Dzejas diena 95’. Sastādītājs Imants Auziņš. Redaktori Reinis Admīdiņš, Arnolds Auziņš. Izdevniecība Sol Vita, Rīga, 1995. ISBN 9984-556-13-1.

Ievads

Ja Eiropas lielās kultūrtautas zinātu, ka mums, latviešiem, ir tautasdziesmas, kas savāktas un apkoptas Dainu sējumos…

Ja Eiropas lielās tautas ar tūkstošgadīgu civilizāciju zinātu, kāda loma bijusi latviešu dzejai Pirmajā, Otrajā un Trešajā tautas atmodā…

Ja Eirpoas lielās tautas, demokrātijā nu jau vairākus gadsimtus dzīvodamas, kaut vai apjaustu, ka padomju tumsības laikos Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Imanta Auziņa, Vizmas Belševicas, Jāņa Petera, Vitauta Ļūdēna un daudzu citu dzejnieku grāmatas iznāca desmitiem tūkstošu lielās tirāžās un tika izpirktas dažu dienu un pat dažu stundu laikā…

Jā, bet šīs lielās tautas jau to visu nezina un diez vai pat apjauš, un tāpēc neapklust kauninātāji, kas mūs, nekulturālos, aicina atgriezties Eiropā. Bet mēs jau tur sen esam ar savām Dainām un Dzeju. Īpaši nozīmīgs ir pašreizējais laiks, kad saaug kopā varmācīgi divas daļās sašķeltā dzeja, jo, izrādās, darīts ir viens un tas pats kopdarbs: dzejnieki trimdā (izslēgsim no šī jēdziena amatierus, bet atcerēsimies kaut vai tikai Linardu Taunu, Gunāru Saliņu, Astrīdi Ivasku, Andreju Eglīti, Ritu Gāli, Andreju Irbi, Juri Kronbergu un daudzus citus) neļāva mums aizmirst Latviju – brīvu, neatkarīgu, plaukstošu – kā ideālu, kas jāvērš īstenībā, bet dzejnieki Latvijā (izslēgsim no šī jēdziena pakalpiņus) uzturēja dzīvu tautas garu un sirdsapziņu, mudināja nepagurt, spēcināja un sagatavoja mūsu sirdis un prātus Trešajai atmodai.

Nevis nejaušība, bet likumsakarība ir tas, ka pēckara gados vienlaicīgi gan ‘Elles ķēķī’ gan par dumpīgo nosauktajā paaudzē Latvijā dzima jauni, spoži talanti, kas, nu jau paši par klasiķiem tapdami, toreiz latviešu dzejas lāpu paņēma no Kārļa Skalbes, Aleksandra Čaka, Jāņa Jaunsudrabiņa rokām. Literatūras zinātnieki pētīs un brīnīsies par acīm redzamām kopsakarībām, kas nu ir tie zelta pavedieni, kuri palīdz aizaudzēt pušu šķeltā dzejas koka stumbra asinsrētu.

Nu latviešu dzejai sākas jauns laiks, kad dzeja var būt pašvērtība, brīva un neierobežota savā attīstībā.

Daži domā, ka nu ir ‘dzejas teksta’ laiks, kad dzeja, nokratījusi pienākumu nastu, bezmērķīgi rotaļāsies ar skaņām un vārdiem, bet lasītājs arvien uzstājīgāk arī šajos ekonomiski tik grūtajos laikos izvēlas dzeju, kas joprojām grib būt daiļa, latviska un sirdsgudra. Iespējams, ka šī ‘Dzejas diena’ kaut cik piepildīs šādu lasītāja vēlmi.

Un, protams, likumsakarīgi ir tas, ka tieši apgāds ‘Sol Vita’, kas izdod vērienīgo lirikas seriālu ‘Latviešu dzejnieki šodien’, uzņemas rūpes par ‘Dzejas dienas’… atdzīvināšanu?… nē, tālāko gaitu laikā un tautā.

