Kazenes [also published as Lācenes]
Viņas saucot – kazenes. Mājās tā neievēroju. Pagāju garām, nepaceļot asos zarus, kas gulēja kādreiz pār meža malas taku. Es neuzzināju ne viņu garšu, ne ērkšķu asumu. Nevaru ticēt, ka viņas tur bija tādas kā te, tik mežonīgas. Viņas jau nebija ne trešu daļu tik lielas.
Viņas ir briesmīgas. Kad meža un medību prieka noreibināta, es sāku ar viņām cīnīties, man šķiet – viņas ir dzīvas. Viņas man uzbrūk atklāti un ar viltu.
Pie pleca tik tikko pieduras pār galvu slaidā lokā nokāries zars, kas nav pamanīts – un, sperot soli prom, tas pēkšņi izstiepjas, pielīp mugurai kā pātaga un drēbēm cauri sadzen miesā dzeloņus. Tie nav taisni kā rozēm, bet visi, sākot no zara gala, noliekti uz leju kā haizivs zobi. Kad zars ir pielipis mugurai, tas ir reizē sitiens un sauciens – „Rokas augšā!” „Stick’em up!”
Ja acumirklī nesastingsi uz vietas, to nemaz nevar iedomāties, kas notiks. Noplēsīs ādu, miesu izvagos, piedzīs ar dzeloņiem, aiziet tomēr nebūs iespējams.
Ir jāstāv. Jāvelkas lēni atpakaļ, tuvāk zaram un izlocoties, zobus griežot, jāmēģina atāķēties. Pa to laiku otrs un trešs zars ķer no vieniem sāniem un otriem, ap rokām, ap viduci, ceļiem… Jau nosvīdušais ķermenis sviedros sāk mirkt vēl vairāk, bet katra nesavaldība un straujums iedzīs jaunos valgos. Jāatsvabinās lēnām, jāizvelk ielūzušie dzeloņi, cik var, jāmin augsti ar gumijas zābakiem, jāizlocās, jāatkāpjas.
Jo ogu ķekari kā milzīgas melnas dūres vilina un mirdz ar čūskas mirdzumu, jāmēģina tuvoties krūmam uzmanīgi. Jāstiepj roka pa zaru spraugām, tikko tā tur pieskaras, kustība jāatliek, jāsāk no gala. Ja rokai izdodas nokļūt līdz ķekaram, jālasa uzmanīgi ogas, ar pirkstu galiem, krājot tās saujā, roku mazliet kustinot tikai rokas locītavā. Nedrīkst padoties mantrausībai – jāatstāj gluži burvīgas ogas un pieticīgi jāvelk roka atpakaļ. Ja izdodas tikt cauri ar mazākiem dzeloņiem pirkstos, ir labi. Ja ieduras kāds no lieliem – neko darīt. Ka tikai viss krūms nesagrābj. Pa to laiku krūtīs droši vien būs iedūries un nejauki iestrēdzis kāds no sausajiem iepriekšējā gada zariem. Tas gan ātrāk lūst un dzeloņi nedzeļ tik skaudri kā jaunie, toties ātrāk arī ielūst ādā, kas ir sevišķi pretīgi. Jāsargājas, lai šie sausie zari neieduras sejā, acīs. Tie, aplauzīti, savas gaiši pelēkās krāsas dēļ grūtāk saules gaismā pamanāmi, bieži stāv pretī kā slepeni durkļi. – Cīnās ne tikai dzīvo zaru kadras, bet spocīgā kārtā palīdz arī mirušie.
Cīņā iekaistot, nedrīkst aizmirst, un to melnais ogu mirdzums tomēr atgādina, ka īstās briesmas ir lejā – melnā čūska. Viņa noteikti ir. Ne katrā krūmā, bet nav zināms, kurā.
Viņa bēg, ja viņu neaiztiek. Bet viņai ir salds miegs un, ja tuvojas par strauju, viņa mostoties to uzskata par uzbrukumu. Ja viņa paliktu pie zemes vien, ar gumijas zābakiem par viņu nebūtu ko bēdāt. Bet viņa lec. Vairāk kā pusmetru, es zinu – varbūt arī augstāk. Par brūno nemaz nav ko runāt, tā lokās kā aziāta pātaga. Kā zibens. Bet kazenēs tomēr vairāk mājo melnā.
