Jo bieži, kad Anna Meija noglauda savu bērnu galvas, viņas pirksti bijībā un pateicībā apstājās uz siltajiem, cietajiem pakaušiem. Kad tā no augšas lejup uz tiem noraudzījās, redzēja, cik līdzīgo brāļu galvas bija nevienādas.
Vecākajam pauris bija skaisti ovāls ar krietni tālu uz priekšu izbīdītu pieri. Jaunākajam tas bija tikko nedaudz pastiepts, drusku noapaļots četrstūris. Stūrgalvis – mātei nāca prātā. Tas patiesi bija piedienīgs vārds šim paurim un, likās, arī bērnam pašam.
Bērni nepacēla sejas pret māti, jūtot viņas rokas. Abas galvas palika dedzīgi noliektas pār zīmējumiem, ja tas bija pie galda, vai pie ziepju peldināšanas ziepju trauciņos, ja viņi sēdēja vannā.
Liekas, viņi tā bija iegrimuši savā darbā, ka ne ko juta, ne manīja. Bet Anna zināja, ja viņas roka bija apstājusies uz vienas galvas, tai vajadzēja pieskarties arī otra galvai, vai arī tas aizmirsa savu darbu un ļoti domīgu skatu pavadīja māti.
Jaunākā īsi apcirptajos matos Annas pirksti atrada nelielu dobīti, kas kļuva ik gadus lēzenāka un sen vairs acīm nebija saskatāma. Bērns bija tikai pārāk cieši bijis piespiests ar galvu pret viņas ribu galiem, kā viņa pati atcerējās. No tā viņam palika tikai šī mazā, ziedošā zīme. Annas bērni bija veseli. Veseli un skaisti. Viņai šķita, ja agrāk to būtu zinājusi, ka dabūs tik veselus un skaistus bērnus, tad būtu varējusi būt labāka. Viņa gan nevarēja īsti uzminēt, kā būtu varējusi būt labāka, ja ļauna nebija bijusi.
Ir daudzas lietas dzīvē, kas savā laikā ir paveiktas tā, kā tas ir licies vislabāk esam. Ar to vajadzēja pietikt. Bet ir daudz, kas tā bijis jāatstāj, ka ar to nevar un nevar samierināties visu garo mūžu.
Anna Meija, glaudot savu bērnu galvas, zināja, ka lielākais viņas dzīvē jau bija noticis un piepildīts. Un tomēr bija arī tā, it kā dzīve būtu viņai kaut ko piemirsusi dot, par ko viņai dažreiz bija jādomā. Jā, varbūt tas, kas viņai arvien vēl bija trūcis, bija palicis viņas laimes lēmēja likteņa rokā, kā kādreiz paliek mirtes zars līgavas pušķotāja rokā. Tas varbūt ir bijis visgreznākais zars, taupīts vislabākai vietai, bet beidzot jau viss ir gatavs un tā vairs nav kur piespraust. Vēl dažreiz Annai likās, ka šis košais zars ir palicis vārīgajā rokā ar nodomu, ar savu ziņu, un viņai vairs nebija drosmes to stipri lūgt, reiz nu viņa to bija noraidījusi…
Nebija jau nemaz laika acis atpakaļ griezt, bet reižu reizēm Anna atcerējās kādu ziemu, kad viņai bija tikai nedaudz pāri divdesmitiem. Viņa tad izcilāja kādu skaistu un arī skumju piedzīvojumu kā daiļu trauku, kuru nevar aizmest projām, kaut to šķērso dziļš un nelabojams plīsums, un ko bez vajadzības vēl un vēl noglabā kādā tālā plaukta stūrī.
Viņa atrada, ka arī tagad nezinātu nekā labāka, ko darīt, un tomēr tur bija kāda kļūdīšanās, kāda liela, neizprotama nepareizība.
Tas bija tanī ziemā, kad mazākās māsas un brāļa dēļ viņai bija jāpamet mācīšanās mūzikas skolā un jāpieņem izdevīga vieta provincē. Viņa bija atraitnes bērns, un toreiz iznāca tā, ka bija jāiet mātei palīgā.
