MŪSU KAIMIŅŠ (Ķikure/Kikure)

muzu-p7

Šo stāstu godalgojusi Latv. Preses biedrības Austrālijas kopas stāstu sacensības komisija ar pirmo godalgu (1961).

Džo ir mūsu tuvākais kaimiņš. Viņam ir labi apkopta saimniecība, divi pasīki bērni un sieva, kuru viņš dievina. Viņš ir laipns, izpalīdzīgs, darbīgs un – neievērojams. Viņš ir izcils pupu audzētājs, bet viņa vecākais brālis, pie kura dzīvo viņu tēvs un jaunākais brālis, pupu audzēšanā ir tomēr slavenāks, jo tie spēj apsēt lielākus laukus kā Džo, kas ir viens pats savā tīrumā no rīta līdz vakaram. Tikai paretam tam palīdz kāds dieninieks.

Džo vārdu mēs arvien pieminam ar patikšanu, brīžam varbūt arī ar mazu zobgalības pieskaņu, jo labsirdīgajā arvien meklē vientiesību.

Viena lieta pie Džo tomēr ir viņa svilpošana.

Kad es pirmo to dzirdēju, kā tā piepildīja visu ieleju, es nespēju ticēt, ka cilvēks tā spēj svilpot, un pie tam tas nenotiek ne filmā, ne koncertzālē, pat ne patafona platē. Džo svilpošanu es dzirdēju, pirms es viņu pašu biju redzējusi. Mani pārņēma bažas, kā mēs varēsim vest savu mazo, nelāgo dzīvi tik neikdienišķa, liela un skaista cilvēka tuvumā. Man bija kauns no mūsu nabadzības viņa bagātības priekšā.

Kad es Džo redzēju, man viņa svilpošana nenāca prātā.

Džo svilpošanu mēs pieņemam tāpat kā putnu balsis. Šad tad viens otrs no mums smaidot nosaka – „Džo svilpo…”

Viņš svilpo visvairāk rītos, bet arī vēlu vakaros un retāk dienas vidū. Viņa svilpošana pavada viņa darba trokšņus: viņa mašīnu motorus, kapļa skaņas un varbūt arī klusumu. Tā ir bez sākuma un gala melodija, tā uzvijas krāšņa un smeldzoša, nāk un zūd un nekad vairs neatkārtojas. Tā ir nebeidzami mainīga variācija, kas pieder Džo pašam, tikai reizēm viņā ieaužas kāds filmā vai radio dzirdēts mūzikas teikums.

Visus trīs gadus Džo un viņa svilpošana man bija šķitušas divi dalītas lietas… Tagad zinu, ka tās ir nedalāmas. Ja laiku zinātājs spēj noteikt pēc viņa dažādiem mākoņu veidiem, Džo var noteikt pēc viņa svilpošanas. Es to zinu, kopš man ar Džo kopā ir jānolasa trīs lauki pupu.

Džo pupas šogad labi padevušās, bet mūsu kalnainos laukos tās nav uzdīgušas. Kādu dienu Džo uznāk pie mums kalnā un lūdz, vai es nevarētu iet viņam palīgā pupas lasīt, jo zina, ka esmu brīva no lasīšanas savos laukos.

Es noeju viņam palīdzēt.

Es eju ielejā uz Džo pupu laukiem divdesmit piecus rītus.

Sākot lasīšanu, es jautāju, kādas viņš vēlas, lai lasu? Tieši cik jaunas un cik vecas?

„Neesmu izlutināts,” Džo saka, „lasiet, kā esat paradusi savos laukos. Uztraukties par katru pupu man iznāk par dārgu,” viņš nosmaida.

Es lasu un man šķiras. Man ir vieglāk strādāt kā savā tīrumā, kur mani tirda par katru jaunāku norautu vai aizmirstu pāksti. Mazas lietas dara stundas vieglas, tāpat kā mazas – dara tās smagas.

Nākošā dienā, ieraugot mani nākam uz lasīšanu, Džo sāk svilpot. Zinu, ka mans darbs ir vajadzīgs un gaidīts. Ikreiz, kad Džo savu kannu pielasījis ar kaudzi, manējā arī ir jau gandrīz pilna, un, kad viņš beidz lasīt savu vagu, manējai vēl atliek neliels gals. Šo atlikušo vagas galu viņš man palīdz nolasīt, nākot man pretī, līdz mēs lasīdami sanākam kopā. Džo tā dara visiem saviem palīgiem. Es to zinu un tomēr izjūtu to kā uzmanību. Palīdzēšanai ir sava apslēpta vara.

Džo ir veikls lasītājs. Es vēroju, kā viņa rokas ķer pupas, un mācos to darīt tāpat. Viņš taupa katru kustību, viņš neķer nevienu pāksti uz labu laimi, bet noteikti un droši, un iztukšo savas saujas tikai tad, kad tās ir pavisam pilnas. Pupu lasīšana ir tāpat kā siena pļaušana vai cits zemes darbs, veicas tikai tam, kas ilgi un apdomīgi vingrinājies. Mani nenolasītie vagu gali kļūst ar katru dienu īsāki.

„Jūs iemācīsities par daudz ātri lasīt,” Džo smīn, „un tad augšā, tur, savā gabalā, jums neies labi…”

Es saprotu, ka viņš zina kaut ko par mana vīra dabu.

„Jā,” es saku, „es tur nedrīkstu pārskatīties.”

„Esmu to novērojis,” Džo piebilst, „tādēļ jūs lasāt ātrāk, ka neesat sīkumaina. Tāds bija mans tēvs. Zinu, kā tad ir.”

Nezinu no kā īsti, bet Džo vārdi mani no kaut kā atbrīvo. Es meklēju sarunu par viņa tēvu, un Džo šo to atklāj.

„…Vienu gadu mēs nolasījām milzumu pupu,” Džo stāsta. „Mēs, zēni, skrējām uz tīrumu pirms gaismas un tad rāvām, ko nagi nes. Atnāk tēvs, kliedz – puikas, kur te lasīts, kur nelasīts? Bet mēs rādām pilno maisu kaudzes… Zemnieks nedrīkst būt sīkumains. Tas viņu tikai notur uz vietas. Mans tēvs nekur netika…”

Džo atstiepj muguru un noraugās mūsu kalnā. Un pēkšņi es zinu, ka viņš redz ne tikai kalnu, bet arī mūsu dzīvi, kas tur norit.

