Pavasara diena. Debess virs kaimiņu mājas augstās ķieģeļu sienas (labi, ka tanī nav neviena loga) ir tik zila un gluda, kā bija akmens vecā tēva gredzenā. Šis gredzens tālajā promceļā pazuda. Bet viņš parādās atmiņā kā dzīvs, tikai rokā to nevar paņemt. Tā gludums tomēr vēl, pirkstgalos ietvēries, sajūtams. Šis gredzens vairāk kā citi atnāk atmiņā. Viņš bija liels, smags. Palicējiem novēlēts.

.

Vectēvs mira jau sen, liels, lēns vīrs ar niknu sievu – pamāti, kuru neviens nemīlēja. Man arvien kārojās iešmaukties viņu istabā, man pie viņiem bija labi. Kad pamāte taisījās iet uz ciemu vai uz “bodi”, viņa uzģērba garus svārkus (ar “birstenbanti” gar apakšējo malu tāpat kā manai mātei), kas mugurpusē vilkās mazliet pa zemi, kad viņa gāja, un, kad viņa tad svārkus nedaudz pacēla, pieturot tos vienā rokā (kā viņas visas toreiz darīja), tad varēja redzēt viņas apakšsvārku lielās, sarkanās mežģīnes, sauktās špices. Viņas apakšsvārki bija ar “krūzēm un špicēm” kā visiem. Tikai viņai tie bija adīti, no augšas līdz lejai visi ar mazu robiņu līkumu rakstu un lejas malā ar lielajām špicēm. Tāpat līkumainu rakstu, tikai vēl smalkāk adīti, bija viņas roku locītavu sildītāji, izšūti ļoti sīkām, baltām zīlītēm, kam visapkārt bija melnas, lielākas pērlītes, no kurām dažas bija nobirušas un pazudušas.

Viņu neviens nemīlēja. Teica, ka viņa esot ļoti ziņkārīga. Made un Jūle bija tīšām atstājušas bļodiņā dzeltenu iejavu, kas tām bija palikusi pāri no sinepju gatavošanas, lai pamāte, caur lielo virtuvi iedama, ziņkārē iemērktu tur pirkstu un aplaizītu… Tas arī bija viņām tā izdevies, un viņas smējās lielus smieklus par pamātes pukošanos.

Tagad man šķiet, ka tas viss tā varēja notikt tikai tādēļ, ka viņa bija – pamāte (gan ne Madei un Jūlei). Visas pasakas stāsta, ka pamāte nav mīlama. Vecais tēvs bija viņu apprecējis pēc pirmās sievas nāves, kad visi viņu bērni jau bija lieli un mājā no tiem vairs bija tikai mans tēvs. Un tomēr – viņa bija pamāte.

Vecais tēvs ar pamāti dzīvoja viņu istabā, blakām viņu virtuvītei. Viņiem bija savas durvis arī uz āru. Nevienam citam tur bez vajadzības nebija jāiet. Man nebija ne aizliegts, ne ieteikts tur iet. (Mani tur sabarojot ar sāļu gaļu. Tie laikam bija tie “putna kumosi”, ko vecais tēvs man deva un ko es no viņa pirkstiem ar muti notvēru – “kā putns ar savu knābi…”).

Es gāju tur skatīties krāsainās bildes uz vecā tēva lielās lādes vāka, vāka iekšpusē. Tās varēja dabūt redzēt tikai tad, kad vecais tēvs vai pamāte lādē kaut ko meklēja vai reti kādreiz, kad es ļoti lūdzos un saucu – “bildet, bildet!” un es varbūt biju mājas otrā galā par kādiem nedarbiem rāta un noraudājusies.

Bildes bija par velniem un elli – lielāki un mazāki velni tur bija ar sēkumiem un siena dakšām rokās un melni katli ar sarkanām uguns liesmām. Tur bija dažas bildes arī ar eņģeļiem, kuru vidū sēdēja kāds nekustīgs vīrs ar baltu bārzdu, bet tās bildes bija bālas un cietas. Mani pievilka tumšās, krāsainās un kustīgās elles bildes. To skatīšanas brīži bija arvien par īsiem. “Nu diezgan,” vecais tēvs teica un nocēla mani no krēsla, un lādes vāks aizvērās.