Tā bija savāda pilsētiņa, kur viņa aizbrauca. Tur dzīve saraucās tik mīlīgi maza kā kaķa ņurrāšana uz saulainas palodzes un – tik vientulīga un veltīga kā slēģa čīkstēšana naktī.
Tur bija mazas, siltas mājiņas, no kurām zilos ziemas rītos cēlās zelta dūmi – gluži stāvu gaisā kāpdami, kā no šķīstiem altāriem. Vārnas rindām sēdās uz sniegotiem jumtiem pasērst šo silto dūmu tuvumā. Tālu sasaukdamās sastingušā, ledus pilnā gaisā, tās sagriezās pulkos un klusi sakrita dūmu ēnās.
Dienās bērni slidinājās ar ragaviņām no kalna lejā, pa pilsētiņas galveno ielu. Mazi knauķi laidās lejā pa nobraukto ceļu uz vienas slidas. Retais braucējs lēnām šķīra šo pilsētiņas jautru burzmu.
Kundzes sala knaibītiem, nosarkušiem vaigiem un siltās botēs gāja iepirkties pārmaiņus uz visiem trim pilsētiņas veikaliem, lai ar visiem tiem paliktu arvien labās attiecībās. Ja vienā pietrūka balto miltu vai vārāmās šokolādes, tad bez stomīšanās varēja iet otrā, tāpat arī tad, ja vienā nerunāja nekā interesanta un vispār varbūt nebija neviena pircēja.
Visi pilsētiņas iedzīvotāji cits citu sveicināja un, ielās satikušies, apstājās, izņemto tos, kas uz kādu laiku bija sagājuši lielā naidā. Vēlu vakaros atveda pastu no stacijas caur dziļo mežu, un rītos to visi saņēma, pastnieka mājās pienestu.
Šīs pasta saņemšanas dēļ Anna izdarīja kaut ko ne gluži aplamu, bet tādu, ko citkārt nebūtu darījusi. Pēc kādiem rudens svētkiem, kad sākās melns un piķīgs slapjdraņķis, viņa atkal pēc īsa apciemojuma atstāja galvaspilsētu un aizbraucot ielika avīzē precību sludinājumu. Ak, viņa nespēja tik pilnīgi aizbraukt no šīm spuldžu piestarotām ielām ar raiti ejošiem cilvēkiem, kas bez mitas virināja teātru un operas durvis, ienira un iznira no kafejnīcu zilganām dūmakām, pazuda bibliotēkās un grāmatnīcās, kas bija pilnas grāmatu.
Anna nosarka, kad kādu rītu darba vietā neapdomīgi atrāva pastnieka pasniegto paciņu. Tur izbira desmitiem vēstuļu. Par laimi, nevienam nebija pietiekoši apķērības saprast, ko Anna saņēma. Arī viņa pati jau bija piemirsusi šo lietu, bet nu veikli sameta vēstules portfelī. Ja mīļie provincieši apķertu Annas aušības, viņai nebūtu glābiņa.
Vakarā viņa agrāk nekā citus vakarus nolaida logu biezos priekškarus, aizvēra slēģus un aizslēdza savas istabiņas durvis. Galdiņu viņa piebīdīja tuvāk pie siltās krāsns un tur, petrolejas lampas zaļā kupola apvilktā gaismas aplī, krēslā ieritinājusies, atvēra vēstules citu pēc citas. Sākumā viņa ņēma tās izvairīgiem pirkstiem, it kā tās nebūtu visai tīras. Tas bija tāpat kā iet pa ielu, maisīties ļaužu vidū. Daudzi nāca pretī, un viņa gāja tiem garām, gan atņemdama paviršu sveicienu, gan novērsdamās, gan nemaz tos nemanīdama. Tas likās nogurdinoši un lieki, kad pēkšņi viņa apstājās, sirdij salecoties. Rakstītais tik droši un brīnišķīgi valdzināja. Burti likās drusku sveši. Bet vārdi!… Bija jau tikai nedaudz teikumu, bet savā gaišā valšķībā tie pildīja ar līksmi un paļāvību. Kāds bija pasniedzis savu elkoni, un nu viņa ielika tanī savus pirkstus. Viņi varēja iet blakus un tērzēt. Vārdi varēja sprēgāt kā gaišas dzirkstis, tā šķita skanīga tērauda lakta, no kā tie izlēca.