„To firziķu dārzu vajadzēja apart agrāk,” viņš saka, „trīs mēnešus agrāk.”

„Mans vīrs nav slinks,” es ieminos, „bet viņš neko nespēj steigt. Viņš nekam neprot iet pāri. Sīkumi viņu apēd. Un – jaunas idejas…”

Džo iesmejas. Pēdējos vārdus esmu teikusi ar nolūku izvilināt viņa domas par saimniekošanu kalnā… Tagad es tās dzirdu viņa smieklos.

Mans vīrs trīs mūsu saimniekošanas gados ir darījis visādas muļķības. Viņš ir tiepša un arvien grib daudz iegūt ar neko. Bet zeme nav piemānāma. Izrādās – arī ļaudis ne. Kaimiņam nekas nav palicis neredzēts.

Kaimiņa sieva Džoise pirmajā pupu lasīšanas nedēļā nāk mums pa stundai palīgā. Nedēļas nogalēs lasa arī divi zēni. Pastāvīgie lasītāji esam mēs ar Džo. Viņa sieva ir slimīga. Viņa tam nevar daudz palīdzēt. Viņa ir jauna un glīta, bet visādas kaites to nomoka jau no bērnības. Katru reizi, kad viņa, tējas laikā mums tēju atnesusi, stundu palasa un aiziet, Džo viņai ilgi noskatās pakaļ. Viņa skats to pavada līdz mājai. Džoise iet stingri, ar mazliet piespiestu grāciju, un nekad neskatās atpakaļ.

Sākumā es nezinu, ko Džo skats izsaka. Vēlāk, kad mēs esam runājuši vairāk, es to zinu. Tas ir tas pats skats, ar kādu es pavadu savu vīru, kad viņš kaut kur iet. Bet es savam skatam vairs nedrīkstu nodoties līdz galam. Džo vēl to drīkst.

Pirmajā laikā, kad es sāku lasīt un mēs ar Džo vēl neesam runājuši par viņa sievu, Džo bieži ir sevī līksms, un es viņā noskatos ilgāk, nekā tas ir vajadzīgs. Es izbrīnā vēroju, cik mierīgs un tīrs ir viņa profils, kad viņš ir nogrimis lasīšanā, salīdzinot ar to viņa seju, ko redzu, to satiekot kaut kur citur, kaut vai mūsu sētā ienākušu. Tur viņa sejā ir daudz kautrības un tā savilkta piespiestā izteiksmē. Te viņa ir droša. Tāpat te drošas un veiklas ir viņa auguma kustības, un viņās ir kāda apslēpta trauksme. Viņš sviešus uzsviež pilnos maisus plecos un nesaļodzīdamies iznes tos no vagām. Viņš lasa ļoti nopietni un tomēr ir modrs par visu, kas notiek apkārt, viņš dzird putnus, ievēro mākoni ceļamies vai grimstam, uzmana vēju. Šķiet, viņš ik brīdi jūt visas ielejas dzīvi sev apkārt.

Rītos Džo iet ļoti agri uz darbu. Kādu rītu, kad arī es esmu atnākusi agri, es vārdos izsaucu savu apbrīnu ielejas krāšņumam rīta svaigumā. Viss ir pielijis rasas, un, pirms saules stari sāk sildīt, tie aizskar ik stādu ar visšķīstāko gaismu.

Džo acis iemirdzas un prieks pārplūst visai sejai.

„Vai ne?” viņš saka, „un ļaudis noguļ labāko laiku. Labāko dienas daļu.”

„Jūs vienmēr ceļaties agri?” es prasu.

„Jā,” Džo kaut ko domā. „Jau no tiem laikiem, kad kā zēns es izvadāju piena pudeles no rītiem. Es svilpoju kā traks….”

Pēc šī rīta man vairs neliekas savāda Džo atzīšanās, ka viņš nezin, kad ir izlasījis kādu grāmatu. Tas ir sarunā par to, vai Džoises dzīves prieku nevarētu pamodināt ar lasīšanu. Džo saka, ka viņa tomēr šo to lasot, savus sieviešu žurnālus, piemēram. Es saprotu, ka Džo mājā nav grāmatu, ko viņš spētu lasīt. Es ieminos, vai viņš lasa avīzi?

„Nē! Tos netīrumus…” viņš iesaucas.

Es viņu sāku apbrīnot. Kādu no maniem skatiem Džo reiz notver un vērīgi mani nopēta. Viņš, šķiet, ir izbrīnījies. Tas liek man pārdomāt, vai manī nav bijis kas savtīgs? Vai iekāre manā skatā būtu iezvīļojusies?

Es izturos, cik vien ikdienišķi spēdama.

Izberot salasītās pupas maisos, mūsu rokas dažreiz nejauši saskaras. Es sāku uzmanīties, lai tas tā negadītos, un tas tā vairs negadās. Taču kādu reizi Džo tik spēji maisu sarauj uz augšu, ka es iekrītu līdz elkoņiem viņa rokās. Tanī brīdī viņš skatās prom un sarunājas ar savu māsas vīru, kas ir atnācis palīgā palasīt. Tikai vēlāk man ienāk prātā kāds Džo acu uzmetiens, kas liek domāt, ka viņš šo nejaušību pats radījis.

Vairāk tas tā negadās. Mūsu rokas nekad nesaskaras. Viņš uzmanās tikpat ļoti kā es.

Bet viņš savukārt manī sāk noraudzīties ilgāk, nekā tas ir vajadzīgs. Pamazām viņš sāk atklāt man savas rūpes un savas domas, kas viņam uzmācas starp svilpošanas laikiem. Pamazām mēs sākam runāt par Džoisi, arvien par Džoisi, jo tā ir Džo domas un rūpes.

Džoise dzer ļoti daudz miega tablešu, un šīs tabletes Džo noved vai izbailēs. Bet Džoise nevienu neklausa, ne tēvu, ne māti, ne viņu un beidzot arī ne dakteri. Džo ir bez padoma un tomēr pēc tā meklē.

„Aizvediet viņu uz jūrmalu,” es saku, „te tā ir tik tuvu. Okeāna sāļais gaiss, saule, ūdens viņu atspirdzinās, viņa varēs gulēt.”

„Jūra viņu nomāc…”

„Aizvediet viņu kaut kur citur, citos apstākļos, ar vai bez bērniem.”

