Otrais cēliens
(Nākošā diena. Tā pati vieta. Tā pati stunda. Estragona zābaki rampas malā, papēži kopā, purni izvērsti. Lukija cepure turpat, kur agrāk. Kokam ir četras, piecas lapas. Vladimirs uznāk ātri. Viņš apstājas un ilgi skatās uz koku. Pēkšņi viņš sāk staigāt pa skatuvi nemierīgi, skatās uz visām pusēm. Apstājas pie zābakiem, noliecas, paņem vienu, apskata, paosta, sarauj degunu, uzmanīgi noliek atpakaļ. Apstājas pie kulisēm pa labi, pieliek roku pie acīm, ilgi skatās tālumā. Staigā atkal. Apstājas pie kulisēm pa kreisi, tāpat skatās tālumā. Staigā. Pēkšņi apstājas, saliek rokas uz krūtīm un sāk pilnā balsī dziedāt. Uzsācis dziedāt pārāk zemā balsī, viņš pusteikumā apstājas, noklepojas un atsāk dziesmu augstākā tonī.)
Vlad. (sāk dziedāt pilnā balsī)
Cienīgtēvam bij viens sunīt’s (pārtrauc, atkārto pirmo teikumu augstākā tonī)
Viņš to mīlēja
Sunīt’s nozaga vienu mazu kruncīti
Viņš to nosita.
Citi suņi to redzēja,
Ātri, ātri atskrēja… (apstājas, aizdomājas, tad atkārtojot dzied tālāk)
Citi suņi to redzēja,
Ātri, ātri atskrēja
To zemē apraka
Uz krusta rakstīja.
Cienīgtēvam bij viens sunīt’s
Viņš to mīlēja,
Sunīt’s nozaga vienu mazu kruncīti
Viņš to nosita.
Citi suņi to redzēja,
Ātri, ātri atskrēja… (apstājas, aizdomājas, atkārtojot dzied tālāk)
Citi suņi to redzēja,
Ātri, ātri atskrēja… (apstājas, aizdomājas, dzied klusākā balsī)
Citi suņi to redzēja
Ātri, ātri atskrēja… (viņš apklust, paliek brīdi nekustīgs, tad atsāk staigāt uz visām pusēm vēl nemierīgāk skatīdamies. No jauna apstājas pie koka, staigā ap zābakiem, skatās tālumā. Ienāk Estragons no kreisās puses, basām kājām, nokārtu galvu, lēnām iet pāri skatuvei. Vladimirs apgriežas un pamana Estragonu)
Vlad. Tomēr tu! (Estr. apstājas bet nepaceļ galvu. Vlad. iet pie viņa) Nāc, lai apkampju!
Estr. Neaizskar mani! (Vlad. apraujas sāpināts. Klusums)
Vlad. Tu gribi, lai es eju projām? (pauze) Gogo! (pauze. Vlad. uzmanīgi noskata Estragonu) Tevi piekāva? (pauze) Gogo! (Estr. klusē nokāris galvu) Kur tu pavadīji nakti? (klusums. Vlad. tuvojas Estr.)
Estr. Neaiztiec mani! Neprasi man neko! Nesaki man neko! Paliec tepat pie manis.
Vlad. Vai es tevi kādreiz esmu atstājis?
Estr. Tu ļāvi man iet.
Vlad. Paskaties uz mani! (Estr. nekustas. Vlad. pērkona balsī) Vai tu skatīsies uz mani!
Estr. (paceļ galvu. Viņi skatās ilgi viens uz otru, gan tuvodamies, gan attālinādamies, galvas grozīdami, noliekdami, paceldami – kā pie kādas mākslas darba, trīcēdami viens pretī otram vairāk un vairāk, līdz apķeras viens otram cieši un klapē ar rokām muguras, tad atraisās. Estragons, kad viņu vairs neatbalsta, gandrīz apgāžas) Kāda diena!
Vlad. Kas tev pāri darījis? Runā!
Estr. Atkal viena diena novilkta.
Vlad. Vēl nav.
Estr. Man tā ir pagalam, tikko tā atnākusi. (klusums) Nupat tu dziedāji, es dzirdēju.
Vlad. Tā bija, cik atminu.
Estr. Tas mani satrieca. Es domāju, viņš ir viens, viņš domā, ka es esmu aizgājis uz visiem laikiem un – viņš dzied.
