dusi saldi, Jāni Dumpiniek no Ļaudonas Lielgruntnieku mājām…

Un mācītāja balss vēstīja dzimušos: „Andulis Zvaigzne, Meždusas māju saimnieka Pētera Zvaigznes un viņa sievas Annas dēls… Maija Vīndedze, Ļaudonas Kalnvirsas māju…”

Ļaudonas draudzes ļaužu sirdis sveica Anduli Zvaigzni un Maiju Vīndedzi.

„…Trešo reizi uzsaukti Ausma Kaļvāns no Ļaudonas Upeslejām ar Jēkabu Ozolu no Ļaudonas Riekstusalām…”

Un pūlis maigi iezuzējās kā dusošs bišu strops, kam piesit ar pirkstu – vai dzīvs? – Dzīvs!

Mācītājs svētīja dzīvos un mirušos un atstāja kapus. Ļaudis slaucīja sāpju un prieka asaras no acīm, gāja vēl uz savu tuvinieku kapu vietām, satika vēl savus radus, draugus un pazīstamus. Tad, saldu mieru dusošiem novēlēdami, pamazām atstāja kapsētu un lasījās kopā ap saviem pajūgiem. Bet viņi vēl nebrauca projām. Ļaudonieši kapu svētkus nobeidza ar laicīgu mielošanos – ēšanu un sava malka iedzeršanu.

Radi un paziņas sasēdās vienkopus pajūgos vai turpat zaļā zālē, un, cits citu cienādami, baudīja, ko Dievs devis.

Tiem, kas nesen bija aprakti, svinēja atbēres. Sievas, sačukstēdamās un samādamās, cilāja pilnus grozus un vecaines zālē, turpat kapu sētas tuvumā, klāja baltus, garus galdautus. Uz tiem ātri rindojās aukstās gaļas, cepešu un žāvētu zušu bļodas, desas un siers, kaudzēs sabira smalkmaizes un kūkas, blakus brūniem, spīdīgiem saldskābmaizes kukulīšiem saulē kusa dzeltens sviests apaļos stikla trauciņos.

Manīgi večuki, daudz nerunādami, atsita vaļā atsperu drošku ādas pārsegas, un tur zem tām, saules nekarsētas, gulēja resnas ozola muciņas. Tām darbā sarepējušie tēvaiņu pirksti tā i dzirās piesist – kā šās skan? Vai varbūt ir tik pilnas, ka nemaz neskan? – Tad bija tikai jāsit vaļā lielā, apaļā spunde muciņu sānos, jātver pie šmaugās tapiņas muciņas galā – un, balti putodams, alus lija kannās, litros, stikla krūzēs un ceļoja ap zālē klātiem galdiem, kur, aizgājējus pieminēdami, lēnām piemetās sēdētāji.

Veiklas sievu rokas notvēra vienu otru nejaušu garāmgājēju, kas par atbērēm nekā nezināja, nosēdināja viņu pie galda, lūgdamas nebūt lepnam un pasvinēt, no ēdiena, dzēriena neatteikties. Tas, uz sīvā šņabja malka zuša gabaliņu mutē iemezdams, juta, ka nekur citur arī vairs nebija ko iet, ne ko meklēt. Viens otrs tā nosvinēja atbēres, pats lāga īsti i nezinādams – kam? Bet ļaudonieši tās svinēja cits citam kā paši sev. Viens apgūlās zem velēnas šogad, cits nākošgad, – palicēji svinēja. Un gulošie ar svinētājiem saderēja tā kopā un saskaņā no sākta gala.

Kad saule griezās pēcpusdienā, pajūgi pie kapsētas slitām sāka retināties. Citi brauca mājās, citi iegriezās vēl ciemos, citi sēdās vienkopus, lai brauktu uz zaļumballi, kas katru gadu šai svētdienā notika turpat Ļaudonas parkā. Deju mūzika, mīlīga un kārdinoša, atskanēja turpat līdz kapsētai. Dzīve aiznesa dzīvos. Dzīvie atstāja mirušos.

Pa baltiem lielceļiem, kuros vīta izkaisījušos rožu un magoņu lapas, aizbrauca ļaudonieši pretī sūram siena laikam. Pretī tuvai Jāņu dienai.

Ļaudonas luterāņu kapu svētki notika ik gadus pirms Jāņiem tai svētdienā.

MALIENA (Ķikure/Kikure)

musu-p120MALIENA [also published as Krūmu zeme]

 

Es esmu izdzīts no zemes, kuru mīlēju!… Es gaužos, ilgojos un sapņos rāpjos atpakaļ vēl viņas tekās. Tas bija tikai mazs, nomaļš dzimtās zemes stūrītis, bet vareni viņa spēks slēdzās ap katru, kas viņā nokļuva. Un es viņā nokļuvu pilnīgi, uz vairākiem gadiem. Arī šos gadus es mīlu. Tos es ciezdams dzīvoju un mācījos strādāt. Tie bija mani labie jaunie gadi. Tie tagad ir projām, kā visiem mums reiz viņi ir projām. Esmu saprātīgs diezgan, lai par to negaustos. Bet no tās iemīlētās zemes es tagad aizgāju pats. Labprātīgi. Es izrāvos no viņas.

„Tā izraujas visi spēcīgie no māņu valgiem, kad jāiet kalnu ceļi,” es pats sev saku. Bet patiesi es jūtos kā slims. Grūtāk ir pašam aiziet kā izdzītam kļūt. Pelēks tukšums liekas ap mani jaunie ceļi. Krāsa nemirdz, gaisma nežilbina, pasaule neelpo, tā ir kā aizžņaugta. Dienu un nakti es ganu savas domas nost no tās zemes, kas vilina atpakaļ, solot brīnumus.

Tas bija skaists, mežonīgs zemes stūris, kādreiz grezns bijis, tad kara izpostīts un nu atzēlis rāmā, pieticīgā dzīvē. Mālainu tīrumu kalni, tālu pamalēs zilganas, mežainas augstienes un vidū, ielejā – saulē silstoša pilsētiņa. Divi baznīcu torņi, kādas sagrautas baznīcas baltās drupas, un citas tikai mazas būdeles, kas celtas kara sagrauto māju atlikušo pamatu vienā stūrī, kamēr otrā zaļoja dadži un krūmi. Tur būtu posts vien, rūpju posts vien visgarām, ja tur būtu tikai pēckara celtās nabadzīgās mājiņas. Bet tur bija arī šie zaļojošie krūmi. Zilie un baltie ceriņi, jasmīni, rozes, skābarži, bārbeles, Kristus ērkšķi, ķirši, dzeltenās un baltās akācijas un vēl neskaitāmi citi, kuriem es nezinu vārdu. Viņi ziedēja cits pēc cita, cauru vasaru. Nebeidzami dienu pēc dienas kvēpināja savas rūgtās un saldās, stiprās un vieglās, saules siltās smaržas, bārstīja ziedus šaurās ieliņās, briedināja mirdzošas, indīgas ogas.

Un tas bija cits posts, šie ziedošie krūmi. Tas bija mīlas un skaistuma posts. Tā bija tāda gurdena un nikna saldme, kas pārņēma un sapina tos ļaudis, kas iekļuva šai zemes stūrī. Labi bija tiem, kurus šī inde pieveica pavisam. Tie iedzīvojās, ieauga tur un palika uz visiem laikiem. Ārēji gan tie brīžam runāja skaļus vārdus, klāstīja savas ilgas pēc citām pasaules malām, runāja vārdus, kas lika saprast, ka viņi savā dzīvē daudz lielākus darbus darījuši un te paliek tikai it kā aiz žēlastības, aiz labdarības šai zemei.

Patiesi viņi jutās ļoti labi. Klusām izbaudīja visas smaržas, kas tur kūpēja gaisā, slepeni nogaršoja visas ogas, kas tur gatavojās. Beidzot viņi pat drusku garlaikojās un aiz garlaicības darīja gluži labus darbus. Taisīja trotuārus, stādīja kokus, ierīkoja baznīcas laukumā strūklaku un tirgu no šī laukuma pārcēla nomaļākā vietā. Pēc garas tirgošanās ļaudis, kas tālāk bija braukuši, varēja tur netraucēti atpūsties, stiprināties. Tie visi bija tās zemes īstie iemītnieki. Labi un veseli cilvēki, kas palika tur, nevēlējās citur, auga un vairojās.

Bet bija vēl otri, tie, kas tur iemaldījās tikai uz kādu laiku un nespēja palikt uz visu mūžu. Tie saindējās, apreiba. Tie iemīlēja šo zemi vēl vairāk kā visi citi. Un ar tiem šī ziedošā krūmu zeme izspēlēja pavisam dīvainas lietas. Tā ļāva tiem lidot mākoņos, līdzi savām smaržām, ļāva atstāto drupu vietā ieraudzīt brīnišķas pilis, līdzīgi pasaku dzīvēm izvija viņu dzīves, cēla garu un asinis reibinošos augstumos, – tad pēkšņi modināja no visa, lika tiem krist – sasisties nabadzīgajā īstenībā un ciest. Un šie apreibinātie nelaimīgie mīlēja tomēr šo zemi, vēl guļot ar seju viņas dubļos un putekļos. Ar sāpīgu žēlumu tie vilka dzeloņus no savas miesas un – nespēja tos aizmest. Mocīdamies un atgriezties solīdamies, viņi beidzot mēģināja aiziet. Bet tikai nedaudzi aizejot ienīda pilsētiņu. Neatgriezās gadiem ilgi viņas tuvumā. Bet kas zin, varbūt ne aiz dusmām tā darīja, bet aiz bailēm atkal nokļūt šīs zemes mocošā gūstā.

Par tiem ir sakrājušies daudzi stāsti. Bet tie būtu jāstāsta ar skaidrāku prātu nekā man patreiz ir. Ir pagājuši tikai daži mēneši, kamēr es esmu prom. Domas man vēl pilnas mulsas. Bieži es ilgi aplūkoju priekšmetus, lietas, kas man tur līdzi bijušas. Es jūtu viņās kādu sazvērestību ar manām tām jūtām, kas vēlas, lai eju atpakaļ, pret tām, kuras skaidras mani sauc uz priekšu. Ir brīži, kad manas atpakaļilgas ir tik stipras, ka tās pārņem visus locekļus kā ar svina smagumu. Tad nogurst un aizsapņojas katra miesas šūna. Un, ja arī es esmu aizgājis no tās zemes, es tomēr netieku uz priekšu.

Nesen es aplūkoju savu veco lietus mēteli. Es vēroju lietus lāšu un dubļu plankumus uz viņa. Es berzu tos pirkstos, lai sajustu izžuvušo zemi, lai sajustu putekļus, kas mani ielīksmoja, kas bija – no turienes. Es esmu pieķēris sevi dziļās pārdomās nogrimušu, skatoties vecas kurpes nošķiebtā papēdī. Viņš man ir atgādinājis slepeni vecos ceļus, nostaigātos kilometrus, tūkstošus laimīgus soļus kalnos, ielejās, pilsētiņas ieliņās.

…Kas tā bija par zemi! Kas tā bija par treknu, mālainu zemi! Kā viņa pavasaros visa skanēja, murdēja un kūpēja. Kalnā pakāpjoties, pasaule gulēja pie kājām, lietus nolieta, saules izsildīta. Gaiss drebēja pār zili dūmotām tālēm, zāles smaržoja un pinās gar soļiem. Saule laidās no viena zemes stūra uz otru. Pārlēja zaļu gaismu pār pļavu, kur lejā ganījās brūnas govis, novizēja kā sudrabs pār vagām uz lauka, kur siltā zemē ļaudis stādīja kartupeļus. Bet tad mīļā saule atstāja visu un noklāja tik to ceļu, kur pret kalnu nāca sieviete ar gaišu galvu.

Un es, kur es stāvēju tur kalnā, kliedzu pats saviem ceļiem – „Turaties, stāviet stingri! Es nedrīkstu, man nav laika tagad drebēt, nav laika ne elpu vilkt, kamēr viņa tur nāk. Man jāredz, jājūt soli pa solim, ka viņa tur nāk, silta un dzīva, ka viņa tik tiešām nāk, tik tiešām, kā ļaudis stāda kartupeļus un govis ganās lejā.”

…”Nekusties, nezaudē ne mirkli no šīs īsās mūžības, kamēr viņa nāk pa ceļu, pret kalnu, – tikai Tevis dēļ.”

Katru tās soli es jutu sevī grimstam, it kā manas krūtis būtu šai brīdī tā zeme, pa kuru gāja viņa. Vai to vēl vairāk iegūt, kā es to ieguvu, kamēr viņa nāca! Šais acumirkļos, kamēr viņa nāca! Šais acumirkļos, kuros mūžība plēsa man nost kā gabalus no manas sirds.

Es jutu šo iegūšanu un zaudēšanu reizē un aizlūzu kā zieds no pārāk karstas saules, – visu dienu es gāju pa zemi, pa zālēm un zariem viņai blakus. Un vēlā naktī es stāvēju viņas mājas durvīs.

„Ejiet projām,” – viņa teica un lika savas rokas man uz krūtīm.

Savas rokas! Akmeni viņa būtu ņēmusi, koku, malkas pagali likusi man pret krūtīm, man būtu vieglāk bijis aiziet. Bet es aizgāju… lai turētu rokās vecus zābakus…?

Nē! Nē! Katra diena mani modina skaidrāku. Nākotne met mirdzošas kāpnes man pretī. Tik turēties tajās, tik neskatīties atpakaļ! Pamazām es topu atkal modrs.

Šodien mani soļi jau dimdēja un skanēja. Jaunu darbu plānus kaldams, es staigāju jaunus ceļus. Spēku un trauksmi valdīdams, es sabāzu rokas kabatās. Un nejauši vienā no tām es sataustīju sīku, mazu priekšmetu. Es biju uzvilcis svārkus, kas ilgi nebija bijuši man mugurā. Savādi satraukts es atvēru sauju – tas bija savītis sarkani melns rožu pumpurs. Es viņu pazinu. Tas bez šaubām bija no turienes, no atstātās zemes. Tumšs, ciets, liels pumpurs no sarkanajām dārza rozēm, kas tur nekoptas auga, ziedēja pa trīs reizes vasarā. Pumpurs bija melns un sažuvis, bet iekšā viņā vēl juta valgmi un dzīvu spēku.

To viņa bija izdomājusi, atstātā krūmu zeme, šo lietu ar pumpuru. Turot to rokā, es jutu, ka galva man noreiba, zeme sagriezās un kalni pārvietojās. Es biju atkal tur. Domas man jaucās, skrēja, rakās atmiņās, veda no vietas uz vietu.

