MALIENA (Ķikure/Kikure)

musu-p120MALIENA [also published as Krūmu zeme]

 

Es esmu izdzīts no zemes, kuru mīlēju!… Es gaužos, ilgojos un sapņos rāpjos atpakaļ vēl viņas tekās. Tas bija tikai mazs, nomaļš dzimtās zemes stūrītis, bet vareni viņa spēks slēdzās ap katru, kas viņā nokļuva. Un es viņā nokļuvu pilnīgi, uz vairākiem gadiem. Arī šos gadus es mīlu. Tos es ciezdams dzīvoju un mācījos strādāt. Tie bija mani labie jaunie gadi. Tie tagad ir projām, kā visiem mums reiz viņi ir projām. Esmu saprātīgs diezgan, lai par to negaustos. Bet no tās iemīlētās zemes es tagad aizgāju pats. Labprātīgi. Es izrāvos no viņas.

„Tā izraujas visi spēcīgie no māņu valgiem, kad jāiet kalnu ceļi,” es pats sev saku. Bet patiesi es jūtos kā slims. Grūtāk ir pašam aiziet kā izdzītam kļūt. Pelēks tukšums liekas ap mani jaunie ceļi. Krāsa nemirdz, gaisma nežilbina, pasaule neelpo, tā ir kā aizžņaugta. Dienu un nakti es ganu savas domas nost no tās zemes, kas vilina atpakaļ, solot brīnumus.

Tas bija skaists, mežonīgs zemes stūris, kādreiz grezns bijis, tad kara izpostīts un nu atzēlis rāmā, pieticīgā dzīvē. Mālainu tīrumu kalni, tālu pamalēs zilganas, mežainas augstienes un vidū, ielejā – saulē silstoša pilsētiņa. Divi baznīcu torņi, kādas sagrautas baznīcas baltās drupas, un citas tikai mazas būdeles, kas celtas kara sagrauto māju atlikušo pamatu vienā stūrī, kamēr otrā zaļoja dadži un krūmi. Tur būtu posts vien, rūpju posts vien visgarām, ja tur būtu tikai pēckara celtās nabadzīgās mājiņas. Bet tur bija arī šie zaļojošie krūmi. Zilie un baltie ceriņi, jasmīni, rozes, skābarži, bārbeles, Kristus ērkšķi, ķirši, dzeltenās un baltās akācijas un vēl neskaitāmi citi, kuriem es nezinu vārdu. Viņi ziedēja cits pēc cita, cauru vasaru. Nebeidzami dienu pēc dienas kvēpināja savas rūgtās un saldās, stiprās un vieglās, saules siltās smaržas, bārstīja ziedus šaurās ieliņās, briedināja mirdzošas, indīgas ogas.

Un tas bija cits posts, šie ziedošie krūmi. Tas bija mīlas un skaistuma posts. Tā bija tāda gurdena un nikna saldme, kas pārņēma un sapina tos ļaudis, kas iekļuva šai zemes stūrī. Labi bija tiem, kurus šī inde pieveica pavisam. Tie iedzīvojās, ieauga tur un palika uz visiem laikiem. Ārēji gan tie brīžam runāja skaļus vārdus, klāstīja savas ilgas pēc citām pasaules malām, runāja vārdus, kas lika saprast, ka viņi savā dzīvē daudz lielākus darbus darījuši un te paliek tikai it kā aiz žēlastības, aiz labdarības šai zemei.

Patiesi viņi jutās ļoti labi. Klusām izbaudīja visas smaržas, kas tur kūpēja gaisā, slepeni nogaršoja visas ogas, kas tur gatavojās. Beidzot viņi pat drusku garlaikojās un aiz garlaicības darīja gluži labus darbus. Taisīja trotuārus, stādīja kokus, ierīkoja baznīcas laukumā strūklaku un tirgu no šī laukuma pārcēla nomaļākā vietā. Pēc garas tirgošanās ļaudis, kas tālāk bija braukuši, varēja tur netraucēti atpūsties, stiprināties. Tie visi bija tās zemes īstie iemītnieki. Labi un veseli cilvēki, kas palika tur, nevēlējās citur, auga un vairojās.

