Prose C (Ķikure/Kikure)

Palmas (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1958
Also: Mūsu kaimiņš
—————————————————————————————————
Par to laiku 
No vecām piezīmēm
Austrālijas Latvietis 23.12.1983

Reiz Rīgā, kādā rudens piektdienā, zābakos lauku puisis kautri piezvana pie manām durvīm, atdod man vēstuli un pazūd.

Vēstule ir no kāda kaimiņa pagasta ievērojama vīra, varbūt paša pagasta vecākā, īsti nezinu. Vēstulē viņš saka, ka svinēšot savu četrdesmito dzimšanas dienu un šai dienai par godu rīkošot koncertu pats savā jaunajā, plašajā šķūnī, kam esot ierīkojis vienā galā skatuvi un ko tagad sabiedriskās dzīves vajadzībām lietošot viss pagasts, līdz nākšot pagasta jaunā biedrības māja.

Šķūnis, protams, esot turpat viņa daļā, nekur tālu jāiet, kad mēs ar Juri Varkali, mana pagasta jauno skolotāju, manu skolas biedru, ļoti skaisto tenoru, pazīstamu no mūsu pusē rīkotiem koncertiem, ļoti mīļi lūgti, ļoti laipni atbraukšot.

Jūlis Lepnais arī esot solījies dziedāt, tas tāpat mans skolas biedrs un tāpat pazīstams no tiem pašiem koncertiem, ko mēs tik sekmīgi visā apkārtnē kopā rīkojuši…

Man ir jābrauc. To es zinu, pirms ļoti laipno vēstuli esmu izlasījusi līdz galam.

Grūtības būs lielas. Šis pagasts, kur mani aicina, ir mūsu pagasta otrā galā. Man jābrauc pāri visam mūsu pagastam savi 18 vai 20 kilometri un tur, viņu pagastā, vēl iekšā kilometru divpadsmit vai piecpadsmit. Ir rudens, novembra sākums. Ceļi, droši vien, ne labie. Tumsa uznāk ātri. Mūsu zirgs briesmīgi slinks. Parunā ar viņu žēlākā balsī, — viņš apstāsies. Ir tikai līnijdroška, kopš tautas valdība konfiscēja atsperu ratus, kur zem ādas pārsegas varēja iepogāties lietus un vēja laikā.

Bet man – jābrauc.

Bez tam man šis brauciens uz mājām jāuzņemas gluži lieki. Iepriekšējā sestdienā biju mājās. Šķiņķis, sviests, āboli apgādāti. Biežāk par trim nedēļām neatmaksājas braukt. Vakarā stacijā mani neviens nesagaidīs, ne ar zirgu, ne bez zirga, jo ir par vēlu, lai aizrakstītu. Mūsu mājas ir nomaļā vietā un nav vēl pievienotas tālruņa tīklam. Četri kilometri man tumsā būs jātausta ceļš ar kājām, caur mežu jāiet izstieptām rokām, lai neieskrietu zaros un neizskrāpētu acis.

Man arī būs jāatsakās no vingrināšanās visu sestdienu un svētdienu pie saimnieces klavierēm. Kad visi te mājās, es nekad pietiekami nespēlēju gammas, Hanonu. Svētdien te būs tukšs. Bet tur, mājās, nebūs laika, man būs vairāk nekā diena, turp un atpakaļ braucot, jānosēž līnijdroškā.

Upuru ir ļoti daudz. Bet…

Sava pagasta šādos koncertos mēs katrs saņemam divdesmit, pat trīsdesmit latus. Otrā, tuvējā kaimiņu pagstā, spēlējot kopā ar veco skolotāju Drīksniņu (otrā vijole) un Emīlu Vējnesi (pirmā vijole un ungāru dejas), — trīsdesmit un trīsdesmit piecus latus, jo Drīksniņš no honorāra atsakās. Nu, tā ir viņa un Emīla lieta. Drīksniņš Emīlam varbūt šādā vai tādā veidā pat piemaksātu klāt, lai tas viņam atļautu arī kādu solo. Emīlam tas – Dieviņ’, jo labāk! Viņa ungaru dejas tad dabū īsto uguni, ja nāk pēc Drīksniņa sonatīnas.

Šeit – nevar zināt, cik es dabūšu.

Tas ir bagāts pagasts ar smagām zemēm un labiem zirgiem, kā mana māte mēdz teikt. Varu cerēt mazākais uz trīsdesmit latiem, bet nebūtu kauns gaidīt krietni vairāk: man jāpavada divi dziedātāji un jābrauc ārā no pašas Rīgas. Šie mūsu malu koncerti notiek jau kopš vidusskolas laikiem, un tiem ir savas tradīcijas (ja nesanāk diezgan cilvēku – dabū mazāku honorāru, un tas nekas…) Bet tagad esmu jau konservatoriste un braucot varu nopelnīt… Dievišķo komēdiju (es sāku sapņot) dažus koncertus un teātrus vairāk, jaunas labas kurpes un pie Eglīša, ne pie Almas… Domājot un lēšot es, protams, kļūdos, kā parasti šādās reizēs, aizmirstu, ka no visām iekārotajām lietām varēs dabūt tikai vienu. Bet, pat to neaizmirstot, — jābrauc!

Sestdienas vakarā es ierodos mājās vēlu. Esmu tumsā nogājusi lielceļa gabalu, tad meža ceļu. Esmu sataustījusi ar kājām sauso taku starp pārziedējušajiem viršiem, izlaipojusi melno dūksti meža sākumā pāri ciņiem, pa čaukstošām apšu lapām.

Māte otrā istabā iztrūkstas no pirmā miega:
„Ū, meitēn? Kā – tu mājās? Sērkociņi turpat uz bufetes stūra…” Pulkstens, kā apsveikdams, lēni nozvana deviņus un priecīgi soļo tālāk. No podiņu krāsns nāk maigs siltums. No mātes istabas loga dzirdama slēģu iedziedāšanās.

Tāpat tumsā uzmeklēju mātes gultu.

Tad eju atpakaļ, ēdamistabā, uzrauju sērkociņu. Un šinī brīdī mani brāzmīgi ielenc mājas lietas: galds, krēsli, rūtotais loga aizkars, drēbju pakaramie pie durvīm ar rudens drēbēm, podiņu krāsns, cēla līdz griestiem, juška stāv horizontāli, nav aizmirsta aizvērt pēc kurināšanas…

Es nometu sērkociņu, jo tas sāpīgi apdedzina man pirkstus.

Uzrauju otru un aizdedzinu petrolejas lampu, uzlieku tai balto kupolu, un lietas mierīgi atvelkas puskrēslā.

Kamēr es novelku mēteli, māte stāsta: „Nav nekā labāka… Nezināju jau, ka būsi. Bufetē rupjais plācenītis, sviests, medus, brūkleņu ievārījums. Medus svaigs. Tikko pus kāres uzgriezu uz šķīvja. Visi citi Dekšņos, kulšanā. Tikai es te un Mildas māte viņā galā mājās. Un nu – stāsti!”

Es ēdu un stāstu.

Pēc tam izdzēšu lampu un atstāju to mātes istabā uz galda.

Aizeju lielajā istabā. No seniem laikiem to sauc par – zāli. Uzrauju atkal sērkociņu, aizdedzinu aptecējušu sveci mana vecā Veinberga pianīna jugendstila svečturī.

Brīdi paejot pa grīdsegu celiņiem, istaba ir smaržīga un vēsa. Kas īsti smaržo, grūti pateikt. Varbūt vaska rituļi uz mātes skapja stūra, sakaltušais viršu vainadziņš virs grāmatu plaukta vai vasaras putekļi mežģiņu logu aizkaru krokās?

Ļoti tumši stāv liellapaino mājas svētību ceri podos. Nakts logos arī ļoti tumša. Dubultlogi vēl nav ielikti. Ceriņu zars viegli skrāpē pie rūts.

Izlasu dzejoli, pirmo, kas atšķiras – man! Otru, kas atšķiras, kādam citam, un eju gulēt. Palagi ļoti auksti. Paķeru vēl vienu segu no skapja. Ir gadījusies kāda no vēl jaunajām mātes pūra segām, visa dzīparos austa, ‘šatierī’ no tumši priežu zaļa līdz gaiši zirņu zaļam, no melni rožu sarkana līdz maigi bālganam rozā, pa vidu melnas taciņas ar zelta pēdiņām abās malās. To es redzu arī tumsā bez skatīšanās.

Otrā rīta es atkal veru skapja durvis. Lieku segas nost un meklēju ko uzvilkt ceļā, ko koncertā.

Ienāk māte, noskatās un saka: „Vai tev vērts braukt to gaisa gabalu? Skaista svētdiena, tu tik labi varētu padzīvot mājās.”

Mātes vārdi man nāk negaidot, bet iedarbojas ātri. Diena ir skaista. Skaidra, pēc salnām. Viss vēl krāsains, zelts un varš, ūdeņi violeti, gaisi zili.

Uz grīdas celiņiem rindā sildās saules laukumi, sienās vizuļo viļņu atspīdums no upes. Mans vecais Veinbergs atvērts. Ceriņu zars viegli sit pie loga. Vesela diena!

Rokas ar drēbēm nolaižas. Bet es saņemos: „Padomā, trīsdesmit vai četrdesmit latu. Notis vai grāmatas, koncerti…”
„Kad tik tu ko dabū,” māte pārtrauc, „tie tur tanī galā… Un vai tev tik ļoti vajag?”
„Bet tie jau tie bagātie?”
„Nu – tādēļ… Bet ja tu domā”…”

Un tā es braucu.

Diena ir skaista. Zeme apputējusi zeltā, ūdeņi, gaisi zili. Lielajā silā smiltis tik dzeltenas, egles zaļas.

Mūsu pagasta centrā es iebraucu skolas pagalmā. Juris Varkalis, Garais Juris vai vienkārši – Garais, saukts tā no skolas laikiem, iznāk pretī.

Mēs paēdam pusdienas. Sadziedam, saspēlējam skolas klasē, kur mazliet salst rokas, bet klavieres ir labas. Tad sēžam Jura dzīvoklī, skolas otrā stāvā un runājamies. Tikai Juris – nemaz nemudina braukšanai.

Viņš skatās caur logu uz kļavu gatvi lejā, kur lapu brūnums viz kā zaros, tā zemē. Bet zem kļavām ceļš mazliet dubļains. Ir rudens. Ir lijis.

„Saki, vai mums vērts braukt?” viņš saka. ”Tur ir elles ceļi, tālāk. Un tie veči… Vai tiem mūsu dziedāšanas vajag?”

Bet nu es tam turos pretī. Lai tiem večiem mūsu dziedāšanas vajag vai nevajag, teikuši viņi ir, ka vajag, un mana svētdiena jau pusē pagalam. Tūlīt būs pagalam arī otra puse.

Mēs braucam.

Jā, tālāk tur ir elles ceļi. Tas ir bagāts pagasts ar smagām māla zemēm un smagiem zirgiem. Un elles ceļiem.

Kādu laiku man liekas, ka pa tādām dubļu muldām tiešām tālāk nevarēs braukt. Līnijdroškai pastāvīgi viens vai otrs gals ļurkst dubļos, pastāvīgi viens gals augšā, otrs lejā kā attrūkušam plosta baļķim straumē. Zirgs tikko cilā kājas un lūr gar ilkss galu atpakaļ. Bet brauc arī citi, un tā ka dubļu straumes vien pajūk.

Mēs braucam un, tumsai iestājoties, iebraucam kādā pagalmā, kas ir pienācīgi uguņots un pienācīgi trokšņains, lai saprastu, ka ir braukts un atbraukts pareizi.

Mūs uzņem ļoti laipni. Sēdina, dzirda, baro.

Es bakstu Juri, lai beidzot prasa, vai nebūtu jāiet meklēt to šķūni – biedrības zāli.

O, šķūnis pildās varonīgi. Tur iet, ka rūc – kā to saka. Kas tur īsti notiek, no malas tā uzreiz nevar pateikt, bet iekšā un ārā ap to viss kustas, steidzas, nāk un iet. Saimnieks jubilārs vidū, skraida tik aizņemts, ka nav laika ne parunāties.

Jūlijs nav ieradies, saaukstējis rīkli. Jūlijs vienmēr saaukstēja rīkli, arī skolas laikā. Viņam gandrīz nekad neizdevās izdziedāt neaizsmakušam. Bet lai arī tā, viņam tomēr bija labākā dziedamā balss skolā, un to pašu dzird arī pagastā.

Beidzot mēs nokļūstam aktieru istabā. Blakus skatuvei, kā nākas. Ir jau melna nakts. Laiks sāk draņķot. Nāk sniegs ar lietu.

Šķūnis ir pilns, tur ir soli rindās, ir galdiņi gar malām, tur dzer, ēd, klausās runas vai arī kādus it kā priekšlasījumus, par ko ir daudz smieklu un saucienu.

Mēs gaidām aktieru istabā. Mums piedāvā alu un desiņas, iepazīstina ar pagastu varenajiem. Desiņas un alu mēs atbīdām – nevar jau visu sākt no otra gala. Vai klavieres ir uz skatuves?

„Ir, ir, kā ne. Daži kauliņi tik necilājas, bet tas no mitrā laika. Viss jau ir kārtībā.”

Juris ir it kā uz bēgšanu. Bet nu ir par vēlu. Nodziedāsim, nospēlēsim, es saku, un tad miers.

Jurim nav viegli. Viens no viņa labākajiem numuriem ir duets ar Jūliju. Bet Jūlija nav. Nu, bet Jurim ir daudz solo partiju šai duetā un man – kupls pavadījums, tukšākās vietās es varu spēlēt to labi vētraini. Mēs izpildām visu kā domāts. Klavieru kauliņi gan pludo no klausītāju elpas, bet tas tā nav pirmo reizi.

Šķūnis nošalc – varbūt nolīgojas, — no aplausiem. Viss ir kārtībā un cauri.

Nu mēs nesmādējam arī desiņas, un alus jāpieņem, gribi vai ne, citādi kāda smaga un draudzīga roka tik ilgi gulstas uz pleca, ka var krēsls salūzt. Tā mēs dzeram alu, un patiesi, dzert gribas un garšo labi. Alus ir katra pagasta lepnums – stiprs, skaidrs, tumšs un garšīgs. Nu, kādreiz nav tik tumšs un tik skaidrs, bet stiprs vienmēr, un garša ir garšas lieta. Bet dejot mēs neejam. Tur viss izskatās pārāk spēkpilns un tiešām ļoti biezs. Bez tam Juris ir pagalam kaunīgs. Viņš kļūst nelaimīgs un dod zīmes, tikko es viņam uzmetu priecīgāku skatu.

Tikai vēlāk es saprotu: katram pagastam ir savi ziņu biroji, savi spriedumi par visām parādībām. Es saprotu. Jurim nav viegli, viņš ir kaimiņu pagasta jaunais skolotājs, par viņu jau raksta un atkal pierakstīs pilnas avīzes par visu, kā te bijis un kā ne.

No šķūņa mēs drīz taisāmies mājās, — uz istabu, kā saka. Jubilārs to tā nožēlo, ka nemaz nezina, kā to izteikt, un skaita garus jūsmīgus pateicības vārdus. Es laikam neizskatos pietiekami aizkustināta, jo viņš pateicību atkārto vēl un vēl. Bet tad, nu tad arī viņš vairs nezina, ko vēl teikt.

Un es sāku domāt, vai tikai šeit, citā malā, arī paražas nav citas. Bet jubilārs ir ļoti aizņemts. Honorāra lietu kārtos rīt. Varbūt. Cerams. Katrā ziņā.

Par mājās braukšanu naktī pie tāda laika un tādiem ceļiem nav ko domāt. Uz to jau esam agrāk gatavojušies, paliksim pa nakti. Man ierāda gluži jaunu bēniņu istabu. Nekas vēl nav krāsots, viss tumšāka un gaišāka dabīga koka maigumā. Istaba liela un vēl pustukša. Ir tikai gulta, galdiņš, krēsls vienā stūrī, un klājiens ābolu uz grīdas vispāri.

Pēc grūti noburzītās dienas jūtos istabā ļoti labi. Ēdu ābolus un eju gulēt. Aiz loga lejā šalc ābeļdārzs kā pasakā. Tikai sniegs ar lietu, kas kapājas melnajās rūtīs, man ļoti nepatīk. Kādas izskatīsies tās dubļu vannas uz ceļa? Un vai vispār šī draņķošana līdz rītam mitēsies? Mazliet gremžas arī tas, ka nauda vēl nav rokā. Pēkšņi tā sāk likties it kā grūta lieta. Bet izstiepties palagos pēc godīgi veiktas dienas ir saldi. Aizmiegu kā Dieva ausī.

No rīta ābeļdārzs tāpat šņāc. Un līst, skumji, gari un kārtīgi – līst. Nav labi. Ir pavisam nelabi. Bet grozīt neko nevar.

Mēs ciemojamies.

Ēdam tos pašus ābolus, vistas viru un bezgala daudz sviesta cepumu.

Lejā viesistabā stāv tāfelklavieres. Būtu reize muzicēšanai, bet pieci vai seši kauliņi neskan. Mēs ar Juri ņemam notis un ejam uz šķūni, bet pirksti sastingst, un arī Jura balss nav lietojama.

Krītu atkal virsū cepumu šķīvim. Saimniece, nabadzīte, to nespēj pildīt… Lasīt nav ko. Zaļi lauksaimniecības žurnāli. Par buļļiem, vīķauzām un drenēšanu. Drenēšana būtu derīga tur uz ceļiem, kur pildās dubļu vannas.

Nomokāmies līdz naktij.

