Kapu svētki (Ķikure/Kikure)

Ļaudonas luterāņu kapu svētkus svētīja jau no laika gala pirms Jāņiem tai svētdienā.

Tas nebija nekāds vaļas laiks, tak brīdis, kad sējas darbi kā nekā bija paveikti un siens vēl taisni nekrita uz kakla, ja vien kāds pats, darbus steidzinādams, nenorāva jau kādu gabalu āboliņa vai saziedējušu upes līci, uz labu atālu cerēdams. Vasara stāvēja savā kuplumā, un cilvēks, tāpat kā viņa tīrumā nodzītais lopiņš, varēja atvilkt īsu elpu.

Dārzos vēl ziedēja sējas rozes vai pujenes, sirdspuķes un zilās skalbes, sāka uzplaukt jau lielās sarkanās vasaras rozes, un nebija apbirušas vēl visas tējas rozītes.

Grāvji bija pilni neaizmirstuļu kā pašas maigās debess atspīduma, un otrā gada āboliņš bija baltlapām un dzeltenajām pīpenēm kā nomargots. Rudzos varēja atrast pirmās rudzu puķes, lapu mežos – pēdējās kreimenes, bet ezeros un rāmos upes līčos raisījās vaļā ezerrozes.

Ja tikai čaklas rokas un kājas – kapus nekad nevarētu bagātāk un jaukāk nopušķot.

Sestdienā pirms kapu svētku svētdienas, kapos bija klusa, bet dzīva rosība. Gluži kā katrā sētā, kur bija saņemami svētki. Viens zirgs pēc otra piestāja pie sētas zem lielajām eglēm, augšā bērzu ēnā vai lejā alkšņu jaunaudzītē, lai būtu no dunduŗiem kaut cik pasargāts, un sievas un vecās mātes ar saviem palīgiem, meitas vai dēla bērniem, grābekļus, lāpstiņas, ūdens spaiņus, baltu smilšu maisiņus un puķu grozus stiepdamas, steidzās uz savu mīļo dusas vietām. Gadījās pa vidu arī dažs stiprāks vīrs, kas ieveda visu vezumu grants, kravu zaļu velēnu vai gluži jaunu, stipru kapu solu. Līdz vēlai novakarei kapos dudināja klusinātas balsis, līkāja muguras ravējot, rušinot, apraušot, apslaukot, appušķojot…

Ar krēslas atnākšanu kapi stāvēja visjaukākā košumā. Uz kapu kopiņām, starp kapu mirtēm, saulgriežiem, sīkrozītēm un citām stādītām puķēm, vietās, kas nebija noliktas ar atnesto puķu pušķiem, melnoja uzbērtā melnzeme kā samts, bet grantētie celiņi apkārt kopiņām mirdzēja balti vai iedzelteni, gludi vai rakstā ar grābeklīti nokasīti, bez vienas vienīgas zālītes. Košuma krūmiņi aplaistīti smaržoja, liepiņas vēdināja platas, jaunas lapas, veco bērzu galotnes klusi šalca apklusdamas.

Aizgājušie mierīgi varēja sagaidīt savu gadskārtējo svētku dienu. Bija gandrīz, it kā tie paši būtu visu uzposuši, savu daudzo viesu uzņemšanai, kas rītā atnāca svētku drēbēs, vēl tik ar dažiem, visskaistāko puķu pušķiem rokās. Tikai tie kapi, kuŗu piederīgie dzīvoja pagasta vistālākos stūŗos, dažkārt gaidīja savu apkošanu vēl agrā svētdienas rītā. Bet arī tiem jau uzsprausts pa ziedu pušķim, nolikts pa ozola zaram, izravētas lielākās nezāles no to radu un draugu rokām, kas dzīvoja kapiem tuvāk. Par tiem gādāja arī kapu kopēja, uz dažu sudraba latu, dažu rozīņmaizes kukuli un sviesta klusi cerēdama.

