Klaidonis (Ķikure/Kikure)

Mājās nav neviena. Tikai es.
Mans ceļotājs atkal nekust.

Kas ir mans ceļotājs, ja mājās nav neviena, tikai es? Un es tomēr skatos uz otru, it kā uz otru, un pavērtēju viņa izdarības?

Es viņu nosaucu par manu Ceļotāju, jo viņš ir tas, kas visur beidzot dodas, visu izokšķerē, atrod. Man viņam vienmēr jābūt līdz. Jo viņš tomēr ir daļa no manis. Bet it kā nav – viss es. Dažreiz es varu domāt savas citas domas, viņam līdzi ejot. Es varu pasmiet, kritizēt, apspriest; varu pat dusmoties uz viņu tais reizēs, kad nevaru to uzvarēt, kad man tam jāpadodas. Pa daļai jāpadodas, bet ne pilnīgi. Bez viņa…

Mans Ceļotājs atkal nekust. Sēž uz vietas. Skatās mākoņos, kokos un sirdās. Saka: nav vērts! Spītējas. Kam? Sev? Pasaulei? Zemei, kas viņu griež, kustina uz priekšu arī tad, kad viņš sēž un nekust no vietas. Griež viņu uz to pusi, kur tas nemaz negrib iet. Bet – jāgrib. Vispār pats savā ceļā viņš sper tikai pāris soļus. Tos pašus mīdās uz vietas… Brīnums, ka viņš vispār kur ticis. Ticis ir, saka citi. Bet vajag tālāk – saka citi. Viņš arī tā domā. Ir domājis, bet tagad arvien vairāk viņam liekas… nē, viņš grib izlikties, ka viņam vienalga. Sūdzas un sūdzas: “Man nav tā, man nedod to…” Tad nobīstas: “Bet man ir cits – tas. Man ir vēl kas…” Un pasper pāris soļus. Ne jau tūlīt, bet pēc ilgas tūļāšanās, kurnēšanas: “…Un kas man no tā tiks?”

Tad viņš aizbildinās, ka viņam gribas ēst, ka viņam gribas dzert… Viņš prasa vēl daudz ko citu, bet zinot, ka to tā kā tā tūlīt (vai nekad) nedabūs, viņš nomierinās, ka var iet un ēst vai dzert. Dažreiz pēc tam viņš mazliet iet, soļo (bet ne bez īgnuma un pārmetumiem ikdienai), atrodas varbūt tajās pašās vietās, kur bijis, tais pašās ielās.

Ar mazliet slēptu ziņkāri (varbūt domājot par līdzību tajos ar sevi) viņš tad vēro mūžīgos sēdētājus, gulētājus, vietējos mūžīgos nīcējus solos parku malās. Parasti tie nav dziļi parkos, bet kur var redzēt gājējus (tos, kas vienmēr iet, brauc).

Mans ceļotājs pazīst šos sēdētājus. To, piemēram, kas te ieradās pirms gadiem diviem. Pirmo reizi tie satikās tukšā autobusa piestātnē. Tā pirmā reize, kad manam Ceļotājam gadījās saskrieties tik tuvu aci pret aci ar vienu no šiem sēdētājiem.

Manam ceļotājam, kā parasti tādās dienās, nekur nebija jābrauc, ne autobuss jāgaida. Viņš piestātnē ievazājās, negribēdams doties mājās, gribēdams pasēdēt vēl, paskatīties ielā, mākoņos, netraucēti tukšā, dzīves piemētātā autobusa piestātnē. Bet tur tas uzdūrās šim otrajam…

Viņš to noturēja par vienkāršu autobusa gaidītāju. Varbūt mazliet iereibušu, ar kādu der apieties mierīgi. Viņš to uzrunāja pāris vārdiem, lai slēptu savu slaistīšanos darba laika stundā. Otrs raudzījās tam pretī stulbu, nevainīgu acu skatu saules brūninātā sejā, ne visai tīrā, tāpat kā autobusa piestātnes sols.

Kaut kas ar tevi nav kārtībā – mans ceļotājs apjauta. Bet – kas? Seja gandrīz glīta, stipra, vienkārša seja. Bet skats savāds un lūpas gan pavērās, bet neizteica neko saprotamu. Mans ceļotājs ievēroja otra nūju, lupatās satīto kāju, tā noskrandušās rīta tupeles, galīgi izjukušas, tā dziļo sakņupumu autobusa piestātnes kaktā. It kā saprata tā aizstāvēšanās pilno skatu. Viņš tam pamāja un neuzkrītoši atstāja piestātni.

“Kas viņam lēcies?” Būtu jāved mājās, jāliek vannā. Laba stipra seja. Bet kā tu vari ņemt otru un vest, likt vannā? Tu nevari.

Bet tu varētu. Tu varētu, ja tu būtu pats citāds. Tu varbūt esi viņam mazliet līdzīgs? – Kā? Kādā veidā? Esmu – pavisam cits kas… Bet tu līdi tai pašā autobusa piestātnes būdā bez vajadzības. Gribēji sēdēt. Lai viss iet garām. Kādu brīdi. Lai nāk… Kas? Nekas pats no sevis nenāk. Tavas tupeles tikai pašas no sevis noplīst… Un tā ir tik veca patiesība, ka manam ceļotājam sametās nelabi, tik mazas domas domājot. Un viņš tās nedomā. “Kas tev lēcies?” viņš domā. Bet zina, ka viņš nenesīs tam jaunas tupeles. Ne, ka viņš to negribētu; viņš to gribētu tik ļoti, ka domās jau izcilā savus apģērba gabalus un visu. Bet – kā? Kā viņš var iet otram klāt un uzplīties ar savām iedomām, savām lietām, it kā tās būtu labākas?

Pēc kādām dienām mans ceļotājs pamana to pašu subjektu pie bērnu spēļu laukuma. Kāds viņam ir iedevis jaunas tupeles, ja viņa acs to neviļ! Viss cits ir tāpat, sakņupums, seja. Ja viņš sēd tur pie bērnu spēļu laukuma, viņš ir nevainīgs, kā mēdz teikt. Viņš citus neaiztiek. Citādi viņš tur nesēdētu. Viņš būtu jau novākts.

Kas viņam noticis, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir? Sajucis prātā?

Man ceļotājs sakustas – kaut kas jādara, ne tā otra labā, paša labā kaut kas jādara.

Bet kas?

Tas jāizdomā viņam pašam. Nav neviena, kas varētu to pateikt. Un viņam tas nav viegli. Man arī nav viegli, man ar viņu jāsadzīvo, un viņam bieži uznāk untumi, jo tālāk, jo vairāk.

Leave a Reply