Nakts, jūnija, gandrīz jau pēdējā jūnija nakts. Pilns mēness. Skaidra nakts. Dzedrs. Bet bez vēja. Maiga nakts.
Un ārā, valriekstu kokā, karājas bišu spiets. Liels spiets. Labi izveidojies, sagrupējies konuss. No mūsu bitēm. Manām bitēm.
Kādēļ viņas apmetušās tai kokā? Gandrīz turpat, kur notvēru pirmo spietu – ceriņkrūmā blakus valriekstu kokam. To spietu es negribēju laist prom. Laistīju ūdeni gaisā, līdz viņas sametās tur, ceriņkrūmā, labi zemu. Gusts atbrauca ar jaunu stropu, pavisam jaunu, vēl nekrāsotu, tīru, ar koka smaržu, pilnu jauniem, vaska piešūtiem rāmjiem, un salika viņas iekšā. Pat zars nebija jālauž vai jāzāģē, pielieca to un sakratīja tās viņu vaska istabās un ejās. Viņu lielākās cerības piepildījās.
It kā zinot, ka tur tāda laime, otrs spiets pats apsēdies tur un gaida. Visu pēcpusdienu un tagad nakti. Nakts no tā kļūst pilna. Pilna kā mēness un skaista – no tā, ka tas spiets tur karājas liels un smags. Un dzīvs.
Bet neviens nenāks ar jaunu stropu.
Gribēju zvanīt kādam, bet saimnieka valriekstu koks – ja nu nolauž kādu lielāku zaru, bites vācot? Viņas karājas šoreiz augstu, pāri cilvēka augumam. Bez tam viņas bija tik niknas, kad mēs tās pēdējoreiz skatījām. Mēs ar Gustu viņas, nabadzītes, ļoti nokaitinājām.
It kā uzdevums, kā atbildība man par šo spietu, kas tur naktī karājas kokā.
Bet – vai man cīnīties (nezinu nemaz kā to varētu) un likt tās stropā atpakaļ? Kādēļ? – Lai viņas nestu man medu. Jānokauj man tad viņu māte – karaliene. Kādēļ? Lai viņas padarītu par maniem kalpiem. Nokaut karaļus un paņemt pavalstniekus par vergiem.
.
Man apnikušas šādas lietas. Visur tas pats. Visur kauj vadoņus un kalpina tautas. Viņas, šīs bites, ir tagad pilnas medus, saņēmušas līdzi ceļa maizi, māte to vidū – viņas dodas jaunā dzīvē. Grūtā, nezināmā avantūrā. Varbūt – labā dzīvē? Grūti ticams. Ko viņas varētu te sameklēt? Te tuvumā nav bišu dravu, kur varētu būt gadījies kāds tukšs strops. Un meži? Vai te ir meži ar dobumainiem kokiem? (Liepas bija vecās mātes dārzā, tur bija uzvilkts “bišu pulcenis” un viņa gaidīja spietus…) Te – ir meži. Tepat grava ir ar lieliem, veciem, izdobtiem kokiem. Bet ko manas kultivētās pilsētas dāmas iesāks tukšā koka dobumā? Varbūt. Varbūt, ja tur sauss un labs aizvējš, viņas saceltu, sabūvētu šūnas bez bēdu, pienestu medu un visu. Bet kādēļ viņas apstājušās? Vai viņām nav izmeklēta vieta, kur iet? Jeb vai viņas traucējis vējš vai lielceļa troksnis?
Man par viņām jāgādā. Jājūt visu nakti, kā tas ir, ka viņas tur karājas kokā – skaisti un bīstami. Nopietni. Kādas dzīves sākuma dzimšana.
Es nemaz negribēju, lai viņas spieto. Telpas viņām bija diezgan, kur strādāt un dzīvot. Nē – viņas gribēja doties prom..
Nevar teikt – gribēja. Viņām bija jādodas prom – tāds viņu likums, jādzīvo, jāpiepilda pasaule. Mūsu visu likums.
Varbūt – ka tā nav nekāda nelaime, ja viņas neatradīs patvēruma mājas, nomirs tā, visas kopā satvērušās apkārt savai mātei, savai valdniecei. Varbūt tā mirt nav grūti. Tā viņas nomirst, ja kāda ir viena, ienāk istabā un es aizmirstu to iznest ārā. Pēc brīža viņa jau ir nokritusi uz palodzes, sarāvusies kamoliņā, klusa. Ko es zinu par viņām?
.
…Viņas palika valriekstu kokā diennakti. Neredzēju tās aizejot.
Ir ļoti skaista diena. Silta, ļoti silta. Viegli vēji, tikai vēja pūsma, dvaša, vasaras elpošana. Debess skaidra, visa vienādi gaiši zila.
Viņas karājās kokā visu nakti, visu rītu, visu priekšpusdienu.
Jau saule spīdēja uz tām – uz viena sāna lielajam bišu konusam lapās, kad es tur pirmoreiz no rīta piegāju. Viņas bija vēl kā miegā, pilnīgi klusas, bet kāds sargs bija mani pamanījis – tas sāka lidot apkārt un apkārt konusam, un tas sāka vibrēt – dzīvs viss, vizuļojošs kā skaists, zeltainbrūns dzīvnieks. Kāds zinātnieks saka – tas viss, tikai viss kopā, ir dzīvs organisms. Viena bite (viens insekts) nav nekas, tā ir tikai sava bara sastāvdaļa, viena šūniņa. Tas domā, darbojas, dzīvo tikai viss kopā – bišu spiets, bišu saime (skudru pūlis)…
Jā – tās sāka vairāk, dziļāk kustēties, un es tās atstāju, netraucēju.
Visu dienu šad tad pametu acis uz viņu pusi. Likās jau – tās nezina, kur iet, paliks vēl otru nakti. Bet dienas vidū, kad diena ir visrāmākā un arī uz ielas ir mazāk kustības, mazāk trokšņa – viņas ir aizgājušas. Viņas ir prom zilā, tīrā saules dienā. Labi. Lai kas viņas sagaida, viņu cerību pilnais ceļojums ir skaists. Diena nevarētu būt skaistāka. Tas bija liels, spēcīgs spiets. Tikai vēl pāris bišu dūc ap zaru, kur spiets bija iekāries. Arvien ir kādi, kas nokavējas… Jeb tie ir pavadoņi, kas ies atpakaļ uz mājām stropā?…
Ņemu grāmatu, kādu darbu un vadu brīdi zem valriekstu koka. Šī vieta saista. Tai sava vēsture. Šim kokam savs notikums. Dzīve bijusi šī koka zarā, dzīva bišu saime svērusies, šūpojusies, slēpusies, savam sākumam gatavojusies zem tā lielajām lapām.
Bet cik ilgi pat domās vien var dūkt laimīgas bites? Nāk cits spiets, un viss iet pavisam citādi.