Jaukā svētdienas rītā kapi mirdzēt mirdzēja savā ziedu bagātībā, tur kūpēja smaržas un lulināja putnu balsis. Tad pamazām sāka nākt cilvēki, viņu saradās vairāk un vairāk, līdz tie plūda jau straumēm pa kapsētas celiņiem šurp un turp, bet visi lielceļi vēl dunēja un rībēja no atbraucēju ratiem, līniju un atspeŗdrošķām. Slitas un visas malas ap kapsētu pildījās pajūgiem, divriteņiem, motocikliem, pa retam bija arī pa automašīnai. Zirgu zviegšana, kam šādas svētku dienās ir sava satraucoša un valdzinoša skaņa, sāka skanēt ap kapsētas vaļņiem līdz ar pakavotu kāju mīņāšanos, pajūgu siksnu un sprādžu žvadzēšanu, stipri kaldinātu riteņu sasišanos. Vīri mēģināja iegrozīt savus pajūgus labākās vietās, zirgi satraukti un samulsuši stumdījās uz priekšu un atpakaļ, sievietes, iesaukdamās un svārkus celdamas, spurdza pa vidu, lai nenotrieptos ar ratu ziedi vai nedabūtu ar ilkss galu plecā. Kapsētu ielenca visa pagasta dzīvais spēks. Dzīve atnāca pie klusajiem.

Cietus, aukstus akmens krustus un pieminekļus apvija un apmīļoja silti, mīksti bērnu loceklīši, kas gaiši kā tauriņi saulstaru sildīti visur piespiedās, visu aptaustīja un apdvesa ar savu vāro, bet droši pulsējošo dzīvību.

Jaunu meiteņu klusinātās, bet nevaldāmās sarunas un smiekli, līdz ar acu zibēšanu un vaigu tvīkumu, lidinājās pāri kapu kopiņām.

Sievu nopūtas bija pilnas tā paša dzīves sūruma un maiguma, kā tas bija viņu sētās, no kuŗām viņas nāca. Viņu soļi, kautrīgi un smagi, ienesa kapsētas ceļos darba dimdēšanu, tīrumu un vagu šķavas.

Sirmgalvji, kupli kā bērzi, pielika salīkušus pirkstus kapu smiltīm rūpēs un padevībā un taustīdami tās durvis, aiz kuŗām viņiem drīz būs jāaiziet, puskurlām ausīm mēģinādami saklausīt balsis, kas viņus tur sagaidīs…

Tā bija liela ciemošanās diena.

Gan kapi bija klusi arī savā lielajā mīlestības rotā, toties jo vairāk sāpes un prieks plosīja dzīvos.

Tur raudāja atraitnes un mātes, un smagi nopūtās vīri. Bet zibenīgi pēc laimes meklēja acis, kuŗu sirds bija bēdas aizmirsušas, kā arī tās, kas bēdu ne prieka vēl nebija pazinušas.

Pie Jāņa Ozola kapa, kur pacēlās slaids, melnpelēks granīta piemineklis, sēdēja viņa atraitne tumšās drēbēs, gaŗā, melnā šallē pāŗ iesirmiem matiem, kā viņa bija sēdējusi nu jau daudzus gadus šai svētdienā. Labo roku ar kabatas lakatiņu viņa šogad cēla un cēla pie acīm, bet kreisajā turēja savas jaunākās meitas roku, kas tikko pieaugusi stāvēja viņai blakus, gaiša un vasarīga, gatava aizlidot, tāpat kā pirms gada bija aizlidojusi, tautās aizgājusi viņas vecākā.

Ozola kundzei, Ozolu mātei vai Ozolienei, kā visādi viņu sauca, nu atkal bija savs vīrieša aizvējš – nupat znots bija atnesis jauno kapa solu, uz kuŗa viņa sēdēja, bija uzbēris svaigu granti, apdarinājis liepiņām zarus, kas nu beidzot bija īsti saņēmušās augšanai un deva jauku paēnu… Nu bērni bija uzaudzināti… Pašas ceļš gludāks un mierīgāks. Bet gadi bija aizgājuši, dzīve aiztecējusi tālu gabalu uz priekšu. Kas daudz vairs no tā palika?… Ozoliene izslaucīja vēl reiz acis, tad pacēla seju pret meitu.

