Māsa raksta (Ķikure/Kikure)

Un pasveicini dakteri Varkali. Kopš Tu rakstīji, ka viņš solījies dzīvot tik ilgi, līdz atkal varēs atgriezties dzimtenē, man par viņu ir bijis jādomā. Mārtiņš tā nekad nav rakstījis. Viņš sūta mums pakas un grib mums visiem – samaksāt. Man par ciešanu Sibīrijā, māsām un citiem par viņa bērnu audzināšanu. Visiem – maksāt un maksāt… Viņš raksta, ka paliekot mūžīgs parādnieks.

Bet es neko citu no viņa negribētu kā tikai to vārdu, ka reiz viņš mūs vēl grib redzēt. Lai arī tad es vairs nebūtu viņa sieva, ja viņš nu reiz ir apprecējis citu…

Bet viņš saka tā: „Uz mani Tev nav nozīmes gaidīt. Mums jāsaprot, ka tie ir tukši sapņi, ka vēl reiz varētu sākt dzīvi no gala… Ja krustmāte Anda raksta, ka viņa reiz brauks atpakaļ, tas ir citādi. Viņa ir māksliniece. Viņa varbūt vēlas nomirt dzimtenē. Mana īstenība ir citāda. Manam darbam tur vairs nebūtu nozīmes. Esmu tagad tikai melnā darba strādnieks. Esmu nopelnījis te savu būdu. Pēc darba varu mierā atstiept savus kaulus. Un – lai mani neaiztiek! Kas sviež akmeni uz mani, tam esmu gatavs iespļaut acīs. Esmu kā ezis savilcies kamolā. Lai mani neaiztiek! Ar savu prātu esmu izdomājis visu no viena gala līdz otram – te es palikšu arī nomirt. Jums sūtīšu, cik varēšu. Ar to šai lietai – punkts…”

Tā viņš raksta. Un vienmēr piemetina – vecums klāt.

Bet viņš nav vecs. Viņš ir lepns. Viņš vienmēr ir bijis mazliet vairāk lepns, nekā vajadzētu.

Tagad viņš labāk domā par galu nekā par nākotni, no vecā lepnuma dēļ negrib panest zaimus, ko viņam kāds varētu acīs mest, tādēļ ka viņš apprecējis citu, kamēr es biju Sibīrijā.

Viņam, kas mīlēja un pazina sava pagasta ļaudis līdz katrai nabagmājas večiņai, viņam, ko ar divdesmit trim gadiem visi dēvēja par mūsu veci un prasīja padoma…

Varu iedomāties, ko viņam tas maksājis – tā pārvērsties. Man viņa žēl.

Bet arī dusmas. Bet jānovalda viss, jāpanes viss.

Vai tas nav savādi iznācis? – Meli ir darījuši labu, un patiesība nav līdzējusi neko.

Meli man ir palīdzējuši pārlaist šos gadus.

Es ticēju, ka mēs esam viņa sirdī, un tā bija silti visaukstā Sibīrijas ziemā. Dievs lai žēlīgs – ja man nebūtu bijis šo melu.

Bet patiesība nav veikusi neko. Es biju viņam uzticīga, turēju kā svētumu visu bijušo – bet viņam tas nav līdzējis. Viņš nav to ne jutis, ne zinājis. Ir dzīvojis, kā mācējis. Ir aizdzīvojis prom no manis, no bērniem, no saviem ļaudīm.

Ir un grib būt vecs un gaidīt netraucēti galu.

Bet es vēl nejūtos veca. Kopš atkal esmu dzimtenē, pateicos Dievam par katru dienu, ko viņš man ļauj te dzīvot. Viss šķiet tik skaists pēc Sibīrijas – bērzi pavasarī un tagad āboli dārzos.

Vienā dienā izgāju no agra rīta – gāju savu pirmo lielo gājienu cauri visam pagastam. Pa vienu lielceļu turp, pa otru atpakaļ.

Bija brīnišķīga diena, un es pati kā atmiņu vācele.

Tad biju arī Upeslejās. Otrreiz gan vairs negribētu turp iet – sirds par daudz sāp. Ceļš ir tas pats caur silu, upe tā pati. Katru krūmiņu ceļmalā gribas noglaudīt.

Bet iekšā mājā nav nekā no vecā, tikai nomelnējušas tapešu strēmeles, ko jaunas ar māmiņu līmējām, un gaišāka vieta pie sienas, kur pulkstens stāvējis… Mājā tagad dzīvo divas ģimenes. Klēts nojaukta, aizvesta uz kolhozu. Kādam jāņogu krūmam bija garšīgas ogas – tur es pakavējos un tad – gāju tālāk.

Lielzemu māte dzīvo pie ciema priekšnieces par mājas atslēgu tāpat – aiz žēlastības. Balta kā ieviņa. Mani pazina. Priecājās un raudāja. Viņas Jānis uzlidojumā nosists. Valda nositusies autokatastrofā Amerikā. Viņai to slēpj, jo viņa to nepārdzīvotu. Valdas vēstules bijušas visa viņas dzīve.

Miķelsonu krustmāte dzīvojot kaut kur par apkopēju. Krastēns miris. Kur Arvīds – nezina.

Biju arī pie Vītradzienes. Salīkusi maza, maza vecenīte, vai līdz zemei. Dzīvo viena savā mājiņā, Jānis karā kritis. Vecais ar trieku miris. Raudāja un raudāja, mani ieraugot.

Grīvnieki un Augstkalni no zemes nozuduši. Grīvnieku viens dēls karā pazudis bez vēsts, vecie dzīvo pie otra un strādā uz dzelzceļa.

Tā veco paziņu maz. Bet jauni visur vietā. Grīvnieku Anita izmācījusies par agronomi, strādā kolhozā kā brigadiere. Turpat, kur Intas vīrs ir kolhoza rakstvedis.

Vēl satiku savu ilggadīgo kalponi – mazo Mariju. Marija, ja atceries, dzīvoja pie manis ilgi, bet nekad vairāk no vietas kā divi gadi. Tad sagājām naidā. Viņa vienmēr atgriezās pēc gada. „Cik laba tu, saimniec, biji,” tagad viņa teica, un viņai apbira asaras.

Visi pret mani ļoti mīļi. Man ir mani bērni un mana dzimtenes zeme.

Esmu bagātāka kā Mārtiņš, un man viņa žēl.

Kad es ar savu mazmeitiņu sēžu zem skolas ābelēm, liekas – tas ir vissvarīgākais, kas patreiz notiek. Mēs runājamies, mācu viņai tautas dziesmas, viņa vēl ne var ne izrunāt, bet grib dziedāt. (..)

Man jāmāca daudz dziesmu…