Tālums visur vidū.
Tālums guļ ap mums,
kā ķēdēm vijis.
Šķiršanās un satikšanās –
sētai pārsniedzoties, brīdis īss.

Tālums draudzīgs laikam,
laiks un tālums kopā
savā okeānā projām šūpo mūs.

Vārdus atsvied pāri
(pirms lavas sastingst mēmās klusētājas)
vārdus, kas kā sēklas ātri uzdīgst,
uzzied dārzos apkārt,
un mēs esam – it kā mājās.