(No cikla — “Bez mājām.”)

Selgu vecā māte sēdēja barakas visklusākā stūrī uz lāvas un pārvilka galvas lakatiņu dziļāk pār acīm. Asaras šad tad sanāca acīs. Nebija tās nevienam jārāda. Grūtāk vien no tā palika. Te nu viņa bija Vāczemē atbraukusi… Bērniem līdzi bija jāiet. Kur viens un vecs paliksi… Tik daudz ko mūžā piedzīvo. Piedzīvo, ko nekad nebūtu domājis. Dabū izceļoties pāri jūrai, dabū redzēt svešas zemes kalnus un lejas. Tikai – par kādu cenu, par kādu cenu!… Vecā māte pavilka lakatiņu vēl zemāk.

Barakas telpa bija ļaužu kā bāztin piebāzta. Gulēja dubultlāviņās. Nu jau viss mēnesis, kā viņi bija atbraukuši. Dzimtā puse ar kara briesmām bija atstāta. Nu jau būtu varējuši būt atpūtušies un iedzīvojušies šai zemē. Bet šai zemē nebija dzīves. Viņi bija ieslodzīti šaurībā aiz drātīm. Kaut jel mazu stūrīti zemnieku mājā būtu atvēlējuši, varētu adīt, lāpīt, traukus nomazgāt. Ir vecām rokām gribējās darba, gribējās savu maizes kumosu nopelnīt un mazu kaktiņu par savu saukt, vispieticīgāko. Bet te cilvēku bari nāca un nāca. Bija cilvēku bari, cilvēcīgas dzīves vairs nebija. Salika nometnēs kā lopiņus. Stiprākos aizsūtīs, izliks darbos, vājiem un veciem te laikam būs jānonīkst.

Vecai mātei blakus tupēja viņas meitas meita. Divi gadi vecā bērna actiņas raudzīja izbrīnījušās un tapa ik dienas gurdākas, it kā pārmetumu pilnas. Viņa negribēja vairs ēst un negribēja vairs smieties.

Bija novembra pēdējās dienas. Ārā dubļi mainījās ar sniegu. Barakā mainījās karstums, dūmaina dvinga ar drebinošu aukstumu.

Vajadzētu vairāk ārā izstaigāties, kā mazajai, tā vecai mātei, bet ārā mālainie dubļi bija tik dziļi un lipīgi, tik daudziem cilvēkiem sabristos apavus vienā telpā žāvējot, radās pārāk nepanesams gaiss. Bija jāsaraujas šauri jo šauri visās lietās. Vecās mātes roka maigi glaudīja bērna brūnās sprogas. “Gaidīsim nu, ko māmiņa atnesīs,” viņa priecināja mazo.

Ārā jau krēsloja. Selgas sieva, sakarsusi no uztrauktā gājiena, nosvīdušu pieri, ātri pieliecās pie nometnes drāšu žoga un caur caurumu, kas bija tanī pie pašas zemes, ielīda atpakaļ nometnes pusē. Mugursoma drusku aizķērās, bet neaizturēja viņu. Vēl pāris lielu, ātru soļu no sētas prom, un tad viņa atbrīvojās no bailēm, kādās viņa bija pārmērīgi taisni un ātri steigusies gar žoga ārpusi. Viņa bija pūlējusies nesaistīt sargu uzmanību. Viņai bija izdevies. Pirms pāris stundām viņa bija atradusi sētā slepeno caurumu un caur to aizlavījusies uz ciemu. Ilgi viņa bija velti lūgusies, no mājas uz māju iedama, beidzot tomēr dabūjusi nopirkt dažus skaistus ābolus. Vairāk kā mēnesi nekāda zaļumiņa neredzējušam bērnam tie sagādās lielu prieku. Ja šo nometnes dzīvi izvilks, tad jau vēlāk būs labāk, viņa domāja.

Ātri Anna pārsoļoja barakas piemīto grīdu, ātri noņēma un atrāva vaļā mugursomu. Viņai slāpa redzēt sava bērna prieku.

Mazās prieks bija liels. Abās roķelēs tā sagrāba pa sārtam ābolam, pacēla tos augstu gaisā un tad piespieda pie abiem vaigiem. Un vecā māte ņēma ābolus rokās, izcilāja. Skatījās viņos un redzēja tālu, tālu dienu laikos savas tēva sētas ābolus.

Bet tie bija īsi prieka brīži. Lielāku pārmaiņu pāris ābolu nevarēja atnest. Bērnam trūka brīvības un veselīga mājas gaisa.

