Šo mežu es atrodu nu ik dienas.
Neredzēti lielas, augstas, sudrabainu stumbru egles, blīvi cita pie citas kā giganta kviešu druva, mežs šūpojas caur dienām un naktīm, ziemām un vasarām, caur saviem gadu desmitiem, saviem gadu simtiem bez beigām.
(Vai – tik ilgi, cik tam tagadnes vajadzība ļaus…)
Tas ir maz iebraukts, nelietots ceļš, pa kuru eju.
Man gājiens caur dziļo mežu varētu būt kā kādas skudras vai lapu blakts rāpojiens, varētu būt sīks, apdraudēts.
Ir brīnums, ka tas tā nav.
Krūti pret krūti ar šo mežu mēs esam vienā augumā, kad es lieku sevi pret to, pret šo dzīvo, vareno instrumentu; es esmu pret to no malas līdz malai, no gala līdz galam, es sedzu visu tā tuvošanos man aci pret aci.
.
Kā tas tā var būt?
Vai tā ir mana draudzība pret viņu?
Vai tā ir viņa draudzība pret mani?
Vai tā ir viņa manis aizraušana sevī, kā bīstama straume aizrauj?
Vai tas dzīvības noslēpuma vai nāves spēks, mans mierpilnais lielums mežam pretī, krūti pret krūti?
No meža varētu iznākt lācis un mani sapļaukāt.
Šī varbūtība te ir.
Un nevar teikt, ka man nebūtu mazas, piesardzīgas bailes no tā. Piesardzība man maz ko līdzētu. Bēgšana arī ne. Vajagot mežā līdzi ņemt kādu zvanu, kādu konservu kārbu ar akmentiņiem – taisīt troksni. Bet, ja tā, tad es varu mierīgi iet pa lielo ielu gar meža malu, tur trokšņu diezgan. Margaretas Trudo krustmāte vēdinājusi lāčus prom ar savu vasaras cepuri. Tā būtu daiļi… Bet es tomēr neesmu no šejienes. Ja lācis būtu dusmīgs kļuvis, tas atstātu mani guļam uz šī sūnainā ceļa.
Vai tad es paliktu ar savu lielumu aci pret aci, krūti pret krūti mežam? Savādākais ir tas, ka man liekas – es paliktu. (Kā tāds dubultuzņēmums…) Meža dzīvības spēks ir tik liels, ka tas ir radījis manī citu realitāti.
Netālu no ceļa, jaunākos kokos ieslēpušies, pavīd sencirstu milzeņu koku celmi; neticami lieli, augsti, apdrupuši, nomelnējuši, ar senu cirvju iecirtieniem – acu, mutes, deguna dobumiem – šo pasaku milžu sejās, ar sūnu un paparžu skropstām, bārdām, matiem, uzacīm.
Ēnās, ar saulstaru iedzirkstēšanos pār tām, tās raugās ar mainīgām izteiksmēm ik brīdi, neizprotamas, ja tām grib likt cilvēka domāšanas mērus. Ļaunas? Labas?
Veco celmu baismīgās sejas (cilvēka izpratnē – baismīgās…) noraugās manī iecietīgi. Tikai tik ilgi tā, kamēr es nepadodos un nenolaižu to priekšā savas acis. Tās noraugās iecietīgi, bet kādreiz tās sašķobās, to vaibsti mainās, un tad var dzirdēt, ko tās runā.
“…un apaudz ar sūnu…”
“…saploc, sakrīti…”
“…ar savām uz brīdi dzīvajām sulām ieplūsti jaunajos stumbros…”
“…uzkāp augšā, līdz galotnēm…”
“Redzēt debesis?” es nenociešos domāt, prasīt.
“…ne – redzēt…”
“Būt…?” es gribu zināt.
“… ne – būt. Ne tā, kā tu domā. Mācies domāt citādi…”
Es eju. Un mācos citādi domāt.
Daži akmeņi, ceļa sūnas mīksti iebraukti, saules mainīgajā gaismā pēkšņi, šķiet – ceļas augšup līdz manai sejai, līdz acīm, tuvi, sen pazīti, sen mīti, ieti…
Tad ceļš atkrīt atkal savā vietā, savā laikā, neteic ne vārda un izved mani uz lielās ielas, kas steidzas uz pilsētu.
Stirnu pāris arī iznāk no meža, mēģina pāriet platajam ceļam. Klausās tā dunoņā ar purniem, noliektiem līdz asfaltam. Kavējas par ilgu dažreiz. Tad guļ, nomesti no ceļa zem zariem, pie saknēm, ar savām sulām ieplūzdami stumbros līdz galotnēm. (Redzēt debesis?)
Otrpus ielas jaunsazēlušajā izcirtumā teteru gailis vītero skaļi no visa spēka. Septiņus cālēnus teteriene vadā, gulda siltajās izcirtuma smilgās – audzē vienai vasarai vai divām trim, kā kuram no tiem laimēsies izšūpoties zaļajos zaros.
Mežs ir ielaidis savas saknes manī. Nezinu, vai no tā dzīvo, vai mirst. Bet ir viegli doties atpakaļ uz pilsētu.
