Upeslejietes jaunākā, Auce, no mazā, apaļā, pasmagā bērna izauga un izveidojās garākā, slaidākā un daiļākā no viņas meitām. Auce bija patiesi skaista augumā un sejā. Un sava skaistuma dēļ viņa ne mazums dabūja ciest, sevišķi padsmitnieces gados, savas veidošanās gados. Māte, ieraugot to ikreizes daiļāku, kad Auce no tālās lauksaimniecības skolas atbrauca savās īsajās brīvdienās, arvien no jauna bija nobijusies – vai jaunā, tik jaunā, tik skaistā Auce, pratīs, zinās atrast, iet labo vien un godīgo ceļu, vai viņu kas kaut kur neaizvilinās, vai viņa kaut kur, kaut kam nepadosies tā, kā tas nāks viņai par ļaunu, vai viņas draudzenēm var uzticēties, vai viņai pašai var uzticēties projām no mājās tik ilgus laikus… Māte, pašai to negribot izteica pārmetumus tikai uz aizdomu pamata, uz baiļu pamata, par nenotikušām lietām, par nebijušiem nodomiem. Upselejiete bija jauna atraitne pilna baiļu par savu lielo uzdevumu vienai pašai izaudzināt meitas. Viņas neuzticības un slepenu baiļu pilnie vārdi bieži vien dziļi ievainoja jauno Auci. Viņas vecākā māsa Īna bija mazliet greizsirdīga, mazliet ievainota no māsas skaistuma, un arvien nevainīgajos, bet Aucei sāpīgajos uzbrukumos, pievienojās mātei. “Kur tu biji…” “Kur tu gribi iet?” “Vai tik augstus papēžus tev vajadzēja tām kurpēm…” Auce aizvainota “uzmeta lūpu” un kļuva nerunīga. To atkal viņai ņēma ļaunā.
Bet lai arī šādas reizes atkārtojās, tās tomēr mazās ģimenes laimīgo kopdzīvi neievainoja. Pārmetumi aizmirsās, nesaprašanās atkal izgaismojās, meitu un mātes dzīve Upselejās gada laiku maiņās pēc kara un nedienām ritēja saulaini. Auce auga – daiļā zilace. Viņas acis nebija rudzupuķu zilas, kā Vilmai, bet gaišas – debeszilas, viņas tēva, paša Upeslejas acis. Auces acis arvien bija ar valgu mirdzumu, gandrīz kā kad tās tikko būtu sākušas ar asarām pildīties… Bet Auce auga un droši zināja savu ceļu – viņa gribēja būt saimniece, mācījās un zināja visu par laukiem un lopiem. Tad auda klētī savus pūra dvieļus, galdautus, palagus un dziedāja. Viņai bija viņas iecerētais, viņas iemīlētais skolas biedrs, turpat no viņu pagasta, satikts tālajā lauksaimniecības skolā, par to viņa domāja kad dziedāja: “Pieci, seši tēva dēli gaida mani uzaugot, vienam būšu ne visiemi, kā Laimiņa to nolems…” ar to viņa dejoja, pie viņa izgāja tautās – jauna pie jauna. Daudz skaistuma un daudz darba nāca viņas ceļā. Tad daudz, daudz ciešanu nākamajās pasaules katastrofas dienās.
Izdzītība. Sibīrija. Īsa atgriešanās dzimtenē. Tikai ceļi vēl tie paši, tik vēl saule tā pati. Ne vīra vairs, ne māju. Tik bērni vēl un šaurība svešās mājās. Vēl daži salāpīti gadi, vēl dažs pieticīgs prieks būt tomēr dzimtenē, tad mīļā dēla zaudēšana, tam agrā nāvē aizejot un tūlīt drīz pakrišana vienai dēla mājiņā un vairs nepiecelšanās.
Ja varētu redzēt tos viņas strādātos, darītos darbus!
Auce, Auce tos Tavus dziedātos, raudātos darbus…
Skaista bija Auce Upeslejās savās īsajās jaunības dienās, slaida, stipra un maiga reizē, kā ātri zūdoša un tomēr ilga vasaras saules diena, kas ir, kas īsteni, reāli ir, un tomēr iet, aiziet un to nevar noturēt.
