Personas: Estragons Vladimirs Lukijs Pozzo Zēns
Pirmais cēliens
(Lauku ceļš. Koks. Vakars. Estragons sēd uz zemes, mēģina novilkt zābaku ar abām rokām, pūzdams. Nomocījies apstājas. Elsodams atpūšas. Sāk atkal no gala to pašu. Nāk Vladimirs.)
Estr. (pamezdams vilkšanu) Nekā!
Vlad. (tuvodamies sīkiem, stīviem soļiem, kājas ieplētis) Kad es tā sāku domāt… (sastingst mierā) cik ilgi jau neesmu sev teicis — Vladimir, esi prātīgs. Tu vēl neesi visu izmēģinājis. Un es sāku atkal no gala. (aizmirstas, domādams par savu cīņu. Uz Estragonu) Te tu atkal esi!
Estr. Tu domā?
Vlad. Priecājos tevi atkal redzēt! Domāju ka esi aizgājis uz visiem laikiem.
Estr. Es arī.
Vlad. Kā svinēsim šo atkalredzēšanos? (domā) Nu, celies, lai tevi apkampju! (dod roku Estr.)
Estr. Gan jau, gan. (neziņā, apjucis) (klusums)
Vlad. (atsalis) Varbūt drīkst zināt, kur kungs pavadījis nakti?
Estr. Grāvī.
Vlad. (aizkustināts) Grāvī! Kur?
Estr. (nekustīgi, bez žesta) Tur.
Vlad. Un tevi nesita?
Estr. Jā, sita… Nedaudz.
Vlad. Vienmēr tie paši?
Estr. Tie paši? Es nezinu. (klusums)
Vlad. Kad es tā padomāju… visus šos gadus… ko tu būtu iesācis bez manis… (noteikti) Nekas vairāk kā kaulu čupiņa tu tagad būtu. Tur nav divu domu.
Estr. (tiepīgi) Un tad?
Vald. (pārņemts) Tas ir par daudz vienam cilvēkam. (dzīvi) No otras puses, jāsaka, ko tur vairs bēdāt. Par to vajadzēja domāt miljonu gadus atpakaļ… ap tūkstot deviņsimto.
Estr. Pietiek. Palīdzi man novilkt to draņķi.
Estr. Roku rokā būtu varējuši mesties lejā no Eifeļa torņa, kā paši pirmie. Mums toreiz bij drosme. Tagad par vēlu. Mums neļautu pat kāpt. (Estragons cīnās ap savu zābaku.) Ko tu tur dari?
Estr. Velku nost zābaku. Vai tev tas nekad nav atgadījies?
Vlad. Cik reizes es tev to neesmu teicis, ka zābaki jāauj nost katru dienu. Būtu labāk, ja tu mani klausītu.
Estr. (žēli) Palīdzi man!
Vald. Vai tev sāp?
Estr. Sāp! Viņš man prasa vai man sāp!
Vlad. (iekarsis) Tikai tu tas cietējs! Par mani nekas! Es gribētu redzēt ko tu teiktu manā vietā. Atradis ko jaunu.
Estr. Vai tev sāp?
Vlad. Sāp? Viņš man prasa vai man sāp?
Estr. (rādīdams ar pirkstu) Tādēļ nav jāstaigā ar vaļā biksēm.
Vlad. (pieliekdamies) Pareizi. (aizpogājas) Nekad nekļūsti nevērīgs pret dzīves sīkumiem.
Estr. Ko citu lai tev teic, tu vienmēr gaidi līdz pēdējam brīdim.
Vlad. (sapņaini) Pēdējais brīdis… (viņš domā) Ilgi gaidīts – labs būs. Kas to teica?
Estr. Vai tu man nepalīdzēsi?
Vlad. Dažreiz es jūtu, tas tomēr tuvojas. Un tad kļūst savādi, jocīgi. (viņš noņem cepuri, skatās iekšā, tausta ar roku, izkrata to, uzliek atkal galvā) Kā to pateikt? Tā – viegli un tanī pat laikā… (meklē vārdu)… baigi. (ar uzsvaru) Bai-igi. (viņš atkal noņem cepuri, skatās iekšā) Savādi… (viņš sit uz cepures itkā gribēdams kaut ko izkratīt, skatās iekšā, uzliek no jauna to galvā) Galu galā…
(Estr. ar lielām pūlēm beidzot ir novilcis zābaku. Viņš skatās tanī iekšā, iebāž roku, apgriež otrādi, izkrata, meklē zemē, vai kaut kas nav izkritis, liek no jauna roku zābakā, skatīdamies neredzīgām acīm)
Vlad. Nu kas ir?
Estr. Nekas.
Vlad. Parādi.
Estr. Tur nav ko rādīt.
Vlad. Tad mēģini atkal uzvilkt.
Estr. (apskatījis savu kāju) Jāļauj tai mazliet pavēdināties.
Vlad. Te nu bij vīrs, sodās par zābaku, kur kāja vainīga. (viņš vēl reiz noņem cepuri, skatās iekšā, ieleik roku, izkrata, uzliek galvā) Tas kļūst neizturams. (klusums)
Estr. (kustina savu kāju, ņirbina pirkstus, lai ātrāk vēdinās)
Vlad. Viens no laupītājiem tika apžēlots. (pauze) Tas ir godīgs procents. (pauze) Gogo…
Estr. Nu?
Vald. Ja mēs visu nožēlotu?
Estr. Ko nožēlotu?
Vlad. Ak, nu… (meklē vārdu) Mums jau nav jāieiet sīkumos.
Estr. Ka esam piedzimuši?
Vlad. (palaiž smieklu, ko tūlīt aprauj, uzlikdams roku uz vēdera. Cietu seju) Vairs nedrīkst pat smieties.
Estr. Briesmīgs noteikums.
Vlad. Tikai smaidīt. (viņa seja izplūst lielā, platā smaidā, kas laistās brīdi, tad pēkšņi nozūd) Nē, tas nav tas pats. Neko darīt. (pauze) Gogo…
Estr. (iztrūcies) Kas ir?
Vlad. Vai tu esi lasījis Bībeli?
Estr. Bībeli… (pārdomā) Laikam būšu tur ieskatījies.
Vlad. (pārsteigts) Skolā… Bez Dieva?
Estr. Nezinu vai ta bij ar, vai bez.
Vlad. Vai tu atceries evaņģēliju?
Estr. Es atceros svētās zemes kartes. Krāsas. Ļoti skaistas. Nāves jūra bija gaiši zila. To uzskatot man vienmēr uznāca slāpes. Es sev teicu – tur mēs pavadīsim mūsu medus mēnesi. Mēs peldēsim. Mēs būsim laimīgi.
Vald. Tev vajadzēja kļūt par dzejnieku.
Estr. Es tas biju. (rāda uz savām skrandām) Vai tad to nevar redzēt? (klusums)
Vald. Ko es teicu… Kā iet tavai kājai?
Estr. Viņa piepampst.
Vlad. Ak jā, tie divi laupītāji. Vai tu to stāstu atceries?
Estr. Nē.
Vlad. Vai gribi lai pastāstu?
Estr. Nē.
Vald. Būs īsāks laiks. (pauze) Divi laupītāji bija krustā sisti reizē ar Pestītāju. Viens…
Estr. Reizē ar ko?
Vlad. Ar Pestītāju. Divi laupītāji. Viens kļuvis glābts un otrs… (meklē vārdu pretēju pirmajam) nolādēts.
Estr. No kā glābts?
Vlad. No elles.
Estr. Es eju. (viņš nekustās)
Vlad. Un tagad… (pauze) Kā tas var būt… Es tevi negarlaikoju?
Estr. Es neklausos.
Vlad. Kā tas var būt, ka no tiem četriem evaņģēlistiem tikai viens stāsta tā? Viņi tur bija četri, kaut kur tuvumā. Un tikai viens runā par apžēloto laupītāju. (pauze) Klau, Gogo, pamet taču bumbu kādreiz atpakaļ, šad tad.
Estr. Kuru?
Vlad. Kā, kuru?
Estr. Es neko nesaprotu… (pauze) Ko zaimojuši?
Vlad. Pestītāju.
Estr. Kādēļ?
Vlad. Tādēļ ka viņš tos negribējis glābt.
Estr. No elles?
Vlad. Bet, nē jel! No nāves.
Estr. Un tad?
Vlad. Tā tad viņi abi tika pazudināti.
Estr. Un kas par to?
Vlad. Bet viens apustulis saka, ka viens ticis apžēlots.
Estr. Nu labi. Viņi nav par to vienis prātis. Tas viss.
Vlad. Bet viņi visi četri bija tur. Un tikai viens runā par apžēloto laupītāju. Kādēļ viņam ticēt vairāk, kā tiem trim?
Estr. Kas viņam tic?
Vlad. Visi. Tā vienīgā versija ko pazīst.
Estr. Cilvēki ir tiepšas. (viņš smagi ceļas, iet klibodams līdz skatuves malai, apstājas, skatās tālumā, roku pār acīm. Vladimirs seko viņam ar acīm, paceļ zābaku, skatās iekšā, ātri nosviež.)
Vlad. Peh! (nospļaujas)
Estr. (nāk uz centru ar skatu uz leju) Brīnišķīgs skats. (viņš pagriežas, nāk līdz rampai, skatās uz publiku) Lieliska ainava. (apgriežas pret Vladimiru) Iesim.
Vlad. Nevaram.
Estr. Kādēļ ne?
Vlad. Mēs gaidām Godo.
Estr. Pareizi. (pauze) Vai tu zini, ka tas bija te?
Vlad. Kas?
Estr. Kur jāgaida.
Vlad. Viņš bija teicis – pie koka. (viņi skatās uz koku) Vai tu vēl kādu citu redzi?
Estr. Kas tas ir?
Vlad. Es nezinu. Sēru vītols.
Estr. Kur ir lapas?
Vlad. Tās ir beigtas.
Estr. Raudāšana beigusies.
Vlad. Varbūt, ka nav īstais gada laiks.
Estr. Tas man vairāk atgādina krustu.
Vlad. Tas ir koks.
Estr. Tas ir krūms.
Vlad. Tas… (saņemas) Ko tu gribi iestāstīt? Ka mēs neesam pareizā vietā?
Estr. Viņam vajadzēja būt jau te.
Vlad. Viņš neteica, ka viņš noteikti būs.
Estr. Un ja viņš nenāks?
Vlad. Tad mēs nāksim rīt.
Estr. Un parīt.
Vlad. Iespējams.
Estr. Un tā joprojām.
Vlad. Varētu teikt…
Estr. Līdz viņš atnāks.
Vlad. Tu esi nežēlīgs.
Estr. Mēs jau vakar te bijām.
Vlad. O nē, tur tu maldies.
Estr. Ko mēs darījām vakar?
Vlad. Ko mēs vakar darījām?
Estr. Jā.
Vlad. Vai zini… (dusmīgi) Tu tikai gribi strīdēties.
Estr. Pēc manām domām mēs bijām šeit.
Vlad. (skatās apkārt) Vai tev šī vieta liekas pazīstama?
Estr. To es nesaku.
Vlad. Tā tad.
Estr. Tas neko neapgāž.
Vlad. Jā, varbūt… Šis koks… (pret publiku) Šis purvs.
Estr. Vai tu skaidri zini, ka tas bija šovakar?
