Kad tulpes zied, es domās eju pa mazu parku Anglijā un tulpēs redzu kāda angļa seju. Man nav pret angļiem dziļu simpātiju, bet pret to vienu man toreiz bij, pret viņu bija. No visām tulpēm parkā visvairāk tika man gaiši dzeltenās, man šķita gulēja pa naktīm saule viņās, un rītos modās tās ar mana angļa seju. Līdz pleciem gremdēju es savas rokas viņās, uz ceļiem noslīdot tais bāli dzeltenās, tai dienā, kad es teicu tam jaunam anglim – nenāc! Aprīļa saule mīl strīdus vest ar vēju un debess raud. Bet ziemai ir viss viens. Kad tulpes zied, tais vāri dzeltenās es dažreiz redzu kādu dzīvu seju.