Meitene pielika pirkstus mātes pierei un izgludināja tur kādu iesirmu matu sprogu.

„Vai iesim uz vecā tēva kapu?” māte jautāja un pati atbildēja: „Jāpaliek vēl te, līdz Mārtiņš atnāks.” Mārtiņš bija Ozolienes znots un Ļaudonas pagasta vecākais. Ne bez prieka un lepnuma viņa izrunāja viņa vārdu. Un ne bez lielas mīlestības, viņai bija labs znots.

„Ausmiņas jau nebūs.” Ozoliene vēl noteica, „tai mazais jāšūpo…”

Viņas abas vēl palika pie kapa, uzpurināja kādu ziedu, izplūca kādu aizmirstu zālīti, nogludināja liepiņas lapu un pieminekļa malu. Tad sēdēja un raudzījās gaŗāmgājējos, kas nepārtraukti plūda pa celiņu gaŗām. Gaišās drēbes saulē plīvoja un blāzmoja, tumšās svinīgi aiznesa savas krokas, kas no ilgas skapī gulēšanas bija ielocījušās neizgludināmas.

„Ak jaunatne, jaunatne!” Ozoliene klusi runāja, „cik daudz tās un cik ātri tā izaug! Ne vairs kādu pazīt, ne vecos viņas vidū sameklēt… Un kas to skolu cepurīšu!…”

To patiesi tur bija daudz un dažādu. Vietējai pamatskolai – zilas, lauksaimniecības skolai – zaļas, mazpulkiem – pelēkas. Ģimnāzistiem ar zelta svītriņu, studentiem – raibu raibās…

Tad nāca arī Mārtiņš, Ozolienes znots, Ļaudonas pagasta vecākais. Jauns un gaŗš un smalki ģērbies, aiz lēnas nopietnības slēpdams smaidu. Ozolienei sakāpa asaras acīs – viņai bija labs znots, un viss pagasts viņu labprāt ieredzēja, vai citādi ar divdesmit pieciem gadiem tie viņu būtu otrreiz ievēlējuši par pagasta vecāko?

Sievas māte viņam pateicās par kapa solu, un viņi runāja šo ne to. Nebija jau daudz svarīga ko runāt, viss diendienā tikutikām bija izrunāts pa tālruni. Bija tikai tikšanās svētīšanas prieks. Kapu klusumu un ļaužu čalošanu klausoties, viņus ar jautru labrītu pārsteidza jauna un krāšņa sieviete, pēkšņi viņu vidū ieiedama. Viņas tērps pār pilnajām krūtīm tiktikko turējās aizpogāts, un viņas kustības no tā bija kautrīgas. Viņa sarkdama iesmējās, apsveica māti un māsu un novilka vīru sev blakus uz sola.

„Ak tad atlaidies gan?” viņš teica.

„Mazais aizmiga, gulēs stundas divas. Un man iegribējās pabūt te, kur jūs visi kopā! – Kas man tos pāris kilometrus uz riteņa ko nenoskriet?” Sieva noglauda vīra piedurkni, paspieda mātes un jaunākās māsas roku, un viņi visi uzlūkoja cits citu svētdienas drēbēs un pārmija vienu otru svētdienīgu vārdu.

„Nu, kā vari satikt ar pagasta tēviem?” sievas māte pataujāja znotam.

„Tagad pa darba laiku nevienam nav vaļas kašķēties. Bet gan jau vēlāk viens otrs vecītis ieradīsies ar iebildumiem, kad lauksaimniecības skolai būs jāved būvmateriāli,” viņš ar vēlīgu smīnu atteica.

