Viņš bija izkritis no ligzdas un nonāca lejā kā akmens. Varbūt arī viņš nekrita no ligzdas tieši, bet no lidošanas manevriem. Tie, kā liekas, bija jau sākušies. Pīkstēšana, spiegšana un visāda kņada kokos valdīja jau vairākas dienas, varbūt nedēļas, tam neviens, protams, nepiešķīra nekādu vērību. Bet tanī brīdī izcēlās tāds troksnis un daudzbalsu ķērkšana, ka visi cilvēki, suņi un kaķi reizē izskrēja no mājas. Neko nevarēja saprast, tikai putnu kamols pajuka zaros un, cilvēkus pamanot, divi žagatu pāri kliegdami laidās prom. Tanī brīdī viņi bija to palaiduši vaļā, un viņš krita taisni lejā. Pazuda lielajā zālē pie pirmā eikalipta.
Inga, kaklu izstiepusi, uz pirkstu galiem līda pēc viņa, uzmanīgi šķirdama garos zāles stiebrus.
„Ā…!” viņa teica tādā balsī, ka māte novērsās, viņai negribējās redzēt asinis.
„Kas ir, Inga?” viņa jautāja, kad Inga kavējās, „vai viņam kas noticis?”
Inga viņu nedzirdēja. Tikai pēc atkārtota jautājuma viņa runāja: „Nekas. Tikai… tikai viņš ir tik – maziņš…”
„Ņem ātri, lai viņš nesāk skriet un suņi to nesaplēš,” māte lika.
Tas bija jaunais žagatēns, pelēks un izspūris.
Inga apsēdās zālē ar putnu klēpī. Viņa to turēja vārīgi abām rokām. Viņa aizrautīgi čukstēja:
„Cik skaists!…”
Māte pārsteigta cieši paskatījās Ingas sejā un smalkjūtīgi apslēpa smaidu.
`„Skaists?…” viņa tomēr atļāva sev brīnīties.
Putns bija pēc maza velna – nesamērīgais knābis, milzīgais mutes šķēlums, turpat, pārāk tuvu tam, maza izbijusies acs.
Arī Inga apskatīja putnu, tad ieglauda to vēl maigāk rokās.
„Nu? Nav skaists?” viņa pārmetoši teica.
„Ir, ir,” māte piekrita. „Kā viņš smird!” viņa iesaucās, pieliekusies tam tuvāk.
Inga pacēla putnu augstāk, tuvāk pie deguna, tad aizgriezās un smējās: „Vē! Smird briesmīgi. Nezin kāpēc?…”
„Ligzdu viņi nav varējuši turēt diezin cik tīru. Tu sataisīsi viņam labāku kādā kastē,” māte noteica un atstāja Ingu.
Paslēpusi putnu zem groza, Inga sameklēja visjaunāko un labāko augļu sūtamo kasti. Salika tajā smalku sienu, baltas spalvas un pūkas. Taisīja laktiņu.
„To kasti tev tēvs neatļaus tam putnam,” māte teica.
Inga apstājās kastes ierīkošanas darbā un domāja. „Laikam jau neatļaus,” viņa nopūzdamās teica. „Bet ja tomēr? Bet varbūt tomēr?…” viņa gaidīja.
„Nu, varbūt…” māte piekrita.
Tēvs kasti neatļāva. Ar benzīna kannu garām pie traktora steigdamies, viņš nosauca:
„Kasti nevar ņemt.”
Ingai saskrēja asaras acīs. Viņa sēdēja pie sāktā putna mājokļa un gudroja. Tad viņa apņēmīgi pieliecās:
„Es zinu, kur ir cita kaste. To es ņemšu un neviens man nekā nevarēs teikt.”
Neloģiski – māte domāja. Bet vienīgā sievietes loģiskā doma un darbība šādā reizē. Un cik nešaubīgi tas viss tad radās pats no sevis, šis neloģiskais loģiskums.