Pirmā gaisa uzbrukuma trauksme viņiem sagādāja pirmo pastaigāšanos pa kalna galotnes lielo, dziļo mežu. Nometnes barakas atradās uz Sudētijas kalna sāna, tieši tur, kur beidzās ielejas lauki un sākās kalna galotnes tumšais mežs. Selgas mazā Dainīte mežā atdzīvojās. Ar smaidu un klusiem prieka vārdiem tā apstājās pie zemē nobirušiem skuju zariņiem, rudens krāsainām lapām un sēnēm, kas te vēl, vēlajā gada laikā bija atrodamas.

Bet pastaiga iznāca par ilgu, un mazā saaukstējās. Varbūt tas notika barakā. Kas to īsti varēja pateikt? Tikai viņas temperatūra, kas te viņai bieži bija paaugstināta, tagad pieņēmās par īstu drudzi. Atnāca žēlsirdīgā māsa, apskatīja mazo un lika to novest uz slimnīcu. Mazajai esot masalas, nometnē tās plosoties.

Nometnes slimnīca atradās tādās pat barakās, kas bija celtas mazliet savrup, un tajās bija ierīkota vanna un dažas izlietnes.

Telpa, kur Selgas varēja novietot savu bērnu, bija diezgan liela. Tas bija barakas gals ar divi logiem, katru savā pusē, un divi gultiņu rindām gar gala un vidus sienām. Vidū bija brīva eja un skārda krāsniņa, kā visur nometnes barakās. Šī bija bērnu nodaļa. Tikai tuvu pie ieejas durvīm bija divi gultas, kuras aizņēma pieaugušie, pa pusei kā slimnieki, pa pusei kā kalpotāji. Tie bija tēvs ar gadus septiņpadsmit vecu dēlu, abi zaudējuši skaidru prātu uz degoša kuģa. Neviens nezināja, kur palikuši viņu citi piederīgie. Bez viņu dzīvības viņiem nebija nekas pāri palicis. Tēvs jau bija drusku atspirdzis. Lai gan viņš neko nerunāja, viņš ienesa ogles un iekurināja krāsniņu. Dēls tikai sēdēja gultā un skatījās logā. Brīžam nervozi sukāja matus un atstāja suku iespraustu matos.

Stāsti par kuģa katastrofu bija briesmīgi.

Selgas Dainīte dabūja gultiņu telpas otrā galā pie loga. Visas gultiņas bija pilnas. Blakus Dainītei gulēja tāda pat vecuma meitenīte. Tā bija no Polijas. Tēvs, poļu ārsts, palicis kaut kur frontē, māte jauna, skaista krievu aristokrāta meita, klīda viena ar bērnu. Tas tagad slimoja ar masalām.

Tālākā gultiņā gulēja gadu vecs lietuviešu puisītis, smagi slims ar plaušu karsoni. Vēl tālāk bija citi latviešu, lietuviešu un igauņu bērni, slimi ar briesmīgu caureju, gripu un masalām. Otrā pusē gultiņu rinda bija pilna tāpat slimojošu ukraiņu bērnu. Pretī Dainītes un mazās Elizabetes gultiņām gulēja divi ukrainiešu zēni tādā pat vecumā. Tiem masalas jau sāka nozust.

Pēc likuma bērni bija jāatstāj slimnīcas kopšanā, un mātes drīkstēja ierasties tikai apmeklēšanas stundās. To viņām tā arī paziņoja. Tikai viņas neredzēja nevienu citu, kas par bērniem varētu rūpēties, kad viņas aizietu. Un viņas palika. Visas mātes dienas un naktis bija pie saviem bērniem, jo citādi tie paliktu gandrīz tikai divu pusārprātīgo uzraudzībā. Izņemot ārsta vizīti, vēl bija tikai daži māsu apmeklējumi. Ārsts un māsas sarunājās krieviski. Laikam pirmie nometnes iemītnieki bija bijuši viņu tautības, un viņi te bija palikuši kā darbinieki. Tas bija savāds slimnīcas personāls. Viņu soļi bija gausi, valoda trokšņaina, darbs bez cilvēka gara līdzdalības. Visiem bērniem mērīja temperatūru un deva tabletes. Citādi viss bija Dieva rokā. Tikko apriņķa slimnīcā, no nometnes slimnīcas ievests, bija miris četrus mēnešus vecs latviešu bērns, vagonā pārsalis, šurp braucot.

Lietuviešu vīrs un sieva savam puisītim paši lika mitrus aptinumus ap krūtīm. Bet viņam bija ļoti grūti.

