Prose B (Ķikure/Kikure)

Gaskare
Treji Vārti 01.09.1988
Also: Uz tilta
——————————————————————
Godo gaidot  
Raksts par absurdo teātri
Austrālijas Latvietis 9.04.1971

[Handwritten note next to cutting]: Šis rakstīts uz pieprasījumu – par absurdo teātri. Vēl teātra apskats (par Petera Brook izrādēm) ir Jaunā Gaitā 131 numurā 1980. g.

Sidnejas latviešu teātris savam nākamajam iestudējumam izvēlējies Samuela Beketa (Samuel Beckett) lugu Godo gaidot (Waiting for Godot).

Apsveicami ķerties pie lielas, modernas lugas, pie tādas, kas varbūt ir pati spožākā sava virziena pārstāve. Uz Sidnejas latviešu teātra skatuves moderna luga nenāk pirmo reizi. Jau pirms laba laika notika gandrīz neaizmirstamā Eižena Jonesko Krēslu izrāde, un, liekas, ir redzēts kāds sīkāks skats arī no Beketa. Šoreiz ar lugu Godo gaidot SLT uzdevumi visās dimensijās lielāki. Šī luga ir Beketa lielākā (līdz šim, jo viņš vēl rosīgi strādā), un šai lugai ir savs personīgs spēks un šarms, kas tur savā varā skatītājus jau gandrīz 20 gadus.

Samuels Bekets, pēc tautības īrs, ir autors, kas ar saviem darbiem – romāniem, dzeju, lugām – ar jaunu pasaules skatījumu, ar jauniem izteiksmes līdzekļiem ieņem gandrīz vadītāja vietu literārā virzienā, kam vārds ir absurdais virziens, absurdais teātris.

Mākslas virzieniem un atsevišķiem mākslas darbiem nosaukumi bieži rodas nejauši, kādu gadījumu radīti, un kādreiz to burtiskais tulkojums var būt vairāk vai mazāk pretrunīgs virziena vēstījumam, radot aizspriedumus vai pārprastus iespaidus publikā.

Vārds ‘absurds‘, burtiski tulkots, nozīmē ‘neharmonisks, bez saskaņas‘. Latviešu valodā tas lielāko daļu lietots, izsakot neloģisko, muļķīgi smieklīgo, ačgārno. Absurdās literatūras un absurdā teātra nosaukumam šādu tulkojumu var pieņemt kā puslīdz atbilstošu, ņemot vērā to, ka šī literatūra un šis teātris atspoguļo mūsu laikmeta cilvēka stāvokli pasaulē. Cilvēks ir pametis reliģiju, zinātne tam izskaidrojusi daudz, bet ne visu, viņš iemācījies prasīt pēc šī visa izskaidrojuma un ir aizmirsis ticēt neredzot. Viņa situāciju var apzīmēt par absurdu.

Absurdā māksla, absurdais teātris nesludina šā cilvēka stāvokli un to neaizstāv, bet tā arī nerāda ceļu ārā no šī stāvokļa. Māksla šo stāvokli konstatē un vedina mūs uz pārdomām par to. Teātrī redzam rakstnieka apsvērumus, ka cilvēka stāvoklis šādā pasaulē, viņa dzīve un liktenis ir padoti gadījumiem, pretrunām, pat tīrai neziņai, viņa ceļā nav drošas likumības, un visa gala mērķis ir neskaidrs.

Ņemot vērā padrūmo vielu un bezcerīgo tēmu, jāsaka, ka absurdā māksla stājas tai pretī nevaimanājot. Tā sniedz mums daudz poēzijas, daudz tīras dzejas, mūsu izdaudzinātā steigas laikmetā risina ar mums mierīgas sarunas, apstādina bezsteigas mierā un raudāšanas vietā liek mums smieties. Varētu teikt, ka šie smiekli ķeras kaklā, jo mums jāsmejas par bēdīgām lietām un jāsmejas pašiem par sevi, bet tie tomēr ir īsti, labi smiekli. Un smiekli paši par sevi vien jau ir krietna spēka avots.

Ir lietas un norises, kas ir neatstāstāmas, kas neiekļaujas nekādā saīsinātā, sagremotā veidā, kam nevar dot nekāda gatava, īsa definējuma, bet par kurām var vēstīt tikai tās pašas. Tādas ir ne tikai mākslā, dzejā, mūzikā, tādas ir arī lietas un norises pavisam ikdienišķā dzīvē ik uz soļa. Tāds katrā ziņa ir arī absurdais teātris. Lai par viņu ko zinātu – tas jāredz. Bez tam viņam, kā arī daudz norisēm dzīvē, jātuvojas atklāti, vienkārši, atdevīgi. Jonesko saka: „Mākslas darbs ir izteiksme kādai īstenībai, par kuru nav iespējama sazināšanās ar otru cilvēku un par ko kāds tomēr mēģina sazināties, un kas dažreiz arī izdodas. Paradokss, kas ir patiess.”

Ja ir tik smalks raidījums, tad ir jābūt tikpat smalkam uztvērējam. Ja kāds vēstī mums kā ar piesitieniem caur sienu, tad mums vispirms ir uzmanīgi jāklausās. Nav jāsaka jau pašā sākumā: ja tas nav ziņots ar Morzes zīmēm, tad tas nav nekāds ziņojums. Kas tā saka, paliek bez tā ziņojuma, kas nav ziņots ar Morzes zīmēm.

Absurdais teātris ir ziņojums ar citām, jaunām, neparastām zīmēm. Ne tādēļ, lai ziņojumu darītu noslēpumainu vai nereālu, bet tādēļ, lai to labāk, tiešāk sadzirdētu. Lai arī tas nepalīdz mums šo ziņojumu uztvert, mums der tomēr zināt, ar ko absurdais teātris atšķiras no parastā, klasiskā teātra.

Tradicionālā teātrī aktieris izsaka autora domas, kas ir formulētas vārdos. Tas ir galvenais vēstījuma veids – valoda, kurai palīdz kustības, vaibsti un viss cits. Absurdajā teātrī valodas vietā vairāk vai mazāk stājas skatuviski tēli un šo tēlu darbībā, situācijās, eksistencē mēs ieraugām, notveram, uzminam jēgu, kas stāv aiz šīs spēles. Te līdzīgi cilvēkiem – aktieriem var darboties lietas; tēlotājas personas var nepārstāvēt dzīvus raksturus, tās var mainīt kārtu, un kāds var tikpat labi būt sieviete, kā vīrietis; tēls var kļūt tikai simbols kādai dzīves parādībai. Tēla atšifrējums var mainīties atkarībā no skatītāja pieejas.

Absurdā teātrī autora domas izteikšanai ir atļauti visi skatuviski iespējamie līdzekļi. Tiem jābūt atļautiem arī, runājot par šo teātri. Tādēļ uzdrīkstos minēt ļoti vienkāršus piemērus no tautas valodas, meklējot paralēles absurdā teātra runāšanai tēlos.

Kas slēpjas aiz teiciena: „Kas to zina, kas žīdam vezumā?” Aiz teiciena: „Vēl nav teikts, kuros kapos glabās?” Aiz teiciena: „Nu ir trubā”?

Ja šo pēdējo nospēlētu uz skatuves? Ja kādu ieliktu trubā?

Tieši to Bekets ir darījis vairāk lugās – ielicis dažus sevišķās urnās, atstājot tikai galvu ārā, dažus atkritumu tvertnēs ar visu vāku virsū, ko gan pa reizei noceļ, un kādu sievieti ieracis līdz pusei zemē. Tas notiek viņa lugās Pēdējā spēle (Endgame), Luga (Play) un Laimīgās dienas (Happy days). Sirdi satriecējs humors! Tas nav tikai acumirklīgs, tas velkas cauri visai lugai, izgaismojot ‘trubā’ atrodošās personas rīcību, vai nu saskanīgu vai pretrunā savam stāvoklim. Runājot ar tēliem, valoda absurdā teātrī kļūst apvaldīta, tās loma kļūst visādi mainīta gan plašumā, gan nozīmē.

Bekets, kam mātes valoda ir angļu, lugu Godo gaidot rakstījis franču valodā, lai kļūtu apsvērts katrs vārds, lai valoda neplūstu bez jēgas. Valoda dažreiz tiek nolikta pretrunā darbībai, piemēram, Godo gaidot vairāk vietās abi aktieri vārdos izsaka domu: „iesim”, bet darbībā nekustas, paliek uz vietas, tā pārliecinot skatītāju par iešanas neiespējamību. Jonesko Krēslos valoda savu īsto dzejiskumu negūst ar to, ko tā saka, bet, ka to saka tukšumam, tukšiem krēsliem.

Līdz ar jauniem tēlošanas līdzekļiem lugas norise dabū citu ritmu, citu iekšējo uzbūvi. Tā var būt bez parasta kāpinājuma, kulminācijas, var plūst un atgriezties beigās pie sākuma kā mierīgā lokā, bet skatītāja sasprindzinājums nav mazāks, tikai to modina citi motīvi. Ja tradicionālā lugā skatītāju vada interese par jautājumu: kas būs, kas notiks tālāk – tad absurdā lugā svarīgs ir jautājums – kas notiek? Darbība uz skatuves ir saistīta ar skatītāju kā balss ar atbalsi, katrs skatītājs ir indivīds, kas tēlu nozīmi var atšifrēt citādi, tādēļ smiekli vai cita veida dzīvas līdzdalības izpausme absurdā teātrī bieži izskan nevienādi pa visu skatītāju telpu, katrs indivīds pārdzīvo ļoti personīgu pārdzīvojumu, kur viens reaģē spontāni, bet otrs var būt kluss.

Ja Jonesko lugas Krēsli galvenā tēma ir tukšums, Beketa lugā Godo gaidot šī tēma ir gaidīšana. Divi draugi gaida uz kādu, kā vārds ir Godo, vairāk par viņa vārdu tie neko daudz nezina. Nekur nekas par viņu nav pateikts arī skatītājam. Bekets, kad tam kāds režisors jautājis, kas Godo ir, atbildējis, ka ja viņš to zinātu, viņš to lugā būtu pateicis. Tas nozīmē galvenokārt to, ka autors nesprauž nekādas robežas skatītāja iztēlei. Lugā ir gaidīšana. Varbūt uz Dievu. Varbūt uz ko citu. Dzīve turpinās, gaidīšana turpinās.

Mēs gaidām jaunu, lielu izrādi.
—————————————————————————————————
Ikdienas manevri   
Stāsts
Austrālijas Latvietis 9.02.1979
Treji Vārti 01.03.1989
Also: Tu prasi patiesu stāstu
—————————————————————————————————
Jūra, meži, ceļi                                             
Atkalredzēšanās ar Austrāliju  
Austrālijas Latvietis 22.12.1978
Also: Tu prasi patiesu stāstu
——————————————————————
KADA SENA DIENA AR RAKSTNIEKIEM UN RAKSTNIEKU NEDĒLA KALAMAZŪ
Ernas Ķikures vēstule
Austrālijas Latvietim no Kanādas
[Slight variation on “Dzejnieki” in Būs skaista diena.]
Austrālijas Latvietis 31.07.1987
KULTŪRAS SPOGULĪ

Tikko pārrados mājās — no Kalamazū, no rakstnieku nedēļas Jāņa Riekstiņa studiju centrā. Sajūta tāda, it kā būtu tas bijis (varbūt kā pussapnī) senā laikā, Latvijā. Mazliet nobīstas sirds, to sakot, bet tā tas bija — latviešu cilvēki (rakstnieki), latviešu jaunie (studējošie), pašu mājā (sabiedrības celtā) — latviešu valoda, siena laika saule, ozoli, liepas ziedos, rupjmaize, zemenes, piens, krējums…

Tad — dzeja, proza, tikšanās, referāti, pārrunas, pat dziesmas un rotaļas. Ticība nākotnei, spēks, nodomi: kā, un liepas un ozoli, un Jāņi tuvu… Un — it kā vakardiena un šodiena salītu kopā, nemaldīgi neatstājās sīksti glabātas atmiņas par senās (vai tik senās?) Latvijas rakstniekiem, kādā vasaras diena (kā šīs dienas Kalamazū vasarā). Varbūt tomēr — nebēdīgākā, laimīgākā izskaņā.

•

Kad? Kurā gadā? Kaut kad pēc 1932. Varbūt jau pēc 1934. gada.

Tanī laikā man nebija tuvas saskares ar rakstniekiem personīgi, mani paziņas nāca no jaunajiem gleznotājiem un grafiķiem. Bet kaimiņos (gan citā pagastā, un uz laukiem tam sava nozīme) dzīvoja… radās, izauga jauns rakstnieks Jānis Sārts.

Kad pie Sārta sabrauca rakstnieki no Rīgas (uz zvejošanu…), viņš tos veda arī pie manis. Sārta mājas robežās bija maza upīte — Veseta. Veseta ietecēja Bērzaunīcā, Bērzaunīca ietecēja Aronā un Arona — Aiviekstē. Bet Aiviekstes krastā bija manas mājas. Jāpanāk tikai kādu puskilometru no Aronas ietekas pa Aiviekstes pļavām augšup. Tā zvejojot vien, no upes upē, varētu atnākt no Sārta mājas uz manu māju — teorētiski ņemot. Praksē tomēr iznāktu pagarš, ļoti līkumots ceļš.

Vienā vasaras dienā, ciemiņi — rakstnieki-zvejnieki sanāca: Jānis Grīns, ‘Sējēja‘ redaktors Jānis Lapiņš, Knuts Lesiņš un Ēriks Ādamsons. Varbūt vēl kāds, ko neatceros, un pats Sārts, protams. Brīdi viņi atpūtās, un Jānis Lapiņš skaļi mācījās izrunāt vārdu «zivs» vietējā izloksnē: «Zuivs. Zuivs. Zuivs.» Latgales izloksni Lapiņš prata, bet Ļaudonas pagasts vēl ir labi tālu no Latgales — vēl Sāviena, Ungura, Mētriena, Saikava vidū. Latgales izloksnē Lapiņš aizraudamies stāstīja anekdoti: kaķim pie astes piesien avīzi un aizdedzina, kaķis kā ar degošu karogu skrien no «ustabas uz klāti, nū klāts uz šķuini, nū šķuiņa uz kūti» un ir «smuiklu, ka smuiklu»! Nodeg visa sādža, «smuiklu, ka smuiklu»! Izklausās bēdīgi, bet ne tad, kā Lapiņš to stāstīja, un izsmieties viņiem vajadzēja mūžīgajās sarunās — par dzeju!

Vecākie vīri — Lapiņš un Grīns — Sārta vadībā tad aizgāja vārīt zivju viru uz mūsu zemes otru galu, tāpat Aiviekstes krastā, tikai augstākā nogāzē ar priedēm un dzeltenu smilti. Kur viņi ņēma katlu un viras piedevas — nezinu; laikam to sagādāja mana māte, tādu smagu kāsī karamu katlu viņi nebūtu varējuši atstiept trīs kilometrus no Sārta mājām.

