Prozas profili. Latviešu proza svešumā. Sakārtojis Teodors Zeltiņš, 1964. Grāmatu Draugs.
ERNA ĶIKURE
Īstā vārdā Erna Bērziņa-Dzelme, dzimusi 1906. g. 4. oktobrī Ļaudonas pag. Ķikuros. Darbi: dzejoļi periodikā un antoloģijā Dzejas un sejas; stāstu kr.: Mūsu kaimiņš.
Viesnīciņa Lalaila ielā.
Tas varbūt bija ieliņas nosaukums, kas tik ļoti iedzīvināja viņa iztēli, kad viņš ar draugiem tur nejauši bija apstājies pavadīt nedēļas nogali. Viesnīciņa Lalaila ielā! Tā bija kā kāda Šveices viesnīciņa. Pa logiem redzēja kalnus. Viss bija vienkāršs, vecs, vientulīgs, ļoti tīrs, ļoti kluss. Viņš aizrakstīja tā viņai. Tur varētu pavadīt daļu atvaļinājuma, atpūsties. Justies citādi kā mūžam vienādā, bezstila Austrālijā. Protams, viņš nedomāja, ka viņa to ņems nopietni. Viņi daudzreiz bija norunājuši satikties, te Olimpiskās spēlēs, te Kultūras dienās, – nekad nekas nebija iznācis.
Viņi apmainījās vēstulēm jau seši gadi. Tādas dīvainas lietas slepeni notika šinī modernā laikā.
Viņi abi bija pa pusei atraitņi – viņam tikko apprecēta sieva palikusi Latvijā, par kuŗu vēl arvien nebija ziņu, viņai iecerētais pazudis karā bez vēsts. Te viņi dzīvoja katrs savā šīs nederīgās salas malā. Sarakstīšanās bija sākusies nejauši, pārsūtot kādus oficiālus papīrus. Viņi bija redzējušies tikai reizi dzīvē, bēgļu gaitu sākumā – arī oficiālu papīru lietā. Maz ticams, ka satiekoties tie viens otru pazītu. Sarakstes sākumā viņiem nebija nekādas intereses vienam par otru. Kopīgas bija tikai smagās atmiņas par kādu dienu, dzimteni atstājot. Varbūt tas vēstulēs bija atraisījis vaļsirdīgu vārdu plūdus un vēlāk pieķeršanos. Vēstulēs viņi viens otram tagad aizpildīja, tā sakot, ģimenes vietu. Šo un to dzīve deva abiem, un to varēja vieglāk ņemt un nesaudzīgāk aizmest, kad bija viens, kam nopietni izkratīt sirdi.
Laiku pa laikam viņu vēstulēs ieviesās romantika, bet kaut kā – tas nekad negadījās abiem reizē. Kad viens bija iesilis un atmaidzis un rakstīja, ka saņemtās vēstules nēsājot līdz neatvērtas, lai ilgāk baudītu kārdinātāju prieku, tad otrs tanī pat laikā pie vēstulēm bija tikai pavirši, jo tuvāk bija gadījies kas tveramāks (sirds arvien ir steidzīga sākt spēles pāri tuvākā dārza sētai…)
Tā viņam patlaban, vietēju apstākļu dēļ, ļoti skaisti šķita sarkani mati, bet viņa līdz uz Lalaila ielas viesnīciņu bija paņēmusi vīnsarkanas dzijas kamolus, jo ilgāku laiku jau spožākās krāsas viņas dzīvei deva kāda melnmataina galva, baltas krekla piedurknes un vīnsarkans džemperis. Viņai bija nodomā adīt kaut ko apjūsmotajam melnmatim, tikai – neviena krāsa nelikās tik skaista kā tā, kādā staigāja viņš, bet adīt viņa gribēja kaut ko tādēļ vien, ka bija liela adītāja.