„Aizvedu viņu pie radiem, lai paliek tur kādu mēnesi pilnīgā brīvībā. Otrā dienā viņa gribēja būt atpakaļ…”

„Jūs varētu mēģināt svētdienas pastaigas. Te ir tik skaisti kalni ar ceļiem.”

„Iet? Nē, Džoise nekad nekur neiet. Protams, mums tas nav vajadzīgs, ir mašīna. Bet viņai nav enerģijas. Nekas viņai netīk, viņai nemaz nav enerģijas. Viņai nav enerģijas pārvarēt neko, ne vissīkākās lietas, viņa sapīkst par niekiem. Vismazākais neizdevies nieks ikdienā samaitā viņai dienu. Un – tad arī citiem…”

„Varbūt viņa jūtas pārāk vientuļi te?”

„Bet viņa nevēlas redzēt cilvēkus. Pie mums nekad neatnāk kaimiņi. Jūs viņai patīkat. Bet viņa ne reizi jūs nav aicinājusi iekšā…”

Savas sarunas mēs nevedam ilgi un parasti lasām pupas klusēdami, vai arī Džo svilpo, kad viņš jūtas labi.

Kādu dienu Džo visu rītu ir kluss. Rasa ir nozudusi. Putni apklusuši. Tuvojas pusdienas karstums. Man gribas, lai Džo svilpotu un darba grūtums nebūtu tik jūtams.

„Vai pupām cena noslīdējusi?” es nenociešos neiejautājusies.

Džo ir izbrīnījies.

„Jūs nesvilpojat,” es saku, „bet mans vīrs apgalvo – jūs svilpojot tikai tad, kad pupas lētas.”

Džo smejas. „Es drīz sākšu,” viņš saka. „Ja saimniecībā kaut kas neveicas, es neklusēju ilgi, es drīz varu svilpot. Bet, ja ar Džoisi nav labi, es nevaru.”

Džo nevar svilpot visu dienu. Džoise ir dzērusi pārāk daudz miega tablešu. Tik daudz, ka nespējusi piecelties, bet atkritusi gultā atpakaļ.

Kad viņa atnes tēju, viņa tiešām atgādina nāvi, kas joka pēc šoreiz tērpusies puķainā vasaras kleitiņā. Bet Džoise ir skaista, jauna sieviete. Viņai ir spoži zilas acis, kas skaisti pārsteidz pie melnajiem matiem. Viņa ir gracioza un slaida. Bet viņa ir pārāk vāja, viņas locekļi ir tik caurspīdīgi, bāli un ļengani, ka mazās krūtis, kas savilktas stingri un augstu, neiepriecina, bet savādi aizskar, it kā tās būtu rādītas nevietā. Tās modina gandrīz līdzjūtību, kad viņa, tās izceldama, saslejas kā kairinādama vai cīņai gatavodamās.

Džo noskatās, kā viņa aiziet. Viņš neceļas lasīt pupas.

„Lai paliek vēl brīdi,” viņš saka. Viņš skatās uz savu glīto, gaišo māju ar lieliem logiem, košļā smilgu un stāsta:

„Kad mēs te sākām dzīvot, māja nebija krāsota. Viņa vienmēr teica – tumša kā ala. Reiz, kad viņa dažas dienas bij prom pie radiem, es māju nokrāsoju. Četras dienas strādāju kā traks. Pametu citus darbus. Man nebija laika nomazgāties, ne aizmigt. Kaimiņa zēns man palīdzēja, un mēs dabūjām māju laikā gatavu. Viņa atbrauca – un nemaz to neredzēja. Jeb izlikās, ka neredz. Man pašam bija tas viņai jāaizrāda, ka māja nokrāsota. – „Kāda nejauka krāsa,” – viņa teica. Tas bija viss. Tāpat bija ar mašīnu. Vecā tiešām bija ļoti noplīsusi. Mēs katru nedēļu braucam uz kino, un viņa vienmēr par mašīnu vaidēja. Es atlicināju, cik vien spēju, lai tiktu pie jaunas. „Kāda – kaste!” – viņa teica par jauno. Es esmu atteicies. Es nespēju neko vairāk tur darīt. Es esmu atteicies…”

Bet viņš nav atteicies. Viņš nebūs atteicies vēl ļoti ilgi, varbūt līdz beigām. Un tas būs viņa posts. Varbūt jau ir viņa posts. Viņš tiecas jau prom. Viņš pamet sveicienu tālāk kaimiņa sievai, kas dažreiz strādā savos laukos. Viņš pasaka pāris vārdu par to, tā esot viņa sievas vienīgā paziņa, kas kādreiz viņus satiekot. Un pāris vārdos, ko Džo saka par to, ir liela labvēlība un ilgas pēc kaut kā.

Viņš tiecas prom. Un tomēr viņš nebūs atteicies no Džoises, pirms viņa to neatlaidīs. Bet viņa to nedarīs.

Kādu dienu, kad ir gurdinoši karsts un jau līdz tējas laikam mēs esam sviedros un bez elpas, mēs, tēju gaidīdami, vairs neuzsākam jaunas vagas, bet meklējam kādu sarunu, kas aizdzītu uzmācīgo gurdumu un apātiju. Kad Džoise, atnākusi un nolikusi tējas traukus un biskvītus, grib iet prom, Džo viņu aiztur:

„Nu paliec brīdi, parunāsimies,” viņš sirsnīgi saka.

„Par ko mēs runāsim?” Džoise nevainīgi smaida.

„Par pupām. Par tomātiem. Par šo dienu…” Džo min un skatās viņā aicinoši. Bet viņa kā neziņā parausta plecus.

„Tur nav daudz ko runāt,” viņa saka. Tad iet prom.

Varbūt viņai ir taisnība.

Bet varbūt ne.

„Tā tas ir vienmēr,” Džo skats ir tumšs un sūrstošs, kas pavada Džoisi, „nekas viņu nesaista, ne par ko viņa nepriecājas. Nekad viņa nav paskatījusies uz pupu lauku, ne uz ko citu te vai parunājusi par to. Bet reiz, nesen, viņa sāka nākt lasīt katru dienu. Es brīnījos. Viņas lasīšana nav tik vajadzīga kā viņas līdzdalība. Es patiesi sāku ticēt, ka viņa atdzīvojas. Vēlāk tikai es sapratu. Es to nespēju nemaz ticēt. Mana māte bija toreiz te. Un tikko tā aizbrauca, viņas interese bija pagalam. Bet, kad mana māte bija te, viņa stāstīja par pupām un mūsu saimniekošanu, un visi priecājās – cik labi mums iet, cik Džoise man palīdz, zin par cenām, zin par darbu… Es to vēl tagad nevaru saprast. Bet tas tā bija. Izrāde…” Džo apraujas, jo ir runājis par daudz, viņš meklē labus vārdus, kā visu aizbildināt.