Pēc kariem un revolūcijām, kad viss ir izpostīts, latviešu cilvēks atbalstu jaunai sākumgaitai meklē un atrod laukos, jo tikai zeme spēj tautu ne vien pabarot, bet arī atdzīvināt pagurušajā un nomāktajā daiļuma izjūtu. Tieši tāpēc vienīgā (un – kā izrādās – arī vispareizākā) cerība, šīs ‘Dzejas dienas’ izdošanu kārtojot, saistījās ar Latvijas Zemnieku savienību, kuras vadībā sastapāmies ar cilvēku, kas saprata šodienas dzejas attīstību tik svarīgā brīdī.

Reinis Ādmīdiņš

************************

ELZA{ERNA} ĶIKURE

Aiviekste,
tu esot aizsprostota,
purvainos krastos iegrimusi,
nevarot iznest smagos ūdeņus!
Bangojies, bangojies, labā upe,
ar lediem bīstama drāzies,
gāz aizsprostus,
brīva savos krastos plūsti,
laivas un sauli vizinot!
No sena laika
uz jaunu laiku lai aizsniedzas
cilvēku laime.


REKVIĒMS
(A. K. aizejot mūžībā)
1 
Agrās jaunības pirmā mīlestība.
Lielā mīlestība...
Bet simts sargi stāvēja apkārt,
lai taisni noejam.
Grūti ir noejams ceļš caur jauno mīlestību
līdz dzīves reālām dienām.
Grūti tik jaunam. Ceļš garš. Tikšanās īsa.
Simts sargi apkārt.
Paša sirds jauna un muļķē.
Zin un nezin.
 
Tais saules dienās.
Tais dienu dienās.

2 
Sienās un durvju kloķos atspiežoties,
mēģinu ieiet šai apraktā dienā.
Tās dienas jau sen bija apraktas,
dzīvas palika tikai manī.
Un vandos es pa to stundām,
senas vainas atrodu nedziedināmas,
nedziedināmas – jauns viegli iet pāri visam,
un dzīve zied, ar vizbuļu pušķi to pārklāj.
 
Tavs vārds, tas vārdu vārds
nu apvilkts ar melnu. Pie krusta.
 
Kā Tu varēji man tā darīt?
Kā es varēju Tev tā darīt?
 
3 
Man nav kur atgriezties, kur man vairs klejot.
Bet es eju (tur, nekur), meklēju Tavu seno smaidu.
Baidos par daudz to modināt,
baidos ar izdomu aizēnot īsto zīmi Tavā vaigā,
un mirkli tas ataust pāri visām mūža dienām!
Tad pēkšņi sašķobās sveši –
neprasi par daudz, ir jāapklust mierā.

UN MANĀM ACĪM LĪDZI DEBESS GĀJA

‘Dzejas diena’ – 95, otro gadsimta ceturksni sākot…

Pavisam iznākuši dividesmit pieci ‘Dzejas dienas’ almanahi (1967-1991). Ik sējumiņš bijis aptverošākais un nereti būtiskākais mūsu ikgada dzejas un atdzejas kopojums. Krājušās arī īsas atsauksmes, esejistiskas pārdomas par latviešu un cittautu poēziju.

Vesela dzejas bibliotēka!

Ar un bez apvākiem, bagātīgiem vai pieticīgiem foto materiāliem (kur jauni un stalti redzami šodien nosirmojuši vai jau aizsaulē aizgājuši dzejnieki…), poligrāfiski krāšņāks vai pelēcīgāks, ar veiksmēm un neveiksmēm šis izdevums atklājis dzejas procesu un dzīvu, nenomāktu virzību nākamībā.

Tad sekoja dīvains triju gadu (1992-1994) pārtraukums: Dzejas dienas gan notika, bet ‘Dzejas diena’ neiznāca. Apklusa pašā jaunu cerību laika sākumā! Bet Dzejas dienas bez almanaha ‘Dzejas diena’ ir apmēram tas pats, kas būtu mūsu lielie Dziesmu svētki bez kopkora koncertiem Mežparkā…

Nē, nē, ne dzejnieki, nedz almanaha veidotāji nebij paguruši vai vīlušies. Man bija tas prieks un tā bēda būt pēdējā, 1992. gadā tā i neizdotā almanaha sastādītājam; prieks tāpēc, ka ar Latvijā un ārzemēs mītošo dzejnieku un atdzejotāju pūlēm tika radīts bagāts un zīmīgs manuskripts (un tādā gadā!); bēda tāpēc, ka grāmatā tas tomēr nepārtapa – bija sākušies jaunbirokrātijas un jaunalkatības ziedu laiki, un vecinertie izdevēji negribēja vai nespēja pārvarēt neierasto barjeru (pat sastādītājam pamanījās nesamaksāt par vairāku mēnešu darbu – tik daudz pulvera vēl bija…).