„Es zinu, kur stāv cita kaste,” Inga atkārtoja, sevi iedrošinādama, „nevienam tās visu laiku nav vajadzējis…”
Inga iekārtoja putnam zināmo kasti un drīkstēja to paturēt. Laktiņu ielika tēvs, resnāka koka, nekā Inga bija izmeklējusi. Inga bija mazliet norūpējusies, vai tā nespiedīs putna kājas, bet – bija jau labi. Viņa kājas un nagi bija kā ērglim, kad apķērās ap pirkstu vai sagrāba rokas dilbu, tad bija jākož mēlē, lai nekliegtu. Un nost to nevarēja nekā vairs dabūt, putns turējās uz dzīvību un nāvi. Mātei tad bija jāpalīdz attaisīt putnēna sakrampētie nagi, lai tas pavisam nesaplosītu Ingas rokas. Putns turējās tik neganti, jo domāja, ka var nokrist kā no koka. Ar visu savu turēšanās māku tas reiz jau bija nokritis. Bet nu viņam pašam vien bija visskaistākā ligzda, baltām pūciņām izklāta. Tikai – viņš netupēja šai ligzdā. Viņš uzkārpījās tūlīt uz laktiņas un tur palika. Kā liels putns. Tad viņam bija jāmeklē ēst.
Māte palīdzēja Ingai rakņāties pa zemeņu dobēm. Vispirms zemenēs, tur varēja visvairāk slieku dabūt. Tad kāposti, burkāni, puķes un vīnāji, visi nedēļas laikā kļuva pāris reizes uzkaplēti. „Savādi,” māte domāja, „man tam nemaz nebija laika. Likās, ka šogad visu pārņems nezāles.” Bet nu laiks radās. Visam, daudz kam varēja būt laika. Daudz vairāk varēja darīt vēl arvienu, ja bija kāds, kam to darīt. Nezin, kā tas tā varēja būt, ka stulba putna dēļ varēja darīt vairāk kā pats savas labklājības dēļ?
Kad pirmie tārpi bija sarakti, putns tos neēda, netaisīja pat knābi vaļā. Tas bija kā salīmēts. Inga turēja putnu klēpī, runāja un labināja, vilka slieku viņam gar lielo degunu – putns nemirkšķināja ne acu.
„Ej tu prom,” Inga tad teica mātei, nogurusi jau, bet apņēmīga. Māte saprata un atstāja viņu vienu. Arī tā tas bija. Dažreiz visiem dakteriem, palīgiem, zinātājiem bija jāsaka – ejiet prom, lai bez tiem rastos īstais padoms, īstā varēšana, vienkārša, kāda bija vajadzīga tagad – lai viņš attaisītu knābi…
Kaut kā Inga pāris sliekas bija iedabūjusi viņam iekšā. Ne visai apmierināta ielika to būrī. Aizgāja meklēt dzeramo un gudrot, ar ko to viņam ieliet. Māte, putnu aizmirsusi, savos darbos skrēja tā būrim garām un tad – viņš sauca. Tas nebija nekāds baiļu sauciens.
„Inga, Pēteris tevi sauc!”
Inga žagatēnu bija nokristījusi par Pēteri. Jā, viņš sauca. Un nu viņš ēda. Iekliegdamies vēra knābi plaši vaļā, un tad tikai vajadzēja manīties iemest tur slieku. Paēdis viņš vairs neatvēra knābi, kļuva mierīgs un miegains. Bet pēc neilga brītiņa viņš sauca atkal un ēda atkal.
„Nu tik skaties, ka vari to piebarot,” citi smējās par Ingu, „tev būs nu jāceļas no rītiem agri un jāskraida apkārt tāpat kā vecajām žagatām, tārpus meklējot…”
Pētera būda atradās dārzā zem maija krūma, starp divi eglēm un džakarandas koku. Inga, aiziedama uz skolu, pieteica mātei putnu neaizmirst, iedot ēst un dzert.