Tad īsais laiks jau bija pagājis, un jaunā sieva pieleca kājās:

„Nu man jāsteidzas!” viņa teica, „tad Jāņos gaidiet mūs visus ciemos.”

Viņa pagriezās pret māti, noslēpās pie māsas no ļaužu skatiem un ātri atpogājusi dažas podziņas pie kakla, pārmainīja uz krūtīm salocītos kabatas lakatus. Tie bija mitri no viņas pierietējušām krūtīm.

„Vai, meiten!” māte vai izbijās, bet meita, tikai acīm zibot, nosarka un iesmējās:

„Nu redziet kā man jāsteidzas!…”

Vīrs un māsa pavadīja jauno sievu līdz viņas divritenim, bet māte brītiņu gribēja pie kapa pasēdēt viena, tad iet uz vecā tēva kapu, kur viņi norunāja satikties. Gaŗāmejot viņa vēl gribēja pieiet pie Lielzemienes, savas jaunības draudzenes, kas bij atraitne vēl ilgāk nekā viņa un droši vien tāpat šodien sēdēja pie sava nelaiķa kapa.

Savu jaunības draudzeni Ozolu māte atrada lielās asarās. Lielā, resnā sieva sēdēja viena pati un raudāja tik stipri, ka Ozolu māte, viņai blakus apsēzdamās, jutās gandrīz kā nelaikā pienākusi. Tās nebija asaras, kas, sirdij sāpot, klusi nolīst pār veco bēdu. Kas gan plosīja viņas bēdu biedreni atkal no jauna? – Ozoliene izslaucīja savas acis. Tad mierināja Lielzemieni:

„Ko nu tik stipri atkal raudi? Vai nu vairs par sevi?… Domā, priecājies par bērniem…”

Bet viņas vārdi kā eļļa ielija Lielzemienes bēdu ugunīs.

Viņa sapurināja galvu tā, ka zīda lakats, liels un bārkstains, noslīdēja no viņas pelēkajiem, stiprajiem matiem, un asaras sprāga kā lāses no zara no sejas, kas bija plata un pelēkbrūna kā lēni cepis plācenis. Tagad tā kļuva sarkana, un apaļā, cietā kārpa uz zoda bija izbozusies kā mazs, dusmīgs ezis. Tādu Ozoliene savu draudzeni vēl nebija redzējusi.

„To dēļ i raudu! To dēļ…” Lielzemiene izdabūja pār lūpām.

Un Ozoliene no viņas asaru mocītiem vārdiem izprata, ka viņas dēls Jūlis nu mājās atnāk vairs tikai dzērumu izgulēt un no pienotavas atsūtīto naudu saņemt – tad prom atkal uz krogu vai kur citur ar draugiem nedēļām…

Bet lai tad ar izput visa lielā māja, krāšana un bagātība – to Antru viņa negrib un negribēs un nelaidīs ar labu savās mājās, kamēr viņa dzīvo! Lai precē kuŗu katru citu…

Par centrāles jaunkundzi un Lielzemju Jūliju Ozoliene bija kaut ko dzirdējusi un arī par to, ka mātei ne par ko nepatīkot Antras īsie, faltētie svārciņi. Bet patreiz Lielzemienes bēdām viņa nespēja līdzi just. Tās viņai šķita gandrīz nepiederīgas šai vietā. Dievvārdu laiks vairs nebija tālu. Bet lai ar tik ļoti izmisušo un satraukto Lielzemieni pārmītu kādu mierīgāku vārdu, tam būtu vajadzīga gaŗāka runāšana un pārspriešana. Ozoliene atvadījās kā mācēdama un gāja pa galveno kapu celiņu cauri visai kapsētai uz sava tēva kapu. Ļaužu bija saplūdis kapos jau labi daudz. Gandrīz nepārtrauktā drūzmā viņi kustējās pa kapu celiņā vienu malu turp, pa otru atpakaļ, viss pagasts, visa draudze un svešie vēl turklāt.