Un tad pērn mani kā nātre apsvilināja nupat tapuša tīņa vaicājums dzimtajā pusē:

– Kas tās Dzejas dienas tādas ir?

(Padsmitgadnieks nebūt nebija mazlasītājs, bet, re, kā nu iet bez tā ‘kopkora koncerta’, bez almanaha…). Tā sakot, bez dzejas augstākās un vistālāk dzirdamās tribīnes…

Kad nu notiek tāda otrreizēja almanaha dzimšana vai augšām celšanās, kas varētu liecināt, ka atkal sāk konsolidēties spēki, kam latviešu dzeja, latviešu kultūra nav tukša skaņa, bet dzīves nepieciešamība, īsi jāatskatās tajā gadsimta ceturksnī, kad atdzima un jaunos lokos ietiecās mūsu dzeja.

Jā, Dzejas dienas un ‘Dzejas diena’ kļuva iespējamas tad, kad pēc kara un pēckara gadiem bija izaugušas jaunas paaudzes, kad pagausi, bet tomēr dzejā sāka atgriezties klusējošie un noklusēties dzejnieki, kad dzejas atbalss Latvijā strauji kļuva neapstrīdama un nenoklusējama. Nekāda oficiāla un neoficiāla cenzūra ar to galā netika. Neba visur līdzīga likteņa zemēs tā notika, tomēr tā notika ne tikai Latvijā.

Kā atvadas no pārdzīvotā un pieredzētā drausmām, kā jaunas cerības uzplaiksnījums ‘Dzejas dienas’ pirmajā laidienā skanēja daudzcietušās dzejnieces Elzas Stērstes vārsmas ‘Pētera baznīcas gailis’:

Tu, gaili lieliskais, kas dragāts,
Bez spārniem guli un bez balss,
Dziest tavi redzokļi kā agāts,
Ir klusums tavs tik skumjš un bagāts,
Un liels ir laiks, kas bij tavs gals!

Taču klusums jau bija pārcirsts. Zeltītais gailis pāri Rīgai atkal pacēlās krietni agrāk, nekā sāka piepildīties daudzas cerības. Garam un dzejai, tāpat kā tam gailim, redzams, pienākas pirmajiem mosties… Un jaunajā, garajā gaitā ‘Dzejas dienas’ pamazām tapa par varbūt pašu demokrātiskāko, daudzveidīgāko dzejas izdevumu Latvijā, koncentrējot prāvu daļu ilgmūžīgu sacerējumu, nevairoties no jauniem vārdiem un meklējumiem. Vēl šodien tajā var atrast virkni citur neatrodamu darbu. Laikam jau eksbirokrātijai pietika ar vienreizēju baudījumu…

Tā nu ir – šis ceļš nebija gluds un viegls.

Gluži tāpat nav tiesa, ka agrākās vērtības tagad ir zudušas, kļuvušas par neko; graudus neviens par pelavām pārkristīt nespēs, tāpat kā pelavas – iecelt graudu kārtā, lai cik atbilstošas vec- vai jaunkonjonktūrai tās būtu… Lai arī sasteigtos vērtējumos mēdz atdzimt visu lielo lūzumu allažīgā loģika: nosvītrot agrāko dzeju, agrāko kultūru!

Nav ne mazāko šaubu, ka literatūra tiek un tiks svērta par jaunu. Bet ieklausīsimies ievērojamā lietuviešu dzejnieka Marcēlija Martinaiša atziņā – tā var līdzēt ne tikai karstākajiem pagātnes literatūrsoģiem: „Jebkura literatūras tiesa beidzas ar to, ka vēsture notiesā pašus tiesātājus.”