Vald. Kas?
Estr. Kad jāgaida?
Vlad. Viņš bija teicis sestdien. (pauze) Man liekas.
Estr. Tev liekas.
Vlad. Man jābūt atzīmētam. (meklējas pa kabatām, kas pilnas visādām grabažām)
Estr. (ļoti tiepīgi) Bet kuru sestdienu? Un vai šodien ir sestdiena? Drīzāk svētdiena? (pauze) Vai pirmdiena? (pauze) Vai piektdiena?
Vlad. (skatās iztrūcies apkārt, it kā tur būtu lasāms kas par dienu) Tas nav iespējams.
Estr. Vai ceturtdiena.
Vlad. Ko lai dara?
Estr. Ja viņš veltīgi te bijis vakar, skaidrs, ka viņš šodien nenāks.
Vlad. Bet tu saki, ka mēs te vakar bijām.
Estr. Es varu maldīties. (pauze) Nerunāsim kādu brīdi, ja tu tā esi ar mieru.
Vlad. (mīksti) Labi, labi. (Estragons nosēžas zemē, Vladimirs staigā šurp un turp, šad tad apstājas un skatās tālumā. Estr. iemieg. Vladimirs apstājas pie Estr.) Gogo… (klusums) Gogo… (klusums) Gogo!…
Estr. (Estr. atmostas pēkšņi. Ļoti iztrūcies) Es biju aizmidzis. (žēlodamies) Kādēļ tu man nekad neļauj gulēt?
Vlad. Es jutos vientuļi.
Estr. Es sapņoju.
Vlad. Nestāsti!
Estr. Es sapņoju, ka…
Vlad. Nestāsti!
Estr. (rāda, žestikulē pret izplatījumu) Tev pietiek ar to? (klusums) Tu neesi labs, Didi. Kam tad lai es stāstu savus murgus, ja ne tev?
Vlad. Paturi tos pie sevis. Tu zini, ka es tos nevaru paciest.
Estr. (auksti) Ir brīži, kad es sev jautāju – vai nebūtu labāk, ja mēs šķirots?
Vlad. Tu tālu netiktu.
Estr. Tas būtu liels pazemojums. (pauze) Vai ne, Didi, liels pazemojums? (pauze) Kad padomā par ceļošanas skaistumu. (pauze) Un ceļinieku labvēlību. (pauze. Spēlēdamies) Vai ne, Didi?
Vlad. Nomierinies.
Estr. (ar izaicinājumu) Nomierinies, (sapņaini) angļi saka nomierinies… (pauze) Vai tu zini anekdoti par angli meitu mājā?
Vlad. Jā.
Estr. Pastāsti man.
Vlad. Beidz.
Estr. Anglis, krietnāk iedzēris, ieiet meitu mājā. Pārvaldniece viņam prasa, kādu tas vēlas – blondu, brūnu, vai sarkanu… Nu turpini.
Vlad. Pietiek. (Vladimirs steidzīgi atstāj skatuvi. Estragons seko viņam līdz kulisēm, izdarīdamies it kā viņš uzmudinātu bokseri. Vladimirs atgriežas nolaistām acīm, noiet Estragonam garām. Estr. sper dažus soļus uz viņa pusi, apstājas)
Estr. (maigi) Tu gribēji ko teikt? (Vladimirs klusē, Estragons iet soli tuvāk) Tev bij man kaut kas sakāms? (klusums. Estragons vēl vienu soli tuvāk) Saki, Didi…
Vlad. (neatskatīdamies) Man tev nekā nav ko teikt.
Estr. (soli tuvāk) Tu dusmojies? (klusums. Solis tuvāk) Piedod! (klusums. Solis tuvāk. Estragons aizskar Vladimira plecu.) Didi. (klusums) Dod savu roku. (Vladimirs atgriežas) Nu esi labs! Nāc! (Vladimirs atkūst. Viņi apkampjas. Pēkšņi Estragons aizgriežas) Tu smirdi pēc ķiplokiem!
Vlad. Tie labi nierēm. (klusums. Estragons uzmanīgi pēta koku) Nu, ko mēs tagad darām?
Estr. Mēs gaidām.
Vlad. Jā. Bet pa to laiku kamēr mēs gaidām.
Estr. Ja mēs pakārtos?
Vlad. Tā būtu tāda maza sazvērestība.
Estr. Sazvērestība?
Vlad. Ar visu to kas nāk pēc tam. Tur, kur tie krīt – driģenes aug. Tādēļ viņas kliedz, kad tās rauj ārā. Tu to nezināji?
Estr. Kārsimies tūlīt.
Vlad. Vienā zarā? (viņi pieiet kokam un apskata to) Tam es neuzticos.
Estr. Var jau pamēģināt.
Vlad. Nu mēģini.
Estr. Es pēc tevis.
Vlad. Nē, tu pirmais.
Estr. Kādēļ es?
Vlad. Tu esi vieglāks.
Estr. Nu, tāpēc.
Vlad. Es nesaprotu.
Estr. Nu tad padomā mazliet. (Vladimirs domā)
Vlad. Es nevaru izdomāt.
Estr. Es tev izskaidrošu. (viņš pārdomā) Tas zars… Tas zars… (noskaities) Bet mēģini jel saprast!
Vlad. Es paļaujos uz tavu saprašanu.
Estr. (pūlēdamies) Gogo viegls – zars nenolūst. Gogo – beigts. Didi smags – zars nolūst – Didi viens pats. (pauze) Turpretī… (meklē īstos vārdus)
Vlad. Man tas nebūtu nācis prātā.
Estr. (atradis atrisinājumu) Ja varēs nest smagāko, varēs arī vieglāko.
Vlad. Bet vai es esmu smagāks kā tu?
Estr. Tu jau to saki. Es jau nezinu. Ir tikai viena iespēja no divi. Vai tā apmēram.
Vlad. Ko tad mēs darīsim?
Estr. Nedarīsim neko. Tas drošāk.
Vlad. Gaidīsim. Lai redzētu ko viņš mums teiks.
Estr. Kas?
Vlad. Godo.
Estr. Tas pareizi.
Vlad. Gaidīsim, lai tiktu pie skaidrības.
Estr. No otras puses – varbūt bij labāk kalt dzelzi kamēr tā karsta.
Vlad. Esmu ziņkārīgs dzirdēt, ko viņš mums teiks. Tad varēsim darīt kā gribam/izvēlēties.
Estr. Ko tad mēs īsti no viņa gribējām?
Vlad. Vai tad tu tur nebiji?
Estr. Es labi nenoklausījos.
Vlad. Nu… Nekā īsti noteikta.
Estr. Tikai tā, tādu lūgšanu.
Vlad. Gandrīz tā.
Estr. Tādu pazemīgu lūgšanu.
Vlad. Tā, var teikt.
Estr. Un ko viņš ir atbildējis?
Vlad. Ka viņš redzēs.
Estr. Ka viņš neko neapsola.
Vlad. Ka viņš pārdomās.
Estr. Mierīgi apsvērs.
Vlad. Aprunāsies ar piederīgiem.
Estr. Ar draugiem.
Vlad. Ar pārstāvjiem.
Estr. Ar korespondentiem.
Vlad. Ar grāmatām.
Estr. Bankas kontu.
Vlad. Pirms izlems.
Estr. Tas dabīgi.
Vlad. Vai ne?
Estr. Man tā liekas.
Vlad. Man arī. (klusums)
Estr. (nemierīgi) Un mēs?
Vlad. Kā, lūdzu?
Estr. Es saku – un mēs?
Vlad. Es nesaprotu.
Estr. Kāda mūsu loma tur?
Vlad. Mūsu loma?
Estr. Padomā.
Vlad. Mūsu loma? Rāpus. Uz ceļiem.
Estr. Vai tik ļauni?
Vlad. Vai labdzimtība varbūt grib uzstādīt prasības?
Estr. Vai mums vairs nav nekādu tiesību?
Vlad. (Vladimira smiekli, kurus viņš pārtrauc pēkšņi, kā jau agrāk. Tas pats smaids) Man būtu jāsmejas, ja es drīkstētu.
Estr. Vai esam tiesības zaudējuši?
Vald. Mēs tās esam pametuši. (viņi paliek nekustīgi, rokas slābi nolaistas, galvas uz krūtīm, ceļos saliekti)
Estr. (vārgi) Mēs neesam sasieti? (pauze) Mēs neesam…
Vlad. (paceldams roku) Klausies! (viņi klausās komiski sastinguši)
Estr. Es nekā nedzirdu.
Vlad. Cst! (viņi klausās. Estragons zaudē līdzsvaru, gandrīz apgāžas, pieķeras pie Vladimira rokas, kas grīļojas. Viņi klausās atspiedušies viens pret otru, aci pret aci) Es arī nē. (viņi atviegloti nopūšas, atslābst, atšķiras viens no otra)
Estr. Tu mani nobaidīji.
Vlad. Es domāju ka tas viņš.
Estr. Kas?
Vlad. Godo.
Estr. Puh! Vējš kokā.
Vlad. Es varētu zvērēt, ka dzirdēju kliedzam.
Estr. Kādēļ lai viņš kliegtu?
Vlad. Uz savu zirgu. (klusums)
Estr. Iesim.
Vlad. Kur? (pauze) Šovakar varbūt gulēsim pie viņa siltumā, sausumā, uz salmiem, pilnu vēderu. Ir vērts gaidīt, vai ne?
Estr. Ne visu nakti.
Vlad. Vēl jau ir diena. (klusums)
Estr. (strauji) Man gribas ēst.
Vlad. Vai tu gribi burkānu?
Estr. Cita nekā nav?
Vlad. Man vēl jābūt pāris kāļiem.
Estr. Dod burkānu. (Vladimirs rakājas pa savām kabatām, izņem kāli un dod Estragonam) Paldies. (nokož kumosu) Tas jau kālis!
Vlad. Ak, atvaino! Būtu zvērējis, ka tas burkāns. (meklē atkal pa kabatām, atrod tikai kāļus) Visi tikai kāļi. (meklē) Tu būsi apēdis pēdējo burkānu. (meklē) Beidzot, te ir! (dod burkānu Estragonam) Te, mans draugs. (Estragons paņem burkānu, noslauka piedurknē un sāk ēst) Kas paliek pār, dod man atpakaļ. Jātaupa, vairāk nav.
Estr. (gremodams) Es tev kaut ko jautāju.
Vlad. Hm…
Estr. Vai tu man atbildēji?
Vlad. Kāds ir burkāns?
Estr. Kā jau burkāns.
Vlad. Jau labāk, jau labāk. (pauze) Ko tu gribēji zināt?
Estr. Nevaru atcerēties. (grauž) Tas te man nedod miera. (apskata burkānu, pagroza pirkstos) Ļoti labs burkāns. (domīgi sūc burkāna galu) Jā, nu es atceros. (nokož kumosu)
Vlad. Nu?
Estr. (pilnu muti, izklaidīgi) Vai mēs neesam piesieti?
Vlad. Es nekā nedzirdu.
Estr. (gremo, nerij) Es prasu, vai esam piesieti?
Vald. Piesieti?
Estr. Pie-sie-ti.
Vlad. Kā piesieti?
Estr. Pie kājām un rokām.
Vlad. Bet pie kā? No kā?
Estr. Pie tā tava labā cilvēka.