Jaunie — Knuts un Ādamsons — palika uz vietas, izstaigāja pagalmu, dārzu, istabas. Mūsu lielākā istaba — «zāle», kā uz laukiem sauca šīs lielākās istabas — bija ar trim logiem uz dārzu un Aivieksti, saulaina un mīlīga diezgan, lai arī ne kāda ļoti plašā. Viņi tur atpūtās, kā to pilsētnieki uz laukiem dara. Izcilāja grāmatas, apskatīja visu un runājās. Neatceros, vai tad man tur bija vecās klavieres, vai jau jaunās. Knuts Lesiņš tām nepieskārās, viņš bija klusāks, vienmēr dzirdēja ieskanamies tikai Ērika Ādamsona balsi: «… Un lūpas tādas lielas, mīkstas kā kumeļam…» viņš Knutam stāstīja par kādu sievieti. Tad viņš nēsāja pa istabu apkārt rokās ģipša figūru, taisnu jaunas meitenes stāvu, kas man bija akadēmijā iemainīta no kādas tēlnieces pret kādu manu zīmējumu. Ādamsons to šūpoja rokās un runāja: «… Tā ir sieviete! Tā taču ir sieviete!»

Es turpat apkārt biju, bet aktīvi daudz nekur neiemaisījos; viņi jau bija izbraukuši, kā paši teica, bēgdami no cilvēkiem, no sievām un sievietēm. Tā ģipša figūriņa bija ielūzusi lejā pie kājas. Domāju — ja viņas kājas no šūpošanas lūzīs tālāk, Ādamsons ļoti nobīsies. Bet — laimīgi, viņš nolika to atpakaļ tās vietā.

Tad, redzot mūs — mani, māti, Vilmu, mūsu jauno kalponīti, staigājam savās gaitās, Ādamsons izbrīnīts iesaucās: «Redz’, kā viņi visi staigā — basām kājām! Kā d i e v i !»

Tas bija glaimojoši, dzirdēt mūs tādā līdzībā. Mēs ar zemnieku iecirtību nebijām neko uzāvušas, lai arī zinājām, ka Rīgas kungi ieradīsies. Telefoni tad bija visās mājās. Nē, mēs palikām tā, kā katru dienu, visu vasaru, savās paražās, savās mājās.

Tad jādomā par Ērika Ādamsona iedomu. Viņi abi ar Knutu Lesiņu bija noāvuši kājas, uzlocījusi bikses, nometuši svārkus un, rokas viens otram ap pleciem likdami, bradāja pa ziedošo pļaviņu aiz dārza. Māte gan domāja — sabadīs kājas, pēdas neieradušas, jūt asās zāles… Jā, aiz mīkstiem dedestiņiem tur bija arī iedobumi ar asu grīsli.

Ēriks Ādamsons bija viegli iesarkani gaišmatis, apaļu seju, gaišām acīm, slaids, viegla auguma. Knuts Lesiņš — mazliet garāks, mazliet spēcīgāk veidots tumšmatis. Abi runāja nebeidzamas valodas.

Tad mēs aizgājām uz lielajiem zvejniekiem — Lapiņu, Grīnu, Sārtu tālajā krastā. Viņi bija izvārījuši lielu katlu zivju viras. Deva nogaršot. Bija paplāna, bet laba diezgan — ar kartupeļu šķēlītēm, mazliet sīpoliem un pienu. Tādai bija jābūt īstai zivju virai tur mūsu novadā. Zināms — salds krējums, liets klāt, vienmēr noderēja.

Pēcpusdienā visi aizklīdām uz Sārta mājām — tur sēdējām dārzā, istabā, istabas priekšā un viņi runāja par dzeju, par dzeju, par dzejas formu… Grīns teica: «Ja izkaļ par daudz stingri metros un atskaņās, pants var kļūt sauss, neiespaidīgs: tram taram, tram taram — aizbrauc kā ar ratiņiem…»

No Sārta mājām viņi mani vadīja atpakaļ uz manām mājām, šoreiz gājām taisni bez ceļa pāri pļavām, bridām pāri Vesetai. Tur vajadzēja gan izlavīties pa akmeņiem, lai neiegrimtu līdz vidum, bet gadījās arī tā, un otrā krastā, sausā, saulainā laukumiņā pie jaunām priedītēm mēs sēdējām un žāvējāmies, un viņi turpināja mūžīgās sarunas par dzeju (jeb sarunas par mūžīgo dzeju…).

Te Ādamsons pielēca kājās un sauca: «Skalbe, Skalbe! Kārlis Skalbe,» un rādīja uz kādu sīku, zilu ziediņu pie jaunas priedītes. Gandrīz nesapratām, ko viņš grib teikt? Tad viņš noņēma Grīnam (vai Lapiņam?) balto mīksta pinuma platmali, mazliet ieslēpās priedītēs, tad nāca ārā kā uz skatuves un ar cēlu žestu sveicināja sīko ziediņu, tēloja Skalbes dzejoli, kurā tas runā par neievērojamo, mazo ziediņu, un saka: «…bet Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis.» Protams, radās iebildumi: vai Dievs ir staigājis, ar cepuri ziedus sveicinādams, un Ādamsons tad tēloja sveicināšanu bez cepures.

Tālāk, izejot caur mežu un pārejot lielceļam, mēs atkal apsēdāmies lauku ceļa malas zālē, iepretim nelielam izcirtumam. Tur starp tumšiem alkšņiem mirdzēja daži ļoti balti bērziņu stumbri. Ēriks Ādamsons atkal uzlēca no atpūtas. «Lūk! Kā papirosi!» viņš sajūsmā rādīja uz bērziņiem. Atkal protesti: pilsētnieks kas pilsētnieks! Kā dabā dzīvu koku, bērziņu, var salīdzināt ar papirosu! «Nu — vai nav? Vai nav? Taisni, balti, vienādi. Kā papirosi!» Ēriks tiepās pretī.

Tas nav gluži absolūti viss no atmiņām par Ēriku Ādamsonu tai dienā, bet viss, ko var viegli atstāstīt.

Šī senā diena domās ievijās Kalamazū dienās, lai arī senā diena bija atpūtas un draiskošanās diena, arī tanī visu laiku skanēja vārdi par dzeju, par prozu — par darbu, un Kalamazū dienas bija stundu pēc stundas pilnas darba un darba domu. Laiks arī bija tik silts (teiksim to saudzīgi) un spieda uz galvām tā, lai neviena doma citur neaizklīstu — kā tikai: dzirdēt, uztvert, saprast un apņemties, apņemties! Darba daudz, rakstnieki rakstīs, katra darbs ir svarīgs, grāmatas izdos, lai tās lasa vai ne, kādreiz jau lasīs, kādreiz tās atradīs, kādreiz to nozīme runās.

Un lasītāji? Vai tie arī iet, kopā nāk un klausās, jautā — ko kurš ir lasījis, ko izlasījis? Ko pametis, ko guvis? Lai nu tā — tā viņu darīšana.

Kalamazū ziedēja liepas, bija saule kā siena laikā, runāja, dziedāja, lasīja latviešu valodā, un dzeju, jaunu dzeju skandēja arī pavisam jaunas lūpas. Un kur jaunais klāt —tur dzīvo, tur aug.
——————————————————————-

Kādas ir
Treji Vārti 01.03.1984
[Slight variation on Pēc divdesmit gadiem in Ceļa akmeņu raksts.]

Agrs. Tumšs vēl. Pulkstens pusseši. Logs neaizsegts, lai zvaigznes spīd naktij pāri un varbūt viņā ir jau mazs, tikko jaušams gaišums. Žēl gulēt līdz astoņiem un nogulēt rīta stundas. Lēnās, nesteidzīgās, sapņu pilnās stundas. Varbūt tikai pusstunda. Brīži. Rīts dabīgi ir nesteidzīgs, aust lēnām. Sevišķi ziemas rīts. Bet ļaudis rītos ir steidzīgi. Lai kad vēl ir kāds brīdis apstāties — rītos tā nav. Tad skujas, mazgājas, ģērbjas, ēd, liek lietas somā, visu citu caur citu, pusvārdā, puskumosā, pusdzertā kafijas tasē paliek rīts, balss televīzijas aparātā, balss radio, sievas balss, paša balss pātago un iztriec no mājas. Tā dažs visu mūžu savu garu, savu dvēseli, savu domājošo es — nonēsā, iemestu portfelī, somā.

Nevar teikt, ka viņš nedomā. Viņš domā — kalkulē, aplēš savas darāmās lietas. Varbūt jāceļ kāda māja, jāpērk apbūves gabals, jāsavelk gali kopā, lai iznāk jaunai mašīnai, vecā kļūst nelietojams rūsas vraks. Mājā jābūt jau divām, trim mašīnām, lai izskrietu visi, kur kuru rauj rīts. Dzīve prasa daudz par ko domāt, ja grib dzīvot. Un dzīvot — grib. Un, ja grib dzīvot, neatliek laika domāt. Par dzīvi. Par sevi. Par rīta stundu. Rīts nāk pats, un tur nav ko domāt.

Bet pienāk beidzot kāds rīts, kad ir laiks domāt. Un tad ir diezgan grūti — nezin ko domāt. Gadās, ka neviena nav mājās. Miegs izgulēts. Rīts velkas lēni. Pamodies par agru. Labi. Tas labi, beidzot var atvilkt elpu. Sākumā tas ir tīkami – just austam izvaļīgo rītu — bet drīz kļūst nelāgi. Kaut kas sviežas no sliedēm ārā. Neapzinīgi tad veicas mesties ikdienas darbu mašīnā atpakaļ iekšā. Un jūt atkal, kad apdomājas, ka tas nav pareizi. Un atceras, ka kādreiz esi pratis svētīt svētdienu, svētdienas rītu. Varbūt tad, toreiz, kad svētdiena bija vēl katra diena.

Nu — dažs iet makšķerēt. Laba doma. Vai medīt, ja tas tā ir bijis ģimenē. Tā tas bija mūsu ģimenē. Māsa ieprecējās atkal tādā ģimenē. Medīšana un zvejošana no tēviem uz dēliem. Klimst pa mežiem, sniegs vai lietus. Un jo bieži tad, kad sniegs un lietus, reimatismu meklēt… un kaut ko arī vēl citu.

Atpūtu. Izklaidēšanos. Prieku. Medību prieku.
Arī to un vēl kaut ko turklāt.
Elegantu stirnas muguras cepeti svētdienas pusdienās ar draugiem. Smaržīgu zivju viru.
Arī to. Un vēl klāt kaut ko. Daudz ko.

Apmeklēju māsas vīru te trimdā, citā kontinentā, pēc divdesmit, vairāk kā divdesmit gadiem. Lidlaukā gaidījām ar bērniem krusttēva mašīnu piebraucam un nezinājām, kādu gaidīt. Vai es viņu pazīšu? Vai viņš mūs pazīs? Jau kādu iesirmu vīru gribēju sveicināt, māt tam ar roku. Tas pats jau būs, lai gan tāds svešs izskatās. Bet kā pēc divdesmit gadiem var izskatīties?

Bet tad Gusts piebrauc, jau pa gabalu klusi taurēdams, pazinis mūs stāvam, un kā zvīņas nokrīt no acīm viss apkārt sacietējušais tālums, svešums — nekas nebija mainījies, lai arī tik ļoti mainījies.
Gusts bija viņu ģimenē jaunākais. Mednieku un zvejnieku ģimenē. Pirmo zaķi nošāvis divpadsmit gadu vecumā, tupēdams zem siena šķūnīša ar tēvam slepen paņemtu vecu pistoli.

Es pirmo šāvienu no medību bises pēc vingrināšanās mērķī šaušanā ar mazo “Montē kristu” ielaidu bērzā. Bija pavasaris, vasaras svētki un bērzs pilns sulu — tam acumirklī sāka ritēt asaru straumītes pilēdamas, mirdzēdamas pret sauli, pa balto mizu, pa sūnu kušķīšiem, kā skropstām … Tas izskatījās pārāk sāpīgi. Un es nozvērējos — ne mūžam vairs!

Bet mednieku un zvejnieku tuvumā ir nācies dzīvot ilgi un tas ir bijis labi. Labs laiks.

Jā, pie Gusta atlidojām pēc gadiem divdesmit. Lašu, līdaku un mūšu (šo, šīs zemes briežu) dēļ viņš nopircis mazu saliņu kādā tūkstošsalu ezerā. Tikko vietas vasaras mājiņai, uzkalniņš ar kokiem, laukumiņš malkai un saulē sēdēšanai. Un — laiva, protams, bez tās uz saliņas nevarētu tikt.

Gatavojāmies zvejai. Apstājos pavērot nelielu bedrīti, izraktu netālu no krasta smiltīs un oļos, pilnu ar skaidru ūdeni. Krāsu un gaismu vizuļošana un kāda resna dēle.

Gusts pienāca: — Ak, ir jau aizlīduši, viņš bezcerīgi noteica. Viņam bija pūles sagādāt pietiekami ātri un daudz ēsmas, ko likt uz āķiem. Dēle bija ielaista papeldēties pirms operācijas.

— Nē, ir vēl tepat. Es viņu uzmanīšu, — es teicu. Un mani savādi pārsteidza tas, cik Gusts — atkusa, kā pārvērtās viņa balss, kustības, — jā, viss Gusts. Man šķita, es dzirdu, redzu viņu pirms 25 gadiem — ļoti jaunu, zaļoksnu, slaidu, lokanu: bez mazākā polsterējuma, kā viņš pats toreiz teica — ja satausti kādu mīkstāku kunkulīti zem ādas, kļūst nelabi, tas tūlīt jānotrenē… ar zēnīgu prieku nododoties zvejošanas izdarībām Aiviekstē vai uz Driksnīti. Uz Drikšņu ezeriņu. Tas bija tas. Tas vēl kaut kas, un tagad varbūt vissvarīgākais, kādēļ bija vajadzīga saliņa, laiva. Lai būtu jāķer dēles, jārok sliekas, jāmeklē pīkstuļi varbūt, kaut vai tikai jāmeklē, ja arī to te nav, varbūt arī kaut kur atrodas, jāplunčojas pie ūdens, pie zemes, dūņām, ūdens zālēm — lai atgrieztos pie senās dzīves sevī, pie senā sevis paša. Pie slapjām rokām un drēbēm, pie šļakatām sejā, pie laivas līgošanas, pie lēkšanas tur iekšā, ārā — viss tāpat. Kaut kas mūžīgs, nemainīgs, iegūts, paturams, aizsniegts caur laiku dziļumiem un gandrīz satverts, saliedēts ar to, kas tagad …
———————————————————————
Kādas sievietes dienas grāmata                                                  
Fragments
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 22.12.1956

Ir rīts, un domas ir svaigas un pilnas spēka. Nakts ir mani atsvabinājusi no manas dzīves nagiem. Sapņos esmu bijusi kaut kur brīvībā, redzējusi draudzīgus cilvēkus – tikai jutusi tos, esmu redzējusi māti. Man gribas ņemt darbu rokās un novilkt kādu līniju droši un skanoši, kā muguru atstiepjot…

Bet diena nāk ar savu nekārtīgo kārtību un pamazām saēd mani. Es rokos cauri sīkiem darbiem, nogurstu un netieku galā, un tad nāk vēl klāt murgaini, nenovīdīgi, indīgi vārdi, kas piepilda gaisu kā smacīga migla.