„…Tā ir viņas slimība. Tā viņu padara tādu. Viņa grib būt derīga. Viņa nevar paciest, ka citas sievas spēj vairāk. Jūs atceraties to dienu, kad viņa atnāca lasīt te un bija īdzīga?…”

Es atceros. Mēs toreiz ar Džo bijām runājuši par mūsu govi, kuru Džo grib pirkt. Es teicu, ka viņa ir saprātīga, varētu saukt to pat par inteliģentu un laipnu. Džo smējās no visas sirds, jo arī viņš bija novērojis mūsu govi.

Bet Džoise, kas tad pienāca pie mums, nebija laipna.

„Tu jūties ļoti jautrs šodien,” viņa teica. Es neredzēju, kā viņa to uzlūkoja, bet viņas skats laikam palīdzēja viņas balsij un tās nolūks bija kost. Es redzēju, kā Džo sejā smaids turējās brīdi, sastinga un tad izdzisa. Man bija nepatīkami rādīt, ka esmu redzējusi viņa pazemojumu, es nobeidzu savas domas par govi, it kā es nebūtu dzirdējusi Džoises asumu. Pēc tam Džo lasīja savu vagu solī aiz Džoises. Man nebija ko darīt un es lasīju prom ātri, kā radusi. Sapratu, ka Džo grib izlīdzināt sievas sapīkumu ar to, ka liek lasīt viņai pirms sevis.

Tad vēlāk viņa teikusi, lai nesaucot mani lasīt, man mājās esot diezgan ko darīt…

„…Viņai grūti panest, ka citas sievas spēj vairāk kā viņa. Viņa šai ziņā salīdzina sevi ar jums un Elvīru un cieš. Bet man nav vajadzīgs, lai viņa man palīdz ar darbu.”

Tas, ka pēc šīs dienas, kad Džoise redzēja Džo smejamies mūsu sarunā, viņa bija vēlējusies, lai mani nesauc lasīt, liek man par ko pārdomāt.

Džoise aizliedz viņam katru prieku, kas nenāk no viņas. Un nemēģina viņu iepriecināt arī pati. Nemēģina. Jo viņa domā, ka viņai tas nav jādara. Jā, ko viņa domā, es nezinu. Bet Džo ir jau atteicies no dejošanas, no tenisa spēlēšanas un varbūt jau no daudz kā. Bet to viņš piemin ar rūgtumu. „Es saprotu – ir jāatsakās,” viņš saka, „bet kādēļ vēl tad nav miera? Ik nedēļas es vedu viņu pie radiem, lai cik maz laika man dažreiz ir. Katru nedēļu mēs braucam uz kino. Viņai it kā nemaz nav patikas iešanai. Man jānomazgā bērni, jāsaklāj vakariņu galds, jāzin, lai viss laikā sagatavots, viņai tas viss it kā nemaz nav vajadzīgs. Bet, ja reizi neaizbraucam, visu nedēļu man jāklausās, cik neciešama un nesabiedriska te dzīve. Ko visu es nedarītu, lai viņa būtu apmierināta, lai dzīve būtu labāka, bet es nezinu, ko darīt…”

Džo stāsti kļūst garāki, un viņš nemitīgi meklē un uzklausa ik vārdu, kas varētu būt kāds padoms. Man nav padoma, ko dot, bet es bieži spēju atšifrēt Džoises rīcību. Ne iemeslus tai, bet to tālāko veidošanos. Es Džoisi pazīstu, tādēļ ka pazīstu savu vīru. Viņi ir ļoti līdzīgi. Šī līdzība, mums runājot, atklājas pēkšņi te vienā, te otrā vietā. Mēs ar Džo esam pārsteigti un sākumā gan kautrīgi, bet arvien nesaudzīgāk sākam atklāt savu ikdienu un rokamies divu cilvēku salīdzināšanā. Ko mēs meklējam? Es nezinu, ko Džo meklē? Šķiet – ceļu, kā uzlabot savu mājas dzīvi. Es to nemeklēju. Es esmu atteikusies.

Pēc garākām sarunām mēs arvien strauji apraujamies un klusējam.

Bet mēs esam sākuši dalīt arī klusēšanu. Mēs dalām daudz ko: rītu maigumu un pusdienas nomāktību, lietu un sauli, aukstumu un karstumu – briesmīgu svelmi, sāpes mugurā, ceļos un rokās, un nogurumu, kas uzbrūk miesai un dvēselei, kad laiks klāt. Mēs dalām ražas krāšņumu – maigi zaļās samta pupas, kas glaužas mūsu delnās un – to iznīkšanu, rūsu, kas no viņu vecajām lapām līp pie mūsu sasvīdušiem delmiem.

Mēs reizē paceļam acis, kur mūsu bērni aiziet uz skolu, kad diena sākas, un reizē paceļam tās, kad beidzot atskan Džoises balss un sauc mūs izbeigt darbu pusdienas laikā, un mēs esam to gaidījuši. Mēs dalām savas dzīves stundas, kas divdesmit piecas dienas aiziet pupu gabalā.

.

Kad mēs ejam trešajā pupu laukā trešo reizi, tad vairs nav atlicis daudz, ko darīt. Darbs varbūt vēl dienām trim, četrām.

Džo tanī rītā svilpo paklusu.

Es domāju par to, ka es pēc pāris dienām vairs nevarēšu pamest savu māju un noskriet lejā uz Džo pupu laukiem. Es jūtu, ka man šos laukus negribas atstāt. Man viņi kļuvuši vajadzīgi. Man te ir klājies labi. Mazi sīkumi ir atvieglinājuši darba smagumu. Varētu teikt – atņēmuši tam to, likuši aizmirst.