Ozoliene satika kapu kopēju, mazu, veiklu sieviņu ar sīku skuķēnu pie rokas un iespieda turpat, uz vietas viņai saujā pāris latus. Piekodināja vēl pēc dievvārdiem pie zirga pienākt. Bija tur kāds gabals siera un sviesta. Ka viņa būtu vēlējusies, lai kaps būtu agrāk ticis apravēts un aplaistīts, to viņa nepieminēja. Gan jau par daudz kapu apņemas kopt un nespēj visu veikt. Katrs jau sevis dēļ skrien, un kur labāku ņemsi?…

Tālāk viņa satika kalpa Andža sievu, sausu un spriganu kā arvien, un gaŗais puika viņai blakām bija tas pats mazais Pēterītis, kas Ozolos reiz bija piedzimis un savus pirmos trīs gadus nodzīvojis. Tad viņš visus bija smīdinājis savas ermoņikas spēlēdams – koka bluķīti ar sānos iedzītām nagliņām pastāvīgi uz ceļiem turēdams, vilkdams un spaidīdams un vareni līdzi dūkdams.

„Vai tad ir vēl muzikants?” Ozoliene jautāja.

„Nu ir gan. Skolotājs nu māca vijoli spēlēt,” Andža sieva priecīgi atteica un norūpējusies piebilda klusāk:

„Bet palaistavs gan liels…” Un Andža sieva gāja, bet Ozoliene satika savas tēva mājas kaimiņa meitu, skaisto Edi. Viņai bija jau krietni balta matu šķipsna izspraukusies no zīda lakatiņa malas, un viņa smaidīja tik kautri laikam tādēļ, ka pats lielais priekšzobs bija izlūzis. Bet trīs meitas viņai bija kā liepas un jaunākā – Ede kas Ede, kāda viņa toreiz bija bijusi!

Pagasta bagātais dzirnavnieks kopā ar aptiekāru sveicināja Ozolu māti, vēlīgi un smalki: „Sveicināti, Ozola kundze!”

„Labdien, Ozola kundze!” Jauns students ar raibu cepuri saujā un gaišu meiteni pie sāniem, kas, labāk ieskatoties, izrādījās viņas pašas jaunākā, apstājās un skūpstīja Ozolu mātes roku.

Bet Ozola māte gāja vēl tālāk. Uzlūkoja kādu svešu kapu, kas bija balts, viss vienās ūdens rozēs, uzlūkoja kādu citu, kas bija dārznieka kopts, ar zaļu mauriņu un vienu vienīgu sarkanu rožu krūmu, apstājās vēl pie kāda, kas bija pušķots pīpenēm un rudzu puķēm tik jauki. Tikai konservu bundžas, kuŗās stāvēja ziedi, nebija visai labi smiltīs noslēptas. Tad viņa atstāja galveno kapa celiņu un nokļuva pie sava tēva kapa. Tur viņa satika savu veco māti, māsu, svaini un visus viņu trīs puikas, pelēkus kā vilcēnus mazpulcēnu tērpos.

Vecās mātes acs kaktiņā vēl bija neizžuvusi asara, par savu zudušo mūža biedri raudāta, savu otru meitu – Ozolieni ieraugot, tā iemirdzējās kā prieka asara. Vecā māte piecēla pie acs sava melnā zīda priekšauta stūrīti, kas skapī gulējis smaržoja pēc baldriāna pilēm un dievkociņa. Tad viņa izgludināja priekšautu pār ceļiem un izņēma kabatas lakatiņu. Priekšauts jau bija tikai tā no jaunības dienām asarām ierasts…

Ozoliene uzlika neaizmirstuļu pušķīti uz tēva kapa kā sveicienu no Ozolu pļavām, tad ciešāk ielūkojās savējo sejās.

„Nu gan esat norāvušies!” viņa teica, raudzīdama sejas, kas bija melnas, pavasaŗa vējos un saulē nodegušas, un rokas, smagas no darba vienotrā saliktas.

