Palmas (Ķikure/Kikure)

Vairākas nedēļas bija tik karstas un sausas dienas, ka bieži uzmācās pavisam nelaba sajūta, ka zeme nezin vairs savu ceļu – dodas saulē iekšā. Viss izdeg un sagruzd, nav žēlastības. Un taisnība ir zinātniekiem – zemes gals būs salā vai karstumā.

Tagad dažas dienas ir mākoņi, pērkoni, mazliet lietus un skaistas novakares. Ar valgmi, krāsām un zemes ziedu smaržām. Ir vasaras maiguma tuvums. Ganības atdzīvojas, zāle aug. Par ganībām un zāli man jādomā tādēļ, ka jau vairāk mēnešus es rītos un vakaros ganu mūsu govi. Es ceļos ļoti agri, reizē ar sauli, lai govi aizvestu uz tālākā kaimiņa ganībām un pa ceļam mazliet to ieganītu. Viņa nav nemaz tik laba govs, ka man vajadzētu darīt viņas labā – tas ir, to ganīšanu, ik reiz pa stundai un pusstundai. Viņa turas resna miesās un piena necik nedod. Bet viņa ir mūsu govs. Esmu sākusi to vedot paganīt. Tagad grūti to atteikt. Viņa jau ir uz to sagatavojusies, ka varēs izgaršot visus mīkstākās zāles kušķus ceļmalās. Jau tā es nekad nevaru ganīt tik ilgi, cik viņa vēlētos. Beigās mums vienmēr iznāk raustīšanās un koku cilāšana. Tas mani garīgi un fiziski nogurdina. Tā ir šīs ganīšanas nepatīkamākā puse. Ļaunāka vēl par laika tērēšanu. Bet darīt tur neko nevar. Mēs mēģinām saprasties, cik labi varam.

Kaut kas jau ir arī labs šai lietā. Tie ir vienīgie brīži dienā, kad es eju kaut kur ārpus sava aploka. Vienīgie arī, kad es ilgāku laiku varu skatīties zemē un debesīs un ilgāku laiku netraucēti domāt.

Domāšana tomēr iznāk vienpusīga. To laikam iespaido govs. Ja stundu no vietas skatās, kā viņa plūc zāli un ziedus, tad beidzot ir skaidrs, ka neviena puķe pasaulē nav labāku galu ņēmusi kā tā, kas kopā ar zālēm pazūd govs šņācošajā mutē. Viņas mēle strādā veikli, iztver ik labāko puķi un stiebru, noplūc to, tieši cik zemu vajag, vai izvelk ar troksni zāles lakstu jo dziļi no zemes. Govs acis jau iepriekš izvērtē ik lapu un ziedu, dažu pievāc ātri un pamatīgi, dažu nicīgi atbīda vai nemaz neievēro.

Vakaros es govi palaižu vaļā no valga, viņa aiziet ēst viena pati, un es varu pasēdēt.

Tur ir kaimiņu sēta, tās apelsīnu dārzs atgādina ābeļu dārzu. Tie nav sevišķi trekni un sevišķi labi kopti oranžu koki. Tur apkārt ir veseli lauki baltā cūku āboliņa, kas tagad jau ir beidzis ziedēt, un pienenes. Tad kādas mazas smilgas un zāle, līdzīga vārpu zālei. Tā ir govs pasaule.

Bet ceļš, kas aizspīd slaidā lokā caur mežmalas eikaliptiem, pieder cilvēkiem. Eikalipti tur izskatās kā priedes vakara saulē. Un pa kreisi aiz krūmiem, šķiet, gulētu ezers. Patiesībā tur ir plikas ganības, kur ganās diezgan izbadējušās govis. Bet, kad krūmi tās aizsedz – izskatās, ka tur būtu ezers. Vakar es uz to vietu skatījos vairāk kā pusstundu. Tā bija ļoti skaista. Ļoti dzīva, sološa, ar slēptu laimi un neslēptu aicinājumu uz to.

Varbūt ceļš man atgādināja kaut ko no Meža parka vai kaut ko no Māras ezera apkārtnes, vai kaut ko no Somijas, vai arī tikai Drikšņu ezeru un sila ceļu. Kaut kas viņā bija no tā, kas solīts agrāk – un varbūt tas bija vienīgais viņā, kas man to darīja tik bagātu. Turpat uz vakara debesīm, kas bija zilas kā jūra, pret norietošo sauli pacēlās divas slaidas palmas. Viņas man neteica neko. Viņas tur bija. Es uz viņām šad tad noskatījos – viņas izskatījās skaistas, bet tik neiedomājami mēmas ar mani.

Nē – viņu vaina tā nevarēja būt. Tā – bija mana vaina. Es nesaprotu viņu valodu. Tas ir viss. Es vairs nevaru vai negribu iemācīties viņu valodu. Lielākais, ko viņas man pateica, bija tas, ka aizveda mani manā krusttēva dzīvoklī Rīgā. Tur bija labas klavieres, šaha galdiņš un albums ar skatiem no Nicas. Jūrmala, ļoti zila, ar palmām.

Šīs palmas tur man nebija mēmas. Viņas rāva mani straujā skrējienā tāpat kā te tagad šis ceļš starp eikaliptiem, kas atgādina priedes.

Bet – palmas, tās stāv te, mani nekur nerauj.

Mēģinu atcerēties tās palmas. Ar tām bija citādi. Krusttēvs kādreiz stāstīja par Nicu. Nedaudz. Viņš mani veda uz operu. Šokolāde viņam līdz vienmēr bija ļoti laba, bet dažreiz tā mazliet bija pievilkusi naftalīna garšu. Tas bija nejauki. Šokolādi viņš arvien iegādājās dažas dienas pirms izrādēm, reizē ar operas ieejas kartēm, un nolika to skapī blakus savām izejamām kakla saitēm, bet skapī garoja pēc naftalīna. Ja, ēdot tādu šokolādi, noskatās un noklausās Lakmē, tad palmas uz skatu kartēm no Nicas sola vairāk nekā tad, kad gana govi viņu pakājē. Tas arī būtu visviens – ganīt govi vai darīt ko citu – mānīšanās ir citā vietā. Tā ir dzīves aicinājumā – tas taisa līkločus un mānās, pilnīgi – vazā aiz deguna.

Un tomēr – bija skaisti vairāk kā pusstundu piekrist viņa muļķībām, kad tas lika iedomāties, ka eikalipti ir priedes un aiz krūmiem ir ezers. Tas bija skaisti, jo beigu beigās – viņš jau vaļsirdīgi atzinās – „Tas ir viss, iedomāties, ka eikalipti ir priedes, vai, ēdot šokolādi ar naftalīna piegaršu, dzirdēt palmu šalkšanu. Tas ir viss…”