Pēteri nevarēja aizmirst. Tikko viņš pamanīja cilvēku, viņš sauca. Tas nebija tikai izsalkuša sauciens pēc maizes, tā bija runāšana. Pēteris sauca arī tad, kad negribēja ēst. Pēc ēdiena viņš sauca skaļi, ātri, nepacietīgi vai žēli, ka kuro reizi vēders tam lika. Īstā runāšana bija tad, kad viņš cilvēku bildināja tikai draudzības pēc. Tad viņa balss bija maiga, mierīga, prātīga, aicinātāja. Kāds, sevī nogrimis, steidzās savās gaitās – „Hei, tu, hei, hei, hei, tu?” Pēteris sauca un pacietīgi runāja, kamēr to izdzirda un tam atbildēja, un tad viņš runāja tālāk vēl priecīgāk, viņš atsaucās ik vārdam, kā gaidīdams. Bija jāpieiet pie viņa tuvāk. Jāuzklausa viņa runāšana, kas bija citāda savās skaņās, bet līdzīga nozīmē cilvēku valodai.
Inga uztaisīja viņam būra priekšā stiepļu tīkla verandu, ar vairākām laktiņām, kur sēdēt. Māte pārlika lapotus zarus tur pāri pusdienas laikā, kad bija pārāk karsts. Putnā bija neizskaidrojama pievilcība, neizsakāms maigums. Šķita, vēl tikai kādu laiku, un tad viņš runās kā cilvēki un smalkāk, labāk, pilnīgāk kā cilvēki. Un tas, par ko viņš runās, būs daiļāks, pilnīgāks kā tas, par ko runā cilvēki.
Māte, kas dienu bija apkrauta sīkiem, neciliem darbiem, pamesta bez vārdiem, bez cilvēkiem, ar visām savām domām saķerta ikdienas lamatās, juta to visvairāk. Bez tam viņš tik ļoti atgādināja bērnu, cilvēka bērnu.
Kad gribēja to glāstīt, viņš izvairījās, izgrozījās un gāja prom – „Nē, nē,” viņš teica, – „nē, nē, nē.” Viņš pastaigājās un nāca atpakaļ – „Nu, nu, nu?” – Viņš cilāja lapas un brīnījās, staigāja pakaļ vaguliņam, pacēla to knābī un nolika atpakaļ zemē, sekoja tam pāris soļus, pacēla to atkal un nolika atpakaļ… Viņš saņēma sarkanu rozes pumpuru un nesa to knābī prom, zars padevās, bet tad pumpurs izslīdēja no viņa knābja, zars šūpodamies pacēlās gaisā, putns brīnījās, sniedzās no jauna pēc pumpura, nesa to atkal prom. Nāca pie cilvēka un teica – „Nu, nu?” – Sieviete kā pamāte viņam sekoja, likās, viņš atklās kādu noslēpumu, kādu brīnumu. Kaut ko nezināmu, tik skaistu kā putnu dziesmas, kā viņu lidojums. Ienesīs, ieliks to cilvēka klēpī…
Pēteris bija mierīgs. Sēdēja stundām klusēdams savā verandā un tikai, kad ieraudzīja cilvēku, sauca maigā balsī.
Bet kādu nakti viņš sacēla visu māju kājās ar briesmīgu ķērkšanu. Tēvs ar kabatas lukturi rokā izskrēja glābt to no paša nelabā. Ķērkšana dārzā nemitējās. Māte atcerējās, cik neganti Pēteris mēdz pieķerties rokai. Vīrs varēja kļūt nepacietīgs. Arī viņa steidzās dārzā. Bet nebija nekā, tikai putns trakoja pa būri. Viņš sitās vai nost. Māte runāja mierīgi, labināja viņu, nelīdzēja nekas. Tikai beidzot, mazliet piestājies, viņš laikam ieraudzīja savu apgaismoto laktiņu, ilgi skatījās, pazina, atjēdzās, kā noreibis vēl gāja uz to, vienu samocītu spārnu kā nokāvies bruņinieks zobenu pa zemi vilkdams.
Viņš nekliedza vairāk. Inga aizmigdama teica:
„Varbūt viņš redzēja ļaunu sapni?…”
Drīzāk pūce to grāba cauri stiepļu tīklam vai čūska. Bet varbūt tas bija ļauns sapnis. Viens viņš tur bija savā būdā. Varbūt bija aizmidzis uz verandas. Augstu kokā zaros ieslēpties būtu labāk – kopā ar citiem putniem.