Kad, kad, kurā laimīgā dienā šis pumpurs bija iekļuvis manā kabatā? Es atcerējos visu. Stundu un mirkļus, dienas un naktis. Es dzīvoju no jauna – aizgājušo. Es meklēju, vandījos pa atmiņu kalniem, man vajadzēja atminēt, atrast, uziet to mirkli, karstu, siltu, dzīvu to mirkli, kad šis pumpurs, kas tagad miris gulēja man delnā, bija – smaržīgs ticis plūkts.

Es meklēju to kā nosodītais pestīšanu… Varbūt toreiz, nē, varbūt… Ja varbūt tik kādā rītā, ejot uz darbu, es pastiepu roku un norāvu to no zara, kas liecās pār sētu… Bet kādā rītā? Pēc kādas nakts? Un pirms kādas dienas?… No visām tām saldām bijušām… Es atceros rozes un sētas, un rītus. Bet es neatceros, kad es būtu plūcis pumpuru un licis to kabatā. Es tik redzēju, jutu tos tur visapkārt. Viņi bija visur. Uz ielas akmeņiem pat viņi gulēja, nomesti no bērnu un jauniešu rokām.

Varbūt es pacēlu to no ielas. Jau toreiz man neriebās tās zemes putekļi, kas varēja būt tur pielipuši. Varbūt tas bija no Vasaras svētkiem, kad visas zāles un baznīcas bija ziedu pilnas.

Viens rožu pumpurs no kādas vītnes gluži viegli varēja iespiesties saujā. Saujā, bet ne kabatā! Tur es to pats biju ielicis! Jeb varbūt kāds cits, jeb varbūt kāds cits – – ?

Atmiņas modās kā dedzinošs vilnis no asiņu dziļumiem, vesela dzīve nāca man virsū. Es grimu kā bezdibenī, kā vētrā no krasta. Atpakaļ, atpakaļ bija mana laime, un tur es vēlējos! –

VILŠANĀS (Ķikure/Kikure)

musu-p107

Jo bieži, kad Anna Meija noglauda savu bērnu galvas, viņas pirksti bijībā un pateicībā apstājās uz siltajiem, cietajiem pakaušiem. Kad tā no augšas lejup uz tiem noraudzījās, redzēja, cik līdzīgo brāļu galvas bija nevienādas.

Vecākajam pauris bija skaisti ovāls ar krietni tālu uz priekšu izbīdītu pieri. Jaunākajam tas bija tikko nedaudz pastiepts, drusku noapaļots četrstūris. Stūrgalvis – mātei nāca prātā. Tas patiesi bija piedienīgs vārds šim paurim un, likās, arī bērnam pašam.

Bērni nepacēla sejas pret māti, jūtot viņas rokas. Abas galvas palika dedzīgi noliektas pār zīmējumiem, ja tas bija pie galda, vai pie ziepju peldināšanas ziepju trauciņos, ja viņi sēdēja vannā.

Liekas, viņi tā bija iegrimuši savā darbā, ka ne ko juta, ne manīja. Bet Anna zināja, ja viņas roka bija apstājusies uz vienas galvas, tai vajadzēja pieskarties arī otra galvai, vai arī tas aizmirsa savu darbu un ļoti domīgu skatu pavadīja māti.

Jaunākā īsi apcirptajos matos Annas pirksti atrada nelielu dobīti, kas kļuva ik gadus lēzenāka un sen vairs acīm nebija saskatāma. Bērns bija tikai pārāk cieši bijis piespiests ar galvu pret viņas ribu galiem, kā viņa pati atcerējās. No tā viņam palika tikai šī mazā, ziedošā zīme. Annas bērni bija veseli. Veseli un skaisti. Viņai šķita, ja agrāk to būtu zinājusi, ka dabūs tik veselus un skaistus bērnus, tad būtu varējusi būt labāka. Viņa gan nevarēja īsti uzminēt, kā būtu varējusi būt labāka, ja ļauna nebija bijusi.

Ir daudzas lietas dzīvē, kas savā laikā ir paveiktas tā, kā tas ir licies vislabāk esam. Ar to vajadzēja pietikt. Bet ir daudz, kas tā bijis jāatstāj, ka ar to nevar un nevar samierināties visu garo mūžu.

Anna Meija, glaudot savu bērnu galvas, zināja, ka lielākais viņas dzīvē jau bija noticis un piepildīts. Un tomēr bija arī tā, it kā dzīve būtu viņai kaut ko piemirsusi dot, par ko viņai dažreiz bija jādomā. Jā, varbūt tas, kas viņai arvien vēl bija trūcis, bija palicis viņas laimes lēmēja likteņa rokā, kā kādreiz paliek mirtes zars līgavas pušķotāja rokā. Tas varbūt ir bijis visgreznākais zars, taupīts vislabākai vietai, bet beidzot jau viss ir gatavs un tā vairs nav kur piespraust. Vēl dažreiz Annai likās, ka šis košais zars ir palicis vārīgajā rokā ar nodomu, ar savu ziņu, un viņai vairs nebija drosmes to stipri lūgt, reiz nu viņa to bija noraidījusi…

Nebija jau nemaz laika acis atpakaļ griezt, bet reižu reizēm Anna atcerējās kādu ziemu, kad viņai bija tikai nedaudz pāri divdesmitiem. Viņa tad izcilāja kādu skaistu un arī skumju piedzīvojumu kā daiļu trauku, kuru nevar aizmest projām, kaut to šķērso dziļš un nelabojams plīsums, un ko bez vajadzības vēl un vēl noglabā kādā tālā plaukta stūrī.

Viņa atrada, ka arī tagad nezinātu nekā labāka, ko darīt, un tomēr tur bija kāda kļūdīšanās, kāda liela, neizprotama nepareizība.

Tas bija tanī ziemā, kad mazākās māsas un brāļa dēļ viņai bija jāpamet mācīšanās mūzikas skolā un jāpieņem izdevīga vieta provincē. Viņa bija atraitnes bērns, un toreiz iznāca tā, ka bija jāiet mātei palīgā.

Tā bija savāda pilsētiņa, kur viņa aizbrauca. Tur dzīve saraucās tik mīlīgi maza kā kaķa ņurrāšana uz saulainas palodzes un – tik vientulīga un veltīga kā slēģa čīkstēšana naktī.

Tur bija mazas, siltas mājiņas, no kurām zilos ziemas rītos cēlās zelta dūmi – gluži stāvu gaisā kāpdami, kā no šķīstiem altāriem. Vārnas rindām sēdās uz sniegotiem jumtiem pasērst šo silto dūmu tuvumā. Tālu sasaukdamās sastingušā, ledus pilnā gaisā, tās sagriezās pulkos un klusi sakrita dūmu ēnās.

Dienās bērni slidinājās ar ragaviņām no kalna lejā, pa pilsētiņas galveno ielu. Mazi knauķi laidās lejā pa nobraukto ceļu uz vienas slidas. Retais braucējs lēnām šķīra šo pilsētiņas jautru burzmu.

Kundzes sala knaibītiem, nosarkušiem vaigiem un siltās botēs gāja iepirkties pārmaiņus uz visiem trim pilsētiņas veikaliem, lai ar visiem tiem paliktu arvien labās attiecībās. Ja vienā pietrūka balto miltu vai vārāmās šokolādes, tad bez stomīšanās varēja iet otrā, tāpat arī tad, ja vienā nerunāja nekā interesanta un vispār varbūt nebija neviena pircēja.

Visi pilsētiņas iedzīvotāji cits citu sveicināja un, ielās satikušies, apstājās, izņemto tos, kas uz kādu laiku bija sagājuši lielā naidā. Vēlu vakaros atveda pastu no stacijas caur dziļo mežu, un rītos to visi saņēma, pastnieka mājās pienestu.

Šīs pasta saņemšanas dēļ Anna izdarīja kaut ko ne gluži aplamu, bet tādu, ko citkārt nebūtu darījusi. Pēc kādiem rudens svētkiem, kad sākās melns un piķīgs slapjdraņķis, viņa atkal pēc īsa apciemojuma atstāja galvaspilsētu un aizbraucot ielika avīzē precību sludinājumu. Ak, viņa nespēja tik pilnīgi aizbraukt no šīm spuldžu piestarotām ielām ar raiti ejošiem cilvēkiem, kas bez mitas virināja teātru un operas durvis, ienira un iznira no kafejnīcu zilganām dūmakām, pazuda bibliotēkās un grāmatnīcās, kas bija pilnas grāmatu.

Anna nosarka, kad kādu rītu darba vietā neapdomīgi atrāva pastnieka pasniegto paciņu. Tur izbira desmitiem vēstuļu. Par laimi, nevienam nebija pietiekoši apķērības saprast, ko Anna saņēma. Arī viņa pati jau bija piemirsusi šo lietu, bet nu veikli sameta vēstules portfelī. Ja mīļie provincieši apķertu Annas aušības, viņai nebūtu glābiņa.

Vakarā viņa agrāk nekā citus vakarus nolaida logu biezos priekškarus, aizvēra slēģus un aizslēdza savas istabiņas durvis. Galdiņu viņa piebīdīja tuvāk pie siltās krāsns un tur, petrolejas lampas zaļā kupola apvilktā gaismas aplī, krēslā ieritinājusies, atvēra vēstules citu pēc citas. Sākumā viņa ņēma tās izvairīgiem pirkstiem, it kā tās nebūtu visai tīras. Tas bija tāpat kā iet pa ielu, maisīties ļaužu vidū. Daudzi nāca pretī, un viņa gāja tiem garām, gan atņemdama paviršu sveicienu, gan novērsdamās, gan nemaz tos nemanīdama. Tas likās nogurdinoši un lieki, kad pēkšņi viņa apstājās, sirdij salecoties. Rakstītais tik droši un brīnišķīgi valdzināja. Burti likās drusku sveši. Bet vārdi!… Bija jau tikai nedaudz teikumu, bet savā gaišā valšķībā tie pildīja ar līksmi un paļāvību. Kāds bija pasniedzis savu elkoni, un nu viņa ielika tanī savus pirkstus. Viņi varēja iet blakus un tērzēt. Vārdi varēja sprēgāt kā gaišas dzirkstis, tā šķita skanīga tērauda lakta, no kā tie izlēca.

Anna pavirši izskatīja pārējās vēstules, tikai tāpat, sievišķīgas noteiktības pēc. Ne viņa vairāk tur ko meklēja, ne atrada un mierīgi sameta tās visas ugunī. Palika tikai viena. Tā bija rakstīta tepat visu mēnesi atpakaļ. Annai nebija ko kavēties ar atbildi. Turpat siltā lampas gaismā, dzirdot aizdipam kāda gājēja soļus, aizčirkstam vēlīna braucēja ragavas aiz loga, Anna rakstīja atbildi.

Tā vēstules sāka lidot turp un atpakaļ kā ātri putni. Savās priecīgās, gaišās lapās tās nesa dzīvus vārdus turp – dzīvus vārdus atpakaļ. Vārdus, kas pauda cerības un vēlēšanās, vārdus kas vēstīja par iegūto un veikto, vārdus, kas nevainīgā, satrauktā ziņkārē vaicāja par tevi un stāstīja par sevi.

Viņi bija sākuši pateikt labo un ļauno viens otram par sevi. Anna apstājās kādā viņa vēstulē pie vārdiem: „…Tas bija labais. Un tagad – ļauno… Kā negribas vēl to! Ja Jūs zinātu, kā man to negribas, Jūs man atļautu vēl par to nerunāt…” Un viņš runāja par kaut ko citu. Anna pasmaidīja kā par bērnu. Niekkalbis? Ja ļauno negribas – tad ar to vien tas ir arī aizbīdīts prom – tā nav…

Vēstules mainījās tālāk. Viņš aizmirsa rakstīt par savu ļauno, viņa aizmirsa par to jautāt. Bija tik daudz kā cita. Prieks bija! Ak, liels un apslēpts! Apslēpts prieks arvien aug tik liels. Ir tik viegli iemīlēt savu sapni, kas kaut kur dzīvs kļuvis, sāk nu teikt pats savus vārdus.

Tad viņi apmainījās foto attēliem. Anna satrūkās, cik viņš bija glīts. Viņa pati sevi neturēja par diez kādu skaistuli. Skaistums cilvēkos viņu gan pievilka, bet arī baidīja. Mazliet nemierīga un izbijusies Anna pētīja viņa attēlu. Varbūt tā nemaz nebija, ka viņš bija skaists? Varbūt to radīja tās pieķeršanās viņam? – Viņa seja bija samērīga, tikai mute pašaura. Acis lielas, nopietnas un nepasakāmu domu pilnas. Ko tās izteica? Uzvalks, cik varēja redzēt, ļoti labs. Kam arī nebūtu ko iebilst, tikai kaut kādā veidā izskatījās par smalku. Bet Anna nevarēja uzminēt – kādā veidā? Par visu mazāk viņa vēlējās, lai tas būtu dendija smalkums. Un viņa acis apgalvoja, ka tas arī tā nav. Tomēr savādi smalks viņš bija.

Anna ap jauna gada laiku bija domājusi braukt uz pilsētu. Tad viņi ietu uz operu. Kad, telpai satumstot, nogrimst viss ikdienišķais, veras tālas pasaules, veras – Dzīve. Mūzika ceļ un ceļ un aiznes tad kā zieda pūku… Viņi sēdētu blakus un lidotu, kāptu un grimtu reizē. Un tas viss vairs neizzustu ar pēdējām skaņām. Dzīve būtu nolaidusies pie viņiem. Dzīve būtu klāt un nāktu līdz.

Anna vēl un vēl pētīja mēmo attēlu. Bet pie daiļā ir vieglāk pierast kā pie nedaiļā. Un daiļums viņu sāka reibināt, deva tikai jūtu kāpinājumu. Maza izbīšanās bija arī bijusi savu daļu par Annas pašu. Bet nu viņš rakstīja mierīgus, jūsmīgus vārdus par viņas aizsūtīto attēlu.

Protams viņa sāka piegriezt savai ārienei lielāku vērību. Nav sievietes, kas šai gadījumā nerīkotos taisni tāpat. Viņa kopa rūpīgāk savu seju un matus un klejoja daudz spirgtā ziemas gaisā. Viņa ieraudzīja krāsas un līnijas un katras drēbes izteiksmi savos tērpos. Vērojot sevi, Annai nekādas lielākas bažas neradās, un aukstā, spožā jaungada mēnesī viņa iebrauca Rīgā.

Pāris dienas Anna sevi nepieteica, bet pieradinājās atkal veikli iet pa lielajām ielām. Iegādājās dažus jaunus tērpu sīkumus, aizgāja pie pazīstamas frizieres, kas sakopa matus tā, lai tie nebūtu ne pārāk mākslīgi, ne nolaisti. Tad pārgulējusi mierīgu nakti, cik tas bija iespējams – viņa zvanīja.