Vecais tēvs uzsēdināja mani uz sava ceļgala, un mēs braucām un dziedājām: “Tilla, tilla, buka, buka, ko tu vedi vezumā?” Tā bija gara, nebeidzama dziesma. (Manās iedomās tā sākās un nāca lejā no kaimiņu Augstkalnu elkšņu birzēm aiz mūsu dārza, pāri aiz upes. Stabulētājs ar savu vezumu un mani nāca tur lejā, vieglā saules gaismā…) Dziesmu varēja sākt vienmēr atkal no gala, it kā īsti nepabeigtu, jo viņai bija divējādas beigas: uz jautājumu – “Ko tu vedi vezumā?” varēja dziedāt – “Meitām vedu zīļu rotu, puišiem caunu cepurītes,” vai arī – “Sieviņ’ vedu vezumā, pats tecēju kājiņām, stabulītes taisīdams. Kamēr pats stabulēju, suņi sievu sarējuši…”

Tādas dziesmas beigas nebija īsti labas, un, ja vēl vecais tēvs dziedāja – “Suņi sievu saplēsuši…”, tad arvien bija jāsāk atkal no gala un jādzied par zīļu rotu un caunu cepurītēm, lai arī nekad nebija skaidri saskatāms, kādas ir caunu cepurītes, tas tomēr bija kaut kas labs, un zīļu rota bija kaut kas skaists un mirdzošs.

Vecā tēva istabai bija jauni, nekrāsoti koka griesti. Viņa istaba bija ar logu uz dārzu, uz upes un saules pusi. Griestos laistījās ūdens un saules atspīdumi. Kad es iemetos viņu lielajā gultā un skatījos griestos, tur arī varēja redzēt bildes – uzlīkušas sievas, ar lakatiem apsegušās, it kā pret vēju iedamas, pa dzelteniem ceļiem, gar viļņainiem ūdeņiem. Tās bija zaru zīmes griestu dēļos, visādi izlocītas tumšākas un gaišākas koka šķiedras, bet tas man toreiz bija tikai pa pusei zināms, man tās bija lakatiem segtas sievas no dziesmas – “Vērpu, vērpu, šķeterēju…” Viņas bija it kā bēdu pilnas, ilgi skatāmas, minot – kur viņas gāja? Daža gaiša, priecīgāka, cita tumša, salīkusi.

.

Tagad, man par to domājot, debess logā vēl arvienu ir tikpat spoža un zila kā akmens vecā tēva gredzenā. Es gandrīz neatceros redzējusi gredzenu vecā tēva rokā. Es to atceros no tiem brīžiem, kad tas tika pārcilāts līdz ar citiem ģimenes vairs nelietotiem, bet vēl glabājamiem dārgumiem, sīkiem zeltiem, sudrabiem, kur par katru bija zināms tā stāsts. Lielais zelta gredzens ar zilo akmeni bija vecā tēva atstātais gredzens…

Ar laiku tas vairāk atgādināja, apvienoja sevī atmiņas par citiem vīriem – krusttēviem, onkuļiem, ciemiņiem ar zelta ķēdēm pār vēderiem, ar smagiem, apaļiem pulksteņiem vestes kabatās un omulīgiem smiekliem, jo tās bija svētdienas un svētku dienas, kad viņi smējās un vilka pulksteņus no vestes kabatām ar neveikliem, cietiem, sastrādātiem pirkstiem un teica: “Nav jau zelta, tik jaunzelta…” Un es sūcu viņu atvestās konfektes… Krustmātes ķēra un ķircināja mani: “Nu gan tev vairs pusdienas negaršos, bet mums būs stirnas cepetis un ābolu ķīselis…”

Vecā tēva gredzens ar debeszilo akmeni ceļojot pazuda. Varbūt tas labi – ko tas būtu mētājies šai svešajā pasaulē? Tas pazuda līdz ar savu pasauli. Bet man tas vēl pieder. Un man pieder tie visi tālie ceļi, režģu režģiem ietie. Es esmu – šie mītie, ietie ceļi. Es esmu šī zeme no turienes līdz šejienei; ar robežām, pilsētām un kapiem, cilvēku un viņu gredzenu un pulksteņu kapiem. Dienas un svētdienas iet pāri ar cietām, zilām debesīm. Gredzeni tiek atdāvināti, tie ir jānovelk, dzīvojot kļūst par maziem. Nokrīt, pazūd. Vēl daži paliek un spīd vēl citās, jaunās rokās. Lai spīd. Lai iet vēl garus ceļus. Varbūt uz vecā tēva zemi. Tiem daudz jaunu dienu…