SVĒTDIENA NEDĒĻAS VIDŪ (Ķikure/Kikure)

musu-p87

Neviens neredzēja, ka viņa iekāpa autobusā. Bija jau satumsis, putenis pieņēmās, un autobuss bija nokavējies. Bija viens no pēdējiem puteņiem, debess ar zemi sajaucās kopā, sals tikpat kodīgs kā ziemas vidū, to mīkstināja tikai doma, ka tas vairs ilgi nevilksies.

Viņa apsēdās pie aizsaluša autobusa loga, kurā kāds bija izkausējis mazu, apaļu laukumiņu, brīvu no ledus. Viņa noberza to ar cimdu un paskatījās ārā. Tur bija tikai melna tumsa, tad acs samanīja tanī aizslīdam pilsētiņas pēdējo māju jumtus.

– Izbēgusi nepamanīta, neviena neredzēta! – Tas nebija svarīgi, viņai nebija ko slēpt, bet viņa iesmējās kažoka apkaklē – pelēkās mājeles piemānītas, apietas… No prieka viņa slepus izstaipījās kā kaķis.

Autobuss nebija apgaismots, viss apsalis, piesalis, ledains un pelēks. Retie sēdētāji klanījās kā ēnas. Kāds dauzīja kājas uz sniegu piesalušās grīdas, cits cilāja papīra turzas bailēs, ka varētu kļūt nelabi – autobuss gāzelējās pāri kupenām kā kuģis.

Melita neskatījās uz cilvēkiem, tie bija tik pilni darbdienas, ka viņas pašas lielā svētdienas sajūta varētu sarukt, raugoties ilgāk viņu salīkušās darba dienas mugurās. Rītu bija kāda svētdiena nedēļas vidū, laikam lūdzamā diena. Patiesi brīva diena, bez sēdēm un sarīkojumiem. Un viņai bija ienācis prātā Kazimirs, kādreiz viņš bija teicis, lai apciemo.

Melita pieliecās pie mazā, ledus brīvā laukumiņa logā. Autobuss, ceļu meklēdams, grozīja spožus starmešus un spilgti apgaismoja ceļmalas kupenas. Staru kūļi reizēm tālu aizslīdēja sniega lauku tumsā. Tur viss juka, kūsāja un mutuļoja. Puteņa grīstes kā elsdami zvēri saklupa starmešu gaismā – tur izira mirdzošos sniega putekļos, bet, tumsā atpakaļ metoties, tie atkal savēlās dīvainos kamolos, kļuva noslēpumaini, aizdrāzās grūstīdamies, cits citam pāri klupdami, garās astes pakaļ vilkdami, bedrēs iekšā un ārā veldamies… Visas pasaules vaļā palaistās zvēru dvēseles, negantu dauzoņu ellīgs prieks…

Viņas aizmirsts, Melitas ķermenis, ērti atspiedies logā, šūpojās savā siltumā, un viņā krājās dīvains spēks, kas dažreiz uzšķīla kā dzirksti. Viņa tad izstiepa kājas līdz pirkstu galiem siltajos zābaciņos vai pēkšņi sažņaudza cimdotās rokas vienu otrā.

Visa pasaule bija melna nakts, bet pilna dzīvības, zvēru skriešanas un cilvēku apslēptās dzīves viņu mājokļos, kas vētras naktī maigi aizsniga, jo mežonīgajā putenī bija arī neizteicams maigums – sniegs vērpās, bira un krājās smalkos valnīšos un kaudzītēs gar aizvērtām durvīm un logiem. Ciet aizvērpās skursteņi, pakši un pažobeles, bet dažuviet kļuva atstātas slepenas, maigas ejas dzīvībai…

Kāri Melita uztvēra cilvēku mājokļu zīmes, ko atsedza autobusa gaismas. Tur ārā, slēptas, tikko pamanāmas, tās valdzināja tā, it kā cilvēki, ko tās slēpa, būtu citādi kā tie, kas klanījās autobusa sēdekļos. No tumsas gaismā iznira un atkal iegrima iesnigušu zedeņu un mūra sētas, aku vindas, aizaugušu dārzu stūri, veci koku stumbri, un aiz piesnigušiem zariem pēkšņi – durvis un logi, aizvērtas durvis un logi…

…Tur aiz zaļā slēģa, vai nestaigāja kāds pa grīdceliņiem no istabas istabā? Klētis, kūtis, pagrabi aizslēgti, sniegā ierakti, bet istabās silta gaisma, skapjos guļ baltas veļas kaudzes, biezas, mīkstas segas… Kādas ļoti kuplas sievietes rokas tur kustējās pār kūpošiem mērces traukiem, kas atgādināja dīvainus putnus… Nē, tā bija Melitas krustmāte, ko zaļais slēģis bija atgādinājis. Bet cilvēki bija līdzīgi, tāpat kā slēģi. Un viņu likteņi bija līdzīgi, it kā tie pārietu no mājas uz māju kā modernas dejas solis vai sērga…