Tas viss ogošanas karalisko prieku tomēr nemazina. No čūskām man ir bijis bail jau no bērnu dienām. Un man arvien viņas ir – rādījušās. Liekas, ka te man no viņām nav vairāk bailes, lai gan zinu, ka lieta ir bez jokiem.
Briesmas norūda, pārvērš, aizved tuvāk pirmcilvēkam.
Un, kad es tā labi pārlieku, kādēļ es skrienu uz mežu – tad tas ir taisni tādēļ, lai es nokļūtu tuvāk – tam. Lai es satiktos sevī ar to. Lai visas manas maņas atjaunotos. Lai es nogrimtu kādā pasaulē, kur es zaudēju šī laikmeta vārgo sevi un iegūtu sava aizgājušā pirmcilvēka spēku. Es eju, lai cīnītos, lai spertu zariem, kāptu uz tiem, līstu caur tiem, sviedru pieplūdušām acīm atrastu starp tiem augļus, kas mani iepriecina simtreiz vairāk, nekā tie man pašreiz ir vērts.
Lai es justu smaržas no sūnām, no prauliem, no piepēm, kas jūk zem manām kājām, no simt zālēm, lai es justu asi šo mežu, ko es tūlīt aizmirsīšu, lai es dzeloņu pilniem pirkstiem maigi aptvertu gludo, cieto papardes zaru, pieturoties pie tā, jo tas ir mans sabiedrotais, lai es justu svelmīgu sauli uz muguras, lai es nogurtu, aizelstos, kautos ar knišļiem, dēlēm, ar zaļām, smirdīgām blaktīm un, visu to uzvarot, grimtu dziļāk un dziļāk neapzinīgā, necivilizēta cilvēka apmierinājumā un priekā.
Atgriežoties no visa tā ar pilnu trauku, kas arvienu vēl šķiet lielisks laupījums, viss ķermenis deg un kvēlo. No saules, no asinīm, kas triecas caur pārkausētu sirdi, no dzeloņiem miesā, no sviedriem, no gružiem matos, aiz kakla, visur – arī gumijas zābakos līdz kāju pirkstiem. Tie jāapžēlo, jāvelk ārā no briesmīgi karstajiem zābakiem, jāiztīra no dzeloņiem. Tad kā nekā ir jānokļūst mājās ar visu nogurumu, kas piepeši ir tik milzīgi liels.
Atgriešanās civilizētajā stāvoklī ir salda. Ne mirkli negaidot, tā sākas, laižot suku caur matiem, atsvabinoties no meža gājiena drānām un metoties ūdenī. Brīnišķīgs miers nāk, un karstums, kurā ķermenis nebeidz kvēlot, ir svētīgs kā tikko no krāsns nākušam maizes klaipam. Medicīna un ziedes uz saplosītiem roku delmiem. Ja var – jāizvelk arī ielūzušie dzeloņu gali. Tie pēkšņi kļūst ļoti sāpīgi. Civilizētais cilvēks tos jūt citādi. Neiespējami ar tādiem pirkstu galos aiztikt klavieru taustiņus, šķirt grāmatu lapas.
Rīkoties ar ievārījumu traukiem vieglāk. Tas arī jādara. Tomēr īstais laiks tādā reizē ir grāmatai vai klavieru taustiņiem, vai kaut kam citam, kam nav sakara ar fizisko eksistenci. Lai meža gājiens nestu savu īsto svētību, pie tiem ir jāiet, jūtot, kā kvēlošana asinīs no saules un meža cīņas pamazām kļūst maigāka, tikai kazeņu zari vēl vēdinājas acīs un dzīvo redzēta melnā čūska…
Pēdējā melnā čūska, ko es, kazenēs ejot, redzēju, bija liela, piecas līdz sešas pēdas gara. Viņa izlocījusies stāvēja uz ganību takas, kur es pārgāju no viena ogu krūma uz otru. Viņa bija mani pamanījusi pirmā, kā tas pienākas, un stāvēja mierā. Arī es apstājos. Ja es nebūtu viņu pamanījusi un apstājusies, ja es ejot būtu vairāk skatījusies gaisā, pēc pāris soļiem es būtu uzgājusi tai virsū. Vai arī viņa būtu ieslīdējusi krūmā atpakaļ, manis nemanīta. Bet zināt to nevar, varbūt viņa bija saulē iesnaudusies. Kā viņa to dara, ja viņa nevar aizvērt acis?
