Kaut kas (kas?) mani ir pārvērtis par skudru.
Kādu laiku tā bija ciešami labi būt. Tad sākās iekšēja, pastāvīga kārpīšanās, kas nedod nekādas cilvēka atpakaļ pārvēršanās iespējas, tikai izsmeļ spēkus. Var teikt – skudras spēkus. Vai izsmeļ – arī skudras spēkus. Skudra neaiznes vairs nevienu skuju vai lapas daļu, vai siena zāles sloksnīti nekur cerētā vietā – groza, izcilā, izbrīnās, izmokās, velkot uz vienu, uz otru pusi, ņemot uz muguras, sviežot zemē – netiekot no vietas.
Varbūt izglābšanās no šī stāvokļa būtu – mirt kā skudrai. Un dzimt atkal cilvēkā, uzmanoties nekad neatgriezties skudras stāvoklī. Bet, esot skudras stāvoklī, to nevar izlemt. Šī pūlēšanās ap kādu gruzi, skuju, lapu vai beigtu kukaini (sevišķi jau ap beigtu kukaini) liekas svarīga, nozīmīga. Tas ir – no skudras viedokļa. Un cita viedokļa skudrai nevar būt.
Kā tikt atpakaļ cilvēka stāvoklī? Mirt kā skudrai. Nekad neatgriezties skudras stāvoklī…
Bet ir savas labās puses, droši vien, ir kādas skudras dzīves labās puses. Un… jā, un kā no tām atraisīties? Varbūt ciest, vairāk ciest, skudriski ciest un tad apnikt skudrības un aizmest to… Bet, bet, bet… Nav tik vienkārši. Divkārši jau tas ir bijis pašā sākumā, ja cilvēks ielien skudras stāvoklī (aiz savas patikas). Divi lielumi nu cīnās, plēšas. Bet – līdzsvarojas un turpinās, turpinās.
