Pie katedrāles Solsberijā (Ķikure/Kikure)

Pāri lietus dienai,
pāri vientulībai,
atspiežos pie senas katedrāles,
kur mana mīļā brālis,
akmenī izkalts, stāv,
(mūžumūžos tiem līdzīgas sejas te,
kā lapas kokiem...),
manī klausās, par brāli runā:
"...Viņš tevi ieraudzīja
diendienu tirgus drūzmā,
atrada simts garāmklīstošās sejās;
sava pavasara vējos stalts izslējās,
tumšs, gaišs mainījās
jauno asiņu straumēs
kā debesu blāzmās, kas aust un riet.
To stundu dēļ nesēro.
Pār mani jau piektais gadsimts iet...
Atnāc. Aizej, viegli.
Un varbūt,
varbūt vienu sveci dedz."

Leave a Reply