Protams, ciktāl runa ir par literatūru, nevis veciem vai jauniem sarīmētiem ievadrakstiem…

Neizdotās ‘Dzejas dienas’ pēcvārdā rakstīju:

„…vienojoša ir doma, ka dzeja ir sena un nākamībā aizejoša vērtība. Bez tās grūti iedomāties cilvēka gara un dvēseles dzīve, mūsu valoda, tautas identitāte un saiknes ar pasauli… Vēl un vēlreiz pārliecināmies, ka dzeja nav un nedrīkst būt vienveidojama, pakļaujama kādām jaunām dogmām. Tā ir tikpat dažāda, cik dažādi ir cilvēki un viņu likteņi.

…ekonomiskajā krīzē, priekštirgus haosā, bagātāku valstu un izplatītāku valodu ielenkumā nacionālā literatūra (varbūt izņemot romānu un daļiņu tulkotās prozas) ir totāli apdraudēta. Apdraudētas ir ne tikai tās vērtības, kuras tuvākajos piecos vai desmit gados vēl spētu radīt unikāli talanti, bet pati nācijas kā garīgas kopības pastāvēšana.”

Kā redzam, nekas īpaši novecojies šajos spriedumos nav.

Drīzāk gan otrādi: visiem bijusi iespēja pārliecināties, kas slēpjas aiz ārēji patriotiskiem saukļiem. Nav novecojusi arī toreizējā almanahu noslēdzošā atziņa:

„Tiesa, ja jau dzeja izdzīvoja karos un lēģeros, krietna daļa droši vien pastāvēs arī tagadējos nelabvēlīgos apstākļos. Lasītos un nelasītos manuskriptos.

Diemžēl zaudēts tiks kaut kas vairāk.”

Šoruden varam sākt skaitīt cāļus…

Atsaucība jaunajai ‘Dzejas dienai’ bija neparasti liela: savus darbus atsūtīja vai visi Latvijā un ārzemēs dzīvojošie pazīstamākie latviešu dzejnieki.

Iecere, kā parasti, bija vienkārša: ļaut pašai dzejai sacīt savu sakāmo. Arī mazāk pazīstamiem dzejniekiem un jaunajiem (šoreiz tie ir jau izdotu vai sagatavotu grāmatu autori, jebšu visus, kas to būtu pelnījuši, šobrīd Latvijā apzināt pilnībā neviens nespēj). Nelielā nodaļā pārstāvēti Latvijas krievu dzejnieki – pazīstamu mūsu dzejas atdzejotāju dzejoļu latviskās interpretācijas.

Esmu pārliecināts, ka tas ir drošākais veids neviltoti runāt arī par neatkārtojamiem Latvijas gadiem, to dramatismu, traģismu, komismu, par mūžseniem un jauniem mezgliem.

Cerēts arī atgriezties pie gadu gaitā mazpamazām vējā palaistas tradīcijas – sniegt galvenokārt tikai pirmpublicējumus (izņēmums nav arī vairāku ārlatviešu darbi, kas lasītājiem Latvijā parasti tāpat ir novitāte, pat ja citās zemēs publicēti).

Dzejas suverenitāte bija, ir un paliks kopīgās brīvības svarīga daļā, vārda brīvības daļa. Lai cik cēlu nodomu diktēti, jauni ideoloģiski un estētiski žodziņi ātri var pārtapt par jaunām Prokrusta gultām…

Cerēsim, ka jaunais ‘Dzejas dienas’ laidiens parādīs – dzejnieki nav apklusuši, viņus gan noteikti spēki mēģinājuši apklusināt: klusums mīļš vecai konjonktūrai un jaunām bezizmēra pretenzijām… Paldies visiem, kas līdzējuši pārcirst šo – ja ne klusumu, tad pieklusumu gan!

Manuprāt, latviešu dzeja, latviešu dzejnieki, allaž cieši saistīti ar savu zemi, tomēr kā agrāk, tā šodien var sacīt Vitauta Ļūdēna vārdiem: „Un manām acīm līdzi debess gāja”.

Esi sveicināts, lasītāj, esiet sveicināti, jaunie un vecie dzejnieki, Dzejas dienās un ‘Dzejas dienā’!

Imants Auziņš

*****************************

SATURS
Ievads.