Jā, šoreiz uz norunāto satikšanos viņi abi, Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze, ieradās brīvu un nepiespiestu prātu. Viņi sēdēja mazās Lalaila ieliņas mazajā viesnīciņā un ēda auna cepeti ar zaļām pupiņām, dzeltenu ķirbju un baltu kartupeļu biezeni. Šķīvji bija glīti un krāsaini nokrauti, uz rūtota galdauta vēl savukārt rindojās krāsainas tomātu un citu mērču pudeles.
Viesnīcas zēns, tas pats, kas atvēra durvis, saņēma somas, ierādīja istabas, tagad ar baltu dvielīti spēlēdamies, tikai ieraduma pēc jautāja – „Tēju?…” Un jau slīdēja prom, lai to atnestu, kad Ozoliņa kungs teica – „Kafiju!”
„Jā,” puika atsaucās. Viņš vienmēr teica – jā. Teikt nē vienmēr varēja vēlāk.
Kafiju, protams, varēja dabūt. Bet par visu to, ko kāds prasīja negaidītu, zēns pats uz savu galvu veda savus norēķinus. Svilpodams viņš šo pāri sāka paturēt acīs. Vienmēr bija klāt kā nagla, tikko izskatījās, ka viņš varētu būt noderīgs.
Pa mazās ēdamistabas augstajiem, šaurajiem logiem, cik to kruzuļainie priekškari atļāva, varēja redzēt brūnganas, tad zaļganas un zilganas augstienes, tālāk kalnus.
„Vai jums neliekas, ka mēs esam Šveicē?” Ozoliņa kungs jūsmīgi teica. Un Zīles jaunkundze tāpat piekrita, kaut gan viņa nebija bijusi Šveicē. Viņas krustēvs savās jaunības dienās bija bijis Šveicē, no turienes viņam bija liela bilde, skaistas sievietes palielināta fotogrāfija, tā karājās virs klavierēm pie sienas, kur viņai, mazai meitenei, bez žēlastības vajadzēja vingrināties – Priecīgo zemnieku; viņa nemaz nebija priecīga, aiz dusmām necēla acis uz augšu uz skaisto sievieti – viņa negribēja dabūt tādus bērnus kā tā, bet no kalpones Amildas viņa zināja, ka dabū tādus bērnus, uz kādām bildēm skatās… Zīles jaunkundze to atceroties smaidīja, viņa gandrīz būtu varējusi skaļi smieties, bet tikai daiļi piesarka – viņa tik labi atcerējās, cik skaista bija bilde virs klavierēm…
Nē, tiešām, šī satikšanās bija noritējusi ļoti mierīgi un patīkami, bez lieka samulsuma. Zīles jaunkundzei par to gādāja vīnsarkanais džemperis, Ozoliņa kungam kāda atmiņa par Šveici, ko savukārt atsvaidzināja kāda sarkanmataina galva, ko viņš tomēr nebij aicinājis uz viesnīciņu Lalaila ielā… Tur nekas labs nebūtu varējis iznākt.
Ozoliņa kungs runāja par Šveici, Zīles jaunkundze domāja par Portugāli – tas, ar melnmataino galvu un vīnsarkano džemperi bij portugāļu izcelsmes. Viņš bija precējies, protams, gan nelaimīgi, bet tomēr – tur nekas nevarēja iznākt…
Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze apskatīja viens otru tā, kā šad tad, pēc gadiem, apskata pats savu sievu vai vīru, ko tāpat kā savas mājas durvju rokturi nav šo laiku redzējis, un ir mazliet aizkustināts un izbrīnīts. Viņam patika viņas pleci, modernā maigā adījumā, viņai patika viņa rokas, kas mierīgi gulēja uz galda malas, juzdamās mājīgi ogļu pelēkā uzvalka piedurknēs.