…Ar svītrainu zirga segu aizklāts logs… Aiz tā bija auksts kā ārā. Tur salīkusi sieva meta bezgalīgu mežģīni ar vienu un to pašu rakstu – rozi un krustu, rozi un krustu… tina to kamolā un sasprauda ar drošības adatu. Sabakstīja svītraino segu ciešāk gar palodzi, lai vējš nevelk. Lai puikas neskatās iekšā, nenāk to baidīt ar velnu – ar ķirbi, uzspraustu nūjas galā, kam izgrieztas acis, nāsis, zobi, aiz kuriem tie spīdināja kabatas laternīti… Tas bija priekš diviem gadiem. Melita atcerējās, viņas pirmajā skolas gadā viņas klases puikas… Viņai gandrīz atņēma klases audzināšanu. Kārtībnieks tos sadzina pēc pēdām, pēc ielāpa kreisās kājas zābakzolē. Tai vakarā bij mīksts sniegs…

…Jaunsaimnieka ēkas novizēja kailās kupenās, būvkoki vēl iesārti, laika nenosudraboti. Tur viss bija kā liets, bez spraudziņas, kur vējam ielauzties. Tur sieva izkāra bērna autiņus pie karsta mūra, vīrs paņēma zaļu lauksaimniecības žurnālu rokās…

…Eglītēs nozibēja zaļa māja ar baltiem logiem, varbūt mežniecība. Izbāzti putni ar stikla acīm raudzījās no stirnu ragiem. Vīrs ar zoda bārzdiņu kā kazai šūpoja kūpošu tējas glāzi – vai neietaisīt groku?… Seja vēl svila no dienas vēja…

Autobuss apstājās. Jau labu laiku viņš tikko bija kustējies uz priekšu, kupenās augšā lejā slīdot. Tagad tas apstājās pavisam smagi, kā uz palikšanu. – Lai stāv – Melitai bija vienalga, pārgulēs jaunsaimnieka mājā. Vai arī mežzinis ar āža bārdiņu un acīm kā kazeņu ogām nāks, vedīs, glaimīgi muldēdams, pie sevis. Kas zina, kur bija tas nezināmais svētdienas brīdis, ko viņa brauca meklēt…

Vīrieši izkāpa, atraka autobusu, un tas kustējās tālāk, lēni, arvien lēnāk. Kļuva ļoti vēls. Melita īsti nezināja, cik tālu viņai jābrauc, kilometri piecpadsmit, vai sešpadsmit. Ja nu Kazimirs to vairs negaidīs tik vēlu? Ja viņš nebūs pretī? – Pēkšņi viss bija atkarīgs no Kazimira. Melitai vairs netika skatīties logā, mazliet nobijusies viņa skaitīja minūtes. Kļuva ļoti vēls.

Bet Kazimirs bija pretī. Tikko autobuss piestāja, tumsā viņa dzirdēja Kazimira balsi. Viņam bija savdabīga balss. Laba balss, skolas sarīkojumos viņš bija bijis pastāvīgais solo dziedātājs. Viņš bija Melitai atklājis, ka lolo arī kādus tālākus nodomus par savas balss skološanu. Bet Kazimiram bija grūti padomu dot – viņš bija dedzīgs un apdāvināts, bet ne ar darbu rados… Viņā ritēja poļu asinis no mātes puses, viņš bija viegls un līksms pēc dabas. Skolnieka dzīvē viņš bija juties apspiests. Viņš nebija uz lielām nelietībām, bet arvien par kaut ko bija jārāj. Un, kad Melita to darīja, viņš tik stipri koda sev apakšlūpā, ka pamācības ātri bija jābeidz.

Arī tagad satiekoties, Kazimirs iekoda apakšlūpā, lai gan viņa vairs nebija viņa skolotāja. Jeb bij? Būs līdz mūža galam?…

Autobuss aizgāja, un viņi tumsā brida viens aiz otra pa aizputinātu ceļu pāri laukam, gar meža stūri, tā bija birzs, cik sniega gaišumā to varēja samanīt, tad tie stāvēja lielas, tumšas mājas priekšā. Tikai viens logs bija apgaismots tumšajā, garajā un smagajā mājas sienā. Tas stāvēja augstu, jo mājai bija augsts pamūris, pa labi no durvīm tas slīdēja noleju, mājas gals tur iesniedzās gravā, ielejā. Durvju priekšā iesnidzis gulēja milzīgs dzirnakmens. Melita atcerējās, ka Kazimirs bija dzirnavnieka dēls. Viņa bija atbraukusi dzirnavās. Turpat pie tumšajām durvīm stāvēja piesnidzis ceriņkrūms, dziļā mierā. Putenis bija rimis. Kaut kur kalnā koku galotnēs vēl svilpa vējš, bet lejā gulošās mājas priekšā bija kluss kā ezera dibenā.

Kazimirs padeva Melitai jaunu slotu, ar ko noslaucīt sniegu no apaviem. Viņa brīdi kavējās ar jauno, kuplo slotu rokās. Tā stāvot pie aizmigušās mājas ziemas naktī, kas pēkšņi bija beigusi trakot un kļuva maiga, viņai gandrīz izslīdēja īstenības pavediens no domām. Kaut kas sāka dzīvot neapsvērts un neloģisks. Viņa paskatījās uz Kazimiru, ko tikko varēja no tumsas atšķirt.