Anna sāka naktis pavadīt, pārkņupusi pār bērna lāviņas kājgali. Tāpat kā citas mātes. Pirmās naktis tas bija mocoši. Vēlāk viņa pierada, iemācījās kaut kā izstiepties un iemigt jebkurā ķermeņa stāvoklī.

Nevienam bērnam nebija ēstgribas. Viņu dabīgā vitalitāte bija samazinājusies līdz minimumam. Tie bija apātiski.

“Es atdevu jaunos, garos ziemas zābakus un dabūju vienu vistu,” Polijas krieviete teica. Pāris šķīvjus vistas viras bērns ieēda. Tas arī bija labi.

Dzirdēja, ka daži bērni barakās saslimuši ar difteriju un aizvesti uz apriņķa slimnīcu. Mātes it kā sarāvās ciešāk čupiņā un cerēja – varbūt te neienāks ļaunais gaiss. Viņas baidījās atvērt logus un ienākot cieši aiztaisīja durvis. Jautājot viņu acis bieži pārslīdēja gultiņu rindām ar bērnu galviņām citu aiz citas.

Visgrūtāk klājās mazajam lietuvietim. Krīze nepārgāja, un bērns mocījās murgos. Jaunā māte un tēvs gan pārmaiņus, gan reizē stāvēja un slīdēja ceļos pie mazā gultiņas. Saraudātas, uztūkušas acis vērsdams mazajā sejiņā, tēvs skaitīja lūgšanas.

“Marija, Marija,” klusos čukstos bija dzirdami viņa saucieni Dievmātei.

Bērna māte, likās, bija pagurusi. Viņas sejā jau bija vairāk padošanās. Viņa laikam vairs nespēja nest sāpju smagumu. Mazajam tapa arvien grūtāk. Lietuviete cilāja baltus drēbju gabalus un šuva. Viņa šuva nāves krekliņu savam bērnam, bērnam, kas vēl cieta. Viņa gribēja visu tīru un jaunu sagādāt savam bērniņam, bet ar zemnieces smalka darba neradušiem pirkstiem, kuri drebēja tagad, pinās un atšļuka klēpī, viņa darbu necerēja ātri paveikt. Viņa steidzās. Viņa baidījās, ka bērnu, pienācīgi neapģērbtu, viņai izraus un aizvedīs, apraks. Vīrs cieta briesmīgi.

Viņš bārās un dažbrīd grūda sievu prom no gultiņas, tupēja ceļos pie bērna pagalvja un lūdza Dievu. Viņš uzrunāja un sauca savu mazuli, bet tas sen vairs nespēja neko atšļupstēt, ne atsmaidīt. Tikai, mazās rociņas mētādams, viņš it kā atgaiņājās, meklēja glābiņa.

Tai dienā tēvs bija izgājis, kad bērnam nepārprotami sākās nāves agonija. Viņa sejiņā jau bija nāves bālums un tumšums, zemes krāsas, viņš cīnījās pēc elpas. Māte iededza pagādātās sveces un raudādama skaļā balsī sāka lūgt Dievu.

Ienāca ārsts un pārskaities nodzēsa sveces.

“Tas vēl nav… Ko jūs darāt…” viņš pukojās.

Viņš piegāja pie sienas un pa paradumam pētīja temperatūru listi.

“Nelga. Nelietis,” Anna čukstēja. Viņa gribēja skriet un sagrūstīt, sapurināt veco neprašu. Viņa redzēja nāvi pirmo reizi dzīvā sejā, bet te nevarēja kļūdīties, tās tuvošanās bija nepārprotama… Varbūt kāds īsti liels ārsts vēl varētu ko darīt… Tā, visu apkārtni aizmirstot, pie bērna noliecoties, to abām rokām ņemot un savai gribai un gudrībai pakļaujot… Visas mātes uz ārstu raudzījās, nepacietībā drebēdamas.

Viņš aizgāja.

Lietuviete pārbiedēta šuva tālāk krekliņu.

Bērns smokot rāva elpu. Likās jau vai stundu.

“Vai neaiziet pēc tēva?” Anna domāja. Varbūt bija labāk, ja viņš neredz sava mīluļa mokas, bet varbūt viņš pārāk cietīs, ja nebūs klāt pie sava bērna viņa pēdējā stundā.

Anna apģērbās un pateica krievietei, ko grib darīt.