„Ir jau ir!” vecā māte žēlodama teica. „Plēšas un plēšas lielie saimnieki, vairāk par kalpiem noskrējušies. Nu jau arī purvs uzarts un apsēts. Ij purvam miera nedeva…” viņa kā pukodamās, bet smaidīdama runāja.

Un viņi pieminēja veco purvu, kas bija turējis Druviņu ceļus neizbraucamus, bet nu beidzot bija pievarēts, pieminēja drenas, grāvjus, laukus un druvas. Daudz bišu šogad būšot, un vecai mātei liepās uzvilktā pulcenī bija bites ielīdušas.

„Nu tev jābrauc būs stropu ielikt,” viņa lūdza meitu, „tu jau lielā biteniece.” Vecā māte mīlēja bites, lai gan pati bija par vecu un vāju, lai viņas apkoptu. Bez viņām dārzs kā bez dzīvības, viņa mēdza teikt.

Tad pie viņiem pienāca Mārtiņš, jaunais rads, pagasta vecis, līdz ar savu sievas māsu, kas viņu bija atkal atradusi, lai gan tikko vēl bija gājusi ar studentu.

Ak, ātrā jaunība, Ozolniece pie sevis nopūtās, bet krustmāte satvēra meitenes tērpa malu:

„Nu kas tev tā par kleitu? Kādēļ nav zīda un līdz zemei? Tad jau mūsu poliete lepnāka,” viņa smējās un nožēlojās par savām kalponēm, kas tik grūti pelnīto naudu tik viegli aizlaižot. „Nāk svētdiena – vislabākais mugurā, vakarā pa rasu garā kleita savazāta – pelnī jaunu!…”

„Vai nu nauda krāšanai?” Ozoliene noteica un pieminēja Lielzemieni, kas no mantas izgājusi, mantā iegājusi, tagad mantas dēļ raudot vai acis no pieres ārā. Un viņi apsprieda Lielzemienes bēdas.

„Nu kas tad meitenei vainas?” krustmāte brīnījās, „pati pelnī, strādā te jau otru gadu.”

„Nav liela pūra. Nav lielu ļaužu…”

„Vai tev, meitiņ, arī kas pūrā ielocīts?” vecā māte pabildināja meitas meitu.

„Kas šai ielocīts,” krustmāte tincināja, „tik tās skolas! Vai, ka nepiemirstu, tas joks man jāpastāsta, vēl jau mācītājs nebrauc,” viņa sevi aizbildināja un paklusi steidzās pastāstīt, ka vilnas sukās satikusi Dopenieni, Lievēru Dopenieni, un viņa prasījusi, vai no šās māsas meitām kāda vēl esot dabūjama, ka viņa gan savam dēlam vienu no tās mūsu sieviešu sugas gribētu!… Visi negribot iesmējās, un krustmāte šķelmēja tālāk:

„Viens pats dēls – kā lācis!…”

Bet pagasta vecākais piemiedza aci uz savu jauno sievas māsu:

„Krustmāte jau tevi izprecinās, tikai neturies pretī! Bet no šitā gan vēl atsakies – kur māte pati dēlam sievu meklē, kā teikt – sugas uzlabošanai…” visi atkal iesmējās un apklusa ar šīm blēņu valodām. Kapi tik svinīgi, svēti dvašoja ziedos, dievkalpojuma laiks vairs nebija tālu.

Ieminoties par sugām, vīrieši vēl pārrunāja dažus vārdus par zirgiem. Krusttēvs bija liels zirgu mīļotājs un godalgotu kumeļu audzētājs. Tad baznīcā sāka zvanīt. Ļaudis visapkārt apklusa. Mācītājs izbrauca no mācītājmuižas.