Visaukstākajā un lietainākajā dienā, kad ūdens gar lietus mēteļa malām atrada ceļu gan aiz kakla, gan gumijas zābakos, mērcēdams un saldēdams, kad pirksti kļuva zili un stīvi no aukstuma un slapjuma, Džo pienāca pie manis labu pusstundu pirms lasīšanas beigām:

„Man ir auksti. Varbūt jums ir tāpat. Izbeigsim ātrāk. Palasīsit ilgāk labā laikā,” viņš teica.

Tanī dienā, kad bija tik svelmaini karsts, ka šķita, pati uguns sagrābj plecus, galvā sākās trula dunoņa un sviedri, ar rūsu un putekļiem sajaukušies melni un lipīgi, tecēja elkoņu locītavās, Džo pārlēca pār sētu un, norāvis otra kaimiņa dārzā pāris oranžu, atsvieda tos man.

Tējas laikā viņš pameta man salocītu maisu, kur apsēsties, ja zeme bija mitra vai karsta.

Ja Džo kaut kur cēliena vidū izbrauca, viņš arvien pienāca pie manis un pateica, cik ilgi būs prom, un lūdza mani palasīt vienai. Sākumā tas mani ļoti pārsteidza. Mans vīrs nekad man to nesaka. Ja es jautāju, viņš ir sapīcis, ja ne – pārskaities. Viņš tādu jautāšanu uzskata kā izošņāšanu, maisīšanos viņa lietās, vai – plānu kalšanu…

Tagad te man ir bijis jāpaceļ acis, kad Džo mašīna aizslīd. Un – jāpaceļ tās, vai viņš jau atbraucis?

Kādreiz viņš aizbraucot bija atstājis vārtus vaļā, un viņa zirgs bija izgājis uz ceļa, kas ved kalnā. Es to pamanīju tikai, kad dzirdēju Džo mašīnu taurējam. Zirgs draišķīgi rikšoja kalnā, un Džo mašīnā brauca tam pakaļ. Beidzot viņš to panāca, un viņi abi atgriezās – lielais, milzīgais, smagais zirgs auļoja mazajai mašīnai priekšā, un Džo, viņu rādams, taurēja. Tas izskatījās ļoti jautri. Džo iegriezās mājās, bet zirgs paklausīgi noauļoja lejā ganībās, viens izmezdams tur vēl dažus lokus.

Un pie vārtiem kādu rītu man pretī izlēca jauna žagata, kas vēl neprata lidot, un, briesmīgi ķērkdama, raudzījās manī.

„Es neko viņai nevaru līdzēt,” Džo sauca, pacēlis galvu no lasīšanas, „divi reizes es viņu jau uzliku uz sētas staba gala, bet vecie putni viņu nespēj uznest augšā uz ligzdu.”

Turpat uz sētas citu reizi bija karājusies milzīga melnā čūska, ko Džo nošāva savas vagas galā.

Ieleja ir pilna maziem notikumiem.

Es pārlaižu acis Džo pupu laukiem, kas nolasīti, un man gribas viņam teikt kaut ko labu. Pateikties par kaut ko. Kad es to gribu darīt, jūtu, ka tas nav tik viegli. Tas ir gandrīz neiespējami. Es velti domāju par to, un man ir žēl, ka es neko nepateikšu. Arī Džo kaut ko domā, jo ir apstājies svilpot. Viņš nesvilpo, ja domā, lielais troksnis traucējot viņa paša domas, viņš saka.

Te Džo atstiepjas no lasīšanas, nostādamies taisni. „Jūs priecāsities, ka šis lauks būs reiz galā,” viņš mazliet skaļi saka, kas man izklausās kā jautāšana.

„Nē!… Es esmu pieradusi pie… jūsu svilpošanas…” es bez kavēšanās izsaku.

„Tā dara galvas sāpes,” Džo mazliet aizsmacis iesmejas.

„Nē… Taisni otrādi… Taisni otrādi.” Es nezinu, ko tālāk teikt, un pēkšņi mani plaksti nokrīt pavisam lejā. Džo laikam skatās manī, jo viņš vēl arvien stāv. Tad viņš ātri un klusi izsaka: „Esmu laimīgs to dzirdot,” un noliecas pie lasīšanas.

Labu brīdi mēs lasām pavisam klusu. Tad mēs lasām savas vagas gluži blakus. Džo ir mani pagaidījis. Mēs runājam kaut ko, kam nav nekādas nozīmes, jo acumirkli vēlāk es nevaru atcerēties, par ko esam runājuši. Kad beidzam šīs blakus lasītās vagas, Džo atnes tēju. Viņš vienmēr atnes tēju, kad maisi ir vedami kalnā. Kad apsēžamies tēju dzert, man liekas, ka neprātīgās atzīšanās mūsu vidū nav bijis. Bet kad es paskatos uz Džo, es redzu, ka tā ir bijusi.

Džo sēž uz izklāta maisa tāpat kā es, jo zeme ir vēl mitra no tikko pārgājušiem lietiem. Viņš noņem cepuri, ko nekad agrāk nav darījis, un novelk zābakus, jo rīts ir bijis rasains. Viņa kustības ir lēnas, mazliet kautrīgas, bet tajās laikam ir laime. Kad viņš pārvelk delnu pār izsvaidītām, iesvīdušām matu šķipsnām un paceļ acis uz mani, es jūtu, ka viņš atklāj sevi man. Un saulei.

Mani tas aizkustina. Es ātri novēršu skatu un tikpat ātri atgriežu to pie Džo. Viņa pierē ir divas dziļas vagas, un matos, kas šķiet satumsuši tumšāki, nekā tie domāti tam no dabas, ir kāda sirma šķipsna. Tur pierē un matos ir ēdušās viņa rūpes, vientulība, kam nav un nebūs gala.

Es ilgi skatos Džo matos un redzu, ka bez cepures viņa seja ir desmit gadus vecāka. Džo varbūt pārprot manu skatu, vēlāk viņš šad tad cenšas noņemt cepuri, kad es to uzlūkoju. Bet varbūt viņš jūt pareizi. Šinī brīdī viņš aizsniedz manu sirdi.