Tad viņa noslaucīja apavus, un viņi pārkāpa ļoti augstu slieksni, iekāpa piķa melnā tumsā, kur aukstums bija kodīgāks kā ārā un kur manīja tukšumu kā pagrabā.

„Nenobīstieties,” Kazimirs teica. Viņš pastiepa roku pāri Melitas plecam, atvēra kādas citas durvis, un viņus ieņēma gaisma un siltums. Tur stāvēja apklāts galds, un no tā viņiem pretī nāca maza māmuļa. Melita ielika viņai rokās paciņu saldumu un dažus apelsīnus. Viņa vēlējās, kaut viņai būtu vairāk ko dot, tik mīļa bija Kazimira mātes lēnīgā seja.

Istaba bija iegarena, augstiem griestiem, zaļganām, skumīgām sienām, bet pulkstenis no labās sienas tikšķēja dzīvi un spirgti. Pie kreisās sienas bija zaļa podiņu krāsns, zema un plata, lai pāri tai varētu uzvīties kāpnes otrā stāvā. Krāsns bija izkurināta un aizvērta, siltums no tās plūda spēcīgi. Novilkuši virsdrēbes, abi atnācēji pielika rokas pie krāsns. Lai gan viņi nebija nosaluši, istabas siltumā viņi drebēja. Pulkstenis no sienas skaļi, mierīgi mērīja laiku, un tas kļuva rāms, plūda nesteigdamies, ļaudams bagātīgi sevi baudīt.

„Kad mēs bijām mazi,” Kazimirs teica, „mēs kāpām uz krāsns un cīnījāmies dēļ labākām vietām… ” Ciemiņš var atrast vai neatrast mājas un mājinieku dzīvi, Melita domāja. Kazimiram bija vēl divi vecāki brāļi, viens jau prom pasaulē, otrs dzīvoja tepat dzirnavās, bija tikai patlaban kopā ar tēvu kaut kur izbraucis.

Kazimirs nav pārmainījies – Melita domāja, ieskatīdamās viņa smalki, bet vīrišķīgi grieztajā sejā, viņš bija bijis jau pieaudzis, kad pirms gada tas beidza skolu.

Tad viņi ēda vakariņas. Kazimirs ar māti sēdēja Melitai iepretī un vairāk skatījās viņā kā ēda, viņi bija jau paēduši. Pie Melitas labā pleca karsti dvašoja divi tējkannnas, viena uz otras, milzu rozēm un verdošiem vaigiem. Viņas dvašoja un viesa saldu nogurumu, darīja laiku gausu, tāpat kā pulksteņa soļi pie sienas. Valodas bija lēnas. Rupjā kviešu karaša bija stāvējusi aukstā pieliekamā, un tai bija sava īpatnēja garša. Medus sastindzis šūnās. Kaut kam bija klāt kāds ķimeņu grauds, mājīgs un labs…

Beidzot bija ļoti vēls, un māte atvēra durvis uz otru istabu. Aukstums nāca no tās kā no akas, bet tas nesa līdz kādas mierinošas smaržas no kaut kā, kas glabājās telpā. Tas varēja būt vasku ritulis aiz skapja kroņa, biškrēsliņu saišķis pie sienas, ābols vai krūšu piles…

„Domāju, jūs jau arī te nenosalsiet, puikas te vien citas naktis guļ,” māte teica.

„Paldies, es nesalšu,” Melita bija droša.

Aukstums tomēr bija liels. Ziņkāri Melita uzlūkoja ļoti lielās istabas trīs ledū zvīļojošos logus. Šķita, ka, cilvēkam ienākot, te bija pārtraukta kāda sīva cīņa, ko tumsā bija cīnījusi karstā mūra vidus siena ar trim logiem, kas tagad vēl, malā atspiesti, zvēroja naidā, ledū kā bruņinieki spožās bruņās…

Kad Kazimirs ar māti aizgāja pie miera mājas augšstāvā, Melita vēl brīdi kavējās siltā mūra tuvumā un apskatīja istabu. Tā bija lielākā dzīvojamā istaba, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Divi āra sienas bija tēstu baļķu, ļoti resnu, laikos nobrūnējušu. Šīs sienas deva istabai viņas bramanīgo seju. Vidus sienas bija balti apmesta mūra, tikai pašā vidū tā karsti sakurinātā daļā bija sārts nekrāsots mūris. Tā bija istabas karstā sirds. No tās krāsaini grīdceliņi veda krustu šķērsu pa brūni krāsoto grīdu. Gumijas koki stāvēja nolaistām lapām.