Savādi, ka viņa balss klausulē izbijās vairāk nekā priecājās. Likās, viņš pat būtu bijis ar mieru visu atlikt uz citu reizi. Anna jutās pavisam nelabi vīlusies. Tas laikam bija saklausāms arī viņas balsī, jo viņš kā atvainodamies iesmējās, gan vēl tā sveši, kā bez īsta prieka.

Nē, ja Anna nodomājusi tagad viņu satikt – viņš, protams, to arī vēlas. Tikai – ne tūlīt. Vai nevar – rītu? Anna atcerējās savas pāris pilsētā pavadītās dienas un apmierinājās. Protams – rītu!

Šoreiz viņa nebija apmetusies savu paziņu dzīvoklī, kur bija mitusi, mūziku mācoties un kur ciemojās citas reizes. Nevienu Anna nevēlējās iejaukt notikumā, kas bija viņiem diviem vien svarīgs.

Viņa sagaidīja to diezgan lielā, ērtā viesnīcas istabā. Pēdējā brīdī viņa vēl sāka šaubīties – ko uzvilkt? Melno tērpu, kas bija svinīgāks un arī koķetāks, vai brūno, ar mežģīņu apkaklīti un aprocēm, kas bija tikai mājīgs?

Anna varonīgi palika pie brūnā. Spogulis vēstīja, ka mati ir mirdzoši, un gaišajā sejā ar katru brīdi pieauga sārtums. Nebūtu tas bijis viņš, ko tā gaidīja, viņa gandrīz justos neērti.

Lūpas varēja krāsot, varēja arī nekrāsot. Anna tomēr pieskārās tām nedaudz ar krāsu. Un tad viņa klausījās uz soļiem kāpnēs un gaitenī. Ak, ja viņš ilgi liks gaidīt, viņa saģērbsies un ies prom! Bet viņš nokavējās tikai pavisam nedaudz.

Pēc pieklauvējiena pie durvīm, Anna gāja atvērt ar to mieru, ar ko iet visi stiprie satraukuma brīžos – ārēji sastingstot, iekšēji mutuļojot.

Viņa atvēra durvis un pacēla galvu uz augšu – viņš rādījās slaids. Bet viss bija kaut kā citādāk kā gaidīts. Varbūt tā ir aklam, pirmo reiz ieraugot visus saules gaismā. Kāda pasaule zūd, cita nāk tās vietā.

Un tomēr – kādēļ līksmības un silta prieka vietā šī pelēkā, izbijusies seja? Pirmā atklājās šī baiļu izmocītā seja, kas nodeva, ka viņš bija gaudens. Tad viņa saņēma roku, kas bija šaura, nebrīva un neattīstījusies, un atbildēja sveicienu mutei, kurai zobu vietā bija tikai kaulu drumslas. Anna savaldījās labi un pūlējās visu izdarīt dabīgā mierā. Viņa pagaidīja, kamēr viņš novilka mēteli, un šai mēteļa novilkšanā bija kaut kas no tā, kā vajadzēja būt. Mētelis bija liels, pelēks ar sniega pārslām, kas kusa. Uz brīdi tas kaut ko aizsedza. Un nu varēja atvilkt elpu. Bet mētelis drīz bija pakārts vadzī pie durvīm, un viņi griezās pret galdu un sēdekļiem.

Viņš apsēdās dīvānā, viņa krēslā tam iepretī. Tad viņa tūlīt no jauna piecēlās, atvainodamās noņēma cepuri no viņa ceļiem un nolika to uz blakus galda. Anna turējās labi. Satika viņa skatu aci pret aci. Tikai, noliekot cepuri, viņa bija nevajadzīgi gausa. Kad atgriezās, viņš dziļāk iesēdās dīvānā, atbalstot arī plecus. To darot, viņš nopūtās, tad nolaida skatu uz zemi. Un nepacēla to ilgi. Anna sastinga, vēl neapsēdusies, un viņas skats palika tā šaurajā sejā, kur redzēja sviedru lāses uz pelēkās pieres.

Jauns, vesels cilvēks jūt riebumu pret kropli. Tas ir nežēlīgi, bet dabīgi un pamatoti. Anna juta riebumu un svešas šausmas. Viņa nekad tuvāk nebija pazinusi nevienu kropli, viņa nāca no veselīgas ģimenes, kur, tāpat kā pienākums būt labam, valdīja pienākums būt veselam. Vairāk par riebumu Annu smacēja bailes un – žēlums.

Kad viņa pamanīja sviedru lāses uz pieres, un kad viņa acu plaksti sāpēs necēlās uz augšu, Annu sāka kratīt ass, pēkšņs drudzis. Tikai vienu rokas pastiepienu, un viss izšķirsies! Viņa pieskarsies tam, pārvarējusi riebumu, kas jau zuda žēlojošā maigumā. Tikai vienu rokas pastiepienu – un viņa paliks pie tā. Ne ar žēlumu vien. Ar mīlestību. Ar to pašu, ar ko viņa bija gaidījusi. – Jaunībā mīlestībai nav daudz paveidu, ir tikai viens: ņemt un atdot visu, piederēt mūžīgi…

„Nedari! Nedari to!” smagu kā āmura sitienu Anna dzirdēja sevī balsi, „domā par bērnu…”

Anna dzirdēja to skaidri, bet nezināja, vai paklausīs. Viņa drebēja tik stipri, ka no jauna bija jāaizgriežas vēl kaut ko paņemt no otra galda.

Kad Anna apsēdās, viņa gaudenā roka noslaucīja kabatas lakatā sviedrus no pieres. Tad Anna zināja, ka viņa nepastieps savu roku. Viņa samulsa kaunā un pārmetumos, kas darīja gļēvas viņas kustības un domas.

Viņi runāja pusstundu, varbūt stundu. Visu laiku viņš vēl nebija to zaudējis. Anna sēdēja kā smagas rokas turēta, ik brīdi viņa vēl varēja uzlēkt un nokratīt žņaudzošo tvērienu, kas to turēja.

Viņš nedarīja neko, lai sevi aizstāvētu. Varbūt viņš neko arī nevarēja darīt. Un svešajā telpā nebija nekā, kas Annai palīdzētu atbrīvoties. Tai bija jāpaliek klusai, ne kustībā, ne vārdā nepaustai cīņai, kas visu izšķīra. Šis klusumā notiekošais aizņēma abus tik ļoti, ka tie tikko samanīja, ko runāja, ko viens otram teica. Viņi bija tikai kusli, jauni radījumi. Tie bija spēki it kā ārpus viņiem, kas cīnījās un lēma par tiem.

Prāts ir auksts, redzīgs un – aprobežots, jūtas ir siltas, aklas un nebeidzamas. Tie cīnās bieži par cilvēku ceļu. Jaunībā to cīņa ir īsa un strauja. Reiz izcīnītu cīņu tie bez iemesla neizcīna otrreiz. Zaudētājs pazemīgi klusē un paklausīgi iet uzvarētāja pavadā.

Anna gausināja sarunu, it kā laika iegūdama. Bet nekas vairs nenotika, viņi tikai devās arvien tālāk no kaut kā, kas bija jau noticis.

Ziemas vakars satumsa tukšā naktī. Uz kāpnēm ārā skanēja sveša dzīve. Iekšā bija svešs, tukšs gaiss, kurā juta putekļus noklājamies pār svešām lietām un pār viņiem. Mirkļos pagāja milzīgi ilgs, gauss laiks kā mūžība.

Viņš aizgāja.

Anna palika viena telpā, kur bira putekļi. Stulbi viņa staigāja pa istabu, tad ilgāk tur nevarēja izturēt, apģērbās un gāja uz ielas.

Ārā putināja. Ar šaudīgu vēju skrēja sīkas, asas pārslu adatiņas, gan sāpīgi sizdamas, gan maigi noglauzdamas. Nesaprātīgi Anna gāja pa ielu uz priekšu. Putināja arvien stiprāk, arvien lielākām sniega pikām, kas kļuva slapjas. Viss bija murgains un bezjēdzīgs. Viņa iespiedās ļaužu pulkā, kas devās kādās kino durvīs uz filmas sākumu. Viņa gāja tur līdz, iespiesta cilvēkos, un asaras viņai gļēvi lija kopā ar kūstošo sniegu. Seja dega, un nebija jāpaceļ roka, lai asaras noslaucītu – tās pašas žuva. Bija arī vienalga, ja kāds garāmklīstošs skats viņu uzlūkoja. Tā vajadzēja, ja viņu ķēra kāds nicinošs, ņirdzīgs skats. Arī filmas saturs Annu sašuta. Tā bija fantastika teika par meiteni un nāvi. Meitene maldināja nāvi prom no sava iemīļotā. Viņa cīnījās ar nāvi, dejoja ar to, beidzot gāja purvā nogrimt, lai nāve, viņai tur līdzejot, arī nogrimtu un neaizsniegtu viņas mīļo. Iedama pati nāvē, meitene uzveica nāves varu. Dēmons, kas neiznīcināms sekoja viņai, lai atrastu tās mīlēto, tagad grima, viņas pēdās ejot. Grima dziļāk, dziļāk un, zaudējis savu velnišķīgo spēku, noslīka. Bet viņas soļi atrada cietu zemi… Anna zināja, ka viņa tā nebija varējusi, nebija tā darījusi. Bet ne sevis dēļ viņa taisnojās. Kāda uzdevuma – kādas pavēles dēļ. Bet viņa bija smaga un nogurusi. Pilsēta bija pārvērtusies, kā mežs pārvēršas meždegā. Viss bija naidīgs un beigts.

Anna aizbrauca un atgriezās darbā.

Pēc kāda laika viņa saņēma vēstuli. Atkal viņas seja sāka degt, rokas tapa gausas, viņa dega kaunā un baidījās, kā pārcietīs tā izsmieklu. Bet tā tur nebija viņa vēstulē. Bija vēlreiz maiguma pilni vārdi. Viņš pateicās par visu, ko tā viņam devusi, rakstīja, ka ļoti, ļoti priecātos, ja viņa vēl atrakstītu. Bet, ja nevarot, – lai nespiežot sevi uz to. Pat par to viņš bija domājis! Anna raudāja un nevarēja atbildēt. Veselu mēnesi viņa velti mocījās atrast vārdu, kas dotu prieku, kas dotu daļu no visa tā, kas bija bijis un kas vēl dzīvoja. Bet viņa to nevarēja atrast. Lai cik maz viņa teiktu, tas būtu tik daudz, lai viss atkal sāktos no jauna un būtu nenovēršams. Tad nelīdzētu nekāds brīdinājums. Lai ko viņa teiktu, viņš dzirdētu, ka tā piederēja viņam vēl arvien. Un viņš nāktu. Bet vēlāk viņa to iznīcinātu. Viņa bija tik vesela, tik vesela sieviete.

Kad marta mēnesī jau alkšņi krāsojās brūni un violeti pretī sniega baltai mirdzēšanai, viņa nomierinājās. Viss bija garām – viņš vairs necer un negaida. Viss bija uzvarēts un aizauga.

Anna klusēdama uzņēma savu vainu. Daudzi mazāki un lielāki smagumi ir jāvelk dzīvē līdz, un tos nekur nevar atstāt.

Tikai kādreiz viņa pameta skatu atpakaļ, arī uz to tāli palikušo ziemu. Un viņa domāja: varbūt viss, ko mēs iegūstam, ir dots pēc mūsu lūgšanām. Un varbūt toreiz bija klāt debesu sūtnis. Vienaldzīgs, skaidrs un taisns viņš paņēma tās vienu vārdu, vienu domu un aizsteidzās. Tas tapa piepildīts – zem Annas rokām auga divi cieti, stipri, mazi pakauši. Kā marta pumpuri.

Bet tā noreibuma, kura tuvumā sniega pārslas kūst uz vienkārša mēteļa ar debess mirdzēšanu, tā noreibuma nebija.

SVĒTDIENA NEDĒĻAS VIDŪ (Ķikure/Kikure)

musu-p87

Neviens neredzēja, ka viņa iekāpa autobusā. Bija jau satumsis, putenis pieņēmās, un autobuss bija nokavējies. Bija viens no pēdējiem puteņiem, debess ar zemi sajaucās kopā, sals tikpat kodīgs kā ziemas vidū, to mīkstināja tikai doma, ka tas vairs ilgi nevilksies.

Viņa apsēdās pie aizsaluša autobusa loga, kurā kāds bija izkausējis mazu, apaļu laukumiņu, brīvu no ledus. Viņa noberza to ar cimdu un paskatījās ārā. Tur bija tikai melna tumsa, tad acs samanīja tanī aizslīdam pilsētiņas pēdējo māju jumtus.

– Izbēgusi nepamanīta, neviena neredzēta! – Tas nebija svarīgi, viņai nebija ko slēpt, bet viņa iesmējās kažoka apkaklē – pelēkās mājeles piemānītas, apietas… No prieka viņa slepus izstaipījās kā kaķis.

Autobuss nebija apgaismots, viss apsalis, piesalis, ledains un pelēks. Retie sēdētāji klanījās kā ēnas. Kāds dauzīja kājas uz sniegu piesalušās grīdas, cits cilāja papīra turzas bailēs, ka varētu kļūt nelabi – autobuss gāzelējās pāri kupenām kā kuģis.

Melita neskatījās uz cilvēkiem, tie bija tik pilni darbdienas, ka viņas pašas lielā svētdienas sajūta varētu sarukt, raugoties ilgāk viņu salīkušās darba dienas mugurās. Rītu bija kāda svētdiena nedēļas vidū, laikam lūdzamā diena. Patiesi brīva diena, bez sēdēm un sarīkojumiem. Un viņai bija ienācis prātā Kazimirs, kādreiz viņš bija teicis, lai apciemo.

Melita pieliecās pie mazā, ledus brīvā laukumiņa logā. Autobuss, ceļu meklēdams, grozīja spožus starmešus un spilgti apgaismoja ceļmalas kupenas. Staru kūļi reizēm tālu aizslīdēja sniega lauku tumsā. Tur viss juka, kūsāja un mutuļoja. Puteņa grīstes kā elsdami zvēri saklupa starmešu gaismā – tur izira mirdzošos sniega putekļos, bet, tumsā atpakaļ metoties, tie atkal savēlās dīvainos kamolos, kļuva noslēpumaini, aizdrāzās grūstīdamies, cits citam pāri klupdami, garās astes pakaļ vilkdami, bedrēs iekšā un ārā veldamies… Visas pasaules vaļā palaistās zvēru dvēseles, negantu dauzoņu ellīgs prieks…

Viņas aizmirsts, Melitas ķermenis, ērti atspiedies logā, šūpojās savā siltumā, un viņā krājās dīvains spēks, kas dažreiz uzšķīla kā dzirksti. Viņa tad izstiepa kājas līdz pirkstu galiem siltajos zābaciņos vai pēkšņi sažņaudza cimdotās rokas vienu otrā.