Naktī pēc tam es pamostos un atceros viņu tādu ar kailu galvu, un man saplūst asaras acīs. Par tām es esmu ļoti pārsteigta. Īstas asaras es varu raudāt? Par viņu, kas ir nolemts tumšām sāpēm un vientulībai, kur Džoise viņu gads pēc gada dziļāk iedzīs. Es lūdzu par viņu. Kaut viņu apžēlotu. Un mana lūgšana, kam nav daudz vārdu, tikai vēlēšanās, izsīkst kādā parādībā, kas man atklājas. Es redzu Džo seju, kas izdeg līdz beigām savās mokās. Kļūst skaistāka un skaistāka, bet tādā veidā, ar tādu gaismu, ko redzēs un sapratīs tikai Tas, Kas viņu šurp sūtījis un beigās sagaidīs…

Varbūt, ka vairāk nevienam cilvēkam godības nevar būt nolemts.

Un Džoise? Kas būs ar Džoisi? Viņa ir tur klāt. Viņa ir kalts, kas izkaļ Džo seju viņa Radītājam par godu.

Kad saule ir izžāvējusi mūsu apavus un nožāvējusi sviedrus, mēs ceļamies un sākam lasīt savas vagas cieši blakus. Mulsinošā steigā mēs runājam visu ārā, kas diendienā spiedis mūsu dzīvi. Mēs apstājamies, brīnāmies, mētājam rokas un smejamies, mēs paceļamies no un noliecamies pie darba reizē.

„…Dažreiz vakaros es gribu paklausīties deju mūziku. Stundas ceturksni. Nupat viņa man to izslēdza. Es uzmodināšot bērnus. Kaut tas tā būtu! Bet tas tā nav. Bērni guļ, un radio visu laiku kaut ko trokšņo. Bet tiklīdz es kaut ko gribu – tas uzmodinās bērnus. Un viņa uztraucas un ieslēdzas otrā istabā. Tādās reizēs es izeju ārā. Cērtu malku. Es nevaru nekā nedarīt. Bet vai man būtu jācīnās ar viņu šīs – dejas mūzikas dēļ?…”

Es šad tad tumsā izeju ārā pie vārtiem. Pastāvu uz ceļa. Suns un kaķis pienāk pie manis un tad – es atkal varu iet iekšā.

Džo tādās reizēs cērt malku. Mēs tātad kaut kur satiekamies. Varbūt ir vieglāk, zinot, ka tumsā arī citi stāv zem zvaigznēm, lai saņemtu spēkus un varētu ieiet atpakaļ savās mājās.

Es saku Džo, ka mans vīrs tikko man aizliedza paspēlēt pirkstu vingrinājumus. Kam tie esot vajadzīgi? – Tas ir tikpat līdzīgi Džoises aizliegtai deju mūzikai, ka mēs ar Džo apsēžamies viens otram pretī uz savām vagām un aizmirstam lasīšanu.

Džo neko nesaprot. Es arī nesaprotu. Bet es kaut ko domāju: Džo mīl dejot. Ja tagad Džoise nevar vai negrib iet dejot ar viņu – viņš nedrīkst klausīties deju mūziku. Ja es mirstu – tev jāmirst līdz.

Ja es spēlēju kādus niekus, mans vīrs labpatikā pat pasvilpo līdz. Ja es spēlēju pirkstu vingrinājumus – es eju kaut kur tālāk, kļūstu varbūt lielāka. Bet – tev jāpaliek mazam… Tev jābūt ērtam. Kā rīta tupelei…

Mūs ar Džo laikam ļoti mīl, es saku, un mēs traki sākam smieties.

„Atļaujiet sveicināt, jūsu augstība! Tas mūs sagaida!” Džo sauc un, norāvis cepuri, noklanās līdz zemei. Tas izskatās ļoti jocīgi, bet es nesmejos ilgi. Man šis laiks, ko Džo vēl gaida, ir jau pienācis.

„Es nedzeru, bet pat par to jau tieku sodīts. Nesen aizvedu māsas vīru uz staciju. Elvīra aizbrauca līdz. Atpakaļ braucot, mēs izdzērām trīs alus. Bija ļoti karsts vakars. Tikai trīs ali, bet Džoise jau bija uztraukusies. Naktī divos viņa ieslēdza gaismu un sāka šķirstīt grāmatas. Es žēlojos, ka tas mani traucē. Dzer tabletes, kā es dzeru! – viņa ļauni teica. Un tikai trīs ali…”

„Varbūt viņa bija greizsirdīga?”

„Uz Elvīru?” Džo izstiepj pārbrīnījušos balsi.

Tad es Džo izprašņāju īsi, kā ārsts slimnieku: „Vai viņa vispār ir greizsirdīga?”

„Viņa ir greizsirdīga uz visu. Pat uz manu māti,” Džo padomājis norūc. „Protams, uz māti, draugu, darbu, izpriecu.”

„Vai jūs labprāt dodaties prom no mājas?”

„Pēdējā laikā es sāku justies labi – citur.”

„Jūs ilgojaties brīvdienu?”

„O! Es gulētu visu nedēļu!”

„Bet jūs guļat diezgan?”

„Jā. Bet… Un tad es klausītos mūziku.”

Gulētu. Pēc murgiem gribas mierīga miega. Miega, lai atpūstos. Tad mūzikas – skaistuma, kas skaidro. Tad – brīvības. Dzīves.

Mēs beidzot lasām klusēdami. Džo aiznes maisus no vagām. Es raugos, kā viņš nāk atpakaļ. Es neskatos viņam tieši sejā. Tanī ir kāds siltums, kas ir tik sāpīgi kautrīgs. Bet es tomēr skatos viņa atnākšanā. Es esmu šai brīdī cita sieviete, sieva vai meitene. Tā, kurai pieder Džo un kas pieder viņam. Es zinu šinī mirklī, cik vienkārša un tomēr – kā saule ir cilvēku laime. Viss ir silta, nebeidzama dzīvība. Cilvēka mūžs ir garš, bet laime īsa. Tik īsa kā Džo atnākšana gar lauku stūri. Un es esmu viņam bezgala pateicīga par to pašu.

.

Mēs uzsākam jaunas vagas tāpat kopā. Džo vēl ir runājama viņa lielā nelaimes daļa: Džoise vēlas, lai viņš pārdotu saimniecību. Lai viņš – kļūtu tirgotājs.

„To es nevaru,” Džo saka.

„Bet, ja viņa jums palīdz?”

„Viņa nedomā man palīdzēt. Viņa tikai vēlas, lai es kļūtu tirgotājs. Es varētu gan varbūt pirkt un strādāt ar transporta mašīnu. Man patīk braukt. Bet… Džoise pastāvīgi taisa piezīmes par manu braukšanu.”