Izzobojuši un apēduši jēru ar pupiņām, viņi devās pastaigās pa apkārtni. Bija oktobŗa mēnesis – pavasaris. Ceļmalas krūmi bija pilni putnu ķērkšanas, smiešanās, svilpšanas, zvanīšanas. Vējš dažubrīd atnesa dūmu rūgtumu no meždegām. Kas to pazina kā Austrālijas pavasaŗa zīmi, tam šī siltā smarža lika sirdij salekties un ķermenim nogurt nojautās kā ziemeļos kūstoša ledus smarža mežā. Bet divus mazās viesnīciņas viesus tā nemodināja, jo bija tiem sveša.
„Te nav pavasaŗa,” Ozoliņa kungs skumji teica, iedams Zīles jaunkundzei aiz muguras, pa šauru ūdens izgrauztu meža ceļu, kas atgādināja izsīkušu strauta gultni. „Mūžīga vasara, karsta un sausa, vai slapja un auksta… Mūžīga zaļošana, skumja kā mūžīgā nāve…”
„Te nav pļavu ar ziediem,” viņš nerimās, „tikai ganības – paddok, paddok…”
Nezin, kā tas ir Portugālē, Zīles jaunkundze pie sevis domāja, tur arī laikam nebija ne īstas ziemas, ne īsta pavasaŗa. Viņa vienmēr vēl kavējās pie sava portugāļa. Bet par Portugāli gan arī viņš neko nezināja – viņš jau bija dzimis Austrālijā, tikai melnie mati un vārds no turienes… Viņa kāri ieelpoja saldo, smago smaržu un nezināja, no kurienes tā nāca.
Tā nāca no augšas, cilvēku acīm slēptas pret debesīm ziedēja lielo eikaliptu galotnes, sirmas un varenas, cilvēku roku un acu neskartas.
„Jūsu mati te zaļajos zaros izskatās sarkani – ” Ozoliņa kungs teica, un Zīles jaunkundze no viņa balss dzirdēja, ka tas viņam pa prātam. Bet viņas mati nebija sarkani, tikai gaiši brūni, mazliet piekrāsoti.
Atgriezušies viesnīciņā, viņi aizgāja katrs savā istabā dažas stundas atpūsties, lai ar svaigumu ķermeņos un domās satiktos pie vakariņām. Vajadzēja baudīt labā stilā šo mazo nabaga atvaļinājumu.
Savā istabā nonākusi, Zīles jaunkundze tūlīt pasauca viesnīcas zēnu, iedeva tam labu dzeŗam naudu un aizsūtīja to uz aptieku. Vēlāk tā atnestās paciņas saturu viņa izbēra mazgājamā bļodā un skaloja tur savus matus – Ticiāna sarkanā.
Viņa gribēja iepriecināt Ozoliņa kungu.
Arī Ozoliņa kungs pasauca viesnīcas zēnu – viņš vēlējās pulksteni savā istabā. Vislabāk kaut ko ļoti vecu, kas skaļi tikšķ un zvana stundas, vai arī modinātāju, kas spēlē vai kūko. Vecā viesnīcā kaut kas tāds varbūt bija atrodams. Ar pulksteņa tikšķēšanu atpūtas stundās Ozoliņa kungs vēlējās sapņot par Šveici, tur viņš reiz bija laimīgs bijis ar sarkaniem matiem, un tai, kuŗu viņš neaicināja uz Lalaila viesnīciņu, arī mati dega sarkani, par daudz dega.
„Pulksteni, kas zvana vai spēlē, vai kūko…” viņš skaidroja puikam.
„Jā,” puika teica. Viņš vienmēr teica – jā.
Kaut kur jāsameklē viņš domāja, pa kāpnēm lejā skrienot. Kaut pulksteņu veikalā, ja ne citur. Ar tiem te derēja sadzīvot. Tie dzīvoja mākoņos un kaisīja naudu, to vajadzēja mācēt uzlasīt.