Visa pasaule bija melna nakts, bet pilna dzīvības, zvēru skriešanas un cilvēku apslēptās dzīves viņu mājokļos, kas vētras naktī maigi aizsniga, jo mežonīgajā putenī bija arī neizteicams maigums – sniegs vērpās, bira un krājās smalkos valnīšos un kaudzītēs gar aizvērtām durvīm un logiem. Ciet aizvērpās skursteņi, pakši un pažobeles, bet dažuviet kļuva atstātas slepenas, maigas ejas dzīvībai…

Kāri Melita uztvēra cilvēku mājokļu zīmes, ko atsedza autobusa gaismas. Tur ārā, slēptas, tikko pamanāmas, tās valdzināja tā, it kā cilvēki, ko tās slēpa, būtu citādi kā tie, kas klanījās autobusa sēdekļos. No tumsas gaismā iznira un atkal iegrima iesnigušu zedeņu un mūra sētas, aku vindas, aizaugušu dārzu stūri, veci koku stumbri, un aiz piesnigušiem zariem pēkšņi – durvis un logi, aizvērtas durvis un logi…

…Tur aiz zaļā slēģa, vai nestaigāja kāds pa grīdceliņiem no istabas istabā? Klētis, kūtis, pagrabi aizslēgti, sniegā ierakti, bet istabās silta gaisma, skapjos guļ baltas veļas kaudzes, biezas, mīkstas segas… Kādas ļoti kuplas sievietes rokas tur kustējās pār kūpošiem mērces traukiem, kas atgādināja dīvainus putnus… Nē, tā bija Melitas krustmāte, ko zaļais slēģis bija atgādinājis. Bet cilvēki bija līdzīgi, tāpat kā slēģi. Un viņu likteņi bija līdzīgi, it kā tie pārietu no mājas uz māju kā modernas dejas solis vai sērga…

…Ar svītrainu zirga segu aizklāts logs… Aiz tā bija auksts kā ārā. Tur salīkusi sieva meta bezgalīgu mežģīni ar vienu un to pašu rakstu – rozi un krustu, rozi un krustu… tina to kamolā un sasprauda ar drošības adatu. Sabakstīja svītraino segu ciešāk gar palodzi, lai vējš nevelk. Lai puikas neskatās iekšā, nenāk to baidīt ar velnu – ar ķirbi, uzspraustu nūjas galā, kam izgrieztas acis, nāsis, zobi, aiz kuriem tie spīdināja kabatas laternīti… Tas bija priekš diviem gadiem. Melita atcerējās, viņas pirmajā skolas gadā viņas klases puikas… Viņai gandrīz atņēma klases audzināšanu. Kārtībnieks tos sadzina pēc pēdām, pēc ielāpa kreisās kājas zābakzolē. Tai vakarā bij mīksts sniegs…

…Jaunsaimnieka ēkas novizēja kailās kupenās, būvkoki vēl iesārti, laika nenosudraboti. Tur viss bija kā liets, bez spraudziņas, kur vējam ielauzties. Tur sieva izkāra bērna autiņus pie karsta mūra, vīrs paņēma zaļu lauksaimniecības žurnālu rokās…

…Eglītēs nozibēja zaļa māja ar baltiem logiem, varbūt mežniecība. Izbāzti putni ar stikla acīm raudzījās no stirnu ragiem. Vīrs ar zoda bārzdiņu kā kazai šūpoja kūpošu tējas glāzi – vai neietaisīt groku?… Seja vēl svila no dienas vēja…

Autobuss apstājās. Jau labu laiku viņš tikko bija kustējies uz priekšu, kupenās augšā lejā slīdot. Tagad tas apstājās pavisam smagi, kā uz palikšanu. – Lai stāv – Melitai bija vienalga, pārgulēs jaunsaimnieka mājā. Vai arī mežzinis ar āža bārdiņu un acīm kā kazeņu ogām nāks, vedīs, glaimīgi muldēdams, pie sevis. Kas zina, kur bija tas nezināmais svētdienas brīdis, ko viņa brauca meklēt…

Vīrieši izkāpa, atraka autobusu, un tas kustējās tālāk, lēni, arvien lēnāk. Kļuva ļoti vēls. Melita īsti nezināja, cik tālu viņai jābrauc, kilometri piecpadsmit, vai sešpadsmit. Ja nu Kazimirs to vairs negaidīs tik vēlu? Ja viņš nebūs pretī? – Pēkšņi viss bija atkarīgs no Kazimira. Melitai vairs netika skatīties logā, mazliet nobijusies viņa skaitīja minūtes. Kļuva ļoti vēls.

Bet Kazimirs bija pretī. Tikko autobuss piestāja, tumsā viņa dzirdēja Kazimira balsi. Viņam bija savdabīga balss. Laba balss, skolas sarīkojumos viņš bija bijis pastāvīgais solo dziedātājs. Viņš bija Melitai atklājis, ka lolo arī kādus tālākus nodomus par savas balss skološanu. Bet Kazimiram bija grūti padomu dot – viņš bija dedzīgs un apdāvināts, bet ne ar darbu rados… Viņā ritēja poļu asinis no mātes puses, viņš bija viegls un līksms pēc dabas. Skolnieka dzīvē viņš bija juties apspiests. Viņš nebija uz lielām nelietībām, bet arvien par kaut ko bija jārāj. Un, kad Melita to darīja, viņš tik stipri koda sev apakšlūpā, ka pamācības ātri bija jābeidz.

Arī tagad satiekoties, Kazimirs iekoda apakšlūpā, lai gan viņa vairs nebija viņa skolotāja. Jeb bij? Būs līdz mūža galam?…

Autobuss aizgāja, un viņi tumsā brida viens aiz otra pa aizputinātu ceļu pāri laukam, gar meža stūri, tā bija birzs, cik sniega gaišumā to varēja samanīt, tad tie stāvēja lielas, tumšas mājas priekšā. Tikai viens logs bija apgaismots tumšajā, garajā un smagajā mājas sienā. Tas stāvēja augstu, jo mājai bija augsts pamūris, pa labi no durvīm tas slīdēja noleju, mājas gals tur iesniedzās gravā, ielejā. Durvju priekšā iesnidzis gulēja milzīgs dzirnakmens. Melita atcerējās, ka Kazimirs bija dzirnavnieka dēls. Viņa bija atbraukusi dzirnavās. Turpat pie tumšajām durvīm stāvēja piesnidzis ceriņkrūms, dziļā mierā. Putenis bija rimis. Kaut kur kalnā koku galotnēs vēl svilpa vējš, bet lejā gulošās mājas priekšā bija kluss kā ezera dibenā.

Kazimirs padeva Melitai jaunu slotu, ar ko noslaucīt sniegu no apaviem. Viņa brīdi kavējās ar jauno, kuplo slotu rokās. Tā stāvot pie aizmigušās mājas ziemas naktī, kas pēkšņi bija beigusi trakot un kļuva maiga, viņai gandrīz izslīdēja īstenības pavediens no domām. Kaut kas sāka dzīvot neapsvērts un neloģisks. Viņa paskatījās uz Kazimiru, ko tikko varēja no tumsas atšķirt.

Tad viņa noslaucīja apavus, un viņi pārkāpa ļoti augstu slieksni, iekāpa piķa melnā tumsā, kur aukstums bija kodīgāks kā ārā un kur manīja tukšumu kā pagrabā.

„Nenobīstieties,” Kazimirs teica. Viņš pastiepa roku pāri Melitas plecam, atvēra kādas citas durvis, un viņus ieņēma gaisma un siltums. Tur stāvēja apklāts galds, un no tā viņiem pretī nāca maza māmuļa. Melita ielika viņai rokās paciņu saldumu un dažus apelsīnus. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu vairāk ko dot, tik mīļa bija Kazimira mātes lēnīgā seja.

Istaba bija iegarena, augstiem griestiem, zaļganām, skumīgām sienām, bet pulkstenis no labās sienas tikšķēja dzīvi un spirgti. Pie kreisās sienas bija zaļa podiņu krāsns, zema un plata, lai pāri tai varētu uzvīties kāpnes otrā stāvā. Krāsns bija izkurināta un aizvērta, siltums no tās plūda spēcīgi. Novilkuši virsdrēbes, abi atnācēji pielika rokas pie krāsns. Lai gan viņi nebija nosaluši, istabas siltumā viņi drebēja. Pulkstenis no sienas skaļi, mierīgi mērīja laiku, un tas kļuva rāms, plūda nesteigdamies, ļaudams bagātīgi sevi baudīt.

„Kad mēs bijām mazi,” Kazimirs teica, „mēs kāpām uz krāsns un cīnījāmies dēļ labākām vietām… ” Ciemiņš var atrast vai neatrast mājas un mājinieku dzīvi, Melita domāja. Kazimiram bija vēl divi vecāki brāļi, viens jau prom pasaulē, otrs dzīvoja tepat dzirnavās, bija tikai patlaban kopā ar tēvu kaut kur izbraucis.

Kazimirs nav pārmainījies – Melita domāja, ieskatīdamās viņa smalki, bet vīrišķīgi grieztajā sejā, viņš bija bijis jau pieaudzis, kad pirms gada tas beidza skolu.

Tad viņi ēda vakariņas. Kazimirs ar māti sēdēja Melitai iepretī un vairāk skatījās viņā kā ēda, viņi bija jau paēduši. Pie Melitas labā pleca karsti dvašoja divi tējkannnas, viena uz otras, milzu rozēm un verdošiem vaigiem. Viņas dvašoja un viesa saldu nogurumu, darīja laiku gausu, tāpat kā pulksteņa soļi pie sienas. Valodas bija lēnas. Rupjā kviešu karaša bija stāvējusi aukstā pieliekamā, un tai bija sava īpatnēja garša. Medus sastindzis šūnās. Kaut kam bija klāt kāds ķimeņu grauds, mājīgs un labs…

Beidzot bija ļoti vēls, un māte atvēra durvis uz otru istabu. Aukstums nāca no tās kā no akas, bet tas nesa līdz kādas mierinošas smaržas no kaut kā, kas glabājās telpā. Tas varēja būt vasku ritulis aiz skapja kroņa, biškrēsliņu saišķis pie sienas, ābols vai krūšu piles…

„Domāju, jūs jau arī te nenosalsiet, puikas te vien citas naktis guļ,” māte teica.

„Paldies, es nesalšu,” Melita bija droša.

Aukstums tomēr bija liels. Ziņkāri Melita uzlūkoja ļoti lielās istabas trīs ledū zvīļojošos logus. Šķita, ka, cilvēkam ienākot, te bija pārtraukta kāda sīva cīņa, ko tumsā bija cīnījusi karstā mūra vidus siena ar trim logiem, kas tagad vēl, malā atspiesti, zvēroja naidā, ledū kā bruņinieki spožās bruņās…

Kad Kazimirs ar māti aizgāja pie miera mājas augšstāvā, Melita vēl brīdi kavējās siltā mūra tuvumā un apskatīja istabu. Tā bija lielākā dzīvojamā istaba, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Divi āra sienas bija tēstu baļķu, ļoti resnu, laikos nobrūnējušu. Šīs sienas deva istabai viņas bramanīgo seju. Vidus sienas bija balti apmesta mūra, tikai pašā vidū tā karsti sakurinātā daļā bija sārts nekrāsots mūris. Tā bija istabas karstā sirds. No tās krāsaini grīdceliņi veda krustu šķērsu pa brūni krāsoto grīdu. Gumijas koki stāvēja nolaistām lapām.

Istabā plaši bija vietas vairākiem skapjiem, kumodēm, tīnēm, galdiem. Divi gultas, ar galiem pret sienu, stāvēja pie viena no logiem, divu drēbju skapju atdalītas no pārējās istabas. Virs viena gultas gala pie sienas karājās vijole. Melitai bija atsegta otra gulta. Tā laikam bija Kazimira brāļa gulta. Pie skapja tai blakām bija divas medību bises. Starp gultām bija mazs grāmatu plaukts. Melitas acis ceļoja no vietas uz vietu istabā, un tā stāstīja viņai savus stāstus: pavasara vakaros logi stāvēja vaļā, bērzi smaržoja dzirnavu gravā… Kazimirs spēlēja vijoli, kādreiz dziedāja, kad dzirnavas rūca… No dejošanas satvīkušas meitenes sēdēja uz palodzēm, kad māte dalīja sieru Jāņos… Un reiz – bija atbraukusi Kazimira skolotāja… Istaba izteica to tik ātri un negaidīti, ka Melita sarāvās. Tas viņai nezin kādēļ nepatika.

Rītā mostoties, Melita dzirdēja dzirnavu rūkšanu. No otra mājas gala nāca vienmuļš, klabošs troksnis, tikko jūtama drebēšana, citādi lielajā istabā bija pilnīgs miers, ziemas saule spīdēja logos.

Otrā istabā Kazimira māte adīdama gaidīja Melitu ar silti saglabātām brokastīm. Melita nesteigdamās ēda rudzu maizi, dzēra ar pienu savārītu cigoriņu kafiju. Bet tā nebija tikai cigoriņu, un tās sastāvu nezinātājs nevarēja uzminēt. Tikai pilsētā visi ēd vienādu maizi, dzer vienādu kafiju. Laukos, kā katrs pazīst savu maizes cepēju, tā viņš pazīst savas mājas maizi. Citā mājā tā skābāka, citā sāļāka, cietāk nomīcīta vai mīkstāk atstāta, ar karstu ūdeni vai vēsāku jaukta, ātrā siltumā vai lēnākā cepta… Daudzi sīkumi noteic maizes garšu, ko cepēja ar gudru ziņu vai savu neprašanu panākusi. Tāpat ar visu, ar cūkas sānu – cits apkūpējis tumšs, cits dzeltenbrūns, cits paegļu, cits alkšņu dūmos… Un kafija – cigoriņu vien, stipri saldenrūgta vai ar kviešu, miežu, ozolzīļu piedevu un pupiņu kafijas svētību. Kam ļauts nogaršot kāda ikdienas maltīti, tam ļauts ieskatīties tā dzīvē.