Guļu tai pašā istabā ar āboliem. Bet nu ir īsta moku nakts. Miegs nenāk, ābolus vairāk nevar ieēst, bet te augšā var vislabāk dzirdēt, kā līst un līst un vējš kapā asus stakātus un gāž presto bez žēlastības.

Mana laimīgā dzimtene liekas esam aiz veselas briesmu pilnas pasaules, aiz vētrām un jūrām. Un mans mazais slinkais zirdziņš un plikā droška! Man gandrīz jādomā, ka mums te būs jāgaida līdz pavasarim. Ik brīdi, kad vējš ar lietu, jumtā drāzdamies, mani pamodina, un tas gadās neskaitāmas reizes, es varētu raudāt no lielas nelaimes. Varbūt es to paklusām arī daru. Par paša darbiem līst visrūgtākās asaras, sevišķi ja vēl jaucas klāt nespēcīgas dusmas. Un dusmās asaras vienmēr ir nespēcīgas.

Pamazām es ardievojos arī no honorāra.

Varbūt vēl – pašās beigās…?

Otrdien pret pusdienas laiku mēs tomēr izbraucam. Lietus vairs nelīst tik stipri, dažreiz piestāj.

Par dubļiem, zirgu, līnijdrošku nedomāju. Velc, kādēļ ņēmies par zirgu! Tas vecais teiciens, dzīvē noder bieži. Soli pa solim mēs plunčojamies ārā no bagātā pagasta.

Ir krietni vēss, un, uz līnijdroškas sēžot, vējš un sīkais lietus nozilina mūs stīvus. Zinu, ko Jurim esmu sagādājusi: vajadzēja klausīt, kad viņš nelabu paredzēdams, skatījās uz kļavu gatvi un nekāroja braukt. Bet tagad es pat nedrīkstu piedāvāt viņam paslēpties zem mana lielā lakata, jo tikko kāds cilvēks parādās uz ceļa, tā lakata stūris jārauj prom. Neviens jau te nezina, ka Juris ir, pirmkārt, Ārvalda draugs un es – Ainiņas draudzene.

Mēs mirkstam un iztrīcamies veselam mūžam.

Beidzot Juris sasniedz savu pagasta skolu.

Un vēl beidzot arī es sasniedzu savu pagasta stūri. Kā no smagas šķīstīšanās atgriežoties, mēs abi ar zirdziņu uzrāpojam uz sausa ceļa. Ir liela labsajūta atgriezties tur, kur ir vieglas zemes, varbūt arī viegli cilvēki un – labi ceļi.

Pēc kāda mēneša es saņemu atkal kādu vēstuli. Apskatot zīmogu, es sāku smaidīt siltā priekā un mazā vainas apziņā.

Vai, vilks! Būs tomēr nauda! Smalki ļaudis nesteidzas…

Vēstule ir atkal ļoti laipna. Pēc lielās svinēšanas dāvinātajā ādas albumā sadomāts ievietot visu to foto attēlus, kas ar savu klātbūtni tik laipni kuplinājuši šo dienu. Es esmu mīļi lūgta aizsūtīt arī savu attēlu…

Es smejos. Pie velna! Vispirms ar rūgtumu tad no sirds. Man vajadzēja naudu prasīt, ne gaidīt, bet vecais likums – nabadzības dēļ, jau neies lepnību zaudēt – dziļi iesēdies kaulos. Kā gan varētu sagraut šī labā patricieša ilūziju, ka visi braukuši, pat no Rīgas, kā mīļi ciemiņi, sveicēji, suminātāji viņa dienai? Ja būtu prasīta nauda, viņš nebūtu žēlojis pāris līdakas, kā sauc zaļās divdesmitpieclatu zīmes, bet – visa tā lieta jau bija celta uz citādiem pamatiem. Mazākais no vienas puses.

Fotoattēls tomēr paliek neaizsūtīts. Nav neviena tik reprezentatīva, un arī – jā, it kā jāsaka – nemāžojies…
—————————————————————————————————
Pasaka par nelaikā aprakto
Treji Vārti 01.07.2009
[+ 2 photos of her]

Bija reiz kāda radība, varbūt cilvēks, kas bija nomiris un aprakts. Patiesību sakot – bija aprakts, bet nebija vēl īsti nomiris.

Viena pārpratuma dēļ nevar grozīt likumu – tam, kas bija aprakts, vajadzēja palikt zem zemes. Pagaidīt turpat līdz tai dienai, kad tam pēc aiztecējušā laika pienāksies tur būt.

Tā kā Apraktais kārpījās un turējās likumiem pretī, viņam pa reizei atļāva iziet no sava kapa. Ja viņš spētu norakt visas smiltis, kurām pēc likuma bija tas jāsedz un jātur zem zaļas velēnas, viņš kļūtu atbrīvots.

Smilšu bija ļoti daudz, un Apraktajam nebija lāpstas, viņš varēja rakt tikai rokām. To viņš arī darīja. Bet tās reizes, kad viņš drīkstēja izlīst no kapa, bija ļoti retas, un iepriekš viņam nekad nebija zināms, kad tās nāks. Varbūt viņš būtu atracis vairāk, ja to zinātu. Jau zem zemes gulēdams, viņš spētu sadūšoties rakšanai un gudri atsacīties no pasaules jaukumiem.

Bet, tā kā šīs izlīšanas reizes no kapa nāca nezinot, tad Apraktais arvien apstulba no laimes, nosēdās uz sava kapa malas un aizmirsies lūkojās Pasaulē.

Dažreiz bija lietus. Plūda miljoniem pērļu lāsīšu, straumīšu pa koku stumbriem, lapām, ziediem, zāli. Un zāle un ziedi, un lapas snauda Debess straumēs.

Apraktais domāja par to, kā viņa tēva mājās mežā aug sēnes, nebēdīgas beciņu rindas sūnās, satrunējušās skujiņās, un sārtas rudmiesītes zālē, blakus izmiekšķētām govju karašām.

Vai varbūt lietus lija viņa tēva mājas ziedošos jasmīnos, birdinādams baltas, apaļas ziedlapiņas un arī izjaukdams pēdējos milzīgos sējas rožu ziedus, kas novēlās uz zemes kā zīda lupatu kaudzes. Bet mājā iekšā pie sienas skaļi tikšķēja pulkstenis un sita stundas – un cilvēks skraidīja pāri vienam slieksnim, pāri otram un klusi murmināja: Jāņu Kalna zaļumsvētki izlīs, Jāņu Kalna zaļumsvētki izlīs…

Vai Jūs zināt, kā zaļumsvētki izlīst? Protams, nē. Bet Apraktais to zināja, un viņam par to bija jādomā.

Un Apraktajam bija jādomā arī par to, kā lietus var izvilināt akmeņiem smaržu. Viņa tēvu pilsētas bija celtas no pelēkiem akmeņiem, kas sildījās saulē. Lietus lāses krita uz tiem un pazuda, krita un pazuda, līdz akmeņi padevās, sāka mirdzēt un smaržot. Jaunas meitenes tad slēpās zem akmens vārtu arkādēm no lietus, jo tas atmiekšķēja viņu cepurīšu malas un notašķīja zeķes, bet akmeņi sāka vēl vairāk smaržot…

Ja lietus Aprakto varēja tā atvilināt no zemes rakšanas darba, ko gan nevarēja darīt saule?

Saule, kas spēja izdzert ezerus un aizdedzināt mežus! Bet Aronas upes ūdeni viņa nespēja sasildīt, tas bija auksts, skaidrs, dzirkstošs kā ledus pagrabā stāvējis zelteris vēl pašā vasaras vidū. Toreiz pulciņš dzejnieku un viena meitene dienvidū pārbrida Aronu un apsēdās priedīšu jaunaudzē, kur bij arī egles un paegļi. Viņu stilbi dega kā bērza žagariem nopērti no Aronas ūdens, asinis kņudēja un kutēja, un draudēja vai cauri ādai izsprāgt, sēžot pēc tam uz karstajām sūnām karstajos saules staros.

Vecākie dzejnieki virzījās tuvāk meitenei un aizskāra tās baso kāju pēdas ar smilgu, viņa savukārt virzījās tālāk, lika kājas atpakaļ sandalēs un slēpa tās zem puķainās kleitas. Bet vieglais gaišmatis, maigais un visjaunākais dzejnieks, trūkās augšā un uzrāva sev līdz arī savu draugu. Viņš bija ieraudzījis zem priedītēm zilu ziedu.

„…Bet Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis!” viņš deklamēja pazīstamas vārsmas un smējās no liela prieka. Viņš gāja garām ziedam, zemu klanījās un sveicināja, un smējās atkal, un apkampa savu draugu, nezinādams, kur likties, jo viņš bija tik jauns un tas, ka Dievs sveicina ziedu, bija skaisti.

„Rimsties, Ērik,” citi viņu apsauca, bet viņam bija grūti rimties. Un viņš stāstīja savam

draugam un citiem par to, kas bija rakstījis vārsmas par zilo ziedu.

„…Un reiz mēs abi ejam pa ielu. Garām brauc siena vezums. Viņš noņem cepuri un paliek stāvot. Stāv ilgi. Es nezinu, ko darīt. Es gaidu. Paeju nost. Tad viņš nāk pie manis, uzliek roku uz pleca un saka: „Dzejojiet”. Tikai vienu vārdu – „dzejojiet”, un dzejnieks atkal smējās maigi un draiski kā meitene.

Bet tad viņš atgriezās pie zieda un bija nopietns, „Skaisti. Skaisti,” viņš teica, bet mums ir jāsaka citādi. Mēs tā vairs nevaram. Un atkal viņš apņēma drauga plecus, un viņi runāja par dzeju. Un par sievieti. Viņi staigāja šurp un turp un tikai dažus teikumus dzirdēja tie, kas sēdēja sūnās un runāja par dzeju un zveju.

„Skaista?” Ērika draugs teica. „Nē, viņa bija šķība un greiza, bet tik dzīva, ka mēs visi bijām viņā iemīlējušies…”

Nākošreiz, kad tie abi, gaišmatainais un tumšmatainais dzejnieks, savā pastaigā apgriezās sēdošo tuvumā, viņi laikam runāja par citu sievieti.

„Bet mute liela,” tumšmatainais teica, „lūpas tādas mīkstas, kā kumeļam…”

Vēl nākošo reizi viņi atkal runāja par dzeju, un viens no sēdošiem vecākiem dzejniekiem teica, „Jā, no pārāk precīza ritma arī dzeja var ciest. Nevari nekā notvert – tram ta ram, tram ta ram – aizbrauc, kā ar ratiņiem…”

Viņi runāja visu pēcpusdienu un klusēja pa vidu un smējās.

Saule jau laidās aiz mežiem, kad viņi pavadīja mājās meiteni caur silu un viršiem pa jaunizcirstu meža stigu.

Viņi gāja pa divi un trīs un runāja, un klusēja pa vidu.

Gaišmatainais dzejnieks un meitene gāja pēdējie. Neviens sevišķi nemeklēja šīs meitenes tuvuma, te mežā jau viņi bija tādēļ, ka bija aizbēguši no sievietēm, bet šī meitene te bija kaimiņiene. Un kādam no visiem vajadzēja gadīties viņai blakus.

Viņa varbūt bija jauka meitene. Brūna, apaļa, kā ozola zīle. Mierīgi sapņodama, viņa gāja vidū, klausīdamās viņu runās, nemeklēdama viņu uzmanības kā Arona, kā virši…

Jaunais dzejnieks, kas gāja ar viņu citiem aizmugurē, piegāja soli tuvāk – aplika roku viņas pleciem un gribēja to noskūpstīt.

„Nē,” viņa teica.

Dzejnieks atkāpās soli viršos, bet tad aplika abas rokas tās pleciem un no visas tiesas gribēja to noskūpstīt.

„Nē,” viņa teica, „lūdzu!”
Tas bija tik dziļi nopietni lūgts, ka dzejnieks, mazliet izbrīnījies, gāja pa viršiem soli no viņas.

Varbūt viņa kaut ko sargāja uz savām lūpām – vakara gaismu vai kāda cita skūpstu.

Viņa nebēga un neapmulsa, un viņš neapvainojās. Viņi turpināja iet blakus vēl mierīgāk, katrs savu sapņodams, tomēr priecīgi jauzdami viens otra jaunās dzīvības siltumu.

Kur sils beidzās, viņi izgāja uz lielceļa – Tilta lejā. Tā bija maz ievērojama leja ar vēl mazāk ievērojamu tiltu pār grīslī un dūņās pazudušu divu pagastu robežu grāvi, kas tomēr dzīvoja dzīvs ar savu lēno tecēšanu kā ziemu, tā vasaru.

Lielceļš iesārti aizspīdēja pāri lejai ar spilvu pilnām pļavām.

Tur, kur otrpus Tilta lejai viņš pacēlās pret smilšainu kalnu, pa labi gar kalna malu nogriezās lauku ceļš, pārziedējušām kaķpēdiņām rotājies. Tur viņi visi iegriezās. Kalna malā, izkaltušās meža zemenēs un retos madaru puduros, čirkstēja sienāži, otrpus ceļa tālāk zālē lēkāja mazas vardes. Metās krēsla. Gājēji bija apklusuši jau labu laiku, un pēkšņi viņi visi apstājās jauna, zaļa meža loka ielenkti. Krēslā jau viss saplūda vienā zaļumā, un pēdējās dienas gaismas atliekās burvīgi blāvoja jaunu bērziņu stumbri uz izretinātas alkšņu jaunaudzes.

Gaišmatainais dzejnieks sasita plaukstas un smējās, „Kā papirosi!” viņš sauca un skatījās uz bērziem maigāk kā četrgadīgais uz lieldienu jēriņiem.

„Ho-ho! Papirosi – viņš saka,” citi skaļi ierēcās.
„Tu, nelabojamais pilsētnieks – papirosi!”
Dzejnieks mazliet apjuka, bet aizstāvēja sevi un bērzus.
„Vai viņi nav? Skatāties!”

Tad viņš apsēdās ceļmalas zālē, kas te bija īsa un bieza kā samts, un ielika galvu meitenes klēpī.

„Skaista seja,” viņš runāja un skatījās meitenes sejā, kuru viņa mazliet pār viņu bija noliekusi.

„Tādi divi ceļi viņā, kad smaida,” viņš bija pacēlis roku un zīmēja gaisā līnijas līdzteku tām līnijām, kas padziļinājās meitenes vaigos no viņas smaida.

Citi tapa klusi un skatījās viņos.

Meitene tad tūlīt cēlās un skrēja mājās cauri alkšņu jaunaudzei. Nāca tumsa.

Bet pulciņš dzejnieku runādami un klusēdami gāja atpakaļ pār Tilta leju un pa stigu caur silu. Aronas malā viņi vēl ķerstīja vardes, jo sadomāja ielikt vēl kādas nakts makšķeres.

„Gaišmatainais dzejnieks neuzrakstīja šai meitenei nevienu dzeju!” iedomājās Apraktais un trūkās augšā no kapa malas. „Viņam nebūs iekritis prātā. Bet viņa bija jauka meitene, un man viņš jāuzmeklē.” Apraktais gribēja skriet pie dzejnieka, bet atģidās, kur ir un kas viņam jādara. Viņš no visas sirds sāka rakt smiltis. Bet krēsla bija klāt tāpat kā toreiz vasaras vakarā, un viņam bija jālien zem zemes.

Vaimanādams, matus plēsdams, viņš gaidīja citu reizi. Nosolījās neskatīties ne lietū, ne saulē, ne savos sapņos aiz kapa malas, tikai rakt un izrakt, un atgriezties tēva mājās, tēva tēvu pilsētās un draugu vidū.

Beidzot pienāca arī tā diena, kad viņš no sava kapa bija izracies. Viņš varēja atgriezties. Viņš stāvēja vēl turpat un slaucīja smiltis no rokām, no acīm, no ausīm ārā.

Tad viņam garām gāja kāds ar lielu grāmatu. Tas ieskatījās savā grāmatā, Apraktā sejā, arī vaļējā kapā un uzsmaidīja:

„Cik jauki tu esi sagatavojies! Cik reti, reti tas gadās,” viņš teica un pacēla savu roku pret Aprakto.
„Es gribu uz tēva mājām,” tas iebrēcās un gribēja mesties sāņš. Bet svešā pirksts bija aizskāris viņa pieri. „Tur tu nokļūsi,” viņš laipni teica un bija jau aiz kalniem.

Bet Apraktais novēlās savā kapā un bija patiesi beigts un pagalam.
———————————————————————
Pastāvēs kas nemainīsies  
Skice 
Austrālijas Latvietis 15./22.09.1989

Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem, kas pēc trīsdesmit (jau četrdesmit…) gadiem vēl ir – ikvienam tas skaidri redzams – emigrants, pēc otrā pasaules kara pārvietotā persona. Viņš jau sen vairs nekur nestrādā, ir pensionārs – vieninieks. Dzīvo kādā piebūvē pie vienas no vecajām pilsētiņas garāžām, kur viņš sācis dzīvot pirms gadiem divdesmit vai vairāk. Toreiz tāds atrasts kakts bija laba vieta un ir vēl tagad: logs uz sētu, galds, krēsls, gulta un pavardiņš, ko viņš pats tur ierīkojis jau pirmajos darba gados, divi krāni un izlietne. Aiz tās, aiz aizvelkamiem un atvelkamiem plastikas priekškariem – vanna, skārda vanna (uz kājiņām), arī ierīkota jau pirmajos darba gados. Ūdensvadi tai pievienoti publiskajai labierīcībai pie garāžas. Šī labierīcība ir arī viņa privātajām vajadzībām, pašam sava atslēga. Daži nedaudzie, kas viņu pazīst vai ir pazinuši, vārdu neatceras, viņa vārda galotni tie arī nekad nav zinājuši, lai arī tā būtu norādījums uz viņa izcelsmes zemi. Aizmirsti arī viņa stāsti par to. Viņš ir beidzis runāt. Nav, kas klausās.