Mans gaišumu ir galā. Es lēni kaut ko daru, ir sapītas domas un rokas, un es varu izturēt vēl tikai – gaidot jaunu dienu. Bet – tā atnāk tāda pati kā iepriekšējā.

Es dzīvoju kā sadalīta. Mans gars ir izrāvies no mana ķermeņa, cik tālu vien iespējams, tas klīst atmiņās, šūpojas augstu kaut kur kādās cerībās (kurās ir tik grūti noturēties, jo nav tur nekādu balstu), esmu kā akls dzīvnieks, kas taustās klusi un pacietīgi lejā pa savām alas ejām.

Bet gars un ķermenis nav dalāmi šeit, un mana diena nav ne dzīve, ne nāve. Es neesmu mirusi, bet es arī nedzīvoju, tos brīžos, kad es to apzinos, es ļoti ciešu un tik tikko noturos no trakošanas. Kad es tikko vairs varu valdīties, es pieminu savu māsu Sibīrijā un visus tos citus tur un citur – un tad es zinu, ka trakošana nelīdzētu. Varbūt – varbūt līdzētu gaidīšana. Pacietīga gaidīšana. Tā velkas gadiem. Ir jāredz, kā seja kļūst dzeltena, grumbas iegriežas dziļāk un dziļāk, zobi izraisās neglīti, mati kļūst sirmi, viss tas ir jāredz dienu dienā un jājūt, kā asinis sabangojas kā dzīvi viļņi un grib ziedēt un raudāt, un dzīvot – bet tām ir klusi jānoplok. Smaidi un gaisma pārlīst sejā no kādas laimes sauciena, izbāl un pārvēršas briesmīgā, ņirdzīgā maskā, kas padara seju velnišķīgu. Bet zūd arī tas, ir jāgaida, līdz zūd – un ir atkal noturēta, apvaldīta gaidīšana. Vēl ir. Tas ir vienīgais, kas ir. Un varbūt var līdzēt. Varbūt arī nē.

Ja atstāj abstraktos vārdus, es varu teikt to tā, kā tas šai dienā ir viņas notikums.

Piecēlos sešos. Biju sapnī redzējusi māti. Baigā veidā. Sapnis bija briesmīgs. Negribas par to rakstīt. Bet tas tomēr bija atpestījis mani no manas dzīves un darījis spirgtu. Šodien līst. Man bija jāģērbj vecas drēbes. Labi, ka biju salāpījusi un izmazgājusi savas garās virsvalka bikses. Tad, apģērbusies, es eju, kurinu plīti. Līst jau ar maziem pārtraukumiem ilgu laiku, un malka ir slapja. Man ir tomēr kāds skala gabals, ko es saplēšu ar nazi un uguni iekurinu. Bet naida man ir daudz, to darot. Cik gan ir to, kas, līdzīgi man, mocās, iekurinot uguni? Visi pagriež kādu pogu un ieslēdz elektrību. Bet – skaudība tikai padara dienu vēl smagāku, kad uguns ir iekurināta, es no tās atkratos. Mani moca arī katliņi un pannas. Tie ir jāberž, jāmazgā, un viņu ir par maz te, lai es rīkotos brīvi. Tas arī vēl nenomāktu tik ļoti, ja man būtu laika ar tiem nopūlēties – bet tā lauza, kas ir visapkārt! Netīrie drēbju gabali, kas žūst, zābaki rindām, sandales, kurpes, zeķes, kas jāmazgā, avīzes piesviestas uz grīdas, kā vakar lasītas, galdi, krēsli sagriezti šķībi, kā katram bijis ērtāk sēdēt, bērnu nodarbības lietas, tad caurais linolejs grīdās, kas atkal bāž ārā saputējušas avīzes no savas apakšas, grāmatas, kas ir izrautas no plauktiem uz grīdas un uz dīvāna – jo grāmatplaukta siena lietus laikā pil no ūdens… Kur arī apstātos acis, katrā vietā ir kāds lērums, kas gaida manu roku. Un, tikko es to būšu savākusi, tā glītumu izmantos, apgriezīs visu otrādi un atstās gluži tādu pašu, kā tas ir tagad.

 Bet – jāvāc ir. Šodien nav darbā jāiet, kaut ko jau savākšu.

Es eju, slaucu govi. Viņa ir nolijusi, un man ik brīdi ir jānoslauka ar lupatu viņas sāni, lai ūdens nepilētu piena traukā. Bet jumts, zem kura tagad to slaucu, netek kā agrāk, un izslaukt es varu kaut cik mierīgi, un īsu brīdi es tur atpūšos. Govs, izēdusi miltu riekšavu, atgriež galvu un man nolaiza plecu. Viņa ir mierīga un laba. Lai gan viņa ir izlutināta un aizmirst, ka jāstāv godīgi, kad to slaucu. Viņa, izēdusi miltus, atkāpjas soli atpakaļ un man ar piena spaini tai jāseko. Tad viņai liekas, ka tomēr vēl traukā būs palicis kāds miltagājums – viņa iet atkal soli uz priekšu, lai pārlaizītu trauku – man ar piena spaini tai jāseko. Tā kā tas notiek katru reizi, tad es to zinu, un viņas solis uz priekšu un atpakaļ man lielas raizes nedara. Vakar viņai tomēr bija jāuzkliedz un jāiedod pļauka: slaukšanas laikā viņai ienāca prāta ar pakaļkāju pakasīt galvu. Es tikko ar savu spaini izglābos.

Jā, govs slaukšana nav tik slikta. Dažreiz es paceļu acis un vēroju debesis pāri koku galiem. Tur ir Sidneja. Un tur – man nav nekā. Nedrīkst būt. Bet es vēlētos, lai būtu. Un varētu būt. Man vajaga dzīvības. Bet nedrīkst būt.

Turpat blakus uz kāda koka stumbra mizas ir kāda seja ar muti un aci. Tā raugās arvien uz mani un es uz to. Viņas izteiksme mainās atkarībā no gaismas. Es viņu nemīlu, es nebaidos no viņas, bet tomēr viņa tur ir, un es velti mēģinu uzminēt – kādēļ?

Tad es esmu izslaukusi, un man ir jāsteidzas mājās. Varbūt vārīties uzliktais rīss iet uz plīts, varbūt uguns ir izdzisusi? Turpat pie govs kājām visu laiku tup kaķis, dažreiz lied garām un traucē slaukšanu. Viņš gaida pienu. Bet kopš laba laika es nedrīkstu to viņam dot. Šķūnī ir redzētas žurkas, slazdā tās var nosist – bet kaķis tās nav izķēris. Par sodu viņš nedrīkst dabūt ne lāses piena, ne ko citu ēdamu, protams.

Viņš to nevar saprast un katru slaukšanas reizi gaida un skrien man pa priekšu uz sava tukšā vāciņa pusi, kurā man ir aizliegts kaut lāsi ieliet. Krūmos, aiz koka ar seju, ir tukša konservu bundža, noslēpta aiz zariem, pāris reizes es tur esmu pienu ielējusi. Bet man var iznākt briesmīgas lietas, es varu dabūt pa galvu – ļaunākā gadījumā, labākā man ar naidu ir sabojāta visa diena.

Nelabā sajūtā man kaķis ir jādzen no kājām prom un jānes piens uz māju.

Sliktākais ir, ka kaķa sejā es saskatu līdzību ar savu vistuvāko cilvēku sejām. Ar savu māti. Vai tas nav grēks un kauns to teikt?! Bet – tā ir. Viņa kustībās, viņa sejā es redzu savu māti. Viņa ciešanas ir tās pašas, viņa nevarēšana, viņa neizmērojamā atkarība ir – tā pati. Nav nekādas starpības starp mums. Ir nejēdzīgi tā domāt, iet prom un dzirdēt, ka viņš noņaud.

Virtuvē man jākāš piens, jāgatavo brokastis, jāliek viss galdā, jāsmērē maizes bērniem, jāceļ tie augšā, jāredz, kas tiem jāģērbj, kas jāvelk kājā. Arvien kaut kas ir aizmirsts, kas ātrumā ir jāmaina, jālabo. Tad tie ēd un iet uz skolu, un es kārtoju visu pamesto.

Un vīrs ēd brokastis, un man ir jāatmin, ko viņam vajaga, un nav jārāda, ka man ir jāatmin un es atminu, bet jāizdara tā, it kā viss, kas galdā tiek uzlikts, tur ierodas pats no sevis, ne uz viņa vēlēšanos. Ja ir labāka diena, iziet labāk – ja nē, nāk ņirgāšanās un kliegšana par kādu sīkumu, ko es iepriekš nespēju paredzēt. Šodien tās nebija.

Bet šodien ir nokauts gailis. Pēc brokastīm ir jātīra tas. Un ir jālāpa bikses, divi pāri. Tas viss ir vienkārši un, īsti ņemot, ļoti labi. Bet – šī ir brīvā diena. Rītu atkal jāiet uz darbu. Un šī diena ir vienīgā – bet viņas nav. Jo man nebūs laika beigt lāpīšanu, tīrīšanu, mazgāšanu un zīmēt un rakstīt. Es zinu – man nebūs laika, un es vilcinu visu un tinos pa darāmo, un apsēžos uz dīvāna, un noriju pāris lapas puses no kādas grāmatas. Un es domāju par to, kas man būtu jāzīmē, ko es gribētu uzzīmēt, bet kam es nevaru arī īsu mirkli piekļūt – viss jaucās manī un nekas nesokas, un es stulbi brienu savu dienu uz priekšu.

Esmu laimīga, ka šinī brīdī neatveras durvis un pelnītais sods nenāk pa tām iekšā.

Priekā, ka tas nenotiks šoreiz – es ceļos un eju tīrīt gaili. Riebīgs darbs. Kad nervi ir saspīlēti – tas ir riebīgs. Darbs, kas var novest histērijā. Bet – to nedrīkst.

Tas ir tikai dabīgi – sist un ēst! Sist – un ēst!

Kopš mēs te dzīvojam, tas ir nepilni 3 gadi, šis varbūt jau ir 50. gailis, kurš man jātīra. Pašus pirmos tīrīt bija vieglāk. Tad nāca grūti brīži. Tagad ir atkal vieglāk. Pie visa var pierast. Ne jau pie visa. Pie daudz kā. Būtu smieklīgi atteikties tīrīt gaili un neatteikties – viņu ēst!

Sist un ēst! No tā mēs te dzīvojam. Un tomēr, tieši šos 50 gaiļus tīrot, man ir bijis jādomā: ja visiem tiem, kas ēd, liktu arī nosist to, ko viņi ēd – vai to ēdēju tad nebūtu daudz mazāk? Un, ja tas tā – vai tad mūkiem un citiem, kas atsakās sist un ēst – nav tomēr taisnība? Agrāk es par mūku atteikšanos no gaļas domāju kā par kaut ko pārspīlētu, gandrīz nenormālu. Tagad man jādomā citādi. Cik maize tomēr ir tīra, salīdzinot ar gaļu! Vai radības (neteicot ļaudis) no citas planētas, mūs novērojot, nesaka – zemi apdzīvo dzīvnieki, kāda to pasuga ir uzmetusies par kungiem visiem citiem, kalpina tos savām izpriecām un – ēd.

Ja man liktu nokaut savai pārtikai gaļu – es labi dabūtu badā dzīvot, līdz to spētu. Bet es esmu stipra sieva. Ko darītu tās slaidās līnijas kopējas, kas ēd trīsreiz dienā gaļu, jo gaļa (liesa) nedara resnu? (Viņas to gan ēd 3 reiz dienā tikai pēc viena žurnāla izlasīšanas. Izlasot citu, kas saka, ka gaļa bojā sejas krāsu – viņas ir jaunās sprukās). Kādēļ cilvēki dzīvo masveidīgi? Kādēļ viņi tik maz domā, veido, dzīvo katrs savu dzīvi?

Un kādēļ mēs tā pieradināmies pie gaļas no bērnu dienām, kad mēs to vēl ēdām nelabprāt? Mūsu zobi un gremošanas orgāni esot tā veidoti.

Nu, var varbūt teikt – mēs viņus tā veidojam. Pāris paaudzēs tas varētu mainīties. Varētu domāt, ka es tos gaiļus neēdu, ko es notīru. Nē – es viņus ēdu! Gluži labprāt. Tikai – būtu vēl patīkamāk, ja tos tīrītu cits un es no tā varētu novērsties, izrunājot ar riebumu tā vārdu – miesnieks. Bet nosist es viņus, tos gaiļus, nevarētu. Es reiz mēģināju. Nevarēju. Tas bija jaunībā. Mēs bijām pilna māja sieviešu un mums nebija vīrieša galvas, kas nokauj gaiļus. Graudniekam vienmēr to lūgt nebija patīkami. Es nevarēju. Māte nevarēja. Kalpone nevarēja. Māsa! Kaut ko viņa darīja. Kaut ko viņa uzņēmās mūsu visu labā. Sākumā viņa lietoja cirvi. Bija reize, kad gailis bez galvas lēkāja pa ceriņu krūmiem. Tad viņa izdomāja ko citu.

Cirvis. Tas ir sievietes ierocis. Tanī pat laikā es dzirdēju, ka kaimiņu pagastā cienījama, laba saimniece bija nogalinājusi savu vīru ar – cirvi. Es nevarēju aptvert šī cilvēka, šīs sievietes – mežonību. Tagad es varu. Sievietes cēlākais ierocis ir cirvis. Inde ir zemisks ierocis. Citi ir vāji un var pievilt. Cirvis ir drošākais, labākais ierocis, ko sieviete var lietot. Bet tas vairs neattiecas uz gaiļiem.
————————————————————————————————
Kad vilciens apstājas 
Ernas Ķikures miniatūras
Jaunā Gaita [?]
Treji Vārti 01.01.1997
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————————————————————
Kalniņu māte. Pastāsts. 
Austrālijas Latvietis 22.07.1983

Kalniņu māti dēls izsauca uz Kanādu no turienes, no mājām. Pēc trim gariem gadiem domāšanas un gaidīšanas, baiļošanās un cerībām viņa beidzot varēja sēsties lidmašīnā. Ka viss notiks tā, kā cerēts, arī tad vēl nebija skaidrs un ticams, bet, tāpat kā visus tos trīs gadus, vajadzēja klausīt, iet un darīt to, kas bija jādara, ko lika darīt un kam būtu jāved uz to, kā dēļ dēls un viņa cīnījās.

Varētu domāt, ka Kalniņu māte rūgti raudāja, atstājot dzimteni, savas jaunības un dzīves zemi, bet viņa neraudāja; viss jau bija izraudāts, izbēdāts un izciests tad, kad viņai vienai bija jāpaliek savās mājās bez dēla, bez radiem un tad – kad viņu izdzina no mājām, kad bija jāiet pie citiem dzīvot, un tiem tur nebija pašiem diezgan vietas, un tie sagudroja, lai viņa saka, ka viņu nelaiž iekšā ne dienu, ne nakti, lai viņa iet atpakaļ, lai mēģina izdabūt, lai viņai atļauj iet kaut kur pie kādiem atlikušiem radiem. Nezināja, vai tā būs labāk. Labi nebija nekā, bet tiem, kas nenomirst, ir jādzīvo arī tad, kad ir tik grūt, ka nevar izciest.