Kādu dienu kaimiņiene teica: „Ja jūs gribat viņu paturēt kā mīluli, tad apgrieziet viņam spārnus. Tad viņš neaizlaidīsies prom. Tikai tad viņu vajag uzmanīt no citām žagatām. Ja tās atradīs, ka viņš nevar lidot, tās to nositīs. Viņas nogalināja mūsu Megu. Viņas domā, ka tas, kas nevar lidot, ir vārgulis un nederīgs.”
Briesmīgie Spartas likumi tātad valdīja šo jauko putnu saimē.
Inga sāka uzmanīt veco žagatu pāri. Dažas reizes, cilvēkiem dārzā ieejot, tās aizlaidās no Pētera būra, un Pēteris bija noplēsies un nosities asiņains gar būra sienām – viņas to bija saukušas ārā, prom, kur viņš, protams, nebija spējīgs izkļūt.
Nē, spārnus apgriezt Pēterim, mazam nabaga putnam, to neviens nevēlējās. Tad jau labāk bija jāgādā par to, lai viņš mācītos lidot un izveidotos par īstu, stipru putnu, kas pats var sevi aizstāvēt.
Pirmajā sestdienā pēc kaimiņienes apmeklējuma Inga, no skolas pārnākusi, sāka mācīt Pēteri lidošanā. Kādu laiku gāja pavisam labi. Pēteris staigāja Ingai līdz, kad viņa pieliecās tam klāt, viņš uzlaidās uz Ingas pleca. Tā Inga ar viņu varēja iet, kur tīk. Mazliet apradis ar augstumiem, viņš kā nekā uzkļuva džakarandas zarā. Tur viņš, pēc Ingas domām, piestāvēja lieliski, un viņa to tur atstāja papriecāties par pasauli.
Pēc īsa brīža vecā žagata bija klāt. Tā iebāza kumosu Pēterim knābī un apsēdās blakus. Tik tuvu nevarēja pieiet, lai īsti novērotu, kā viņi ciemojās, bet draudzīgi tie bija, tas bija skaidri redzams, jo Pēteris drīz vien dabūja otru kumosu. Tad vecā žagata aicināja Pēteri lidot līdz. Viņa pacēlās vienu zaru augstāk un gaidīja, lai Pēteris seko. Tikai pāris reizes vecajai žagatai nācās pārsēsties pie Pētera atpakaļ un atkārtot savu pārcelšanos uz nākošo zaru, kad Pēteris tai paklausīja – taisījās līdz. Neveikli un lēnām, bet viņš sekoja no zara uz zaru. Tad žagata ielaidās otrā kokā. Bet tik tālu Pēteris nevarēja. Viņš tikai grozīja galvu. To viņš prata, sava būra vaļējā lievenī sēdēdams, viņš augām dienām grozīja galvu līdzi bezdelīgu lidojumiem. Kad Pēteris nesekoja žagatai otrā kokā, tā pacietīgi atgriezās pie Pētera atpakaļ, sāka to atkal vadāt no zara uz zaru. Šinī brīdī, Dukša triekts, džakarandas kokā uzdrāzās kaķis. Iekliegdamās vecā žagata pacēlās gaisā. Pēteris arī.
Viņš vispirms sagrīļojās, bet tad ar lielu spēku drāzās augšup. Nākošā mirklī Pēteris bija iekrampējies vislielākā eikalipta augstajā zarā. Vecā žagata bija aizlaidusies. Pēteris svārstījās savos augstumos un brēca. Lejā vaimanāja Inga.
Pēteris neprata vairs ne kustēties. Redzams, ka viņš bija pārbijies. Bet vienu viņš prata – nelaist nagus vaļā no zara. Tur viņš plivinājās visu pēcpusdienu. Un, tā kā nelaime nenāk viena, tuvojās pirmais pavasara negaiss. Lietus nebija ilgs, bet tas beidzās ar krusu un negantu vēju, kas nemitējās visu nakti. Mazākais Ingai tā šķita. Vēl vēlu tumsā mazās mājas ļaudis vēra durvis un skatījās augstajā eikaliptā – vai Pēteris ir vēl turpat? Viņš bija turpat. Vecā žagata tai vakarā vairs neatgriezās. Pēteris viens pats cīnījās vējainā zarā, lietū un naktī kā vientuļš kuģinieks jūrā. Vai viņš neaizies bojā?