Viņš saņem savu pensijas naudu un iepērkas pilsētiņas pašapkalpes veikalā. Tur kases meitenes viņam, tāpat kā ikvienam citam svešiniekam (šī ir maza pilsētiņa liela ciema malā, kur sarodas daudz tūristu), tā iepirkumus plastikas turzā metot, pajautā: kā jūtaties šodien, un ātri novēl labu dienu. Nekāda cita liela runāšana neiznāk. Bez tam, lai gan viņš pats to neapjauš, ir labāk, ja viņš never muti. Mute ir vissliktāk apkoptā lieta viņa dzīvē: zobi vai visi izkrituši un vietējā valoda tur iedzīvojusies tikai nedaudz.

Viņš ir redzams klaiņojot apkārt, pāri tiltiem uz vienu vai otru pusi, dažreiz pat pāris kilometru ārpus pilsētiņas robežām, ar plastikas maisu rokās viņš uzlasa tukšās alus kannas un pudeles. Par tām maksā pieci centi gabalā. Un, ja iziet agri no rītiem, pirms skolas puikas nav pudeles sadauzījuši, viņš salasa katru dienu pa dolāram. Ja ne gluži katru dienu, tad droši pirmdienas rītos, un tad ir krietns stiepiens. Pudeles ir smagas.

Ja viņam gadās satikt kādu cilvēku uz tilta, kur garāmiešana iznāk tuvu, tik tuvu, ka būtu jāsaka kāds vārds vai sveiciens, viņš ir pirmais, kas apstājas un mēģina kādu vārdu pārmīt. Viņa stāsts ir vienmēr viens un tas pats: viņam bijis draugs, tas aizbraucis uz lielāku pilsētu apskatīties, vai tur nav labāka dzīve, teicies atgriezties, bet nav atgriezies.

Dažam viņš arī pastāsta, ka pāris reizes ir atgriezies savā dzimtajā zemē, bet tur neesot ko darīt. Visi kļuvuši sveši, un darbu nevarot dabūt. Klausītājs kaut ko norūc piekrizdams, un aiziedams pie sevis nosaka: „Ne darbu, bet naudu nevar dabūt.” Atmet ar roku – lai dzīvo te, kas kādam daļas.

Ja gadās viņu uz tilta satikt kādu svētku priekšvakarā, ir grūtāk tikt no viņa vaļā. Viņš sniedz, dod, ņem roku, vēlē labus svētkus un runā, un dara to pašu svētku vēlēšanu atkal un atkal no gala. Gadās pat, ka viņš saka, ka varētu atnākt tas otrs uz viņa māju, istabu, izdzert glāzi viskija. Vai ne? Jā, varētu sadzert, ja kāds atnāktu. Bet svētkos katram jāskrien uz savām mājām.

Un viņš iet uz savu māju, uz savu istabu. Viņš nav noplīsis. Svētku tuvumā reizēm viņš ir pat glīti uzģērbies kādās tumšās drēbēs, un galvā glīta adīta mice kā slēpotājam. Eiropietis.
————————————————————————————————
Paviršas piezīmes par lašiem
Austrālijas Latvietis [?]
Also: Ceļā akmeņu raksts
———————————————————————————————–

Pazaudētās puķes
Ceļojuma piezīmes         
Austrālijas Latvietis 3.03.1972


[Right: Marble-topped mountain]


Itālijas kalnos pie marmora lauztuvēm mēs pirmo reizi pārguļam zem klajas debess, tikai guļammaisos, nepūloties pat telti uzcelt. Nakts pēc īsa, maiga vasaras lietutiņa ir silta un rāma. Zāļainais nobraucamais laukumiņš ceļa malā pietiekami liels, lai novietotu mašīnu un apgrozītos ar guļammaisiem, bez liekām rūpēm novelties no kalna malas. Tās stāvums ir arī tik biezi krūmiem noaudzis, ka nereibina, tomēr īsti uzticēties tam nevar, un mēs uzsaucam cits citam, velti nesviesties uz to pusi, kur, krēslai metoties, vairs nevar izšķirt, kas krūms, kas koka galotne, atstiepusies augšā no bezdibeņa.

Tur dziļi lejā pavīd pa upītes līkumam un no turienes, no marmora zāģētavām, vēl naktij iestājoties, atskan zāģa iekaukšanās, ēdoties cauri pēdējiem šai dienā sazāģētiem akmeņiem. No augšas pa ceļu mums garām vēl tumsā nāk arī pēdējās smagās mašīnas ar milzīgajiem marmora bluķiem. Daudzi no tiem ir tik lieli, ka to ir tikai pa vienam vai diviem katrā kravā. Šī nakts uznākšana kalnos ar it kā negribīgi rimstošo cilvēku darbošanos ļauj ieskatīties šīs zemes stūra dzīvē. Tuvu var just šo kalnu bagātības un cilvēku nemitīgo izsalkumu pēc tām.

Ir jādomā par to, kā šis akmens, šī kalnu ķermeņa cietākā daļa, šis aukstais, tīrais marmors lejā muzejos un kapličās bija noraudzījies uz mums ar Mikelandželo tam iedotām acīm. Vai tas bija cilvēka un kalna kopējais skats, kas caur krēslu šķita atsniedzamies no lejas te līdz kalnam ar lielāku spēku kā jebkad? Te, no kurienes cilvēks, trakais florentīnietis, bija akmeni izplēsis, ar cīņu atrāvis kalnam, nodabūjis to lejā, lai tur tam iekaltu savu dvēseli.

Tagad marmoru no augstajām galotnēm līdz braucamiem ceļiem laiž lejā dzelzs tauvās, varētu teikt – pēc kādas uzlabotas grieķa Zorbas metodes… Lielie bluķi nāk lejā ar tādu varenību, ka soļi paši no sevis metas sāņš, ja pagadās tur tuvāk stāvēt. Šie cilvēka un kalna spēki darbina prātus, — pārsteidz, mulsina un beidzot pielej ar dziļu mieru.

Tīrajā zālē, zem lietus mazgātām ceļmalas liepiņu lapām, miegs uznāk salds un dziļš.

No rīta agri prom braucot, mēs vēl mīlinoties cilājam rasas valgos, vēsos marmora gabaliņus, kas mētājas gar ceļa malām un kaudzēm stāv zāģētavu tuvumā, visādas šķembas, atlūzumi, atzāģējumi, atsitumi, visādās krāsās, ar maigajiem zīmējumiem uz neizsakāmi balta pamata, dramatiski zaļgani un melni, un dzīvi, rožaini silti, kā vēstot par cilvēka dzīves norisēm – prieku, laimi, nāvi. Tie ir par smagiem, lai tos paņemtu līdz. Ja arī kāds gabaliņš kā pats no sevis palien zem mašīnas sēdekļa, tad tas vēlāk kaut kur jānomet, jāatstāj tāpat kā oļi no Aviņjonas tilta, virši no Versaļas meža un citas tādas lietas. Aizbraucot no kalniem, mēs izvēlamies citu ceļu, lai vēl apmestu kādu līkumu, pirms atkal atrodamies uz sava galvenā, ātrā ceļa. Šoreiz mēs mazliet apmaldamies. Sānceļš mūs aizved tik tālu prom, arvien jaunās kalnu grēdās, gar citām kalnu upītēm, ka liekas, mēs visu dienu netiksim no šiem kalniem ārā.

Protams, mēs atrodam citas skaistas, kalnu glabātas, noslēptas vietas, īpatnus ciemus, apgabalus, bet mēs nedrīkstam tik ilgi kavēties, un pēcpusdienā mēs ļoti steidzamies. Atrodam jaunus iztaisnojošus sānceļus un griežamies nebeidzamajos kalnu ceļu līkumos ar lielāko iespējamo ātrumu. Tur, šai ātrajā nobraucienā, es pamanu ceļa malā puķes, kuras vairāk nekā divdesmit gadus neesmu redzējusi un kas man šos vairāk nekā divdesmit gados ne reizi nav ienākušas prātā. Tagad viņu ātrā parādīšanās un pazušana mani satrauc tik ļoti, it kā tur ceļa malā būtu pavīdējis stāvam kāds sen laikos pazīts, ļoti tuvs cilvēks. Vai tās bija tās? Es domāju, un atmiņas gāžas man pāri ar lielu spēku. Zinu, ka būtu jāsaka, lai pietur mašīnu, bet ir neiespējami laika dēļ un vēl kā cita dēļ – kādu baiļu dēļ, ka šīs redzētās puķes varētu būt tikai acu apmānīšana. Tad kā parādība pazib jauns šo puķu bars, vesels klēpis uz koši zaļa zāles laukumiņa ceļa malā un ātri izraujas skatam. Tās ir tās pašas. Bet ceļš pēkšņi ir atšķetinājies, iztaisnojies un kā bulta sasniedz lielo tālskrējēju šoseju.

Es palieku ar savām atmiņām un skaudrām nožēlām, ka esmu klusējusi, mašīna nav apturēta un man nav bijis ļauts kaut uz brīdi paturēt šīs puķes rokās. Liekas, es pie viņām būtu sasildījusies, atguvusi kaut ko zaudētu, satikusies ar ko nozīmīgu, dārgu, ieelpojot šo puķu valgumu, siltumu, liego smaržu, jūtot zīžotos ziedus bālgani rozā krāsā, kuru ziedlapiņas zieda vidu novija lejā garos, mīkstos zaļganzelta pavedienos.

Šis stāds nepanes ne karstu sauli, ne stipru lietu, bet tas ir izturīgs ziemcietis, un dažreiz tā ziedi ir ļoti krāšņi. Mājās tās bija dārza puķes un – mātes puķes, viņa tās mīlēja un prata ar tām priecāties. Kad viņa tās sakārtoja vāzēs, tās dabūja kādu impresionistiem zināmu krāsu gaisīgumu un krāšņumu un līdz ar to gandrīz miesīgu siltumu. Mēs, bērni, arī vēlākos gados tās nepratām tā cienīt, ne ar tām tā apieties, rudeņos tās plūcām nevērīgām saujām un spraudām pie kuļam mašīnas un eļļainā ‘dampja’…

Atmiņas var griezt asi. Braucot pa plato šoseju, man liekas, ka es tagad esmu šīm puķēm kādu pusgadsimtu maiguma parādā, ko vairs nekad, nekur tām nevarēšu atlīdzināt, ne no tām to saņemt…

Lai nomierinātos, es domāju, ka varbūt šai ceļojumā es šīs puķes varētu vēl citur satikt, ja es nebiju varējusi pie viņām iziet, viņas varētu kaut kur atnākt pie manis…

[Right: Roadside wildflowers in Italy]

Trešā dienā pēc tam tas arī tā notiek.

Mēs esam jau Francijā. Nakšņojam atkal uz savu roku kādā klinšu ieslēgtā, dabas veidotā tūristu laukumā, pavisam tuvu ceļam. Klints sienas, divi, trīsstāvu mājas augstumā, ietver laukumu no trim pusēm, atstājot brīvu tikai izeju uz ceļa pusi kā šaurus vārtus, kam līdzās lēzenāka, bet necaurejama, mežonīgiem lāceņu krūmiem noaugusi nogāze. Laukums pats ir tīrs un līdzens, bez slīpumiem, gar klinšu piemalēm sīkiem bērziņiem un citiem krūmiem noaudzis, vidū ugunskuru vietām izraibināts, kas liecina, ka tas tūristiem drošs. Laiks ir ļoti sauss un karsts. Zāle un krūmi tik izkaltuši, ka vēl naktī var dzirdēt viņu čaukstēšanu izžūšanas procesā.

Klintis ir sarkanbrūnas un kā asinīm nolietas norieta gaismā. Kopā ar karstuma izmocītajiem stādiem tās izskatās gandrīz ļaunas un murgaini draudīgas, viņās var redzēt neskaitāmas ķēmīgas sejas un figūras citu pie citas, citu citā kā sirreālistu gleznās, kā to bieži var klintīs redzēt, bet reti tik uzmācīgi skaidri, mistiski tuvi. „Ka tik nu tie nebūtu pārlieku nelabi gari, kas naktī zvēru veidā līstu uz mums…” mēs domājam un, atritinot guļammaisus, iebaudām pirmo Francijas vīnu. Gaisma no klintīm pamazām dziest, bet seju draudīgums paliek. Visādas sprakšķēšanas, čaukstēšanas, skrāpēšanās un pat soļi un dīvainu balsu iesaukšanās naktī nebeidzas, bet odu nav, un tādas vietas ir brīvdabas nakšņotājiem svētīgas.

No rīta izkaltušajās zālēs starp meža efejām un smilgām es ieraugu savu pazīstamo puķu krūmu, tas ir karstuma izmocīts, novārdzis, sažuvis, bet ziedi, ko paceļu no smilgām, ir tie paši, ar viņu vāro krāsu un smaržu, šīs puķes, kas bijušas klāt visās manās bērnības un jaunības dienās un kas divdesmit gadus ne reizi nebija man ienākušas prātā viņu pašu dēļ. Lielāks atmiņu spēks tomēr vairs nemostas, tas ir izdzīvots, jau tikai tām garāmbraucot. Es palieku pie viņām brīdi un aizbraucot uzleju tām nedaudz ūdens, kas mums paliek pāri.

Tā ir visskumjākā atvadīšanās.

Bet tad kā apliecinājums, ka dzīve rit tālāk, Luāras krastos mēs šīs puķes sastopam ik dienas, krāšņas, pilnos ziedos.

Laiks ir jau iegriezies rudens pusē, pēc kādas nakts ar vēju un lietu, augusta rītam skaidrojoties, šo puķu rasainie, zālē iegrimušie ziedi tik ļoti atgādina mājas, ka sajūtu, ka stāvi vecā dārza malā, var izbeigt tikai ar to, ka līdzi ziediem no smilgām paceļ tur iegrimušo jau smago vīna ķekaru. Tad pasaule atsveras atpakaļ savā reālā stāvoklī – pašreizējais brīdis tiek dzīvots Luāras, ne Aiviekstes krastā, un ir cits gada skaitlis, bet draudzīgie stādi – šīs puķes, smilgas, ceļmallapas, avenāji – te sapulcējušies tikai lielajam ciemošanās brīdim.
———————————————————————

Pie Jūras  
Stāsts 
Austrālijas Latvietis 21.12.1970
LaRAs LAPA, 48/49, 1998.g. maijā [Voldemāra Avena zīmējums]
Also: Būs skaista diena

———————————————————————————


Pie Ķikuriem                                                   
Fragments
Austrālijas Latvietis 10.03.1972
(Sakarā ar rakstniecei veltīto SLT Literārās sekcijas vakaru 12. martā Sidnejas latviešu namā.)
Treji Vārti 01.04.2007
Also: Būs skaista diena

[photo: Ķikuri pie Aiviekstes – taken from across the river]
——————————————————————————————————
Pie kokiem                                                                       
Pastāsts
Austrālijas Latvietis 20.05.1961

„…Izgāju uz ceļa, un koki nāca man pretī. Satikos ar viņiem pēc kārtas un ar visiem reizē. Gāju pie tiem, un tie nāca man pretī, it kā tās būtu lielas, lepnas viesības, kur sasveicinās klanoties un vārdu sakot, bet nesniedz rokas un neapstājas par ilgu, jo ir jāiet tālāk un tālāk… Koki, mani koki! Man jāiet tālāk. Jāiet atkal manā būdā…” Vecā Grīvnieka kundze apstājās un saņēma prātus kopā, kas bija aizklīduši pie kokiem, it kā par tālu prom no sevis, it kā par tuvu pie kokiem. Ar tiem viņa runāja savā vientulībā, spiedās pie viņiem un sauca viņus pie sevis, kā kad tie būtu dzīvas būtnes. Vai tie nebija? Tie bija ap viņu no sākta gala. Bija bijuši ar viņu gatvēs, dārzos, ganu ceļos, bija noraudzījušies viņā, kad viņa gāja prom, gar Vestienes bērziem, gar Ērgļu ozoliem, tālāk un tālāk, soli pa solim…

Tie noraudzījās viņā te, svešā zemē, staigājam svešā ceļā bez miera.

Viņa naktīs pamodās no smagām sāpēm sirdī, kas uzkrita viņai, kad prāts bija aizmidzis un nevarēja to pasargāt. Tad viņai piezagās sāpes par to, ka viņas vecākam dēlam un vedeklai bija tukša māja, bez bērniem. Bet viņas vecākais tagad bija viņas vienīgais, viņš viens no viņas trim bija pārnācis dzīvs no kariem. Jaunākie bija tur palikuši – vai viņai bija salkt nemirstības? Par tādām sāpēm viņa varēja runāt tikai ar kokiem. Ne ar sevi pašu viņa negribēja par tām runāt.

Dzeltens runcis staigāja pa māju viņas pēdās, kad viņa rīta cēlienos savāca pelnu traukus no mīkstu krēslu atzveltnēm, smalkas dzērienu glāzītes, sīkas kafijas tasītes no zemiem galdiņiem, kur spoguļi atspoguļoja sēdētāju kājas no apakšas uz augšu. Tur bija savāds, beigts klusums un novadējies gaiss. Bet dēls un vedekla ne dzēra, ne plītēja. Tikai tāda bija viņu dzīve – nu jau desmit gadu – draugi, sarunas, sēdēšana, smiekli, gudra tērzēšana pie visa smalka, vēlu vakaros. Kad tad citādi? Dienās darbs, svētdienās izbraukumi. Viņa savā istabā varēja dzīvot mierā un bez bēdām, neviena netraucēta. Bet vai viņa tur varēja ņemt svešu bērnu un to audzināt? Un – vai viņai bija nauda, ar ko to darīt? Un – kur tādu bērnu ņemt? Nekā viņai nebija un neko viņa nevarēja.