“Jā, ejiet jūs! Jūsu meitene ir aizmigusi,” tā atbildēja. Anna tumsā skrēja pa nometnes dziļi dubļainajām takām. Sniegs bija nokusis, kas no rīta bija snidzis. Zeme vēl nebija sasalusi. Annai slīdēja kājas, vairākkārt viņa tikko noturējās nenokritusi. Tumsā no kādas barakas skanēja deju mūzika. Jaunie un stiprie priecājās. Vienmēr un visur. Annai brīdi likās, ka būtu jāskrien tur iekšā un jākliedz: “Stājieties! Paraugieties šurp!” Bet tas nevarēja palīdzēt. Aizžņaugtu rīkli viņa novērsās un skrēja tālāk. Pie meklētās barakas durvīm viņa apstājās un sarāvās. Kā lai to bērna tēvam pasaka? Tā bija tik neizrunājama vēsts, ko viņa skrejot bija nesusi. Bet bija jāsteidzas. Anna iegāja iekšā.

Lietuvietis bija tikko aizgājis. Viņi kaut kur tumsā bija pārmainījušies.

Kad Anna aizgāja atpakaļ slimnīcas barakā, tur viss bija tāpat. Tikai lietuvietis arī bija atnācis. Neviena māte negulēja, kaut gan bija jau pāri pusnaktij. Sastingušas tās turēja savu bērnu rokas. Šeit drīz ienāks nāve un paņems vienu bērniņu, viņas domāja. Vai viņa nepārskatīsies? Vai viņa nenāks arī pie viņu gultiņām? Un, ja arī nenāks, vienu viņa tomēr paņems.

Mazā krūtiņas visu laiku trokšņaini rāva gaisu. Māte vairs nešuva. Viņi abi lūdza. Reizēm vēl pacēla bērnu rokās, izgludināja spilvenu un palagus un atkal nolika.

Ienāca un aizgāja ārsts. Viņš bija teicis, ka sveces varot aizdegt. Kad lietuvietis to darīja, visas mātes nokrita ceļos. Vēl pēc brīža mazais aprima.

Otrā dienā viņš, apģērbts balts, garā krekliņā, gulēja mierīgi sastindzis. No viņa sejiņas bija zudušas melnās ēnas, ciešanās pārgrieztā sejiņa bija atmaigusi daiļi apaļa. “Manu eņģelīt, mazo eņģelīt, mazo eņģelīt,” tēvs čukstēja un aiznesa viņu uz rokām.

Viņa gultiņa kādu dienu palika tukša.

Daži bērni izveseļojās un aizgāja mātēm pie rokas.

Dzirdēja, ka barakās bijuši atkal jauni saslimšanas gadījieni ar difteriju.

Otrā gultiņu rindā divi mazie ukraiņi bija no masalām izveseļojušies. Viens ar māti aizgāja. Otram temperatūra sāka atkal kāpt. Un vakarā ap vienpadsmitiem viņam sāka trūkt elpas. Viņš rāvās sēdus savā gultiņā, viņu smacēja rejošs klepus. Māte nēsāja viņu uz rokām, glabāja pie krūtīm, visādi mainīja viņa stāvokli, līdz viņam kļuva labāk un, atguvis elpu, viņš brīdi iesnaudās. Visas mātes ieplestām acīm raudzījās gaišmatainajā zēnā un viņa mātē.

Bērnam uznāca otrā un trešā elpas trūkuma lēkme. Brīdi Anna pamanīja viņa sejā tās pašas zemes krāsas un mokas, ko bija redzējusi lietuviešu puisītim.

Pēkšņi viņas sirds sastinga.

“Tā ir difterija,” viņa čukstēja krievietei.

“Jā,” tā atbildēja, “es arī to tikko ieraudzīju.”

“Jāsauc ārsts, lai potē…”

“Katrā ziņā un – ātri!”

Ārsts atnāca un nepotēja. Vai viņš vēl nebija pārliecināts, ka bērnam difterija? Ārsts izstaigājās un izgrozījās kaut kā lielīgi. Ar pārākuma apziņu mierināja mātes, rādīja drošību, neklausījās viņu rūpju vārdos. Bet tās klusībā grieza zobus. Tām likās, ka tādu ārstu viņas nebija redzējušas.

“Ja šis bērns aizies bojā, es darīšu visu, lai šo cilvēku tiesā un aizdzen no šejienes,” poļu ārsta sieva atkārtoja.

Ap pulksten trijiem naktī ārstu atsauca otrreiz, un tas iepotēja bērnam dubultporciju pretdifterijas potes.