Otrā rītā viņš bija turpat. Vecā žagata viņam atnesa kādu kumosu brokastīm. Inga ar māsu darbojās visu priekšpusdienu, lai dabūtu viņu lejā. Ingas māsa sūrojās, ka viņai nemaz nav laika putnam, viņai bija jāgatavo ģimnāzijas gala eksāmeni, bet nu viņai bija jāņemas ar virvēm, kāpnēm un akmeņiem, lai kaut kā palīdzētu Ingai izkustināt Pēteri no viņa augstumiem. Jo viņš tur varēja sakalst. No tā vien, ko žagata tam pirms saules atnesa, viņš nevarēja dzīvot, un kur tad dzeršana? Pēteris bija radis labi ēst un labi dzert no Ingas ausī pilināmā stikliņa.
Tā bija jocīga cīņa, ko meitenes, mātes atbalstītas, tur izcīnīja zem koka un kurā Pēteris noskatījās stulbā mierā. Atsaukties viņš atsaucās, bet tas arī bija viss, ko viņš no savas puses darīja.
Meitenes piesēja akmeni garas virves galā un mēģināja to apmest zaram, uz kura Pēteris tupēja, bet tas nebija viegli. „Ko nu līdz visa tava diska mešana!” Inga žēlojās par māsu. Kāpnes bija par īsām, kokam zari par retiem, lai tajā uzrāptos.
„Kokos kāpšanu vajadzētu mācīt sporta stundās, nevis to aizliegt un par sodu likt mācīties i for ink,” Inga sūrojās lielā stilā. „Ar i for ink nekā no koka zemē nedabūsi.”
„No koka zemē nekas arī nav jādabū.” Ingas māsai mērs bija pilns, muļķa putna dēļ viņa nevarēja riskēt izkrist latīņu valodā. Viņa pameta Pētera glābšanu vietu, un Pēteris palika savā zarā.
Bet pēcpusdienā, nezin kad un kā, viņš bija nokļuvis krietni zemākā zarā. Pēc brīža viņš kopā ar Ingu un klēpi eikaliptu lapu nonāca zemē. Viņš atkal sēdēja būrī un ēda, dzēra par divi dienām.
Bet pie vakara, kad viņš bija izlutinājies un atpūties, Pēteris ne par ko vairs negribēja palikt būrī. Kad bērni gāja prom, pēkšņi viņš plēsās kā nelabais, kliedza, ķērca, bāza galvu caur stiepļu tīklu, sitās pret būra sienām. Viņš bija jālaiž ārā. Vienā pašā grūtā naktī viņš bija uzzinājis brīvības laimi.
Izlaists zālē, viņš drīz vien sāka izvairīties no bērnu glāstiem. „Nē, nē,” viņš lepni gurkstēja. Viņš gribēja laisties. Viņš uzlaidās uz Ingas pleca, tad maija krūmā, džakarandas kokā un – uz mājas jumta. Tur apstājās.
Tiklīdz Pēteris spārnus plēta – tie nesa uz augšu, tikai uz augšu, lielajā eikaliptā prom, vēl augstāk kā iepriekšējā dienā. Liekas, tur tikai viņš saprata, kas noticis. Iekrampējies zarā, viņš atkal žēli sauca un skatījās lejā. Bet viņa lidošanas māka pagaidām bija tikai uz augšu.
„Nu tu tur dēdēsi atkal, tiepša tāds,” cilvēki teica.
Un viņš tur dēdēja. Vakars nāca, vecās žagatas bija jau sen aizgājušas mežos. Pēterim neviens nevarēja palīdzēt. Bet kas viņam bija jāpalīdz? Viņam pašam bija jāmācās par putnu. Kā citi jaunie žagatēni caurām dienām spiedza un pīkstēja pa zariem? Tie tur tāpat mocījās grūtajā lidošanas mākslā un citās putnu gaitās, kopš prom no ligzdas. Viegli, kā redzams, tas nebija. Pēterim jau pavisam nē, kas trīs nedēļas bija būrī tupējis.
