(pēc 20 gadiem Austrālijā).

Varēja dzirdēt, kā vilcieni pienāk un atiet. No Londonas un uz Londonu. Parks, kurā staigāju, bija pilsētiņas nomalē. Bet viegli miglainā, rāmā rudens dienā skaņas atnāca, attaustījās no visām pusēm, un viss šķita tuvu. Bija arī. Tā bija neliela pilsētiņa, pusstundu vilciena braucienā no Londonas. Nekas tur nerādīja lielpilsētas tuvumu – lauki klājās apkārt, upes lēni tecēja caur pļavām ar melnraibām govīm. Vilcieni nāca no Londonas caur druvotiem līdzenumiem, nogāzēm un uzkalniņiem kā caur vēsmās viļņojošu zaļzīda jūru, ātri aizslīdēdami garām vienai otrai glīti sakrautai sarkanķieģeļu sīkpilsētiņai. Tā tas bija vasarā. Tagad zeme kļuva atkal brūngana, pelēcīga, visādi noplēsta, noskrāpēta, pļauta, dedzināta, arta, ecēta. Koki atkal ar caurspīdīgu zaru režģi cēla pret debesīm katrs savādu rakstu: bērzi vieglu, ozoli tvirtu. Bija tāpat kā pirms gada, kad te ierados un, uz Londonu turp atpakaļ braukājot, meklēju, pazinu, atradu tos. Redzēju, kā tie apledoja, nosarmoja balti un atkusa pelēki, melni. Zaļums ilgi nenāca. Bet tad – nāca ātri. Elpu tas aizsita, kā koki un krūmi dzelzceļa tuvumā radīja jaunu pasauli ar sevī ieslēptiem, ziedu izklātiem, siltu ēnu pievēdinātiem nostūriem. Pavīdēja takas, strauti, saziedējušas, smilgotas apariņas. Tā tas bija vasarā.

Tagad atkal apkārtne atvērās skatam, bet aizvērās ķermeniski baudāmās dabas burvības. Lapas, izšūpojušas maigumu, kļuva cietas, dabūja dzeltenus, brūnus plankumus, dzīslas. Te parkā gula klājiens lapu kā miniatūru gleznu klāsts, kas pamazām izliesmoja savu krāsu spožumu, lapas kļuva tumšas, kļuva par zemi. Starp lapu kārtām zem soļiem cieti spiedās visādas sēklotnes, pākstis, rieksti; visādi spuraini, adataini, spārnaini čemuri atvērās, atsprāga, atšķīda vaļā; izvēlās, atklājās visa parka dzīvā sirds, visas vasaras nodoms – iesniegties atkal zemē, uzdīgt, augt. Parka koki paši pēc savas patikas nedrīkst vairoties. Bet šis bija ļoti vecs parks, varbūt ieguvis jau meža tiesības, varbūt lielajiem, varenajiem kokiem bija atļauts iesēt šur tur pa pēcnācējam, varbūt tādēļ parka nostūros bija pa biezoknītim…

Parka vidū bija mākslas muzejs un kara muzejs, rožu laukumi, tenisa laukumi, ceriņu gatves un kāds lielgabals, uz kura rāpās bērni. Plašajos zālājos klīda cilvēki ar nūjām un bumbiņām, tie dzina bumbiņas visur, arī zem kokiem, zem soliem, gar puķu dobēm; pa vienam, pa diviem, veselām ģimenēm ar bērniem, radiem, draugiem. Tikai mīlētāji gāja saķērušies un skūpstījās bez šim nūjām un bumbiņām un tie, kas veda pastaigā savus suņus.

Aiz parka sētas bija liels, ļoti dzīvs satiksmes ceļš, kas veda tālumos, prom no pilsētiņas. Ceļā otrā pusē vēl turpinājās pilsētiņas ielas un mājas. Tur, aiz mazā saldumu veikaliņa ielas stūrī, esot Lapiņa kunga māja.

Tā man viņš bija teicis. Balta, divi stāvu. No lielā ceļa to varot redzēt.

No parka, pāri ceļam, to arī varēja redzēt – balta divstāvu māja. Logi bija vaļā. Tātad – viņš varētu būt mājās. Viņš bija teicis, lai ienāku, lai apciemoju, tepat tik tuvu dzīvojot.

Nebija palicis tam daudz vairs laika. Ja es gribēju apciemot, šodien bija jāiet. Aizbraukšana no šīs zemes malas stāvēja tuvu. Biju izstaigājusi parku. Biju vēlreiz apskatījusi lielos koku stumbrus, kas drīz atkal no rītiem būs klāti ar ledus kārtiņu, turēs zaros miglu tāpat kā pirms gada, kad te atbraucu. Ko vairāk es varēju atrast, paņemt no šī parka? Es iztīrīju kabatas no krāsainajām lapām, zīlēm, kastaņiem, no kādām spārnotām sēklotnēm kā maziem propelleriem – ar to visu ciemos nevarēja iet, kas neviļus bija sakrājies, tad pa apakšzemes eju izgāju lielā ceļa otrā malā. Apskatīju vēl balto māju un piezvanīju pie tās durvīm.

Durvis atvēra svešs kungs labi šūtā angļu uzvalkā.

