Uz galda ir vaska svece. Ziemsvētkiem. Liela vaska svece, smaila kā baznīcas tornis. Blakām tai ovāls stikla trauks ar ūdeni un dažām zaļām papardēm no dārza. Papardes pie sveces ir kā koki pie baznīcas. Baznīca un ezers, ovāls spulgojošs ūdens un koki…
No skolas mēs gājām pavasarī kaut kur staigāt. Uz kalnu. Uz Mīlestības graviņu. Uz kapsētu. Uz baznīcas ezeru aiz kapsētas.
Reiz Arturs man prasīja: “Vai tu esi bijusi pie baznīcas ezera? Tur ir skaisti, tur var peldēties.” Un es gāju ar meitenēm uz baznīcas ezeru. Reiz mēs peldējāmies, un zēni, atpeldējuši (zem ūdens!) no otras ezera malas, izbāza galvas pēkšņi virs ūdens, turpat starp stiebriem un skalbēm. Un mēs kliegdamas izskrējām krastā. Tikai Hermīne, drošā, gāja atpakaļ ūdenī un bārās uz zēniem, šļakstināja tiem ūdeni acīs, līdz tie pazuda atkal zem ūdens.
Bet mēs vairs negājām ūdenī. Tikai Hermīne, drošā – viņai tas nekas, sīkai, tievai, ar garām sarkanām bizēm, sataisīt dusmīgu seju un iet zēniem virsū ar ūdeni, viņai tas nekas, sakaunināt muļķu puikas. Vismazākais jau arī tas bija, kas bija pielīdis vistuvāk. Par to mums nevienai nekas. Bet citi blūkšķinājās turpat tālāk starp stiebriem. Tā bija tāda izbaidīta peldēšanās baznīcas ezerā, it kā tas būtu pavisam cits ezers, ne tas ļoti skaistais, par kuru bija stāstījis Arturs. Tas gandrīz palika kā tāds nekad neatrasts, neredzēts, ne tas, no kura mūs izdzina nejaukie zēni. Varbūt Arturs arī bija starp tiem? Vai tas nebija viņš, kas vēlāk jautri nosmējās, kad Hermīne un mēs citas arī žēlojāmies par šo notikumu. Viņš tikai vēl noteica, ka nevajadzējis skriet krastā, bet līst dziļāk ūdenī, tad mūs plikas neviens nebūtu redzējis. Tā gan, bet palikt ūdenī zēnu tuvumā nebūtu bijis iespējams. Zēnu ķircināšanās mūs skartu tad vēl vairāk. Prātīgā Hermīne ar savu lietišķo sievietes bāršanos mūs paglāba.
Hermīne, garām sarkanām bizēm, dažreiz tās viņai ap galvu saritinātas, citreiz pār pleciem un muguru slīdēdamas, atmetamas ar ierastu rokas vēzienu savā vietā, no kuras tās drīz tūlīt izraisās. Hermīne, lielām zilām acīm, mazliet sakniebtu mazu muti, smailu zodiņu un sārtiem vaigiem, arvien stipri sarkstošiem vaigiem un arī pār visu seju un kaklu; neliela, veikla, viegla un kaut kā lietišķi sievišķīga, laba matemātiķe. Es viņu labi atceros, redzu, dzirdu. Bet viņa nebija mana draudzene. Mana draudzene bija jaunā, bērnišķīgā Alise. Mēs vienmēr sēdējām pirmajā solā, labas, paklausīgas, bet arī šaudīgas, nemierīgas, ātras – pa visu skolu! Hermīne arvien sēdēja pēdējā solā. Pēdējā gadā, kad es sēdēju ar Olgu, vai Hermīne nesēdēja ar Alisi turpat man labā pusē, ieliņas otrā malā? Vai es to nevaru atcerēties? Tomēr – jā.
Ak, Alise, Alise! Un – ak, es, es! Es, kas tur raudāju skaļi un saraudināju visu klasi, kad Jānis Āboliņš pēdējā literatūras stundā, no mums atvadīdamies, sniedza mums katrai roku un teica kādu dzejas rindu, man pirmai pirmajā solā: “Mirdzi kā zvaigzne tu naksniņā”, un es nokritu kā pļauta solā atpakaļ un raudāju, raudāju, neredzot neko vairs citu, tik jūtot, ka skolotājs iet caur visu klasi, sakot dzeju rindas, un visa klase raud, elso kā kādā kopējā vilnī.
Un ārā ir pavasaris. Zāles un puķes nāk klēpjiem no zemes ārā, vīst pusdienas saulē, vīst rokās. Latviešu valodas skolotājam, tam pašam Jānim Āboliņam, mēs ar Alisi sameklējām, saplūcām un pasniedzām kreimenes, divas vien iegājām pie viņa skolotāju istabā. Vera vēlāk mums pārmeta – kas tā par smieklīgu uzvešanos, divām vien iet un pasniegt skolotājam puķes. Tas būtu bijis jādara tikai visas klases vārdā. Mēs par to nebijām domājušas – pavasaris bija un puķes bija, un mēs gribējām mūsu mīlētajam skolotājam dot puķes. (Šķiršanās uz mūžu bija tuvu.) Mēs aizskrējām, aizgājām pa dzelzceļa sliedēm, pāri pļavām uz tālo Smeceres silu, sameklējām kreimenes. Kā tā varētu būt kāda apdomāta – izlekšana? Visi eksāmeni jau bija beigušies, mēs neko ar to sev vairs nebūtu varējušas nopelnīt, ja arī mēs tā būtu domājušas, kā mums to pārmeta. Iebojāja tas mazliet mūsu došanas prieku, bet ne daudz. Prieks bija liels.
Dienas, siltās saules dienas. Un pirmā lielā šķiršanās. Skolas laiks galā.
.
Šai brīdī (tālu, tālu no tā) es varu mazliet tur vēl iesniegties putekļainajā skolas priekšnamā, mazliet pieelpotā, mazliet no pavasara piedvašotā skolā, pie skolotāju istabas brūni krāsotajām koka durvīm, kur apkārt saules pilnas pēcpusdienā tukšās klases. Bet tā ir trausla pils. Nedrīkst par daudz intensīvi domāt par to, par viņas durvīm, kāpnēm, izmīdītām vecām grīdām, nedrīkst mēģināt atcerēties, drīkst tikai viegli ļaut atmiņām pavērties, atvizēt, cik tās to var. Patiesi, viss ir diezgan noslēgts, tikai dažas ainas var izstaigāt atkārtoti, viss ir diezgan noslēgts, daudzās stundas un dienas un gadi aizsegušies, kaut kur noguluši, tikai atsevišķi brīži un ainas atveras, dzīvo. Es tās netraucēju bieži. Tagad ir Ziemassvētki tuvu, pēc pāris dienām, un svece galdā blakām mirdzošam stikla traukam rādās kā baznīca ar ezeru.
Un tur bija baznīcas ezers, aiz kapsētas. Viss bija pilns puķu.