Otrā dienā, tikko vērās mazās mājas durvis, Pēteris sauca no augstās galotnes, kur iepriekšējā vakarā uzdrāzies. Tik maiga bija viņa taurīte, ka sirds iežēlojās.
„Pēter! Pēter!”
„Tē! Tē!” viņš vienmēr atsaucās.
Lai kur kāds gāja pāri pagalmam vai dārzā, Pēteris sauca:
„Tē! Tē!”
„Tē! Tē!”
„Nāc zemē, Pēter! Pēter!”
„Tē! Tē!”
„Jūs dzirdiet! Viņš sauc tē-tē, viņš mēģina teikt – Pēter! Muļķa putns, laidies lejā! Laidies lejā!”
Māte stādīja puķes, kad kaut kas riteniski novēlās tai pār galvu – Pēteris bija lejā! Atkal bērni to baroja, dzirdīja, lika būrī. Atkal tas atpūtās un gribēja ārā. Bet šoreiz viņš šķita apdomīgāks. Viņš ielaidās tikai zemajā džakarandas kokā. Tur viņš izskatījās apmierināts, skatījās uz savu būdu, sasaucās ar bērniem un prata nolaisties lejā. Gan vēl arvienu viņa lidojiens aizgāja kaut kur sāņus, nekā tas acīmredzot bija gribēts, tomēr zemē viņš tika, un tas bija liels sasniegums.
Vakars satumsa lēns un maigs. Un cilvēki, kas sēdēja pie vakariņām mazajā mājā, juta nakts maigumu, jo viņi domāja par putnu. Pēteris tupēja džakarandas zarā, un viņam bija labi. Vecā roze ar sārtiem un iedzelteniem ziediem bija lejā, zem tā, un jasmīna krūms, kas vēl nebija vēris ziedus. Lapsa tur netika klāt, un kaķi bija par slinkiem, lai plēstos caur asajiem rožu zariem, bez tam tie nemaz nebija tik kareivīgi, lai uzbruktu tik lielam putnam kā Pēteris. Tomēr bez briesmām viņš nebija, – vakaros apkārt laidelējās pūces. Džakarandas zari bija gandrīz kaili, bija pazudušas pēdējās lapas, kas nodzeltēja pirms ziedēšanas un izjuka, un palika tikai garie lapu vidus kātiņi, tagad arī tie gulēja zemē, mazliet atgādinot nobirušas, rūsganas skujas. Pūces bija drošas. Kad izdzisīs gaisma logos, tās nekautrēsies lidot arī dārzā. Bet mākoņi bija šķidri, varēja pat mēness izlīst. Pēteris tad bija redzams kā celms.
Bet tur nevarēja neko darīt. Viņš bija izcietis divas lietus un vētras naktis, šinī bija citas briesmas. Tas tomēr bija kas liels, ka tāds mazs, vientuļš putns bija zarā nakti pēc nakts. Ar savu likteni.
Par Pēteri domāja visi mājas cilvēki, arī tēvs, nolikdams savu avīzi, teica:
„Kur Pēteris šonakt aizgāja gulēt?”
„Džakarandas zarā. Tepat aiz loga,” bērni ar lepnumu atbildēja.
Putna sēdēšana aiz loga bija jūtama kā uzvara, un dārzs bija ieguvis jaunu, dziļu burvību. Inga gulēja gultā ilgi ar vaļējām acīm. Māte spēlēja savas klavieres, un viņas spēlēšanai bija vairāk jēgas. Viņa nespēlēja putnam aiz loga, nē jel. Bet tukšumam ir grūti spēlēt. Viņa atcerējās kādu nakti, kad viņa nāca no stacijas mājās, bija nokavējusi autobusu, un kādā mājā, mežā, kāds spēlēja klavieres. Šopēna andante cantabile no fantāzijas, spēlēja līdz nepazīšanai nepareizi. Un tomēr – tas bija Šopēns, pārvērsts, sakropļots. Klavieres bija vecas, ar sēru skaņu tramdītas, mocītas notis maldījās pa tumšām palmām un kazenāju biezokni bezgalīgi sēri, idiotiski. Un tomēr, tomēr…
Māte spēlēja putnam aiz loga. Sievietes ir pie pilnas jēgas tikai tad, ja tām vīrieša mīlestība sirdī vai zīdainis klēpī.