Vlad. Pie Godo? Piesieti pie Godo? Kas par iedomu! Nekā tamlīdzīga. (pauze) Pagaidām nē.
Estr. Viņu sauc Godo?
Vlad. Es domāju.
Estr. Skat! (viņš paceļ atlikušo burkānu aiz laksta un groza acu priekšā) Jocīgi, jo vairāk ēd, jo mazāk garšo.
Vlad. Man ir otrādi.
Estr. Tas ir kā?
Vlad. Jo vairāk, jo labāks.
Estr. (ilgi pārdomājis) Vai tas ir otrādi?
Vlad. Tas – kāds temperaments.
Estr. Kāda daba.
Vlad. Tur neko nevar darīt.
Estr. Nav vērts pretoties.
Vlad. Kāds kurš ir, tāds ir.
Estr. Nav ko liegties.
Vlad. Pamatos nemainās.
Estr. Neko darīt. (sniedz burkāna paliekas Vladimiram) Vai negribi nobeigt? (pēkšņi dzirdams briesmīgs kliedziens, turpat tuvumā. Estragons nomet burkānu. Viņi abi sastingst, tad dodas uz kulisēm. Estragons atgriežas, paceļ burkānu, ieliek kabatā, metas pie Vladimira, kas gaida, no jauna apstājas, atgriežas, paķer zābaku, skrien atpakaļ uz Vladimiru. Kopā saspiedušies, galvas plecos ierāvuši, aizgriezušies no briesmām viņi gaida)
(ienāk Pozzo un Lukijs – Pozzo dzen Lukiju, aukla tam ap kaklu. Lukijs uznāk pirmais, aukla ir tik gara, ka Lukijs sasniedz skatuves vidu, pirms parādās Pozzo. Lukijs nes smagu maisu, saliekamu krēslu, ēdienu grozu un mēteli uz rokas. Pozzom ir pātaga)
Pozzo (pie kulisēm) Nu! (pātagas plīkšķi. Pozzo parādās. Lukijs paiet garām Vladimiram un Estragonam un ieiet aizkulisēs. Pozzo, pamanījis Vladimiru un Estragonu, apstājas, aukla izstiepjas, Pozzo velk atpakaļ no visa spēka) Atpakaļ! (kritiena troksnis, kur Lukijs no rāviena nogāžas ar visām mantām. Valdimirs un Estragons pagriežas pret viņu ar dalītām jūtām; iet palīgā, un bailēm iemaisīties. Vladimirs sper soli uz Lukija pusi, Estragons viņu attur aiz piedurknes)
Vlad. Ļauj man iet!
Estr. Paliec mierā.
Pozzo Uzmanīgi! Viņš ir nikns. (Estragons un Vladimirs skatās uz Pozzo) Ar svešiem.
Estr. (pusbalsī) Vai tas ir viņš?
Vlad. Kurš?
Estr. A… Nu…
Vlad. Godo?
Estr. Jā.
Pozzo Stādos priekšā – Pozzo.
Vlad. Bet, nē.
Estr. (uz Pozzo) Kungs, vai jūs esiet Godo?
Pozzo (briesmīgā balsī) Es esmu Pozzo! (klusums) Vai šis vārds jums neko neizteic? (klusums) Es prasu – vai šis vārds jums neko neizsaka? (Vladimirs ar Estragonu jautājoši saskatās)
Estr. (izliekas atceramies) Bozzo… Bozzo…
Vlad. (tāpat) Posso…
Pozzo Pppozzzo!
Estr. A! Pozzo… Ak, jā… Pozzo…
Vlad. Pozzo vai Bozzo?
Estr. Pozzo… Nē, man šķiet, nē…
Vlad. (iztapdams) Es pazinu kādu Gozzo ģimeni… Māte izšuva uz tamburīna. (Pozzo tuvojas draudīgi)
Estr. (ātri) Mēs neesam no tiem, kungs.
Vlad. (apstādamies) Liekas jūs tomēr esiet cilvēki. (viņš uzliek brilles) Cik var redzēt. (noņem brilles) Tādas pašas sugas kā es. (briesmīgi iesmejas) Tās pašas sugas kā Pozzo! Pēc Dieva līdzības!
Vlad. Jā, tā teikt…
Pozzo (pavēlīgi) Kas ir Godo?
Estr. Godo?
Pozzo Jūs mani noturējāt par Godo.
Vlad. Ak nē, kungs! Nē, nevienu mirkli!
Pozzo Kas viņš ir?
Vlad. O, viņš ir… Viņš ir mūsu paziņa.
Estr. Ak, nē! Mēs viņu gandrīz nepazīstam.
Vlad. Taisnība. Viņu labi nepazīst, bet tomēr…
Estr. No manas puses, es viņu pat nevaru iedomāties.
Pozzo Bet jūs pieņēmāt, ka es tas esmu.
Estr. Jā, kā lai saka… Krēsla… Nogurums… Piepūle… Gaidīšana. Jāatzīstas es pieņēmu, iedomājos uz brīdi…
Vlad. Neklausāties uz viņu, kungs, neklausāties!
Pozzo Gaidīšana? Tā tad jūs to gaidiet?
Vlad. Jā, tā teikt…
Pozzo Šeit? Uz manas zemes?
Vlad. Mēs nedomājām ļauni.
Estr. Tas bija labi domāts.
Pozzo Ceļš pieder visiem.
Vlad. Tā jau saka.
Pozzo Kauna lieta, bet tā tas ir.
Estr. Ko tur var darīt.
Pozzo (ar plašu žestu) Nepieminēsim vairs to. (velk striķi) Augšā! (pauze) Katru reizi, kā viņš krīt, tā guļ. (velk striķi) Augšā, cūka! (dzirdāms ka Lukijs ceļas un vāc mantas. Pozzo velk striķi) Atpakaļ! (Lukijs ienāk atpakaļ kāpdamies) Stāt! (Lukijs apstājas) Griezties! (Lukijs pagriežas pret Vlad. un Estr. Pieklājīgi) Mani draugi, esmu laimīgs jūs satikt. (viņi netic) Jā, jā, patiesi laimīgs. (viņš velk striķi) Tuvāk! (Lukijs tuvojas) Stāt! (Lukijs apstājas pie Vladimira un Estragona) Redziet, ceļš liekas garš, jo ceļo vienatnē, jau… (viņš skatās pulkstenī) jau… (rēķina laiku) sešas stundas. Jā, taisnība, jau sešas stundas bez nevienas dzīvas dvēseles. (uz Lukiju) Mēteli! (Lukijs noliek grozu, pasniedz mēteli, atiet atpakaļ, paņem grozu) Paturi to! (Pozzo sniedz viņam pātagu. Tā kā Lukijam abas rokas pilnas, viņš paņem to zobos un atiet savā vietā) Mēteli! (Lukijs noliek visu, tuvojas Pozzo, palīdz uzvilkt mēteli. Atiet savā vietā. Paņem rokās visas mantas) Jūt jau vēsumu gaisā. (Pozzo sapogā mēteli, apskata sevi) Pātagu! (Lukijs tuvojas, noliecas. Pozzo izrauj pātagu tam no zobiem. Lukijs atgriežas savā vietā) Redziet, mani draugi, es nevaru ilgi izturēt bez sev līdzīgo sabiedrības (apskata abus sev līdzīgos) arī, ja tie man pilnīgi nelīdzinās. (uz Lukiju) Krēslu! (Lukijs noliek maisu un grozu, tuvojas ar krēslu, noliek krēslu zemē, aiziet, paņem maisu un grozu) Tuvāk! (Lukijs noliek visu, pienāk, noliek krēslu tuvāk, aiziet, paņem maisu un grozu, stāv. Pozzo apsēžas. Atspiež pātagas kātu Lukija krūtīs un stumj) Tālāk! (Lukijs atkāpjas) Vēl! (Lukijs vēl atkāpjas) Stāt! (Lukijs apstājas. Pozzo uz Estr. un Vlad.) Tādēļ, ar jūsu atļauju, es te ar jums kādu brīdi pakavēšos, pirms dodos tālāk. (Lukijam) Grozu! (Lukijs pienāk, iedod grozu, atkāpjas) Svaigs gaiss veicina ēstgribu. (viņš atver grozu, izņem vistu, maizi, pudeli vīna. Uz Lukiju) Grozu! (Lukijs tuvojas, paņem grozu, aiziet) Tālāk! (Lukijs iet tālāk) Tur! (Lukijs apstājas) Viņš smird! (dzer lieliem malkiem) Uz mūsu veselību! (noliek pudeli un sāk ēst)
(klusums. Vladimirs un Estragons pamazām top drošāki, lēni sāk iet apkārt Lukijam to apskatīdami. Pozzo liekas uz vistu ar lielu kāri, sūkā kaulus, sviež tos prom. Lukijs lēni ļimst, līdz mantas atduras pret zemi, viņš izslejas, ļimst atkal, ritmā kā tāds, kas stāvot guļ)
Estr. Kas viņam kait?
Vlad. Viņš ir piekusis.
Estr. Kādēļ viņš nenoliek tās mantas?
Vlad. Kā lai es to zinu? (viņi spiežas Lukijam tuvāk) Uzmanīgi!
Estr. Ja parunātos ar viņu?
Vlad. Skaties!
Estr. Ko?
Vlad. (rāda uz Lukiju) Kāds kakls!
Estr. (pētīdams) Es nekā neredzu.
Vlad. No šejienes, te.
Estr. (Estragons paiet Vladimira vietā) Jā, tiešām!
Vlad. Sastrutojis.
Estr. No striķa.
Vlad. Noberzts.
Estr. Kā nu nebūs.
Vlad. No mezgla.
Estr. Ļauni! (viņi turpina apskatīt, pāriet uz seju)
Vlad. Diezgan glīts.
Estr. (parausta plecus) Tu atrodi?
Vlad. Mazliet sievišķīgs.
Estr. Nosiekalojies.
Vlad. Par daudz.
Estr. Netīru degunu.
Vlad. Varbūt, pusidiots.
Estr. Kretīns.
Vlad. Deformēts.
Estr. Nevar zināt.
Vlad. Viņš elso.
Estr. Kā citādi!
Vlad. Un acis!
Estr. Kādas tad?
Vlad. Spiežas ārā no pieres.
Estr. Man liekas viņš taisās izdzist.
Vlad. To nevar zināt. (pauze) Pajautā kaut ko.
Estr. Tu domā? Būtu labi?
Vlad. Ko mēs varam zaudēt?
Estr. (kautrīgi) Kungs…
Vlad. Stiprāk!
Estr. (skaļāk) Kungs…
Pozzo Lieciet viņu mierā! (abi pagriežas pret Pozzo, kas paēdis slauka muti ar delnas virspusi) Vai jūs neredziet, ka vinš grib atpūsties? (Pozzo izņem pīpi no kabatas un sāk to piebāzt. Estragons pamana vistas kaulus zemē un skatās kārs uz tiem. Pozzo uzrauj sērkociņu un aizdedzina pīpi) Grozu! (Lukijs nekustas. Pozzo aizsviež sērkociņu un dusmīgi rauj striķi) Grozu! (Lukijs gandrīz pakrīt, attopas, pieiet pie Pozzo, ieliek pudeli grozā, atgriežas savā vietā, kā parasti. Estragons skatās uz kauliem. Pozzo uzrauj otru sērkociņu un aizpīpē) Ko gan jūs gribiet? Tas nav viņa darbs. (Pīpē, izstiepj kājas) Hū, tā ir labāk!