Kazimirs strādāja ar malējiem un ienāca no āra, miltiem balts noputējis, sarkani nosalušu seju un rokām. Viņš veda Melitu sev līdz dzirnavas apskatīt. Tur bija riteņu un maisu bez gala, miltu mākoņi un vējš, kāpnes veda augšā lejā, slidenas, ar sniegu nosalušas. Bija jābrīnās, ka Kazimirs un citi varēja tur, augšā lejā skraidīdami, neiekrist maisos un riteņos. Un kā pēc darba dienas tādā vējā, kas koda ar salu un miltu putekļiem, varēja vēl ko dziedāt? Kazimirs teica, ka viņš to vairs nevar arī un nedzied, tēvs negrib… Vakarā, pēc beigtiem darbiem, Melita tomēr gribēja dzirdēt Kazimira dziedāšanu un viņa nākotnes nodomus.

No paša augšējā dzirnavu kambarīša, kam bija mazs, zirnekļiem aizausts un miltiem noputējis lodziņš, lejā lūkojoties, atklājās žilbīgi balta, sniegota pasaule. Zem ābeļu zariem, gar kupenu noliektiem avenājiem, varēja samanīt taku, kas veda uz eglēm un jaunu silu.

„Kad aizbrauks rīta malēji, aizbridīsim līdz mežam. Sniegam gandrīz visur var iet pa virsu,” Kazimirs teica un aizlika rokas aiz muguras, jo viņš bija izaudzis no vecā darba svārka, rokas līda par tālu no piedurknēm ārā.

Pēc brīža viņi brida gar avenājiem. Kazimiram bija mugurā jauns mētelis un viņa rokas bija atguvušas paļāvību. Viņš nekavējās sniegt tās palīgam, kad Melita dažreiz iebruka sniegā. Viņai bija uzdoti kājās kādi Kazimira stulmu zābaki. Dažreiz, sniegā iebrūkot, tie stingri aptvēra viņas lielus, un tad kādu mirkli šķita, ka viņas kājas aptver viņa pirksti… Saule bija tik stipra, ka deniņos iesāpējās. Kā atpūta skatam negaidot pavērās neaizsaluši dzirnupītes līči, tikai daži atvariņi sniegos. Melita paskatījās Kazimira sejā, un viņa acīm bija pārsteidzoša līdzība ar brūnganajiem viļņiem pāri oļiem. Klusēdami viņi gāja uz eglēm.

Lielajās eglēs bija svinīgi kā baznīcā, tāds baltums un auksts miers. Tikai, kad no pašām egļu galotnēm lejā vēlās saules sasildīti sniega blāķi, sirds salēcās.

Cauri eglēm viņi izgāja priežu jaunaudzē, kur viss bija apklāts, ierakts sniegā. Krauts, bērts, izveidots un pabeigts. Viss mirdzēja pārdabīgi spožs un lielisks. Tikai pele, irbe vai sermuliņš bija atstājuši šur tur savu pēdiņu rakstus, un tie tur iederējās kā trilleri klasiskā mūzikas gabalā.

„Es te dažreiz nāku zaķot,” Kazimirs teica.

Sasildami no brišanas, ar sejām, kas sāka kvēlot, viņi devās jauno koku vidū. Aiztika to sveķotās mizas, plūca skujas, saberžot tās nepacietīgos pirkstos, sniedzās viens pēc otra, nopurinot sniegu un gružus viens no otra pleciem.

Melita atskatījās uz tālo ainavu, kas palika aiz viņiem. Tur mirdzēja bezgalīgi, balti lauki. Pa kādu ceļu skrēja melns un sarkans zirgs. Skats bija skaists. Bet Kazimirs sarauca pieri.

„Man jāiet mājās,” viņš teica. „Malēji brauc.”

Brīdi viņi noraudzījās divos pajūgos, kas iegriezās dzirnavās. Tad Kazimirs gāja atpakaļ. Melita gāja uz priekšu. Gar upītes malu viņa mežā nevarēja pazust. Kaut es nebūtu atskatījusies, – viņa domāja. Viņa skatījās uz savām pēdām sniegā un sāka likt mazākus soļus. Kazimirs rītu nāks uz zaķiem…

Pēcpusdienā Melita ar Kazimira māti sēdēja ēdamistabā un runājās. Saule logos sāka spīdēt arvien slīpāk, gar rūtīm pacēlās un nobira pa sniega saujai, ko iesvieda vējš, kas pret vakaru sāka atkal celties, lai naktī vēl puteņotu. Malēji brauca visu dienu. Tikai pa reizei Kazimirs pavēra durvis, lai pamestu acis uz abām runātājām. Istabā tad ievēlās balti auksta gaisa mutuļi, sūri ar miltiem un tabakas dūmiem, ar vīru balsīm, kas sasaucās, pārkliedzot dzirnavu klabēšanu, smējās, klepoja, izdauzīja savas pīpes. Tur ārā diena skrēja pret vakaru ar troksni, darba un aukstuma dzīta, tur nebija maigi sapņainās dzišanas, kāda bija istabā.

„Žēl, ka taisni šodien tēva nav mājās, ne Andra,” māte nožēlojās, „nedabū Kazimirs ar jums nemaz izciemoties. Tā jau te viens visu laiku nomocās. Tāpat vien arī, kad brālis mājās. Trešais nu vairs tikai ciemos atbrauc.” Un māte nopūtās pār savu adīkli.

Melita redzēja, ka mazajai māmuļai bija smaga sirds. Viņa pieliecās tai sirsnīgi:

„Vai grūti bija audzināt dēlus?”

Vecā ātri pielika roku pie acīm:

„Grūti. Tagad grūtāk, kā kad mazi bija. Nezin, kur lauzties, kur skriet. Dzīves grib, prieka grib… Bet tik viegli nevar dzīvē savu palikšanu atrast. Ne tu vairs vari ko palīdzēt, ne padomu dot…”

Māte atkal nopūtās un pavilcinājusies teica savas rūpes tālāk:

„Un, kamēr tagad tie dakteri tās asins noteikšanas atraduši, jādzīvo vienās bailēs…”

Melita tūlīt nesaprata, tad, atjēdzot dēlu mātes bažas, viņai bija jānoslēpj smaids. Nē, viņa nevarēja smieties, vecās rūpes bija smagas.

„Vai tik ļauni ir?” viņa teica. „Meitu mātēm jau vairāk baiļu…”

„Nē, nē. Tagad otrādi,” vecā runāja. „Visādas polietes un neizprecētas tik to vien gudro – paļauties un tad pierādīt, dabūt ciet. Bet tādi jauni vīrieši bez prāta – grib iet un skriet, un trakot…”

Kad Kazimira māte izgāja vakara darbos, Melita sēdēja viena un domāja par vecās rūpēm. Tās bij vecu rūpes, jauniem tās nenāca prātā rūpēt. Pasargi, Dievs, ja tas tā būtu! Viņa bija Kazimira skolotāja, lai arī tikai dažus gadus vecāka par to.

Vai viņa bija tikai skolotāja? Un – vai viņa gribēja būt tikai skolotāja? Vai viņu visu laiku nespieda šī loma? Vai viņa nejutās kā noķerta cilpās? Vai viņa nesals šai – sarga tornī?…

Krēsla jau biezēja, kad Kazimirs ienāca istabā. Bet viņš neiededza uguni.

„Izbrauksim pavizināties ar jauno zirgu,” viņš teica. „Ceļš gan nav nekāds labais, arī putenis ceļas, bet tomēr… Ja jūs gribat?”

Viņa gribēja.

Viegli puteņoja, kad viņi izbrauca no pagalma. Kamaniņas bija mazas un apaļas ka rieksta čaula, piekārtas lejā pie jaunā zirga garajām kājām. Šķita – tūlīt pakavi sitīsies kamanās un tās sapīsies zirga kājās. Bet tā nenotika, ilksis turēja zirgu un kamanas savā vietā, tikai braucējiem bij jāsēž uzmanīgi un jāturas līdzsvarā. Pāri ielejai Kazimirs vadīja zirgu soļos, jo ceļš bija atkal tā aizvilkts ar sniegu, ka zirgs ātri varēja to pazaudēt zem kājām un tad ieklupt kupenās.

„Kalnā būs labs ceļš, varēsim pabraukt ātri,” Kazimirs teica.

Kalnā ceļš vizēja tīrs un ciets, aizplīvurotā, bālā mēnesnīcā. Tikko zirgs bija labi ieskrējies, viņi atradās uz platas ielas māju vidū. Tas bija pagasta centrs. Kluss kā pasakā, mājas aiz sniega piedzītiem apstādījumiem tumšas, jau aizmigušas. Tikai pa retam spīdēja gaisma kādā logā. Mēness gaismā zirga ēna aizstiepās līdz apslēptiem logiem. Melita izslējās taisnāk un smaidīja – kāds varēja nākt, lai redzētu viņus braucam mūžvecā mēnesnīcā, un tad viņai, pēc kāda mūžveca likuma, blakus jaunajam Kazimiram bija jābūt skaistai…

Mājas negaidot izbeidzās. Viņi apgrieza zirgu un brauca atpakaļ, nogriezās pa kādu citu ceļu, kas veda vējainā kalnā. Pa kreisi bija nogāze, pa labi kalns, kurā viņi devās. Mēness pazuda un parādījās nobālis, vējš bija ass, pilns puteņa adatiņu, bet ceļš bija gluds, un zirgs laidās auļos. Kamanas dažbrīd gandrīz lidinājās gaisā virs ledainā ceļa, dažbrīd iecirtās pār ceļu pārvilktās sniega strēlēs. Zirgs kļuva arvien nevaldāmāks. Sniega pikas no viņa pakaviem kā akmens krusa bira uz kamanu segas, šķīda asās drumslās un sitās sejā.

„Vai jums netiek bail?” Kazimirs jautāja. „Mēs varam arī izkrist, apgāzties.”

„Nē,” Melita teica, lai gan viņai mazliet bija bailes. Bet tādēļ jau sēžas kamanās ar jaunu zirgu un auļo pār kalniem. Viņa paskatījās uz Kazimiru un pavisam tuvu sejai ieraudzīja viņa acis, iestigušu skatu, kurā bija kāda apņemšanās… Izbijusies viņa juta, cik viņas seja ir ledaina, lūpas vējā sastingušas… Viņa novērsa savu seju. Tūdaļ viņa to nožēloja. Bet tas bija garām. Zirgs tukši, it kā bez mērķa, auļoja tālāk…

Pēc brīža, kurā viņi neuzlūkoja viens otru, kamanas aplidoja loku uz vienas slieces un atkrita uz mīkstā ceļa, kas veda atpakaļ ielejā. Zirgs iekrita dziļāk sniegā un brida lēnām. Viņi atgriezās mājās.

Nakts bija kļuvusi tumšāka, mēness zeltaināks, vējš palicis kalnā. Kazimirs ar pātagas kātu notīrīja sniegu no kamanu segas. Klusēdami viņi domāja par mirkli, kas bija jau atraisījies, lai nokristu starp viņiem, un kļuvis aizdzīts, aiztraucēts. Abi meklēja vainu sevī un baidījās, vai nav ievainojuši otru.

Lēnām, bet neatvairāmi tuvojās dzirnavu ēkas augstais mūra stūris, noledojis, mēness gaismā zaigodams kā fosfors. Augstu viņā bija lielās istabas aizsalušie logi.

Zirgs iesoļoja zem kokiem sētsvidū. Kazimirs pieliecās Melitai un gribēja ko teikt, bet zirgs bez kavēšanās devās vaļējās staļļa durvīs. Kazimirs tikko laikā paguva izlēkt no kamanām, lai notvertu to aiz iemauktiem. Brauciens bija beidzies.

Istabā vakariņu galds bija klāts, māte jau gaidīja, un tēvs bija pārbraucis. Galdā smaržoja balta pilsētas maize un sīca karstās tējkannas tāpat kā iepriekšējā vakarā. Bet viņu valodu, tāpat kā pulksteņa soļus no sienas, tagad nevarēja dzirdēt, dzirnavnieks runāja un smējās skaļi, bija liels, resns, laipns, omulīgs.

Kazimira un Melitas sejas kvēloja, vēja un sniega sapērtas, skati bija tumši un kaut kur aizklīduši, viņi runāja maz. Dzirnavnieks runāja daudz, ēda ilgi. Kazimirs pirmais piecēlās no galda, iegāja otrā istabā, iededza spuldzi. Tikko viņa varēja atstāt galdu, Melita viņam piebiedrojās. Un tūlīt tur ienāca tēvs, viņam bija liels žūksnis žurnālu un avīžu rokās, ko viņš bija pārvedis no pilsētas un pasta. Viņš izkrāva lasāmvielu visiem uz lielākā galda un sauca, lai Kazimirs nes spuldzi tur. Viņš sēdēja pats un aicināja Melitu sēsties. Tikai Kazimirs palika stāvot blakus tēva krēslam. Likās, viņš gribēja ko teikt, un Melita nezin kādēļ domāja, – kaut viņš neko neteiktu, un viņa steidzās runāt ar dzirnavnieku. Viņa redzēja, ka Kazimirs atkāpās ēnā un aizsmēķēja. Viņa vīrišķīgās, bet vēl rožaini jaunās lūpas nepacietīgi tvēra papirosu, un roka ar sērkociņu drebēja. Tad sērkociņš nodzisa, un viņa seja iegrima atpakaļ puskrēslā. Melita ātri novērsa acis, bet mirklis ar lūpām, kas bija nepacietīgas, un roku, kas drebēja, palika viņā kā iededzināts. Viņa skatījās žurnāla lapā un neredzēja tur neko, patvarīgi tai pāri uzplauka un dzisa un atkal uzplauka Kazimira seja, un ik reizi iesitās viņas krūtīs. Beidzot viņa piespieda savas acis sameklēt burtus, uz kuriem tās skatījās. Arī Kazimirs bija apsēdies un šķirstīja žurnālu.

Dzirnavnieks jutās labi. Viņš atgāzās krēslā, izstaipīja savas varenās rokas, kas ceļojot bija smagu virsdrēbju nospiestas un tagad atpūtās baltās krekla piedurknēs, istaba bija sakurināta silta, un savu asiņu siltuma viņam bija daudz. Viņam bija sarkans, plats kakls, kur varētu nogulties maiss ar visu malēju, ja tas būtu vajadzīgs. Balss viņam bija skaļa, valoda droša, viņam nekas nebija jājautā vai jāuzklausa, Melita pārmija dažu joku ar viņu. Kazimirs neteica ne vārda.

Tad tēvs cēlās un teica Melitai – ar labu nakti. Un darīja to tā, ka arī Kazimiram bija jāceļas un jāsaka – ar labu nakti. Tēvs smaidīja vēl no durvīm, vēl pārvēlēja labu nakti un – gaidīja, lai Kazimirs iziet, tad aiztaisīja durvis.

Melita palika istabas vidū un skatījās aizvērtajās durvīs, kas kļuva kā aizslēgtas. Viņai būtu jāsmejas, bet viņa nesmējās. Viņa klausījās vārdos, ko runāja aiz durvīm. Ka Kazimirs turēsies pretī, to viņa sagaidīja. Un viņš to darīja, viņš teica, ka grib palikt tur un lasīt. Tēvs brīdi kavējās, tad viņa soļi aizdunēja, uzkāpa augšā pa kāpnēm.

