Dažreiz, kad vilciens apstājas par agru, stāv brīdi, pirms ieiet stacijā, vai vilciens ir garš un ir pagadījies iekāpt pēdējā vagonā, kas mazākās stacijās arvien paliek ārpus cementētā stacijas perona, vai autobuss apstājas, stāv gaidot pie kādas pārbrauktuves, pie celtuves gaida baltā celtuves kuģīša pienākšanu, vai kādreiz mašīna jāaptur, jāgaida brīdi pie tilta – uz tilta noticis satiksmes negadījums, jāgaida un jādod ceļš policijas un ambulances mašīnām, jāgaida, līdz aizvedīs sasistos; skats tādās reizēs garlaikodamies klejo apkārt, un gadās – apstājas cietajā, zvirgzdainajā ceļa uzbērumā vai kādā saplaisājušā ietves mūrējumā, lējumā… Skats apstājas pie sīkiem stādiem, ziediem, sēklotnēm – tik tikko samanāmiem dūmu, putekļu, atkrišņu sērojumā, monotonā pelēcībā. Skats atrod tur liesus, sīkus stādus, ziedus, puķes kā caurspīdīgu plīvuru vējā pār cieto, aso, sabērto, salieto, samūrēto, nepieciešamo, bet it kā neskatāmo, nerādāmo, neeksistējošo techniskās pasaules pievārti. Ziedi? Margrietiņas vai kumelītes? Vāri, caurspīdīgi ķimeņziedu vēdeklīši… Puķes bālas, maigām, apputējušām krāsām, tās šūpojas savu šūpošanos, noliecas, pieceļas, noliecas, savā mūžīgā ritmā – sīki izbalējuši, izdedzināti, nomīdīti stādi zied, zied pret karsto sauli caur putekļiem, gatavo savas sēklas, atdod tās vējam, tam pašam vējam, kas viņas šurp atnesis, atdod aiznest kādu sīku sēklu. Izsēt. Iesēt. Kas zina, varbūt kaut kur dārzā, kādā labā laukā, varbūt arī turpat blakām vēl šaurākā cementa spraugā.

Ak, dzīvot ir visur vienādi. Dzīvot – ir dzīvot.

.

Jāiesmejas, ja vilciens, autobuss vai privāta mašīna ved pašreiz kaut kur uz kādu sevišķu dārzu vai parku, slavenu rožu laukumu, acāliju vai orchideju izstādi tur, kur treknie, leknie, samtainie, zīdainie, nodzirdītie, nozīdītie, nobarotie stādi podos pārcilāti no aizvēja uz aizvēju…

Dzīvei dažādi veidi. Bet dzīvot – ir dzīvot!