Estr. (kautrīgi) Lūdzu, kungs…
Pozzo Kas ir, mans draugs?
Estr. Kauli.. Jūs neēdat… Ah… Vai jums tie kauli vairs nav vajadzīgi?
Vlad. (sašutis) Vai nevarēji pagaidīt?
Pozzo O, nē, nē, tas pavisam dabīgi. Vai man tie kauli vajadzīgi? (viņš pasvaida tos ar pātagas kātu) Nē, personīgi man viņi nav vajadzīgi. (Estragons sper soli uz kaulu pusi) Bet teorētiski, tie pienākas nesējam. Tie jāprasa viņam. (Estragons pagriežas pret Lukiju. Kavējas) Nu prasiet, prasiet vien viņam, viņš jums pateiks. (Estragons ietu uz Lukiju, apstājas pie viņa)
Estr. Kungs… atvainojiet, kungs… (Lukijs nereaģē. Pozzo noplikšķina pātagu. Lukijs paceļ galvu)
Pozzo Ar tevi runā, tu cūka! Atbildi. (uz Estragonu) Mēģiniet vēl
Estr. Atvainojiet, kungs, tie kauli… Jūs negribiet tos kaulus? (Lukijs skatās ilgi uz Estragonu)
Pozzo (uzjautrināts) Kungs! (Lukijs noliec galvu) Atbildi! Vai tu tos gribi vai nē? (Lukijs klusē. Uz Estragonu) Tie pieder jums. (Estragons metas uz kauliem, salasa tos un sāk grauzt) Tas man nepatīk. Tā ir pirmā reize, kad viņš atsakās no kauliem. (viņš skatās uz Lukiju nemierīgi, norūpējies, aizdomīgs) Cerams viņš netaisīs man te kumēdiņus un nekļūs slims. (pīpē)
Vlad. (nesavaldīgi) Tas ir negods. (klusums. Estragons apmulsis apstājas grauzt, skatās uz Valdimiru un Pozzo no viena uz otru. Pozzo ļoti mierīgs. Vladimirs vairāk un vairāk sašutis)
Pozzo (uz Vladimiru) Uz ko jūs to zīmējiet?
Vlad. (izgrūž stostīdamies) Apieties ar cilvēku tā! (žests uz Lukiju) Tādā veidā… Es to atrodu… Ar cilvēcīgu būtni… Nē… Tas ir kauns!
Estr. (negribēdams palikt muļķos) Tas ir skandāls! (sāk atkal grauzt)
Pozzo (uz Vladimiru) Jūs esiet ass. Cik vecs jūs esiet? Sešdesmit? Septiņdesmit?… (uz Estragonu) Cik gadu viņam varētu būt?
Estr. Prasiet viņam pašam.
Pozzo Es esmu uzbāzīgs. (izdauza pīpi uz pātagas kāta, ceļas) Man būs jāiet. Paldies par sabiedrību. (pārdomā) Ja es varbūt vēl izpīpētu vienu pīpi? Ko jūs sakāt? (viņš neko nesaka) Ak, nu! Es jau neesmu liels pīpmanis, es nevelku pīpi pēc pīpes, tad (liek roku uz sirds) man uznāk sirds klapes. Jūs zināt kā tas ir. (klusums) Jeb varbūt jūs nesmēķējat? Jā? Nē? Nu tas nav svarīgi. (klusums) Bet kā lai tagad atkal pieklājīgi nosēžos, kad esmu jau piecēlies? Lai neizskatītos, kā to lai saka… pēc klanīšanās. (uz Vladimiru) Jūs ko teicāt? (klusums) Varbūt jūs neko neteicāt? (klusums) Nav arī svarīgi. Kā tas ir… (pārdomā)
Estr. Ā! Nu ir labi. (viņš nomet kaulus)
Vlad. Iesim!
Estr. Tik drīz?
Pozzo Vienu mirkli! (viņš velk striķi) Krēslu! (viņš rāda ar pātagu. Lukijs pārvieto krēslu) Tuvāk! Te! (viņš apsēžas. Lukijs atiet, paņem mantas) Tas darīts. (sāk piebāzt pīpi)
Vald. Iesim!
Pozzo Es ceru, ka es tas neesmu, kas jūs dzen prom. Palieciet vēl mazliet. Nenožēlosiet!
Estr. (nojauzdams kādu labumu) Mums laika diezgan.
Pozzo (iepīpējis) Otrā nav nekad tik laba (viņš paceļ pīpi un apskata) kā pirmā. (ieliek pīpi atkal mutē) Bet viņa ir tomēr laba.
Vlad. Es eju!
Pozzo Viņš vairs nevar mani paciest. Es droši vien neesmu visai humāns, bet kas par to? (uz Vladimiru) Pārdomājiet pirms rīkojaties! Pieņemsim, ka jūs aizejiet tagad, kad vēl diena, jo par spīti visam vēl ir diena. (visi trīs skatās debesīs) Labi. Kas tādā gadījienā notiek… (izņem pīpi no mutes) mani neskaitiet… (ievelk laimīgs no pīpes) tādā gadījienā… tādā gadījienā, kas notiek ar jūsu satikšanos ar šo Gode… Godo… Godin… (klusums) Jūs saprotiet ko es domāju, kā rokās ir jūsu nākotne… (klusums) Vismaz – tuvākā nākotne.
Estr. Viņam taisnība.
Vlad. Kas jums to teica?
Pozzo Tā, tā! Viņš mani atkal uzrunā. Mēs vēl beigās kļūsim draugi.
Estr. Kāpēc viņš nenoliek savas mantas?
Pozzo Es arī būtu priecīgs viņu satikt. Jo vairāk cilvēkus satieku, jo laimīgāks jūtos. No niecīgākā radījuma iegūst, kļūst bagātāks, izjūt pilnīgāk savu labklājību. Pat no jums (viņš apskata abus labi, vienu pēc otra, lai rādītu, ko viņš par tiem domā) Pat no jums, varbūt varu ko iegūt.
Estr. Kāpēc viņš nenoliek tos nesamos?
Pozzo Tas nu man būtu pārsteigums.
Vlad. Jums kaut ko jautā.
Pozzo (glaimoti, izlikdamies) Jautā? Kas? Kurš? (klusums) Tikko vēl trīcēdams saucāt mani par kungu, tagad uzstādāt jautājumus. Tas nevar labi beigties.
Vlad. (Estragonam) Man liekas, viņš klausās.
Estr. (ir sācis iet apkārt Lukijam) Kas?
Vlad. Tu vari viņam tagad jautāt. Viņš kļuvis dzīvāks.
Estr. Ko viņam prasīt?
Vlad. Kāpēc viņš nenoliek savus nesamos.
Estr. Es arī par to brīnos.
Vlad. Tad jautā viņam.
Pozzo (uzmanīgi seko sarunai, baidīdamies, ka jautāšana varētu nenotikt) Jūs gribētu zināt, kāpēc viņš nenoliek savus nesamos? Kā jūs to sakiet.
Vlad. Jā, gan.
Pozzo (uz Estragonu) Un jūs arī?
Estr. (turpina iet ap Lukiju) Viņš sten kā ronis.
Pozzo Es jums atbildēšu. (uz Estragonu) Bet palieciet jel mierā, jūs mani nervozējat.
Vlad. Nāc šurp.
Estr. Kas ir?
Vlad. Viņš runās. (abi nekustīgi viens pie otra. Gaida)
Pozzo Lieliski… Vai visi ir te? Vai visi skatās uz mani? (viņš skatās uz Lukiju, pievelk striķi, Lukijs paceļ galvu) Skaties uz mani, cūka! (Lukijs skatās) Ļoti labi! (viņš iebāž pīpi kabatā, izņem mazu rasinātāju, ierasina rīkli, ieliek rasinātāju kabatā, nokremšķinās, nospļaujas, izņem rasinātāju, ierasina vēl reiz rīkli, ieliek rasinātāju atpakaļ kabatā) Es esmu gatavs! Vai visi manī klausās? (skatās uz Lukiju, parauj striķi) Tuvāk! (Lukijs pienāk tuvāk) Tā! (Lukijs apstājas) Vai visi ir klāt? (apskata visus, parauj striķi) Ko? A? (Lukijs paceļ galvu) es nemīlu runāt tukšumā! Labi! Tā tad. (pārdomā)
Estr. Es eju!
Pozzo Ko tieši jūs gribējāt zināt?
Vlad. Kāpēc viņš…
Pozzo (dusmās) Nepārtrauciet mani, kad es runāju! (pauze. Mierīgāk) Ja mēs runāsim visi reizē, mēs nekur netiksim. (pauze) Ko es teicu? (pauze. Stiprāk) Ko es teicu? (Vladimirs ar zīmēm rāda smaguma nešanu, nogurumu, Pozzo nesaprot)
Estr. (apspiesti) Nesamie. (rāda ar pirkstu uz Lukiju) Kāpēc? Vienmēr turēt? (rāda grūtības liecoties un elsojot) Nekad nenolikt? (atliecas, atver rokas atvieglināti) Kāpēc?
Pozzo Ahā! Tā jums vajadzēja teikt tūlīt. Kādēļ viņš neatpūšas? Mēģināsim to noskaidrot. Vai viņam uz to nav tiesības? – Ir. Tā tad viņš negrib? Un – kāpēc viņš negrib? (pauze) Kungi, to es jums paskaidrošu.
Vald. (uz Estragonu) Uzmanību!
Pozzo Viņš grib mani iespaidot, lai es viņu paturu.
Estr. Kā?
Pozzo Varbūt es neizteicos pietiekami skaidri. Viņš mēģina mani aizkustināt, lai es atteiktos no viņa šķirties. Nē, tas tomēr nav gluži tas.
Vlad. Vai jūs gribat no viņa tikt vaļā?
Pozzo Viņš grib iegūt mani savā varā, bet tas viņam neizdosies.
Vlad. Vai jūs gribat tikt no viņa vaļā?
Pozzo Viņš domā, ja viņš labs nesējs, tad es viņu arī turpmāk paturēšu.
Estr. Vai jūs viņu vairs negribat?
Pozzo Īstenībā viņš strādā kā lops. Tas nav viņa amats.
Vlad. Vai jūs gribat tikt no viņa vaļā?
Pozzo Viņš domā, ka redzēdams viņa izturību, es mainīšu savu lēmumu. Tāda ir viņa nožēlojamā kalkulācija. It kā man vergu trūktu! (visi skatās uz Lukiju) Atlass, Jupitera dēls! (klusums) Tā. Domāju, ka esmu atbildējis jūsu jautājumam. Vai jums ir vēl kādi? (viņš izņem un spēlējas ar rasinātāju)
Vlad. Vai jūs gribat no viņa tikt vaļā?
Pozzo Ievērojiet, ka mēs varētu būt mainītās lomās. Ja gadījums būtu citāds. Katram savs uzdevums.
Vlad. Vai jūs gribat tikt no viņa vaļā?
Pozzo Kā lūdzu?
Vlad. Vai jūs gribat no viņa tikt vaļā?