Tramīgs klusums iegula telpā, vienā un otrā pusē sienai. Tas izmeta no sevis katru skaņu, kā ūdens met skaidu krastā.

Melita stāvēja, kur bija, istabas vidū. Otrā istabā pabīdīja krēslu, šķīra lapas. Par daudz ātri, lai tās būtu izlasītas. Klusums izdeva arvien smalkākas, arvien klusākas skaņas, elpu, kustības. No vienas istabas uz otru, te un tur…

Melita stāvēja klausīdamās, izbailēs par katru sekundi, kas tecēja prom – un viņi nedarīja neko. Tad viņa darīja – atrada suku, spoguli. Ātri rāva suku caur matiem. Tie, dzirksteles šķeldami, skrēja līdz sukai, tad atkrita spožos vālos, acis kļuva ļoti lielas. Viņa norāva dienas tērpu, ieslīdēja savā melnajā, krāsainiem ziediem nobērtā rīta tērpā, sajoza vidu ar plato japāņu jostu, atsvieda piedurknes virs elkoņiem, noglauda glumo zīdu un satvēra kvēlo seju aukstās plaukstās. Sieviete viņā rīkojās ātri un mērķtiecīgi. Viņa bija kā eksotisks zieds skarbās istabas vidū. Bet tad… Tu? Tu – gribi viņu kārdināt? Pavedināt?… Kazimiru? Viņa – skolotāja?…

Nē, nē! Cik nepareizi tas bija… Viņa bija gribējusi tikai būt skaista. Ne tā…

Pogām un āķiem trūkstot, zīds lidoja prom no viņas. Nedaudz mirkļos viņa stāvēja atkal dienas tērpā. Vienalga, nekas nebija zaudēts, viņa redzēja to spogulī, skatu iemezdama, sasprauzdama no jauna mežģīņu apkaklīti un delnām vēsinādama sejas kvēli. Klusums, ko viņa brīdi nebij uzmanījusi, sagūstīja to no jauna. Ja nebūtu šī klusuma, viss būtu vieglāk. Bet tagad tas nodeva, nodeva viņus abus. Aiztaisītās durvis nodeva tēvu… Viņiem vairs nebij, aiz kā slēpties.

Otrā istabā vairs nešķīra lapas. Melita ātri izstiepa rokas un piespieda delnas pie mūra. Tas bija karstāks, kā viņa domāja, tikko varēja to paciest. Bet viņa piespiedās tam, un tas acumirklī uzsūca viņas sirds pukstus. Viņa juta tos mūrī dziļi, briesmīgus. Un tie nebij vairs viņas vien, tie nāca pretī no otra, cauri mūrim. Tas šūpojās, zuda, tam bija jāzūd…

Melitas rokas slīdēja uz durvju pusi. Un mūris šūpojās. Vai viņa spēs atvērt durvis?… Vai viņa spēs atvērt?… Ar katru mirkli briesmas kļuva lielākas – viņa nevarēs… Un briesmas lielākas, ja viņa varēs… Viņas kreisā roka jau aizsniedza durvju stenderi. Viņš varēs, ja viņa varēs… Jo briesmīgie sirds puksti… Bet durvis vēl bija ciet.

Pēkšņi augšā, kā milža sperti, klaudzēja soļi, čīkstēja kāpnes cauri sijām un sienām. Māja līgodamies uzpeldēja kā no dziļumiem, cieti nostājās savā vietā un arī mūris. No tā otrā pusē kāds atrāvās, gaidīja mirkli, tad asi, spītīgi soļi devās pretī tiem, kas čīkstēja kāpnēs.

Sievietes rokas gar mūri noslīdēja līdz grīdai, tad viņa ātri uzlēca kājās, iesmējās, bet zobi viņai tā sitās kopā, ka smiekli neskanēja. Viņa pastiepa roku un izdzēsa spuldzes dzeltenīgo, nabadzīgo gaismu, lai nebūtu jāredz muļķīgais mūris… Drēbes nomezdama, viņa gāja pretī logam, kas palsi iznira no tumsas, un kur bija gulta. Iemetās spilvenos, pārvilka ledainos palagus līdz ar smagajām segām sev līdz zodam. Gulēja nekustēdamās, tikai drebot kā ledus kalnā. Bet maigs siltums mierinoši sāka krāties ap locekļiem. Aizvērtām acīm viņa redzēja, kā vijole karājās pie otras gultas. Mēness sāpīgi taustījās aiz loga gar sasalušo mūri. Vajadzēja gulties otrā gultā, viņa domāja. Lai Kazimirs rītā meklē un atrod viņas galvas nospiedumu un liek tur savu seju… Tādēļ jau viņai bija uzklāta otra gulta, lai tas nenotiktu!… Gudra māte… Un tēvs… Tad viņa ātri atsvieda galvu un ieskatījās tumsā – vai viņi būtu atvēruši durvis?… To viņa nezināja. Nezinās nekad arī vēlāk.

Pēc laika viņa uztrūkās no murga, gulta šūpojās, un pār viņas ceļiem bija Kazimira rokas. Tumsa bija bezgala smaga. Viņa atkratīja murgu, nosvieda dažas no segām. Istabā nebija neviena. Nedrīkstēja būt. Nakts bija – tik salda un miers. Mēness bija norietējis. Visa lielā māja gulēja, pilna tumsas, peldēja kā kuģis naktī ar cilvēku dzīvēm. Viņas. Un Kazimira. Mēness bija norietējis. Ārā varbūt sniga. Viņa iegrima miegā līdz ar kluso māju, kurā nočīkstēja kāda sija vai durvis.

Melita pamodās tieši pirms modinātāja pulksteņa zvana. Viņa bija jau apģērbusies, kad Kazimira māte ienāca ar krūzīti kafijas. Rīts vēl nebija ausis, bet pulkstenis tuvojās sešiem, kad bija laiks iet uz autobusu.

Kad viņa stāvēja jau blakus Kazimiram, kas bija apģērbies, lai viņu pavadītu, māte ielika viņai rokās mazu dāvanu – rakstainus cimdus, mazus, tieši viņas rokai. Tie bija skaisti, melnu un sarkanbaltu rakstu un tādām pat bārkstīm. Kādēļ tie adīti tik mazai rokai, viņai gribējās prasīt, bet viņa tikai noskūpstīja māmuļu, kam nebija nevienas meitas, un gāja līdz Kazimiram.

Lēni sniga, lēni ausa rīts, bet vēl nebija gaismas.

„Atbrauciet pavasarī, kad te viss ziedēs,” Kazimirs teica, kad Melita jau stāvēja autobusa durvīs.

Vienu mirkli viņa skatīja kādu nākotnes dienu, spožu zaļu, ar sauli… Nē, tā vairs nepiederēs viņai. Tāds ir likums. Viņa tomēr teica – „Varbūt,” un pamāja ar roku rakstainā cimdā – „varbūt…”

Tad viņa iegāja autobusā, apsēdās vēl pasnaust kādu stundu, pierast pie darba dienas līdz tam laikam, kad būs jāiet klasē.

VIESNĪCIŅA LALAILA IELĀ (Ķikure/Kikure)

musu-p73

Tas varbūt bija ieliņas nosaukums, kas tik ļoti iedzīvināja viņa iztēli, kad viņš ar draugiem tur nejauši bija apstājies pavadīt nedēļas nogali. Viesnīciņa Lalaila ielā! Tā bija kā kāda Šveices viesnīciņa. Pa logiem redzēja kalnus. Viss bija vienkāršs, vecs, vientulīgs, ļoti tīrs, ļoti kluss. Viņš aizrakstīja tā viņai. Tur varētu pavadīt daļu atvaļinājuma, atpūsties. Justies citādi kā mūžam vienādā bezstila Austrālijā. Protams, viņš nedomāja, ka viņa to ņems nopietni. Viņi daudzreiz bija norunājuši satikties, te Olimpiskās spēlēs, te Kultūras dienās, – nekad nekas nebija iznācis.

Viņi apmainījās vēstulēm jau seši gadi. Tādas dīvainas lietas slepeni notika šinī modernā laikā.

Viņi abi bija pa pusei atraitņi – viņam tikko apprecēta sieva palikusi Latvijā, par kuru vēl arvien nebija ziņu, viņai iecerētais pazudis karā bez vēsts. Te viņi dzīvoja katrs savā šīs nederīgās salas malā. Sarakstīšanās bija sākusies nejauši, pārsūtot kādus oficiālus papīrus. Viņi bija redzējušies tikai reizi dzīvē, bēgļu gaitu sākumā – arī oficiālu papīru lietā. Maz ticams, ka satiekoties tie viens otru pazītu. Sarakstes sākumā viņiem nebija nekādas intereses vienam par otru. Kopīgas bija tikai smagās atmiņas par kādu dienu, dzimteni atstājot. Varbūt tas vēstulēs bija atraisījis vaļsirdīgu vārdu plūdus un vēlāk pieķeršanos. Vēstulēs viņi viens otram tagad aizpildīja, tā sakot, ģimenes vietu. Šo un to dzīve deva abiem, un to varēja vieglāk ņemt un nesaudzīgāk aizmest, kad bija viens, kam nopietni izkratīt sirdi.

Laiku pa laikam viņu vēstulēs ieviesās romantika, bet kaut kā tas nekad negadījās abiem reizē. Kad viens bija iesilis un atmaidzis un rakstīja, ka saņemtās vēstules nēsājot līdz neatvērtas, lai ilgāk baudītu kārdinātāju prieku, tad otrs tanī pat laikā pie vēstulēm bija tikai pavirši, jo tuvāk bija gadījies kas tveramāks (sirds arvien ir steidzīga sākt spēles pāri tuvākā dārza sētai…).

Tā viņam patlaban, vietēju apstākļu dēļ, ļoti skaisti šķita sarkani mati, bet viņa līdz uz Lalaila ielas viesnīciņu bija paņēmusi vīnsarkanas dzijas kamolus, jo ilgāku laiku jau spožākās krāsas viņas dzīvei deva kāda melnmataina galva, baltas krekla piedurknes un vīnsarkans džemperis. Viņai bija nodomā adīt kaut ko apjūsmotajam melnmatim, tikai – neviena krāsa nelikās tik skaista kā tā, kādā staigāja viņš, bet adīt viņa gribēja kaut ko tādēļ vien, ka bija liela adītāja.

Jā, šoreiz uz norunāto satikšanos viņi abi, Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze, ieradās brīvu un nepiespiestu prātu. Viņi sēdēja  mazās Lalaila ieliņas mazajā viesnīciņā un ēda auna cepeti ar zaļām pupiņām, dzeltenu ķirbju un baltu kartupeļu biezeni. Šķīvji bija glīti un krāsaini nokrauti, uz rūtota galdauta vēl savukārt rindojās krāsainas tomātu un citu mērču pudeles.

Viesnīcas zēns, tas pats, kas atvēra durvis, saņēma somas, ierādīja istabas, tagad ar baltu dvielīti spēlēdamies, tikai ieraduma pēc jautāja – „Tēju?…” Un jau slīdēja prom, lai to atnestu, kad Ozoliņa kungs teica – „Kafiju!”

„Jā,” puika atsaucās. Viņš vienmēr teica – jā. Teikt – nē – vienmēr varēja vēlāk.

Kafiju, protams, varēja dabūt. Bet par visu to, ko kāds prasīja negaidītu, zēns pats uz savu galvu veda savus norēķinus. Svilpodams viņš šo pāri sāka paturēt acīs. Vienmēr bija klāt kā nagla, tikko izskatījās, ka viņš varētu būt noderīgs.

Pa mazās ēdamistabas augstajiem, šaurajiem logiem, cik to kruzuļainie priekškari atļāva, varēja redzēt brūnganas, tad zaļganas un zilganas augstienes, tālāk kalnus.

„Vai jums neliekas, ka mēs esam Šveicē?” Ozoliņa kungs jūsmīgi teica. Un Zīles jaunkundze tāpat piekrita, kaut gan viņa nebija bijusi Šveicē. Viņas krusttēvs savās jaunības dienās bija bijis Šveicē, no turienes viņam bija liela bilde, skaistas sievietes palielināta fotogrāfija, tā karājās virs klavierēm pie sienas, kur viņai, mazai meitenei, bez žēlastības vajadzēja vingrināties „Priecīgo zemnieku”; viņa nemaz nebija priecīga, aiz dusmām necēla acis uz augšu uz skaisto sievieti – viņa negribēja dabūt tādus bērnus kā tā, bet no kalpones Amildas viņa zināja, ka dabū tādus bērnus, uz kādām bildēm skatās… Zīles jaunkundze, to atceroties, smaidīja, viņa gandrīz būtu varējusi skaļi smieties, bet tikai daiļi piesarka – viņa tik labi atcerējās, cik skaista bija bilde virs klavierēm…

Nē, tiešām, šī satikšanās bija noritējusi ļoti mierīgi un patīkami, bez lieka samulsuma. Zīles jaunkundzei par to gādāja vīnsarkanais džemperis, Ozoliņa kungam kāda atmiņa par Šveici, ko savukārt atsvaidzināja kāda sarkanmataina galva, ko viņš tomēr nebij aicinājis uz viesnīciņu Lalaila ielā… Tur nekas labs nebūtu varējis iznākt.

Ozoliņa kungs runāja par Šveici, Zīles jaunkundze domāja par Portugāli – tas, ar melnmataino galvu un vīnsarkano džemperi, bij portugāļu izcelsmes. Viņš bija precējies, protams, gan nelaimīgi, bet tomēr – tur nekas nevarēja iznākt…

Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze apskatīja viens otru tā, kā šad tad, pēc gadiem, apskata pats savu sievu vai vīru, ko tāpat kā savas mājas durvju rokturi nav šo laiku redzējis un ir mazliet aizkustināts un izbrīnīts. Viņam patika viņas pleci modernā maigā adījumā, viņai patika viņa rokas, kas mierīgi gulēja uz galda malas, juzdamās mājīgi ogļu pelēkā uzvalka piedurknēs.

Izzobojuši un apēduši jēru ar pupiņām, viņi devās pastaigās pa apkārtni. Bija oktobra mēnesis – pavasaris. Ceļmalas krūmi bija pilni putnu ķērkšanas, smiešanās, svilpšanas, zvanīšanas. Vējš dažubrīd atnesa dūmu rūgtumu no meždegām. Kas to pazina kā Austrālijas pavasara zīmi, tam šī siltā smarža lika sirdij salekties un ķermenim nogurt nojautās kā ziemeļos kūstoša ledus smaržā mežā. Bet divus mazās viesnīciņas viesus tā nemodināja, jo bija tiem sveša.