Vlad. Pats jau nav noteicējs par savu gara stāvokli. Visu dienu jutos tā jocīgi. (pauze) Visu nakti ne reizi nepamodos.
Estr. (drūmi) Tu redzi, pat ārā tev jāskraida mazāk, kad manis te nav.
Vlad. Man tevis trūka, bet tai pat laikā jutos laimīgs. Vai tas nav jocīgi?
Estr. (ievainots) Laimīgs?
Vlad. (padomājis) Nu, varbūt tas nav īstais vārds.
Estr. Un tagad?
Vlad. (padomājis) Tagad… (priecīgi) Tu esi te!… (vienaldzīgāk) Mēs esam te… (bēdīgi) Es semu te…
Estr. Redzi nu, tu nejūties tik labi, kad es esmu ar tevi. Es arī jūtos labāk viens.
Vlad. (aizskarts) Nu kādēļ tad vienmēr jālien atpakaļ?
Estr. Es nezinu.
Vlad. Bet es zinu. Tādēļ, ka tu nemāki sevi aizstāvēt. Es nebūtu ļāvis viņiem tevi piekaut.
Estr. Tu to nebūtu varējis.
Vlad. Kādēļ nē?
Estr. Viņi bija desmit.
Vlad. Bet es nebūtu tev ļāvis viņus izaicināt uz kaušanos.
Estr. Es jau nekā nedarīju.
Vlad. Kādēļ tad viņi tev uzbruka?
Estr. Es nezinu.
Vlad. Redzi, Gogo, ir lietas ko tu neapjēdzi, un es tās apjēdzu. Tev tas būtu jāsaprot.
Estr. Bet es tev saku, es nekā nedarīju.
Vlad. Varbūt, ka nē. Bet ir svarīgi kaut ko darīt vai nedarīt tā, lai glābtu savu ādu. Nu ko tur vairs pieminēt, tu esi atgriezies un es jūtos laimīgs.
Estr. Es nekā nedarīju.
Vlad. Tu jau arī jūties laimīgs, ja tu gribētu atzīties?
Estr. Laimīgs, par ko?
Vlad. Ka esi atkal ar mani.
Estr. Tu domā?
Vlad. Vismaz saki, ja arī tā nav patiesība.
Estr. Kas man jāsaka?
Vlad. Saki – es esmu laimīgs.
Estr. Es esmu laimīgs.
Vlad. Es arī.
Estr. Es arī.
Vlad. Mēs esam laimīgi.
Estr. Mēs esam laimīgi. (klusums) Un ko tagad darīsim, kad esam laimīgi?
Vlad. Gaidīsim Godo.
Estr. Pareizi. (klusums)
Vlad. Te ir kaut kas mainījies kopš vakardienas.
Estr. Un ja viņš nenāk?
Vlad. (tūlīt nesaprazdams) To jau tad redzēsim. (pauze) Es tev teicu, ka te ir kaut kas mainījies kopš vakardienas.
Estr. Viss dubļains.
Vlad. Apskati koku.
Estr. Divreiz tai pašā peļķē nekāpj.
Vlad. Koks! Paskaties uz koku! (Estr. skatās uz koku)
Estr. Vai tas vakar te nebija?
Vlad. Kā nē? Vai tad tu neatceries? Daudz netrūka, ka mēs viņā būtu pakārušies. (pārdomā) Jā, pareizi. (uzsvērdams vārdus) Būtu pakārušies. Bet tu negribēji. Neatceries?
Estr. To tu esi nosapņojis.
Vlad. Vai tu tiešām esi to aizmirsis?
Estr. Es vai nu aizmirstu tūlīt, vai nekad.
Vlad. Un Pozzo un Lukiju tu arī esi aizmirsis?
Estr. Pozzo un Lukiju?
Vlad. Viņš ir visu aizmirsis.
Estr. Es atceros kādu trako, kas man iespēra pa kājām. Un tad viņš tēloja muļķi.
Vlad. Tas bija Lukijs.
Estr. To es atceros. Bet kas tas bija?
Vlad. Un viņa vadātāju, vai to tu atceries?
Estr. Viņš man deva kaulus.
Vlad. Tas bija Pozzo.
Estr. Un tu saki, ka tas bija vakar?
Vlad. Nu protams, ka tas bija vakar.
