Diena savos vējos ir tik lieliska, ka gribētos to satvert, iekļaut kādā paliekamā vielā. Paliekama nekā nav. (“Nav, nav bijis un nebūs. Un nevajag ar…” teiktu mans māsas vīrs. Bet viņa vairs nav.)
Jā, – diena ir karaliska – jumti, logi, mājas, tālumi mirdz kādā cietā, drošā, vitālā veidā; debesis, baloži, kaijas, papagaiļi, vēl citi putni.
Ir gandrīz kā uz kuģa, okeānā – viss peld savā varenā ceļā. Patiesi mēs – peldam izplatījumā, un šai dienā šo ceļošanu var manīt. Mēs ceļojam ar visu šo namu grēdu, ar parku lejā, ar citām ēku masām. Logiem sienās mirdzot, mēs peldam izplatījumā un laikā. Laikā. Šis brīdis, rīts, diena ir vēl mana. Citi cilvēki lejā, tālu starp parka kokiem, ir sīkas, kustīgas būtnes, bet arī viņas nekustas nekur citur, arī viņas kustas visam līdz, bet vai viņas dzīvo šai dienā vai jau izbijušā, vai varbūt nākamā laikā, mani tas īsti neskar. Noraugos viņos kā gleznā, kur tēlota cilvēku dzīve, dzīvošana; tagad, agrāk, vēlāk? Kāda tam nozīme? Es viņos tikai noskatos, lai zinātu – šī pasaule ir, dzīvo, ceļo izplatījumā jau miljoniem gadus, un šai dienā to var redzēt, sajust. Mākoņi, kas peld man pretī, un zilums, kurā tie peld – ir šī diena. Mana.
Šai savā dienā es peldu izplatījumā līdz ar šo pasauli viņas ceļojumā. Un tas ir tā, it kā es sēdētu tai blakām mūsu kopīgā karietē.