Visi pulcējās kapsētas vidū, mazās koka kanceles tuvumā. Tur nostājās koris un ragu orķestris. Ļaudis saspiedās tuvāk kopā uz kapsētas celiņiem un sastājās ap tuvākiem kapiem. Veco bērzu zaros žūžošana kļuva dzirdamāka, jo cilvēki klusēja, nošvīkstēja tikai zīda drēbes, sastrādāto roku noglaustas, iegurkstējās jauni apavi, nočukstējās izdalītās dziesmu lapiņas, vēl kāds klepojiens, kās krimšķis, un tad jau nāca mācītāja balss un kopīga dziedāšana.

Tur izskanējās dzidras un saldas meiteņu balsis un nokaunējušās kļuva klusākas, tur droši, lai arī mazliet plāni, vilka sievas, un rešņi, brīžam stiprāk, brīžam klusāk, pienāca vīri, bet jaunie puiši, kas nedziedāja korī, kaunējās savas balsis palaist un stāvēja galvas nodūruši. Šādā dziedāšanā zem zilas debess, starp krustu rindām bija vairāk pazemības nekā citkārt, tā mīkstināja un atvēra sirdis Dieva vārdam, kas atskanēja pēc tam mācītāja mierīgās, skaļās balss teikti. Bija tā, it kā arī druvas un lauki, birzis un eglaines, ceļi un ezeri sapulcētos ciešāk tur apkārt, justu līdz cilvēku liktenim un ar savu klātieni mīkstinātu tā bardzību.

Kad stipri un nopietni vīri bija domās tālu un augstu pāri zemes dzīvei pacēlušies, tie izdzirda savus ērzeļus un ķēves zviedzam aiz kapsētas vārtiem, un viens otrs lēni uz pirkstu galiem aizzagās lopiņus nomierināt, lai tie neizlektu no ilksīm, nesarautu pavadas un sedlusiksnas. Un tāpat uz pirkstu galiem viņi atnāca atpakaļ un iekusa pūlī, ar lielāku mieru domādami par savu grēku izpirkšanu.

Jaunas meitas, kas bija kā maigi briestošas zirņu pākstis un bija nobālušas iznīcības tuvumā, pēkšņi saklausīja bērzu saldo žūžošanu un sāpīgi sajuta savas jaunajās kurpēs iespraustās kājas, kas bija rasotas zāles un ziedu lutinātas, tad, ielūkojušās puišu gludi sasukātajos pakaušos, kuŗos mirdzēja sīkas sviedru lāsītes, viņas vēl zemāk nolieca galvas, meklēdamas ceļu augšup caur savu cilvēku dabu.

Pacietīgi visi panesa gaŗo sprediķi, grūto stāvēšanu un gurdinošo sauli uz saviem pakaušiem.

Viņi visi bija kopā kā vārpas tīrumā.

Zem Dieva Augstās Debess.

Augšanai, briešanai un pļaujai nolemti.

Mūžīgi, mūžam, āmen!

Kad sprediķis bija beidzies, koris dziedājis, orķestris spēlējis un ļaudis dziedājuši, mācītājs ziņoja draudzes dzīves notikumus.

Pūlis atelpoja, pārmija notirpušās kājas, noslaucījās kabatas lakatos. Vasaras vējš atnesa pusdienas laikā sakarsušu mežu un druvu smaržu un apšalca mācītāja vārdus.

„…Mūžīgā dusā… Dieva mierā… aizgājis Jānis Dumpinieks, no Ļaudonas Lielgruntnieku mājām… Made Cekuliņa no Ļaudonas nespējnieku nama…”

Vārdi dziļi ieskanēja arī gluži svešu sirdīs, un asaru aizmiglotus skatus zemei pievēršot, viņi pieminēja:

Dusi saldi, Made Cekuliņa no Ļaudonas nespējnieku nama…

Dusi saldi, Jāni Dumpiniek, no Ļaudonas Lielgruntnieku mājām..

Un mācītāja balss vēstīja dzimušos: „Andulis Zvaigzne, Mežduses māju saimnieka Pēteŗa Zvaigznes un viņa sievas Annas dēls… Maija Vīndedze, Ļaudonas Kalnvirsas māju…”

Ļaudonas draudzes ļaužu sirdis sveica Anduli Zvaigzni un Maiju Vīndedzi.