Estr. Un tepat, kur mēs tagad esam?
Vlad. Kur tad tu domā? Vai tad tu nepazīsti šo vietu?
Estr. (pēkšķi noskaities) Nepazīsti? Kas tur ko nepazīt? Visu savu dzīvi es esmu pēries kā pa pelniem un tu man te prasi ievērot nezin kādus smalkumus. (skatās apkārt) Apskati šo mēslu bedri! No tās es nekad neesmu ārā ticis.
Vlad. Nomierinies! Nomierinies!
Estr. Liec mani mierā ar saviem dabasskatiem. Labāk tad runā par tārpiem.
Vlad. Lai nu kā, bet tu nevari teikt, ka te (rāda ar roku apkārt) izskatītos pēc Voklūzas. Tu nevari noliegt, ka ir liela starpība.
Estr. Voklūza? Kas runā par Voklūzu?
Vlad. Bet tu jau biji Voklūzā?
Estr. Nē, taču, es nekad neesmu bijis Voklūzā. Es esmu dēdējis visu savu dzīvi šeit, šai mēslu bedrē.
Vlad. Bet es varu zvērēt, ka mēs abi bijām tur… Par to es varu likt galvu ķīlā. Mēs lasījām vīnogas pie… pie… Bonelli, vai Rusijonā, nevaru atcerēties, tā vārdu.
Estr. (mierīgāk) Tas ir iespējams. Es neko nesaku.
Vlad. Bet tur viss ir sarkans.
Estr. Es neko neiebilstu, es tev saku. (klusums. Vladimirs smagi nopūšas)
Vlad. Ar tevi ir grūti dzīvot, Gogo.
Estr. Būtu labāk ja mēs šķirtos.
Vlad. Tu vienmēr to saki. Un vienmēr nāc atpakaļ. (klusums)
Estr. Labāk būtu ja mani nosistu, kā jebkuru citu.
Vlad. Kā kuru citu? (pauze) Kā kuru citu?
Estr. Kā miljoniem citus.
Vlad. Katram savs krusts jānes. (pauze) Kamēr dzīvo.
Estr. Tagad mēģināsim runāt mierīgi, ja jau mēs nevaram ciest klusu.
Vlad. Taisnība, mēs esam neapklusināmi.
Estr. Tas tādēļ, lai nebūtu jādomā.
Vlad. Tad mums ir aizbildinājums.
Estr. Tas tādēļ, lai nebūtu jāklausās.
Vlad. Tad mums ir iemesls.
Estr. Mirušo balsis.
Vlad. Tās šalc kā putnu spārni.
Estr. Kā lapas.
Vlad. Kā smiltis.
Estr. Kā lapas. (klusums)
Vlad. Viņas runā visas reizē.
Estr. Tomēr katra par sevi.
Vlad. Drīzāk čukst.
Estr. Viņas žūžo.
Vlad. Viņas murmina.
Estr. Viņas žūžo. (klusums)
Vlad. Ko viņas saka?
Estr. Viņas runā par savu dzīvi.
Vlad. Viņām nepietiek, ka ir to dzīvojušas.
Estr. Viņām vēl jārunā par to.
Vlad. Viņām vēl nepietiek, ka ir mirušas.
Estr. Viņām ar to nav diezgan. (klusums)
Vlad. Tās izklausās kā spārnu vēdas.
Estr. Kā lapas.
Vlad. Kā pelni.
Estr. Kā lapas. (ilgs klusums)
Vlad. Saki kaut ko.
Estr. Es meklēju ko. (ilgs klusums)
Vlad. (kā izbailēs) Saki vienalga ko.
Estr. Ko tagad darām?
Vlad. Gaidām Godo.
Estr. Pareizi. (klusums)
Vlad. Cik tas ir grūti!
Estr. Ja tu padziedātu?
Vlad. Ne, nē! (domā) Darbs tik uzsākt.
Estr. Tas nevarētu būt tik grūti.
Vlad. Sākums ir grūts.
Estr. Var sākt no kuras katras vietas.
Vlad. Jā, bet ir jāizvēlas.
Estr. Pareizi. (klusums)
Vlad. Palīdzi man.
Estr. Es mēģinu. (klusums)
Vlad. Kad meklē, tad dzird.
Estr. Taisnība.
Vlad. Tas traucē domāt. [Novērš tevi domāt?]