Anna pavirši izskatīja pārējās vēstules, tikai tāpat, sievišķīgas noteiktības pēc. Ne viņa vairāk tur ko meklēja, ne atrada un mierīgi sameta tās visas ugunī. Palika tikai viena. Tā bija rakstīta tepat visu mēnesi atpakaļ. Annai nebija ko kavēties ar atbildi. Turpat siltā lampas gaismā, dzirdot aizdipam kāda gājēja soļus, aizčirkstam vēlīna braucēja ragavas aiz loga, Anna rakstīja atbildi.
Tā vēstules sāka lidot turp un atpakaļ kā ātri putni. Savās priecīgās, gaišās lapās tās nesa dzīvus vārdus turp – dzīvus vārdus atpakaļ. Vārdus, kas pauda cerības un vēlēšanās, vārdus kas vēstīja par iegūto un veikto, vārdus, kas nevainīgā, satrauktā ziņkārē vaicāja par tevi un stāstīja par sevi.
Viņi bija sākuši pateikt labo un ļauno viens otram par sevi. Anna apstājās kādā viņa vēstulē pie vārdiem: „…Tas bija labais. Un tagad – ļauno… Kā negribas vēl to! Ja Jūs zinātu, kā man to negribas, Jūs man atļautu vēl par to nerunāt…” Un viņš runāja par kaut ko citu. Anna pasmaidīja kā par bērnu. Niekkalbis? Ja ļauno negribas – tad ar to vien tas ir arī aizbīdīts prom – tā nav…
Vēstules mainījās tālāk. Viņš aizmirsa rakstīt par savu ļauno, viņa aizmirsa par to jautāt. Bija tik daudz kā cita. Prieks bija! Ak, liels un apslēpts! Apslēpts prieks arvien aug tik liels. Ir tik viegli iemīlēt savu sapni, kas kaut kur dzīvs kļuvis, sāk nu teikt pats savus vārdus.
Tad viņi apmainījās foto attēliem. Anna satrūkās, cik viņš bija glīts. Viņa pati sevi neturēja par diez kādu skaistuli. Skaistums cilvēkos viņu gan pievilka, bet arī baidīja. Mazliet nemierīga un izbijusies Anna pētīja viņa attēlu. Varbūt tā nemaz nebija, ka viņš bija skaists? Varbūt to radīja tās pieķeršanās viņam? – Viņa seja bija samērīga, tikai mute pašaura. Acis lielas, nopietnas un nepasakāmu domu pilnas. Ko tās izteica? Uzvalks, cik varēja redzēt, ļoti labs. Kam arī nebūtu ko iebilst, tikai kaut kādā veidā izskatījās par smalku. Bet Anna nevarēja uzminēt – kādā veidā? Par visu mazāk viņa vēlējās, lai tas būtu dendija smalkums. Un viņa acis apgalvoja, ka tas arī tā nav. Tomēr savādi smalks viņš bija.
Anna ap jauna gada laiku bija domājusi braukt uz pilsētu. Tad viņi ietu uz operu. Kad, telpai satumstot, nogrimst viss ikdienišķais, veras tālas pasaules, veras – Dzīve. Mūzika ceļ un ceļ un aiznes tad kā zieda pūku… Viņi sēdētu blakus un lidotu, kāptu un grimtu reizē. Un tas viss vairs neizzustu ar pēdējām skaņām. Dzīve būtu nolaidusies pie viņiem. Dzīve būtu klāt un nāktu līdz.
Anna vēl un vēl pētīja mēmo attēlu. Bet pie daiļā ir vieglāk pierast kā pie nedaiļā. Un daiļums viņu sāka reibināt, deva tikai jūtu kāpinājumu. Maza izbīšanās bija arī bijusi savu daļu par Annas pašu. Bet nu viņš rakstīja mierīgus, jūsmīgus vārdus par viņas aizsūtīto attēlu.
Protams viņa sāka piegriezt savai ārienei lielāku vērību. Nav sievietes, kas šai gadījumā nerīkotos taisni tāpat. Viņa kopa rūpīgāk savu seju un matus un klejoja daudz spirgtā ziemas gaisā. Viņa ieraudzīja krāsas un līnijas un katras drēbes izteiksmi savos tērpos. Vērojot sevi, Annai nekādas lielākas bažas neradās, un aukstā, spožā jaungada mēnesī viņa iebrauca Rīgā.
