Parka malā (Ķikure/Kikure)

Četri jauni cilvēki sēd solā un stāv ap solu parka malā. Tālāk uz cita sola guļ, zviln saulē kāds vecāks vīrietis. Tas pieceļas un aiziet. Sieviete, kas tikko tur lēni pagājusi garām, atgriežas, apsēžas solā, izņem mazu piezīmju burtnīciņu, skatās, šķirsta to, varbūt saskaita dienas izdevumus. Šķiet tomēr, ka viņa to dara tikai kā aizbildinot savu tur sēdēšanu, jo viņa vairāk skatās kokos, mākoņos, nezin kur.

Pēkšņi viens jaunais cilvēks ir pienācis viņai tuvu, tur izstieptā rokā cigareti:

“Tā – jums! Dāvana no manis.”

Sieviete, iztraucēta no domām, neziņā paskatās uz cigareti.

“Paldies. Es nesmēķēju,” viņa nedroši izsaka.

“Oh! Jūs nesmēķējat…” Jaunais cilvēks mazliet kavējas, tad iet prom.

Sievietes skats vēl seko cigaretei. Tad viņa redz, ka tā nav cigarete, bet konfekte cigaretes veidā. Saule silda. Parka mala šķiet mazliet vientuļa un arī ne. Viņai ir iesirmi, jau pasirmi mati. Vai viņa ir nevietā te? Vai viņa ir traucējusi jaunos cilvēkus? Vai pasaule tik ļoti vairs nepieder viņai, ka tie, kam tā pieder, dzen ar viņu jokus? Viņa brīdi domā, tad lēni pieceļas un atstāj solu. Aizejot viņas skats neziņā pārslīd četriem jauniem cilvēkiem. Tie stāv klusi. Nogaida. Noskatās.

Pret vecumu cilvēki ir pilni mīlestības, mīl daudz ko – mīl savus dārziņus, savus suņus, sauli, putnus, svešus bērnus. Viņi ir gatavi mīlēt – visu pasauli, tikai viņu mīlestības nevienam nevajaga. Jaunie mīl tikai sevi, un pasaule sēd apkārt un gaida kādu kripatu viņu patmīlīgās mīlestības.

Un tomēr, sirmie, iesirmie, vai viņi mīl citus cilvēkus? Vai vairāk mīl kaķus, putniņus būrīšos un savu aizgājušo laiku?

Vai šī sieviete nevarēja uzsmaidīt tai cukura cigaretei?

Nevarēja. Nobijusies. Kādēļ? No kā?

Leave a Reply