„Te nav pavasara,” Ozoliņa kungs skumji teica, iedams Zīles jaunkundzei aiz muguras, pa šauru, ūdens izgrauztu meža ceļu, kas atgādināja izsīkušu strauta gultni. „Mūžīga vasara, karsta un sausa vai slapja un auksta… Mūžīga zaļošana, skumja kā mūžīgā nāve…”

„Te nav pļavu ar ziediem,” viņš nerimās, „tikai ganības – paddok, paddok…”

Nezin, kā tas ir Portugālē, Zīles jaunkundze pie sevis domāja, tur arī laikam nebija ne īstas ziemas, ne īsta pavasara. Viņa vienmēr vēl kavējās pie sava portugāļa. Bet par Portugāli gan arī viņš neko nezināja – viņš jau bija dzimis Austrālijā, tikai melnie mati un vārds no turienes… Viņa kāri ieelpoja saldo, smago smaržu un nezināja, no kurienes tā nāca.

Tā nāca no augšas, cilvēku acīm slēptas, pret debesīm ziedēja lielo eikaliptu galotnes, sirmas un varenas, cilvēku roku un acu neskartas.

„Jūsu mati te zaļajos zaros izskatās sarkani,” Ozoliņa kungs teica, un Zīles jaunkundze no viņa balss dzirdēja, ka tas viņam pa prātam. Bet viņas mati nebija sarkani, tikai gaiši brūni, mazliet piekrāsoti.

Atgriezušies viesnīciņā, viņi aizgāja katrs savā istabā dažas stundas atpūsties, lai ar svaigumu ķermeņos un domās satiktos pie vakariņām. Vajadzēja baudīt labā stilā šo mazo nabaga atvaļinājumu.

Savā istabā nonākusi, Zīles jaunkundze tūlīt pasauca viesnīcas zēnu, iedeva tam labu dzeramnaudu un aizsūtīja to uz aptieku. Vēlāk tā atnestās paciņas saturu viņa izbēra mazgājamā bļodā un skaloja tur savus matus – Ticiāna sarkanā.

Viņa gribēja iepriecināt Ozoliņa kungu.

Arī Ozoliņa kungs pasauca viesnīcas zēnu – viņš vēlējās pulksteni savā istabā. Vislabāk kaut ko ļoti vecu, kas skaļi tikšķ un zvana stundas, vai arī modinātāju, kas spēlē vai kūko. Vecā viesnīcā kaut kas tāds varbūt bija atrodams. Ar pulksteņa tikšķēšanu atpūtas stundās Ozoliņa kungs vēlējās sapņot par Šveici, tur viņš reiz bija laimīgs bijis ar sarkaniem matiem, un tai, kuru viņš neaicināja uz Lalaila viesnīciņu, arī mati dega sarkani, par daudz dega.

„Pulksteni, kas zvana vai spēlē, vai kūko…” viņš skaidroja puikam.

„Jā,” puika teica. Viņš vienmēr teica – jā.

Kaut kur jāsameklē, viņš domāja, pa kāpnēm lejā skrienot. Kaut pulksteņu veikalā, ja ne citur. Ar tiem te derēja sadzīvot. Tie dzīvoja mākoņos un kaisīja naudu, to vajadzēja mācēt uzlasīt.

Vēl pirms vakariņām viņš ienesa Ozoliņa kungam vecu modinātāju, četrstūrainu kā mazu skapīti. Iet tas lāga negāja, bet, ja nolika uz viena sāna un šad tad sakratīja, tas kā nekā tikšķēja un varēja nospēlēt Zilās Donavas piekto valsi. Brīnišķīgs. Ar dzeguzi viņš nevarot dabūt, puika teica, bet tādu, kas zvana stundas, viņš atnesīšot rītu. Noskriedams pa kāpnēm, zēns vienā rokā čaukstināja naudas zīmi, ar otru sita knipjus pār galvu. Viņam pašam vislabāk patika elektriskie pulksteņi, tādi kā jaunajā bankā, kur sekunžu rādītājs plūda kā straume. Pametot acis uz tādu, skaidri jūti, kas notiek – dzīve plūst! Lielā dzīve plūst! Zem tāda pulksteņa viņš reiz strādās, varbūt pats savā viesnīcas zālē, kur ļaudis ieairējas ar pleciem, galvas nepagriezdami, somas ieslīd un aizslīd aiz tiem.

Pie vakariņu galda Zīles jaunkundze apsēdās kā pats pārsteigums – melnā kleitiņā ar zaļu pērlīšu papagaili pie krūtīm. Nekā cita zaļa viņa nebija varējusi sameklēt matu krāsas ielīksmošanai – un pietika.

„Kafiju?” zēns apķērīgi teica.

„Vīnu!” Ozoliņa kungs pavēlēja.

„Vai jums ir īsts Portugāles ports?” Zīles jaunkundze droši piebilda un sagrozījās krēslā tik koķeti, ka Ozoliņa kungs ieplēta acis, kas jau tā bija platas par viņas matu un papagailīša saskaņu.

„Jā,” zēns attrauca, viņš vienmēr teica jā, bet tagad viņš diezgan domīgs cilāja atrodamo pudeļu krājumu. Tad viņš izsita gaisā pāris knipjus un sāka rakāties citā plauktā. „Portugāles sardīnes,” viņš lasīja un veikli izķēra dažas kastītes. Pietiekami lielas un pietiekami greznas, etiķetes papīrs no tām nonāca viegli un ne pārāk grūti to bija pielipināt kādai pudelei, sarkana, šaura papīra strēmele pārlipa vēl pāri ‘sardīnēm’ un atstāja visā godībā ‘Portugāli”.

Ja to portu būtu teicis viņš, zēns nebūtu bijis gluži tik drošs, bet to teica viņa. Gan izies labi! Viņš pats manīsies ieliet un pudeli daudz no rokām neizlaidīs…

Un izgāja labi. Ozoliņa kungs skatījās sarkanos matos, un viņi abi dzēra Portugāles vīnu. Tanī ir tik daudz saules…

Viņi pavadīja brīnišķīgu nedēļu. Viesnīciņa bija tīra, zēns katru pēcpusdienu nomainīja rūtotos galdautiņus pret baltiem, lai tie būtu svinīgāki vakaram, un izmeklēja radio mūziku, noklusinot pēdējos grāvējus. Citu viesu bija maz, ienāca un izgāja tikai daži veci pāri un novītušas dāmas ar zīda rozēm uz galvām.

Laiks kļuva arvien maigāks, tikai dienas vidus bija vējains, rīti un vakari bija rāmi un skaisti. Tad Ozoliņa kungs ar Zīles jaunkundzi klejoja mežā un kalnos, bet pusdienas laikos sēdēja kopējā verandā, kur Zīles jaunkundze iznesa arī savu adīkli, tas deva ļoti mājīgu jušanos. Dziju viņa tomēr bija paspējusi jau pārmainīt pret zirņu zaļu. Arī porta vietā viņi dzēra vermutu, cik nu viņi vispār to dzēra. Tikai par Šveici un Portugāli viņi vēl runāja, jo bija tā saulē iedeguši, ka būtu prieks bijis apgrozīties lepnākās pasaules atpūtas vietās. Bet te jau tāda nekā nebija.

Pēdējā viesošanās diena, tāpat kā visas pārējās, bija saulaina, tikai ļoti vējaina, un kalnu nogāzēs, kur izdedzināja krūmus gar augļu dārziem, uguns bija izlauzusies mežos un izcēlies lielāks ugunsgrēks.

Ozoliņa kungs ar Zīles jaunkundzi ceļu uz staciju gribēja vēl nosoļot kājām, zēns viņu mantas varēja aizvest viens vecajā viesnīcas Holdenī.

Bet viņš gribēja vēl reiz būt pakalpīgs: „Vai jūs tiešām negribat braukt?” viņš tiepās. „Es jūs aizvedīšu tur gar degošo kalnu! Tur ir ko redzēt! O, mamma mia! O, bambino!” viņš iespaidīgi sauca. Viņš bija itālis, tikai gaišmatis; parasti tas viņam nāca par labu, kad viņš viesiem pienesa tēju un aukstās dienās karstus čipsus, tikai tagad viņš būtu vēlējies būt tumšs, būtu jau sen uzdevies par spāni, ja ne tieši portugāli, un izdabūjis vēl kādu šiliņu vairāk.

Viņi brauca zēnam līdz. Uz degošo kalnu.

Pie kalna nogāzes viņi izkāpa, jo policija liedza tālāk braukt, liesmas gāja pāri ceļam.

Viņi stāvēja citu vērotāju vidū, kas bija tur apkārt bažīgām sejām. Vajadzēja atkāpties pa solim, tikko kādā kokā no jauna ierūcās liesmas, uzdrāzdamies līdz galotnēm, izmezdamas dūmu mutuļus un degošu lapu mākoņus, kas, pamazām melnas un vieglas kļūdamas, lidoja tālu. Policijas mašīnai blakus stāvēja kāda smagā mašīna, no kuras sievietes dalīja karstas tējas krūzītes, un vīru rokas, melnas kā pagales saplosītās kreklu piedurknēs, tās kāri izrāva, un sviedrainas sejas ar nosvilušām skropstām un matu šķipsnām kāri noliecās un dzēra karsto tēju, biezu, stipru kā kafiju ar pienu. Tāds bija te likums, un tā bija labi – jo karsts no ārpuses, jo karstu vajadzēja ņemt iekšā, lai turētos līdzsvarā.

„Jums labāk ir griezties atpakaļ,” policists laipni teica vērotājiem, „uguns ir savaldīta, bet ceļš vēl nav drošs braukšanai.”

Mājās devās arī daļa meža dzēsēju, atstājot tikai dažus cilvēkus un policiju. Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze griezās iešanai, un tiem bija tā, it kā vēl būtu jākavējas; it kā būtu kas vēl jāredz un jāizprot. Viņi atlaida zēnu ar veco Holdeni un viņu mantām.

„Brauksim ar nākošo vilcienu,” Ozoliņa kungs teica, un, vilcinādamies un dzeltenās ēnās sev priekšā uz ceļa lūkodamies, viņi klusēdami sāka iet. Ozoliņa kungs noņēma melnu, sadegušu lapu no Zīles jaunkundzes pleca, ko mīksti sedza jaunais, maigi zaļais džemperis, un uzlika tur savu roku. Cik daudz ir vienā sievietē, viņš domāja, tagad viņas mati bija pieticīgi brūni, un kustības nebija koķetas, bet viņas mierā bija tomēr slēpts kāds nemiers, kad pēkšņi viņa apstājās un vēlreiz pagriezās pret uguns postīto mežu.

„Ozoliņa kungs,” viņa tad noteiktā balsī iesāka, „tie nav nekādi Šveices kalni. Un mūsu viesnīciņa Lalaila ielā nebija nekāda Šveices ciema viesnīciņa, kādu mēs to gribējām redzēt un mīlēt. Te ir Austrālija. Vai mēs… vai jūs pazīstat Austrāliju? Šīs dzeltenās, maigās ēnas uz ceļa – no dūmiem? Dūmu rūgtums ar ziedu un lapu garšu – tas ir pavasaris. Cilvēki ar apsvilušām uzacīm, bēgošas čūskas un lizetes – tā ir Austrālija. Kad mēs reiz nokļūsim mājās, vai mēs… vai jūs kaut ko zināsit patiesu pastāstīt par šejieni, kā jūs zināt par Šveici? Šīs ugunis un saule, kas visu sadedzina, un viss ataug un ataug…” Viņa apklusa, bet neatkāpās no Ozoliņa kunga. Viņi abi raudzījās zemē ar ēnām, ar dūmiem, ar lapu plēnēm, kas krita kā lēns lietus. Bet eikalipti smaržoja cauri dūmiem. Ozoliņa kungs no jauna uzlika roku Zīles jaunkundzes plecam un satvēra to cieši. Viņas mati bija tik brūni… Viņš pagrieza viņu prom no meža, un soli solī viņi sāka iet.

„Jūs paņēmāt tikai pusi atvaļinājuma, vai nē?” Ozoliņa kungs teica, „brauksim otru pusi karavānē, prom, visapkārt. Pašā karstajā laikā…”

Zīles jaunkundze vilcinājās tikai tik daudz, lai kaut cik noslēptu aizsmakumu balsī, tad iesmējās: „Es nezinu, vai karavānē, bet pašā karstajā laikā gan!…”

Alkas (Ķikure/Kikure)

Bet neprātīgas alkas nebeidzas un nebeigsies. Kāda uguns, kas dedzina dienu un nakti, liek kārot, ko dienas nekad nav atnesušas, nekad dzīve nav ļāvusi satvert un zināt to un – iegūt, iegūt, kā cilvēks vēlas iegūt. Un mēro visu ar to. Satvert un iegūt. Tas, pēc kā alkas nebeidzas – vai tā ir mīlestība? Ir un nav. Tā parādās un zūd, liek nojaust sevi un atklājas citāda. Sirds vilcinās ņemt to, kad to var aizsniegt, jo viņa nav tad saskatāma tāda, kā ir nojausta. Pelni put zem vizuļojošas virsmas. Bet visa būtība, miesa un dvēsele, ir savilkta kā stīga gaidīšanā, tā san pati no sevis. Tikai netuvojas tai rokai, kas liktu tai skanēt. Un trūkst. Vai tā ir mūžīga bēgšana? Vai tā ir mūžīga neatrašana?

Tā ir mūžīga sanēšana. Nav nekā. Tik mūžīga sanēšana kā tālruņa stieplēs, kas nes nedzirdamus vārdus.

Bezmākoņu dienas. Meži deg. Zilas dūmakas. Karsts. Izpostīta diena. Nezinot, kā dzēst to uguni, kas gruzd kā meži, nekas to nedzēš. Nekas no tā, ko var aizsniegt šinī dienā. Nekas no tā, ko bijis iespējams aizsniegt daudz bagātākās dienās.

Mūžīga sanēšana. Laiks atšķirt grāmatu un nolikt. Sataustīt kādas mūzikas taktis un apklust. Raudzīties kādā zarā un klausīties – mūžam nebeidzamā sanēšanā.

Ja kāda balss pēkšņi teiktu – „Diezgan!”

Sāpēs varētu kliegt un aizsmakt par nepiepildīto.

Un varētu – maigi smaidīt, teikt paldies un nejust nepiepildīto.

Un varētu daimoniski smieties, kas būtu kliedziens un smaids reizē.