Otrā rītā ukrainiete saģērba bērnu un, pati saģērbusies, gaidīja ātrās palīdzības auto, kas aizvedīs bērnu uz apriņķa pilsētas slimnīcu. Bērns pēc potes bija mierīgs, bet caurspīdīgi bāls un gandrīz neelpoja. Viņš sēdēja, spilvenu atbalstīts, un māte pār viņa galviņu saliktās rokās skaitīja lūgšanu. Viņa ilgi stāvēja sastingusi klusu, un arī bērns bija kluss.

Anna redzēja to un novērsa acis. Nezin kāpēc viņai bija jāredz tas un kāpēc jājūt savāda, mocoša, apkaunojoša doma – ka šīs mātes lūgšana laikam netiks paklausīta. Tā bija jauna, inteliģenta ukrainiete, kas brauca viena ar savu puisīti līdzi māsas ģimenei. Vīrs bez vēsts bija pazudis frontē.

Pēc divi dienām barakā ienāca ziņa, ka bērns apriņķa slimnīcā bija miris. Viņa mazā sirds nebija panesusi pārāk spēcīgo poti.

Pa šo laiku bija pagājušas jau vienpadsmit naktis, ko Anna, tāpat kā citas mātes, bija pavadījusi neizģērbusies bērna lāviņas kājgalī. Krievietes mazā izveseļojās un aizgāja. Būtu aizgājusi arī Selgas Anna ar savu meiteni, bet mazā saaukstējās no jauna, pirms kļuva vesela.

Kādu dienu mātes kā parasti sildīja bērniem pienu. Uz skārda krāsniņas stāvēja dažādi trauciņi un skārda krūzītes. Gadījās, kāds trauciņš bija spēji sācis vārīties un piens, pārpludinājis karsto krāsniņu, dega, acumirklī piekūpinot telpu rūgtiem dūmiem. Ienāca kāda māsa un atgrūda vaļā logu.

“Divi stundu laikā jums nav brīv logu aiztaisīt,” viņa pavēlēja un aizgāja. Ārā jau stipri sala un baltiem mutuļiem gaiss vēlās siltajā telpā. Ne gluži divi stundas, bet tomēr par ilgu logs stāvēja vaļā, un sakarsušie bērni saaukstējās.

Selgas Dainītes gultiņa bija pirmā pie loga, ziemas aukstais gaiss viņu skāra stiprāk. Naktī meitenes temperatūra cēlās, un viņa sāka sūdzēties par sāpēm austiņā. Bērns sāka arī aizsmakt. Vēl rītu nesagaidījusi, Anna aizskrēja uz baraku pie vīra. Viņi nolēma bērnu paši aizvest uz apriņķa slimnīcu. Ja ne citādi, tad mēģinot ar varu to dabūt no slimnīcas barakas prom. Te visi bija padoti likteņa spēlei, un tā bija briesmīga.

Otrā rītā Anna runāja ar ārstu, bet tas neklausījās, jutās apvainots.

“Ja palīdzība būs vajadzīga, tā tiks sniegta,” viņš teica monotoni un nobeidza dusmās paceltu balsi:

“Jums pašiem nekas nav jādara. Jūs nedrīkstat darīt.” Nekādu zīmi viņš nedeva. Baidoties vilcienu nokavēt veltīgās sarunās ar ārstu, Anna kā bez jēgas skrēja atpakaļ pie bērna. Laiks bija ļoti auksts.

Varbūt, ar vilcienu braucot, bērnu varētu pārsaldēt. Bet vīrs bija noteikts. “Iesim,” viņš teica, un viņi steigšus apģērba bērnu. Vīrs ietina to segā, pacēla rokās un lieliem soļiem devās ārā pa durvīm. Anna sasvieda somā citas izmētātās mantiņas un steidzās vīram pakaļ. Viņa redzēja, ka ārsts, atrāvis savas barakas logu, kaut ko sauca.

Anna neklausījās un aizskrēja viņam garām. Ass decembra vējš sviedās viņai sejā, atrāva vilnas galvas autu un plandīja to gaisā. Anna skrēja, tverot lakatu, lai vējš to pavisam nenorauj un nesapin viņas kājas. Viņai vajadzēja panākt vīru, pirms tas bija pa vārtiem ārā, jo tur viņus vēl varēja aizturēt. Vajadzēja paļauties uz cigaretēm, kas mīkstinās sarga stingrību, pirms ārsts dosies pakaļ, ja viņš to darīs…

Tikuši cauri vārtiem, viņi, tikai mazliet palēninot soļus, devās uz staciju. Vilciens jau tur stāvēja, un viņi uz to paspēja.