Viņa varēja iet pa ceļu, kas veda no pilsētas ārā un domāt ar sevi, runāt ar kokiem.

Tur pa ceļu, aiz kalna, bija bērnu pansija – vasaras mītne, to viņa nesen bija uzzinājusi. Un tur meklēja izpalīdzes – to viņa tikko bija izlasījusi uz vārtu staba.

Viņa vairs tikai pa pusei runāja ar kokiem. Kāda cita doma vērpās viņā pati no sevis – vai iet un saņemt to vietu tūlīt? Vai runāt ar dēlu un vedeklu? Runājot būs kāds gribēts vai negribēts vārds, kādēļ viņa atteiksies no sava nodoma. Bija jāiet tūlīt.

„Koki, mani koki,” viņa murmināja un saņēmusies pārgāja kalnam, iegāja mājā, kur bērni juka visapkārt, un sarunāja sev darbu. Jauna skuķe to tikko bija pametusi, nobijusies no darba daudzuma, kad, skaistam laikam iestājoties, mītnē bija saplūdis necerēti daudz bērnu. Tad, baiļodamies, kā to pateikt dēlam un vedeklai, Grīvnieka kundze gāja atpakaļ gar kokiem, bet nedomāja vairs par tiem.

Kā daudzi, kas upurē savas dienas citiem, pārvērtē savu nozīmi tiem, tā Grīvnieku kundze bija pārvērtējusi savu nozīmi dēlam un vedeklai. Dēls pabrīnījās, vedekla paraustīja plecus – ja jau mamma tā grib, viņa var strādāt citur. Mājā var paņemt kādu citu.

Nē, nē, Grīvnieka kundze domāja, ka viņa gluži labi varēs pagatavot pusdienas tāpat kā agrāk, ja tikai tos traukus…

„Nu traukus Ella pati var nomazgāt,” dēls bija mātes nodomam labvēlīgs.
„Un tad vēl – tas dārzs…” māte minēja.

„Nu tās rozes es varu aplaistīt,” dēls atkal uzņēmās.

Nu tās rozes – domāja Grīvnieka kundze – ņēma ilgāku laiku, kā citiem šķita, apliešana ar smago šļūteni daudzajiem krūmiem nemaz tik viegli un ātri negāja. Tas arī vēl nebija viss. Bet kam to rožu tik daudz vajadzēja? Skaistas tās bija. Bet – kam ziedēja? Kur bija jaunība, kam tās plūkt un griezt klēpjiem?…

Vienu mazu, dzīvu bērnu, kam mācīt iet, mācīt runāt, mācīt darboties, visu redzēt, prieku meklēt, kam dot visu dzīvi no gala, kas pašam vairs nebija dzīvojama… Nē – viņai bija jāiet prom no šīs mājas, pirms viņa te neatnesa nelaimi ar savu nerimtību! Vai vedekla jau nebēga no viņas acīm?

Jau nākošajā dienā Grīvnieka kundze sāka strādāt bērnu mītnē. Darba tur bija daudz, pirmās dienas bija grūtas.

Palievenī bija divpadsmit zēnu gultiņas, divās istabās kopā četrpadsmit meiteņu gultiņas. Kad visas bija pilnas, Grīvnieka kundze nevarēja tikt galā ar to sataisīšanu, līdz brokastu trauki jau bija jāmazgā. Bērnu mītnes īpašniece Velling kundze dažreiz lika traukus nomazgāt lielākajām meitenēm, viņa gribēja paturēt Grīvnieka kundzi, pēc pirmās kalpones aizbēgšanas viņa domāja, ka nedabūs otru bez algas pielikšanas – nu viņa tomēr bija dabūjusi.

Grīvnieka kundze drīz iedzīvojās savā darbā, šķiet, bērnu tuvums deva viņai jaunus spēkus. Un – no rītiem viņa nāca labu pusstundu agrāk uz darbu, lai ar gultiņu sataisīšanu tiktu galā, ja nebija jāsteidzas, tas patiesībā bija jaukākais darbs.

Segas un palagi bija jānoņem, jāpurina, jāliek uz palodzes saulē un vējā – un tad gultiņas atklāja visus to īpašnieku mantu kambarus. Tur, līdz ar otrādi apgrieztiem un no gultiņas uz gultiņu samētātiem nakts veļas gabaliem, atradās visi pasaules dārgumi, sākot ar noplukušiem koala lācīšiem, beidzot ar karabīnēm un citiem kaujas ieročiem. Tikpat daudz mantu bija zem gultiņām – mārbeles ripoja bez stājas, mētājās dažādu spēļu kauliņi, akmentiņi, gliemežvāki, saldumi, zirņu pākstis, zari, ziedi, bilžu grāmatas, raustāmi vīriņi, uzgriežamas mašīnas, čūskas, kas locījās tā, ka auksts izgāja caur kauliem, arī labi zinot, ka tikai spēļu māns… Kur vēl dunči, naži, auklas, virves, pūķu atliekas, kovboju vestes un – pistoles, pistoles! Tas viss tur bija, lai gan Vellinga kundzes stingrās pavēles bija – gultiņās neko nenest, ne ar ko vairs tur nespēlēties.

Viss nepārredzamais mantu lērums Grīvnieka kundzes darbu ļoti gausināja, tomēr tas bija arī aizrāvējs krāšņums. Tur viņa iepazinās ar bērniem.

Rītos, kad Grīvnieka kundze atvilka smagos palieveņa aizkarus vaļā un visa siena atvērās saulei un gaisam, tur uz palieveņa malas atspiedās viena otra bērna galva un no rasotā āra noraudzījās Grīvnieka kundzes darbā. Bieži tad skatītājs pateica, ka tā ir viņa gultiņa, tās ir viņa mantas vai tās nav viņa mantas un kam tās piederēja. Slapjās pidžamas bikses bija mazā Pētera. Pēteris aizgrieza galvu, nogaidīdams – kas būs? Viņš nebija nemaz tik mazs – pieci gadi! Par mazo viņu sauca tikai atšķirībā no lielā Pētera, kam bija vienpadsmit. Pidžamas bikses bija kauna lieta, bet Pēteris bija ar tām apradis. Ar mazu atvainošanās smaidiņu, par ko viņš gan nebija drošs, vai Grīvnieka kundze to pieņems, viņš arvien tad uzsāka kādu prātīgu sarunu. Par savu ceļa somu varbūt. Tā turpat palieveņa malā stāvēja uz krēsla un bija vislielākā un visvecākā no tur atrodamām ceļā somām. Vāks tai vienmēr stāvēja vaļā un iekšpusē bija notriepts abstraktai mākslai līdzīgiem eļļas traipiem. Tie bija sen nožuvuši, nemaz bīstami, tikai tā izskatījās, un to arvien varēja pārrunāt. Tā kā Pētera ceļa soma stāvēja vaļā un bija turpat pa sviedienam, citi bērni, garām skrejot, tur sameta acumirklī nevajadzīgās, bet acīs paturamās lietas. Ceļa soma vienmēr kūsāja pāri no mantām un bija kā viesuļa sagriezta. Kad Grīvnieka kundze gribēja tur ko piekārtot, Pēteris steidzīgi rāpās pāri palieveņa malai, rīkoja un palīdzēja. Pidžamas bikses bija aizmirstas, saule gādāja par tām tālāk. Pēteris tad apsēdās līdzās ceļa somai un joprojām uzturēja dzīvu sarunu:

„Skolas maksā lielu naudu. Kur to lai ņem?” viņš sūkstījās, „tā ir liela nauda. Milzīga nauda, ko tas maksā…”

„Vai tu esi jau skolā gājis?” Grīvnieka kundze jautāja.

Tas nu atkal nebija neko labi. Pēteris mazliet saduga un sagrozījās.
„Vēl nē,” viņš atzinās, bet tad atkārtoja vēlreiz par lielo naudu, ko tās prasa.
„Tā būtu jau gan laiks…” Grīvnieka kundze teica par skolā iešanu.

Lai kā tas bija ar Pētera pidžamas biksēm un viņa domām par skolu dārdzību, viņš tomēr bija pievilcīgs bērns, vesels, plats kā rutks un liels draudzības meklētājs. Viņš cīnījās, lai to iegūtu. Kādu laiku Grīvnieka kundzei likās, ka viņš būs tas, kam viņas sirds pieķersies, bet pirmo no visiem, pati to nepamanot, viņa iemīlēja astoņus gadus veco Kēti. Viņa laikam bija ungāriete. Puse bērnu bija jaunaustrālieši, otra puse austrālieši. Par to neviens, izņemot kādreiz Grīvnieka kundzi, nedomāja.

Bērni visi runāja vienu valodu, Vellinga kundzei maksāja vienu naudu, viņi bija visi vienādi. Tikai katrs citāds pats sevī.

No Penijas Grīvnieka kundzei bija gandrīz bailes.

Penijai bija deviņi gadi. Valdīšanas spējā pār citiem viņa šķita vecāka, augumā jaunāka. Viņa bija smalka un viegla, garām kājām, mazu galviņu. Pie galda viņa sēdēja mierīgi un taisni. Dakšiņu visu laiku turēja kreisajā rokā un tā nesa kumosus uz muti graciozi un bez pūlēm, ne zirnītis no tās nenovēlās nelaikā, bet lūpas to noņēma nesteidzīgi un cēli. Viņa vienmēr atstāja uz šķīvja to, kas viņai negaršoja, un viņai tas vēlāk reti kad bija jāapēd, citiem – vienmēr.

Ap Peniju citi bērni salija pūlī apkārt – tie vienmēr kaut ko sagaidīja, cerēja no viņas un gribēja viņai izpatikt. Penija bija it kā pilna neizsmeļamu noslēpumu, te viņa satvēra vienu, te otru pie rokas, iesmējās, čukstēja kaut ko ausī, te viņa uzsāka tādu, te citādu rotaļu, kaut ko ļoti gribēja, kaut ko ļoti negribēja – visi kāroja būt ar Peniju.

Un Penija vadīja visu tā, lai tas tā būtu. Pat pašus mazos viņa neaizmirsa:

Lūk, tur ēnainā solā sēdēja divi četrgadnieki, piekusuši no citu grūstīšanas, pieticīgi lūkojās vecās bilžu grāmatās. Penija, kaut kur garām steigdamās, pēkšņi apstājās, apsēdās mazo vidū un nogrima vissirsnīgākā draudzībā ar tiem. Viena rociņu viņa saņēma savējā, otram maigi čukstēja ausī. Mazie bija kā debesīs – no abām pusēm Penijai klāt pielipuši, tie čivināja un smējās, centās pāršķirt lapas, sameklēt skaistākās bildes…

Tad Penija pēkšņi piecēlās, izsmejoši paskatījās uz vienu mazo, otru parāva sev līdz – bēgsim no tā! – No tā muļķa, tas nozīmēja! Viens bija apstulbis no laimes, otrs no nelaimes. Viens, smieklos krikšķinādams, skrēja ar Peniju, otrs izmisis mēģināja turēties līdzi, bet velti – tie viņu negribēja.

Nu Penija pameta arī otru! Satraukti, izbijušies mazie elsoja, raudāja, klupa viens otram virsū lielās dusmās, nezinādami – kādēļ? Tad spiedās lielāko bērnu vidū, lai būtu pie Penijas, pacieta lielo pretestību, tekāja visur līdz kā sunēni. Līdzīgi Penija vāca sev arī lielākos bērnus. Ap Peniju visi gāja pulkā kā spiets. Tikai lielais Pēteris sāka nošķirties. Viņš palika pie Annas.

Anna bija gadu vecāka kā Penija, bet Penijai padevās vēl vecākas meitenes. Un Anna nebija ne droša, ne veikla, viņa pat bija pavisam pazemīga un kautrīga, bet Penija nekā to nevarēja… pakļaut sev.

Penija parasti nokritizēja citu meiteņu apģērbu. Viņa to izdarīja bez vārdiem, ar smaidu, ar skatu, ar izbrīnu vai nožēlas pilnu klusēšanu.

Anna to it kā nesaprata.

Penija paskatījās uz Annas kurpēm un tikai mazliet savilka lūpas. Tagad Annai arī būtu jāpaskatās uz savām kurpēm, tad visi apkārt stāvētāji un tie, kas tūdaļ sanāktu apkārt, arī paskatītos uz Annas kurpēm, tad – Penija iesmietos. Un visi iesmietos – par Annas kurpēm!

Bet Anna nepaskatījās uz savām kurpēm. Viņa skatījās uz Peniju, uz citiem bērniem. Un nekas nenotika. Ja arī Penija ko skaļi teiktu – tam nebūtu iespaida, bez tam Penija nebija nepieklājīga. Tāpat tas bija ar visu, ar Annas citiem apģērba gabaliem. Nekas viņai patiesi nebija ne sevišķi skaists, ne smalks. Viņa pati to zināja un cieta no Penijas skata, bet iekšēji sevi aizstāvēja. Un, lai arī viņa skaļi nevarēja pateikt ne vārda, pārliecības pilnā klusēšana kļuva par spēku, kas viņu glāba.

Pamest Annu vienu arī Penijai nekā neizdevās. Kad Penija paķēra citus pie piedurknēm un aizdrāzās, Anna neizskatījās atstāta. Viņa tūlīt atsāka savas nodarbības, it kā nekas nebūtu noticis. Un citi bērni to tūlīt juta – nekas nebija noticis, pasaule neaizlaidās līdzi Penijai, kā tas citkārt bija, kad pamestie bija izpostīti, atstāti vieni, nosodīti bez spēlēm un prieka. Tā pie Annas arvien palika arī daži citi bērni. Pēteris sāka palikt vienmēr, ar to Penijai bija jāsamierinās. Vai jānorunā ar viņu spēles, kad Annas nebija klāt.

Grīvnieka kundzei Penija bija sveša, un viņa pavisam negribēja būt Penijas tuvumā no tā pusdienas atpūtas brīža, kad viņa bija nosēdusies zālītē, un bērni pamazām sanāca viņai apkārt. Bija tāda skaista miera stunda. Mazais Pēteris pārcēla savu sēžamo vietu vairākas reizes, līdz viņš sēdēja pavisam blakus Grīvnieka kundzei, apmierināts apņēma savām resnām roķelēm ceļus un, zodu gaisā pastiepis, cieši viņai acīs vērdamies gribēja uzsākt sarunu, kad Penija iesaucās:

„Iemīlējies…” Tas bija tāds vārds, kas sastindzināja pat pusdienas gaisu un bērni atvilkās katrs uz savu pusi.

Kādēļ Grīvnieka kundze pieķērās Kētei, to viņa pati nezināja. Viņa tikai pamanīja, ka sāka pasniegt Kētei vislabāk sagatavoto pusdienu šķīvi, ar sevišķu rūpību sakārtoja Kētes mantiņas uz nakts galdiņa un sāka pavadīt acīm ik Kētes kustību.

Kēte bija jauka, maza meitene, klusa, pabiklu grāciju kā balodis. Bērnu mītnē svinēja viņas devīto dzimšanas dienu, tad Grīvnieka kundze atnesa viņai kastīti šokolādes un pati par to jutās savādi nedroša un kautrīga, it kā viņai kādam būtu jāpaskaidro – kādēļ viņa šai meitenei pieķērusies?

Viņu kāds arī novēroja – tā bija Vellinga kundze. Un – iepriecināta viņa par to nebija – visam vajadzēja ritēt parastā kārtībā, ievērot vienu bērnu vairāk kā citus nebija vēlami. Grīvnieka kundzei viņa tomēr neko neteica, tikai paturēja viņu acīs.

Grīvnieka kundze to nemanīja. Viņa arvien vairāk iemīlēja Kēti, un tas viņas dienas piepildīja ar siltu līksmi. Viņa pacēla acis no sava darba un noskatījās, kur Kēte aizgāja kopā ar citiem bērniem, dzirdēja, kā Kēte smējās, redzēja, cik labi viņai izskatījās viņas kleitiņa, uzminēja – vai Kēte jūtas labi, vai ir noskumusi. Viena viņa domāja par Kēti un atcerējās, ka pirmo reizi viņa Kēti bija ievērojusi, kad tā, tēvam elkonī ieķērusies, pavadīja to līdz mašīnai, ar ko tas viņu pirms brīža bija atvedis un – brauca prom.

Meitenes sejiņa bija tā saviebta, ka tā izskatījās nedabiski neglīta – viņa laikam no visa spēka turējās neraudāt. Kā nu varēja būt tik izlutināts bērns, viņa pie sevis bija pukojusies. Tagad viņa pati to vēlējās lutināt. Meitene juta Grīvnieka kundzes labvēlību un izbrīnīta savukārt novēroja viņu. Kādreiz, kad Grīvnieka kundze tīrīja ārā koku ēnā saknes, Kēte pienāca viņai klāt un, mazliet kautrīgi, mazliet niķīgi smaidīdama, ieskatījās Grīvnieka kundzes sejā.