Tie gaidīšanas gadi bija tomēr ar savu spēku, ar cerību spēku pār visu. To – varbūt, ka izdosies, un to – mani tur gaida, par mani domā, varēja likt pāri izsalkumam, aukstumam, vientulībai, slimībai, visam.

Tā Kalniņu māte beidzot kāpa lidmašīnā, un viņai svešais ierēdnis, kas viņu saņēma pie elkoņa un iestūma vārtiņos uz lidmašīnu, skaidri un mierīgi teica: „Nu tad stāsti gan, mammiņ, visu ārā…”

Un viņš jau bija prom, un viņa aiz vārtiņiem, un tas bija svešs, pavisam svešs cilvēks.

Viņa vārdus viņa nesa kā atvieglotāju sūtību. Viņa brauca kā sūtne – ar slepenu misiju.

No šīs misijas nekas liels tomēr neiznāca.

Ne tā, ka viņa nebūtu stāstījusi. Vēl pēc desmit gadiem, satiekot nesatiktus pazīstamus, kam gadījās iebraukt no citiem kontinentiem un viņu apmeklēt, viņa stāstīja savu stāstāmo, bet tā lielums, tā dziļais bēdīgums bija palicis aiz tiem pašiem vārtiņiem, aiz kuriem palika svešais cilvēks, tautietis, kas viņas sūtību atgādināja.

Nekas nebija grozāms. Neko nevarēja palīdzēt, un pie tā izbeidzās un aptrūka visi sāpju stāsti. Nepareizi tas bija, un šī nepareizība gulēja dvēselē un negribēja tur palikt un iecietēt. Dzina rosīties kā varot, tā nevarot.

Pie dēla bija labi. Un pie mazdēla, kas tikko vēl sāka likt vārdus kopā. Ārā pasaule bija sveša un nezināma, bet sniegs un lietus, un saule nāca un gāja tāpat kā mājās.

Pēc pirmās nedēļas nodzīvotas, Kalniņu māte bažīgi minēja vedeklai – ka nu jau tai svinēšanai un svētku galdam būtu jābeidzas un visam jāiet ikdienas sliedēs. Bet viņa saņēma pārsteigtu atbildi, ka tā jau ir ikdiena un nekāda svētku viņas dēļ nav! Un dēls tad lika viņu savā mašīnā un izvadāja pa bagāto pilsētu, pa lielajiem veikaliem ar ēdienu un dzērienu kalniem, un tas bija kā neticams sapnis, kas bija jāpieņem, ka tāda ir dzīve te apkārt. Bet ne šīs pilsētas Kalniņu mātei vajadzēja, ne viņa to centās izprast un aptvert, tā viņu vairāk sita ārā no līdzsvara un miera, lika salīdzināt un domāt neizdomājamo, par šo te un to atpakaļ mājās. Labāk bija palikt un pietika būt un kustēties dēla mājā un dārzā.

Un te no izdzītas ubadzes un piedzīvotājas viņa atkal kļuva saimniece, zinātāja, darītāja, cepēja, vārītāja. Vecās labās zināšanas par smalkām, labām lietām kā vecos, labos jauno dienu laikos nāca atkal gaismā. Bija kādi svētki, nāca kaut kur draugiem godības un svinības, un Kalniņu mātes rokas atrada veco veiklību smalku mīklu un cepumu lietās: ar safrānu, ar pūdercukuru; un pastētes, gaļas sieri, galerti, cepeši. Viss bija vajadzīgs un novērtēts, meklēts un lielīts. Un tā viss nebija velti. Visa vecā dzīvotā dzīve, dzīves ziņa vēl atplauka savā vērtībā, nebija iznīkusi, ieauga, ieplūda jauno dzīvē.

Mazdēls auga kā viņas otrs dēls. Pēc grūta, melna lūzuma laika dzīve vēl sašķeterējās kā dzīpars. Bet mierā nevarēja stāvēt ne brīdi. Kāds nekur neklusināms nemiers dzina. Kad mazdēls aizgāja uz bērnu dārzu, vēlāk uz skolu, un viss bija apmazgāts un apslaucīts un vēl nekas nebij jācepj, ne jāvāra, Kalniņu māte ķērās pie adīšanas, un kad arī jaku un kamzoļu vairāk nevajadzēja, vai viņa sāka no tiem piegurt, domās nāca skaistie jaunības dienu rokdarbi, viņas pašas un viņas māsas un viņas mātes pūrā.

Kalniņu māte atcerējās rakstus un musturus dvieļu galiem, spilvenu drānām, galdautiem logu aizkariem, gultas pārsegām… Un visu te varēja dabūt: smalkus diegus un tamboradatas. Viena pēc otras atdzima skaistās lietas. Pie lielākiem un lielākiem gabaliem ķērās Kalniņu mātes rokas. Vairāki pāri logu priekškaru bija gatavi. Un tad gultas pārsegas. Pāri par trīsdesmit lielos kamolus viņa satamborēja baltā gultas pārsegā, zvaigzni pie zvaigznes. Un otrai segai bija vēl biezāks raksts: kā izmadaroti ledus gabali cilnaiņi raksti stājās viens pie otra! Kad atnāca kādas viešņas, tad bija ko cilāt, klāstīt, priecāties, atlocīt un salocīt. Viņa pati nemaz nevarēja vairs tos no augstajiem skapju plauktiem izcelt un atpakaļ nolikt; viešņām bija jāpalīdz.

Stundu pēc stundas Kalniņu māte sēdēja, un viņas pirksti, vēl lokani, ar neticamu veiksmi vilka cilpu pēc cilpas. Vēl nāca prātā viens raksts, vēl otrs, un visi bija jāiestrādā jaunā darbā. Savu pensijas naudu viņa visu varēja izpirkt diegos, ja vēlējās, un dēls atvēlēja vēl vairāk. Arī vedekla nebija pretī. Tikai viņa tomēr neko lielu nebija uz rokdarbiem un neko lielu arī tos necienīja. Skapī vien viss bija jāgulda. Bet bija jau tā – mazgājamā mašīnā lielās smagās gultas pārsegas nebija izmazgājamas. Un kā citādi? Nebija tā kā tur, brīvos laukos: lika uz velētavas, pavelēja, pastaipīja, pusēnā zem ābelēm lēni izbalināja. Bija jau tā, ka viņas lielie darbi te it kā īstu mājvietu atrast vis nevarēja, bet darboties nevarēja rimt. Padomāja, paprātoja, nopūtās un sāka atkal kaut ko. Labai mantai kaut kur vajadzēja vietai atrasties.

Kaut kā vēlāk atradās arī. Jaunie sāka meklēties pēc vecām lietām. Sāka izstādes rīkot, daudz ko rokā meklēt.

Kalniņu mātes darinājumi izpletās apbrīnošanai rokdarbu skatēs pie sienām, nesa pat atzinības rakstus, cildinājumus. Kāda ziņa, kāda misija tomēr tā bija. Stāstījums ja ne par grūto laiku, tad par vieglo un labo. Un tas ir viss, ko cilvēks var – pastāstīt, pateikt kaut ko par sevi otram. Dažs to var pat pateikt tikai pēc nāves, un tad tam piedēvē nemirstību.
———————————————————————————————
Kalni un cilvēki                                                
Tēlojums 
Austrālijas Latvietis 9.03.1984
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Kalpone  
Apkārtraksts, Latviešu Preses Biedrība, Kanādas Kopa, Nr.3. 1991.g. aprīlī
Also: Uz tilta
—————————————————————————————————
Kanādas mežā
Treji Vārti 01.01.1988
Also: Ceļa akmeņu raksts
————————————————————————-
Kanādas rudeni gaidot
Ernas Ķikures impresijas
ziemeļu puslodē
Austrālijas Latvietis 21.08.1987

Šī zeme slavina rudeni. Tādēļ, ka tas ir krāsains. Jā, te ir pasakainas krāsas, katra kļavas lapa «vesela pasaule», un parki un lauki. Un tūristi! Te arī vecumu sauc zelta vārdā: zelta, zeltainais laiks. Lai tā būtu.

Domu pievērst uzmanību rudenim man ierosināja Jānis Šternbergs. Sen, es domāju – tas bija zelta laikā.

Reiz mēs kā parasti sēdējām gaitenī uz loga. Latvijas Mākslas akadēmijā (toreiz Dzelzceļu lielajā ēkā), kur bija ļoti gari gaiteņi ar ļoti daudz logiem, un logiem bija ļoti platas palodas. Daudzi tur pavadīja pusi no sava akadēmijas studiju laika. Man tai dienā bija rokā pirmais pusplaukušais bērza zars, nopirkts uz ielas no puķu vecenītes, no rīta uz akadēmiju nākot. Jauns, stingrs bērza zars ar ļoti mazām, ļoti zaļām zīda lapiņām, kas visas vēl bija sīkās vienādās krunciņās salocītas, tikko no pumpuriem atraisījušās. Es bezgala jūsmoju par viņu skaistumu, un Jānis Šternbergs gandrīz noskaitās. Viņš nolēca no loga (viņš sava nelielā auguma dēļ varēja salocīt kājas uz palodas, garais Valners arvien sēdēja tikai ar vienu cisku uz palodas, Šternbergs — ar abām kājām un zodu uz ceļiem). Šternbergs nolēca un sauca: «Skaistas!? Vai tu vari pateikt, kas viņās skaists? Muļķīgas tās ir. Visas vienādas. Bet paskaties tu uz vienu lapu rudenī. Tu pacel veselu pasauli! Veselu krāsu pasauli!»

«Ko tu stāsti – rudenī! Rudenī viss beigts. Vai tu nejūti, cik maigas šīs ir un kā smaržo?»
«Nu jā, ostīt, just to maigumu, to tu vari, bet tu teici — skaistas.»
«Nu — tās jau ir skaistas.»
«Skaistums? Klausies, tu esi māksliniece vai būsi, un tu nezini, kas ir skaistums!»

Bija zvans, un mēs atstājām logu.

Šternbergam kaut kur kaut kā bija taisnība. Es laikam sajaucu divas lietas. Gan jau toreiz man patika rudens lapas, bet es tās nožēloju. Man patika dzīvības karstais laimes vilnis, kas nāca virsū ar pirmo plaukstošo bērza zaru — vasara un viss!

Gadiem un gadiem cauri, paceļot rudens lapas, es šad tad atceros Šternbergu to bērza lapiņu, dēļ. Muļķīgas, — viņš teica. Šternbergs toreiz bija audzēknis tēlniecības darbnīcā. Kaut kur lasīju, ka tagad viņš ir mācības spēks Latvijas Mākslas akadēmijā (vai ir bijis, laiks skrien ātri un viss mainās). Tāpat toreizējais grafiskās darbnīcas audzēknis Pēteris Upītis, tagad grafiskās darbnīcas vadītājs, profesors. Pār viņiem iet tie paši rudeņi kā agrāk.
——————————————————————-
Kapu svētki Ļaudonā
Londonas Avīze 25.10.1957; turpinājumi: 01.11.1957; 08.11.1957
Also: Mūsu kaimiņš
   Es zemes tās
—————————-
Kara atraitne    
Stāsts  
Austrālijas Latvietis 10./17. 08.1973
Treji Vārti 01.05.1992
Also: Būs skaista diena
—————————————————————————————————
Kas notika naktī?   
Ceļojuma piezīmes   
Austrālijas Latvietis 1971.g. augustā
Also: Būs skaista diena
—————————————————————————————————
Kā zāle
Treji Vārti 01.07.1992
Also: Būs skaista diena
————————————————————————
Kažokvestīte
Treji Vārti 01.01.2010
Also: Būs skaista diena
———————————————————————–
Klaidonis 
No cikla Mēs un viņi   
Austrālijas Latvietis 21.11.1986
Also: Ceļa akmeņu raksts
——————————————————————————————————
Ko dzird Kanādā?                                                             
E.
Ķikures vēstule no Britu Kolombijas
Austrālijas Latvietis [date?]

Dzird, ka Kanāda pēc platības esot otra lielākā zeme pasaulē. Un, ja kāds to agrāk nebūtu vēl dzirdējis, tad tagad tas to dzird un var to paturēt prātā.

Dzird, ka Kvebeka ar saviem 6 miljoniem franču gribot šķirties no Kanādas nost. Sākumā, kad par to sāka runāt, tad dzirdēja arī, ka tādā gadījumā būšot – brāļu karš. Tagad to vairs nedzird. Dzird tikai to, ka Kvebeka pavisam nopietni domā šķirties no Kanādas nost. Un tad dzird vēl šo to citu. Ka Kvebeka ir nabaga. Ka tur ir bezdarbs. Ka Kvebekai jau sen atļauts par daudz. Ka indiāņi, eskimo, ķīnieši un citi tad arī varēšot prasīt savas valstis. Un beidzot, ka Kvebeka nav Kanādas vienā malā, bet vidū. Aiz tās uz austrumiem vēl ir Ņūfaundlenda un Nova Skotija. Ka Kvebeka šķiras nost, tad tām nekas cits vairs neatliek kā pievienoties Amerikas savienotajām valstīm, jo Ņūfaundlenda un Nova Skotija ir angliski runātājas zemes.

Kvebeka ir – franciski runātāja zeme. Franciski runātāja zeme var piederēt pie angliski runātājas zemes, bet ne otrādi. Par to runājam nedzird, tas ir tikai nepolitiska vērotāja secinājums.

Jā, Kvebeka nedrīkst izjaukt valsti. Tā pieder pie valsts. Kvebeka var runāt franciski, — bet tikai ne gaisā. Pilotiem, kamēr tie lido, ir jārunā angliski, valsts valodā. Tā teica kāds kanādiešu pilots televīzijā. Viņš teica tā: „Iedomājaties, jūs esat gaisā, jums ir kāda ķibele un jums – atbild s v e š ā valodā…”

Viņam nevajadzēja gluži tā teikt, viņam bija jāsaka kaut kā citādi, varbūt, ka – gaisā visiem būtu jārunā v i e n ā valodā. Tagad Kvebekas frančiem arī var ienākt prātā: „Tu esi gaisā un tev ir kāda ķibele, un tev vienmēr atbild svešā valodā…” Arī viņi grib runāt valsts valodā, pašu valodā. Un viņu ir 6 miljoni. Sarežģīta lieta nepolitiķim. Gaisā būtu jārunā vienā valodā. Tāpat kā virs zemes būtu jābrauc tikai pa vienu pusi ceļam…

Bet nepolitiķim liekas: skaisti, dzimst kāda zeme, kāda valsts! Zeme – tā ir valsts… Āfrikā to jau dzimst pulkiem, kā jau melno bērni, bet šī baltā, Francijas māsa. Vai piedzims? Vai būs? Jauna puķe, jauna krāsa? Nabaga? – Bet vai šī pasaule domāta tikai bagātajiem? Lielajiem? Kas labāks lielajiem? Spēks? Kam vajadzīgs spēks – šajā cilvēces augstajā attīstības līmenī? Vai mums tikai jākaujas, jāgrūstās, jāspēkojas, jāiegūst un jāatņem? Vai mēs nevaram ļaut, pieciest, palīdzēt, būt draudzīgi, priecīgi? Vai nevar būt divas Kanādas? – Te nevar ne runāt, ne domāt ne dzejnieks, ne nepolitiķis, skaidrs. Bet – domāt var tikai tā, kā var, ne tā, kā jāvar.