Istabā plaši bija vietas vairākiem skapjiem, kumodēm, tīnēm, galdiem. Divi gultas, ar galiem pret sienu, stāvēja pie viena no logiem, divu drēbju skapju atdalītas no pārējās istabas. Virs viena gultas gala pie sienas karājās vijole. Melitai bija atsegta otra gulta. Tā laikam bija Kazimira brāļa gulta. Pie skapja tai blakām bija divas medību bises. Starp gultām bija mazs grāmatu plaukts. Melitas acis ceļoja no vietas uz vietu istabā, un tā stāstīja viņai savus stāstus: pavasara vakaros logi stāvēja vaļā, bērzi smaržoja dzirnavu gravā… Kazimirs spēlēja vijoli, kādreiz dziedāja, kad dzirnavas rūca… No dejošanas satvīkušas meitenes sēdēja uz palodzēm, kad māte dalīja sieru Jāņos… Un reiz – bija atbraukusi Kazimira skolotāja… Istaba izteica to tik ātri un negaidīti, ka Melita sarāvās. Tas viņai nezin kādēļ nepatika.

Rītā mostoties, Melita dzirdēja dzirnavu rūkšanu. No otra mājas gala nāca vienmuļš, klabošs troksnis, tikko jūtama drebēšana, citādi lielajā istabā bija pilnīgs miers, ziemas saule spīdēja logos.

Otrā istabā Kazimira māte adīdama gaidīja Melitu ar silti saglabātām brokastīm. Melita nesteigdamās ēda rudzu maizi, dzēra ar pienu savārītu cigoriņu kafiju. Bet tā nebija tikai cigoriņu, un tās sastāvu nezinātājs nevarēja uzminēt. Tikai pilsētā visi ēd vienādu maizi, dzer vienādu kafiju. Laukos, kā katrs pazīst savu maizes cepēju, tā viņš pazīst savas mājas maizi. Citā mājā tā skābāka, citā sāļāka, cietāk nomīcīta vai mīkstāk atstāta, ar karstu ūdeni vai vēsāku jaukta, ātrā siltumā vai lēnākā cepta… Daudzi sīkumi noteic maizes garšu, ko cepēja ar gudru ziņu vai savu neprašanu panākusi. Tāpat ar visu, ar cūkas sānu – cits apkūpējis tumšs, cits dzeltenbrūns, cits paegļu, cits alkšņu dūmos… Un kafija – cigoriņu vien, stipri saldenrūgta vai ar kviešu, miežu, ozolzīļu piedevu un pupiņu kafijas svētību. Kam ļauts nogaršot kāda ikdienas maltīti, tam ļauts ieskatīties tā dzīvē.

Kazimirs strādāja ar malējiem un ienāca no āra, miltiem balts noputējis, sarkani nosalušu seju un rokām. Viņš veda Melitu sev līdz dzirnavas apskatīt. Tur bija riteņu un maisu bez gala, miltu mākoņi un vējš, kāpnes veda augšā lejā, slidenas, ar sniegu nosalušas. Bija jābrīnās, ka Kazimirs un citi varēja tur, augšā lejā skraidīdami, neiekrist maisos un riteņos. Un kā pēc darba dienas tādā vējā, kas koda ar salu un miltu putekļiem, varēja vēl ko dziedāt? Kazimirs teica, ka viņš to vairs nevar arī un nedzied, tēvs negrib… Vakarā, pēc beigtiem darbiem, Melita tomēr gribēja dzirdēt Kazimira dziedāšanu un viņa nākotnes nodomus.

No paša augšējā dzirnavu kambarīša, kam bija mazs, zirnekļiem aizausts un miltiem noputējis lodziņš, lejā lūkojoties, atklājās žilbīgi balta, sniegota pasaule. Zem ābeļu zariem, gar kupenu noliektiem avenājiem, varēja samanīt taku, kas veda uz eglēm un jaunu silu.

„Kad aizbrauks rīta malēji, aizbridīsim līdz mežam. Sniegam gandrīz visur var iet pa virsu,” Kazimirs teica un aizlika rokas aiz muguras, jo viņš bija izaudzis no vecā darba svārka, rokas līda par tālu no piedurknēm ārā.

Pēc brīža viņi brida gar avenājiem. Kazimiram bija mugurā jauns mētelis un viņa rokas bija atguvušas paļāvību. Viņš nekavējās sniegt tās palīgam, kad Melita dažreiz iebruka sniegā. Viņai bija uzdoti kājās kādi Kazimira stulmu zābaki. Dažreiz, sniegā iebrūkot, tie stingri aptvēra viņas lielus, un tad kādu mirkli šķita, ka viņas kājas aptver viņa pirksti… Saule bija tik stipra, ka deniņos iesāpējās. Kā atpūta skatam negaidot pavērās neaizsaluši dzirnupītes līči, tikai daži atvariņi sniegos. Melita paskatījās Kazimira sejā, un viņa acīm bija pārsteidzoša līdzība ar brūnganajiem viļņiem pāri oļiem. Klusēdami viņi gāja uz eglēm.

Lielajās eglēs bija svinīgi kā baznīcā, tāds baltums un auksts miers. Tikai, kad no pašām egļu galotnēm lejā vēlās saules sasildīti sniega blāķi, sirds salēcās.