„Kādas var būt acis,” Grīvnieka kundze domāja. „Ne zilas, ne zaļas, ne pelēkas, un reizē siltas un aukstas kā upe, kurā ledus iet. Kā upes, — ledus un saules pilnas…”

Kētei patika Grīvnieka kundzes labvēlība, ar citām meitenēm garām iedama, viņa atskatījās, pasmaidīja vai apstājās pie Grīvnieka kundzes, bet Grīvnieka kundzes jūtas pret Kēti bija pārāk nereālas, viņa neloloja cerības, kas varētu piepildīties, un viņa varētu sekot Kētei uz tās māju, dabūt tur darbu, ģērbt, pušķot Kēti, palīdzēt viņai, kad tā augs liela, iepriecināt viņu ar mazām lietām, maziem pakalpojumiem, kad to dzīve sāks pamazām ievainot, Kētei bija tik jūtīga sirds un tik traģiski zīmētas uzacis, it kā vēstis jau, ka vainas nāks un nāks… Nē, tie bija tikai sapņi. Kad Kētes tēvs atbrauca un ņēma Kēti sev līdz, Grīvnieka kundze tikai pieticīgi saņēma Kētes pamāto ardievu. Ka pēc tam būs tik sāpīgi, to Grīvnieka kundze tomēr nebija paredzējusi. Dienām viņa nevarēja uzlūkot garām ejošo meiteņu baru, cik smagu sirdi tas darīja – zināt, ka Kētes tur vairs nav.

Vēlāk viņa atrada mazo Hariju. Tas bija jaunākais no visiem – tikai trīs gadi. Par lielu lūgšanu tik jauns pieņemts, Velling kundze teica. Par lielu naudu – domāja Grīvnieka kundze. Mazais Harijs bija maigs, glāsains zēns, gluži vai caurspīdīgs kā mailīte un pilns piemīlības.

Harija draugs bija četrus gadus vecais Eriks. Pie galda tie sēdēja blakus un nažu un dakšiņu vietā tiem vēl bija tikai karotes. Erikam bija adīta jaciņa, ko viņš arvien vilka ar apakšmalu ap kaklu, pats viņš to nekad neredzēja, bet Harijs čukstēja tam ausī un abi tad cēlās no galda pārvilkt jaciņu.

Tas visvairāk sagūstīja Grīvnieka kundzes sirdi. Varbūt mazā Harija mājā viņa dabūtu mierīgu stūrīti un darbu, kopt, gādāt par viņu? Varbūt viņa vecāki vēl vairāk gribētu ceļot? Grīvnieka kundze zināja, ka mazais Harijs bija atstāts mītnē vecāku ceļošanas dēļ. Kā Harijam, tā viņai šīs mītnes dzīve bija par smagu. Grīvnieka kundze nopietni sāka domāt, ka viņa varēs iet mazajam Harijam līdz.

Harijs viņai pieķērās ātri, drīz vien viņa vaigos ievilkās slepenas bedrītes, un viņš šķelmīgi, citiem neredzot, pārmija skatus. Reiz viņš jau lielā skrējienā pa zaļo zālāju ielidoja Grīvnieka kundzes klēpī, tikai uz mirkli kā tauriņš, tad bija atkal prom. Bet tas bija nepārprotams labvēlības apliecinājums.

Taču vienā dienā atbrauca Harija vecāki, abi strauji un jauni, aiznesa Hariju pāri galvām, to vētraini skūpstīdami, Grīvnieka kundze nespēja iebilst ne vārda.

Pēc tam Grīvnieka kundze jutās piekususi. Bērnu mītnes darbs sāka viņu nospiest. Tas bija grūts, ja viņai mājās vēl bija jāgatavo pusdienas. Tikai prieks, aizraušanās ar Kēti, tad Hariju, cerības par kādu jaunu dzīvi kopā ar tiem bija devušas viņai spēkus. Sasāpinājums par iemīlēto bērnu zaudējumu šos spēkus atkal ņēma. Gausāk viņa kustējās savos darbos. Līdz kādu dienu viņa uzgāja mazo, priecīgo Margu raudam pie savas no rīta saliktas ceļa somas. Marga bija gatavojusies tanī dienā atstāt mītni. Grīvnieka kundze noliecās pie mazās to mierināt.

„Māmiņa slima…” meitene izšņukstēja un elsodama apkrita Grīvnieka kundzei ap kaklu. Mīkstās roķeles, mazais siltais ķermenis uzgrima viņai uzticīgi, ar visu savu maigo svaru. Un – bija tā, it kā gadu desmiti pašķirtos un viņa ieietu atpakaļ aiz tiem. Vienu mirkli viņa juta un skatīja to visu atkal – jaunas sievas laimi, maigumu spēku, siltu dzīvību vien, bez iznīcības jausmas. Kā viņa bija varējusi to panest, ka tas viss bija viņu pametis? Kā varēja dzīvot tik – beigts?

Nekustēdamies viņa turēja bērnu pie sevis. Varbūt tas varētu vēl tā būt? Tas viss atlobītos kā cieta čaula, kas bija ap viņu apaudzis? –

Droši, ierastā kustībā viņa pacēla no raudām sakarsušo bērnu, ielika to gultiņā.

„Paguli un neraudi vairāk,” viņa teica, „es iešu tavai māmiņai palīgā!”

Ar jaunu apņemšanos Grīvnieka kundze izjautāja Vellinga kundzi par Margu, uzzināja, ka Margas māte bija slima, trīs bērni bija izdalīti kur kurais. Marga arī vēl nevarēja braukt mājās, kā bija cerējusi, bija jāgaida, līdz tēvs atkal zvanīs pa tālruni un varbūt ieradīsies tad, kādu padomu atradis. Vairāk Vellinga kundze neizteica, un Grīvnieka kundze kautrējās jau tā.

Viņa sāka gaidīt Margas tēvu tāpat kā Marga.

 Kopš Grīvnieka kundze bija solījusies iet māmiņai palīgā, Marga paļāvās uz Grīvnieka kundzi, Grīvnieka kundze tāpat savukārt uz Margu. Draudzība viņu vidū izauga cieša un stipra. Viņas nerunāja daudz, bet kā nolemts tas bija – Marga turēja gatavībā savu ceļa somu, Grīvnieka kundze savu runu, ko ātri likt priekšā Margas tēvam un braukt līdz kā vecā mamma, izpalīdze, pieticīga, uzticīga kalpotāja vai kā mājas cilvēks.

Vellinga kundze, bērnu mītnes īpašniece un visa vadītāja, bija liela, ļoti pilnīga auguma sieva. Pašai viņai bērnu nebija, viņa bija apprecējusi atraitni ar pieaugušiem bērniem. Viņa ierīkoja bērnu vasaras mītni tādēļ, ka tā labi atmaksājās, darbs ar bērniem bija vieglāks kā ar pieaugušiem, ja viņa gribētu ierīkot pansiju… Vellinga kundze mīlēja labi paēst un prata labi gatavot, viņa prata arī šo labas gatavotājas slavu uzturēt, nepārbarojot bērnus, bet turot tos lietišķā izsalkumā. Viņas bērni viņu sauca par krustmāti, tā tas bija pieņemts. Bērni no viņas pienācīgi baidījās, lai arī viņas sejā bija ļoti laipns smaids, viņas sodi bija stingri un – citādi tas nevarēja būt. Viņa kustējās pavisam lēnām sava svara dēļ, bet kā kuģis uzpeldēja te šeit, te tur un vienmēr visu redzēja. Viņa bija pamanījusi Grīvnieka kundzes divas pirmās mīlestības – pret Kēti un pret Hariju, viņa to tūlīt pamanīja arī pret Margu. Viņa nojauta Grīvnieka kundzes un Margas nodomus un atzina tos par nevēlamiem. Grīvnieka kundzi viņa atzina par labu izpalīdzi un zināja, ka viņai to nenāktos mainīt kā citas, kas, brīvlaikam beidzoties saņēma darbu citur. Grīvnieka kundze, tepat netālu dzīvodama, varētu pagaidīt darbu tepat.

Kad zvanīja tālrunis, pieteicot sarunas ar bērnu vecākiem, kad sāka vest bērnus mājās, Velling kundze ciešāk aiztaisīja durvis, atbildot sarunām.

Kādu dienu viņa iztapīgi teica Grīvnieka kundzei, vai tā negribētu savu brīvo dienu ņemt vienu dienu agrāk? Grīvnieka kundze bija ar mieru.

Bet šai brīvajā dienā Grīvnieka kundze juta pēkšņas aizdomas un nemieru, viņa nenovaldījās mājās un ap pusdienas laiku pārgāja pāri kalnam uz bērnu mītni.

Viņa jau gribēja teikt, ka aizmirsusi tur savu adīto jaku, kad pamanīja pie pusdienas galda bērnu vidū tukšo vietu. Marga bija prom. Un viņa neteica neko par jaku.

„Man bija kas sakāms,” viņa teica un nogāja garām Vellinga kundzei uz palieveni mājas otrā pusē. No turienes viņa varēja ieskatīties meiteņu guļamistabā. Tā tas bija, arī Margas gultiņa bija tukša, palagi jau salocīti, segas aiznestas.

Viņa atspiedās uz palieveņa malas un domāja. Stāvēja tur laikam diezgan ilgi. – Varbūt tas viss tā bija tikai sagadījies ar viņas brīvo dienu, viņa vēl gribēja domāt, bet dzirdēja aiz muguras kaut kur aizšļūcam zināmos, smagos soļus.

Viņu novēroja. Tā nebija sagadīšanās. Grīvnieka kundze būtu gribējusi pārrāpties pāri palieveņa malai, kā mazais Pēteris to citkārt darīja. Bet – tā viņa nevarēja darīt. Izbēgt bez vārda. Tāds laiks bija vēl tikai Pēterim, kad to varēja. Un pie šī laika viņa bija gribējusi sildīties, paslēpties no visa, kas grūts un taps ar katru dienu grūtāks no vientulības, nederības, iznīcības… Viņai neļāva kā citiem, kam bija mazbērni, satikties ar sava paša aizgājušo, bet tā nezaudēto spēku un maigumu, turēt domās ar tiem tālus, nākošus nemirstības laikus. Viņai neļāva pat apsildīties svešu bērnu jaunās dzīvības siltumā, saņemt spēkus tuvā kapa smagumam. Varbūt par daudz lepna viņa reiz bija bijusi uz saviem trim dēliem? Varbūt viņa kļuva sodīta. Varbūt – izvēlēta panest vairāk. To rādīs laiks. Vai nerādīs.

Tagad viņa bija ļoti piekususi. Viņa atstāja palieveņa malu un gāja uz Vellinga kundzes darba istabu. Viņa nezināja vēl, ko teiks. Daudz tas nevarēja būt.

„Nejūtos labi,” viņa teica, „mans dēls atnāks pēc manas algas…” Viņa aizgāja un cieši aizvēra durvis, kas parasti stāvēja vaļā.

Tad viņa gāja pāri kalnam un runāja ar kokiem.
—————————————————————————————————
Piekusušais pulkstenis
Tēlojums
Austrālijas Latvietis 17.04.1987
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
PĪTERA BRUKA 2 IZRĀDES SIDNEJĀ
Jaunā Gaita, Nr. 5.131. 1980

Pīters Bruks (Peter Brook) − slavens teātru un filmu režisors. Viņa lielie uzvedumi − Karalis Līrs, Vasaras nakts sapnis u.c. iegājuši teātra vēsturē. Viņa ievērojamākās filmas ir Mušu ķēniņš (The King of Flies), Moderato Cantabile, arī − Irma La Douce… Parastajā steigā ierodoties Pītera Bruka un viņa Parīzes grupas izrādē Iki (iki − kāda Āfrikas iedzimto cilts), nav laika vairāk gudrot, meklēt atmiņās vai prašņāt par viņu.

Teātra programma nav jālasa mazākais līdz pirmajam starpbrīdim, lai gūtu savu, pilnīgi savu spriedumu par izrādi.

Šoreiz programmā, ātri acis iemetot, var izlasīt tikai garus ievadus: Nimroda teātris… Džons Bells… (Džons Bells mazliet pievīla savā pēdējā uzvedumā.)

Tā Pītera Bruka un viņa Parīzes grupas izrāde ir jau krietni tālu pavirzījusies savā gaitā, kad kritiskais prāts iejautājas: nu, kā ir?

Ir tā kā kādā neparasti dziļā klusumā, tīkamā, atdevīgā mierā ir jāseko spēlei uz skatuves. Gandrīz nevar teikt spēlei, gandrīz ir jāteic − dzīvei uz skatuves, jo aktieri šķiet tā ieauguši savās lomās, pilnīgi „iebadojušies” iku bezgala smagajā dzīvē, kļuvuši savādi caurspīdīgi, cilvēki ne cilvēki, būtnes. Ir jāiet no aktiera pie aktiera, no vienas mazas ainas pie nākošās, visu pieņemot, kā iet notikumiem līdz pasakā. Bet uz skatuves nav nekā no pasakas, nav pat viena varoņa, − ir sava likteņa un savu pieņēmumu māktie iki. Uzvedums kristalizējas skaņās un kustībās, rit nesteidzīgi, bet tik dzidri, tik vāri, ka arvien paliek kaut kas nenotverts un tomēr kaut kā nepazaudēts, tāpat kā tas ir dzejā. Bet dzeja?…

Vecāki ieliek savu bērnu žagaru čupā un atstāj kā spēļu aizgaldiņā, no kā tas nespēj izkļūt un tur tam jānomirst, kas tomēr ir labāks liktenis nekā ļaut tam dzīvot mūžīgās bada mokās. Tādu postu aktieriem nav viegli sniegt tā, lai skatītājs to pieņemtu un nenovērstos − Kā tad Bruka aktieri šai izrādē to spēja? Varbūt nevajadzēja bērna roku tā atstāt, izbāztu no žagariem… Varbūt nevajadzēja? Bet varbūt teātrim tomēr vajag sava teatrālā žesta, lai skatītāji zinātu, ka tie atrodas teātrī, kur aktieri sniedz tiem savu pūļu, sava bezgala nopietnā, grūtā darba iznākumu, savu talanta cīņu, vēršot dzīvi mākslā.

Ierodoties Pītera Bruka otrā izrādē (Putnu konference), zinu par viņu mazliet vairāk. Dzimis Anglijā no krievu tautības vecākiem. Agri pievērsies teātrim. Bijis savā ziņā brīnumbērns. Iecerējis jaunas idejas, jaunus teātra veidus, pat tik tālu, lai teātris spētu pārkāpt valodu robežas, lai tēlojums būtu saprotams bez vārdiem. Strādājis Anglijā, Amerikā, Francijā. Ar savu Parīzes trupu (kopā dažādu tautību, pat dažādu rasu ļaudis) devies ilgā, grūtā, pat bīstamā ceļojumā pa Āfriku. Pie primitīvām tautām meklējis un pārbaudījis savas jaunās iecerētās teātra formas, meklējot tēlotāju kopdarbību ar skatītāju, izskolojis aktieru balsis ne tikai valodai, bet pat putnu skaņām, dažādu jūtu izteikšanai kā mūzikas instrumentus…

Putnu konference (The Conference of the Birds) ir fantāzija par putniem, kas meklē savu karali. Tajā ietilpst daudz alegorisku poēmu, stāstījumi par ceļošanu, dzīves jēgas un svētuma meklēšanu.

Jau drīz lugas sākumā dzirdam izteiksmīgu, ilgu, kopīgu „AAHH” skaņu (aktieri pie tās radīšanas strādājuši mēnešiem). Šī muzikālā, nenosakāmam instrumentam līdzīgā skaņa, tikai cilvēku balsu radīta, sākas klusu un pieaug lielā kāpinājumā līdz spēcīgai vibrēšanai, ka šķiet − putni nobeigsies. Tā ir kā dabas dzīvības spēka esence. Šeit tā izsaka putnu apņemšanos pildīt kopīgo lēmumu − doties meklēt savu karali. Šīs skaņas lielais kresčendo beigās skan ar tādu spēku, ka pavīd doma, vai viņi spēs lugas tēlojumā sevi vēl vairāk kāpināt, kā tam izrādes nobeigumā jānotiek? Pītera Bruka inscenējuma veids, šķiet, nav arī tam domāts. Beigas nedod visas atbildes un atrisinājumu. Moments, kur daudzi putni noliek savas skaistās galvas, ceļojumu neizturējuši, ir tikpat varens kā tas, kurā citi iztur līdz ceļojuma beigām. („Ceļojumā bija jādodas, lai beigās saprastu, ka tas nav bijis vajadzīgs. Viss, ko meklējam, ir atrodams mūsos pašos, bet, lai pie šīs atziņas nokļūtu, ceļojums ir nepieciešams…”)

Pēdējās izrādes beigās pār visu skatuvi un visiem tēlotājiem no publikas nolija ziedu lietus. Tā bija izteiksmīgākā atzinība izrādei, kurā nav viena varoņa, bet ir aktieru grupa ar daudziem maziem un vienu kopīgu lielu sniegumu.
———————————————————————–
STĀSTS NO «LITERATŪRAS UN MĀKSLAS» 1992. GADA KONKURSA
Prom no mājām
(Kanāda)

Literatūra un Māksla 16.04.1993
Treji Vārti 01.08.2008
————————————————————————
Puķes    
Tēlojums 
Austrālijas Latvietis 2.05.1975
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————
Pūķu svētki     
Tēlojums  
Austrālijas Latvietis 23.09.1983
Treji Vārti 01.07.1988
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Putni  
Tēlojums
Austrālijas Latvietis 28.09.1984
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Rablē, Moljērs, Prusts   
Ceļojuma piezīmes Francijā par slavenām Luāras pilīm
Austrālijas Latvietis 6.08.1971

[some line drawings of churches, castle-like town and village – artist not identified]

Also: Būs skaista diena
———————————————————————–
Rozes
Pastāsts

Treji Vārti 01.05.1990
Also: Uz tilta
————————————————————————
Sābrs    
Stāsts
Londonas Avīze 16.12.1983
Londonas Avīze 23.12.1983 (1. turpinājums)
Austrālijas Latvietis 2.11.1984
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Sajauktās piezīmju lapas no jūtu sajauktām dienām  
Calgary Latvian newsletter pamphlet 1990 or 1991
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Sarma — Austrālijas Latviešu jauno rakstnieku tēvs
(Aina Neboisa &) Erna Ķikure
Jaunā Gaita Nr.48, 1964

Un „Cilvēkam, tāpat kā kokam – jāaug, cik tālu vien var; jāizveido, jāizsaka sevi, cik vien iespējams…” teica Sarma, raudzīdamies pa savas istabas lielo logu dārza kokos, kas bija pilni lietus un vēja, svētdienā, kad biju aizbraukusi viņu apciemot. Šais Sarmas vārdos nav ne optimisma, ne pesimisma, bet drošs, liels spēks.