Bet bija vēl otri, tie, kas tur iemaldījās tikai uz kādu laiku un nespēja palikt uz visu mūžu. Tie saindējās, apreiba. Tie iemīlēja šo zemi vēl vairāk kā visi citi. Un ar tiem šī ziedošā krūmu zeme izspēlēja pavisam dīvainas lietas. Tā ļāva tiem lidot mākoņos, līdzi savām smaržām, ļāva atstāto drupu vietā ieraudzīt brīnišķas pilis, līdzīgi pasaku dzīvēm izvija viņu dzīves, cēla garu un asinis reibinošos augstumos, – tad pēkšņi modināja no visa, lika tiem krist – sasisties nabadzīgajā īstenībā un ciest. Un šie apreibinātie nelaimīgie mīlēja tomēr šo zemi, vēl guļot ar seju viņas dubļos un putekļos. Ar sāpīgu žēlumu tie vilka dzeloņus no savas miesas un – nespēja tos aizmest. Mocīdamies un atgriezties solīdamies, viņi beidzot mēģināja aiziet. Bet tikai nedaudzi aizejot ienīda pilsētiņu. Neatgriezās gadiem ilgi viņas tuvumā. Bet kas zin, varbūt ne aiz dusmām tā darīja, bet aiz bailēm atkal nokļūt šīs zemes mocošā gūstā.

Par tiem ir sakrājušies daudzi stāsti. Bet tie būtu jāstāsta ar skaidrāku prātu nekā man patreiz ir. Ir pagājuši tikai daži mēneši, kamēr es esmu prom. Domas man vēl pilnas mulsas. Bieži es ilgi aplūkoju priekšmetus, lietas, kas man tur līdzi bijušas. Es jūtu viņās kādu sazvērestību ar manām tām jūtām, kas vēlas, lai eju atpakaļ, pret tām, kuras skaidras mani sauc uz priekšu. Ir brīži, kad manas atpakaļilgas ir tik stipras, ka tās pārņem visus locekļus kā ar svina smagumu. Tad nogurst un aizsapņojas katra miesas šūna. Un, ja arī es esmu aizgājis no tās zemes, es tomēr netieku uz priekšu.

Nesen es aplūkoju savu veco lietus mēteli. Es vēroju lietus lāšu un dubļu plankumus uz viņa. Es berzu tos pirkstos, lai sajustu izžuvušo zemi, lai sajustu putekļus, kas mani ielīksmoja, kas bija – no turienes. Es esmu pieķēris sevi dziļās pārdomās nogrimušu, skatoties vecas kurpes nošķiebtā papēdī. Viņš man ir atgādinājis slepeni vecos ceļus, nostaigātos kilometrus, tūkstošus laimīgus soļus kalnos, ielejās, pilsētiņas ieliņās.

…Kas tā bija par zemi! Kas tā bija par treknu, mālainu zemi! Kā viņa pavasaros visa skanēja, murdēja un kūpēja. Kalnā pakāpjoties, pasaule gulēja pie kājām, lietus nolieta, saules izsildīta. Gaiss drebēja pār zili dūmotām tālēm, zāles smaržoja un pinās gar soļiem. Saule laidās no viena zemes stūra uz otru. Pārlēja zaļu gaismu pār pļavu, kur lejā ganījās brūnas govis, novizēja kā sudrabs pār vagām uz lauka, kur siltā zemē ļaudis stādīja kartupeļus. Bet tad mīļā saule atstāja visu un noklāja tik to ceļu, kur pret kalnu nāca sieviete ar gaišu galvu.

Un es, kur es stāvēju tur kalnā, kliedzu pats saviem ceļiem – „Turaties, stāviet stingri! Es nedrīkstu, man nav laika tagad drebēt, nav laika ne elpu vilkt, kamēr viņa tur nāk. Man jāredz, jājūt soli pa solim, ka viņa tur nāk, silta un dzīva, ka viņa tik tiešām nāk, tik tiešām, kā ļaudis stāda kartupeļus un govis ganās lejā.”

…”Nekusties, nezaudē ne mirkli no šīs īsās mūžības, kamēr viņa nāk pa ceļu, pret kalnu, – tikai Tevis dēļ.”

