Tur, toreiz,
visapkārt stāvēja baltas kolonnas un
lejā spēlējās bērni, brauca tramvaji, gāja cilvēki.
Kolonnas bija pie Operas nama,
pie nacionālā teātra, pie tiesas nama.
Bija Pētera baznīcas tornis, Pulvera tornis.
Basteja kalns. Grīziņa kalns. (Tas tālu ārā,
tur jābrauc ar tramvaju.)
Bija Vērmaņa dārzs, Strēlnieku dārzs,
(mēs rakstījām celiņu smiltīs
ar puķu kātiem, ar ceriņu zariem),
un kanāla malas apstādījumi visgarām ar tiltiņiem.
Doma baznīca. Pils. Un Daugavmala.

Bija skaisti tur, vecpilsētā,
kad Daugavmalā bija tirgus –
Daugavmalas tirdziņš. Biezs, smirdīgs, kustīgs,
ar zivīm, reņģēm, barankām.
Āriņš cienīja barankas, jokodamies
uzkāra man virteni kaklā, un mēs gājām
meklēt Svēto Kristapu, bet aizmaldījāmies citur.
Barankas bija mazi vai lielāki,
apaļi, trausli ūdens kliņģerīši,
savērti sausā zāļu šķiedrā, (teica – džutā),
savērti džutā, tāpat kā reņģes.
Āriņš cienīja arī reņģes. Viņš mīlēja
klejot Daugavmalas tirdziņā (no Akadēmijas nākot).
Puķu pārdevējas sēdēja rindām
gar ietves malām ar saviem raibiem,
smaržīgiem groziem. Āriņš mīlēja
nopirkt puķes.
Bet arvien – nebija naudas.
Nauda bija jātaupa operas biļetei.