Pāris dienas Anna sevi nepieteica, bet pieradinājās atkal veikli iet pa lielajām ielām. Iegādājās dažus jaunus tērpu sīkumus, aizgāja pie pazīstamas frizieres, kas sakopa matus tā, lai tie nebūtu ne pārāk mākslīgi, ne nolaisti. Tad pārgulējusi mierīgu nakti, cik tas bija iespējams – viņa zvanīja.
Savādi, ka viņa balss klausulē izbijās vairāk nekā priecājās. Likās, viņš pat būtu bijis ar mieru visu atlikt uz citu reizi. Anna jutās pavisam nelabi vīlusies. Tas laikam bija saklausāms arī viņas balsī, jo viņš kā atvainodamies iesmējās, gan vēl tā sveši, kā bez īsta prieka.
Nē, ja Anna nodomājusi tagad viņu satikt – viņš, protams, to arī vēlas. Tikai – ne tūlīt. Vai nevar – rītu? Anna atcerējās savas pāris pilsētā pavadītās dienas un apmierinājās. Protams – rītu!
Šoreiz viņa nebija apmetusies savu paziņu dzīvoklī, kur bija mitusi, mūziku mācoties un kur ciemojās citas reizes. Nevienu Anna nevēlējās iejaukt notikumā, kas bija viņiem diviem vien svarīgs.
Viņa sagaidīja to diezgan lielā, ērtā viesnīcas istabā. Pēdējā brīdī viņa vēl sāka šaubīties – ko uzvilkt? Melno tērpu, kas bija svinīgāks un arī koķetāks, vai brūno, ar mežģīņu apkaklīti un aprocēm, kas bija tikai mājīgs?
Anna varonīgi palika pie brūnā. Spogulis vēstīja, ka mati ir mirdzoši, un gaišajā sejā ar katru brīdi pieauga sārtums. Nebūtu tas bijis viņš, ko tā gaidīja, viņa gandrīz justos neērti.
Lūpas varēja krāsot, varēja arī nekrāsot. Anna tomēr pieskārās tām nedaudz ar krāsu. Un tad viņa klausījās uz soļiem kāpnēs un gaitenī. Ak, ja viņš ilgi liks gaidīt, viņa saģērbsies un ies prom! Bet viņš nokavējās tikai pavisam nedaudz.
Pēc pieklauvējiena pie durvīm, Anna gāja atvērt ar to mieru, ar ko iet visi stiprie satraukuma brīžos – ārēji sastingstot, iekšēji mutuļojot.
Viņa atvēra durvis un pacēla galvu uz augšu – viņš rādījās slaids. Bet viss bija kaut kā citādāk kā gaidīts. Varbūt tā ir aklam, pirmo reiz ieraugot visus saules gaismā. Kāda pasaule zūd, cita nāk tās vietā.
Un tomēr – kādēļ līksmības un silta prieka vietā šī pelēkā, izbijusies seja? Pirmā atklājās šī baiļu izmocītā seja, kas nodeva, ka viņš bija gaudens. Tad viņa saņēma roku, kas bija šaura, nebrīva un neattīstījusies, un atbildēja sveicienu mutei, kurai zobu vietā bija tikai kaulu drumslas. Anna savaldījās labi un pūlējās visu izdarīt dabīgā mierā. Viņa pagaidīja, kamēr viņš novilka mēteli, un šai mēteļa novilkšanā bija kaut kas no tā, kā vajadzēja būt. Mētelis bija liels, pelēks ar sniega pārslām, kas kusa. Uz brīdi tas kaut ko aizsedza. Un nu varēja atvilkt elpu. Bet mētelis drīz bija pakārts vadzī pie durvīm, un viņi griezās pret galdu un sēdekļiem.
Viņš apsēdās dīvānā, viņa krēslā tam iepretī. Tad viņa tūlīt no jauna piecēlās, atvainodamās noņēma cepuri no viņa ceļiem un nolika to uz blakus galda. Anna turējās labi. Satika viņa skatu aci pret aci. Tikai, noliekot cepuri, viņa bija nevajadzīgi gausa. Kad atgriezās, viņš dziļāk iesēdās dīvānā, atbalstot arī plecus. To darot, viņš nopūtās, tad nolaida skatu uz zemi. Un nepacēla to ilgi. Anna sastinga, vēl neapsēdusies, un viņas skats palika tā šaurajā sejā, kur redzēja sviedru lāses uz pelēkās pieres.