Pozzo Īstenībā, jā. Bet tā vietā lai to padzītu, kā es to būtu varējis, tā teikt, izliktu aiz durvīm ar kājas spērienu pakaļā, es savā labsirdībā to vedu uz Svētā Pestītāja tirgu, kur es ceru no tā labi nopelnīt. Jāsaka – šādus radījums nevar padzīt. Tādus labāk būtu nosist. (Lukijs raud)
Estr. Viņš raud.
Pozzo Vecam sunim būtu vairāk lepnuma. (viņš sniedz savu kabatas lakatiņu Estr.) Mieriniet viņu, ja jau jūs viņu tā žēlojat. (Estragons kavējas) Ņemiet! (Estragons paņem kabatas lakatu) Noslaukiet viņam asaras, lai nejūtas tik pamests. (Estragons vēl kavējas)
Vlad. Dod man, es to izdarīšu. (Estragons negrib dot kabatas lakatu. Bērnišķīgi žesti)
Pozzo Pasteidzaties! Drīz viņš vairs neraudās. (Estragons tuvojas Lukijam un pieliecas tam noslaucīt acis. Lukijs spēcīgi iesper viņam pa lieliem. Estragons nomet mutautu, atlec nost un sāpēs vaimanādams klibo pa skatuvi) Kabatas lakatu! (Lukijs noliek mantas, paceļ kabatas lakatu, tuvojas un dod to Pozzo, atkāpjas, paņem mantas)
Estr. Lops! Govs! Viņš mani ir sakropļojis! (uzloka savas bikses)
Pozzo Es jums teicu, ka viņš nemīl svešiniekus.
Vlad. (uz Estragonu) Parādi! (Estragons rāda viņam kāju. Vladimirs uz Pozzo dusmīgi) Viņš asiņo!
Pozzo Tā laba zīme.
Estr. (stāv uz vienas kājas) Es nekad vairs nevarēšu iet! (vaimanā)
Vlad. (maigi) Es tevi nesīšu. (pauze) Ja vajadzēs.
Pozzo Viņš vairs neraud. (uz Estragonu) Tagad jūs raudiet viņa vietā. (domīgi) Pasaules asaras ir neizsīkstošas. Viens beidz raudāt, otrs sāk. Tāpat kā ar smiekliem. (viņš smejas) Nu, neteiksim neko ļaunu par mūsu laikmetu, viņš nav daudz nelaimīgāks kā iepriekšējie. (klusums) Neteiksim arī neko labu. (klusums) Neteiksim neko. (klusums) Taisnība, ka apdzīvotība ir pieaugusi.
Vlad. Mēģini iet. (Estragons paklibo dažus soļus, apstājas pie Lukija, uzspļauj viņam, tad aizklibo, apsēžas tur, kur viņš bija cēliena sākumā)
Pozzo Vai zināt, kas man samācījis visas šīs labās lietas? (pauze. Radīdams uz Lukiju) Viņš! Mans Lukijs.
Vlad. (skatīdamies uz debesīm) Vai nakts nekad nenāks?
Pozzo Bez viņa es nekad nebūtu domājis, nekad nebūtu jutis neko vairāk, kā mazas nesvarīgas lietas. Skaistums, grācija, augstākās patiesības man būtu nepieejamas. Tā, es pieņēmu ampelmani.
Vald. (pret savu gribu beidz skatīties debesīs) Ampelmani?
Pozzo Tas velkas jau sešdesmit gadus… (rēķina, apskatās savā pulkstenī) Jā, tepat sešdesmit. (viņš izslejas dedzīgi) To par mani nevarētu teikt, vai ne? (Vladimirs paskatās uz Lukiju) Salīdzinot ar viņu, es esmu jauns cilvēks, vai ne? (pauze. Uz Lukiju) cepuri! (Lukijs noliek mantas, noņem savu cepuri. Gari, balti mati noslīd visgarām gar viņa seju. Viņš paņem cepuri padusē un paceļ savas mantas) Tagad skatieties. (Pozzo noceļ savu cepuri, viņš ir pilnīgs plikgalvis. Pozzo uzliek atkal savu cepuri) Vai redzējāt?
Vlad. Kas tas ir – ampelmanis?
Pozzo Jūs neesat no šīs pasaules! Vai jūs vispār esat no šī gadsimta? Agrāk bija jokdari. Tagad ir ampelmaņi. Tiem, kas var to atļauties.
Vlad. Un tagad jūs viņu dzenat prom? Tik vecu un uzticīgu kalpu?
Estr. Mēslu čupa! (Pozzo kļūst arvien nemierīgāks)
Vlad. Izsūcis viņa spēkus, tagad to aizsviež kā… (meklē vārdu) kā banāna mizu. Atzīstieties, ka…
Pozzo (vaidēdams, ņemdams galvu rokās) Es nevaru… Nevaru vairs izturēt… to ko viņš dara… Nevarat iedomāties.. Tas ir briesmīgi… Viņam jāiet prom… (lauza rokas) Es palikšu traks… (viņš sabrūk ar galvu rokās) Es vairs nevaru… nevaru… (klusums. Visi skatās uz Pozzo. Lukijs dreb)
Vlad. Viņš vairs nevar.
Estr. Tas ir briesmīgi.
Vlad. Viņš paliek traks.
Estr. Tas pretīgi.
Vlad. (uz Lukiju) Kā jūs uzdrošināties? Tas ir kauns! Tik labs kungs! Likt tā ciest! Pēc tik daudz gadiem! Tiešām!
Pozzo (raudās elsodams) Agrāk… Viņš bija tik laipns… man palīdzēja… mani iepriecināja… mans labais eņģelis… Tagad… viņš mani nogalina.
Estr. (uz Vladimiru) Vai viņš to grib apmainīt?
Vlad. Kā?
Estr. Vai viņš grib citu viņa vietā?
Vlad. Es nedomāju.
Estr. Kā?
Vlad. Es nezinu.
Estr. Būtu jāpajautā.
Pozzo (nomierinājies) Kungi, es nezinu, kas man bija uznācis. Atvainojiet! Aizmirstiet to! (top atkal kungs par sevi) Es nezinu vairs īsti ko teicu, bet varat man ticēt, ka tur nebija ne vārda patiesības. (izslejas un sit sev pa krūtīm) Vai es izskatos pēc tāda, kam var sagādāt ciešanas? Man? Redziet! (meklējas pa kabatām) Ko es esmu izdarījis ar savu pīpi?
Vald. Jauks vakars.
Estr. Neaizmirstams.
Vlad. Un vēl nav beidzies.
Estr. Var teikt, ka nē.
Vlad. Tas ir tikai sākums.
Estr. Tīras briesmas.
Vlad. Trakāk kā pantomīma.
Estr. Cirkus.
Vald. Dziesmu spēle.
Estr. Cirkus.
Pozzo Bet kur es esmu licis savu rožkoka pīpi?
Estr. Tur jau jākliedz! Nu viņš ir pazaudējis savu kaļķīti! (skaļi iesmejas)
Vlad. Es būšu atpakaļ.
Estr. Gaiteņa galā, pa kreisi.
Vlad. Uzturi manu vietu. (viņš iziet)
Pozzo (paceldams galvu) Vai varbūt jūs redzējāt… (pamana, ka Vladimirs izgājis) Oh! Viņš aizgājis. Bez ardievošanās. Tas nu gan nebija smalkjūtīgi. Jums viņu vajadzēja aizturēt.
Estr. Viņš jau par ilgu bija aizcieties.
Pozzo Oh! (pauze) tādā gadījumā gan…
Estr. Panāciet šurp!
Pozzo Kādēļ?
Estr. Tad jau redzēsit.
Pozzo Jūs gribat lai es ceļos kājās?
Estr. Nāciet… Nāciet… Ātri!
Pozzo (pieceļas un iet pie Estragona)
Estr. Skatieties!
Pozzo Oh! Ta – tā!
Estr. Tas ir pāri. (Vlad. atgriežas saīdzis, pagrūž Lukiju, ar kājas spērienu apgāž krēslu, staigā nemierīgi)
Pozzo Viņš ir neapmierināts.
Estr. Tev izgājis greizi! Žēl! Žēl! (Vladimirs apstājas, atceļ krēslu, uzsāk staigāšanu mierīgāk)
Pozzo Viņš norimst. (skatās apkārt) Pie tam – viss norimst, es zinu! Liels miers nolaižas. Klausieties! (viņš paceļ roku) Pans guļ.
Vlad. (apstādamies) Vai nakts nekad nenāks? (visi trīs skatās gaisā)
Pozzo Jūs taču nedomājat aiziet agrāk?
Estr. Nu jā, redziet… Jūs saprotiet…
Pozzo Bet tas pavisam dabīgi, pavisam dabīgi. Es pats, ja man būtu satikšanās ar Godi… Godet… Godot… nu, jūs zināt, ko es gribu teikt, arī es gaidītu līdz melnai naktij, pirms padotos. (viņš skatās uz krēslu) Es labprāt apsēstos, tikai es labi nezinu, kā to pienācīgi izdarīt?
Estr. Vai es jums varētu kā palīdzēt?
Pozzo Ja jūs mani lūgtu, varbūt.
Estr. Kā?
Pozzo Ja jūs mani lūgtu apsēsties.
Estr. Vai tas jums palīdzētu?
Pozzo Man liekas, jā.
Estr. Nu, tā tad – Kungs, lūdzu apsēžaties!
Pozzo Nē, nē nepūlieties! (pauze. Klusākā balsī) Uztājieties mazliet vairāk.
Estr. Ak, nu nestāviet kājās, kungs, tā jūs apaukstēsieties.
Pozzo Jūs tā domājat?
Estr. Pilnīgi droši!
Pozzo Jums taisnība. (viņš apsēžas) Tā, pateicos, mans draugs. Te nu es esmu. (skatās pulkstenī) Bet man būtu laiks jūs atstāt, ja negribu nokavēties.
Vlad. Laiks ir apstājies.
Pozzo (likdams pulksteni pie auss) Neticiet tam, kungs, neticiet. (liek savu pulksteni kabatā) Ticiet kam gribiet, tikai ne tam.
Estr. Viņam šodien viss rādās melnās krāsās.
Pozzo Izņemot firmamentu. (viņš smejas par labo vārdu) Pacietību, tas nāks. Bet redzams, jūs neesat no šejienes. Jūs vēl nepazīstat mūsu mijkrēsli. Vai gribat lai par to pastāstu? (klusums. Estragons apskata savu zābaku, Vladimirs savu cepuri. Lukija cepure nokrīt, bez ka viņš to pamanītu) Nevaru jums atteikt. (spēlējas ar rasinātāju) Lūdzu mazliet uzmanības. (Estragons un Vladimirs turpina savas nodarbības, Lukijs pa pusei aizmidzis. Pozzo paplīkšķina pātagu, tā neizdod nekādu lielu skaņu) Kas tai pātagai vainas? (Pozzo pieceļas, mēģina sist, plīkšķināt stiprāk, beidzot tas izdodas. Lukijs uzlec, Estragona zābaks, Vladimira cepure izkrīt tiem no rokām. Pozzo nosviež pātagu) Tā vairs nav vajadzīga. (viņš apskata savu auditoriju) Ko es teicu?
Vlad. Iesim!
Estr. Bet nestāviet taču kājās visu laiku, jūs sabruksit.
Pozzo Jums taisnība. (viņš apsēžas. Uz Estragonu) Kā jūs sauc?
Estr. (uz labu laimi) Katullus.