„Vai viņa labi brauc?”

Džo iesmejas par manu nezināšanu.

„Viņa nemaz nebrauc. Bet, cik kritizējami es braucu, to viņa izrāda, nekad nesēdēdama priekšējā sēdeklī, kad mēs braucam. Beidzot tādas piezīmes tomēr nervozē. Tādā stāvoklī, kas tad vēl var kļūt ļaunāks, es labāk neuzsāktu darbu ar transporta mašīnu. Atliek vēl – fabrikas strādnieks. Bet to es arī nespēju. Es kļūtu traks…”

Es atceros, kā Džo rokās kā plūstin saplūst maigi gaišzaļās, samtainās pupu pākstis, kad tās gabalā lasa pirmo reizi, kad pupu lauks vēl ir pilns ziedu, un tikko aizmetušās, jaunās pākstītes, smalkas, sīkas, caurspīdīgas, lūst kā stikls, tikko tām pieduras pirksti. Bet Džo pirksti tās nenotrauc. Pupas viņš sēj tik ātri, cik ātri cilvēks soļo pāri laukumam, bet tās ir iesētas labi. Rītos viņa uzdīgušais pupulauks mirdz kā zaļām lentām stīpots, kad viņš tur neapnicis iet cauri ar kapli. Un vipputns lauka galā velk kā uz vijoles lociņa savu garo, skaļo crescendo, norauj to pēkšņi pašā spēka vietā kā pātagas cirtienu, bet viņa draudzene piesit piccikato – čiu, čiu! Bet Džo svilpo visai ielejai pāri… Džo nevar būt tirgotājs un nevar būt fabrikas strādnieks. Pirms viņu nesalauž.

„Viens ir traks. Viens ir traks. Viens – vai otrs?” Džo kā pie sevis saka. Tie ir gluži tie paši vārdi, ko es savā kalnā dažreiz sev saku.

„Kādai izejai ir jābūt,” es pārliecināti izsaku, „un jūs to atradīsit, varbūt – – „

Džo seja iemirdzas: „Tas ir tas, kam es ticu!” viņš dzīvi atsaucas. Tad domīgi piebilst: „Neviens to man nekad nebija teicis…”

„Bet iet pāri citiem,” viņš atsāk – „tā nebūtu izeja. Es gribētu atrast ceļu, ko ejot, lai es nesamītu… Lai es ievainotu pēc iespējas maz…”

Beidzot mēs atliecamies no lasīšanas un apjaušam, kur esam un ko darām. Ieleja ir ļoti klusa un karsta. Ir ļoti vēls pusdienas laiks.

„Jums jāiet mājās,” Džo saka, „ir ļoti vēls. Viņa varbūt ir aizgājusi gulēt.” Džo domā Džoisi, kas nav mūs saukusi pusdienā izbeigt darbu.

Mēs abi reizē paskatāmies uz mēmajiem, kalna piegāzē mirdzošajiem logiem, tad viens uz otru. Mums abiem kaut kas ienāk prātā, bet mēs to neizsakām.

„Steidzieties mājās,” Džo atkārto, un es steidzos savā kalnā.

Nākošā dienā Džo darbu ir sācis ļoti agri. Viņš jau ir pārgājis laukam pāri ar vienu vagu un sācis nākt atpakaļ ar otru, kad es aizeju. Ja es nelasīšu viņa vagā viņam reiz pretī, mēs visu priekšpusdienu lasīsim viens otram garām – man ir jādomā. Es lasu viņam pretī.

Pēdējās dienās, dažreiz, kad Džo lasīja man pretī manus nenolasītos vagu galus, es esmu it kā baidījusies viņa tuvošanos. Jo… mēs varētu neapstāties šinī viens otram pretī iešanā.

Tagad mēs esam apstājušies. Mēs esam, to nezinādami, stāvējuši ilgi viens pretī otram pieliektām galvām kā pieminekļi – līdz, ķermeņiem sazvērojoties, mūsu dvēseles atgriežas viņos, un ar apjukušu saucienu mēs ejam ārā no vagas.

Automātiski mēs uzsākam jaunas vagas. Es ķeru pupas lēnāk, lai paliktu soli aiz viņa. Lai nekas nebūtu jārunā varbūt pieklājības dēļ. Bet es nepalieku arī tālāk nost no viņa. Mēs lasām pilnīgā klusumā. Patreiz nav nekā labāka par to.

Mēs nedzirdam, ka dažus soļus aiz mums ir pienākusi Džoise ar tēju. Un – arī viņa nav spējusi lauzt klusumu. Es tomēr kaut ko dzirdu un atliecos taisni. Džoise ir nometusi tējas traukus zālē, viņa nevar smaidīt un nevar teikt sveicienu, viņas seja savādi sašķobās, viņa izgrūž nenoteiktu aizlūzušu skaņu, tad pieliec galvu un metas prom. Džo atliecas no lasīšanas tūliņ pēc manis. Pārsteigts viņš skatās Džoisē.

„Kas ir?” viņš sauc, „kas ir?” un vēl reiz, „kas ir, Džoise!…”

Bet Džoise neapstājas.

„Man ir… darbs ko darīt…” viņa sastostīdamās izsaka un gandrīz skrien noliektu galvu, un viņas mati melni zvīļo un laistās.

Šķiet, ka Džo metīsies viņai pakaļ, viņš jau sakustas ātri, bet savaldās un paliek stāvot. Lauka tālākā galā Džoise apstājas un kaut ko sauc Džo. Viņš nevar saprast. Trīs reizes viņa to atkārto. Tad arī es to sadzirdu. Viņa saka, lai Džo gādā – ka es justos komfortabli…

Džo sastingst pavērtām lūpām, tad iemet izbijušās acis man sejā. Bet es izliekos, ka neesmu dzirdējusi.

Es zinu, ka šai brīdī aizeju no Džo prom. Es viņu pametu vienu. Man nav iespējas dalīt ar viņu viņa dzīvo dzīvi. Es jūtos ļoti lieka šai brīdī tur. Bet man tur ir jābūt. Pēc laba brīža Džo atjēdzas, ka ir sēdējis ar tukšu tējas krūzīti rokā. Viņš atvainojas un ielej man tēju. Mēs dzeram klusēdami, un klusums ir smags.

Tad mēs atkal strādājam un neizmainām ne vārda, tikai mūsu acis dažreiz pamet pa mierinājumam ar bālu smaidu.