„…Trešo reizi uzsaukti Ausma Kaļvāns no Ļaudonas Upeslejām ar Jēkabu Ozolu no Ļaudonas Riekstusalām…”

Un pūlis maigi iezuzējās kā dusošs bišu strops, kam piesit ar pirkstu – vai dzīvs? – Dzīvs!

Mācītājs svētīja dzīvos un mirušos un atstāja kapus. Ļaudis slaucīja sāpju un prieka asaras no acīm, gāja vēl uz savu tuvinieku kapu vietām, satika vēl savus radus, draugus un pazīstamus. Tad saldu mieru dusošiem novēlēdami, pamazām atstāja kapsētu un lasījās kopā ap saviem pajūgiem. Bet viņi vēl nebrauca projām. Ļaudonieši kapu svētkus nobeidza ar laicīgu mielošanos – ēšanu un sava malka iedzeršanu.

Radi un paziņas sasēdās vienkopus pajūgos vai turpat zaļā zālē, un cits citu cienādami, baudīja, ko Dievs devis.

Tiem, kas nesen bija aprakti, svinēja atbēres. Sievas sačukstēdamās un samādamās cilāja pilnus grozus un vecaines zālē, turpat kapu sētas tuvumā, klāja baltus, garus galdautus. Uz tiem ātri rindojās aukstās gaļas, cepešu un žāvētu zušu bļodas, desas un siers, kaudzēs sabira smalkmaizes un kūkas, blakus brūniem, spīdīgiem saldskābmaizes kukulīšiem saulē kusa dzeltens sviests apaļos stikla trauciņos.

Manīgi večuki, daudz nerunādami, atsita vaļā atsperu drošķu ādas pārsegas, un tur zem tām, saules nekarsētas gulēja resnas ozola muciņas. Tām darbā sarepējušie tēvaiņu pirksti tā i dzīrās piesist – kā šās skan? Vai varbūt ir tik pilnas, ka nemaz neskan? – Tad bija tikai jāsit vaļā lielā, apaļā spunde muciņu sānos, jātveŗ pie šmaugās tapiņas muciņas galā – un, balti putodams, alus lija kannās, litros, stikla krūzēs un ceļoja ap zālē klātiem galdiem, kur, aizgājējus pieminēdami, lēnām piemetās sēdētāji.

Veiklas sievu rokas notvēra vienu otru nejaušu gaŗāmgājēju, kas par atbērēm nekā nezināja, nosēdināja viņu pie galda, lūgdamas nebūt lepnam un pasvinēt, no ēdiena, dzēriena neatteikties. Tas uz sīvā šņaba malkas zuša gabaliņu mutē iemezdams juta, ka nekur citur arī vairs nebija ko iet, ne ko meklēt. Viens otrs tā nosvinēja atbēres, pats lāga īsti i nezinādams – kam? Bet ļaudonieši tās svinēja cits citam kā paši sev. Viens apgūlās zem velēnas šogad, cits nākošgad, – palicēji svinēja. Un gulošie ar svinētājiem saderēja tā kopā un saskaņā no sākta gala.

Kad saule griezās pēcpusdienā, pajūgi pie kapsētas slitām sāka retināties. Citi brauca mājās, citi iegriezās vēl ciemos, citi sēdās vienkopus, lai brauktu uz zaļumballi, kas katru gadu šai svētdienā notika turpat Ļaudonas parkā. Deju mūzika, mīlīga un kārdinoša, atskanēja turpat līdz kapsētai. Dzīve aiznesa dzīvos. Dzīvie atstāja mirušos.

Pa baltiem lielceļiem, kuŗos vīta izkaisījušos rožu un magoņu lapas, aizbrauca ļaudonieši pretī sūram siena laikam. Pretī tuvai Jāņu dienai.

Ļaudonas luterāņu kapu svētki notika ik gadus pirms Jāņiem tai svētdienā.