Sarma ir pats kā stiprs un sīksts koks, kas stāv, nebalstīdamies ne pie viena, visu panesdams, augdams un sakuplodams ar neatlaidīgu spēku.

Strādādams prozā un dzejā, laizdams klajā grāmatu pēc grāmatas, strādādams arī ar otu un grebumu nazi, urbdamies rakstos joprojām pēc jaunām zināšanām, kas aptver tautas un laikus, Sarma ir aktīvi bijis klāt sava laika trimdas notikumos, palīdzējis, vērojis, spriedis, vērtējis tos no lielākā līdz mazākam, meklējis, šķirojis un sadzirdējis kā zāles augšanu ik rindu un teikumu, ko Austrālijas latviešu jaunie rakstnieki mēģinājuši sacīt. Sarma pazīst katru, ir cerējis uz katru un devis tā spējām savu ticību. Sarma ir ar tiem kopā tuvu un tālu, viņš ir atbildējis simtam vēstuļu, ir atradis ko teikt par visdažādākās dabas jautājumiem, izcilājis kā nītis audeklā viņam pienestās problēmas un arvien pratis teikt, ka audeklam tikai aušanas vaina, jaunos sarežģījumos no jauna bijis ar mieru palīdzēt un meklēt, kur jāsien vai jāatraisa kāds mezgls. Tas ir lielākais devums, ko jauns rakstnieks var saņemt no ārpasaules – piedzīvojuša rakstnieka patiesa līdzdalība un atbalsts.

Sarmas nozīme kā Austrālijas latviešu jauno rakstnieku audzinātājam ir vienreizēja, un viņa lielumu un daudzpusību šinī darbā pilnam varēs novērtēt tikai pēc gadiem.

Sarmas darbs šinī laukā sniedzas vēl tālāk aiz pašu rakstnieku pulciņa tā lasītājos, sabiedrībā. Austrālijas latviešu rakstnieki nav vieni, ap viņiem cieši, kaut ne vienmēr dzirdami un redzami, stāv viņu lasītāji – grāmatas iespiež, pērk, lasa, dzejoļus deklamē, tos saista ar notīm, dzied, par tiem runā, strīdas, spriež, tos vērtē, gaida jaunus. Ja sabiedrības doma tiecas šādā virzienā (kas ir svētīgs literatūras augšanai), tur liela daļa nopelnu Sarmas spēkam, viņa personībai un darbiem.

Protams, trimdas rakstnieku likteni nav iespējams grozīt pilnīgi. Rakstnieka darba īstai attīstībai trūkst vides, trūkst veselas, augošas tautas, trūkst materiālas neatkarības, un pat valoda, rakstnieka ierocis un dzīvība, stāv kā trešais dēls pasakā – apvilcis sev apkārt burvju loku, nezinot, cik ilgi tā spēs izturēs, iespējams, ka nezvēri klups pāri un to iznīcinās. Zinādams, apsvērdams un neslēpdams šos apstākļus, Sarma tomēr mudinājis rakstīt. Paklausot viņa mudinājumam, nevar pievilties: Sarma rakstnieka darbam neredz „vainagošanos ar panākumiem”, jo cita panākuma nav pašam rakstniekam kā vien tā darbs pats, darba process, norise, tā izdzīvošana, piepildīšana. Kad kāds darbs uzrakstīts – svarīgākais beidzies, var sākties cits darbs. Svarīgais ir pati radīšana, domāšana, meklēšana, izteikšana, cilvēka gara aktivitāte, augšana, veidošanās. Tas rakstniekam tiek par viņa darbu, un ar to tam ir jāpietiek. Sarma nesaka pat to, ka rakstnieks ar saviem darbiem varētu izkļūt no savas cilvēka vientulības, piekļauties citam cilvēkam, rast kaut tālus draugus un sapratējus. Sarma domā, ka katrs uzrakstīts un iespiests teikums ir padots kaut kam svešam: pārprašanai, neizprašanai, citādai uztverei, lai tas viss nestu nopēlumu vai cildinājumu. Sarmas mudinājumā nav ilūziju, bet tanī tomēr paliek lielais, reālais spēks.

Sarmas atziņas par rakstnieka darbu līdzinās Pola Sartra atziņām par cilvēku un tā dzīvi vispār: „Nav citas īstenības kā vien darbs. Cilvēks nav nekas cits kā viņa nodoms; viņš eksistē tikai tiktāl, cik tas sevi izteic; viņš nav nekas cits kā savas darbības kopsumma, nekas cits kā – pats sava dzīve.” („There is no reality except in action. Man is nothing else than his plan; he exists only to the extent that he fulfills himself; he is therefore nothing else than the ensemble of his acts, nothing else than his life”).

Šinī laikā, kur arvien izskan doma – nekas nav drošs, šī ir visdrošākā mācība, kas pievērš sev un darbam. Tādēļ Sarmas devums Austrālijas latviešu topošai rakstnieku saimei ir tik liels. – „Cilvēkam, tāpat kā kokam, jāaug, cik tālu vien var…”
———————————————————————–
Šartras katedrālē   
E. Ķikures Francijas ceļojuma piezīmes  
Austrālijas Latvietis 24.12.1971


[Dievs noraugās Jakoba cīņā; Toms noķer zivi; Lūgšana
Details of Cathedral sculptures (13. g.s.) origin of the photos not indicated]

Also: Tu prasi patiesu stāstu 
—————————————————————————————————
Saruna ar īrieti          
Jaunā Gaita 1981, Nr.133

„…Laiku pa laikam sagrābj šis lielais pretīgums (liekas, tas parasti notiek ap Ziemsvētku laiku),” Silmeža kundze domā, noģērbjoties, novelkot kurpes pēc nāciena no maza sabiedriska notikuma, no pirmsziemsvētku sanākšanas pie Paula. Viņa domā: Viss lielais pretīgums pret – angļiem, angļu valodu, visu viņu būšanu. Sevišķi viņu valodu. Jā, pret viņu valodu, kas ir kā sērga visur, visur, vienmēr tā, tikai tā… Varētu domāt, tā kāda mentāla kaite, nervi, šis nelabums, bet tas uzbrūk fiziski – liekas, ir līdz kaklam, pāri galvai, pilnas acis, pilnas ausis, varētu atgrūst, izgrūst to no sevis, skrāpēt nost kā kaut ko pielipušu, bet esi pilns kā spaļu… Vari tikai šņākt – anglofoni, anglofoni, anglofoni… Tas ir viņu pašu sev uzliktais vārds. Tas nav nekāds lamu vārds. Varbūt tomēr – tāds lamu vārds kā mums: Gatavais leitis! Īsts turks! Ak tu, polis! Krievu uts… Kad kādu laiku tā pie sevis šņāc – anglofoni, anglofoni, anglofoni… nekļūst labāk! Varbūt tomēr mazliet… Asimiloni… Pats vainīgs – nerunā angliski, nedaries, novērsies… Uz kurieni? Kur citur? – Savā vidē! Savā ceļā! Kā? Aizbāz ausis? Aizsien acis? Runā skaļi savā valodā? Ēd no sava dzintara podiņa? Iekūņojies… Cik ilgi? Jāiet arī ar anglofoniem, caur anglofoniem, jācieš kā nāve viss verinaisais, hovdujufilais, havegutaimais…

Pēc šīm Paula viesībām viņa bija nākusi kājām caur nakts kluso ielu, apmetusi vēl līkumu – lai izklaidētos, nomierinātos, bet veltīgas, nepamatotas (varbūt…), nelabas dusmas vārījās tālāk. Labā nakts nebija nekā laba darījusi. Nu – trīsdesmit gadi emigrācijā. No zemes uz zemi. Nekur tu nevari būt mājās – nepamanāms, savs, savā vidē. Vienmēr un visur – tu esi kaut kas cits, tava izruna, izskats, apģērbs (tepat pirkts…) – vienmēr tu esi cits starp viņiem. Starp viņiem – parasti anglofoniem, jo viņi ir te un tur, uz ziemeļiem, uz dienvidiem, aiz jūras. Un viņiem kā tāds slepens uzdevums ir – arvien no jauna izpētīt, vai tu esi eiropietis, vai tikai neanglofons. Ja tie atrod, ka tu esi eiropietis, viņi no tevis mazliet raujas. Sevišķi te, šaipus Klusā okeāna, tur otrā, tālajā pusē… Un kas ir eiropietis? Kaut kas labāks kā neanglofons. Un kas ir neanglofons – tas, kas nav nācis no Eseksas, Saseksas… Eiropietis arī nav nācis, parasti nav nācis no turienes… Pauls bija pārcelts te, šai apvidū, nupat nesen, savā darbā, varētu teikt – paaugstināts. Un šīs bija viņa pirmās viesības viņa biroja darbiniekiem pirms Ziemsvētkiem. Tādēļ tie uzbruka ar tādu izpētīšanas spēku. Viņas domas bija pavisam sajauktas. Viņas domas?… Vai tās tikai viņas domas? Un kas viņa pati – Kalniņa kundze, Ozoliņa kundze, Silmeža… Nē, to neviens nevar izteikt. Te saucas tikai kristībvārdos. Enn, Merī, Merīenn… Izmēģinājušies viņu saukt savās Meriannās, beidzot tie arvien viņu sauca – par Solmeža kundzi… Tātad viņa tomēr vēl eksistē – ir…

Silmeža kundze beidza dusmoties vispārēji, abstrakti par visu to, kur viņa bija un kā tas viss bija, un mēģināja atcerēties visu sīki, kā tas bija noticis, kā viņa atkal tika palikta zem mikroskopa. Vai tā viņai likās, tā viņa jutās tagad. Tā bija tā īriete, kas to izdarīja. Pauls vēlāk teica, ka viņa esot sociāliste. Un valodīga, kas uzkrīt un izplēš, ko vēlas. Sociālisti viņu varētu vērtēt tiktāl, ka viņa atzina, ka… „Frančiem jau ir tiesības. Tikai, tikai, ja tikai, tikai…” Jā, un tad viņa, Silmeža kundze, nē – es, Elda, jo īriete nevarēja izteikt Silmežs, jā, tad es, domā Silmeža kundze, es nenocietos:

 „Viņi aug! Cīnoties viņi visu laiku aug…” Tālāk es arī netiku ar to – bet jūs lielāties, uzpūšaties, piepūšaties ar tukšu gaisu… es tikai atkārtoju:

 „Viņi aug cīnoties. Tas nekas, ja tas ies ilgi. viņi izaugs…”

 „Jā, jā, jā viņi izaugs…” īriete pievienojās.

„Jā, viņi izaugs…” viņa atkārtoja to tik priecīgi ar smaidu balsī, ka es sadzirdēju atkal parasto: „…kur nu viņi izaugs, …” un sāku iekaist:

„Jūsu briesmas ir tās, ka jums ir par daudz, visa par daudz…” es sprediķoju, un viņa pievienojās:

„Jā, mums ir par daudz, mums ir par daudz…”

Ne viena, ne otra mēs tad neizskaidrojām, ko īsti domājām. Es nezinu, ko īriete domāja. Un necentos izteikt, ko es domāju – ka anglofoni ir kā mūžīgs sūknis, kas uzsūc visu, ļaudis, viņu valodu, mākslu. Sevišķi jau mākslu, kuras viņiem te pamaz, ārpus viņu vecās tēvijas. Arī viņi ir patiesi tikai – emigranti, visa šī un otra lielā, un trešā lielā impērija… Bet tādas lietas acīs nesaka, un īriete atkārtoja un atkārtoja: „Jā, cik laimīgi mēs esam, cik laimīgi mēs esam…”

Tā bija mana kļūda, ka sarunas sākumā biju izteikusi kādu vārdu par to, ka arī mums bija daudz… Arī mums tagad būtu pilna māja antīku, vērtīgu lietu… Bet tas bija iznācis, apspriežot Paula jauno, tikko noīrēto un pārbūvēto māju ar skaistajiem nekrāsota koka griestiem un sienām, lielām sijām un visādiem šķērsspraišļiem. Un uz šīm sienām tik ļoti labi izskatījās gleznas, visi siltie toņi sāka ziedēt… Bet gleznas nebija – šīs zemes, kā sienas, koki, dabīgo ķieģeļu mūri, ja tās noņemtu, viss kļūtu tukšs. Nu – gleznās neviens te neskatās, tās skata un neredz, tikai runā – jaukas, jaukas, ļoti jaukas… Ļoti jauks laiks! Kāda jauka māja… Jā, aiz neuzmanības biju ieminējusies par antīkām lampām, kas man būtu. Īriete to bija sadzirdējusi kā vaimanāšanu un veikli iemeta, ieslēdza jau kādu agrāk iedziedātu toni:

 „…bet jūs turaties kopā! Runājat savu valodu. Savas paražas…”

 „Jā, dažbrīd, mēs runājam savu valodu, bet dzīve nestāv uz vietas, viss aug, mainās, veidojas, nāk jaunas lietas, jauni jēdzieni. Savā zemē tie dzimst ar savu vārdu. Te mēs nevaram lietot šīs zemes vārdus, nevaram arī runāt antīku valodu…”

„Jūs turaties kopā, nezaudējat savas paražas…”

„Nu jā… Gotlandē dziesmu svētki…”

„Ak, šie dziesmu svētki!” Viņa iedziedājās ar tādu jūsmu, it kā no mikrofona dzirdēju viņu atskaņojam kādu citu sarunu ar Kalniņiem, Ozoliņiem, Lielmež… Silmežiem? Kaut kur viņa bija bijusi kopā? Jā, viņa minēja, ka pazīst kādu citu mūsu ģimeni. Tas nekas. Tas labi. Bet viņas pārspīlētais mikrofona dziedājums lika man iekšēji salēkties un atkal – novaldīties. Es tikai cietāk teicu:

 „Bet tauta… Ja mēs ceram pastāvēt kā tauta, tad varbūt jau tur, ne vairs te…”

Es sāku justies nelāgi un rosījos pievienoties citiem viesiem, kas turpat apkārt trieca kādus piparotākus anekdotus, un viņi smējās, cits citu pārspēdami. Bet īriete pievirzījās man vēl tuvāk, vēl tuvāk, pavisam intīmi tuvu un klusā, patiesi pat nopūtu pilnā mātes balsī, kuras sirsnībai man būtu jātic, sāka runāt pusčukstus:

 „Man arī ir bērni. Grūti bērnus dabūt pie sevis, noturēt, lai tie dalās ar tevi… Es nevaru. Nevaru. Tie nedalās ar mani…”

Es brīnījos, skatījos viņas sarkanmatainajā galvā un klausījos, kas nu nāks? Un palīdzēju viņai runāt:
„Nevarat?…”
„Nevaru. Šis jaunais laiks te, …” Tas jau izklausījās bezcerīgi, tiešām…
„Bērniem jāaug līdz. Jāņem, jālasa, ko viņi lasa. Jāklausās…”

Tad īriete, atmetusi savu maigo mātes balsi, pēkšņi pavisam braši, skaļi sauca gluži kā zobārsts vai skolotājs, vēl brīdi aizturot savu apstrādājamo objektu:

 „Jūs esat lieliska! Bet tikai vēl vienu jautājumu, vēl vienu jautājumu tikai…”

Man bija jāgaida šis jautājums – „Vai jums nav bijis tā, ka jūs gribētu un nevarat bērniem pateikt to, ko tie nesaprot un ko jūs redzat…?”

Šī doma ir tāda, ko, protams, katra māte kādreiz ir domājusi, bet:
„Neviens nevar iedot otram padomu, pēc kā tam vēl nav radusies saprotama vajadzība…”
„Jūs domājat viņam, bērnam, jāpiedzīvo viss, lai zinātu, saprastu?…”
„Tā tas ir. Mums der tikai tas, pēc kā mums mūsu pieredzē ir radusies vajadzība. Teorija, citu gudrība mūs neaizsniedz…”

 „Bet vai jums nav jācieš? Vai jums nav grūti, ja jūs savu prātu bērniem nevarat iedot?”
Es biju nocietinājusies līdz niknumam un saucu:
„Bet jūs jau neesat pravietis! Dzīve ir nenosakāma. Mainīga. Ikkuru brīdi tā var ņemt citu virzienu…”

 „Jūs esat lieliska,” īriete sauca, it kā izrakstot man apliecību, „esmu pārsteigta, pateicīga satikt personību…”

Un man bija viņai jāpateicas!

Un nu es nevarēšu aizmigt. It kā es būtu bijusi zooloģiskā dārzā, kādā nodalījumā… apskatīšanai… Un atkal –

Es zinu, ka tas tā gluži nav. Vaina ir arī manī. Trīsdesmit gadi emigrācijā…
—————————————————————————————————
Saruna dzimšanas dienas svinībās     
Latvija 24.01.1983

Aicināta kaut ko pastāstīt, Ābolīša kundze negribīgi iesāka:
„Par mūsu pusi nav daudz ko stāstīt. Viena diena kā otra. Darbs un darbs…Dzīvākie notikumi šogad pīļu ģimenē. (Mums ir tikko iesākta pīļu saimniecība). Pīļu tēvs – Andrievs un divas sievas – Bertiņa un Mābele.