Arī šoreiz mūs neviens nesauc pusdienās, un Džo pēc saules un ēnām beidz lasīšanu.

„Rītu es lasīšu viens,” viņš saka, „jo rītu ir jūsu brīvā diena. Un tad parīt, kad jūs atkal nāksit, mēs lauku varbūt varēsim nobeigt.”

.

Nākošā dienā Džo pupu lauks tomēr ir tukšs, bez neviena lasītāja. Džo ar ģimeni ir kaut kur izbraucis.

Bet vakarā, kad es vedu savu govi mājās, Džo tur tuvumā stāv atkal sava lauka galā. Viņš māj man un prasa, vai es varēšu rītā nākt jau agri uz lasīšanu. Es atmāju, ka varēšu.

Otrā rītā, kad es jau lasu, Džo pienāk pie manis un saka, lai es pārlasu lauku, kā varēdama, jo vairāk netiks lasīts.

„Jūs nelasīsit?” man izsprūk brīnoties, jo laukā ir daudz vairāk ko lasīt, nekā es viena to spēju veikt.

Džo tūlīt neatbild un skatās vagās. Viņa skats ir tik gruzdošs, ka man šķiet – viņš tūlīt nolieksies un sāks tvert saujās savas pupas. Bet viņš novēršas:

„Nē. Man jāsteidz izvagot tomāti.” Tad tikai es ievēroju, ka zirgu lietas ir viņam jau uz rokas.

Es lasu viena, un Džo turpat citā laukā strādā ar zirgu. Viņš pūtina to ik vagas galā un bieži apsēžas arī pats. Es ievēroju, ka viņš apstājas tanīs vietās, uz kurām neraugās baltās mājas logi. Vai Džo ir kļuvis slinks? Vai viņam – ir daudz ko domāt. Viņš nesvilpo.

Tējas laikā mēs sēžam kopā, turpat, kur arvienu, uz cūkāboliņu noziedējušā ceļa starp abiem laukiem. Mēs runājam par zirgu, kam Džo atļauj ēst pupas. Šķiet, Džo gribētu runāt kaut ko citu, bet viņš velti norīstās un ar slimnieka smaidu, kam kaut kas jāslēpj, piegriežas zirgam un sarunai par to.

Naktī ir lijis, un dēles atkal klīst apkārt. Viena ir piesūkusies Džo rokai. Viņš to mierīgi noplēš un aizmet maigi un domīgi, it kā aizbildinādamies. Un atkal un atkal paceļ sūrstošu skatu uz māju. Tas ir tas pat stīvais, ilgais skats, ar ko viņš parasti pavada Džoisi. Viņā ir kāds jautājums, kam viņš nesaņem atbildes.

Pusdienu laikam tuvojoties, Džo palaiž pupu laukā savu zirgu un pienāk pie manis.

„Jābeidz,” viņš saka.

Es gribu pielasīt vēl tikai tik daudz, lai maiss tiktu pilns.

„Es jums palīdzēšu,” Džo saka un kā atraisīts iekrīt vagā. Viņa sejai pārplūst tāds siltums, kādu neesmu redzējusi nevienā sejā. Kā spēlēdamies viņš piesviež pilnu savu kannu. Tad pārlaiž acis laukam un nosaka: „Vairāk to nelasīsim.”

Vakarā, kad mans vīrs pārnāk no darba un es lieku vakariņas galdā, viņš smīnēdams saka:

„Nu beidzot Džo pievarēts…”

Es nejautāju neko. Ja es to darīšu, ļoti iespējams, ka viņš tālāk nerunās, bet es vēlos, lai viņš to darītu. Un viņš runā:

„Vakar bijuši pie Džoises vecākiem, un tad Džo beidzot padevies. Māju pārdošot un vecie palīdzēšot uzsākt kaut ko citu.”

Es atceros Džo rokas, kā tās atsvabinājās no dēles. Es saprotu kāda viņam bijusi šī diena.

Bet tā ir tikai pirmā.

.

Esmu piekalta pie sava kalna kā tie grieķu teikās pie klints. Esmu piekalta tā, ka šķiet – nevaru izstaipīt pat savus locekļus. Tie pamazām mirst. Tikai manas acis klejo apkārt, pāri ielejai, un atrod mazliet laimes nogulties viņas laukos. Ielejas apaļo uzkalnu nogāzes sāk izdzeltēt vasaras saulē. Pavasara raža ir novākta. Lauki atpūšas pirms rudens ražas, tikai vasaras tomātu lauki zaļo, un Džo tīrumus steigā uzar, lai tie būtu pievilcīgi pircēju acij. Es mīlu tos viņu mainīgā daiļumā, kam gan nav nekāda sakara ar viņu īsto uzdevumu. Bet man viņi kalpo tā. Un es zinu, ka vēl kādā cilvēkā mājo citāds prieks par tiem, ne tikai tas naudā pārvēršamais, bušeļos un ginejās aplēšamais… To es zinu skaidri, un tas manas dienas dara mazliet vieglākas. Es zinu, kā tas, kas pazīst vēl citādu prieku par šiem laukiem, cieš viņu dēļ, kā viņš ir siets pie šīs ielejas ar savu atdoto spēku un mīlestību un kā viņu plēsīs ārā no tās.

Šī cilvēka dēļ es nenolādu ieleju.

Es redzu, kā viņš pēdu pie pēdas, soli solī noiet savus laukus ar arklu, ar kapli, ar sēklu, ar mēsliem, ar ūdens vadiem, ar savām rokām to klādams un rušinādams. Viņš iet agri un vēlu, mierīgi, bet nepārtraukti. Un lauks padodas viņam, pauzdams bagātību.

Vakaros šis cilvēks cērt malku savas mājas tuvumā zem kokiem un brīžam svilpo. Viņa svilpošana ir briesmīga. Tā uzšaujas kā vibrējoši stari, augsti un smeldzīgi, kā no nomaldījušās kuģa. Tā dzīvo ielejā un klīst un zūd tumsā.

Izdzirdot viņa svilpošanu pēkšņi, es izskrienu krēslā un pieķeros pie vārtu staba. Es gaidu un domāju par to reizi, kad es atlaidīšu rokas no staba un skriešu lejā, kur atskan malkas ciršana. Bet varbūt tas nekad nenotiks. Es turos cieši pie staba.