Pēc neatlaidīgas lūgšanās un paskaidrojumiem viņiem izdevās bērnu ievietot slimnīcā. Slimnīcas personāls sāka uzklausīt viņu stāstus, klusot saskatījās un pieņēma bērnu bez ārsta zīmes.

Bērnu izmeklēja ļoti rūpīgi. Saņēmis dažas zāles un augļu sulu, tas iemiga. Vecāki apmierinājušies atstāja bērnu un ar vēlu vakara vilcienu atgriezās nometnē.

Nākošās dienās viņi brauca un gāja kājām uz divpadsmit kilometru attālo apriņķa pilsētiņu. Bērnam negāja labi. Temperatūra stāvēja augsta, un sāpēja arī austiņa. Bet difterijas poti tas bija saņēmis laikā, arī kopšana, liekas, bija laba.

.

Nometnes barakās ļaudis bija tapuši klusāki. Neviens vēl nebija dabūjis piemērota darba piedāvājumu. Uz kopējiem valsts darbiem dažus nosūtīja grupām. Bet citiem, un sievām un bērniem, baraku dzīve ieilga, un bēgļu bari nāca klāt. Caureja smagā formā nemitējās. Pastāvīgi vairums ļaužu ar to slimoja.

Kādu vakaru ienāca kāds no blakus barakas un sauca pēc Annas.

“Jūsu māte ārā nokrita…”

Anna pielēca kājās. Mūžīgās rūpēs par bērnu viņa māti bija par maz uzmanījusi. Tikko atkal viņa viena pati bija izgājusi ārā. Un ārā bija tik nejauki, sasaluši dubļu gruveši.

Vecā māte jutās ļoti slikti. Spēki viņu bija pavisam atstājuši. Viņas rokas un kājas trīcēja, un neatbalstīta viņa smagi ļima pie zemes. Likās, ka viņa grib pieķerties zemei, aizmigt un aiziet… Veco māti nogādāja uz slimnieku barakām. Tur daudzi gulēja, drudža un caurejas nomocīti. Arī vecā māte tur sāka ilgu gulēšanu. Spēkus viņa nevarēja atgūt. Viņa viena pati vairs nevarēja pāris soļus noiet, bet saļimt pie zemes un nomirt tā arī nevarēja.

Anna braukāja pie bērna un gāja pie slimās vecās mātes un nekur neko nevarēja palīdzēt.

Reiz Anna atkal sēdēja pie slimās mātes un stāstīja par slimo bērnu.

“Gādā par to,” vecā māte klusu runāja, “man jau nekā vairs nevajaga. Ja jau jāpaliek te – jāpaliek. Cita nekā arī vairs nekāroju, tik varbūt… Ar Dainīti kādas mierīgas dienas vēl saulītē pasēdēt gribētos. Lai mazā atcerētos veco mammu…” Balss viņai aiztrūka, kļuva par daudz smagi, viņa saspieda meitas roku – “par to vairāk ne,” – viņa teica.

“Redzi tur to mazo bērniņu,” vecā māte rādīja, kur pāri pie pretējās sienas, kādā gultā starp citām, sēdēja un spēlējās gadus divus, trīs vecs bērns. “To aizvakar atveda no apriņķa pilsētas slimnīcas. Nu jau vesels. Tikai viena austiņa vēl tek. Tik jauks bērniņš, bet neprot nevienu valodu runāt. Māsas arī nemaz nezina pateikt, kādas tautības viņš ir.”

Šis bērns bija vairāk kā pirms pusgada no nometnes aizsūtīts uz apriņķa slimnīcu. Tur smagi un ilgi slimojis. Viņa vecāki, lietuvieši vai poļi, domājams, bet neviens to skaidri nezināja, bija pa to laiku no nometnes aizvesti un izvietoti darbā. Bērns palicis apriņķa slimnīcā, izveseļojies un atsūtīts te. Ne vecāku, ne viņu adreses te vairs nebija.

Savus pirmos bērna šļupstus savā mātes valodā viņš vācu slimnīcā bija aizmirsis un varbūt kaut ko iemācījies saprast vācu valodā, tagad te māsas runāja krieviski. Viņš nesaprata nekā. Viņš slapināja gultiņu. Māsas lamājās un sita mazo.

“Utis te viņu apēdīs,” vecā māte raudāja, “mēs visi esam pilni utu.”

Jā, jā, tā tas bija. Anna atcerējās, kā viņa no ārsta baltā virssvārka bija slepus noņēmusi lielu uti. Barakās vēl utu nebija tagad atbraukušajiem, bet slimnīca bija to pilna no iepriekšējiem laikiem. Utis bija riebīgas, bet slimības bija briesmīgākas.