Ieskaņa:
NO VIENAS ZEMES MĒS, NO VIENAS TAUTAS

Aspazija. Jādzīvo
Anna Brigadere. Trīs vārdi
Kārlis Skalbe. Tēvzemes bēdas
Vilis Plūdonis. Manai tēvzemei
Edvarts Virza. ‘Jau dienas lielais karstums nokritis…’
Pēteris Aigars. Zeme un tauta
Veronika Strēlerte. Zemgales līdzenumā / Dārgā zeme / Ļaudis
Elza Stērste. Mani senči
Valdis Krāslavietis. Tavs prāts lai notiek
Ojārs Vācietis. ‘Kad graudu samaļ miltos…’
Valda Dreimane. Kad bēg putni
Ārija Elksne. ‘Smaga velēna un zeme smaga…’
Monta Kroma. ‘Kas to celiņu sidrabā nolēja? Līgo!’

VISS IR MANS. TO NEATDOŠU
Latviešu dzejnieki tuvumā un tālumā

Eduards Aivars. Muzejs / Dunča spals
Amanda Aizpuriete. ‘Drīz pļavā nokritusī flauta satrūdēs…” / ‘Kaulu kaudze labirinta kaktā…’ / ‘Tad kādā rāmā rudens rītā…’ / ‘Nē, nav nekas man vairāk apsolīts…’
Velta Aizupe. Zeme paliks / Bet kurš atnāks? / Tomēr
Andris Akmentiņš. No cikla ‘Gudrais latviešu burvis’
Alant Vils. Nesaprotam tukšam / Zvejniks un dzejniks / Sportisk gāls gabal
Valdemārs Ancītis. Diendusā / Ticība / Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?
Anna Auziņa. ‘man reiz bija draugs…’ / ‘runā vēl…’
Arnolds Auziņš. Dievišķa gaisma / Poruka motīvs / Dzimtas koks / Saruna ar kalnu / Septembra naktī / Dzegužkalnā
Imants Auziņš. ‘Vai tiešām sekli būtu aris lemess?…’ / Uzruna bruņiniekam Rīgas pilī / Neievainojamā
Voldemārs Avens. Ar vēju / Uz mēness / Neticiet
Ligita Ābolniece. Šajā zemē / Lūgums
Reinis Ādmīdiņš. No 1995. gada vasaras burtnīcas
Jānis Baltvilks. ‘Diezgan bieži piemirsu…’ / Mana galva / ‘Dulla muša…’ / ‘Ko var pagatavot…’ / Notikumi
Marta Bārbele. Liepu laipa / Kapsētā / Klusā atblāzma / ‘Vai kādu ciemiņu gaidu…?’
Ilga Bērza. Zelts un sudrabs / Svecīšu vakars – dvēseļu saiets – dzīvie mirušos pieminēt saiet
Ilze Binde. Mazliet par modi
Ivars Blūms. Īsi dzejoļi
Lija Brīdaka. Tauriņu deja / Rabarberu ziedēšana / Uguns strīdi / Vālodze
Maija Briede. ‘Vien ģimene tas balsts…’ / ‘Uz gaišāku, uz baltu laiku…’ / Vai tik vien
Leons Briedis. mātesreize / trīs baltas rozes manu asiņu krāsā / puspadarīts eņģelis / dziļumi un mīļumi
Pēteris Brūveris. Rudenīgs pašportrets / Dvīņu trīņi / ‘sēdēt dīķa malā…’ / Leonam Briedim
Alberts Caune. Fragmenti no poēmas ‘Rietumkursas valnī’
Māris Čaklais. rezumējums / atkal atnāca lietus / ziemas rītu eņģeļi
Mirdza Čuibe. Kailā karaļa drānas / Atvasara / Vižņi / Pazudusī lakstīgala
Cecīlija Dinere. ‘Citā dzīvē tas bija…’ / ‘Starp mums ir debesis un jūra…’ / ‘Visur, kur arī nebūtu…’
Dagnija Dreika. ‘Ar posta svaru…’ / ‘Ak, Sezam, aizveries…’ / ‘Pa dīķi bagarē tie dukuri…’