Pīles ir pavisam citi radījumi kā vistas. Vista kliedz un brēc cauru dienu, un tam nav nekādas jēgas. Tāpat – vai vista, no visām trīs tūkstoši vistām, ir kādreiz paskatījusies jums tieši acīs un kaut ko – domājusi? Pīle gan: noskata jūs ar vienu aci; vai arī ar abām, ja jūs skatāties uz viņu tieši no augšas, noskatās jūs ilgi un gari, un skaidri redzams – spriež par to, ko redz. Tāpat, ja pīle ko saka, tad tas kaut ko nozīmē. Mābele neapēd nevienu pasniegtu kumosu, neuzlielījusi un nepateikusies. Kaut kam labākam viņa tieši uzgavilē: ‘Ai, ai, aīī!’

Bertiņa ir lietišķāka. Viņa ir mana vīra mīlule. Vīram patīk blondas. Bertiņa pēc dabas un, var teikt, arī pēc skata, lai gan tās abas ar Mābeli ir baltas, ir – blonda. Tā skrien un rīkojas, galvu nepaceldama.

Kad Bertiņa pirmo reizi perēja, viņa vienmēr skrēja uz šķūņa priekšu pie vīra pēc graudiem. Viņa vienīgā jau arī tos tur dabūja…

Reiz šķūnī vīrs, tikko motoru iedarbinājis, nebija Bertiņu sadzirdējis. Beidzot tikai visiem motora trokšņiem cauri ieklausījies – kas tur tik neatlaidīgi klaigā? Sācis skatīties atpakaļ – Bertiņa. Stāv šķūņa durvīs un sauc aizsmakusi pilnā balsī: ‘Hei, hei, heīīī!’ Kad olas perējamas, tad jau nevar ilgi apkārt skraidīt un rindās gaidīt.

Un Andrievs – skaists putns, sevišķi kad jaunāks bija, tagad tā kā par daudz piebarojies, veļas kā maiss. Bet lielisks tēvs, vienmēr rūpīgs un labs, atdod visu ģimenei. Aizkustinoši noraudzīties, ka viņš pats neņem ne kumosa, pabīda tikai mazos uz trauka pusi, maigi saņem katru knābī, vēl un vēl. Taisni kā noglāsta un noskūpsta. Mazie arī ir kā dzīvs zelts…

Bet Andrievs ir milzīgs tēviņš. Ar divi sievām tam par maz. Un no tā ceļas viss tracis. Kad vēl abas būtu kā Bertiņa. Tā ir pacietīga, paklausīga dvēsele. Kas jādara, tas jādara. Bet kur nu Mābele!

Vispirms jau uzmetās visiem par kungu. Valdīja pār Bertiņu un arī Andrievu, kad tie bija jauni. Mābele ir mazliet vecāka un no citas ģimenes. Mēs jau skatījāmies, ka tik viņa nenodara abiem jaunākiem pāri, sevišķi Bertiņai. Pret Andrievu viņa varēja manīt it kā maigumu – saņem aiz spārna, pieliek knābi, laiž arī pie ēdiena trauka reizē ar sevi. Turpretī Bertiņai arvien bija jānogaida.

Bet tad tās lietas grozījās. Andrievs ar Bertiņu sāka staigāt pārī. Kas Andrievs bija par kavalieri, ko visu Bertiņas labā nedarīja! Mābele nu kļuva pavisam maza. Laikam bija ļoti tas ķēries pie sirds. Visur atrāvās pēdējā. Savā galā būdiņā gulēja, pēdējā iekšā, pēdējā ārā. Par daudz nobijusies. Būtu varējuši dzīvot draudzīgāk visi trīs. Un Andrievs jau būtu tā gribējis…”

Ābolīša kundze bija ļoti aizrāvusies savā stāstā, nedzirdēja un nesaprata gandrīz neviena starpsauciena un jautājuma. Pāris interesantas dzimšanas dienas vieses paklausījās brīdi, paraustīja plecus un aizgāja uz citu stūri, nosakot: „Es tos cilvēkus nevienu nepazīstu.” Bet viņas pirmās klausītājas palika sēžot dziļā uzmanībā.

„Kad Bertiņa sāka perēt, domājām – nu gan Andrievs Mābeli pielauzīs, bet ne uz to pusi.
Andrievs bija tik viens un pamests, iežēloties varētu, bet Mābele staigā viena pati. Jau skatījāmies, jāpiebaro vēl mazliet vairāk un jāsūta uz pilsētu. Jo pašiem žēl, saprotiet… Bet ikreiz, noskatoties Mābeles gudrajā galviņā, kļuva viņas žēl. Vēl jāgaida.

Pirmās olas vēl atlikām prom. Tā viņa uzsēdās tikai uz piecpadsmit olām un izperēja četrpadsmit pīlēnus. Tie izšķīlās kā viens, vienā dienā, skaisti, veseli, skaistāki varbūt kā Bertiņas bērni. Viņas abas ir maskavietes, bet Mābele ir citas ģimenes, deguns tā kā garāks un tumšā zīmīte uz pieres lielāka, ļoti laba māte un visai iznesīga, tikai spītīgas dabas. Tagad ar Andrievu atkal naidā. Kā visādi viņš nav izmēģinājies salabt! Palīdzēja vadāt un barot bērnus, darīja visu. Mābele to atļauj, bet, kā Andrievs iet būdā uz viņas pusi, Mābele pa logu ārā. Nogrieztie spārni tai atauguši, dzīvo pa gaisu, pāri sētām. Andrievs dažreiz paliek būdā, kopj un silda mazos. Mābele no sētas lūr ar vienu aci. Andrievs vēro un gaida. Apgulda bērnus un šķielē uz Mābeli. Bet Mābele nenāk. Visu dara, kā pati vien grib. Bertiņa perē otrreiz. Mābele valda viena pati, sit Bertiņas pirmos bērnus, vazā Andrievu aiz deguna. Ja bērniem vienu otru reizi uzmet, tas nekas, bet viņa ir par ātru – audzē naidu. Kā bez vajadzības vienu saper, tā visi kļūst dusmīgi, izceļas tāda kņada, kur visi knābj cits citu, skrien, bēg, rausta, plēš. Ne pazīt nevar maigos radījumus. Tādi nemieri ir negaidīti un kaitīgi, novājina tāpat kā pārlieka peldēšana, tirgus putnam tas neder.

Peldēšana, protams, ir skaista kaislība, kam tā ir asinīs. Kad Andrievs un Bertiņa, un Mābele visi vēl bija jauni, vīrs iznesa ārā vairs nelietoto bērnu vanniņu, ielika zālē, pielēja ar skaidru ūdeni, lai dzeramais vienmēr būtu klāt. Kā jaunajiem putniem šī vanniņa patika un kā viņi ap to darījās, to vērts bija redzēt: pusteciņus, gāzelēdamies, cits aiz cita līkumo šurpu, turpu tad – splakš! vannā iekšā! Tūlīt pāri, ārā, līgodamies šūpodamies apmet lielu līkumu un atkal uz vannu – ūdens vien pajūk! Katrs, kas to redz, var saprast, ka maurs ar zaļo vannu vidū ir viens liels, spožs dīķis un tur peld trīs laimīgi ūdens putni.

Bet tagad Mābele kļuvusi tik rūgta. Atklāti viņas naids sāka izpausties, kad Bertiņa izveda savus otros bērnus ārā un Andrievs staigāja līdz, un visi bija tik laimīgi! Mābele gāja kā pūķis, jaucās jaunajā ģimenē un tā līdz šim. Andrievs, nevarēdams tos tračus panest, arī dažreiz apskaišas – aiziet, paliek viens pats zem citronkoka, visu pēcpusdienu. Bet var redzēt – prāts bēdīgs, staipa kaklu, aprunājas ar katru, kas iet garām.

Es dažreiz saglaudu – sak, nebēdā nu tik daudz, gan jau labi būs! Bet citreiz arī to nedrīkstu darīt, paliek pavisam nelabs, skrien pakaļ, ķer aiz priekšauta – nelaiž vairs vaļā! Es saku – vai tu traks, ko tu aušojies, precēts vīrs, ģimene, apdomā, kā tas izskatīsies…” Te Ābolīša kundze iztukšoja atkal viņai pielieto šerija glāzi, un Bumbērīša kundze atrada iespēju iespiest vidū savu aizcietušos balsi:

„Tas gluži tāpat kā man ar Lapmežiņa kungu… Nezinu vai jūs pazīstat?… Viņš saķer mani pie elkoņa un nelaiž un nelaiž vaļā – aizvedīšot mani un atvedīšot savā jaunā mašīnā, esot tur kāda laba balle provincē. Es saku – vai jums prāts! Ko jums sieva teiks, ja arī mans Vilis nekā neteiktu… Mums ar Lapmežiņa kungu labi sapas dejošana, bijām tai vakarā daudz dejojuši. Biju aizgājusi viena, bija tāds groziņu vakars, Vilis negribēja iet, lai ejot viena, kādam jau jāejot. Tā es aizgāju. Un Lapmežiņa kungs mums tikpat kā rads. Ar vienu kuģi braucām. Jau viņš man visu vakaru runāja – kur Vilis? Kas ar Vili! Kāpēc Vilis nav līdz? Es tik smējos – vai man tik vien kā Vilis? Un tad tikai atklājās, ka sieva viņam prom. Aizgājusi. Es no brīnumiem ne attapties! Bija vecāka par viņu, nekā sevišķa, bet viņš viņu tā uzmanīja, bija tik labs un tik labs, traukus palīdzēja mazgāt… Un ka vēl teiktu – kāds nesimpātisks, – bet Lapmežiņa kungs izskatīgs cilvēks. Un aizskrējusi ar citu. Kā vēl viena… Tīri žēl Lapmežiņa kunga, tāds simpātisks, glīts cilvēks…”

„Es redzu. Es saprotu… Mābele, tā tas ir un tā tas paliek… Mābele būs vien jāsūta uz pilsētu…” Ābolīša kundze mēģināja atdabūt savas runāšanas tiesības, bet klausītājas kļuva strupas.

„Uz pilsētu? Vai jūs domājat tur labāk? Ja nu vēl kādā labā skolā?”
„Es, kundze, runāju par – pīlēm…”

Ābolīša kundzes balss pazuda citu runātgribētāju pulkā.
—————————————————————————————————
Saules brālis 
Stāsts  
Austrālijas Latvietis 13.05.1983
Treji Vārti 01.01.1991
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————
Ernas Ķikures miniatūras
Siļķu zvejā
Treji Vārti 175, 01.01.1997

Var runāt par nāvi dienām un – justies labi. Iziet, atstāt teikto uz galda, atvilktnē vai kādā klausītājā. Ievilkt svaigu gaisu krūtīs, redzēt nosistus putnus un dzīvniekus ielas malā, dzirdēt aizaurojam ambulances mašīnu un netraucētā mierā ieiet kafejnīcā vai kādā bārā, sūkt kaut ko atspirdzinošu, garšīgu un justies labi. Var turpināt domāt par nāvi, iznīcību, beigām un atrast jaunus apgalvojumus, motīvus sāktajā argumentā vai apcerē.

Bet nāk brīdis un droši projām teiktais pēkšņi krīt atpakaļ virsū uz paša un ir smagi, top tumši, nepanesami un – tā tas nevar iet…

Ne ēdiens, ne dzēriens, ne kolēga, ne diena – neder. Nelīdz. Un ja nenāks kaut kas, kaut kas labs, prieks, īsts prieks, laime, nenāks tūlīt, drīz – būs par vēlu, nederēs, nelīdzēs.

Ir runāts par to, kas ir, kas notiek – par nāvi, slimībām, neizbēgamo. Runāts dienām un dzīvots ar to. Beigti putni ir redzēti ielā, sabraukti dzīvnieki, ambulances mašīna aizkauc – kaut kur tur. Tur. Ne te. Bet nu – pēkšņi…

Kas ir tas – pēdējais piliens, kas pielej – un līst pāri, un pludo, un noslīkst?

… ķeras pie salmiņa. Jā, salmiņš, sīkums, sīks sīkums, tik sīks kā putna čirpsts, kā lietus lāses iemirdzēšanās lietussarga malā – atkal izrauj ārā, sausumā, ar soļiem uz ceļa. Ceļš ir labs. Ceļš ir glābiņš no ļaunākā. Bet mūžīgi arī tas nevar līdzēt. Kaut kur tam kādreiz jāaizved, kas ir vairāk, kas ir patvērums. Kur? Kas? Ceļš… Iela… Dārza celiņš? Soļi, kas nāk. Cik bieži tas ir tā, ka tie ir soļi, kurus gaida, dzird, pazīst. Vai tie nāk, tuvojas, vai tie stājas? Jeb tie iet garām? Nāk tie, kurus negaida. Bez mūzikas. Bez gaismas.

Vai tu esi gatavs, kad tie soļi nāk, ko gaidi? Vai iepazīsti tos – kad tie jau garām. Tad atceries, dzīvo atmiņās un izdomā, iztēlojies to, kas nav ne bijis, ne tuvojies. Vij kaut ko no ēnām.

Kaijas šūpojas augstu un krīt ūdenī. Cita caur citu. Pilns gaiss un ūdens. Tā nevar būt rotaļa. Jaunas kaijas – pelēkas balto vidū – mācās krist uz ūdens un celties no ūdens, krist ātri kā iznīcinātāji ar knābi ūdenī, tad ātri apgriezties peldus un ātri izrauties spārnos. Siļķu nākšanas laiks ir tuvu. Siļķu bari nāks te jūrā garām. Siļķu nārsta laiks – divi nedēļas. Varbūt pat ne tik. Varbūt tik garām ejot. Kaijas māca jaunās, trenē dienām, kā zvejot siļķes, kad tās būs klāt. Šie manevri ir skaisti – uz upes tumšā ūdens, uz straumes, kas plūst pilna un ātra pēc lietiem, baltie spārni ieblāzmojas krītot, ceļoties, krītot, ceļoties. Viņu uzcītība ir liela, izskatās kā rotaļā. Viņu spārni pār ūdeni, pār marta dzidruma pilniem kokiem, krūmiem, zariem krastos ievedina dzīvību domās. Straume, griezdamās upes līkumā, met garu, baltu vilni uz tumši zaļa, dūmaini zaļa ūdens.

Dzīve. Trauksme. Varbūt ir jāzvana kādai kuģu kompānijai, jārezervē vieta. Jādodas uz ūdens.

Siļķu zvejā?

Jā, varētu teikt arī tā.
————————————————————————
Sirmā stunda  
Miniatūra
Austrālijas Latvietis 24.02.1989

Tas neatgadījās katru dienu, bet tas varētu notikt ikvienā diena, ikvienā gada laikā (varbūt tomēr visbiežāk pavasarī), kad māte, krēslai metoties, apsēdās un teica: „Pasvētīsim sirmo stundu!” Visi soļi tad piestāja, visās sejās apkārt tad iemetās smaids un tās pavērsās pret māti, it kā vēl pārliecinoties par viņas aicinājumu.

Tas varēja būt pēc vakariņām, pēc garas, darbīgas dienas, varbūt ne viegli vien strādātas, steigtas, varbūt labi paveiktas darba dienas. Dažreiz vakariņu galds vēl varēja būt nenokopts. Un kāds tad veikli pacentās traukus iznest prom, vai arī viss kļuva atstāts tāpat, lai labdarīgā apstāšanās notiktu vēl nenobeigto gaitu vidū.

Visi aprima, piemetās kur kurais, visiem kļuva viegli, ja arī nekāds liels smagums līdz tam nebūtu bijis justs, kaut kāds pašas dzīves nopietnības grūtums kļuva nolikts. Balsis ieskanējās cita caur citu, kaut ko no dienas gājuma pieminot, vēl kaut ko apstiprinot, pavēstot vai īsi iejautājoties un apklustot, ar acīm, ausīm, ar visām maņām tverot, jūtot dienas šķiršanos, tās dzišanu un krēslas maigo sijāšanos. Vēl vakara gaismas pablāzmoja debesīs, ieslīdēja, iegaismojās kāda vēla pūsma, kādi trokšņi no dzīvās dabas apkārt izskanēja un apklusa – diena šķīrās, viena diena dzisa, gāja uz savu galu. To varēja kā brīnumu pārdzīvot, to, kas notika katru dienu un ko no darāmā, ejamā neapstājoties nekad nepamanīja.

Kāda mugura atspiedās dziļāk krēsla atzveltnē, kāds plecs, kāda locītava kļuva nežēlojoties, kā pa pusei slepeni, pabraucīta, kāda darba savilkta sāpīte aizmasēta, ļaujoties dzīves labam brīdim tuvākā kopībā, jūtamākā mājas sargājumā, naktij nākot.

Mātes balss – „pasvētīsim sirmo stundu!” – bija radījusi sērīgi laimīgu, mazliet mistisku sajūtu, prāti bija atvērti atrast iekšēju gaismu un siltumu dienas gaismas dzišanā, redzēt beidzot krēslas sabiezēšanu visos kaktos, tumsas pāri klāšanos visam, līdz seja seju vairs nevarēja samanīt. Un tad bija laiks celties, iedegt lampas, aizvērt logu slēģus, ņemt rokās kādu rokdarbu vai grāmatu, pārmīt vēl arī pāris vārdus par rītdienas darāmo, vēl pateikt arī ko priecīgu, iesmieties. Dažreiz arī jau – tikai doties pie miera.