Anna sēdēja pie vecās mātes un nezināja nekā tāda teikt, kas nesāpētu, kas drusku iepriecinātu. Viņa tikai glaudīja mātes roku, un abas viņas runāja par svešo bērnu un svešo sievieti, kas gulēja tālāk aiz vecās mātes gultas. Tā esot grieķiete, dažreiz raudot un runājot viena pati savā valodā. Saucot kādu vārdu, laikam savas meitas vārdu, gan klusu, kā mīlinot, gan histēriski raudot.

Anna atvadījās no mātes un tumsā gāja uz savu baraku. Nometne bija aptumšota kā arvien, tikai, kādām durvīm paveroties, atspīdēja vāja gaisma. Dejošana laikam vairs nenotika nevienā barakā. Arī visnebēdīgākie sāka apjaust, ka izglābšanās ir tikai daļēja. Te sākās jauna cīņa un bieži vien ar laikā neieraugāmu ienaidnieku. Īsta izglābšanās vēl nebija saskatāma. Tuvojās Ziemas svētki. Jau otrie svētki nebrīvībā iesprostotiem – pirms 18. novembra viņi bija te atbraukuši. Tagad zeme bija jau sasalusi. Lidinājās retas, retas sniega pārslas. Tās viegli aizskāra Annas vaigu. Bet viņas nevēstīja saldo Ziemsvētku ziņu. Viņu vēsts sāpēja mocīdama – mums nav vairs māju. Mums salst. Nosalst mūsu dzīvība.

Annas kājas sitās pret sasalušiem dubļu gruvešiem. Mazgātuvēs vēl vēlu vakarā, aukstā ūdenī, ar katliņā aiznestu silta ūdens lāsi, sievietes mazgāja un berza drēbes. Pa dienu mazgātuves bija pārāk aizņemtas veļas mazgāšanai. Atejas vietas pretī mazgātuvēm bija noslēgtas. To tuvumā nelabi oda. Salā bija saplīsušas novadu caurules.

Tumsā kāds līda gar ogļu noliktavu. Ogļu izsniedza maz. Tur kāds jau mēģināja aizliegtā ceļā tās iegūt sev.

Pāri durvju priekšā nomestam skuju klēpim, kur kājas noslaucīt, Anna iegāja barakā. Tur bija smacīgs gaiss, bet mazliet gaismas un siltums. Lielākā daļa ļaužu jau bija nolikusies nakts guļai. No lāviņas uz lāviņu pārskanēja vienmēr tie paši minējumi: “Cik ilgi vēl? Kad tiksim mājās?” “Uz nākošo rudzu pļauju! Tas man ir skaidrs!”

“Uz pļauju! Ko mēs tur pļausim?… Lietas būtu jākārto tā, lai mēs uz sējas laiku varētu tikt mājās!”

“Jā, zemniekam labāk tukšus laukus atrast pavasarī nekā rudenī. Gan jau kur kādu padomiņu sēklai rastu…”

“Gan visādi – izcietīsim.”

Anna izstiepās uz lāvas blakus vīram. No viņu kakta jau divu trūka. Tukšās guļvietas Annai iedvesa bailes. Mazajai bija mazliet labāk, bet vai māte piecelsies? Vai te viņa būs jāatstāj, svešā vietā, no pretīgās nometnes vairs saules gaismas, brīvības neredzējušai… Tad jau labāk bij viņu atstāt nomirt uz dzimtās zemes.

.

Māte! Viņa vienmēr vēl atrada kādu, kam, pēc viņas domām, klājās ļaunāk kā viņai, un aizmirsa sevi, to žēlodama. Tas varbūt bija vienīgais ceļš, kā cilvēku bēdas bija panesamas. Tikai jaunam tas likās grūts. Viņa pati bija māti aizmirsusi. Nebija aizgājusi pie viņas vai visu nedēļu, pārgurusi skriedama dienām uz apriņķa slimnīcu, kaut kā vairs nedomājusi, pieņēmusi, kas būs, būs. Līdz kāda nometnes sieva viņai atnesa ziņu, ka māte gaida, norūpējusies. Tad Anna bija atjēgusies. No kādas vācietes ielā izlūgusies rīsa kuponus, vārījusi rīsus mātei, nesusi uz slimnīcas baraku, glābt to no caurejas…

Selgas brauca uz apriņķa pilsētiņu. Kādā dienā viņi skrēja no stacijas uz slimnīcu gaisa uzbrukuma laikā. Visa lielā slimnīca bija tukša. Bailes sagrāba, redzot sava bērna gultiņu tukšu. Viņi nolīda pagrabā. Tur cits pie cita bija slimnieki, stāvoši, sēdoši, guloši nestuvēs un uz soliem. Lielās mājas pagrabs bija pilns cilvēku. Pārbūvēts un nodrošināts tas nebija, bet varbūt tur lejā mazliet drošāk bija kā augšā.