Andrejs Eglītis. Veronikas Strēlertes bēru dienā 26. maijā, Stokholmā / Kurzemes piemiņai / 8. maijs / Zemgaļu virsaitis Viesturs
Eduards Freimanis. Uz ganu ceļa / Siltās smiltis / Apkūlu raganas
Rita Gāle. Baltijas jūra 1944. gadā / Mana māte Rīgā / ‘Par mīlestību uzrakstiet…’
Vija Gune. Ar laiku nesaskaņā
Lolita Gulbe. ‘Es rakstīšu tev vēstuli…’ / ‘Tu iznāci…’ / ‘Klusēt es gribu…’
Margita Gūtmane. ‘Es esmu sarukusi…’
Olafs Gūtmanis. Sibēliuss / Magoņu laikā / Svētceļnieki
Laila Ikase. ‘mēs dzejas dienā…’ / Vēstule māsai uz Zviedriju / Āzija
Guna Ikona. Pavasarī / Veltījums prātīgiem politiķiem / ‘Posts ar tiem velniem…’
Anatols Imermanis. ‘Kad pil no dvēseles skumjas…’ / Fragments / Pašportrets uz melna fona
Andrejs Irbe. Latvijas vasara / No saujas vēja / Galēja trimda
Astrīde Ivaska. ‘Jo sirds ir smēde…’
Gunars Janovskis. Draugam Biržos, I / Draugam Biržos, II / Vecums / Lūdzējs
Daina Jansone-Treice. Kad cilvēks cilvēku / ‘Tie nav bērzi pavasarī…’
Igūna Jansone. (S. Plātas motīvs) / ‘Zināma patiesība…’ / ‘mazs sudraba nazītis sirdī…’
Pēteris Jurciņš. Kā dzenis / Starp pūpoliem un šūpolēm / Liepziedu un jasmīnziedu laikā / Kustonīši
Skaidrīte Kaldupe. Visgaišākais dzejolis / Sliekšņa balss / Laiks / Par saules ziedputekšņiem
Nora Kalna. ‘Tu brīnums – kādas alegorijas…’ / ‘Vārdu grūstīts, apdullināts…’ / Māksla un laiks / Ornaments
Nikolajs Kalniņš. Mēs un jūs / Pasmejos / Mātei / Draugam / Lūgums saulei
Velta Kaltiņa. ‘smaga sirds…’ / ‘bet vēsture nesākās vakar…’ / arī puķe / ‘noplaiksnīja melna rūsa…’ / ‘no seniem rakstiem izrakstītu…’ / ‘rau vēnas septiņkārtu piebriest…’
Uldis Krasts. Mierinājums / ‘Re, rudens iesit man pa pieri…’
Juhans Kraķītis. Bārdainas rindas / Aizdomīgas rindas
Aina Kraujiete. Stikla sieviete (fragmenti)
Osvalds Kravalis. Ticība / Tauta
Valdis Krāslavietis. Krāslavai / Mana vectēva neatbildētie jautājumi / ‘It kā Lielā Remonta dēļ…’ / Tu neesi vainīgs
Velga Krile. ‘O, mīlas izdegušie, skaistums…’ / ‘Kur pastāv mans noziegums?…’ / ‘Tas ir, kas ir tas…’ / ‘Kod manas dzīvības ābolā…’
Alfreds Krūklis. Sapņu pārdevējs / Jāņunakts karnevāls
Antons Kūkojs. Jasmuiža / ‘Kad labai sirdij…’ / ‘Pats brīnišķīgais…’
Elza Ķezbere. Ar smaidu / Krustceļā / Latvijas Diena
Valdis Ķikāns. Neērts dzejnieks / Par Antiņiem / ‘es esmu bite tavā medus stropā…’
Erna Ķikure. ‘Aiviekste…’ / Rekviēms (A. K. aizejot mūžībā)
Maija Laukmane. Mīlestība / ‘visa šī pasaule turas uz…’
Jānis Liepiņš. Iģes palejas dūmakā / Dzejas puķe / Gredzenūbeles
