Varbūt viņa bija meklējusi, varbūt – atradusi, Lita domāja, iziedama ārā no mazās ieliņas lielajā ceļā, kas bija grezns, ar augstiem kokiem gar malām, apkārt un sauli vidū.
Tad viņa sēdēja apstādījumos upes krastā. Jeb vai tas bija kanāls? Te, pa plašajiem apstādījumiem plūzdama, upe bija kļuvusi kanāls, pilsētiņas savažota, rāma, mierīga, netīra – ar trim baltiem gulbjiem. Kad tie ņēmās skriet savās sacīkstēs pa ūdens virsmu, viņu spārni un krūtis sita ūdens šaltis, kas mirdzēja un laistījās skaidras kā kristāls. Gulbjiem ūdens vēl nebija par netīru. Varbūt arī zivīm vēl ne – zēni staigāja, tupēja krastos ar makšķerēm. Cilvēkiem ūdens jau bija par netīru. Arī ārpus pilsētiņas, kur upe vēl strauji tecēja pa pļavām, upē vairs nevarēja peldēties. Ūdens vairs nebija pietiekami tīrs.
Bija vēl citur dažas tīras upes. Ne vairs te. Bet šī upe bija te. Šai pilsētiņā. Šai vasarā. Kad Lita bija te. Atnāca, apsēdās koka solā, smagajā solā ar atzveltni visgarām un elkoņu balstiem sola galos.
Lita sēdēja un skatījās uz tādu pašu otru solu tālāk celiņa malā un apbrīnoja tā viesmīlīgo izskatu. Tas bija dvīņu brālis solam, kurā sēdēja Lita. Bet solu, kurā sēd, nevar redzēt, nevar novērot tā raksturu, izteiksmi, apbrīnojamo aicinājumu.
Lita novaldījās, lai paliktu sēžot solā, kurā bija apsēdusies. Otrs bija – tāds pats. Viņa uzlika roku uz ērtās atzveltnes sola galā, glaudīja iebrūno, silto koku.
.
Dažas lietas šai pilsētiņā bija ievērības vērtas. Lietas ne gluži jaunas, bet arī ne mūžvecas – radušās no veselīgiem senčiem, no citām vecām, labos likumos izstrādātām lietām, šīs jaunās vai pusjaunās lietas nesa veco lietu labākās iezīmes tā kā šo solu pamatīgums, ērtums, smagums. Šiem divi soliem sānos bija iegriezts gada skaitlis un tās skolas nosaukums, kuras skolas skolēni šos solus darinājuši un dāvinājuši pilsētai. Vecai Anglijas pilsētiņai lauku un pļavu vidū. Jā, viņu smagums! Soli jau nebija jācilā kā krēsli no vietas uz vietu. Reiz dārza publikas ērtībai nolikti, tie varēja stāvēt gads gadā. Jau tā cilvēki sūdzējās, ka jaunieši savā nevaldībā apgāžot solu, pārnesot citā vietā, iesviežot upē.
Lita mēģināja to izprast. Domāja par to jau divi mēneši – iesviest solu upē? Noplūkt puķes? Nomest zemē?
Puķes bija plūkšanai. Tas nebija visai dabīgi, ka šos milzīgos, dučiem iekārtotos puķu laukumus nedrīkstēja ne ar pirkstiņu aizskart. Protams – nedrīkstēja. Nevar viens pats iztukšot… Bet kaut kas kļuva no tā nepilnīgs. Tikai skatīties? Staigāt garām? Varbūt pietika. Bija ļoti daudz jau tas. Bet tomēr… Jaunie… Jaunie… Vienmēr šie jaunie…
Jaunie te gāja kādu nakti, daudzas naktis, daudzus vakarus, pilni vasaras. Kā viņi varēja sēdēt, tikai sēdēt solā! Viņi sēdēja arī zālē. Viņi varēja sēdēt arī zālē. Blakām ziediem. Ziedi ir citādi, ja tos aizskar, noplūc, saņem saujā – tie ir maigi, valgi, dzīvi, svaigi, smaržīgi, vārīgi. Liec sev pie sejas, pie acīm, lūpām; liec otram pie sejas; plūkā, saspied, osti, skūpsti, ēd… Aizsvied. Un, ja tad dienā šur tur guļ zemē nomesti, samīti ziedi un tulpju dobes ir mazliet applūkātas – tas ir saprotams. Patiesi – tikai dažās vietās, pāris naktīs tas tā bijis, noticis. Ļoti, ļoti maz…
Bet kā ar soliem? Apgāzt un iesviest upē? Izdzer alu, sasit kannu. Sēdi, guli, glaudies solā, celies un aiz laimes apgāz to. Un, sava spēka izbrīnīts, ņem to pār pleciem, nes, iemet upē. Izpeldini to karstā vasaras naktī kā zirgu.