Pozzo (kas nav klausījies) Ak jā, nakts… (paceļ galvu) Bet esiet jel mazliet uzmanīgāki, tā jau mēs nekur netiksim. (skatās uz debesīm) Skatieties! (visi skatās uz debesīm, izņemot Lukiju, kas sācis snaust. Pozzo to ieraugot pievelk striķi) Skaties uz debesīm, cūka! (Lukijs paceļ galvu) Labi, pietiek! (visi nolaiž galvas) Kas tur tik sevišķs. Tādas debesis? Viņas ir bālas, caurspīdīgas, kā jau katras debesis šai stundā. (pauze) Šinī platuma grādā. (pauze) Kad laiks ir skaidrs. (sāk runāt liriski, dziedoši) Pirms kādas stundas… (viņš paskatās pulkstenī, prozas tonī) tā aptuveni… (atkal liriski) kopš gaisma, kas lējusi pār mums… (sadurstās, klusākā tonī) teiksim no desmitiem rītā (atkal patosā) nenogurdama baltas un sarkanas straumes, sāk zaudēt savu spožumu, sāk izbālēt (abām rokām lejup slīdošā žestā mādams) sāk izbālēt bālāka un bālāka, līdz (dramatiska pauze – tad lieli horizontāli žesti, kas pēkšņi apstājas) – klak! Viss galā! Nekas vairs nekustas! (klusums) Bet (viņš paceļ vienu roku brīdinājumā) – bet aiz šī miera un maiguma (viņš paceļ acis uz debesīm un visi, izņemot Lukiju, viņu imitē) nakts auļo… (drebelīgi) un nakts metīsies uz mums (sit knipi) Knak! Knak! Tieši tā! (iedvesma viņu pamet) tad, kad mēs to vismazāk gaidām. (klusums. Izmocītā balsī) Tā tas ir uz šīs nolādētās zemes. (ilgs klusums)
Estr. Labi ka to zina.
Vlad. Var paciesties savu laiciņu.
Estr. Zina pie kā turēties.
Vlad. Vairs nav ko uztraukties.
Estr. Atliek tikai gaidīt.
Vlad. Mēs pie tā esam pieraduši. (viņš noņem cepuri, skatās iekšā, izkrata, uzliek galvā)
Pozzo Nu kā jūs domājat, kāds es biju? (Estragons un Vladimirs skatās uz viņu nesaprazdami) Labs? Teicams? Viduvējs? Pieņemams? Ne šāds, ne tāds? Vienkārši – vājš?
Vlad. (pirmais saprot) O, ļoti labs, pavisam labs.
Pozzo (uz Estragonu) Un jūsu atzinums, kungs?
Estr. (gribēdams smalki izteikties) O, izcili, izcili, izcili labs.
Pozzo (uzdzirkst) Pateicos mani kungi, pateicos! (pauze) Man ļoti vajadzīgs uzmudinājums! (pārliek, domā) Es mazliet noguru uz beigām, jūs ievērojāt?
Vlad. Ak, varbūt, tikai pavisam nedaudz.
Estr. Es domāju, ka tas tā bija ar nodomu.
Pozzo Tas tādēļ, ka man vāja atmiņa. (klusums)
Estr. Patreiz nekas nenotiek. Gaidīsim.
Pozzo (noraizējies) Jūs garlaikojaties?
Estr. Gandrīz.
Pozzo (uz Vladimiru) Un jūs, kungs?
Vlad. Nav nekā aizraujoša. (klusums. Pozzo izcīna iekšēju cīņu)
Pozzo Kungi, jūs bijāt… (meklē vārdu) pretimnākoši… laipni ar mani.
Estr. Ak, nē.
Vlad. Kas par iedomu.
Pozzo Jā, jā, jūs bijāt tik pieklājīgi! Tādā veidā, kādu es cienu… Ko varētu es dot no savas puses, lai mani draugi negarlaikotos?
Estr. Desmit franki būt laba lieta.
Vlad. Mēs neesam nabagi.
Pozzo Ko es varētu darīt, es sev jautāju, lai patīkami īsinātu viņu laiku? Es devu kaulus, es runāju par šo un to, es viņiem izskaidroju mijkrēsli. Tā bija izcila lieta. Bet vai ar to pietiek? Tas ir tas, kas mani moka – vai ar to pietiek?
Estr. Kaut vai pieci…
Vlad. Vai tu klusēsi!
Pozzo Vai ar to pietiek? Nav šaubu. Bet es esmu liela vēriena. Tas manā dabā. Šodien. Tas man pašam par ļaunu. (viņš pavelk striķi. Lukijs paskatās uz viņu) Es protams cietīšu, nav šaubu. (nepieceļoties viņš paņem pātagu) Ko jūs izvēlaties? Lai viņš dejo, dzied, deklamē, domā… lai viņš…
Estr. Kurš?
Pozzo Vai jūs domājat, jūs abi?
Vlad. Vai viņš domā?
Pozzo Un kā vēl! Pilnā balsī. Kādreiz viņš domāja ļoti skaisti, es varēju stundām klausīties. Tagad… (nodrebinās) Neko līdzēt. Tā tad jūs vēlaties lai viņš kaut ko domā?
Estr. Es labāk gribētu, lai viņš dejo, būtu jautrāk.
Pozzo Nav teikts.
Estr. Vai ne, Didi, tas būtu daudz jautrāk?
Vlad. Man labāk patiktu dzirdēt, kā viņš domā.
Estr. Varbūt viņš varētu dancot un tad domāt? Ja tas nebūtu par daudz prasīts.
Vlad. Vai tas būtu iespējams?
Pozzo Protams. Pavisam viegli, tā ir dabīga secība. (īsi iesmejas)
Vlad. Nu, tad lai viņš dejo. (klusums)
Pozzo (uz Lukiju) Tu dzirdi?
Estr. Vai viņš nekad neatsakās?
Pozzo Es jums tūlīt paskaidrošu. (uz Lukiju) Dejo, cūka! (Lukijs noliek mantas, panāk uz publikas pusi, pagriežas pret Pozzo. Estragons pieceļas, lai labāk redzētu. Lukijs dejo. Apstājas)
Estr. Tas viss?
Pozzo Vēl! (Lukijs atkārto tās pašas kustības. Apstājas)
Estr. Pēēē, sivēns! (imitē Lukija kustības) Tā es arī varētu. (imitē vēl, gandrīz pakrīt) Ar mazu pavingrināšanos.
Vlad. Viņš ir noguris.
Pozzo Agrāk viņš dejoja frandoli, svingu, žigu, fandango un pat tarantellu. Viņš lēkāja. Tagad viņš vairāk nevar kā šo. Vai jūs zināt, kā viņš to sauc?
Estr. Putnu biedēkļa nāve.
Vlad. Nabagu deja.
Pozzo Tīkla deja. Viņš iedomājas, ka ir sapinies tīklā.
Vlad. (ar estēta vērtējumu) Jā, tur ir kaut kas!… (Lukijs grasās iet atpakaļ savā vietā)
Pozzo (kā uz zirgu) Trrrr! (Lukijs sastingst)
Estr. Vai viņš nekad neatsakās?
Pozzo Es jums to izskaidrošu. (rakājas pa savām kabatām) Acumirkli. (meklē) Kur es esmu licis savu rasinātāju? (meklē) Tā! (paceļ galvu izmisis, vārgā balsī) Esmu pazaudējis savu pulverizatoru!
Estr. (vārgā balsī) Mana kreisā plauša ir ļoti vāja. (sten un vaid, tad draiskulīgi) Mana labā plauša skan kā zvans.
Pozzo (normālā balsī) Viss viens, kas zudis, zudis. Ko es teicu? (domā) Acumirkli. (domā) Palīdziet jel.
Estr. Es mēģinu.
Vlad. Es arī.
Pozzo Acumirkli. (visi trīs līdzīgi noņem cepures, liek rokas pie pierēm, koncentrējas sastinguši. Ilgs klusums)
Estr. (uzvaras pilns) Ahā!
Vlad. Viņš ir atradis!
Pozzo (nepacietīgi) Nu? Nu?
Estr. Kāpēc viņš nenoliek savus nesamos?
Vlad. Muļķības.
Pozzo Jūs esiet pārliecināts?
Vlad. Nu protams, to jūs mums jau teicāt.
Pozzo Vai es to teicu?
Vlad. Pie tam – viņš tās ir nolicis.
Estr. (pamet acis uz Lukiju) Patiesi! Un ko nu?
Vlad. Tā kā viņš ir nolicis savas mantas, tad nav vajadzības jautāt – kādēļ viņš tās nenoliek?
Pozzo Pilnīgi pareizi.
Estr. Un kādēļ viņš tās ir nolicis?
Pozzo Atbildiet nu!
Vlad. Lai dancotu.
Estr. Pareizi.
Pozzo (paceļ roku) Pareizi. (pauze) Nesakiet neko. (pauze) Labs ir! (uzliek savu cepuri) Te viņš ir! (Estragons un Vladimirs uzliek savas cepures)
Vlad. Viņš ir atradis.
Pozzo Redziet, kā tas notiek.
Estr. Ko viņš ar to domā?
Pozzo Jūs tūlīt redzēsit. Bet to ir grūti izteikt.
Vlad. Tad nesakiet.
Pozzo O, nebaidieties, gan es atradīšu! Es tikai negribu vilkt visu garumā, jo kļūst vēls. Bet kā izteikties īsi un tai pat laikā skaidri – vai kāds man to varētu pateikt? Ļaujiet man pārdomāt.
Estr. Nu izsakāties gari, tas neies tik ilgi.
Pozzo (izdomājis) Kārtībā. Redziet, viens par divi…
Estr. Tā ir muldēšana.
Pozzo Vai nu es viņam kaut ko prasu, dziedāt, dejot, domāt…
Vlad. Tas iet, tas iet, to mēs saprotam.
Pozzo Vai es viņam neprasu neko. Labi. Nepārtrauciet mani. Pieņemsim, ka es viņam kaut ko prasu, dejot piemēram. Kas notiek?
Estr. Viņš sāk svilpot.
Pozzo (apvainots) Es vairs nerunāšu.
Vlad. Lūdzu, turpiniet.
Pozzo Jūs mani visu laiku pārtraucat.
Vlad. Turpiniet, turpiniet, tas ir aizraujoši!
Pozzo Vēl, vēl, lūdziet vēl!
Estr. (salikdams rokas) Es jūs lūdzu, kungs, turpiniet savas atklāsmes!
Pozzo Kur es paliku?
Vlad. Jūs viņam likāt dejot.
Estr. Dziedāt.
Pozzo Jā! Es viņam liku dziedāt. Un kas notiek? Vai nu viņš dzied, kā es viņam to esmu prasījis, vai dziedāšanas vietā, kā es to viņam esmu prasījis, viņš sāk dejot, piemēram, vai domāt, vai…
Vlad. Saprotam, saprotam, punkts.
Estr. Pietiek.
Vlad. Turklāt šovakar viņš dara visu, ko jūs viņam liekat.
Pozzo Tas tādēļ, lai mani aizkustinātu un es viņu paturētu.
Estr. Tās nu ir blēņas.
Vlad. Nav teikts.
Estr. Nu atkal viņš teiks, ka tai visā nav ne vārda patiesības.
Vlad. (uz Pozzo) Vai jums nav iebildumu?