Cauri eglēm viņi izgāja priežu jaunaudzē, kur viss bija apklāts, ierakts sniegā. Krauts, bērts, izveidots un pabeigts. Viss mirdzēja pārdabīgi spožs un lielisks. Tikai pele, irbe vai sermuliņš bija atstājuši šur tur savu pēdiņu rakstus, un tie tur iederējās kā trilleri klasiskā mūzikas gabalā.

„Es te dažreiz nāku zaķot,” Kazimirs teica.

Sasildami no brišanas, ar sejām, kas sāka kvēlot, viņi devās jauno koku vidū. Aiztika to sveķotās mizas, plūca skujas, saberžot tās nepacietīgos pirkstos, sniedzās viens pēc otra, nopurinot sniegu un gružus viens no otra pleciem.

Melita atskatījās uz tālo ainavu, kas palika aiz viņiem. Tur mirdzēja bezgalīgi, balti lauki. Pa kādu ceļu skrēja melns un sarkans zirgs. Skats bija skaists. Bet Kazimirs sarauca pieri.

„Man jāiet mājās,” viņš teica. „Malēji brauc.”

Brīdi viņi noraudzījās divos pajūgos, kas iegriezās dzirnavās. Tad Kazimirs gāja atpakaļ. Melita gāja uz priekšu. Gar upītes malu viņa mežā nevarēja pazust. Kaut es nebūtu atskatījusies, – viņa domāja. Viņa skatījās uz savām pēdām sniegā un sāka likt mazākus soļus. Kazimirs rītu nāks uz zaķiem…

Pēcpusdienā Melita ar Kazimira māti sēdēja ēdamistabā un runājās. Saule logos sāka spīdēt arvien slīpāk, gar rūtīm pacēlās un nobira pa sniega saujai, ko iesvieda vējš, kas pret vakaru sāka atkal celties, lai naktī vēl puteņotu. Malēji brauca visu dienu. Tikai pa reizei Kazimirs pavēra durvis, lai pamestu acis uz abām runātājām. Istabā tad ievēlās balti auksta gaisa mutuļi, sūri ar miltiem un tabakas dūmiem, ar vīru balsīm, kas sasaucās, pārkliedzot dzirnavu klabēšanu, smējās, klepoja, izdauzīja savas pīpes. Tur ārā diena skrēja pret vakaru ar troksni, darba un aukstuma dzīta, tur nebija maigi sapņainās dzišanas, kāda bija istabā.

„Žēl, ka taisni šodien tēva nav mājās, ne Andra,” māte nožēlojās, „nedabū Kazimirs ar jums nemaz izciemoties. Tā jau te viens visu laiku nomocās. Tāpat vien arī, kad brālis mājās. Trešais nu vairs tikai ciemos atbrauc.” Un māte nopūtās pār savu adīkli.

Melita redzēja, ka mazajai māmuļai bija smaga sirds. Viņa pieliecās tai sirsnīgi:

„Vai grūti bija audzināt dēlus?”

Vecā ātri pielika roku pie acīm:

„Grūti. Tagad grūtāk, kā kad mazi bija. Nezin, kur lauzties, kur skriet. Dzīves grib, prieka grib… Bet tik viegli nevar dzīvē savu palikšanu atrast. Ne tu vairs vari ko palīdzēt, ne padomu dot…”

Māte atkal nopūtās un pavilcinājusies teica savas rūpes tālāk:

„Un, kamēr tagad tie dakteri tās asins noteikšanas atraduši, jādzīvo vienās bailēs…”

Melita tūlīt nesaprata, tad, atjēdzot dēlu mātes bažas, viņai bija jānoslēpj smaids. Nē, viņa nevarēja smieties, vecās rūpes bija smagas.

„Vai tik ļauni ir?” viņa teica. „Meitu mātēm jau vairāk baiļu…”

„Nē, nē. Tagad otrādi,” vecā runāja. „Visādas polietes un neizprecētas tik to vien gudro – paļauties un tad pierādīt, dabūt ciet. Bet tādi jauni vīrieši bez prāta – grib iet un skriet, un trakot…”

Kad Kazimira māte izgāja vakara darbos, Melita sēdēja viena un domāja par vecās rūpēm. Tās bij vecu rūpes, jauniem tās nenāca prātā rūpēt. Pasargi, Dievs, ja tas tā būtu! Viņa bija Kazimira skolotāja, lai arī tikai dažus gadus vecāka par to.

Vai viņa bija tikai skolotāja? Un – vai viņa gribēja būt tikai skolotāja? Vai viņu visu laiku nespieda šī loma? Vai viņa nejutās kā noķerta cilpās? Vai viņa nesals šai – sarga tornī?…

Krēsla jau biezēja, kad Kazimirs ienāca istabā. Bet viņš neiededza uguni.

„Izbrauksim pavizināties ar jauno zirgu,” viņš teica. „Ceļš gan nav nekāds labais, arī putenis ceļas, bet tomēr… Ja jūs gribat?”

Viņa gribēja.