Bērni, satīti pelēkajās slimnīcas segās, bija saguldīti kaut kur stūros. Māsas gan nāca un gāja, bet bērni grozījās, raudāja un kūņojās ārā no segām. Selgas ieraudzīja arī savu Dainīti starp citiem. Galviņa neapsieta, pleci ārā no segām. Te bija pagrabs un ziema, un bērns bija slims. Anna aizlīda līdz viņai, bet tā sāka tik stipri raudāt. Māsas bārās.

Beidzot trauksme beidzās. Selga pats nesa savu satīto bērnu augšā. Bērna elpa bija ļoti karsta. Ar bažām viņi vēroja temperatūru tabeles. Tur bija redzama strauji un augstu kāpjoša līnija.

Māsa neteica ne labu, ne sliktu.

“Redzēsim,” viņa teica.

“Redzēsim,” viņa atkārtoja uzsmaidot, “viena plauša ir iekaisusi. Liekam kompreses. Darām visu, ko varam.”

Vecāki stāvēja bez vārda.

Bērnam bija plaušu karsonis. Bet bērns bija jānes trauksmes laikā pagrabā. Tur neviens neko nevarēja darīt. Dzīve bija zaudējusi savu normālo veidu, tapa nejēdzīga. Cilvēki stāvēja, redzēja to un zināja – tur neko nevarēja darīt.

Ārsts kļuva mazliet nepacietīgs, redzot vecākus vēl pēc apmeklēšanas stundām pie bērna.

“Viņam vajadzīgs miers,” viņš teica. “Un te ir slimnīca, ne nometne, savai paļāvībai jums jābūt uz to…” viņš pasmaidījis piebilda.

Vecākiem bija jāiet. Viņi ņēma atkal uz krūtīm pacietības ilgo, smago spiedienu un gāja prom.

Braucot vilcienā, sāka kaukt trauksmes sirēnas. Vilciens brīdi stāvēja. Tagad viņu atkal nes pagrabā, Anna domāja, un tikko ir bijuši mitrie aptinumi. Anna aizvēra acis un domās pilnīgi pārcēlās atpakaļ slimnīcā. Viņa uzlika bērnam cepurīti, aptina kaklu. Ietina segā… Uzlika cepurīti. Apsēja kaklu. Stingri, stingri, satina segā…

Trauksme beidzās, un vilciens ienāca mazajā nometnes stacijā.

“Ej tu, steidzies, tev garāki soļi. Izņem vakariņu devu,” Anna teica vīram. Vīrs aizgāja, aizsteidzās. Annai gribējās būt brīdi pilnīgi vienai. Atpūsties. Rast spēkus.

Viņa gāja pa nedaudz ar sniega nokaisītu, sasalušu ceļu starp tukšiem kartupeļu un kukurūzas laukiem. Daži kukurūzas stublāji vēl stāvēja pamesti, un vējš savādi žvīgoja viņu garās, skrandām līdzīgās lapās. Bija vējaina, auksta nakts. Tumši mežainās kalnu galotnes mazliet atdalījās no debesīm. Ātri satumsa un pieņēmās vēja auri, kas, skriedami pa tālo ieleju, plēsa nometnes jumtu skārdu, rāva melnu, smilšainu sniegu pa zemi. Nometnes skaļrunis kaut ko sauca. Anna jau tuvojās nometnes vārtiem, kad vējš, ass un auksts, grūdās viņas drēbēs, sviezdams ausīs skaļrunim atrautus vārdus: “Die…das Kind gestorben… Bitte…Arbeitsamt…” Anna sastinga un ieplestām acīm blenza naktī, sagrāba ar rokām kaklu. Nē, nē, viņu tas nevarēja saukt… Vēl ne, ne viņu… “Die Estin, der das Kind gestorben…bitte zum Arbeitsamt zu kommen!” Jā, Estin… Anna ieraudājās, ierāva galvu plecos un skrēja uz savu baraku. Ilgu laiku, jau melnā naktī, gaisu plēsa tas sauciens: “Die Estin, der das Kind gestorben…”

Nezin, kur šī nelaimīgā igauniete bija noslēpusies. Vēl otrā dienā gaisā svaidījās tie paši skaļruņa vārdi.