Šīs labās drēbes, labi šūtie angļu uzvalki. Šie, no galvas līdz kājām apģērbtie cilvēki – uzvalki, mēteļi, cimdi, zeķes, kurpes; nekā nebija par daudz, nekas nebija smags, tie nesvīda, nesala, tie kustējās brīvi, viegli, tie savās gaitās sadienīgi, komfortabli saplūda ar savu apkārtni, ar ielu, ar laiku. Šeit, pat šinī mazā pilsētiņā, pirmo reizi tos redzot (pēc 20 gadiem dienvidu puslodē…), jūtot šais ielās sev apkārt eiropieti viņa paša mājās, nejauši bija jāapstājas – kas ir, vai ir – Ziemsvētku laiks? Kur es esmu? Kad es esmu? Ar visām daudzajām modes pārmaiņām tomēr tik pilnam pavīdēja sen agrāk pazītā dzīves seja…

Šīs izjūtas ir kā vieglas virpuļdurvis, tās paveras un tu ieej kaut kur… sevī kaut kur, par ko tu nezināji, ka tas tevī vēl ir; un šīs durvis atkal aizveras un izbīda tevi atpakaļ… Kur? Kaut kur, kur tevī ieiet karstas klintis, asums, sausums, gaisma, daudz gaismas, augstas debesis, mūžīga jūra. (Omnia mea mecum porta – vai tā to teica?) Viss ir mūsos līdz, kas mēs esam bijuši, ko dzīvojuši. Un virpuļdurvis griežas.

Tādēļ es nācu te piezvanīt.

Ar svešo (angli?) es runāju angliski. Viņš teica, ka Lapiņa kungs esot dārzā un, ja es gribētu pagaidīt… Es gribēju gaidīt, es gribēju būt dārzā.

Lapiņa kungs bija ne tikai dārzā, viņš bija – ābelē. Ņēma ābolus!

Lapiņa kungs ņēma ābolus un viņa draugs un ciemiņš, Avotiņa kungs labajā angļu uzvalkā, viņam palīdzēja. Nesa lielā, zaļā bļodā ābolus uz istabu, uzmanīgi lika tos klājienā virtuvē uz grīdas, kur vēlāk tos šķiros un noglabās ziemai. Šai virtuvē, šinīs sienās, nāks ziema, logos – novembra vēji, ārā šķīdoņi un tad – ziema.

Es vairākkārt palīdzēju Avotiņa kungam izkraut ābolus no zaļās bļodas, lai gan viņš teica, ka tur nav ko palīdzēt. Kad bļoda bija tukša un bija jāiet atpakaļ uz dārzu to pildīt, es dažkārt aizkavējos, stāvēju un skatījos ābolu klājienā.

Tas bija, tas varēja izskatīties pavisam jocīgi, aizdomīgi, kā es atpaliku, skatījos ābolos, sienās un visapkārt.

Lapiņa kungs nokāpa no ābeles un izrādīja dārzu. Atvainojās par salijušiem, vēja izgāztiem, pārziedējušiem baltajiem flokšiem, neesot vēl bijis laika tos uzrakt. Viņš to nevarēja zināt, ka tieši tā man tas darīja labu – redzēt dārzu tādu, vēla rudens pilnu, ar peļķēm, trūdiem, vēju sagrūstītiem kūlas kušķiem, kuros ziedēja vēl pa kresei. Es līdu visos stūros, aiztiku tukšos upenājus un avenājus.

Mēs nolēmām, ka ābolu ņemšana jāpabeidz, un Lapiņa kungs kāpa vēl ābelē, un es nometu kurpes un garās biksēs droši kāpu zaros, līdz ar zaļo bļodu, kas bija jātur arvien augstāk, jo ābolu ņemšana iesniedzās jau pašā galotnē.

“Nu – paņemiet jūs arī!” Lapiņa kungs teica, it kā uzminot, kā es jūtos. Un es ņēmu ābolus. Uzmanīgi, bet stingri tvēru vēsos, rudens gaisa valgos augļus, apgriezu tos viegli, lai tie atlūst savos kātiņos, daži ar visu lapu, ar ko tie bij kopā auguši visu vasaru. Pāri pletās pienainas rudens debesis. Viegla migla slēpa apkārtni – šī ābele, šie zari varēja būt kaut kur citur, varbūt es dzīvoju kaut ko reiz dzīvotu otrreiz. Bārenīte iekrita akā un pamodās pļavā ar ābeli, es iekāpu ābelē un modos kaut kur senā zemē…

“Nu pietiks ar. Lai vēl kāds paliek tāpat vien,” Lapiņa kungs teica, un mēs kāpām lejā, atskatījāmies vēl uz dažiem āboliem, kas palika zaros spīdot, ko vēji nometīs vēlās dienās un naktīs.

Mēs gājām uz istabu parunāties, paciemoties, izdzert glāzi vīna. Viss tas man šķita sen nejusti, mistiski, gandrīz kā kāds rituāls, pār visu te divdesmit gadus bija nācis rudens. Kā tas bija bijis, to es nevarēju uzminēt. Kā bijis dzīvot te pie “lielās sētas” tik tuvu, it kā aiz tās varētu redzēt paša pagasta baznīcas torni, māju jumtus, un kas viņus no tā visa šķīra tikpat nepārvarami kā tos mūs tur pasaules otrā pusē.

Tad es vakara gaišā tumsā steidzos mājā ar turzu ābolu, piespiestu sev klāt. Es nepretojos, ka man pielika tik lielu turzu ar tiem – es esot talkā bijusi… Es biju bijusi.

Beidzot es biju klāt un liku ābolu maisu galdā – “Tos es noņēmu no koka!”

“Ā, nu būs pārpilnam, mēs tirgū arī sapirkām ābolus,” bērni teica…

Tirgū? Jā, protams. Citur mani bērni nekad nav ābolus dabūjuši, nav ņēmuši tos no koka dārzā, rudenī, domājot par rudens lietiem, melnām naktīm, salu – un Ziemsvētkiem.