Diena (Ķikure/Kikure)

Pulkstens tuvojas vienpadsmitiem, un beidzot es paņemu grāmatu. Esmu tik nogurusi, ka lāga nevaru uztvert visa lasītā jēgu. Bet – tāpat ir skaisti. Maldos kā pa mežu. Pa bagātāko mežu. Pilsētu, tautu nosaukumi, cilvēki, laiki, gadsimteņi. Es maisos tur pa vidu. Kā Tils Pūcesspieģelis, kas klīst pa pasauli, bauda un dzīvo to. Esmu viens no visa un visur klāt. Kosms ir vissīkākajā.

Tiešām, man grūti lasīt – bet es guļu uz rindām – beidzot dzīvoju. Kaut ko daru. Pēc garas, idiotismā pavadītas dienas.

Jūklis un ņudzeklis, kam man dienā jātiek cauri! Diena man negriežas kā citiem – reiz sevī apkārt, sākot ar rīta darbiem un beidzot ar vakara. Man tā maļas trīs un vairāk reizes sevī. Bez jēgas. Jāpiepūlas, lai es nesajuktu visā, neapstātos, neaizmirstu ko, lai nepaliktu kaut kas nedarīts, nepabarots. Galvenais – nepabarots. Lai gan – vai es tagad tik daudz baroju? – Nē. Un jā. Es baroju visu dienu. Es baroju pīles. Slaucu govi. Kuru uguni. Gatavoju ēdienu. Mazgāju traukus. Skrienu uz ligzdām, lasu olas, nesu olas, tīru olas, pakoju olas. Kuru uguni, gatavoju ēdienu. Mazgāju traukus. Mazgāju veļu. Mazgāju nezin ko. Baroju suņus. Skrienu uz ligzdām, nesu olu spaiņus, tīru olas. Gatavoju ēdienu. Nemazgāju traukus. Bet tie būtu jāmazgā. Tie būtu jāmazgā, dārzs būtu jākopj. Dārzs ļoti būtu jākopj…

Es meklēju malku. Malkas bieži nav. Dažreiz tā slapja, dažreiz tikai lielie gabali. Vienmēr tikai lielie gabali. Es vienmēr izlasu mazos gabalus, man nav jēgas, kā uguns jākurina…

Es kurinu uguni. Gatavoju ēdienu. Tīru olas. Skrienu uz ligzdām. Gatavoju tālāk ēdienu. Meklēju govi. Slaucu govi. Baroju suņus. Gatavoju tālāk ēdienu. Sāku pabeigt gatavot ēdienu. Vakars tuvojas. Ir jau klāt, viss, šķiet, drīzi būs galā. Bet nav. Ir pats grūtākais brīdis, jo esmu nogurusi. Vēl viena vista pa vidu!… Vēl salāti. Salāti atkal aizmirsīsies. Tad… Nē, vēl trauki. Nemazgātie trauki. Tad – vakariņas. Sāk piestāt soļi…

Bet olas. Vēl vakara olas.

Olas gandrīz notīrītas. Paliek vēl mazgājamās uz rītu.

Pulkstens tuvojas vienpadsmitiem. Man jādod Ingai zāles. Inga saaukstējusies, zāles ik pēc četrām stundām. Bet es – brīdi lasīju. Gandrīz nesapratu rindas jēgu. Bet es viņās dzīvoju. Un ir bezgala daudz ierosinājumu. Viss manī sāk dzīvot! Drudžaini. Pēc idiotismā pavadītās dienas. Bet pulkstens tuvojas vienpadsmitiem – Ingai zāles. Un tad gulēt. Ja palikšu līdz divpadsmitiem, nevarēšu gulēt. Bet rītu agri jābūt augšā un – jāsāk viss no gala. Un tā dienu pēc dienas. Bez gala. Nedrīkst izlaist nevienu ēdienu reizi. Ne traukus. Ne suņus. Ne olas. Ja vienu cēlienu olas nenotīru, jau triju spaiņu vietā gaida seši. Ja vēl vienu – jau deviņi. Ja visu dienu atstāju – otrā rītā jau gaida divpadsmit, trīspadsmit, četrpadsmit… Tad viss dubultojas, trīskārtojas. Dzirnaviņas maļ sāli un sāli, un sāli, un kuģis taisās grimt…

Bet skaisti tomēr, ja reiz par laikiem ienāk kāds cilvēks, kāds apmaldījies vai pļāpīgs kaimiņš, vai atbrauc viesi – un visu kārtību izjauc. Tad īsu laiku ir uzvaras sajūta – protests, streiks, sacelšanās, valdības gāšana! Brīvība, brālība u.t.t.

Bet revolūcija ar uzvaras saucieniem beidzas, un es sēžu olās. Dzirnaviņas maļ sāli, sāli… Līdz mana briesmīgās nekārtības kārtība atgriežas. Pīles, suņi, govs. Maizei nauda jāaiznes, jāieliek kastītē. Maize jāatnes. Ja nē, paliks tā pa nakti ārā, ja vējains, sakaltīs. Vai mazās skudriņas salīdīs iekšā. Man vienalga. Taisnību sakot – man pilnīgi vienalga. Kādreiz tas, manuprāt, pat jauki – skudriņas maizē. Bet citiem tā traģēdija. Tāpat ar daudz ko – ja pulkstens aizmirsts uzvilkt vai zivju vecis nokavēts. Tās visas traģēdijas.

Tomēr pa vidu notiek nelabas lietas. Pa vidu dažreiz nolaižos uz dīvāna taisni tad, kad jāiet uz olām, un paņemu Donu Kamillo. Un nekustos divdesmit minūtes. Dažreiz iekurinu, katlu ar ūdeni uzlieku uz uguns, bet saknes atstāju netīrītas – pēkšņi es tālāk nevaru. Es apsēžos pie klavierēm. Es jau neaizmirstos, uguns parasti nav izdzisusi, kad es atgriežos, un viss ir kārtībā, iet uz priekšu daudz labāk. Nu, kādreiz neiziet gludi. Es aiztaisu durvis un logus. Bet klavieres ir skaļas, citādi kā radio. Bet dažreiz es atstāju visu vaļā. Tā arī ir revolūcija. Protams, tas beidzas nelāgi. Divi pretēji spēki cīnās uz dzīvību un nāvi. Dažreiz es dodu tikai 90 procentus, ka es neaiziešu bojā. Parasti, es domāju, viss stāv uz 50 proceniem par labu katrai pusei. Tādējādi var cīnīties ar pilnu krūti.

.

Dons Kamillo ir lieliska grāmata. Lasīju to franču valodā. Man vēl jālieto vārdnīca katras jaunas grāmatas sākumā, kamēr iepazīstas ar autora īpatnībām. Bet mazliet lietot vārdnīcu, mazliet piespiesties, koncentrēties, pat mazliet nesaprast – ir labi. Nav neviena grāmata pārspējusi Hamsuna Viktoriju (mana pirmā krievu valodā lasītā grāmata) un Heines Die Harzreise (mana pirmā grāmata, lasīta vācu valodā) neizprotama skaistuma ziņā, kas pa daļai nāca no vēl svešas valodas. Viss kļūst neizsmeļami bagāts. Arī tēlotie cilvēki top tuvāki. Tikko ar donu Kamillo, Peponi un Kristu bija skaisti pabūt kopā.

Pepone atnāk pie katoļu priestera dona Kamillo nokristīt puiku. Kad dons Kamillo uzzina, ka izvēlētie bērna vārdi ir Ļeņins, Libero, Antonio, viņš dzen kristībniekus pie velna.

Pepone noliek vīstokli ar bērnu uz sola, met vesti nost, uzloka piedurknes…

Dons Kamillo pagriežas pret Kristu. Tad viņš arī ir gatavs…

Bet, ja viņam sitīšot zemu, viņš ņemšot solu – Pepone sauc. Un dons Kamillo atbild, ka viss kārtībā – viņš sitīs tikai pa augstākām vietām.

Abi milži sāktu – bet man jāskatās vārdnīcā. Jo tur ir kāds vārds, ko es nesaprotu.

Bērns uz sola gaida. Vīri uzlocījuši piedurknes – gaida. Man jāskatās vārdnīcā! Nelāgi? Nebūt nē. Taisni tagad es vairs neatrodos pie galda ar savu grāmatu, bet esmu Itālijas baznīciņā kopā ar viņas cilvēkiem, kas gaida uz mani.

Nezināmais vārds ir vienkāršs – bijusi operācija vēderā.

Viņi var sākt. Un viņi sāk. Dūres tik švīkst pa gaisu.

„Turies! Dod pa zodu!” Jēzus mudina Kamillo.

Kamillo klausa. Drīz pēc tam Pepone padodas.

„Kamillo, Antonio, Libero,” viņš saka.

Dons Kamillo ir augstsirdīgs. „Libero, Kamillo, Ļeņins,” viņš saka, jo ar Kamillo klāt Ļeņina spēks zūd.

„Āmen,” saka Pepone, un viņi nokrista bērnu.

.

Bet es vēl nenāku mājās.

Zirgs mirst (Ķikure/Kikure)

Mežā mirst zirgs. Jau ilgāk kā nedēļu.

Auto iet garām pa šoseju – pa haiveju. Kā to lai saka mūsu mēlē? Pa – augsto ceļu! Pa lielo, gaišo, augsto ceļu.

Ceļš ir gluds kā lietū, tā saulē, bet tagad ir tikai saule, un auto ir pilni priecīgiem ļaudīm, bērniem, gar kuru mutēm tek saldējums. Bet mežā mirst liels, brūns zirgs.

Nevienam gar to nav nekādas daļas, kam tur var būt daļa? Neviens to nezina.

Tomēr – zirga saimnieks to zina.

Nē, ne saimnieks. Viņam nav saimnieks. Viņam ir īpašnieks. Tas zina. Tas gaida lietu un domā – ja lietus nenāks, zirgs būs jāieraksta zaudējumos. Bet varbūt lietus būs.

Un vairāk tur nav ko domāt.

Bet zirgs mirst.

Kādēļ jāpiemin viens zirgs? Kaut kur tālāk iet bojā tūkstošiem aitu. Iet bojā. Ja tas notiek ar tūkstošiem, mēs sakām – iet bojā. Tūkstoši nemirst. Tie iet bojā. Ir jāredz viens no tiem, lai zinātu, ka tie tomēr arī – mirst.

Tūkstošiem aitu. Avīzē, pašā pirmā lapā, ir fotogrāfija – izsīcis dīķis, tikai maza acs palikusi no lielā dīķa. Aiz dzeloņstiepļu žoga simtiem aitu, galviņa pie galviņas, raugās uz dīķa izsīkstošo aci un – savu saimnieku, kas stāv pie tā…

Tas bija jau mēnesi atpakaļ, un vēl arvien nav lijis.

Mežā, kur mirst zirgs, mēs arī bijām jau mēnesi atpakaļ.

Mēs aizgājām zvejot uz lielo ezeru pie meža. Samīcījām mīkstu maizi un vārītus kartupeļus, ko likt uz āķiem. Bet ezerā bija par daudz ūdens zāļu, un ūdens kļuvis jau pārāk auksts, lai mēs bristu tur līdz viduklim iekšā. Simt soļus no krasta. Mēs nezvejojām. Pamērcējām savus kartupeļus un gājām mežā pastaigāties. Un tur bija zirgs. Uz melnas zemes. Nē, tā bija pelēka, un zirgs vēl visu laiku tur kaut ko lēni skrubināja, varbūt kādas sakņu stīdziņas. Viņam bija nogurušas, miglainas acis, bet viņš pacēla galvu un mūs uzlūkoja, kad mēs aiz sētas atradām vienu mīkstu dadzi un nesām viņam. Viņš to ķēra tik ātri, ka Inga tikko spēja paglābt savus pirkstus.

Mežā, turpat tālāk, mēs atradām lielu dīķi. Zirgs nāca tur un dzēra. Tālu aizstiepa uz ūdens savu lielo galvu un dzēra ilgi. Atkal un atkal. Tas, jādomā, labi, ka viņam bija šis dīķis. Lai arī tas atrodas sarkanā, izdegušā mālā, bez neviena nenoplūkta zaļa stiebra, tas tomēr ir dziļš, liels dīķis. Mēs gudrojām – vai tur nav zuši. Te visās dūņu panckās ir zuši. Mēs iekārām savas makšķeres joka pēc un ēdām launagu. Jo ap dīķi bija skaisti koki un tīri, ēnaini uzkalniņi.

Tad Inga paņēma visu zivju barību un aizgāja pie zirga.

Pēc ilgāka laika viņa atnāca atpakaļ.

„Nu, vai ēda?” – mēs prasījām.

„Visu. Visus vārītos kartupeļus. Tikai tie, ar maizi samīcītie, lipa viņam pie zobiem, un tas gāja ilgi, līdz viņš tos saēda. Lielā maizes garoza beigās viņam sevišķi labi garšoja…”

Tas jau ir vairāk kā pirms mēneša… Viņam ir kārtīgs īpašnieks – meža gabalam visapkārt bija jauni mieti un dzeloņstieples četrās kārtās stingri nostieptas kā stīgas mūzikas instrumentam.

Tā tas ir visur ap tiem, kam jāmirst.

Atpakaļ mēs braucām autobusā. Bērni satika savus skolas biedrus, trokšņoja un smējās. Uz ceļa nezin kā gadījās trusis.

„Viņu sabrauks!” bērni teica.

„Viņu sabrauks. Viņš ir akls. Austrālijā visi truši ir akli…”

Bērni nerunāja kādu laiku. Viņi laikam domāja par to, kādēļ tas tā ir, ka visi truši akli… Trusi nesabrauca.

Es atcerējos, ka esmu dzirdējusi dzīvnieku aizsardzības biedrības biedri. Sen atpakaļ. Sirmis bija uzvilcis savu malkas vezumu uz kailiem akmeņiem ielas malā, kaut kur Vaļņu ielā, un viņi abi ar vedēju ļoti strīdējās. Kāda sieviete sāka nikni ķērkt un rakstīt kaut ko savā piezīmju blokā. Bet pie bērza malkas šķilām acumirklī salipa tumšzili un pelēki, labi popēti kungu pleci, un bērzu vezums ar sirmīti aizslīdēja pa sniegu, niknā sieviete tos nenoķēra. Nezin, vai arī te ir tādas niknas sievietes? Kādreiz lasīju avīzē, ka divi itāļi saķēruši divus trušus (tas bija tad, kad tie vēl nebija akli), piesējuši tos saitēs un veduši uz mājām. Jo viņi gribējuši tos pārvest dzīvus mājās. Nu truši to, rādās, nav īsti gribējuši. Itāļi bija satikušies ar dzīvnieku aizsardzības biedrību. Tā tad te arī ir – tādas niknas sievietes.

Nezin kādēļ man nāk prātā UN.

Un nezin kādēļ – man par to negribas domāt.