Viegli puteņoja, kad viņi izbrauca no pagalma. Kamaniņas bija mazas un apaļas ka rieksta čaula, piekārtas lejā pie jaunā zirga garajām kājām. Šķita – tūlīt pakavi sitīsies kamanās un tās sapīsies zirga kājās. Bet tā nenotika, ilksis turēja zirgu un kamanas savā vietā, tikai braucējiem bij jāsēž uzmanīgi un jāturas līdzsvarā. Pāri ielejai Kazimirs vadīja zirgu soļos, jo ceļš bija atkal tā aizvilkts ar sniegu, ka zirgs ātri varēja to pazaudēt zem kājām un tad ieklupt kupenās.

„Kalnā būs labs ceļš, varēsim pabraukt ātri,” Kazimirs teica.

Kalnā ceļš vizēja tīrs un ciets, aizplīvurotā, bālā mēnesnīcā. Tikko zirgs bija labi ieskrējies, viņi atradās uz platas ielas māju vidū. Tas bija pagasta centrs. Kluss kā pasakā, mājas aiz sniega piedzītiem apstādījumiem tumšas, jau aizmigušas. Tikai pa retam spīdēja gaisma kādā logā. Mēness gaismā zirga ēna aizstiepās līdz apslēptiem logiem. Melita izslējās taisnāk un smaidīja – kāds varēja nākt, lai redzētu viņus braucam mūžvecā mēnesnīcā, un tad viņai, pēc kāda mūžveca likuma, blakus jaunajam Kazimiram bija jābūt skaistai…

Mājas negaidot izbeidzās. Viņi apgrieza zirgu un brauca atpakaļ, nogriezās pa kādu citu ceļu, kas veda vējainā kalnā. Pa kreisi bija nogāze, pa labi kalns, kurā viņi devās. Mēness pazuda un parādījās nobālis, vējš bija ass, pilns puteņa adatiņu, bet ceļš bija gluds, un zirgs laidās auļos. Kamanas dažbrīd gandrīz lidinājās gaisā virs ledainā ceļa, dažbrīd iecirtās pār ceļu pārvilktās sniega strēlēs. Zirgs kļuva arvien nevaldāmāks. Sniega pikas no viņa pakaviem kā akmens krusa bira uz kamanu segas, šķīda asās drumslās un sitās sejā.

„Vai jums netiek bail?” Kazimirs jautāja. „Mēs varam arī izkrist, apgāzties.”

„Nē,” Melita teica, lai gan viņai mazliet bija bailes. Bet tādēļ jau sēžas kamanās ar jaunu zirgu un auļo pār kalniem. Viņa paskatījās uz Kazimiru un pavisam tuvu sejai ieraudzīja viņa acis, iestigušu skatu, kurā bija kāda apņemšanās… Izbijusies viņa juta, cik viņas seja ir ledaina, lūpas vējā sastingušas… Viņa novērsa savu seju. Tūdaļ viņa to nožēloja. Bet tas bija garām. Zirgs tukši, it kā bez mērķa, auļoja tālāk…

Pēc brīža, kurā viņi neuzlūkoja viens otru, kamanas aplidoja loku uz vienas slieces un atkrita uz mīkstā ceļa, kas veda atpakaļ ielejā. Zirgs iekrita dziļāk sniegā un brida lēnām. Viņi atgriezās mājās.

Nakts bija kļuvusi tumšāka, mēness zeltaināks, vējš palicis kalnā. Kazimirs ar pātagas kātu notīrīja sniegu no kamanu segas. Klusēdami viņi domāja par mirkli, kas bija jau atraisījies, lai nokristu starp viņiem, un kļuvis aizdzīts, aiztraucēts. Abi meklēja vainu sevī un baidījās, vai nav ievainojuši otru.

Lēnām, bet neatvairāmi tuvojās dzirnavu ēkas augstais mūra stūris, noledojis, mēness gaismā zaigodams kā fosfors. Augstu viņā bija lielās istabas aizsalušie logi.

Zirgs iesoļoja zem kokiem sētsvidū. Kazimirs pieliecās Melitai un gribēja ko teikt, bet zirgs bez kavēšanās devās vaļējās staļļa durvīs. Kazimirs tikko laikā paguva izlēkt no kamanām, lai notvertu to aiz iemauktiem. Brauciens bija beidzies.

Istabā vakariņu galds bija klāts, māte jau gaidīja, un tēvs bija pārbraucis. Galdā smaržoja balta pilsētas maize un sīca karstās tējkannas tāpat kā iepriekšējā vakarā. Bet viņu valodu, tāpat kā pulksteņa soļus no sienas, tagad nevarēja dzirdēt, dzirnavnieks runāja un smējās skaļi, bija liels, resns, laipns, omulīgs.

