Redzēju sapnī
dzimtenes ūdeņus,
ceļus un zirgus,
mājas un ļaudis.
Jutu tās tumsu –
un gaismu.
Pa mežiem gāju,
zemei pieskāros.
Briesmas draudēja,
mūs meklēja,
lenca.

Kopā runājāmies –
kas būs, kas būs,
tie, apkārt apgājuši,
jau nāk
no otras puses.
Ko darīs, darīs,
varbūt izcietīsim.

Krēsla bija pilna
rūgta stipruma,
maigas paļaušanās,
slepenas augšanas.
Māte no kapiem
bij atnākusi –
tas nekas, ka tu mirusi,
māt,
ka tik tu esi
pie mums...
Cik mostoties tukšā pasaulē jāizkāpj...
Nezinu,
ko ar šo brīvību darīt.