Ir dienas pāri pāršalkušas kā bezdelīgas, uz siltām zemēm laizdamies. Ir brīži pulkos aizspurguši kā sarkankrūtīši un paceplīši, kā purva strazdi svilpojuši. Ir megpajs strauji iebrēcies un brīnumsēri trinkšķinājis dārgakmens cietā zilumā. Nu klusumā vēl zvanu putniņš zvana, smeldz viņa liegā zvanīšana kā vientulīgā novakarē tāls mīlīgs zvārgulis pie cita ilkss.