Vēl pirms vakariņām viņš ienesa Ozoliņa kungam vecu modinātāju, četrstūrainu, kā mazu skapīti. Iet tas lāga negāja, bet ja nolika uz viena sāna un šad tad sakratīja, tas kā nekā tikšķēja un varēja nospēlēt Zilās Donavas piekto valsi. Brīnišķīgs. Ar dzeguzi viņš nevarot dabūt, puika teica, bet tādu, kas zvana stundas, viņš atnesīšot rītu. Noskriedams pa kāpnēm, zēns vienā rokā čaukstināja naudas zīmi, ar otru sita knipjus pār galvu. Viņam pašam vislabāk patika elektriskie pulksteņi, tādi kā jaunajā bankā, kur sekunžu rādītājs plūda kā straume. Pametot acis uz tādu, skaidri jūti, kas notiek – dzīve plūst! Lielā dzīve plūst! Zem tāda pulksteņa viņš reiz strādās, varbūt pats savā viesnīcas zālē, kur ļaudis ieairējas ar pleciem, galvas nepagriezdami, somas ieslīd un aizslīd aiz tiem.
Pie vakariņu galda Zīles jaunkundze apsēdās kā pats pārsteigums – melnā kleitiņā ar zaļa pērlīšu papagaili pie krūtīm. Nekā cita zaļa viņa nebija varējusi sameklēt matu krāsas ielīksmošanai – un pietika.
„Kafiju?” zēns apķērīgi teica.
„Vīnu!” Ozoliņa kungs pavēlēja.
„Vai jums ir īsts Portugāles ports?” Zīles jaunkundze droši piebilda un sagrozījās krēslā tik koķeti, ka Ozoliņa kungs ieplēta acis, kas jau tā bija platas par viņas matu un papagailīša saskaņu.
„Jā,” zēns attrauca, viņš vienmēr teica jā, bet tagad viņš diezgan domīgs cilāja atrodamo pudeļu krājumu. Tad viņš izsita gaisā pāris knipjus un sāka rakāties citā plauktā. „Portugāles sardīnes,” viņš lasīja un veikli izķēra dažas kastītes. Pietiekami lielas un pietiekami greznas etiķetes papīris no tām nonāca viegli, un ne pārāk grūti to bija pielipināt kādai pudelei, sarkana, šaura papīra strēmele pārlipa vēl pāri ‘sardīnēm’ un atstāja visā godībā ‘Portugāli”.
Ja to portu būtu teicis viņš, zēns nebūtu bijis gluži tik drošs, bet to teica viņa. Gan izies labi! Viņš pats manīsies ieliet un pudeli daudz no rokām neizlaidīs…
Un izgāja labi. Ozoliņa kungs skatījās sarkanos matos, un viņi abi dzēra Portugāles vīnu. Tanī ir tik daudz saules…
Viņi pavadīja brīnišķīgu nedēļu. Viesnīciņa bija tīra, zēns katru pēcpusdienu nomainīja rūtotos galdautiņus pret baltiem, lai tie būtu svinīgāki vakaram, un izmeklēja radio mūziku, noklusinot pēdējos grāvējus. Citu viesu bija maz, ienāca un izgāja tikai daži veci pāri un novītušas dāmas ar zīda rozēm uz galvām.
Laiks kļuva arvien maigāks, tikai dienas vidus bija vējains, rīti un vakari bija rāmi un skaisti. Tad Ozoliņa kungs ar Zīles jaunkundzi klejoja mežā un kalnos, bet pusdienas laikos sēdēja kopējā verandā, kur Zīles jaunkundze iznesa arī savu adīkli, tas deva ļoti mājīgu jušanos. Dziju viņa tomēr bija paspējusi jau pārmainīt pret zirņu zaļu. Arī porta vietā viņi dzēra vermutu, cik nu viņi vispār to dzēra. Tikai par Šveici un Portugāli viņi vēl runāja, jo bija tā saulē iedeguši, ka būtu prieks bijis apgrozīties lepnākās pasaules atpūtas vietās. Bet te jau tāda nekā nebija.