Pozzo Es esmu noguris. (klusums)
Estr. Nekas nenotiek, neviens nenāk, ne iet. Neizturami.
Vlad. (uz Pozzo) Sakiet lai viņš domā.
Pozzo Dodiet viņam viņa cepuri.
Vlad. Viņa cepuri?
Pozzo Viņš nevar domāt bez cepures.
Vlad. (uz Estragonu) Dod viņam viņa cepuri.
Estr. Es! Pēc tā, kā viņš man spēris! Nekad!
Vlad. Es viņam to iedošu. (nekustas)
Estr. Lai viņš ņem pats.
Pozzo Ir labāk, ja viņam to iedod.
Vlad. Es viņam to iedošu. (Vladimirs paņem cepuri, sniedz pa roku galam to Lukijam. Lukijs nekustas)
Estr. (uz Pozzo) Sakiet lai viņš to ņem.
Pozzo Ir labāk, ja viņam to uzliek.
Vlad. Es viņam uzlikšu. (viņš uzmanīgi apiet Lukijam, viegli uzliek tam cepuri no mugurpuses, veikli atkāpjas. Lukijs nekustas. Klusums)
Estr. Ko viņš gaida?
Pozzo Paejiet nost. (Estragons un Vladimirs atiet tālāk no Lukija. Pozzo parausta striķi. Lukis paskatās uz Pozzo) Domā, cūka! (pauze) (Lukijs sāk dejot) Stāt! (Lukijs apstājas) Uz priekšu! (Lukijs iet uz priekšu) Tur! (Lukijs apstājas) Domā! (pauze)
Estr. No otras puses, ja viņš…
Pozzo Stāt! (Lukijs klusē) Atpakaļ! (Lukijs kāpjas atpakaļ) Stāt! (Lukijs apstājas) Griezies! (Lukijs pagriežas pret publiku) Domā!
Lukijs (monotoni) Dodot eksistenci kāda tā uzplaukst no pēdējiem publiskiem darbiem sabiedrība Poinsons un Vatmans no personīga dieva kvakvakva ar baltu bārdu kvakvakva ārpus laika un telpas kas no saviem augstumiem dievišķā apātijā, savā dievišķā athambijā, dievišķā aphāzijā mūs ļoti mīl ar dažiem izņēmumiem nav zināms kādēļ bet laiks to rādīs un līdzīgi dievišķai Mirandai cieš ar tiem kas atrodas nav zināms kādēļ bet laiks to rādīs kas atrodas ugunīs kuru uguns un uguņošana kamēr tas tā vēl turpināsies un kas var to apšaubīt beidzot uguni visiem balstiem tā sakot uzlaidīs elli zilās debesīs tik zilām vēl šobrīd un mierīgās ar tādu mieru kas nepastāvīgs nemazāk nesavtīgs bet nepaļausimies uz to priekšlaicīgi un liekot vērā no otras puses to kas izriet no nesasniegtiem pētījumiem taču nepaļausimies priekšlaicīgu uz nepabeigtiem pētījumiem bet tādēļ ne mazāk apbalvotiem Antropopometriskā Akakakakadēmijā Bernā un Bressē no Testu & Konard tas ir apstiprinājies bez citiem iespējamiem maldiem ar cilvēcīgiem apsvērumiem ka turpinoties nepabeigtiem pētījumiem no Testu & Konard tas ir nodibināts dibināts dibināts tas kas seko kas seko neizteiksimies priekšlaicīgi nav zināms kādēļ kas seko Poinsons un Vatmans darbībai ir tas kas parādās tikpat skaidri tik skaidri kā redzami Fartove un Belchera nesasniegtie centieni nesasniegtie tādēļ nav zināms kādēļ no Testu & Konarda nesasniegti nepabeigti ir izrādījies ka cilvēks pretēji pretējam uzskatam ka cilvēks Bressē no Testu un Konarda ka cilvēks beidzot saņemot īsumā kā īsumā beidzot saņemot cilvēks neskatoties uz alimentācijas progresu un regresa elementāciju ir ceļā uz novājēšanu un līdztekus tanī pat laikā nav zināms kādēļ neskatoties uz fiziskās kultūras uzplaukumu un praktiskiem sportiem kā tādiem kā tādiem kā tādiem kā teniss kā futbols skrienot kājām un divritenī peldēšana aviācija sporti sporti sporti ziemas sporti vasaras sporti rudens sporti teniss uz mauriņa uz zārciņa uz cietas zemes lidošana tennis hokejs uz zemes uz jūras uz debess penicilīns un tā atvietotājs es atkārtoju īsumā tai pat laikā paralēli lai saīsinātos nav zināms kādēļ neskatoties uz tenisu es atkārtoju aviācija golfs kā deviņi tā astoņpadsmit caurumi teniss uz ledus īsti nav zināms kādēļ Sena Sena un Oise Sena un Marne un Marne Oise Sena Sena un Oise Sena un Marne Marne un Oise zinot tai pat laikā paralēli nav zināms kādēļ novājināties sašaurināties es atkārtoju Oise Marne īsti skaidrs zaudējums uz pīpes galviņas kopš Voltēra nāves pēc izdotā rīkojuma divpirkstu desmit grami uz pīpes galviņas apmēram mazākais aptuveni noteiktāk apaļos skaitļos labs svars noņemts Normandijai nav zināms kādēļ īsi beidzot nekrīt svarā lietas stāv tā un ņemot no otras puses ka ir jau nopietnāk no kā izriet tas kas ir vēl daudz nopietnāk ka gaisma ka gaisma ka Steinvega un Petermaņa pieredzes gaitā izriet kas ir vēl nopietnāk gaismai atstātās pieredzes gaisma no Steinvega un Petermaņa ka laukos un kalnos un piejūras apgabalos uguns un ūdens straumju virzienā un straumes un ūdeņi un debesu uguņi ir viens un tas pats kas zeme ar debesi zeme gaisā lielajā aukstumā un zeme akmeņu lielajā aukstumā heidā līdz viņu septītai ētera ērai zeme un jūra ar akmeņiem pamatā visiem lielajiem pamatiem lielais aukstums uz jūras uz zemes un debesīs nav zināms kādēļ neskatoties uz tenisu lietas stāv tā es atkārtoju nav zināms kādēļ nākošais īsi beidzot heida nākošais akmeņiem kas to var apšaubīt ļaujiet man atkārtot neteiksim par agri te galva tai pat laikā paralēli nav zināms kadēļ neskatoties uz tenisu nākošais bārda liesmās raudās akmeņi tik klusi tik zili heida galva galva galva galva Normandija ņemot vērā tenisu centieni pamesti nepabeigti akmeņi bēdīgāki īsi ļaujiet man atkārtot heida heida heida pamesti nepabeigti galva galva Normandija ņemot vērā tenisu galva heida akmeņi Konard, Konard… (sajūk) (Lukijs izgrūž vēl kādus izsaucienus) … Teniss… Akmeņi… Tik klusi… Konard… Nepabeigti…
Pozzo Cepuri! (Vladimirs paķer nost Lukija cepuri, Lukijs apklust un nokrīt, liels klusums. Uzvarētāji elso)
Estr. Esmu atriebts!
Vlad. (apskata Lukija cepuri, skatās iekšā)
Pozzo Dodiet man! (izrauj cepuri no Vladimira rokām, nosviež zemē, uzlec tai virsū, spārda ar kājām) Tā, viņš vairs nedomās!
Vlad. Bet vai viņš varēs iet?
Pozzo Ies vai rāpos! (iesper Lukijam ar kāju) Augšā! Cūka!
Vlad. Varbūt viņš ir beigts?
Estr. Jūs viņu nogalināsiet.
Pozzo Augšā! Draņķi! (viņš velk striķi, Lukijs mazliet paslīd. Uz Estragonu un Vladimiru) Palīdziet!
Vlad. Kā tas jādara?
Pozzo Paceliet viņu! (Estragons un Vladimirs pieceļ Lukiju kājās, patur kādu brīdi, tad palaiž vaļā, Lukijs atkal nokrīt)
Estr. Viņš tīšām krīt.
Pozzo Viņš jātur. (pauze) Nu, nu paceliet viņu!
Estr. Man pietiek.
Vlad. Es mēģināšu vēl reiz.
Estr. Par ko viņš mūs tur?
Vlad. Celsim vēl reiz. (viņi vēl reiz pieceļ Lukiju kājās, pietur)
Pozzo Nelaidiet vaļā! (Estragons un Vladimirs grīļojas) Nekustaties! (Pozzo paņem somu un kurvi un pienes Lukijam) Turiet viņu stingri. (viņš atkal liek somu Lukijam rokā. Pamazām no saskares ar somu Lukijs atdzīvojas, viņa pirksti beidzot aptver un tur somas rokturi) Turiet vēl! (tā pati darbība ar kurvi) Tā, tagad laidiet viņu vaļā. (Estr. un Vlad. atlaiž Lukiju, tas grīļojas, dreb, ļogās bet noturas kājās, soma un kurvis rokās. Pozzo atiet nost, sāk plīkšķināt pātagu) Uz priekšu! (Lukijs sāk iet) Atpakaļ! (Lukijs kāpjas atpakaļ) Griezties! (Lukijs pagriežas) Labi, viņš var iet. (pret Estragonu un Vladimiru) Paldies, Kungi! Un atļaujiet man jums… (sāk meklēties pa kabatām) Jums… (grābsta visur ap sevi ar vienu roku) jums novēlēt… (turpina meklēt) Jums novēlēt… Bet kur es esmu licis savu pulksteni? (meklē, paceļ izmocītu seju) Īsts Šveices pulkstenis, gāja uz minūti, mana vectēva dāvana… (meklē) Varbūt nokritis? (sāk meklēt pa zemi) (Vlad. un Estr. palīdz meklēt. Pozzo pasviež ar kāju Lukija cepuri) Varbūt, te…
Vlad. Varbūt mazajā kabatiņā?
Pozzo Pagaidiet! (viņš saliecas ar galvu pie vēdera, klausās) Nekā nedzird! (dod zīmi lai Estr. un Vlad. arī pienāk) Nāciet, paklausieties! (Vlad. un Estr. noliecas pie Pozzo vēdera un klausās) Man liekas, ka varēja dzirdēt tik-tak?
Vlad. Klusu! (visi noliekušies klausās)
Estr. Es kaut ko dzirdu!
Pozzo Kur?
Vlad. Tā ir sirds.
Pozzo (vīlies) Nolāpīts!
Vlad. Klusu! (visi klausās)
Estr. Varbūt tas ir apstājies? (visi atliecas taisni)
Pozzo Kurš no jums tik nelabi smird?
Estr. Viņam mute, man kājas.
Pozzo Man jāiet.
Estr. Un jūsu laika rādītājs?
Pozzo Būšu to atstājis muižā.
Estr. Tā tad – ardievu.
Pozzo Ardievu.
Vlad. Ardievu.
Estr. Ardievu. (klusums. Neviens nekustas)
Vlad. Ardievu.
Pozzo Ardievu.
Estr. Ardievu. (klusums)
Pozzo Un paldies.
Vlad. Paldies jums.
Pozzo Ne par ko.
Estr. Jā, jā.
Pozzo Nē, nē.
Vlad. Jā, jā.
Estr. Nē, nē. (klusums)
Pozzo Es netieku… (kavējas) … pie aiziešanas.