„Tu viņu – mīli!…” reiz Inga bija iesaukusies, skaļi iesmiedamās. Protams, viņa to teica angļu valodā. Lamāties un runāt par mīlestību ir labāk svešvalodā. Svešvaloda atņem teiktajam rupjumu un novazājumu, banalitāti. Dod teiktajam vieglumu, atstājot tomēr tā nopietnību, jo teikts paliek teikts.
„Tu arī viņu mīli,” māte aizstāvējās.
„Jā. Bet tu nopietnāk…”
Varbūt. Dzīvniekos bija pārsteidzošs maigums, ja varēja iegūt viņu draudzību. Un Pēteris bija gluži pārvarīgs, viņš runāja. Ja liek vēl tur klāt to, ka viņš nāca no tautas, kur valdīja Spartas likumi un bija tik augsti attīstīta ģimenes dzīve – vecāki pazina, uzmeklēja savus pazudušos bērnus vēl pēc ilga laika, veda tos atpakaļ mājās, baroja un rūpējās par tiem. Reiz Pēteris, izbradājies pa noteku, nosēdās zarā, māte vai tēvs atlaidās, atrada to slapju, kopa un tīrīja ar rūpību, ko bija vērts redzēt. Jau mēnešiem prom no ligzdas, visi bērni vēl arvien bija vecāku pavadīti, mācīti un sargāti.
No rītiem bija aizgrābjoši noskatīties, kā žagatu ģimene brokastoja, kā vecie skraidīja un bāza kumosus jauniem, kā tie pīkstēja un lūdzās un izrādījās mazāki un nevarīgāki, kad vecie bija klāt. Mazie mācēja pa kumosam paši no zemes pacelt, bet mātes priekšā tie bija tādi mīlulīši, tādi glabājami, un vecie tecēja nokusuši un baroja, baroja. Pēteris bija par nieku patstāvīgāks kā viņa otrs brālis. Uzgājis nolikto ūdens trauciņu, viņš priecājās pilnā balsī, ik reizi, noliecoties pēc malka, viņš skaļi lielīja „eh, eh, eh!” Padzēries laistīja plecus ar ūdeni un purinājās no visa spēka. Vai tas nebija gluži tā, kā kad puiši pārnāk no siena pļavas un sēkdami dzer no akas spaiņa, tad lej sev ūdeni uz galvas un pleciem… Un apģērbi, tie bija paraugi, no kā cilvēki bija noskatījušies savas pelēkās bikses un melnos vizītsvārkus, tur netrūka pat divu pogu uz muguras, kur sākās svārku astes. Tāpat spoži baltais tur bija – apkakles, krūtežas, kabatas lakati. Un katrs indivīds bija mazliet citāds, tikai mazliet. Gluži kā cilvēku sabiedrībā. Viena savādība šiem putniem bija – dāmas tērpās līdzīgi kungiem. Pie citiem putniem tas bija gandrīz arvien citādi, piemēram, Blurēna kungs bija zils ar melnu, viņa dāma Dženirēna – pelēkbrūna…
Kādu nedēļu Pētera un mājas iedzīvotāju starpā vedās visjaukākā sadzīve. Pēteris gulēja džakarandas zaros, dienu staigāja pa dārzu, izgāja pa vārtiņiem mežā, satikās ar brāli un vecākiem, vingrinājās lidošanas mākslā, sauļojās. Par šo izdarību gan vecāki sāka viņu pauksnīt. Vispār tie sāka lietot stingrus audzināšanas paņēmienus. Bet cilvēki to pamanīja par vēlu.