Estr. Tu domā tāpat.
Vlad. Nē, tas ir neiespējami.
Estr. Tā, tā – strīdēsimies.
Vlad. Neiespējami.
Estr. Tu domā?
Vlad. Mums vairs nav bīstami domāt.
Estr. Jā, par ko tad mēs žēlojamies?
Vlad. Domāt nav tas ļaunākais.
Estr. Varbūt nē. Bet tas ir jau kaut kas.
Vlad. Kas ir kaut kas?
Estr. Tā, tā – uzstādīsim viens otram jautājienus.
Vlad. Ko tu gribēji ar to teikt – tas ir jau kaut kas?
Estr. Tas ir mazliet ļaunums.
Vlad. Acīmredzot.
Estr. Labi. Ja mēs tad pateiktos par šo žēlastību?
Vlad. Tas ir briesmīgi, ka esam domājuši.
Estr. Bet vai tā tas ir noticis ar mums?
Vlad. No kurienes tad ir šie līķi?
Estr. Tie ir ģindeņi.
Vlad. Pasaki man?
Estr. Pareizi.
Vlad. Mums ir nācies mazliet domāt.
Estr. Pašā sākumā.
Vlad. Līķu kambaris, līķu kambaris.
Estr. Tas nav jāskatās.
Vlad. Kā to neskatīsies?
Estr. Pareizi.
Vlad. Mēģini kā vari.
Estr. Kā, lūdzu?
Vlad. Mēģini kā vien vari.
Estr. Mums vajadzētu atgriezties pie dabas.
Vlad. Mēs to esam mēģinājuši.
Estr. Taisnība.
Vlad. Bet tas nav ļaunākais, es zinu.
Estr. Kas?
Vlad. Ka ir jādomā.
Estr. Acīm redzot.
Vlad. Bet mēs varējām izvairīties no domāšanas.
Estr. Vai varējām?
Vlad. Varējām, varējām. Es zinu. (klusums)
Estr. Tā bija laba pārmaiņa.
Vlad. Jā. Bet nu jāmeklē kaut kas cits.
Estr. Jāpadomā. (noņem cepuri un domā)
Vlad. Jāpadomā. (noņem cepuri un domā)
Estr. Jāpadomā. (abi domā)
Vlad. Ahā! (uzliek cepuri atvieglots)
Estr. Nu?
Vlad. Kā es teicu, mēs varētu turpināt no turienes.
Estr. Kad tu to teici?
Vlad. Pašā sākumā.
Estr. Kādā sākumā?
Vlad. Šovakar. Es teicu… es teicu…
Estr. Tu prasi par daudz, lai es to atcerētos.
Vlad. Pagaidi… Mēs apkampāmies… bijām laimīgi… laimīgi… Kas tagad jādara, kad esam laimīgi… Jāgaida… Jā, tas iet… Jāgaida, tagad, kad esam laimīgi… Jāgaida… Jā! Koks!
Estr. Koks?
Vlad. Vai tu neatceries?
Estr. Es esmu noguris.
Vlad. Paskaties! (Estragons skatās uz koku)
Estr. Es nekā neredzu.
Vlad. Vakar tas bija melns un kails. Tagad tas ir salapojis.
Estr. Salapojis?
Vlad. Vienā naktī!
Estr. Tad jābūt pavasarim.
Vlad. Bet vienā. Vienīgā naktī!
Estr. Es tev saku – mēs te vakar nebijām! Tu atkal esi murgojis.
Vlad. Kā tu domā, kur tad mēs bijām vakar?
Estr. Es nezinu. Citā – nodalījumā. Tādu te netrūkst.
Vlad. (drošs par savu taisnību) Labi. Mēs te vakar nebijām. Nu, ko tad mēs vakar darījām?
Estr. Ko mēs darījām?
Vlad. Mēģini atcerēties.
Estr. Nu… mēs pļāpājām.
Vlad. (skolotāja tonī) Par ko?
Estr. Ā – neko sevišķu. (noteikti) Nu es atceros, mēs pļāpājām par šo un to. Tas tā jau iet kādu pusgadsimtu.
Vlad. Vai tu neatceries kādu faktu, kādu notikumu?
Estr. Nemoki mani, Didi.
Vlad. Par sauli? Mēnesi? Vai tu neatceries?
