Nenotikusi aizbraukšana (Ķikure/Kikure)

“…Un atkal es stāvu un skatos…” Kādas upes krastā? Vai esmu aizmirsusi seno dziesmu? Atkal es stāvu un skatos, kā plūst ļaužu upe bulvārī aiz parka kokiem, aiz kanāla… Esmu atstājusi sevi ārā kā aiz durvīm. Nevaru vairs ieiet tur atkal. Kur? Tur – straumē. Ļaužu upē.

Viss tāpat. Bet kā aiz stikla.

Es te vairs neesmu. Nedrīkstu te būt. Es esmu – aizbraukusi. Atvadījusies no cilvēkiem, no kokiem, no pilsētas, un es te vairs neesmu. Kaut gan kāda sīka negadījuma dēļ – esmu vēl te.

“Partir, c’est mourir un peu…” Šī rinda paglābusies prātā no senlaika. (Varbūt daudzreiz atkārtotās šķiršanās dēļ.) Pirmoreiz lasot, tā bija kurioza poēzija, tīkama izskaņa, izteiksmes veida šarms. Pamazām tā ir nogatavojusies kā kafijas pupiņas pāksts un liek baudīt savu rūgtumu.

Šodien zinu, nenomirst tikai daļa no paša, nenomirst tikai daļa no paša dzīves, līdzi pamirst (lai neteiktu – nomirst) visa pilsēta. Nu, šī ir maza pilsētiņa. Maza vasaras pilsētiņa. Viena mīlas stāsta pilsētiņa. Savādi, ka tā ir Anglijā. Iesēdusies kā rieksts savā zaļā krēslā – laukos, druvās, uzkalnos. Nekas tomēr nav tik savādi. Te ir daudz tādu pilsētiņu. Rozes zied visās malās, līdz otrā stāva logiem kāpdamas. Tad apsarmo, sasalst, pazūd miglā.

.

Kad man paziņoja, ka mans lidojums notiks tikai pēc trim dienām, mani pārņēma prieks. Vēl trīs dienas. Dāvātas. Viss sasaiņots, nokārtots – vīzas, atļaujas, viss ierindots parocīgi somā. Brīvs! Reiz īsti brīvs.

Bet, izsteidzoties ārā, ielā, lai dotos… Kurp? Uz ko? Nekur vairs…

Atvadīšanās ir notikusi, mana nenotikusī aizbraukšana ir notikusi un izdzēsusi mani no šīs pilsētas. Jaunās apses ielas malās neliecas man pretī, skatās prom – ir neglīti un nepareizi rādīties ārā no laika kapa! Vecais baznīcas torņa pulkstenis… viņš tur ir un nav. Viņš soļo prom savos gadsimtos. Celiņš starp veco baznīcas kapu atliekām neaicina, tur man pretī nenāks vairs ne rīti, ne vakari, ne ziema, ne pavasaris. Viss ir aizslaucīts vienā atvadīšanās stundā, kas ir pagājusi. Nekas vairs te neeksistē man. Varbūt kaut kas vēl kļūtu saglābts, ja atvadīšanās nebūtu bijusi uz mūžu. Bet tā – bija. Uz neatgriešanos. Mazākais – ne pirms gadiem desmit. Un tas ir tad tas pats.

Te iela, kur mūs pārsteidza pirmais jūnija pērkona negaiss – sausa, apputējusi tagad. Neviens tā neskrien. Tā nesmejas. Neviens nenāk pretī ar slapjiem matiem, ar slapjām puķēm… Tas labi. Neviens nedrīkst mani satikt. Esmu aizbraukusi.

Varbūt pilsētas centrā?… Nē, ne arī tur vairs… Man nekur te vairs nekas nav jādara, nav te jābūt. Bibliotēkā grāmatas ir atdotas. Mūzikas grupā pateikts, ka nākošā mēģinājumā nebūšu. Nenotikusi aizbraukšana ir apzīmogota par notikušu visās ielās, jumtos, apakšzemes pārejās.

Pa sānieliņām aizzogos uz parku. Tu tur negaidīsi. Labākais, kas vēl varētu būt, nedrīkst būt. Esmu solā pie rožu laukuma. Tas ir smags, liels koka sols.

Ir labi sēdēt šī koka sola rokās.

.

Pēcpusdiena. Parka maigums. Vējš lēnām paceļas un noplok. Vēl ļoti košs zāles zaļums. Ūdens tuvums. Gulbis. Anglijā daudz gulbju. Aiz parka kokiem mirdz logi. Logi un durvis. Un es vēl esmu te. Varu vēl daudz ko šai dienā grozīt. Ilgas kļūst varmācīgas un materializējas kādā spēkā. Bet ir jāvaldās, jānovaldās uz vietas. Visu vasaru tas viss jau – ir bijis. Rudens nāk mums tuvu. Oši izmētājuši jau biezu klājienu lapu. Tās izskatās sudrabotas uz zālāja. Vēl lielais lapkritis nav klāt. Tikai pirmās tā zīmes. Un daži putni jau lido prom.

Gulbis, iznācis krastā, knosās – liels, negraciozs, neglīts putns. Pīles daudz izskatīgākas ar visu viņu pīļu gaitu, krāsās un veidojumā daiļākas par balto gulbi krastā, kas stāv stīvi kā sols, izstiepis neglīti garu kaklu un viss nav nemaz tik spoži tīrs un balts kā uz ūdens…

Gulbim nav jāstāv krastā. Bet redzams – savu laiku viņam gribas pabūt krastā un jābūt neglītam, vienmēr viņš nevar būt apbrīnots brīnums, viņš jau ir tikai putns, zosij līdzīgs smags, liels putns.

Vakara vēsums mani saņem pie pleca. Rudens migla, tikko vēl ar saules zeltu caurausta, sāk auksta gulties dārzā, kur gulbis ir piekusis būt graciozs un stāv krastā kā nekustīgs sols.

Vēl – tukšais, dāvātais laiks, vēl viena diena, un es vēlreiz sēdu ūdens malā pie rozēm. Ir auksta, vējaina diena. Gulbju nav. Rozes ir izziedējušas ārā no saviem apaļi apcirptiem krūmiem, izšāvušās augstu ar ziedu čemuriem garos, stipros kātos kā dakšās. Ziedi aprūsējuši, izbalējuši, atvērušies pārlieku, izkaisījušies, bet dzīvo un dzīvo vēl ap jaunajiem pumpuriem, kas vēlīni un sīki, bet neatlaidīgi spraucas vēl veco vidū. Vasaras izšķērdība. Kā dzīrēs pie to beigām, kad dejo visi, lieli, mazi, veci, jauni, ķeras kopā, krīt, ceļas, jaucas.

Ass vējš mani pieceļ, un nedomājot es dodos prom pa bulvāriem, pa ielām. Pamanu Tavu brāli nākam pretī. Aizdomājies, kā parasti. Man pietiek laika atcerēties, ka es te vairs neesmu, un pazust pirmās durvīs ielas malā. Tas ir jaunatvērtais lielais drēbju veikals. Savā gājienā es apstājos pie izkārtajām kravatēm – kārtu kārtām kā krāsaini putni. Zīds līp pie pirkstiem. Skatos, meklēju, kur kāda būtu līdzīga Tavai kravatei, kas savā (Tavā?) šarmā aizrāva man elpu… Nav.

Tad esmu atkal ielā. Beidzot eju īstenot šķiršanos no šīs pilsētas ar savādo, trīs tukšo dienu pēcspēli te dzīvotam laikam.

Leave a Reply