Pēteris bija viņu – tie domāja. Mājā daudz kas tika rīkots tā labā. Māte izkaplēja jaunu celiņu dārzā un izlika to ar plakaniem akmeņiem. Kur šis dārza ceļš aizveda zem vistērijas vītnēm, tur vajadzēja nākt solam. Sols bija cilvēkiem, bet, lai, tanī sēdot, tie varētu lūkoties Pēterī, būt viņa tuvumā. Tāpat māte ar Ingu atveda no pilsētas lielu dārza vāzi un ierīkoja tur Pēterim peldbaseinu, apkārt sasēja puķes…
Māja un dārzs ieguva jaunu seju, daudz kas sāka griezties uz labo pusi. Radās vēl arvien jauni darbi un labi nodomi. To pamanīja pat sveši cilvēki, mājā ienākot… Kāds rets ciemiņš, visu novērojis, sāka mīņāties no vienas kājas uz otru un beidzot nenocietās: „E, jūs tomēr esat nolēmuši māju pārdot?…” – viņš teica un jautāja reizē. – „Vai tādas valodas palaistas? ” – mājinieki brīnījās. Nē, ciemiņš dabūja stostīties, viņš tā bija tikai minējis, domājis tādēļ, ka viss tā uzposts. Kā pārdošanai.
Jā, tā bija. Čigāns pārdodamam zirgam apgrieza krēpes, asti, nolakoja nagus, iedzina naglu veselā kājā pretī klibajai… Te māju uzposa, apkopa, kad to gribēja pārdot. Citādi pats tanī varēja dzīvot, kā pagadījās… Bet šoreiz šinī mājā mazā putna dēļ cilvēki bija sākuši kopties tā, kā tam arvien būtu vajadzējis būt. Jā, jo cilvēkos gulēja ilgas pēc daiļā, gulēja visa labā mīlestība, tikai to vajadzēja modināt. Vajadzēja tik kā putna balss sauciena…
Nē, viņi nebija domājuši māju pārdot.
Cilvēki posās dzīvei ar brīnumiem, ko atklās putns, bet putnu pa to laiku bija paņēmis mežs un viņa, putna, vienkāršais liktenis. Viņš tik droši vairs nenāca klāt, pat mātei un Ingai vairs ne. Viņš klausīja vecās žagatas brīdinājuma saucienus, kas bij kļuvuši bargi un pavēlīgi.
„Ak tu, nejaukais Meģi,” māte teica, domīgi noskatīdamās gudrajā, vecajā putnā. „Tu negribi mums to atdot…” Un viņa nevarēja dusmoties uz to, viņam bija tiesības, viņam bija taisnība. Pēteris nevarēja dzīvot divi dzīves, kā neviens nevar.
Kādu vakaru māte aizgāja atvadīties no Pētera. Viņa skaļi sauca mežā viņu vārdā, lai viņš nedzirdētu vecās žagatas dusmīgo balsi. Pēteris nāca pie viņas. Plivināja spārniņus un kliedza, viņš bija ļoti izsalcis. Viņš ļāva sev bāzt kumosus mutē. Ēda steidzīgi. Maltīte bija arī ļoti garšīga – mīksti, sarkani jēlas gaļas gabaliņi. Viņš norija tos vienu pēc otra. Tad rosījās prom. Nelidoja, aizgāja pa zemi. Kā kāds, kas bijis nedarbos.
Sieviete noskatījās tam pakaļ. Viņa bija apmierināta. Nu viņš varēju iet mežā, savā īstajā putna dzīvē.
Cilvēka mīlēšanas veids ir tāds, ka viņš grib pielikt savas rokas tam, ko mīl. Taustīt, spiest un glāstīt. Bet kas no maza putna ir ko glāstīt? Kā var satvert debess vieglumu, ar ko viņš grozās uz zemes? Ik kustība viņam kā vēja pūsma, ik brīdi viņš grasās pacelties gaisos. Skaisti ir ieiet mežā, kur kāds putns no neredzama zara tevi uzrunā, sauc draudzīgā balsī – ej tu, tu! Vairāk nevajaga to iegūt. Tas jau ir – vairāk, ja putns sauc tieši tevi. Pēteris vēl arvien sauca, no neredzamiem zariem.
Mazajā mājā runāja par Pēteri. Tikai Inga nerunāja līdz. Kaut kur tālu skatīdamās, viņa teica pie sevis: „Viņš vairs nav MANS putniņš.”
Nē, tas nebija vairs viņas putniņš. Tas bija vecās žagatas putniņš – un arī nē. Tas bija meža putniņš – un arī nē. Viņš bija pats savs – jeb arī NĒ?…