Estr. Tiem būtu bijis jābūt tur pat, kur vienmēr.
Vlad. Vai tu neievēroji neko neparastu?
Estr. Diemžēl, nē.
Vlad. Un Pozzo? Un Lukijs?
Estr. Pozzo?
Vlad. Un kauli?
Estr. Tie bija kā asakas.
Vlad. Tos tev deva Pozzo.
Estr. Es nekā nezinu.
Vlad. Un spēriens?
Estr. Pareizi, kāds man iespēra pa kāju.
Vlad. To tu dabūji no Lukija.
Estr. Vai tas viss bija vakar?
Vlad. Parādi savu kāju.
Estr. Kuru?
Vlad. Abas divas. Atloki bikses. (Estr. stāv uz vienas kājas un ceļ rādīt otru Vladimiram, gandrīz apgāžas. Vlad. saņem kāju, Estr. grīļojas) Uzloki bikses!
Estr. (lēkādams) Es nevaru! (Vlad. uzloka Estr. bikses, apskata kāju, atlaiž. Estr. tikko nenogāžas)
Vlad. Otru kāju! (Estr. dod to pašu kāju) Otru, es tev saku! (Vlad. apskata kāju. Triumfē) Te ir vaina. Tā ir iekaisusi.
Estr. Un ko nu?
Vlad. Kur ir tavi zābaki?
Estr. Es būšu tos aizmetis.
Vlad. Kad?
Estr. Es nezinu.
Vlad. Kādēļ?
Estr. Es nezinu kādēļ.
Vlad. Es prasu, kādēļ tu tos aizmeti?
Estr. Viņi man spieda.
Vlad. (rāda uz Estragona zābakiem) Tur viņi ir. (Estragons skatās uz zābakiem) Tieši turpat, kur tu tos vakarvakarā noliki. (Estragons iet uz zābakiem, apskata tos no augšas)
Estr. Tie nav mani.
Vlad. Nav tavi?
Estr. Mani bija melni. Šie te ir brūni.
Vlad. Vai tu esi pārliecināts, ka tavi bija melni?
Estr. Nu, viņi bija drusku pelēki.
Vlad. Un šie te ir brūni? Parādi.
Estr. Šie te ir zaļgani. (pacēlis vienu zābaku)
Vlad. (pienākdams pie Estragona) Parādi! (Estr. dod viņam zābaku. Vlad. to apskata, nosviež dusmīgi)
Estr. Tu redzi, tas viss ir tā, tādēļ ka…
Vlad. Es zinu kā tas ir. Es zinu, kas noticis.
Estr. Tas viss ir tā, ka…
Vlad. Tas ir tik vienkārši. Kāds te ir bijis, paņēmis tavus un atstājis savus vietā.
Estr. Kāpēc?
Vlad. Viņam tie bijuši par maziem, tādēļ viņš paņēmis tavus.
Estr. Bet mani jau bija par maziem.
Vlad. Tev, bet ne viņam.
Estr. (atmet ar roku) Es esmu noguris. (pauze) Iesim!
Vlad. Nevaram.
Estr. Kādēļ nē?
Vlad. Jāgaida Godo.
Estr. Pareizi. (pauze) Ko lai mēs darām?
Vlad. Neko mēs nevaram darīt.
Estr. Bet es vairs nevaru izturēt.
Vlad. Vai tu gribi redīsu?
Estr. Vai cita nekā nav?
Vlad. Ir redīsi un kāļi.
Estr. Vai burkāni vairs nav?
Vlad. Nē. Bet tu jau pārēdies no burkāniem.
Estr. Nu tad dod man redīsu. (Vladimirs rakājas pa savām kabatām, kas pilnas visādiem sīkumiem, neatrod redīsu, izņem kāli, beidzot atrod redīsu. Dod Estragonam. Tas to apskata un osta) Tas jau melns.
Vlad. Tas ir redīss.
Estr. Man patīk tikai sārtie. To tu labi zini.
Vlad. Tā tad tu to negribi?
Estr. Es gribu tikai sārtos.
Vlad. Tad dod to man atpakaļ. (Estragons atdod)
Estr. Es iešu dabūt burkānu. (nekustas. Klusums)
Vlad. Ja tu to pamēģinātu?
Estr. Es esmu izmēģinājis.
Vlad. Es domāju – zābakus.