Ivars Lindbergs. Labojums veciem dzejoļiem / Dziedājums sievietei pie jūras / Dziedājums sievietei labības laukā / ‘Vai, kā pār manu muguru ir staigāts…’
Anda Līce. Pirmsjāņos / Pēcjāņos / Aizjāņos
Laima Līvena. ‘mazu gaismiņu eņģelis nes…’ / ‘zīžaini pūpolu koki…’ / ‘kā maijpuķītes mežā…’ / ‘kā setera zīdainās ausis…’
Viktors Līvzemnieks. Johaidī! / Tā būda, tā valsts / Nekas it kā nemainās
Alberts Ločmelis. Stārķi / Ceļš oktobrī / Vientuļā māte ar meitu
Milda Losberga. Klāvam / Asinszāle / ‘Es meklēju savu spēku vietu…’ / ‘Kāds nāk…’
Rita Luginska. lūgums mīļotajam (I) / lūgums mīļotajam (II)
Vitauts Ļūdēns. Senā aka / Pulksteņu vidū / Šo pelēko vēju / Pienākums
Broņislava Martuževa. Izlīdzinājums / ‘Vakar saplauka bērzi…’ / ‘Nozied pie debesīm roze…’ / ‘Plaukst liepas, lapo ozoli…’ / ‘Ir svētki galā…’
Eva Mārtuža. ‘Tu pastaigājies ilgus gadus…’ / ‘Zems paugurs. / Virsotne tālu…’
Māris Melgalvs. ‘Redz, kauja ir strauja…’ / ‘No katras taustāmības bēgt…’ / ‘Ja sirsnīgi meklē…’
Rūta Mežavilka. Mazā meitenīte
Valda Mora. Jāpierod / Manhatana / Tautas mūža dziesma
Jana More. Nojautas / Vecmāmiņa
Roberts Mūks. Radīšanas vīzija / Variācija par Stikla kalnu jeb Anti-Antiņš / Tumšā Dieva ērā (Kali juga)
Aivars Neibarts. o tempora o mores / zelta dzejolis / ģēnijs
Pēteris Paegle. Biogrāfija / Es zinu / Aicinājums
Aleksandrs Pelēcis. Poruka akmens / Dzejnieka nāve
Valentīns Pelēcis. Mākoņu plostnieks / Odzes gredzenā
Jānis Plotnieks. Sev / Testaments / Ja…
Alfreds Putniņš. ‘Tās vārsmas dievišķās…’ / ‘Ar maigiem pirkstiem…’ / ‘Es pierakstu mūžības domas…’ / ‘Bērzs bijībā liecas…’ / ‘Kad vēji savijas…’
Jānis Ramba. Triju dzejoļu rīts / Ziema / Seši teikumi Ievai Rozei 1992. gada 31. oktobrī
Anna Rancāne. ‘Ar paļāvību pie žēlastības troņa…’
Edvīns Raups. ‘Meistarīgi sanaglotā kadiljakā…’ / ‘Dāvāt seju Tiem…’ / ‘Nāc droši…’
Dzidra Rinkule-Zemzare. Četras fabulas: Kazu karš / Varens pavērsiens / Blusa un ods / Miera sludinātājs
Ilga Rismane. Ķišku kapos pie ganiņa / Gadatirgū godi / Kā graudi apcirknī
Jānis Rokpelnis. ‘vējš pūš kur grib…’ / ‘enkuri gremdēti mūžībā…’ / ‘mēs esam kucēni pirmie…’ / ‘kāpēc mūzika nenovazājas…’ / ‘jēli nagi…’ / ‘mākoņu bārdas un bārdāmas…’
Aivars Ruņģis. Miniatūras / Cilvēks
Valdis Rūja. Svētā Pētera baznīcas aura / Zelta krūze / Vēl par vārnu un lakstīgalu / Kā jaunbiedrība vienotību skaidroja
Valdis Rūmnieks. Veļi visu redz / Dzejolis par papi / Dziesmiņa par divām blusām / Sienāzis
Māris Salējs. Kādai / Miruša karavīra dziesmiņa
Kaspars Siders. No topošā krājuma
Jānis Sirmbārdis. Mazs konstatējums / Laimes luteklis / Manas ādas / Kauns