Televīzijā nesen varēja noklausīties kāda sabiedrisko zinātņu profesora sarunu ar pulciņu jaunu studentu par Kvebekas lietu. Mierīga domu izmaiņa, jautājumi un atbildes, iecietīgas domas un secinājumi: mums kopīgs liktenis, kopīga lieta, jāturas kopā, jāsaprot.

Tad kāda meitene jautā: „Ja mums būtu cits valdības galva, vai tad varbūt tādas Kvebekas prasības nemaz nebūtu radušās?” Atbilde paliek nesadzirdēta, jo nelaba nepolitiķa doma skaļi ieskrien vidū:

„Jā, viņus, tos 6 miljonus, kāds cits Trudo būtu varējis vienkārši – izvietot!”

Kāds jauns students vēl jautā: „Vai ir zināms, ka Kvebeka savu soli būtu plānojusi jau agrāk?”

Atbilde – nav zināms. Tad zēns jautā tālāk: „Varbūt viņi to darījuši aiz mūsu muguras?” (Behind our backs, viņš teica.)

Kas ir – mūsu mugura? Kas ir – pašu valoda? Vai tās ir bezgala sīkas vai milzīgi lielas lietas? Vai Kvebekas frančiem un viņu premjeram Levekam (Levesque) tās ir vai to nav? Vai tās var pirkt ar naudu? Nevar. Un var. Ja Levekam būtu miljoni un miljoni… Dzird, ka viņš braucis uz ASV par šiem miljoniem runāt, bet esot noturēts laikam par tādu kā fanātiķi. Trakiem pieder pasaule, tā teica agrāk. Tagad – bagātiem pieder pasaule. Un pat tie, kam pieder gandrīz vai pasaule – otra lielākā zeme pasaulē, miljonu dēļ dara gandrīz trakas lietas.
—————————————————————————————————
Krūmu zeme  
Dzejolis prozā 
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 1.03.1958
Also: Mūsu kaimiņš as “Maliena”
—————————————————————————————————
Lācenes  (Dienas grāmatas lapas)
Austrālijas Latvietis, Literārais pielikums 9.05.1958
Also: Mūsu kaimiņš as “Kazenes”
————————————————————————
Laimīgu jauno gadu!
E.
Ķikures svētku vēstule Austrālijas Latvietim no Kanādas
Austrālijas Latvietis 15.01.1988

Ziemas svētki – un sniegs! Tā tas bija. Vai jūs atceraties? Tā tas ir te, svešā malā. Tomēr – sveša mala, lai ar sniegu. Varbūt vēl svešāka nekā pie jums, tur.

Pirmais sniegs ir klāt, un tāds kā ziemas vidū. Sniga lēni, sijāja visu nakti, un tagad ielas, ietves, kāpnes, mašīnas noglabātas, ieraktas, iesegtas dziļās kupenās. Ielu tīrītāji – lielākie ielas vidū, mazākie ietvēs – brauc, stumj jau kopš vakarvakara, visu nakti, jau agri no rīta: cilvēkiem jātiek uz darbu, nav vēl nekādi svētki, bet daba spēlē svētkus, un bērni priecājas. Bērni lec, krīt, gulst savā gaidītā sniegā, savā spēļu paradīzē, palīdz arī tēvam izrakt mašīnu no kupenas, cilā sarkanu lāpstiņu savās trīs gadu vecās rokās, cimdotās bez bēdu, tikai mice slīd, krīt uz acīm, sniegs birst no lāpstiņas kaut kur pats uz savu roku. Visu ziemu tā – sniegā!

Ziemsvētki bija ar sniegu, jā – vai jūs atceraties?

Nevar atcerēties – karstā saulē, jūrmalā, pārpildītā veikalā saldējumu pērkot, klausoties tur „Klusa nakts, svēta nakts” jau visu mēnesi. Nevar atcerēties aso ziemas gaisu un tomēr maigo sniegu, maizes krāšņu un katlu piesildīto mājas gaisu, skuju smaržu, sveču gaismu, smagus soļus no āra, nodauzot ledu un sniegu no zābakiem… Sveču gaismā tik savādi saldi, tik ļoti spoži mirdzēja visu cilvēku acis. Svētkos visi prieki, visas sāpes sadrūzmējušās sirdīs, tās pārpilnumā plūst, kāpj, kūst pāri, līst dievišķās asarās, kas jaucas ar kūstošām sniega pārslām uz sejas.

Nevar atcerēties. Sirdis piekusušas atcerēšanās, stājušās meklēt atmiņas, nomet pa asarai tāpat – bez īstas atcerēšanās. Tad gavilē līdzi, tāpat — bez īstas gavilēšanas. Un darba tik daudz, jāskrien, jārūpē vairāk nekā jebkad.

Miers virs zemes… Miers?… Zem zemes, varbūt zem zemes? Un kādu mieru meklēt, kamēr vēl dzīvs? Klusa nakts, svēta nakts – spēlē bez apstājas un bez miera.

Varbūt eglītes vakarā pie pašiem mazajiem būs tā, kā bija? Klusa nakts… tik daudz dāvanu jāatsaiņo! Džingle bells… Jā, protams, svētkos jāpriecājas. Svētkos jāpriecājas no visa dzīva spēka. Priecīgus svētkus! Priecīgus Ziemsvētkus! Vai atceraties zvaniņu pie ilkss? Kamanas, sniegu un nakti? Nakti – kad mirdz?

Nav ko atcerēties, nav jāatceras. Viņa ir tepat, te un tur pie jums, šī svētku nakts. Citāda, vienmēr mazliet citāda. Tā mainās tāpat kā mūsu sejas, bet, ja labi ieskatās, var pazīt. Un kā nemainīsies: visi mainās, aug, izstiepjas – cik tur vēl bija pagājušā gadā un – redzi jau tagad!

Priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu jauno gadu!

Montreālā, decembrī.
—————————————————————————————————
Līdaka
Treji Vārti 1.1.1982, Nr.85 [and/or 01.07.1990?]
Also: partial variant in Kā plūsti, Aiviekste?

Pie Upesleju peldvietas, tieši pretī mājai, celiņa galā aiz dārza stūra, Aiviekstē dzīvoja kāda līdaka. Vasaras vakaros blunkšķēja vien, kā viņa metās. Tāpat dienā, ja aiznesa biezpiena vai sēņu drāniņas upē izskalot, viņa svaidījās turpat pāris soļus no meiteņu stilbiem. Tumšajā ūdenī viņa ķēra raudas un mailītes, kas pulkiem barojās pie biezpiena drupačiņām. Šo vietu viņa bija apdzīvojusi jau dažus gadus, jau no tiem laikiem, kad viņa gluži maziņa, caurspīdīga, smailu, garu galviņu kā spalvas nazītis bija gulējusi tikko dažus centimetrus zem ūdens virsmas tur caurām dienām. Pie peldvietas, kur vienmēr bariem šaudījās mazie grundulēni un sīkas mailītes, pārtikas sagādei vajadzēja pavisam maz laika. Viņa patiesi ielaidās slinkumā. Nu – bet viņa auga, auga turpat acīmredzot un kļuva drošāka un drošāka. Kā rotaļai viņa sāka dažus ziņkārīgos cilvēkbērnus pielaist sev pavisam tuvu. Pagāja labs brīdis, līdz mazo meiteņu acis pamanīja, vēl brīdis, kamēr tās aptvēra, ka – tā ir zivs, vēl brīdis – ka tā ir dzīva zivs, liela zivs, bet ne tik liela, ka to nedrīkstētu ķert, un – tikai tad nāca neveiklais ķēriens! No tā līdaciņa kā bērns ātri un taisni pašāvās prom, tikai pussoli, un apstājās tikpat ātri, kā bija aizslīdējusi. Bērni to meklēja diezin kur apkārt, līdz viņu gausās acis to atkal ieraudzīja – gandrīz turpat, kur sākumā. Nākošais ķēriens bija tikpat nesekmīgs, tāpat aiznākošais. Līdacēns bērnus pavisam nokausēja. Tikai tad, kad viņi ņēma airi un sāka ar to zveltēt pa ūdens virsmu, šķelt to un šļakstināt uz visām pusēm, tikai tad līdaciņa aizpeldēja tālāk gar krastu, paslēpās stiebros un zālēs, sildījās saulē starp skalbju zobiem. Kad saule spieda pārāk karsti, līdaciņa peldēja lejup līdz lielajam akmenim, kur sākās dūņains dziļums, un apstājās zem apaļām ūdens rožu lapām. Tās nebija nekādas rozes, upes purenes tās sauca, un to ziedi bija dzelteni, gan ar siltu, labu smaržu, bet ziedu vidos ātri sāka veidoties to milzīgās sēklotnes kā šaurkaklainas krūzes, zaļās plostnieku krūzes, un labā smarža zuda. Dzelteno pureņu lapas sauca par lēpju lapām, tās bija ieapaļas, biezas un lielas kā šķīvji. Tās gulēja tieši uz ūdens virsmas. Zem tām varēja uzturēties kā zem saules sargiem. Viņas mazliet slēpa arī no dziļuma uzbrucējiem. Varēja zvilnēt gar pašu lapas malu, pussaulē – pusēnā. Protams jāuzmanās bija, jājūt un jāskatās modri. To līdaciņa arī darīja. Tur viņa noskatījās arī, kā svētdienās rakstnieki, dzejnieki un gleznotāji makšķerēja asarus.

Dažiem šiem ļaudīm bija tāds miers, uz vietas stāvēšana un klusēšana tāpat kā viņai, kad viņa gaidīja kādu laupījumu piepeldam sev tuvāk. Un asari kā bez apdoma ķēra mušas un sienāžus, kas kārpījās uz viņu makšķeru āķiem. Šie asari, tāpat ka viņa – līdaka, pārtika no citām zivīm, bet tādu ūdenī iemērktu sienāzi tie nevarēja atturēties, neaptaustījuši ar savu apaļo muti, tāpat kā raudas, tās nu, mazākais, citu neko nespēja ēst kā tikai atkritumus.

Tur līdaka redzēja, kā asari tad viens pēc otra uzlidoja gaisā. Jau nākamā vasarā viņa droši pakampa kādu no lielākiem asariem kā pārmācībai un aizpeldēja, pasizdama vēl krietnu blīkšķi ar asti.

Zvejnieki salēcās: „Tu dzirdēji! Te lielas zivis arī dzīvo!”
„Un – ko tu domā! Kur ta’ šās paliks?”
„Es – e – domāju, ka viņas aiziet uz zirņiem līdz ar zušiem! Hehe…”
„Zuši – aiziet uz zirņiem. Pāri šai pļaviņai arī, cik uziet. Un – atnāk atpakaļ.”
„Un kā tu to zini?”
„Un kā tu to zini, ka tā bija līdaka, kas tikko taisīja to blīkšķi?”
„Es nezinu vai tā bija līdaka. Es teicu – zivs…”
„Tu nezini. Bet es zinu. Tā bija līdaka. Jāliek nakts āķi. Sienāzi viņa nerīs. Uz nakts āķiem, mazākais, kāds zutis uzķersies. Un – varbūt arī tā līdaka.”
„Nekas cits jau mums tagad neatliek kā nakts āķi. Pēc šīm debatēm te neviena zivs vairs nebūs tuvumā…”

Ar nakts āķiem mūsu līdakai bija kādreiz gājis gandrīz bēdīgi. Tas bija viņas otrā vasarā, ja viņa pareizi atcerējās. Viņa bija jau krietni paaugusies. Kādu vakaru, patiesi jau paēdusi, vēl kā sporta pēc viņa pagrāba mazu asarēnu, kas kā negudrs kārpījās pavisam jocīgi. Bet tas asarēns bija ar muguras spuru uzkabināts uz nakts āķa. Būtu viņa to grābusi lielāka izsalkuma dzīta – pagalam būtu. Bet savādi nemierīgo asari viņa bija ņēmusi tikai, it kā pataustot, āķis gan pārrāva tai virslūpu, bet nenoturēja. Lūpa sadzija, un līdaka nekad vairs neķēra zivi, kas nepeldēja pienācīgi ātri un veikli. Bet reiz viņa iekrita taisni ar tādu, kas peldēja sevišķi veikli. Tas bija Vītragu Jāņa velces vizulis! Jānis ņēmās ar to visu svētdienas priekšpusdienu gan no krasta, gan laivā lejup pa upes vidu slīdēdams. Līdaka ilgu laiku bija viņa tuvumā – šāvās gan pa apakšu, gan pa augšu, iesāņš un apkārt nekaunīgajai raudai, tik spožai ar sarkanu spuriņu… Bet viņa to negrāba, neķēra, vēl ne un ne. Līdz trīsžuburu āķis ar vienu žuburu paķēra viņu, ieķērās tai skaustā. Jānis jau izrāva līdaku virs ūdens, tikai viņas svars – tad viņa jau bija pie piecām mārciņām – pārplēsa viņas skausta ādu un viņa iekrita atpakaļ. Nu – viņa arī sitās un locījās tik stipri, ka tam bija jānotiek. Skausts sadzija. Pa dienvidiem viņa to turēja gandrīz virs ūdens, starp liepu lapām.

Šie piedzīvojumi un vēl citi nepadarīja līdaku ne īgnu, ne bailīgu. Viņa tāpat kā agrāk uzturējās peldvietas tuvumā pa dienām un naktīs blūkšķināja turpat pie dārza stūra – jādomā, viņa mīlēja skaņas. Mājas tuvumā visi Aiviekstes tumšie dziļumi bija pilni skaņām – sievu un vīru balsis, vistu kladzināšana un suņu rejas, un jauno meitu smiekli, smiešanas. Visvairāk smējās Tilda, bet kad viņas peldējās, smējās visas – Tilda, Vilma, Martiņa, Auce, Vera, Erna, Alise… (Otrā krastā – Berta, Vera, Marta, Hilda, Anna, Helena… Bet tas bija iepriekšējā gadu desmitā, kad šī līdaka vēl nedzīvoja…). Vakaros no logiem aiz dārza nāca klavieru skaņas un dažreiz vijoles skaņas, un vēl citreiz – jautra ‘ermoņiku’ spēlēšana. Un, ja meitenes vakaros brauca ar laivu, tad viņas dziedāja vai līdz pusnaktij. Līdaka slīdēja turpat aiz laivas un kā iesnaudusies griezās un uzsita mutuli ar asti.

„Dzirdējāt! Tepat pie laivas metās zivs!”
„Ko, tu! To tu taisīji ar airi!”
„Es! Nē! Goda vārds, nē! Sāms tevi ieraus iekšā, ja tu neliksi tās kājas atpakaļ laivā!”
„Un – ja es viņu ieraušu laivā!? Ūdens tik silts kā nekad dienā!!”
„Tas tikai tāpēc tāds izliekas, ka gaiss ir vēsāks…”
„Ko niekus gramstāties – vai jūtat kā matiolas smaržo no Vītradzienes puķu grēdas! Mūsējās nezin kad vēl ziedēs…”
„Es gan nesaožu matiolas, man rokas ar dūņām – izrāvu skalbes sakni – paostiet to, cik tā labi smaržo!”