Jauns, vesels cilvēks jūt riebumu pret kropli. Tas ir nežēlīgi, bet dabīgi un pamatoti. Anna juta riebumu un svešas šausmas. Viņa nekad tuvāk nebija pazinusi nevienu kropli, viņa nāca no veselīgas ģimenes, kur, tāpat kā pienākums būt labam, valdīja pienākums būt veselam. Vairāk par riebumu Annu smacēja bailes un – žēlums.
Kad viņa pamanīja sviedru lāses uz pieres, un kad viņa acu plaksti sāpēs necēlās uz augšu, Annu sāka kratīt ass, pēkšņs drudzis. Tikai vienu rokas pastiepienu, un viss izšķirsies! Viņa pieskarsies tam, pārvarējusi riebumu, kas jau zuda žēlojošā maigumā. Tikai vienu rokas pastiepienu – un viņa paliks pie tā. Ne ar žēlumu vien. Ar mīlestību. Ar to pašu, ar ko viņa bija gaidījusi. – Jaunībā mīlestībai nav daudz paveidu, ir tikai viens: ņemt un atdot visu, piederēt mūžīgi…
„Nedari! Nedari to!” smagu kā āmura sitienu Anna dzirdēja sevī balsi, „domā par bērnu…”
Anna dzirdēja to skaidri, bet nezināja, vai paklausīs. Viņa drebēja tik stipri, ka no jauna bija jāaizgriežas vēl kaut ko paņemt no otra galda.
Kad Anna apsēdās, viņa gaudenā roka noslaucīja kabatas lakatā sviedrus no pieres. Tad Anna zināja, ka viņa nepastieps savu roku. Viņa samulsa kaunā un pārmetumos, kas darīja gļēvas viņas kustības un domas.
Viņi runāja pusstundu, varbūt stundu. Visu laiku viņš vēl nebija to zaudējis. Anna sēdēja kā smagas rokas turēta, ik brīdi viņa vēl varēja uzlēkt un nokratīt žņaudzošo tvērienu, kas to turēja.
Viņš nedarīja neko, lai sevi aizstāvētu. Varbūt viņš neko arī nevarēja darīt. Un svešajā telpā nebija nekā, kas Annai palīdzētu atbrīvoties. Tai bija jāpaliek klusai, ne kustībā, ne vārdā nepaustai cīņai, kas visu izšķīra. Šis klusumā notiekošais aizņēma abus tik ļoti, ka tie tikko samanīja, ko runāja, ko viens otram teica. Viņi bija tikai kusli, jauni radījumi. Tie bija spēki it kā ārpus viņiem, kas cīnījās un lēma par tiem.
Prāts ir auksts, redzīgs un – aprobežots, jūtas ir siltas, aklas un nebeidzamas. Tie cīnās bieži par cilvēku ceļu. Jaunībā to cīņa ir īsa un strauja. Reiz izcīnītu cīņu tie bez iemesla neizcīna otrreiz. Zaudētājs pazemīgi klusē un paklausīgi iet uzvarētāja pavadā.
Anna gausināja sarunu, it kā laika iegūdama. Bet nekas vairs nenotika, viņi tikai devās arvien tālāk no kaut kā, kas bija jau noticis.
Ziemas vakars satumsa tukšā naktī. Uz kāpnēm ārā skanēja sveša dzīve. Iekšā bija svešs, tukšs gaiss, kurā juta putekļus noklājamies pār svešām lietām un pār viņiem. Mirkļos pagāja milzīgi ilgs, gauss laiks kā mūžība.
Viņš aizgāja.
Anna palika viena telpā, kur bira putekļi. Stulbi viņa staigāja pa istabu, tad ilgāk tur nevarēja izturēt, apģērbās un gāja uz ielas.