Kazimira un Melitas sejas kvēloja, vēja un sniega sapērtas, skati bija tumši un kaut kur aizklīduši, viņi runāja maz. Dzirnavnieks runāja daudz, ēda ilgi. Kazimirs pirmais piecēlās no galda, iegāja otrā istabā, iededza spuldzi. Tikko viņa varēja atstāt galdu, Melita viņam piebiedrojās. Un tūlīt tur ienāca tēvs, viņam bija liels žūksnis žurnālu un avīžu rokās, ko viņš bija pārvedis no pilsētas un pasta. Viņš izkrāva lasāmvielu visiem uz lielākā galda un sauca, lai Kazimirs nes spuldzi tur. Viņš sēdēja pats un aicināja Melitu sēsties. Tikai Kazimirs palika stāvot blakus tēva krēslam. Likās, viņš gribēja ko teikt, un Melita nezin kādēļ domāja, – kaut viņš neko neteiktu, un viņa steidzās runāt ar dzirnavnieku. Viņa redzēja, ka Kazimirs atkāpās ēnā un aizsmēķēja. Viņa vīrišķīgās, bet vēl rožaini jaunās lūpas nepacietīgi tvēra papirosu, un roka ar sērkociņu drebēja. Tad sērkociņš nodzisa, un viņa seja iegrima atpakaļ puskrēslā. Melita ātri novērsa acis, bet mirklis ar lūpām, kas bija nepacietīgas, un roku, kas drebēja, palika viņā kā iededzināts. Viņa skatījās žurnāla lapā un neredzēja tur neko, patvarīgi tai pāri uzplauka un dzisa un atkal uzplauka Kazimira seja, un ik reizi iesitās viņas krūtīs. Beidzot viņa piespieda savas acis sameklēt burtus, uz kuriem tās skatījās. Arī Kazimirs bija apsēdies un šķirstīja žurnālu.

Dzirnavnieks jutās labi. Viņš atgāzās krēslā, izstaipīja savas varenās rokas, kas ceļojot bija smagu virsdrēbju nospiestas un tagad atpūtās baltās krekla piedurknēs, istaba bija sakurināta silta, un savu asiņu siltuma viņam bija daudz. Viņam bija sarkans, plats kakls, kur varētu nogulties maiss ar visu malēju, ja tas būtu vajadzīgs. Balss viņam bija skaļa, valoda droša, viņam nekas nebija jājautā vai jāuzklausa, Melita pārmija dažu joku ar viņu. Kazimirs neteica ne vārda.

Tad tēvs cēlās un teica Melitai – ar labu nakti. Un darīja to tā, ka arī Kazimiram bija jāceļas un jāsaka – ar labu nakti. Tēvs smaidīja vēl no durvīm, vēl pārvēlēja labu nakti un – gaidīja, lai Kazimirs iziet, tad aiztaisīja durvis.

Melita palika istabas vidū un skatījās aizvērtajās durvīs, kas kļuva kā aizslēgtas. Viņai būtu jāsmejas, bet viņa nesmējās. Viņa klausījās vārdos, ko runāja aiz durvīm. Ka Kazimirs turēsies pretī, to viņa sagaidīja. Un viņš to darīja, viņš teica, ka grib palikt tur un lasīt. Tēvs brīdi kavējās, tad viņa soļi aizdunēja, uzkāpa augšā pa kāpnēm.

Tramīgs klusums iegula telpā, vienā un otrā pusē sienai. Tas izmeta no sevis katru skaņu, kā ūdens met skaidu krastā.

Melita stāvēja, kur bija, istabas vidū. Otrā istabā pabīdīja krēslu, šķīra lapas. Par daudz ātri, lai tās būtu izlasītas. Klusums izdeva arvien smalkākas, arvien klusākas skaņas, elpu, kustības. No vienas istabas uz otru, te un tur…

Melita stāvēja klausīdamās, izbailēs par katru sekundi, kas tecēja prom – un viņi nedarīja neko. Tad viņa darīja – atrada suku, spoguli. Ātri rāva suku caur matiem. Tie, dzirksteles šķeldami, skrēja līdz sukai, tad atkrita spožos vālos, acis kļuva ļoti lielas. Viņa norāva dienas tērpu, ieslīdēja savā melnajā, krāsainiem ziediem nobērtā rīta tērpā, sajoza vidu ar plato japāņu jostu, atsvieda piedurknes virs elkoņiem, noglauda glumo zīdu un satvēra kvēlo seju aukstās plaukstās. Sieviete viņā rīkojās ātri un mērķtiecīgi. Viņa bija kā eksotisks zieds skarbās istabas vidū. Bet tad… Tu? Tu – gribi viņu kārdināt? Pavedināt?… Kazimiru? Viņa – skolotāja?…

Nē, nē! Cik nepareizi tas bija… Viņa bija gribējusi tikai būt skaista. Ne tā…

Pogām un āķiem trūkstot, zīds lidoja prom no viņas. Nedaudz mirkļos viņa stāvēja atkal dienas tērpā. Vienalga, nekas nebija zaudēts, viņa redzēja to spogulī, skatu iemezdama, sasprauzdama no jauna mežģīņu apkaklīti un delnām vēsinādama sejas kvēli. Klusums, ko viņa brīdi nebij uzmanījusi, sagūstīja to no jauna. Ja nebūtu šī klusuma, viss būtu vieglāk. Bet tagad tas nodeva, nodeva viņus abus. Aiztaisītās durvis nodeva tēvu… Viņiem vairs nebij, aiz kā slēpties.