Lita varēja to saprast. Un tas bija jau divi mēneši, kopš viņa varēja to saprast, ko svešā sieva nesaprata, kura bija apstājusies turpat pie tulpju dobēm, kur Lita stāvēja. Viņa bija sākusi Litai sūdzēties par jauniešiem, izlaistiem, neaudzinātiem. Varbūt viņa bija pārpratusi Litas domīgo stāvēšanu un raudzīšanos tulpēs, kur dažas bija nolauztas, izmētātas, iemītas lietus peļķēs. Lita nedomāja par šīm samītajām, par kurām žēlojās svešā sieva. Lita domāja par to, kā viņa varētu izteikt dzīvo tulpju skaistumu, varbūt tikai izprast – ko tulpes viņai darīja? Ko tulpes viņai darīja, kad viņa tā stāvēja viņu priekšā? Bija tā, it kā katrs zieds, katrs ziedu kauss, kas bija noslēgts ar savu saturu, sakļāvis ziedlapas ap savu sirdi, it kā katrs siltais zieds (viņi bija tik vēsi un tomēr – likās dvašoja siltumu), it kā katrs zieds, tvīkdams savā vēsajā siltumā, atstieptos līdz viņas sejai un dotu viņai dzert, atvērtu acis gaismas krāsām, ļautu dzirdēt ziedu mūziku. Un tālāk viņa bija domājusi par – to, kura dēļ viņa bija nākusi uz parku un kas tam, Viņam būtu jāzina par šīm tulpēm, būtu jāsaņem klēpis tulpju. Šai iekšējā monologā Lita bija stāvējusi, līdz svešā sieva izrunājusies bija viņu atstājusi. Jau toreiz, kad ziedēja tulpes, vasaras līksmība bija Litu aizvedusi prom no prātīgas domāšanas. Jauniešu nakts nedarbi viņai nelikās nekādi briesmu darbi, pat ne īsti nedarbi. Tagad lielajās dobēs visos laukumos ziedēja rozes; sazarojušas, sakuplojušas, zieds pie zieda kā sarkani, balti, rožaini un zeltaini mākoņi. Un viņa sēdēja solā un gaidīja.
.
Lita noturējās, lai neceltos un nedotos uz otru solu. Kādēļ uz otru? Aiz nemiera. Tur pie otra sola rožu dobe piekļāvās tuvāk, un celiņš veda kalnup tuvāk lielajai ielai, kur aiz plaši atvērtajiem vārtiem redzēja ļaužu pūli plūstam nerimtīgā kustībā. Tur citu vidū drīz viņa pamanīs Viņu nākam. Ja arī viņa būtu aizdomājusies un raudzītos visam pāri neredzīgām acīm, viņa nāciena kustība ieplūstu viņā patvarīgi kā… kā kas? Varbūt – kā mūzika. Kā kaut kas, ne ar ko citu nesalīdzināms. It kā Viņa ķermeņa kustības būtu atraisījušās no Viņa pleciem un celtos, šūpotos no visa reālā ārā kā kaut kas abstrakts, visu aizsniedzējs. Un tad Viņš būs ārā no drūzmas, viss redzams, nāks ātri ar tādu kā smaidu, kā gaismu sejā, pielieksies, noraus dažus rozes ziedus… Vai līdz ziemai šais dobēs vēl kaut ko stādīs? Vai šīs rozes te apmainīs ar kādām rudens puķēm? Kādām? Vai tas jau ir viss – šīs rozes? Vai tūlīt būs rudens?
Lita bija pietrūkusies kājās, satvērusi sola silto, gludo atzveltnes koku kā atsperdamās pret to, kā atgrūzdamās no krasta, viņa spēji apgriezās un devās prom uz otru pusi, uz parka otrajiem vārtiem. Viņa neskrēja, bet gāja ļoti ātri, lai nepamanīta nokļūtu celiņa līkumā aiz apsēm, pirms Viņš nāca. Viņas laiks te drīz beigsies, bija jau beidzies. Viņai drīz jau bija jāaizbrauc, nebēdīgi šķiestā vasara jābeidz. Katra šķiršanās noris jau – pirms šķiršanās. Labāk glābties no beigām. Varbūt Viņa soļi arī šodien mazliet kavēsies – jo uz ko tiem nākt? Vasara ir galā un rozes. Varbūt Viņš jutīs atvieglojumu, redzot tukšo solu. Ir jel jābeidz, pirms viss nav beigts.
.
Bēgšana ir aktīva norise, un, kamēr tā turpinās, ir viegli, bez sāpēm. Lita bija jau ārā no parka un apstājās tikai apakšzemes tuneļa vēsumā, kas smaržoja pēc zemes. Viņa nopurinājās un aizsteidzās pretī saules gaismai tuneļa otrā pusē, mierīgā pilsētiņas daļā ar šaurām, klusām ieliņām un retiem gājējiem, maziem veikaliņiem ar saldumu kārbām, stikla urnām logos, ar maizi, ar vasaras āboliem, ar smalkiem vēstuļu papīriem; un ar mazo baznīcu kapsētu krustiem tām apkārt, kas sen vairs neizskatījās pēc kapu krustiem, kur bērni spēlējās un celiņi veda krustu šķērsu kapu kopām pāri; un tālāk bija ieliņas ar veclaicīgiem ielu lukturiem, gāzes lukturiem, kuros tagad vakaros iedegās maigi dzeltenas elektriskās lampiņas, katra mazliet savādi zeltaina.