 „… Tumšā-ā naktē, zaļā zālē
Laukā-ā lai-aidu kumeli-iņu,
Tumšā-ā naktē, zaļā zā-ā-lē…”

Viņas dziedāja pa vakariem un peldējās pa dienvidiem. Siena laikā nāca arī vakaros peldēties. Tikai tad viņas nešļakstinājās un nelaistījās tik ilgi un nepeldēja tik tālu, tik dziļi…

Bet vienu vakaru, labi vēlu un jau pēc siena laika, Tilda atnāca viena pati, sēdēja uz akmeņiem ūdens malā un tad pēkšņi nāca iekšā ūdenī ar visu kleitu…

Tilda gan bija lielākā smējēja un ūdens šļakstinātāja peldoties, bet peldēt viņa neprata. Viņa un saimniece, bija tās, kas ne pāris soļus nespēja papeldēt, patiesi noturēties virs ūdens, lai arī, kaklus izstiepušas, acis ieplētušas, sakostiem zobiem tās kūla ūdeni uz visām pusēm.

Tilda patiesi nekad tik dziļi nebija bridusi kā tagad, ar visu kleitu. Iesūkstoties, it kā vēl sargājoties no akmeņiem, kas jo dziļāk, jo bija glumāki, viņa pavisam traki spiedās ūdenī. Slapjums jau līdz padusēm. Rokas paceldama, viņa taisījās grimt, kad ar savu labo sānu uzgrūdās līdakai, kas tur bija iemigusi, cik nu zivs vispār iemieg. Līdaka ar savu smailo, stipro purnu uz priekšu sizdamās, iepinās Tildas plānajā kleitā un dabūja krietni paspārdīties, līdz kļuva brīva, pasvieda Tildu grimstam un pazuda dziļumā, bet Tilda kliedza garu, briesmīgu kliedzienu cauri visai naktij vienu un vēl otru reizi, kārpījās, sprausloja, rija ūdeni, bet nenogrima. Viņa jau bija četrrāpus un, pie akmeņiem turēdamās, ātri jo ātri bija izrāpusies krastā, vēl augstāk un augstāk krastā, jau dārzā aiz eglīšu sētas. Tur nu viņa ieraudājās, bet tūlīt aiz ābelēm ietinkšķēdamies vērās logs:

„Kas tur… ir?”
„Kas tur… ir?”
„Ennē… es… nekas… mamm…”
„Tildiņ! Tildiņ… tu? Kur tu esi? Kas tev kait?”
„Nnekas, mamm… Es… iekritu upē…” Tilda rīstījās, bet saimniecei bija jāatbild. Saimnieci visas meitas, viņas īstās meitas un kalpones, sauca par mammu.
„Upē!! Tagad? Tagad jau vai pāri pusnaktij!…”
„Kaut kas… laikam līdaka, mani nobiedēja. Es… es gribēju… rokas atmērcēt no tām mellenēm…” Tagad Tildas raudas spruka vaļā nevaldītas. Bet tādā raudāšanā ir zīmes, ka briesmas pāri. Saimniece nomierinājās, viegli papukodamās:
„Kā bez prāta… Ar visām drēbēm?”
„Jā, mamm…”
„Nu tad velc tak nost, izkar uz ceriem un ej gultā. Ka vēl nesaaukstējies. Zini – ka rīt būs ciemiņu diena…”
„Jā, mamm…”

Tildas raudāšana nu jau bija rimusi, viss noklusa, tikai ūdens iešļakstējās – Tilda izžņaudza savu kleitu.

Arī upē kaut kas iešļakstējās, plunkšķēja ūdens – upe pilna zivīm. Naktī viss saplūda kopā – upe, dārzs, zari, debesis. Līdaka. Meita. Tilda bija skaista meita, i slaida, i apaļa, sarkaniem matiem, baltu ādu, tikai kakls, rokas un stilbi tumšāki no saules. Tildas baltums blāvi pavizēja vasaras nakts kustīgajā tumsā, kur viņa, mazliet kūkumu uzmetusi, izlavījās caur ogu krūmiem. Beidzot noskanēja mājas otra gala durvju kliņķis ar savu ierasto skaņu – Tilda aiztaisīja durvis, aizgāja gulēt. Arī saimniece aizvēra logu. Tilda pēdējās dienās bija jāuzmana. Saimniece zināja – meitenei bija sirdssāpes, bet gan jau pāries. Jauniem viss pāriet… Visi gulēja. Līdaka vēl peldēja turp, atpakaļ – viņai nelabi kņudēja deguns no satīšanās Tildas kleitā, un no airēm kaut kur pilēja ūdens, koks viegli piesitās pie koka – vecais Vītrags cēla kādu pāri upei, kādu nācēju no stacijas, no vēlā vilciena…
——————————————————————————————————
Līdz policija nāk   
Skice 
Austrālijas Latvietis 14.09.1984
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Lokasti 
Ļoti vecas piezīmes, no pirmiem gadiem Austrālijā
 
Latvija 07.04.1986
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Maza satikšanās
Treji Vārti 01.01.1989
Also: Uz tilta
——————————————————————
Medus podi
Treji Vārti 01.07.1995

Man atveda medu no Latvijas. No mājām, no kaimiņiem, radiem, draugiem. Manu māju tur vairs

nav. Bet lauki un pļavas un mežs ir. Bites var iet tur ziedos.

Un viņas ir gājušas. Mani bērni atveda podus medus, medus podus. Tā var teikt un tā jāsaka, lai gan podi ir no māla. Tagad medum lieto stikla traukus, bet man atveda tik daudz medus, ka man jārunā par medus podiem.

Mana vecāmāte reiz teica, ka tas der, tas ir labi, ieņemt šad tad pa mutei medus, kad tas ir. Daru to tagad un tas der, tas ir labi, daru to ar lielu kāri un domāju par to mazo bitīti, kas to nesusi, par tām daudzajām mazajām bitēm, par tiem mežiem, laukiem, pļavām, vējiem, ūdeņiem, kur es gāju, kur es biju.
Kā viņas, mazās bites tur bijušas, daudz laba savākušas. Jā, viņu ir daudz, cik daudz, to vislabāk var redzēt, kad viņas spieto – lido griezdamies kā melns mākonis, tad sametas kādā koka zarā pūlī, tik lielā, ka abām rokām to nevarētu apņemt. Nu, ar rokām to drīkstētu ņemt tikai ļoti gudrs, vecs bitenieks, bet lielais pūlis ir tik vilinošs, ka doma nāk to ar rokām ņemt, aiztikt – tik skaists un vizuļojošs tas ir. Bišu spārniņi cits pie cita, visi kopā apkārt kā viena liela dzīva būtne.

Tā tas arī ir, bišu māte vidū noslēpta, nosargāta, tā ir sirds. Ja tai kas ļauns notiek, sajūk, aiziet bojā

viss lielais pūlis.

Bišu valsts, bišu saime ir ļoti gudri, pat nežēlīgi, izveidota vienība, sabiedrība. Tai jāatdod viss

vasaras dienu darbs, pat dzīvība, medu vācot. Bites lidojot pat divpadsmit kilometrus tālu, vajadzības spiestas. Jā, viņu darbs ir apbrīnojams, viņu devums tik bagātīgs, pārmērīgi liels salīdzinājumā ar mazo, sīko biti – medus podi, vasks, vaskā izstrādātās skaistās šūnas, un dzeltēnā, tā sauktā, “bišu maize” … Viss mežu, lauku, pļavu plašums vidū, saulē, vējos, ūdeņos. Un mana dzīve, mana bērnība, manas dienas?

,,Šad tad ieņem pa mutei medus…” vecā māte teica.

——

VARIATION
Medus podi [original — variation on periodika published one]

  Man atveda medu no Latvijas. No mājām. No kaimiņiem, radiem, draugiem. Manu māju tur vairs nav. Bet lauki un pļavas un mežs ir. Bites var iet tur ziedos.

   Un viņas ir gājušas. Mani bērni atveda podus medus, medus podus¡. Tā var teikt un tā jāsaka, lai gan podi ir no māla un lieli, tagad medum lieto stikla traukus, mazākus, bet man atveda tik daudz medus, ka man jārunā par medus podiem. Mana vecā māte reiz teica, ka tas der, tas ir labi, ieņemt šad tad pa mutei medus, kad tas ir. 

Daru to tagad un tas der, tas ir labi, daru to ar lielu kāri un domāju par to mazo biti kas to nesusi, par tām daudzajām mazajām bitēm, par tiem mežiem, laukiem, pļavām, vējiem, ūdeņiem, kur viņas gājušas, bijušas, kur es gāju, kur es biju.

            Man bija jādomā, kā viņas, mazās bites tur bijušas, daudz laba savākušas. Jā, viņu ir daudz, cik daudz, to vislabāk var redzēt kad viņas spieto – lido griezdamies kā melns mākonis, tad sametas kādā koka zarā pūlī, tik lielā, ka abām rokām to nevarētu apņemt. Nu, ar rokām to drīkstētu ņemt tikai ļoti gudrs, vecs bitenieks, bet lielais pūlis ir tik vilinošs, ka doma nāk to ar rokām ņemt, aiztikt – tik skaists, vizuļojošs, bišu spārniņi cit pie cita, visi kopā, apkārt kā viena liela, dzīva būtne. Tāda tā arī ir, bišu māte vidū noslēpta, nosargāta, tā tā sirds. Ja tai kas ļauns notiek, sajūk, aiziet bojā vis lielais pūlis.

            Bišu valsts, bišu saime, ir ļoti gudri, pat nežēlīgi izveidota vienība, sabiedrība. Dažiem tur jāatdod viss vasaras dienu darbs, pat dzīvība, kad uzdevums veikts.

            Bites lidojot ziedos divpadsmit kilometrus tālu, vajadzības spiestas.

             Jā, viņu darbs ir apbrīnojams, tā devums tik bagātīgs, pārmērīgi liels, salīdzinot to ar mazo, sīko biti – medus podi, vasks, vaskā izstrādātās skaistās šūnas un dzeltenā, tā sauktā, “bišu maize”… Viss mežu, lauku, pļavu plašums vidū, saulē, vējos, ūdeņos

             Un mana dzīve, mana bērnība, tēvu zeme, manas dienas?…

              “Šad, tad ieņem pa mutei medus…” vecā māte teica.
——————————————————————
Mēs mīlējām dzeju
Treji Vārti 171, mai./jūn. 1996

Mēs mīlējām, dzeju. Mēs – es, Alise, Vera – manas draudzenes no ģimnāzijas laika un vēlāk.

Iesākumā bija Fricis Bārda, Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli, lasīts un pārlasīts. Tad viņa Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam. Grāmatas nosaukums vien jau radīja tās iegūšanas ilgas. Saņēmu to kā dāvanu, ģimnāziju beidzot. Baltos vākos. Tik lielu prieku bija atnesusi tikai vēl cita grāmata, Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, dāvināta daudz gadus pirms tam. Dabūju to vakarā, otrā rītā agri tupēju pie galda, ilgi gaismu gaidot, lai varētu to lasīt, visi lielie cilvēki ar lukturiem un lampām bija ārā, rīta darbos.

Jā, Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam arī bija baltos vākos, tikai ne iesieta cietos, kā Jaunsudrabiņa Baltā grāmata, ko dāvināja vēl mans tēvs.

Sākumā, ģimnāzijas gados, Fr. Bārda tika lasīts un mīlēts ļoti. Bet kāds kritiķis šo dzejnieku bija atzinis kā sentimentālu. Tas mūs (mani) mazliet atvēsināja, darīja uzmanīgu. Mūsu labais (dievinātais zelta Āboliņš) literatūras skolotājs mūs bija brīdinājis no sentimentalitātes: “… Jūs man te nerakstīsit nekādas literāras putriņas,” viņš teica. Bija jāuzmanās, kā rakstīt, kā un ko lasīt.

Nāca jauni meklētie, lasītie, mīlētie dzejnieki: Skalbe, Ziemeļnieks, Akuraters. Jā, Skalbe! Skalbe:

            Draugs, kur laimīgs esi bijis,
Otrreiz neatgriezies vairs,
           Tā kā saulē lietus lijis
Pagājušā sapnis kairs.


            Tā kā saulē lietus lijis:
Vakar bij un šodien nav.
            Laiks visu pārmainījis,
Šodien viss ir citāds jau.

Šiem vārdiem toreiz negribējās ticēt, bet dzejolis palicis atmiņā viss. Tāpat Grāfs Luksemburgs, to iemācījos no galvas vai tādēļ vien, ka tas bija garākais dzejolis, ko no galvas mācīties, lai rādītu skolotājam savu cieņu un apbrīnu šim dzejniekam.

Šai laikā (ģimnāzijas pēdējos gados) dabūju lasīt arī cittautu literatūru oriģinālā valodā. No krievu vai vācu armijas bibliotēkām manā īpašumā palika biezs sējums – Heinricha Heines dzejoļu krājums vācu valodā un Lāgerlefas Gesta Berlings. Krievu valodā dabūju Kn. Hamsuna Viktoriju. Vācu valodu jau zināju pietiekami labi, lai lasītu puslīdz brīvi. Heine toreiz patika ļoti, dažas rindas (varbūt mazliet kļūdaini) paturētas atmiņā no daudzām citām kā visiespaidīgākās, labākās:

            …Warum ich eigentlich erschuf die Welt?
            Ich will es gern bekennen,
            Ich fuehlte in der Seele brennen
            wie Flammenwahnsicht den Beruf.


            Krankheit ist wohl der letzte Grund
            des ganzen Schoepfergangs gewesen,
            erschaffend konnte ich genesen,
            erschaffend wurde ich gesund.

Hamsuna Viktoriju krievu valodā nācās vairāk reizes lasīt, līdz valoda atvērās pilnam. Latviski lasīt tāpat, vēl daudz gadus pirms tam, es ņēmos no pasakām (kādā no tām bija vārdi “aiztukšīts” un iztukšīts”, kas man neko labi nepatika.) Bet grāmatas bija brīnumaina lieta. Cik liels bija prieks par Bārdas Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam! Dāvināta, ģimnāziju beidzot. Vēlāk vairs grāmatas iegūšana nebija tik liels notikums, tās nāca un krājās.

Un dzeja bija klāt visu laiku, visu vasaru, gribas teikt.

Tur bija klāt Skalbe, tas lielais neaizmirstamais, bet tuvais kā gaiss un ūdens, skandējamais, un citi – Ziemeļnieks, Akuraters, Lazda, Rainis. Jā, arī Rainis, bet tas nekad tik tuvu neienāca mūsu apjūsmoto dzejdaru vidū. Varbūt mūsu jauno gadu dēļ. Mēs vairāk jutām, nekā domājām. Atšķir jaunas grāmatas lapu un nododies, atrodi, ieraugi. No šī laika dzejoļu grāmatās palika mūsu – manas, Garanču Alises un Staunes Veras – sīkās, ar zīmuli pievilktās zīmītes pie dzejoļiem, kas katrai no mums vislabāk patika.