Katru tās soli es jutu sevī grimstam, it kā manas krūtis būtu šai brīdī tā zeme, pa kuru gāja viņa. Vai to vēl vairāk iegūt, kā es to ieguvu, kamēr viņa nāca! Šais acumirkļos, kamēr viņa nāca! Šais acumirkļos, kuros mūžība plēsa man nost kā gabalus no manas sirds.

Es jutu šo iegūšanu un zaudēšanu reizē un aizlūzu kā zieds no pārāk karstas saules, – visu dienu es gāju pa zemi, pa zālēm un zariem viņai blakus. Un vēlā naktī es stāvēju viņas mājas durvīs.

„Ejiet projām,” – viņa teica un lika savas rokas man uz krūtīm.

Savas rokas! Akmeni viņa būtu ņēmusi, koku, malkas pagali likusi man pret krūtīm, man būtu vieglāk bijis aiziet. Bet es aizgāju… lai turētu rokās vecus zābakus…?

Nē! Nē! Katra diena mani modina skaidrāku. Nākotne met mirdzošas kāpnes man pretī. Tik turēties tajās, tik neskatīties atpakaļ! Pamazām es topu atkal modrs.

Šodien mani soļi jau dimdēja un skanēja. Jaunu darbu plānus kaldams, es staigāju jaunus ceļus. Spēku un trauksmi valdīdams, es sabāzu rokas kabatās. Un nejauši vienā no tām es sataustīju sīku, mazu priekšmetu. Es biju uzvilcis svārkus, kas ilgi nebija bijuši man mugurā. Savādi satraukts es atvēru sauju – tas bija savītis sarkani melns rožu pumpurs. Es viņu pazinu. Tas bez šaubām bija no turienes, no atstātās zemes. Tumšs, ciets, liels pumpurs no sarkanajām dārza rozēm, kas tur nekoptas auga, ziedēja pa trīs reizes vasarā. Pumpurs bija melns un sažuvis, bet iekšā viņā vēl juta valgmi un dzīvu spēku.

To viņa bija izdomājusi, atstātā krūmu zeme, šo lietu ar pumpuru. Turot to rokā, es jutu, ka galva man noreiba, zeme sagriezās un kalni pārvietojās. Es biju atkal tur. Domas man jaucās, skrēja, rakās atmiņās, veda no vietas uz vietu.

Kad, kad, kurā laimīgā dienā šis pumpurs bija iekļuvis manā kabatā? Es atcerējos visu. Stundu un mirkļus, dienas un naktis. Es dzīvoju no jauna – aizgājušo. Es meklēju, vandījos pa atmiņu kalniem, man vajadzēja atminēt, atrast, uziet to mirkli, karstu, siltu, dzīvu to mirkli, kad šis pumpurs, kas tagad miris gulēja man delnā, bija – smaržīgs ticis plūkts.

Es meklēju to kā nosodītais pestīšanu… Varbūt toreiz, nē, varbūt… Ja varbūt tik kādā rītā, ejot uz darbu, es pastiepu roku un norāvu to no zara, kas liecās pār sētu… Bet kādā rītā? Pēc kādas nakts? Un pirms kādas dienas?… No visām tām saldām bijušām… Es atceros rozes un sētas, un rītus. Bet es neatceros, kad es būtu plūcis pumpuru un licis to kabatā. Es tik redzēju, jutu tos tur visapkārt. Viņi bija visur. Uz ielas akmeņiem pat viņi gulēja, nomesti no bērnu un jauniešu rokām.

Varbūt es pacēlu to no ielas. Jau toreiz man neriebās tās zemes putekļi, kas varēja būt tur pielipuši. Varbūt tas bija no Vasaras svētkiem, kad visas zāles un baznīcas bija ziedu pilnas.

Viens rožu pumpurs no kādas vītnes gluži viegli varēja iespiesties saujā. Saujā, bet ne kabatā! Tur es to pats biju ielicis! Jeb varbūt kāds cits, jeb varbūt kāds cits – – ?

Atmiņas modās kā dedzinošs vilnis no asiņu dziļumiem, vesela dzīve nāca man virsū. Es grimu kā bezdibenī, kā vētrā no krasta. Atpakaļ, atpakaļ bija mana laime, un tur es vēlējos! –