Pēdējā viesošanās diena, tāpat kā visas pārējās, bija saulaina, tikai ļoti vējaina, un kalnu nogāzēs, kur izdedzināja krūmus gar augļu dārziem, uguns bija izlauzusies mežos un izcēlies lielāks ugunsgrēks.
Ozoliņa kungs ar Zīles jaunkundzi ceļu uz staciju gribēja vēl nosoļot kājām, zēns viņu mantas varēja aizvest viens vecajā viesnīcas Holdenī.
Bet viņš gribēja vēl reiz būt pakalpīgs: „Vai jūs tiešām negribat braukt?” viņš tiepās. „Es jūs aizvedīšu tur gar degošo kalnu! Tur ir ko redzēt! O, mamma mia! O, bambino!” viņš iespaidīgi sauca. Viņš bija itālis, tikai gaišmatis; parasti tas viņam nāca par labu, kad viņš viesiem pienesa tēju un aukstās dienās karstus čipus, tikai tagad viņš būtu vēlējies būt tumšs, būtu jau sen uzdevies par spāni, ja ne tieši portugāli un izdabūjis vēl kādu šiliņu vairāk.
Viņi brauca zēnam līdz. Uz degošo kalnu.
Pie kalna nogāzes viņi izkāpa, jo policija liedza tālāk braukt, liesmas gāja pāri ceļam.
Viņi stāvēja citu vērotāju vidū, kas bija tur apkārt bažīgām sejām. Vajadzēja atkāpties pa solim, tikko kādā kokā no jauna ierūcās liesmas, uzdrāzdamies līdz galotnēm, izmezdamas dūmu mutuļus un degošu lapu mākoņus, kas pamazām melnas un vieglas kļūdamas, lidoja tālu. Policijas mašīnai blakus stāvēja kāda smagā mašīna, no kuras sievietes dalīja karstas tējas krūzītes, un vīru rokas, melnas kā pagales, saplosītās kreklu piedurknēs, tās kāri izrāva, un sviedrainas sejas, ar nosvilušām skropstīm un matu šķipsnām, kāri noliecās un dzēra karsto tēju, biezu, stipru kā kafiju ar pienu. Tāds bija te likums, un tā bija labi – jo karsts no ārpuses, jo karstu vajadzēja ņemt iekšā, lai turētos līdzsvarā.
„Jums labāk ir griezties atpakaļ,” policists laipni teica vērotājiem, „uguns ir savaldīta, bet ceļš vēl nav drošs braukšanai.”
Mājās devās arī daļa meža dzēsēju, atstājot tikai dažus cilvēkus un policiju. Ozoliņa kungs un Zīles jaunkundze griezās iešanai, un tiem bija tā, it kā vēl būtu jākavējas; it kā būtu kas vēl jāredz un jāizprot. Viņi atlaida zēnu ar veco Holdeni un viņu mantām.
„Brauksim ar nākošo vilcienu,” Ozoliņa kungs teica, un vilcinādamies un dzeltenās ēnās sev priekšā uz ceļa lūkodamies, viņi klusēdami sāka iet. Ozoliņa kungs noņēma melnu, sadegušu lapu no Zīles jaunkundzes pleca, ko mīksti sedza jaunais, maigi zaļais džemperis, un uzlika tur savu roku. Cik daudz ir vienā sievietē, viņš domāja, tagad viņas mati bija pieticīgi brūni, un kustības nebija koķetas, bet viņas mierā bija tomēr slēpts kāds nemiers, kad pēkšņi viņa apstājās un vēlreiz pagriezās pret uguns postīto mežu.