Viņa izskatījās mazliet plakana, lai gan kakls vēl nebija cīņai piepūsts, varbūt tikai pavisam nedaudz. Viņa šaudīja mēli un skatījās manī. Čūskas šausminošais iespaids viņā izpaudās kaut kādā īpatnējā, smagā veidā. Acumirklī es nevarēju atcerēties, ko man tas atgādināja. Beidzot – pūķi japāņu zīmējumos.
Es zināju, ka es neuzsākšu cīņu ar viņu. Tomēr es aplaidu acis apkārt, novērtējot laukumu, kur mēs bijām, un neapzinīgi meklējot – vai būtu kāds sitamais. Ierocis. Cilvēks bez ieroča ir nespēcīgs.
Tikko es biju novērsusi acis, čūska apgriezās un veikli ielocījās krūmā. Sarkanie robiņi sānos nokvēloja kā ogles izdziestošā melnā pagalē.
Man bija žēl, ka viņa jau prom. Šoreiz, lai gan čūska bija liela, es viņu ieraudzīju mierā un ne gluži zem savām kājām, un viņa man nesabojāja mežā dzīvošanas prieku. Taisni otrādi – viņa modināja manī vēlēšanos iepazīties.
Par to domājot es atceros, ka tas ir iespējams. Tas būtu ļoti grūti. Bet tas tomēr tikai laika jautājums. Man viņa būtu jāsatiek ļoti daudzas reizes. Ļoti, ļoti daudzas. Jābūt kopā ar viņu satiekot. Katrā ziņā – kājās stāvot, es būtu par tālu no viņas.
Lai iemācītos svešu valodu, vajaga ilga laika. Es domāju – svešu – cilvēku valodu. Lai iemācītos čūskas valodu, vajadzētu nesalīdzināmi vairāk laika. Varbūt viena cilvēka mūžā tas nemaz nebūtu iespējams. Varbūt būtu vajadzīgas paaudzes. Bet tas ir iespējams. Tas ir čūsku dresētāju noslēpums. Ļoti vienkāršs. Lai ieskatītos dzīvniekos, mums jānoiet līdz viņiem. Viņi ir pretīmnācīgāki nekā to parasti domā. Šai čūskai es biju tuvāk, nekā kāda sieviete no pilsētas būtu bijusi. Tā būtu kliegusi un bēgusi. Man gribējās ar rāpuli aprunāties.
Otrreiz tur ejot, es viņu nesatiku. Man nav laika viņu uzmeklēt. Bet ka viņa man daudz ko varētu atklāt, to es zinu.
Kad man bija jānoskatās mūsu suņa lēna nāve no ērces, tā man atklāja daudz. Vienu brīdi man pat šķita, ka es izprotu visu pasaules un Dieva būtību. Bet mana saprašana tomēr bija par vāju. Gaisma, kas tur iespīdēja, drīz izdzisa cilvēka domāšanā.
Tikai vienu es paturēju – cilvēku nevar pazemot, nosaucot to par suni. Lai to izdarītu, ir jāmeklē cits vārds.
Es sapratu arī, ka dažas tautas var turēt dzīvniekus par svētiem. Suns ir svēts, viņš ir neatraisīts no sava Radītāja. Viņš dzīvo un mirst uzticīgi līdz galam. Viņš panes to bez kurnēšanas. Viņš aiziet – „iekš tā Dieva.”
Vai suns ir savādāks kā citi dzīvnieki? Varbūt nē. Bet viņā ir daudz apziņas, kas to atšķir. Un šī apziņa izpaužas tik skaidra, padevīga un tīra viņa pēdējās stundās.
Pēkšņi ir jāsaliek rokas – māci mani nenomaldīties!