Estr. Tāda ir dzīve. (Pozzo apgriežas, attālinās no Lukija, pamazām laizdams striķi visā garumā)
Estr. Jūs ejiet uz nepareizo pusi.
Pozzo Man jāieskrienas. (nonāk līdz striķa galam, aiz kulisēm, apstājas, apgriežas, sauc) Ejiet pie malas! (Estr. un Vlad. atkāpjas, skatās uz Pozzo pusi. Pātagas plīkšķis) Uz priekšu! (Lukijs nekustas)
Estr. Uz priekšu!
Vlad. Uz priekšu! (pātagas plīkšķis. Lukijs dodas uz priekšu)
Pozzo Ātrāk! Ātrāk! (iznāk no aizkulisēm, iet pāri skatuvei sekodams Lukijam. Estr. un Vlad. noņem cepures un māj ar rokām. Lukijs iziet. Pozzo rausta striķi un plīkšķina pātagu) Ātrāk! Nū! Nū! Ātrāk! (pie kulisēm Pozzo pēkšņi apstājas. Striķis izstiepjas. Dzirdāms ka Lukijs nokrīt ar visām mantām) Manu krēslu! (Vlad. sameklē sēdekli un iedod Pozzo, kas to aizsviež Lukijam) Ardievu!
Estr. un Vlad. (mādami rokām) Ardievu! Ardievu!
Pozzo Augšā, cūka! (Lukija piecelšanās troksnis) Uz priekšu! (Pozzo atstāj skatuvi. Pātagas trokšņi un saucieni) Uz priekšu! Ātrāk! Cūka! Hei! Ardievu! (klusums)
Vlad. Labi pavadījām laiku.
Estr. Laiks būtu tāpat aizgājis.
Vlad. Bet ne tik ātri. (pauze)
Estr. Ko tagad darīsim?
Vlad. Es nezinu.
Estr. Iesim.
Vlad. Mēs nevaram.
Estr. Kāpēc nē?
Vlad. Jāgaida Godo.
Estr. Pareizi. (pauze)
Vlad. Kā viņi pārvērtušies.
Estr. Kuri?
Vlad. Tie abi.
Estr. Tas labi! Parunāsimies.
Vlad. Vai nē?
Estr. Kas?
Vlad. Pārvērtušies.
Estr. Iespējams. Tikai mēs tur pat kur bijuši.
Vlad. Iespējams? Tas skaidri redzams. Tu neievēroji?
Estr. Jā, jā! Bet es viņus nepazinu.
Vlad. Tu viņus pazini.
Estr. Nepazinu.
Vlad. Mēs viņus pazīstam, es tev saku. Tu visu aizmirsti. (pauze) Ja tikai tie bija tie paši.
Estr. Kā tad viņi mūs nepazina?
Vlad. Tas neko nenozīmē. Es arī izlikos viņus nepazīstam. Bez tam – mūs jau nekad neviens nepazīst.
Estr. Lai paliek. Kas būs tas – a i i i (Vlad. neievēro viņa klibošanu) A i i i i!
Vlad. (pie sevis) Ja tikai tie bija tie paši.
Estr. Didi! Tas – otra kāja! (klibodams iet uz vietu, kur viņš sēdēja priekškaram ceļoties)
Balss aiz kulisēm. Kungs! (Estr. apstājas, abi skatās uz balss pusi)
Estr. Atkal sāksies.
Vlad. Nāc tuvāk, bērns. (iznāk zēns. Kautrīgs. Apstājas)
Zēns Alberta kungs?
Vlad. Jā. Es.
Estr. Ko tu gribi?
Vlad. Nāc tuvāk. (zēns nekustas)
Estr. Nāc tuvāk, kad tev saka! (zēns kautrīgi panāk dažus soļus tuvāk. Apstājas)
Vlad. Kas ir?
Zēns Kungs, Godo…
Vlad. Saprotu. (pauze) Nāc tuvāk! (zēns nekustas)
Estr. (ar uzsvaru) Nāc tuvāk, kad tev saka! (zēns panāk soli, bailīgi apstājas) Kādēļ tu nāc tik vēlu?
Vlad. Tu nāc ar ziņojumu no Godo kunga?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Tad saki.
Estr. Kāpēc tu nāc tik vēlu?
Zēns (skatās no viena uz otru un nezina kam atbildēt)
Vlad. (uz Estr.) Liec viņam mierā!
Estr. (uz Vlad.) Laid mani mierā! (uz zēnu) Vai tu zini cik pulkstens?
Zēns (atkāpdamies) Tā nav mana vaina, kungs.
Estr. Varbūt mana?
Zēns Man bija bailes, kungs.
Estr. Bailes? No kā? No mums? (pauze) Runā!
Vlad. Es zinu, viņam bija bailes no tiem abiem.
Estr. Cik ilgi tu jau te biji?
Zēns Labu brīdi, kungs.
Vlad. Vai tev bija bailes no pātagas?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. No kliegšanas?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. No tiem diviem vīriem?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Vai tu viņus pazini?
Zēns Nē, kungs.
Vlad. Vai tu esi vietējais? (pauze) Vai tu esi no šejienes?
Zēns Jā, kungs.
Estr. Tie ir balti meli! (satver bērnu pie rokas un krata) Saki mums patiesību.
Zēns (drebēdams) Tā ir patiesība, kungs.
Vlad. Liec jel viņu mierā! Kas tev kait? (Vlad. un zēns vēro Estragonu, kas palaidis zēnu vaļā atkāpjas, aizsedz seju rokām, tad noņem rokas no sejas, kas visa sāpīgās grimasēs) Kas tev kait?
Estr. Es esmu nelaimīgs.
Vlad. Neaušojies! No kura laika?
Estr. Esmu to piemirsis.
Vlad. Atmiņa ar mums spēlē jokus. (Estr. grib runāt, atsakās, atmet ar roku, aizklibo uz savu vietu, apsēžas un sāk novilkt zābaku. Vlad. uz zēnu) Nu?
Zēns Kungs Godo…
Vlad. (pārtrauc) Es tevi esmu redzējis, vai nē?
Zēns Es nezinu, kungs.
Vlad. Tu mani neatceries?
Zēns Nē, kungs.
Vlad. Vai tu vakar te nebiji?
Zēns Nē, kungs.
Vlad. Vai tā ir pirmā reize, ka tu nāc?
Zēns Jā, kungs. (klusums)
Vlad. Vārdi, tikai vārdi! (pauze) Nu runā!
Zēns (steigā) Kungs Godo lika man teikt, ka viņš nebūs šovakar, bet noteikti rītā.
Vlad. Tas viss?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Vai tu strādā pie Godo kunga?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Ko tu dari?
Zēns Es ganu kazas, kungs.
Vlad. Vai viņš tevi neper?
Zēns Nē, kungs. Ne mani.
Vlad. Ko tad viņš per?
Zēns Viņš per manu brāli, kungs.
Vlad. Vai tev ir brālis?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Ko viņš dara?
Zēns Viņš gana aitas, kungs.
Vlad. Un kāpēc viņš tevi neper?
Zēns Es nezinu, kungs.
Vlad. Vai viņš tev dod pietiekami ēst? (zēns vilcinās) Vai viņš tevi labi baro?
Zēns Diezgan labi, kungs.
Vlad. Vai tu neesi nelaimīgs? (zēns vilcinās) Vai tu dzirdi?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Nu?
Zēns Es nezinu, kungs.
Vlad. Tu nezini, vai tu esi laimīgs, vai nē?
Zēns Nē, kungs.
Vlad. Tāpat kā es. (pauze) Kur tu guli?
Zēns Šķūnī, kungs.
Vlad. Abi brāļi?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Uz siena?
Zēns Jā, kungs. (pauze)
Vlad. Labi, tu vari iet.
Zēns Kungs, ko lai es saku kungam Godo?
Vlad. Saki viņam… (vilcinās) Saki viņam, ka tu mūs redzēji. (pauze) Tu mūs redzēji, vai nē?
Zēns Jā, kungs. (viņš atkāpjas, vilcinās, tad apgriežas un aizskrien. Gaisma pēkšņi dziest, tūlīt iestājas nakts. Mēness izlien aizmugurē, kāpj uz augšu, paliek spīdēdams debesīs, pārlejot visu ar sudraba gaismu)
Vlad. Beidzot! (Estragons ceļas un nāk uz Vladimiru, abās rokās pa zābakam, noliek tos rampas malā) Ko tu dari?
Estr. To pašu, ko tu, skatos.
Vlad. Es gribēju teikt – ar saviem zābakiem?
Estr. Es viņus atstāju te. (pauze) Nāks kāds cits tāpat… Tāpat kā es, tikai ar mazākām pēdām, un būs par tiem laimīgs.
Vlad. Bet tu nevari iet basām kājām.
Estr. Kristus gāja.
Vlad. Kristus! Liec mierā Kristu! Tu taču nedomā sevi pielīdzināt Viņam?
Estr. Visu savu dzīvi esmu sevi pielīdzinājis viņam.
Vlad. Bet tur bija silts, kur viņš dzīvoja. Un sauss.
Estr. Jā. Un krustā viņi piesita ātri. (klusums)
Vlad. Mums te vairs nav ko darīt.
Estr. Ne arī kur citur.
Vlad. Klausies, Gogo, neesi nu tāds! Rītā viss būs labi. (pauze)
Estr. Kāpēc tu tā domā?
Vlad. Tu nedzirdēji, ko zēns teica?
Estr. Nē.
Vlad. Viņš teica, ka Godo noteikti nākšot rītā. (pauze) Ko tu par to saki?
Estr. Tad jau cits nekas neatliek, kā gaidīt tepat.
Vlad. Vai tu esi prātīgs! Mums jāmeklē jumts virs galvas. (ņem Estragonu pie rokas) Nāc! (viņš velk Estr. sev līdz, tas padodas, tad pretojas, abi apstājas)
Estr. (skatās uz koku) Žēl, ka nav striķa.
Vlad. Nāc! Kļūst vēss. (viņš velk Estragonu. Tas paiet, pretojas, abi apstājas)
Estr. Atgādini man, lai es rītā paņemu striķi līdz.
Vlad. Labi! Nāc! (viņš velk Estr., spēle kā pirmāk)
Estr. Cik ilgi mēs jau esam kopā?
Vlad. Es nezinu. Piecdesmit gadus, varbūt.
Estr. Vai tu atceries to dienu, kad es metos Senā?
Vlad. Bija vīna noņemšanas laiks.
Estr. Tu mani izglābi.
Vlad. Tas viss miris un apglabāts.
Estr. Manas drēbes žāvējās saulē.
Vlad. Nedomā vairs par to. Nāc. (velk Estr., tā pati spēle)
Estr. Pagaidi.
Vlad. Man salst.
Estr. Es domāju, vai nebūtu labāk iet katram uz savu pusi. (pauze) (Estr. paiet un apsēžas nomaļu)
Vlad. (bez asuma) Kas var zināt…
Estr. Neko nevar zināt.
Vlad. Vēl jau vienmēr var izšķirties, ja tu domā, ka tā labāk.
Estr. Ko nu tagad vairs. (klusums)
Vlad. Taisnība, ko nu tagad vairs. (klusums)
Estr. Nu vai iesim?
Vlad. Iesim. (viņi nekustas)
Priekškars.