Arvīds Skalbe. ‘Kaut kas neredzams starp mums…’ / ‘Dziļi sadurti iesmi…’ / ‘Visi, visi izkāpiet laukā…’ / ‘Nelabā sēklas…’ / ‘Rāceņu Anniņas acis…’ / ‘Nezinu īsti – kad…’
Knuts Skujenieks. Nepārveicamā aktivitāte / Memorandums / Būs!
Velta Sniķere. Vidū virs gaisa / Haiku par Mao domām / Pasaules imperiālisti, atvienojieties!
Dzintars Sodums. ‘Lai kā nes lāpas…’ / Bilance / ‘Tu biji labais…’ / Kundze Latvija / ‘Impērija pazaudēta…
Elza Sudmale. Rīgas elēģija / Lūgums eglei / Kā brīnumvara manī ieviz
Sintija Sudmale. ‘lūk aiz šiem vārtiņiem līst…’ / ‘kā etvija…’
Emīls Sudmalis. ‘Mēs abi un šī nakts…’ / ‘Es ieelpoju…’ / ‘Mēs ilgi mēnesnīcā Dievu lūdzām…’
Iveta Šimkus. ‘Vienvienīga nopūta…’ / ‘Pārmetums…’ / ‘Tu neļāvi man…’ / ‘Tik tuvu negaiss…’
Liene Štāla-Gūtmane. ‘tavi taureņi taurē…’ / Notikums / Ļoti sen
Tālivaldis Treicis. ‘Diena vakarējā…’ / Laikā / Uz pavasara pusi / Vēl viena laimīga vasara / Nepārstāj
Ojārs Vācietis. ‘Es atnācu pateikt…’ / ‘Deviņas gaismas stundas…’ / ‘Es protu noņemt sāpes…’ / Pārdēvēšanās / ‘Ar zvaigžņotu kluso gaismu…’ / ‘Nevienā no savām ziemām…’ / ‘Rudens prasīties prasās…’ / ‘Virs manis dzīvo zvaigznes…’
Laimonis Vāczemnieks. Apskaidrība / Atmoda / Krāsmatas / Tik tālu jau ir
Juris Veitners. Reģa laiks / ‘Ir zeme atkal ļoti zaļa…’ / ‘Noļi nāca, noļi gāja…’
Rūta Venta. Mārtiņroze / Dzejolis ar siļķi un puskukuli maizes
Andris Vējāns. Pasaules krustceļu vējā
Viks. ko sten / vai
Ingrida Vīksna. Pļaujas laiks / Gruzis sirdī / Valodai / Līdz pusei
Klāra Zāle. Kailie koki / Kartupeļu ziedēšana / Mierinājums / Nerimtīgais avots / Vai būs kāds lodziņš / Vārīgiem soļiem
Māra Zālīte. ‘Kur sākums visiem sākumiem…’ / Dienvidus / ‘Es nevēlos rakstīt smiltīs…’ / Vālodze
Aina Zemdega. Veltījums / Tad / ‘Vai tu neredzi…’
Modris Zihmanis. Šai zilajā mirklī / Katordznieks / ‘ādu tirgotāji ceļa meistari klauvētāji…’
Linards Zolnerovičs. ‘reiz man šķita…’ / ‘Vai tu mani mīli?…’ / ‘naktsviļņošanās klusumbalsu iesauktajā ezerā…’ / ‘vien tur mēs pastāvam…’ / ‘sasistā spogulī…’

NO ŠĪS JŪRAS, ŠIEM MEŽIEM UN LAUKIEM…
Latvijas krievu dzejnieki

Viktors Andrejevs. ‘Vienudien…’ (atdz. V. Līvzemnieks)
Leonīds Čerevičņiks. ‘Nāk vakars pilsētā…’ / ‘Tur kur viņa…’ (atdz. D. Dreika)
Nikolajs Gudaņecs. Mīts par Traukmazgātāju (atdz. P. Brūveris)
Marianna Ozoliņa. Gudro ierocis / Katrs ienākušais / Atvaļinājums no sevis / Kā Fenikss (atdz A. Ločmelis)
Larisa Romaņenko. Tāds laiks (atdz. O. Lisovska)
Lidija Ždanova. Kad rudens beidzas / ‘Pat sapņi šeit ar austrumnieku kolorītu…’ (atdz. D. Dreika)
Imants Auziņš. Un manām acīm līdzi debess gāja…