Zīmēšanas skolotājs Jānis Plase reiz mūs vasarā apciemoja, dzejoļu grāmatas ar zīmītēm izpētījis, teica: “Nu, es tikpat kā būtu izlasījis jūsu triju dienas grāmatas.” Kaunējāmies un arī bijām lepnas ar to, ko bijām atklājušas. Bija skaistas tās vasaras – lasīt dzejoļus, likt atzīmītes pie tiem, kas patika vislabāk, gaidot ciemos Alisi un Veru, dalīties guvumā, kas neizsīka vienā dienā, kas atvērās daudzas dienas no jauna.

Un tad nāca Ēriks Ādamsons.

Kādēļ ar viņu nāca vēl kaut kas jauns, aizrautīgs klāt? Tagad to varbūt nevarētu pareizi uzminēt – kas un kādēļ? Jeb vai varētu?

Jā, protams – viņa dzeja. Bet – vai tur klāt bija viņš pats? Jauns dzejnieks. Jauns kā mēs (kā es). Laiks bija nesis mūs tuvāk, jau gandrīz klāt ne tikai dzejai, bet arī dzejniekiem. Dzejniekam. Lasot Ādamsona dzeju, tuvu klāt bija viņš pats, cilvēks.

Viņš nāca, ar jaunu aci redzēja, ieraudzīja mazas ikdienišķas lietas, runāja par tām un ar savu prieku par tām deva tām jaunu gaismu, lika atminēt viņās slēpto lielo, pārlaicīgo nozīmi.

Kurā latviešu pagalmā gan nav stāvējis vienkāršs, bet godībām grezni izpušķots pajūgs! Grezni izpušķots ar bērza zariņiem, kad ikdiena bija pārtapusi krāšņā svinēšanā. Šo godību pajūgu mūsu pagalmos Ērika Ādamsona dzejolis ir iemūžinājis.

Viņa dzeja pārsteidza ar visa ikdienišķā ātru uztveri, ar mazliet draiskulīgu, mīlestības pilnu humoru runājot par to. Gribētos tagad atšķirt kādu viņa dzejoļu krājumu. Pēc vairāk nekā pussimt gadiem atmiņā palikušas dažas rindas un jūsma par citām:

            …Balts zirneklis mīt baltos ziedos,
            balts sermuliņš pa sniegu brien.
            Tā eju es, Dievs man to piedos,
            Pa ceļa balto pusi vien.

Ēriks Ādamsons bija pēdējais mīlētais dzejnieks no manām visjaunajām dienām. Par viņu runāt un domās dalīties vairs nedabūju ar savām dzeju mīlētājām jaunības draudzenēm – Alise, tikko beigusi universitāti, mira ar diloni. Vera apprecēja bagātu saimnieka dēlu, jau saimnieku.

Beidzās tas laiks, kad gājām pa ceļa balto pusi vien.

Ēriks Ādamsons

AKMENS LAIKMETA DZIESMA

Man saknes labāk tīk par augu,
Par cilvēku daudz labāk gars,
Bet garam mīla ir par draugu,
Kā zemei sakne, saknei zars.
Un mīlu rada prieks un mokas --
Kā viens, tā otrs postā rauj.
Tik tad aust rīts, kad roku rokas,
Stāvs stāvu, miesa miesu skauj.
Šīs karstās vītnes saknēm rada,
Kas zemes dziļumu zin paust --
Un prieks, kas šādus brīžus vada,
Kā aizvēstures saule aust. --
Ja tā ir mīla, kurā valda
Prieks neapēnots, gaišs un jauns,
Bez sāpēm, smaguma, bez malda --
To nepazīdams, kliedzu ļauns:
"Tik kaislīgi deg manī dziņa
Augt mīlā varenam, ciest daudz,
Bezgala atdoties, ka viņa
Ik mirkli mani domās žņaudz
Par mīlu, kas kā sakņu stīgas
Daudz zemes kārtas pārplēst māk
Un it kā plaukstas mežonīgas
Ar zemi koku vienot sāk.
Šīs saknes resnas ir kā bluķi
Ko tūkstoš zemes kārtas sedz;
Pie milzu puķes milzu puķi
Šais bronzas cietos zaros redz.
Šai saknē, kura man kā biedrs,
Kā darva biezas sulas kūp --
Šāds koku mamuts, milzu ciedrs,
Šāds klinšakmens, kas nesadrūp,
Par šādu akmens laiku vīru
Viengabalains, liels vēlos kļūt,
Lai pirmatnēju, īstu, tīru
Es beidzot mīlu spētu gūt!"
To kliedzu tev es postā savā
Ar visu, kas vēl manī dzīvs --
Kā milzis būšu mīlā tavā:
Gaišs, varens, gudrs, skaists un brīvs!

------------------------------------------------------------------

Montreal East: Austrumu Montreālā
Impresija  
Austrālijas Latvietis 6.11.1987

Kas šī pilsēta būtu bez plastikas nazīšiem? Tai būtu cita seja – vecmodīga, nemoderna. Katrs ietu ar savu iepirkumu somu! Neticami. Ar kādu somu? Austu? Pītu? Jā, ar pītu somu! Domātu, ka esi kāds indiānis, iedzimtais, ārzemnieks vai kas. Pītas somas no klūdziņām, lūciņiem, auklām un nezin no kā visa vēl stāv muzejos. Apbrīnojami izpītas – ar pinuma rakstiem, ar maigām krāsām. Ar dabīgām krāsām. Nezin, kur viņiem toreiz tas laiks bijis sēdēt un pīt? Un kā – pīt? Ne tā vien, kā vīzes, bet neticami izpīt! Tagad viss gatavs klāstiem vien veikalos, un tad vēl nevar saskriet, savākt, sanest visu laikā mājās. Ne sēdēt – un pīt. Nu, kādreiz kādai ļoti jaunai, modernai (savā veidā modernai) sievietei redz plecā pakārtu tādu austu vai pītu somu, bet tanī viņa nenes iepirkumus, nēsā, var teikt, līdzi savu iedzīvi. Iepirkumus nes – plastika maisos.

Visi nes visu plastikas maisos no veikaliem, kas, protams, apgādā šos maisus. Cik vajag. Katru dienu. Katru dienu visi nes šos plastika maisus pilnus no veikaliem. Dažam tie abās rokās. Dažam pat pa divi katrā rokā – tad šie plastikas maisi ļoti atgādina zivju pūšļus. Kā zivju pūšļi tie arvienu izskatās, pa lielākai daļai balti, varbūt ar kādu veikala vārdu virsū. Salīdzinājums tomēr nav labs: jaunie nezin, kādi izskatās zivju pūšļi, un jāsalīdzina vienmēr ir mazāk pazīstamā lieta ar vairāk pazīstamo – skaidrības dēļ.

Tātad, no veikaliem nes pilnus šos plastikas maisus ar svaigām mantām, katru dienu, un divreiz nedēļā tos atkal ar atkritumiem, ar pārpalikumiem pildītus, izliek ielas malās. Protams, pa lielākai daļai stingri aizsietus ar tām pašām plastikas maisu nesamām cilpām, lai kaķi un suņi to saturu pārāk brīvi neizvazā. Atkritumu vācēji tos samet kā futbola bumbas, kā kādas spēļu bumbas savās lielajās mašīnās, kas, turpat braukdamas, tos samaļ ar savām malšanas ierīcēm. Tīri un labi.

Pilsēta ir norādījusi, ka atkritumu maisi ir jāizliek ielās kādu stundu vai divas pirms atkritumu vācēju braukšanas laika, bet plastikas maisi ierodas ielās gandrīz, kad vien tiem patīk. Cilvēku dzīve ir komplicēta. Visas tās norises nevar saskaņot ar plastikas maisu stundām, tie ir jāizliek, kad kuram ir laiks to darīt; citam ir darbs, citam brīvdiena, cits ir aizmāršīgs – maisus izliek, kad ienāk prātā. Tas ir – maisi sāk ierasties ielā tūlīt pēc ielu tīrītāju aizbraukšanas, nu, varbūt – otrā rītā. Tāda ir dzīve. Cilvēku dzīve.

Dažs pārvācas un izliek ielā kaudzēm savu nodzīvoto mantu. Dažs cits var vēl tur parakāties un sev kaut ko atrast: kādu matraci, dīvānu, krēslu, skapīti, pat bildi vai spoguli, grīdsegas rulli – visu ko! Un kādēļ ne? Visiem nav vienāds lietu nolietošanās mērs.

Te, liekas, ir vispacietīgākie atkritumu vācēji visā pasaulē. (Palaistu te kādu austrālieti…) Nu, varbūt viņu darbs, ar plastikas maisiņiem svaidoties kā ar bumbām, ir savā ziņā vieglāks nekā cilājot smagi pārpildītas atkritumu tvertnes, kādas ir Austrālijā: tām vēl jāņem vāks nost, jāliek, jāsviež atkal tukšajām virsū, ja vēl gadās vecmodīgās, smagās skārda tvertnes. Te tādu vēl redz maz. Iztiek ar baltajiem veikalu plastika maisiņiem. To skaits nav ierobežots, var izlikt veselu kaudzi, nomūrēt ielu mājas priekšā kā cietoksni.

Nepieradušam svešiniekam, pirmo reizi šajās ielās staigājot, šīs lietas var naktī sapņos rādīties, var radīt murgus. Sapņos vien vai arī īstenībā, un vai nav viss viens? Tāda ir dzīve. Te, protams, nav lielās pilsētas centrs, te ir dzīvokļu rajons. Dzīvokļi un pārtikas veikali. Cilvēku dzīve. Un plastikas maisi.
——————————————
Mūsu dzīvokļa saimniece 
Pastāsts 
Austrālijas Latvietis, piektdien, 1984. gada 7. septembrī
Also: Būs skaista diena
————————————————
MŪSU PĀRRUNA PAR MĀKSLINIEKIEM, KRITIĶIEM UN SKATĪTĀJIEM
VĀRDS GLEZNOTĀJAI ERNAI DZELMEI

Austrālijas Latvietis 13.04.1953.

Mākslinieks, skatītājs, kritiķis. — Kas te varētu būt ko runas noskaidrot? Mākslinieks glezno. Skatītājs skatās. Kritiķis — ? — uzmana, lai tie abi neblēdījās. Lai mākslinieks glezno labi un skatītājs to saprot.

Pārlasot pēdējā laikā visu par to rakstīto, iespaids tāds, ka mākslinieks strādā labi, bet it kā pazudis būtu skatītājs. Kurš no trim pie tā vainīgs? Jautājot skatītājam, dzird, ka viņš vairs mākslu nesaprotot. Savādi. Pirms dažiem simt gadiem vēl saprata, tagad vairs nē.

Piemēram, kad Mikelandželo gleznoja Siksta kapelas griestus. Viņš bija gleznojis kādu gadu un ne tuvu vēl nebija galā, kad viņam vajadzēja savas grūti celtās sastatnes jaukt nost un laist skatītājus iekšā. Tie ilgāk nevarēja gaidīt. Nu tie skatījās, brīnījās, priecājās un — protestēja. Pieprasīja, lai cilvēkus neglezno gluži kailus. Mikelandželo vajadzēja jau uzgleznotos drusku apģērbt, un tāpat drusku apģērbtus viņš drīkstēja gleznot arī savus vēl tikai iecerētos tēlus. Tik ļoti tā laika skatītājs mīlēja savu mākslu… Bet kā ar gleznotāju, — kā varēja tā apieties ar viņa nodomiem?

Toreiz nebija mākslinieku aizstāvju — kritiķu, kas pasaka skatītājiem: “Jūs no mākslas neko nesaprotat” — un izdzen visus laukā. Tagad mākslinieks var strādāt brīvi un droši. Bet skatītājs ir apvainots un iespītējies un nenāk skatīties.

Tik bēdīgi vēl beigu beigās nav. Izstāžu ir gaužām maz — un tās gan ir vienīgā lieta, kas skatītāju atgriezīs savā vietā. Var jau arī pārrunāt un pārcilāt vārdos šo to, lai kādreiz pazītās ilgas kuplāk uzliesmo. Bet ar vārdiem vien tēlotāju mākslu publiku nevar izaudzināt.

Ja skatītājs ir kļuvis apātisks, viņš, šķiet, ir iebaidīts ar tā saucamo un pārāk daudzināto “modernās mākslas saprašanu”. Vispirms, ja lietojam šo vārdu: — katram laikam sava, jauna un agrāk nepazīta.

Otrs — māksla jāmēģina mīlēt, par viņu jāpriecājas, ne galva jālauza. Pie tā var nokļūt skatoties, vērojot, ejot soli solī mākslai līdz.

Nesen kādā mazā darbu skatē mani saistīja kāda skatītāja darbu vērošanas veids. Bija redzams, ka cilvēks kaut ko ņem, kaut ko atmet un — priecājas, dzīvo. Sarunā ar šo skatītāju mani pārsteidza viņa pirmie aizbildinātāji vārdi: „Es no mākslas nekā nesaprotu”. Pirms ko iebildu, viņš turpināja: „…Man tikai tā patīk. Sāku iet uz Mākslas akadēmijas izstādēm, uz Kultūras fonda un biedrību izstādēm. Visām. Mani tās saista.”

Neticu, ka vēl ir kāda citāda mākslas saprašana. Ir tikai iesācēju un jau augstāk sniedzējas pakāpes, ko nosaka skatītāja inteliģence, attīstības spēja un pieredze, protams, arī teorētiskā. Lai mēs nokļūtu pie mākslā slēptām vērtībām, mums māksla jāredz.

Nevar teikt, ka mākslinieki par mākslu un saviem darbiem vārdos nerunā. Un kā vēl! Kur gan vēl draudzība tā zied kā gleznotāju vidū, kur vēl tik sirsnīgi skan runas un ķīviņi. Bet arī šais sarunās skatītājs būs ieinteresēts tikai tad, ja viņš mākslu būs redzējis jau vaigu vaigā.

Mans padoms tiem, kas no mākslas kaut ko grib gūt, ir: nemeklēt vispirms nekādos rakstos, bet iet uz tām pašām retām izstādēm. Un sākt skatīties bez kādām saprašanas pretenzijām, tā kā bērni to dara. Vai māksla tik bērnišķīga? — Ne gluži tā, bet, pie viņas nākot, sākumā vislabāk der bērna tīrās acis un sirds.

Reiz man nācās izvadīt pa izstādi kādu pirmskolu, knauķus 30–40. Sākumā bija bailes: šiem acis vien zib zem pierēm. Bet kas tās bija par pāris priecīgām stundām! Jau pie otrās sienas viņi atšķīra visas technikas: eļļu, temperu, akvareli, ofortu u.t.t. Nekādas grūtības nesagādāja arī gleznu saturs. Atceros, bija kāds gluži savvaļīgi uztriepts dabas skats.

„Kādā technikā?”
„Eļļas krāsās!” atskan kā baznīcā.
„Un kas tur gleznots?”

Visas acis top platas, nopietnas un klusas. Tad iemetas kā spoža dzirksts te vienā sejā, te otrā. Lēni plaukst smaidi. Un tad veras mutes un viņi grib runāt.

„…Tur ir zaļš krasts un koki. Un debesis ar mākoņiem. Un it kā mājas…”
„Patiesi!”