„Ozoliņa kungs,” viņa tad noteiktā balsī iesāka, „tie nav nekādi Šveices kalni. Un mūsu viesnīciņa Lalaila ielā nebija nekāda Šveices ciema viesnīciņa, kādu mēs to gribējām redzēt un mīlēt. Te ir Austrālija. Vai mēs… vai jūs pazīstat Austrāliju? Šīs dzeltenās, maigās ēnas uz ceļa – no dūmiem? Dūmu rūgtums ar ziedu un lapu garšu – tas ir pavasaris. Cilvēki ar apsvilušām uzacīm, bēgošas čūskas un lizetes – tā ir Austrālija. Kad mēs reiz nokļūsim mājās, vai mēs… vai jūs kaut ko zināsit patiesu pastāstīt par šejieni, kā jūs zināt par Šveici? Šīs ugunis un saule, kas visu sadedzina, un viss ataug un ataug…” Viņa apklusa, bet neatkāpās no Ozoliņa kunga. Viņi abi raudzījās zemē ar ēnām, ar dūmiem, ar lapu plēnēm, kas krita kā lēns lietus. Bet eikalipti smaržoja cauri dūmiem. Ozoliņa kungs no jauna uzlika roku Zīles jaunkundzes plecam un satvēra to cieši. Viņas mati bija tik brūni… Viņš pagrieza viņu prom no meža, un soli solī viņi sāka iet.
„Jūs paņēmāt tikai pusi atvaļinājuma, vai nē?” Ozoliņa kungs teica, „brauksim otru pusi karavānē, prom, visapkārt. Pašā karstajā laikā…”
Zīles jaunkundze vilcinājās tikai tik daudz, lai kaut cik noslēptu aizsmakumu balsī, tad iesmējās: „Es nezinu, vai karavānē, bet pašā karstajā laikā gan!…”
********************
Sakārtotāja piezīmes
Šī antoloģija sakārtota pēc tā paša principa kā ‘Dzejas un sejas’, ļaujot katram autoram pašam izvēlēties iespiežamo darbu. Tāpēc ‘Proza profilos’ ir tikai dzīvo rakstnieku trimdā sacerētie darbi, un antoloģijas iespiešanas laikā mirušā rakstnieka Valdemāra Kārkliņa novele arī ir paša autora izvēlēta.
Lai dotu kaut cik aptuvenu ieskatu latviešu prozas svešumā vispārējā caurmēra līmenī, antoloģijā uzņemts krietni liels skaits rakstnieku, kas sakārtotājam šķituši kaut kā raksturīgi savas paaudzes vai kāda mūsu stāstniecības novirziena pārstāvji. Šis skaits būtu varējis būt vēl lielāks, ja to neierobežotu antoloģijas iepriekš noteiktais apjoms. Tāpēc ne viens vien autors palicis ārpusē tikai tīri technisku iemeslu dēļ.
1964. g. februārī.
SATURA RĀDĪTĀJS
Ernests Aistars – Dūju dēļ
Edgars Ardenss – Salaksta ezera mistērija
Tālivaldis Dangavs – Patētiskā novele
Alfreds Dziļums – Rožainais pulkstenis
Anšlavs Eglītis – ‘Bestsellers’
Pēteris Ērmanis – Sajukušie gadi
Dzintars Freimanis – Mājās
Eduards Freimanis – Klinšu kalna lauma
Irma Grebzde – Plūdi
Indra Gubiņa – Par gabalu maizes
Andrejs Irbe – Vienīgā vieta
Gunars Janovskis – Bez ceļa
Oskars Kalējs – Māla pīlītes
Nikolajs Kalniņš – Papēdis
Valdemārs Kārkliņš – Aukstā baltā istaba
Pāvils Klāns – Pēdējā diena ar Johanu
Jānis Klāvsons – Māra
Jānis Klīdzējs – Pie kalna auga bērzs
Margarita Kovaļevska – Raganas piezīmes
Valdemārs Kroders – Mellūžu vilcienā
Kārlis Ķezbers – Tunelis
Erna Ķikure – Viesnīciņa Lalaila ielā
Ilona Leimane – Mēris
Knuts Lesiņš – Liepziedā
Vilis Lesiņš – Vēstule mātei
Rita Liepa – Nekrologs dzejnieka istabai
Zenta Mauriņa – Melnās sievietes stāsts
Edvins Mednis – Pret jātniekiem