Ārā putināja. Ar šaudīgu vēju skrēja sīkas, asas pārslu adatiņas, gan sāpīgi sizdamas, gan maigi noglauzdamas. Nesaprātīgi Anna gāja pa ielu uz priekšu. Putināja arvien stiprāk, arvien lielākām sniega pikām, kas kļuva slapjas. Viss bija murgains un bezjēdzīgs. Viņa iespiedās ļaužu pulkā, kas devās kādās kino durvīs uz filmas sākumu. Viņa gāja tur līdz, iespiesta cilvēkos, un asaras viņai gļēvi lija kopā ar kūstošo sniegu. Seja dega, un nebija jāpaceļ roka, lai asaras noslaucītu – tās pašas žuva. Bija arī vienalga, ja kāds garāmklīstošs skats viņu uzlūkoja. Tā vajadzēja, ja viņu ķēra kāds nicinošs, ņirdzīgs skats. Arī filmas saturs Annu sašuta. Tā bija fantastika teika par meiteni un nāvi. Meitene maldināja nāvi prom no sava iemīļotā. Viņa cīnījās ar nāvi, dejoja ar to, beidzot gāja purvā nogrimt, lai nāve, viņai tur līdzejot, arī nogrimtu un neaizsniegtu viņas mīļo. Iedama pati nāvē, meitene uzveica nāves varu. Dēmons, kas neiznīcināms sekoja viņai, lai atrastu tās mīlēto, tagad grima, viņas pēdās ejot. Grima dziļāk, dziļāk un, zaudējis savu velnišķīgo spēku, noslīka. Bet viņas soļi atrada cietu zemi… Anna zināja, ka viņa tā nebija varējusi, nebija tā darījusi. Bet ne sevis dēļ viņa taisnojās. Kāda uzdevuma – kādas pavēles dēļ. Bet viņa bija smaga un nogurusi. Pilsēta bija pārvērtusies, kā mežs pārvēršas meždegā. Viss bija naidīgs un beigts.
Anna aizbrauca un atgriezās darbā.
Pēc kāda laika viņa saņēma vēstuli. Atkal viņas seja sāka degt, rokas tapa gausas, viņa dega kaunā un baidījās, kā pārcietīs tā izsmieklu. Bet tā tur nebija viņa vēstulē. Bija vēlreiz maiguma pilni vārdi. Viņš pateicās par visu, ko tā viņam devusi, rakstīja, ka ļoti, ļoti priecātos, ja viņa vēl atrakstītu. Bet, ja nevarot, – lai nespiežot sevi uz to. Pat par to viņš bija domājis! Anna raudāja un nevarēja atbildēt. Veselu mēnesi viņa velti mocījās atrast vārdu, kas dotu prieku, kas dotu daļu no visa tā, kas bija bijis un kas vēl dzīvoja. Bet viņa to nevarēja atrast. Lai cik maz viņa teiktu, tas būtu tik daudz, lai viss atkal sāktos no jauna un būtu nenovēršams. Tad nelīdzētu nekāds brīdinājums. Lai ko viņa teiktu, viņš dzirdētu, ka tā piederēja viņam vēl arvien. Un viņš nāktu. Bet vēlāk viņa to iznīcinātu. Viņa bija tik vesela, tik vesela sieviete.
Kad marta mēnesī jau alkšņi krāsojās brūni un violeti pretī sniega baltai mirdzēšanai, viņa nomierinājās. Viss bija garām – viņš vairs necer un negaida. Viss bija uzvarēts un aizauga.
Anna klusēdama uzņēma savu vainu. Daudzi mazāki un lielāki smagumi ir jāvelk dzīvē līdz, un tos nekur nevar atstāt.
Tikai kādreiz viņa pameta skatu atpakaļ, arī uz to tāli palikušo ziemu. Un viņa domāja: varbūt viss, ko mēs iegūstam, ir dots pēc mūsu lūgšanām. Un varbūt toreiz bija klāt debesu sūtnis. Vienaldzīgs, skaidrs un taisns viņš paņēma tās vienu vārdu, vienu domu un aizsteidzās. Tas tapa piepildīts – zem Annas rokām auga divi cieti, stipri, mazi pakauši. Kā marta pumpuri.
Bet tā noreibuma, kura tuvumā sniega pārslas kūst uz vienkārša mēteļa ar debess mirdzēšanu, tā noreibuma nebija.

