Manas bērnības, jaunības upe, ar sauli, ar puķu pļavām kur viegli grimt soļiem, Tu esot aizdambēta, lēna, pilna dūņu plūdiem, neiznesamiem ūdeņiem smagiem. Mana drošā, saulainā upe, es saucu pie svešām durvīm – mana upe, mana īstenā upe, pēc sudrabainiem paliem bij pilna vasaras mākoņiem, nu – atdota dūņainiem ūdeņiem smagiem.