Vasaras vakaros lampas gaisma vairs nebija vajadzīga, diena bija izstiepusies gara, un krēsla, kas vērtās jau nakts tumsā, vēl arvienu bija tik caurspīdīga, ka ļāva vēl tāpat kādu sīkumu piekopt, nolikt vajadzīgo [some text missing].

Sirmās stundas svētīšana bija atpūtinājusi locekļus un garu; cilvēks bija guvis brīdi spēcinātāja miera, saskāries ar universu, kas bija tam tuvu klāt pienācis.

Austrālijā sirmās stundas nav, tā ir tik īsa, ka gandrīz nemanīta ieslīd naktī. Saule nokrīt, iegrimst jūrā vai pilsētas jumtos, ir brīdis ļoti krāsainas debess, brīdis spēkpilnas kosma mūzikas, un tā jau ir dziļa tumsa. Taču Austrālija ir ļoti liela, plaša zeme; varbūt kaut kur arī viņai ir šī garā, ilgā krēslas stunda. Ziemeļu zemes sirmā stunda.
—————————————————————————————————
Skapis
Impresija                   
Austrālijas Latvietis 19.09.1986
[Slight variation on section in Kā plūsti, Aiviekste?]
—————————————————————————————————


Spiets
Austrālijas Latvietis 08.12.1978
LĪDZ AR STĀSTU SPIETS,
kas iespiests šai lappusē, rakstniece Erna Ķikure, agrākā sidnejiete, sūta A L lasītājiem sveicienus no Vankūveras, Kanādā, ar augšējo kartīti, kurā attēlots Kanādas Klusā okeāna piekrastes indiāņu totēms, rādot ērgli, kas uzmeties lācim.
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————-
Ernas Ķikures miniatūras
Stādi 
Jaunā Gaita, 1982. Nr.137.
Treji Vārti 01.01.1997
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————-
Stāsts par jauno māju
Treji Vārti 01.11.1997

Ilija ar sievu, diviem padsmitgadīgiem dēliem un diviem ļoti lieliem suņiem jau divi mēneši dzīvoja savā jaunajā, lielajā mājā. Iepirktajā lielajā mājā, tādu jau nevar uz reizi nopirkt. Pārdeva savu veco, mazo, bet citādi vēl labo mājiņu un sāka dzīvi jaunajā, lielajā mājā, bagātnieku apvidū. Radi un draugi kāroja to redzēt, bija jārīko viesības vēl pirms Ziemsvētkiem.     

Viesības bija priecīgas. Radi un draugi pieticīgi, ja nebija sagādātas vēl jaunas mēbeles, sēdēja uz dažādiem soliņiem un kastēm ap bagātīgi, kā arvien, klāto galdu.                           

Pats jaunās mājas saimnieks nenokavēja pie maltītēm būt klāt citu vidū, lai arī viņš visu citu laiku mazgāja traukus virtuvē. Bet tāpat bija nodarbināta viņa sieva un izpalīdzīgās paziņas un radinieces. Tomēr mazliet neparasti tas bija, bet neviens neko neteica un nejautāja, bija redzama Ilija nopietnā apņemšanās strādāt un izturēt, taupīt naudu un lielo māju nomaksāt un saukt drīz to par pilnīgi savu. Ilijas trauku mazgāšana savu viesību vakarā palika kā spēka zīme.                         

Ilija bija darbīgs un tā arvien arī sekmīgs. Vienkāršs būvstrādnieks, cēla jaunas mājas vai laboja vecas, no iekš un ārpuses, kā kuram darba devējam to vajadzēja, strādāja viens vai ar uzticamu palīgu, saucoties tad par būvkompāniju lielāka respekta dēļ, reklāmas dēļ. Ilija bija ieceļotājs, emigrants bez kapitāla, bet jauns. Apprecēja jaunu, skaistu, prātīgu sievu, kanādieti, audzināja divus dēlus, strādāja un dzīvoja savā nelielā priekšpilsētas mājelē.

Tagad viņš bija iepircis lielo māju bagātnieku apvidū… Dzīvoja jau tanī, savu mazāko māju pārdevis, lai būtu nauda lielās izmaksai, un mazgāja traukus šīs mājas pirmās svinībās — lai taupītu. Tas bija neparasti. Ļoti neparasti… Bet neviens neko neteica, visi zināja, kādas naudas grūtības Ilija uzņēmies. Viņa trauku mazgāšana visu viesību laiku rādīja to, ka Ilija cīnīsies, taupīs un strādās, līdz lielā māja būs viņa īpašums, izmaksāta.

Viesi jutās silti un omulīgi. Kurināja lielo kamīnu un runāja par plašo zemes laukumu pie mājas, kur varēs stādīt augļu kokus vai citus kokus un krūmus, varēs kurināt kamīnu bez rūpēm. Redzot, kā bērni platām acīm vēroja mākslīgo eglīti, kas stāvēja istabas vidū pie bērnu ziemsvētku dāvanu kaudzes, kāds no viesiem priecīgi sauca… Un ziemsvētku eglītes arī var izaudzināt uz pašu zemes… Un paši braukt un cirst to un mājā vest… Ja nu ar helikopteri… cits pazobojās… zinot moderno bērnu prasības. Lielajā mājā visi jutās silti un priecīgi un atvadoties lielīja Iliju un viņa māju un sirsnīgi vēlēja viņam un viņa sievai viņa dēliem laimi, laimi un skaistu, labu dzīvošanu.                     

Tikai vecā Bertas kundze ļoti nopietni un norūpējusies runāja par smagumu un darbu, ko lielā māja liks uz viņu rokām. — Lai veselība Ilijam par to trauku mazgāšanu… un puikām katram iemāciet viena ēdiena labu pagatavošanu, lai pāris reizes nedēļā jūs mierīgi variet apsēsties pie galda…                         

Taisnība viņai bija, bet vai mazajam cilvēkam kaut kas izdodas bez grūtībām un darba. Darba…
———————————————————————–
Sugas suns 
Stāsts 
Austrālijas Latvietis 6.04.1984
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Tulpes un rozes
Treji Vārti 01.03.1988
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————————————-
Upeslejās  
Fragments
Austrālijas Latvietis 5.12.1986

Upeslejās visas sievietes prata sajūgt zirgu. Un viņas vien jau savu zirgu (Beku) jūdza. Graudnieks (ar saviem zirgiem mājas otrā galā) un Vītrags (mazmājiņā) bija bieži vien vienīgie vīrieši Upeslejās.

Beks bija mierīgs zirgs. Tomēr piesargāties vajadzēja: pasukā krēpes, ausis, papaijā un ātri uzdabū iemauktus galvā. Tad ved, iebīda, bet ar labu, ilksīs – zirga pakaļpuse tad jau pa pusei nodrošināta pret negaidītu, varbūt pat neviļus izdarītu spērienu. Pārmet sedulksiksnu… nu jā, tur zem zirga vēdera no otras puses jānotver sedluksiksnas gals, to mazliet vēlāk… Tad uzmauc sakas zirgam kaklā, pareizi, nesajaucot slejas.

Nu, sakas ir smagas, un zirgam ir labi jāpieliec galva, lai īsāks sievišķis tās dabūtu tam pār ausīm. Bet tad jau šim jūgšanas rituālam zirgs ir padevies, tā sakot, uz inerces pamata darbojas jūdzējam līdz. Bet nav vēl viss tik viegli: sedulksiksnas viena gala cilpa jāuzvelk ilksī labajā pusē, un ilkss nu jātur augšā, to vairs nevar laist nokrist atpakaļ zemē, tātad lokam jau jābūt pie otras rokas; tad saku siksnas jādabū pāri loka galiem (vienam, tad otram, pārceļot loku pāri zirga galvai), ne par tuvu, ne par tālu, loka gali jāpievirza pareizā vietā pie ilksīm, jāpārmet sleji zirga mugurai (tiem jānāk zem zirga astes, bet to var izdarīt pašās beigās, kad zirgs jau sajūgts.) Nu nekavējoties jāsavelk un jāsasien saku siksnas zem zirga kakla, lai loks nenokrīt zirgam uz muguras, lai pajūgs turas un – stingri, ne par mīkstu, ne par cietu, jāsasprādzē sedulka, jāsasien sedulksiksnas gals ap ilksi, pareizi, ne par augstu, ne par zemu, un ja tā kādreiz ceļā atraisās vai kļūst vaļīga, jākāpj no ratiem, jāsasien. Un kur vēl groži! Tiem jābūt iznestiem, noliktiem turpat tuvumā un jāatsien iemaukti. Vai nu varēs braukt? Groži noslīdējuši zemē gar abām pusēm – jāpaceļ. Kā? Jāpaceļ, jāvelk no vienas puses, pārmetot otru pusi pār zirga muguru uz šo pašu pusi. Tad jātur un jāgaida braucējs. Vai zirgs jāved pie slitas, jāpiesien ar atvilktām grožu cilpām, uzmetot salocītu otru groža galu zirga mugurai. Jāiet istabā ziņot, ka zirgs gatavs, vai pašam ātri jāapmetas, jāģērbjas un jādodas īsākā vai garākā ceļojumā.

„Neaizmirsti paņemt pastu, raugu un ziepju zāles,” vēl noskan, kad jau sēdi ratos (uz līnijdroškas…)

Jā, ziepju zāles. Kad Vilma sāka dzīvot Upeslejās, vēl pirmā pasaules kara zīmes bija manāmas. Trūka šī un tā. Un cilvēki bija iemācījušies bez šī un tā iztikt. Ziepes, veļas ziepes, vārīja mājās. Nu jā, ziepju zāļu vajadzēja. Kādu laiku nevarēja dabūt arī tās. Kāds bija padoms, ar ko varēja aizstāt ziepju zāles? Sārms? Ļoti stiprs sārms? Ar sārmu tāpat varēja izmazgāt tīru veļu; kādu laiku bija jāiztiek bez ziepēm. Vilma un saimniece krāja vistīrākos, baltākos pelnus no visām krāsnīm mājā, tad veļas dienā labi izmērcētai veļai nāca pāri karstais sārms – caur vairākkārtēju maisaudeklu (iestiprinātu koka kūjās, lai to varētu pārlikt veļas baļļai) pār pelniem tur sūcās vāroši karstais ūdens, skaidrs, mazliet iedzeltens, stiprs, kodīgs; pareizi atšķaidīts, tas izkoda visus netīrumus, visus negala dīgļus no dvieļiem, palagiem, krekliem, varbūt vajadzēja dažus gabalus atstāt sārmā pa nakti, visiem derēja izsust. Dažus vajadzēja likt uz velētavas, izsist, izvelēt. Viegla izvelēšana derēja arī smalkajām lietām, tikai tā, lai neizsit pogas vai āķus. Ja tā, tad labāk tādu uz velētavas nelikt. Bet tādu gabalu nebija daudz, ar lielajiem bija tīri prieks pēc locīšanās karstos sutos pie veļas baļļas iziet svaigā gaisā un skaļā rakstā sadot pa grīstē sagriezušos pelēcību, kas kļuva acīm redzot baltāka.

Tā dažā skaidrā rītā atskanēja velēšanās no… jā, varbūt no Otriem Dzīšļiem vai Gnīdiņām, varbūt pat no Ceriem.

Upesleju saimniece bija ieprecēta no pagasta tāla, otra stūra, kur sētas bija tuvāk cita pie citas un šo no mājas uz māju sazināšanos darbā zināja labi; tā viņu iepriecināja un kā jaunās dienās vedināja paspēkoties. Paklusāk samēģinājusi velēšanās rakstu ar Vilmu, viņa smiedamās uzsauca: „Nu sadosim labi ātri un no visa spēka!” Un tad gāja vaļā skaļi jo skaļi, ātrāk un ātrāk, nobeidzot pēkšņi: „Tapat, tapat, tapat, tap tap!” Tā kā pašām ausis aizkrita, bet atbalsis atsitās no mežiem un laukiem un tālu kaimiņu jumtiem. Zināms, šādās reizēs vajadzēja likt uz velētavas veļas gabalu, kas to varēja izturēt un kam tas derēja – pāris grīstē sagrieztus trauku dvieļus vai kādu cukura maisu, no kura bija domāts taisīt galdautu vai kādu citu labu lietu, varbūt pat kādu labu vasaras apģērba gabalu, kostīma jaku. Vēlāk šie labie linu cukura maisi vairs nenāca tirgū. Tie bija rupja, vienāda auduma, kad pabalināja – spoži un stipri.

Kad izvelēti, steigties tad Aiviekstē no laivas gala izskalot (tikai uzmanoties, lai kāds gabals nesprūk no rokām un neaizpeld) un likt dārzā uz zaļas zāles, uz jāņogu krūmiem, lai saulē izbalo. Pakārts dvielis, palags vai audekla gabals nekad tik balts neizbalo kā zālē izklāts; tur saules stari krīt viņā visā tieši no augšas, pēc laiciņa – pagriez otru pusi! Jo zaļāka zāle, jo labāk izbalo. Un zāle ir tīra, lietus mazgāta, tikai bitēm nav jāuzkāpj basām kājām, gadās, iedzeļ pirkstu starpā – tad svētdienā dancotājs nebūsi! Dziedāšanu bites mīlēja, tikai kliegšanu ne. Un Vilma klāja dvieļus dārzā un dziedāja. Ne skaļi, tikai zumināja līdz ar vasaras sanēšanu. Viņa krāja dziesmas. Vienmēr nāca jaunas klāt: aizej kaut kur ciemā, tikai pēc rauga uz kaimiņiem, un atnāc ar jaunu dziesmu. Dziesmai „Divi sirmi kumeliņi” meldija nebija īsti palikusi prātā, ilgi nevarēja uzņemt īstos locījumus, beidzot dziedāja vien, varbūt mazliet citādāk nekā noklausītu. Bet tieši tādēļ to gribējās dziedāt un locīt un mēģināt. Par kumeliņu bija daudz dziesmu: „Dziediet, meitas, manu dziesmu”, „Dzeltens manis kumeliņš”, „Puiši jāja pieguļā” un „Tumšā naktē, zaļā zālē”, kas bija Vilmas vismīļākā. Dziesmas un sevišķi jau tās par bārenīti, dažreiz bija grūti izdziedāt līdz galam: aizžņaudzās kakls asarās. Vilma juta savu bārenes vai it kā bārenes dzīvi pie svešas mātes, lai arī tā bija laba un lai arī dziesmās bārenītei arvien viss izdevās labi. Tomēr asaras ātri riesās un ilgi turējās Vilmas garajās, melnajās skropstās, līdz viņa it kā vainīgi iesmējās un tās izpurināja. Gāja, slaucīja pagalmu.
—————————————————————————————————
Uz tilta
stāsts

Treji Vārti 01.11.1987
Also: Uz tilta
————————————————————————–
Vai ķirbis ir tikai ķirbis? 
Pastāsts
Austrālijas Latvietis 7.11.1986
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Vecā tēva gredzens
Treji Vārti 01.04.2007
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————————————
Vecu lietu izsolē
USA Žurnāls 01.10.1982
Treji Vārti 01.05.1994
Also: Tu prasi patiesu stāstu
————————————————————————-
Viesības 
Stāsts
Austrālijas Latvietis
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Viņas piezīmes
Londonas Avīze 06.01.1984
Londonas Avīze 13.01.1984 (1. turpinājums)
Londonas Avīze 20.01.1984 (2. turpinājums)
Londonas Avīze 27.01.1984 (3. turpinājums)
Londonas Avīze 03.02.1984 (4. turpinājums)
Londonas Avīze 10.02.1984 (5. turpinājums)
Also: Uz tilta
————————————————————————
Viņas vasaras piezīmes
Treji Vārti 01.09.1999 [may be the same as “Viņas piezīmes”]
————————————————————————
Viņi  
Austrālijas Latvietis 28.05./4.06.1971
Also: Būs skaista diena
——————————————————————————————————
Violetais eikalipta krūms  
No cikla Mēs un viņi  
Austrālijas Latvietis 21.11.1986
Rakstnieka Vārds (Latvijas Rakstnieku savienības izdevums) 11.12.1991
– Austrālijas rakstniecei Ernai Ķikurei šogad piešķīra J. Jaunsudrabiņa prozas balvu. Publicējam tēlojumu no viņas grāmatas ‘Ceļa akmeņu raksts’ (Kalgari, 1990).
Also: Ceļa akmeņu raksts.
—————————————————————————————————
Vītradziene    
Fragments 
Austrālijas Latvietis 8.11.1985
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Vītrags                                                                               
Stāsts 
Austrālijas Latvietis 14.12.1984
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Zemnieku gleznotājs ANDERSS CORNS [Anders Leonard Zorn]
Brīvā Zeme 04.04.1940

No zviedru māksliniekiem visvairāk pazīstams Anderss Corns. Dzimis viņš 1860. gadā Morā, Zviedrijā, un miris turpat 1920. gadā. Tur jau kā mazs zēns, ganos iedams, Corns grieza kokā govis un zirgus un krāsoja tos ar ogu sulu.

Pieaudzis Corns ar tēlniecību — kokā griešanu nodarbojās tikai starp citu, jo viņš kļuva par gleznotāju un grafiķi, bet spēcīga, plastiska formu izjūta manāma visos viņa darbos. 15 gadu vecumā Corns sāk mācīties Stokholmā mākslas skolā, tad mākslas akadēmijā, kur iesāk strādāt tēlniecībā, tad piegriežas ūdens krāsām un drīz gūst labus panākumus. Bet savu īsto izteiksmes veidu Corns atrod tikai tad, kad pēc ūdens krāsu gleznojumiem sāk darināt asējumus
———————————————————————
Ziemassvētku pusdienas
Treji Vārti 01.11.1982
Also: Uz tilta
———————————————————————-
Zirgs mirst (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1958
Also: Mūsu kaimiņš