Māte un dēls svētdienā viesistabā izvairās viens otru traucēt, bet drīz tas vairs īsti neizdodas un māte sāk:

“Nu ko tu visu dienu čīkstini to mūzikas kasti. Svešas nēģeru blēņu dziesmas. Būtu bijis kaut kas no tautas. Būtu gājis pie savas tautas.”

“Mana tauta nav mājās. Viņa ir vai nu veca gada ballē, vai jauna gada ballē, vai zušu ballē, vai…”

“Ko nu ballējies, visa tauta tur nav, tā jau tas nav.”

“Nu tad – ir vai nu dziesmu svētkos, vai sporta svētkos, vai bērnu svētkos, vai…”

“Nu tik daudz tais svētkos arī nav. Cik nu gadā to svētku, un tu…”

“Tad ir vai nu jaunatnes dienās, vai kultūras dienās, vai rakstnieku dienās, vanagu dienās vai…”

“Nu atkal tu pārspīlē, cik to dienu…”

“Nu tad – teātru festivālos…”

“Redzi, kā pietrūka tev to festivālu, ko skaitīt!”

“Jā, kur tad vēl vakari! – Tauta ir rokdarbu vakaros, siera un vīna vakaros, apkūlībās un – jubilejās! Dzimšanas dienu, vārda dienu, tēva un mātes dienu, ģimenes, darba, laulības jubilejās. Un iesvētībās – bērnu, māju, mašīnu iesvētībās… To es tev varu apgalvot – mājās neviena nav.”

“Beidz, nu beidz! Ko tu nu blēņojies, ālējies! Ej tu ar kaut kur!”

“Es nevaru nekur iet, man kaut kas jāsagudro atskaņās, ko likt uz notīm, ko lasīt atklāšanā par to, kā mēs ciešam, kā mums sāp, kā neviens mūs nedzird, un tikai tā, lai tas aizkustina, lai skan īsti, jo tikai operas namā, citur nav akustikas…”

“Ak, dieniņ, tētiņ, tu esi galīgi samaitāts. Tu visu uztver tikai pa ausu galam. Tev vairs nav tuva ne tautas sirds, ne tautas dvēsele. Piesūcies svešu domu, ne vairs pazemības, ne uzvešanās. Vai tu maz vairs māki ačkupu dancot! Būtu aizgājis uz… uz kādu mūsu sarīkojumu…”

“Nu nē, māmulīt, nu jā, māmulīt… Neņem visu pie sirds, ko saku. Es jau tāpat tik paāzējos par visām tām nopietnām, labām lietām. Tā jau mums te jādzīvo pus’ pa jokam, pus’ pa nopietnam.”