Redzēju sapnī dzimtenes ūdeņus, ceļus un zirgus, mājas un ļaudis. Jutu tās tumsu – un gaismu. Pa mežiem gāju, zemei pieskāros. Briesmas draudēja, mūs meklēja, lenca. Kopā runājāmies – kas būs, kas būs, tie, apkārt apgājuši, jau nāk no otras puses. Ko darīs, darīs, varbūt izcietīsim. Krēsla bija pilna rūgta stipruma, maigas paļaušanās, slepenas augšanas. Māte no kapiem bij atnākusi – tas nekas, ka tu mirusi, māt, ka tik tu esi pie mums... Cik mostoties tukšā pasaulē jāizkāpj... Nezinu, ko ar šo brīvību darīt.