Pie vārda „it kā” viņi būtu nonākuši pie mākslas nesaprašanas. Vajadzētu rasties samulsumam vai neapmierinātībai. Ne vēsts no tā. Taisni pie vārda „it kā” viņu sejās atmirdz visdziļākā aizgrābtība. Tas ir katra skatītāja ļoti svarīgs brīdis. Tas ir brīdis, kur skatītājs kļūst līdz radītājs. Mākslinieks notver viņa fantāziju un liek tai pašai darboties. „It kā mājas. Varbūt pilsēta. It kā pazīta, kā neredzēta u.t.t.” Te sākas bezgalīgais, neierobežotais, un pie tā mēs varam atgriezties vienmēr no jauna.

Protams, no bērniem mēs nevaram mācīties nezin ko. Viņu fantāzija ir naiva un auglīga un apzeltī visu. Bet pārgudriem mums arī nevajag būt un steigties māksliniekam priekšā ar s a v ā m prasībām.

„Bet — kāpēc mākslinieki zīmē tik jocīgi, neglīti? Vai viņi nevar uzzīmēt visu skaisti — kā ir?” Cik daudzreiz to vientiesīgas sirdis jautā. Protams, mākslinieks var zīmēt — skaisti. Un to viņš arī dara. Un viņš tik bieži zīmē „visu, kā ir” — bet tas nemaz vairs tad „nav skaisti”. Tikai patiesi. Sāpīgi un apskaidrojoši patiesi.

Vai ir kāda māka cilvēka rokās, kas paliek uz vietas un neaug un nemainās? Vai kāds brauc savu automobili pēc pāris gadiem tāpat, kā viņš brauca savās pirmajās stundās ? Vai dejotājs, lidojot savā trakākā stundā, skaita …viens, divi, trīs! viens, divi trīs”?

Gluži tāpat dejo ota meistara rokā. Tā ir mūsu dzīve, mūsu laiks. Viena līnija nav vēl nobeigta, kad to šķeļ jau cita. Bet kas to redz pirmoreiz, tas brīnās: „Kāpēc tik bieza krāsa? Kāpēc smērēts? Kāpēc tik lieli plankumi?” Tad atkal: “Vai viņiem nav pacietības uzzīmēt cilvēku ar visām rokām un kājām, acīm un ausīm?” Pacietība ir. Bet vai tikai viss izsaka visu? Vai viena rokas kustība, kas pasniedzas un izglauž mūsu drēbju kroku, kādreiz neiekrīt mūsu dvēselē tik dziļi, ka mēs to aiznesīsim, vēl noejot pie mūsu Dieva? Dzīve ir tik bagāta un tik ātra. Vai mums vajag mākslinieku piesiet, lai tas ir citāds nekā mūsu laiks?

Mums vajag tikai pašiem ar sevi paciesties līdz tam brīdim, kamēr ieraugām to, ko mākslinieks ir gleznojis, līdz brīdim, kamēr mēs apjaušam, kādu iespaidu tas mūsos radījis. Tad daudzi „kāpēc” atkritīs, un mēs iesim mākslinieka meklējumam un atziņai līdz. Bet, ja nevar, tad nevar. Tad jāmeklē cita glezna. Varbūt arī cits mākslinieks.

Divdesmitgadīgs jauneklis nevar pilnīgi izsekot 40 gadu vīra domai. Bez tam ir neuzskaitāmi daudz to pieredžu, kas šķir cilvēku no cilvēka. Un arī tās ir tik mainīgas. Kas vakar vēl bija svešs, tad šodien var jau būt pazīstams. Tikai dzīve pati mums dod acis un ausis visām lietām, kas tajā sastopamas. Glezna, kurai mēs vienaldzīgi vai pat ar riebumu pagājām garām pirms gada, šodien var mums būt mīļa, tādēļ der atgriezties arī pie kādreiz neievērotā un pārvērtēt.

Minot šīs gluži primitīvās lietas, gribas teikt tikai to, ka tam, kas tīšu prātu negrib būt stūrgalvīgs, glezniecībā atrodamās vērtības pavērsies tāpat kā mūzikā vai literatūrā, kas ir it kā pieņemtas par vieglāk saprotamām mākslām. Ja ne prieku, tad mazu izpriecu var gūt jau pirmās dienās. Un tad var ķerties pie rakstiem. Kritikas noderēs lasīt starp vienas un tās pašas izstādes pirmo un otro apmeklējumu, un tā arvien savu pieredzi salīdzināt ar autoritāšu vārdiem. Lai sāktu atšķirt labu gleznu no sliktas, nevajadzēs sevišķi daudz pūļu. Tur ir daudz vienkārši aptveramu lietu: krāsas, to toņu salikumi, līnijas — zīmējums, kompozīcija u.t.t. Tad pārdzīvojums, gleznotāja nopietnība vai meli, viņa liela vai sīka doma u.t.t. Bet lai novērtētu taisni vislielākos pareizi — tas jau būs grūti. Ap to lauzās un lauzīsies vislielie kritiķi un gudrie.

Filozofs un gleznotājs Kalils Gibrans (no Sīrijas), runājot par bērniem, saka tā: „Un, lai gan viņi ir pie jums, tie jums nepieder. Jūsu namos dzīvo viņu miesa, bet ne viņu dvēseles, jo viņu dvēseles dzīvo rītdienas namā, ko jūs nevarat apmeklēt pat ne sapnī.”

Es gribētu teikt, ka lielu mākslinieku jaunās idejas ir daži soļi rītdienas namā. Viņi stāsta mums par to, ko mēs ne sapnī vēl neesam redzējuši. Mēs stāvam viņu priekšā, un mums nav ne acu, ne ausu redzēt un dzirdēt to, ko viņi saka. Mēs to nepazīstam un nespējam ieraudzīt. Tāpēc arī lielos atklājējus, jaunās patiesības nesējus sajauc ar ākstiem un maldīgiem gariem, kuru fantāzija ir aizklīdusi maldos.

Tagad strīdas par Pikaso. Man viņš atgādina ne lielu, bet veiklu zivi, kas prot jaukt ūdeni, lai viņu nevarētu noķert. Bet varbūt ir citādi. Varbūt tur jau ir klāt kāda patiesība, ko atradīs pilnībā tikai mūsu bērnu dvēseles.

…Un kritiķis? — Viņam ir pilnas rokas darba kā lielās, tā mazās lietās. Viņš ir gaisma darbā noreibušām acīm, padoms apmulsušam prātam, ceļa zīme strupceļā skrējējai fantāzijai, pātaga sliņķim, modinātāja pulkstenis uz lauriem iemigušajam. Kritiķis var būt tiesnesis un pat pravietis, vai arī tikai domu un pārrunu ierosinātājs — cik daudz viņam Dievs un paša centība to atļāvusi.

Kritikai arī mūsu savādos apstākļos ir jāpaliek joprojām stingrai. Tā ir kritikas jēga. Bet kritikai vienmēr arī ir jānāk māksliniekam, resp. Mākslai, par labu, vai tas būtu bāriens, pamācība, vai cildinājums. Kritiķim jābūt kā labam dārzniekam savā dārzā, jāzāģē tikai tas zars, kas patiesi bojāts, un jādara tas tā, lai koks paliek vesels.

Asi vārdi dažreiz saceļ skandālu, un iznākums nemaz nav slikts. Sakaitināt spējīgu garu arī nav slikti. Nobaidīt kautrīgu jau ir grēks. Ļoti asas valodas, kas kritiķa un mākslinieka starpā vien ir auglīgas, var būt par piedauzības akmeni skatītāja klātienē, jo viņš vēl ir un paliek viesis.

Anšlavs Eglītis saka: „Viss, kas mūs nesalauž, nāk mums par labu.”

Es viņam gribu piekrist.
————————————————————————
Nenosūtīta vēstule   
Austrālijas Latvietis 24.04.1987
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
No piezīmēm 
Austrālijas Latvietis 27.09.1985
Also: Būs skaista diena as Kas tie koki?
—————————————————————————————————
No piezīmēm   
Austrālijas Latvietis 23.11.1985
Also: Ceļa akmeņu raksts
—————————————————————————————————
Olimpiskas piezīmes
Impresijas par Kanādas televīzijā skatītajām Losandželosas olimpiskajām spēlēm
Austrālijas Latvietis 31.08.1984

Debess ir kā stikls, un kalni guļ tajā kā melna dzelzs. Skaista vasara. Barga vasara. Kā mīlestība. Jaunie iet atkailinātām miesas daļām, cik un kā kurais uzdrošinās, vecie ieņem galvas sāpju pulverus – karsts! Saule spiežas ielejā līdz zemei, līdz pilsētas ielu asfaltam, bet kalnu galos vēl zib sniega akači. Tie te nav nekādi augstie kalni. Tikai pašās to galotnēs to pauri kaili – kā večiem. Ceļi tīri. Braucēji ātri. Visas mežmalas izravētas no negantajām kazenēm; ogot būs tālu ko iet. Civilizācija notīra un iecementē visu tuvi un tāli.

Bet pie visa pierod. Lācis nonāk no kalna un pāriet lielajam satiksmes ceļam bez lielas steigas. Kā citādi lai dzīvo? Jāņem viss tā, kā tas ir.

Ir tā, ka ir olimpisko spēļu dienas. Ne te, bet kaimiņu valstī. Un lai arī tās būtu kur, televīzija tās atnes katrā mājā. Jā, televīzijas teicēji, ziņotāji skaita zelta medaļas tādā drudžainā neatlaidībā, it kā tiem Staļins stāvētu aiz muguras. Atgādina kādus bankas vai raktuvju ierēdņus, kas saujām, saujām rauš un slavē – tik un tik zelta šodien, tik un tik sudraba un vēl bronzas…

Nēģeri ir labākie skrējēji, par to skatītājam vairs nav šaubu. Tie arī nāk no visām redzamākām valstīm. Retajiem baltādaiņiem, kas vēl pa vienam pavīd viņu vidū, gribētos teikt: steidzies mājās un mēģinies citā sportā vēl pie laika… Tā kā latgalietis reiz teicis savam brālim, kas ielūzis āliņģī: „Laidīs dubenō, nesoldej nogu.”

Bet, kad pāriet pirmais savādais nemiers par daudzajiem nēģeriem, nākas ieraudzīt melno meiteni, kas izskrējusi sev zelta medaļu, — raud. Viņas tumšā sejiņa ar iespiestu degunu raustās un turas, bet asaras līst un līst, rit pāri tās pilnām neuzplaukušajam smaidam… Jā, un tad notiek kaut kas, kas nekad nav noticis – man nav noticis: sirds viņu paņem, ieslēdz to sevī, tai līdzi raudot kā tuviniecei, kā māsai vai meitai. Un priecājas, kā viņa, meitene, tur stadionā iet, skrien viegli kā stirna, saņemot tūkstošgalvainā pūļa (kas nu reiz tiešām tāds ir) suminājumus; saņem atzinības laimi no savas bargās dzimtenes, citas, nežēlīgas, it kā pamātes…

Un šveiciete, kas pienākot, piesteberējot maratona finālā, liek izbrīnā, apbrīnā, īstā jūtu un prāta apjukumā grozīt galvu: ko cilvēks visu nedara! Ko kāds cilvēks dara! Nāk prātā, ka tāds apmēram varētu būt bijis skats pirmajā maratonā, Viņa – Maratona – skrējienā: atnesot ziņu un mirstot…

Bet, kad pirms tam kāda jauna skrējēja pienāk maratona galā vieglā garā, pat ātrā skrējiena solī, jāatzīstas, tā nepārliecina. Pazib pat aizdomas – kā gan viņa visus 43 kilometrus spējusi tā skriet? Bet – kā? Cilvēks ir tas, ko viņš domā. Kauna lieta šajā gadījumā. Bet, ja domas rodas pašas no sevis? Arī tāpat. Nelaba doma nāk no nelaba domātāja…

Un kas ir tas, kas izlien no ūdens un – paklanās?
Izskatās mazliet jocīgi, ja tā padomā. Tas ir – ja nedomā.

Kas izlien no ūdens un paklanās, ir ķīnietēns, meitēns, kas izdarījis komplicētu un lielisku nirienu, nolecot no tramplīna savijies, satinies nezin cik mezglos un līkumos un atkal iztaisnojies taisns kā nazītis, klusi ieslīdējis ūdenī, kā tam jābūt. Ieniršanas klusums, ūdens nešļakstīšana ir ļoti svarīga lieta ceļā uz zeltu, sudrabu, bronzu. Jā, paklanīties gavilējošam pūlim pēc sava priekšnesuma, protams, var tikai tad, kad tu izlien no ūdens. Jocīgi, vai ne?

Un tad parādās mans lokālais nacionālisms, lai gan pašlaik neatrodos pareizajā vietā: acs un auss meklē austrālieti, bet daudz neko nevar no tā uztvert, jo lokālais karogs vicinās visu laiku acu priekšā. Karogu vicināšana ir lielākā neaktīvo dalībnieku aktivitāte, — un televīzijas ziņotāju, protams.

Jā, tomēr kaut kas uztveras: Amerika sacentīsies ar Austrāliju. Riteņbraucēji. Četri pret četriem. Amerikai ir tikai trīs. Mazliet izbrīna par to ieskanas ziņotāju balsīs, bet tikai nedaudz: daudz jau tas neatvieglina braukšanu, ja ir tikai trīs…

Tad ziņotāji noskaita tās dienas zelta ražu un cerīgi tūliņ pieskaita vēl vienu medaļu. Un amerikāņi ‘vada’, un viss iet normāli. Tad ‘vada’ austrālieši, ‘vada’ un pienāk pirmie. Dzird: „Osī, osī!”

Austrāliešu svaru cēlējs tāpat arī pārsteidz ar kaut ko; viņš izskatās pārāk… kā lai to saka… izskatās tikai kā cilvēks, nu, varbūt kā tāds labs Tarzāns, bet nav krietni un redzami notinies un nosprādzējies kā citi – roku, kāju locītavas, vēders: viss notīts, nosiets, dažs cēlējs vēl turpat savelk ciešāk vēdera jostu. Austrālietis – tikai tāds cilvēks, kas var pacelt lielu svaru! Paceļ arī un noliek. Nolikšana ir tikpat svarīga kā pacelšana; nosviežot svaru, tu samaitā visu savu priekšnesumu – un medaļu. Austrālietis medaļu nedabū, jo pats ir mazliet smagāks nekā vajadzētu. Resns viņš tomēr nav, bet – nu viss jau ir sīki izsvērts un izmērīts. Pēkšņi uznākušais nemiers (ka tikai viņš nepārraujas, tāds nesajozies!) ir bijis veltīgs.

Pēc dažiem sarakstiem, ko kādreiz izdodas notvert televīzijā, austrālieši ir dabūjuši mazliet zelta, mazliet sudraba un diezgan daudz bronzas. Jā, uz zeltu cerot, ir jāsajožas ne pa jokam, lai arī tu skaities amatieris: 5 stundas dienā, 6 stundas dienā un tā – simt gadus bez svētdienām… Sūrs, grūts prieks.

Nupat televīzijā ziņo, ka Austrālijai vēl paredzams kāds zelts.

Prieks, ka man ir par to prieks. Cilvēkam ir pie kaut kā jāpieķeras, lai būtu cilvēcīgs.