Otrā istabā vairs nešķīra lapas. Melita ātri izstiepa rokas un piespieda delnas pie mūra. Tas bija karstāks, kā viņa domāja, tikko varēja to paciest. Bet viņa piespiedās tam, un tas acumirklī uzsūca viņas sirds pukstus. Viņa juta tos mūrī dziļi, briesmīgus. Un tie nebij vairs viņas vien, tie nāca pretī no otra, cauri mūrim. Tas šūpojās, zuda, tam bija jāzūd…

Melitas rokas slīdēja uz durvju pusi. Un mūris šūpojās. Vai viņa spēs atvērt durvis?… Vai viņa spēs atvērt?… Ar katru mirkli briesmas kļuva lielākas – viņa nevarēs… Un briesmas lielākas, ja viņa varēs… Viņas kreisā roka jau aizsniedza durvju stenderi. Viņš varēs, ja viņa varēs… Jo briesmīgie sirds puksti… Bet durvis vēl bija ciet.

Pēkšņi augšā, kā milža sperti, klaudzēja soļi, čīkstēja kāpnes cauri sijām un sienām. Māja līgodamies uzpeldēja kā no dziļumiem, cieti nostājās savā vietā un arī mūris. No tā otrā pusē kāds atrāvās, gaidīja mirkli, tad asi, spītīgi soļi devās pretī tiem, kas čīkstēja kāpnēs.

Sievietes rokas gar mūri noslīdēja līdz grīdai, tad viņa ātri uzlēca kājās, iesmējās, bet zobi viņai tā sitās kopā, ka smiekli neskanēja. Viņa pastiepa roku un izdzēsa spuldzes dzeltenīgo, nabadzīgo gaismu, lai nebūtu jāredz muļķīgais mūris… Drēbes nomezdama, viņa gāja pretī logam, kas palsi iznira no tumsas, un kur bija gulta. Iemetās spilvenos, pārvilka ledainos palagus līdz ar smagajām segām sev līdz zodam. Gulēja nekustēdamās, tikai drebot kā ledus kalnā. Bet maigs siltums mierinoši sāka krāties ap locekļiem. Aizvērtām acīm viņa redzēja, kā vijole karājās pie otras gultas. Mēness sāpīgi taustījās aiz loga gar sasalušo mūri. Vajadzēja gulties otrā gultā, viņa domāja. Lai Kazimirs rītā meklē un atrod viņas galvas nospiedumu un liek tur savu seju… Tādēļ jau viņai bija uzklāta otra gulta, lai tas nenotiktu!… Gudra māte… Un tēvs… Tad viņa ātri atsvieda galvu un ieskatījās tumsā – vai viņi būtu atvēruši durvis?… To viņa nezināja. Nezinās nekad arī vēlāk.

Pēc laika viņa uztrūkās no murga, gulta šūpojās, un pār viņas ceļiem bija Kazimira rokas. Tumsa bija bezgala smaga. Viņa atkratīja murgu, nosvieda dažas no segām. Istabā nebija neviena. Nedrīkstēja būt. Nakts bija – tik salda un miers. Mēness bija norietējis. Visa lielā māja gulēja, pilna tumsas, peldēja kā kuģis naktī ar cilvēku dzīvēm. Viņas. Un Kazimira. Mēness bija norietējis. Ārā varbūt sniga. Viņa iegrima miegā līdz ar kluso māju, kurā nočīkstēja kāda sija vai durvis.

Melita pamodās tieši pirms modinātāja pulksteņa zvana. Viņa bija jau apģērbusies, kad Kazimira māte ienāca ar krūzīti kafijas. Rīts vēl nebija ausis, bet pulkstenis tuvojās sešiem, kad bija laiks iet uz autobusu.

Kad viņa stāvēja jau blakus Kazimiram, kas bija apģērbies, lai viņu pavadītu, māte ielika viņai rokās mazu dāvanu – rakstainus cimdus, mazus, tieši viņas rokai. Tie bija skaisti, melnu un sarkanbaltu rakstu un tādām pat bārkstīm. Kādēļ tie adīti tik mazai rokai, viņai gribējās prasīt, bet viņa tikai noskūpstīja māmuļu, kam nebija nevienas meitas, un gāja līdz Kazimiram.

Lēni sniga, lēni ausa rīts, bet vēl nebija gaismas.

„Atbrauciet pavasarī, kad te viss ziedēs,” Kazimirs teica, kad Melita jau stāvēja autobusa durvīs.

Vienu mirkli viņa skatīja kādu nākotnes dienu, spožu zaļu, ar sauli… Nē, tā vairs nepiederēs viņai. Tāds ir likums. Viņa tomēr teica – „Varbūt,” un pamāja ar roku rakstainā cimdā – „varbūt…”

Tad viņa iegāja autobusā, apsēdās vēl pasnaust kādu stundu, pierast pie darba dienas līdz tam laikam, kad būs jāiet klasē.