Estr. Vai būtu vērts?
Vlad. Būtu īsāks laiks. (Estragons kavējas) Es tev galvoju, tā būtu nodarbošanās.
Estr. Izklaidēšanās.
Vlad. Mēģini.
Estr. Vai tu man palīdzēsi?
Vlad. Protams.
Estr. Ko visu mēs nevaram izdarīt, Didi, abi kopā!
Vlad. Jā, jā! Nāc, velc kreiso kā pirmo.
Estr. Didi, mēs vienmēr atrodam kaut ko, kas dod mums sajūtu, ka mēs eksistējam.
Vlad. (nepacietīgi) Jā, jā, mēs esam brīnumdari. Bet nekad nenovirzīsimies no tā, ko esam izlēmuši. (viņš paceļ vienu zābaku) Nāc, dod savu kāju. (Estragons pieiet un ceļ vienu kāju) Otru, cūka! (Estr. ceļ otru kāju) Augstāk! (kopā ķerdamies un turēdamies, lai nenokristu un uzvilktu zābaku, abi steberē pa skatuvi. Vladimiram beidzot izdodas zābaku uzvilkt) Mēģini staigāt. (Estr. iet) Nu?
Estr. Tas man der.
Vlad. (ņem šņores no savas kabatas) Tas jāsasien.
Estr. (ar rokām un kājām pretī) Nē, nē! Ne ar saitēm! Ne ar saitēm!
Vlad. Tu nožēlosi. Mēģināsim otru. (spēle tāpat kā iepriekš) Nu?
Estr. Tas man arī der.
Vlad. Nespiež?
Estr. (pastaigā dažus soļus krietni uzspiežot kājas) Vēl nē.
Vlad. Nu tad tu tos vari paturēt.
Estr. Tie ir par lieliem.
Vlad. Varbūt kādreiz tev būs zeķes.
Estr. Pareizi.
Vlad. Tā tad tu tos paturēsi?
Estr. Tagad pietiek par zābakiem.
Vlad. Jā, bet…
Estr. Diezgan! (klusums) Es gribētu apsēsties. (viņš meklē kur sēdēt, tad apsēžas tur, kur sēdēja pirmā cēliena sākumā)
Vlad. Te tu sēdēji vakar vakarā. (klusums)
Estr. Kaut es varētu gulēt.
Vlad. Vakar tu gulēji.
Estr. Es mēģināšu. (ieliek galvu starp ceļiem)
Vlad. Pagaidi. (viņš pieiet pie Estr. un sāk pilnā balsī dziedāt) Aijā žūžū, aijā žūžū…
Estr. (paceldams galvu) Ne tik skaļi!
Vlad. (klusākā balsī) Aijā žū žū, aijā žū žū, (u.t.t.)
Estr. (Estr. iemieg. Vlad. novelk savu jaku un uzsedz to Estragonam, pats sāk staigāt šurp un turp rokas ap sevi sizdams, lai nesaltu. Estr. pēkšņi atmostas, uzlec un sper dažus izbijušos, apjukušus soļus. Vladimirs pieskrien un satver viņu pie rokām)
Vlad. Nu, nu! Es esmu te… nebaidies!
Estr. Ah!
Vlad. Jā, jā – tas ir pāri.
Estr. Es kritu…
Vlad. Tas ir pāri, tas ir pāri.
Estr. Es biju pašā augšā…
Vlad. Nē, nē, nē! Nerunā. Nestāsti. Nāc pastaigāsimies mazliet. (Vlad. saņem Estr. pie rokas un ved sev līdz staigāt, turp un atpakaļ, līdz Estr. atsakās turpināt)
Estr. Pietiek. Es esmu noguris.
Vlad. Tu labāk gribi stāvēt un nekā nedarīt!
Estr. Jā.
Vlad. Kā vēlies. (viņš palaiž Estr. un paņem savu jaku un uzvelk sev)
Estr. Iesim.
Vlad. Mēs nevaram.
Estr. Kāpēc nē?
Vlad. Jāgaida Godo.
Estr. Pareizi. (Vladimirs turpina staigāt) Vai tu nevari stāvēt mierā?
Vlad. Man salst.
Estr. Ir kļuvis vēls.
Vlad. Vienmēr, kad uznāk nakts.
Estr. Bet nakts nenāk.
Vlad. Tā uznāks pēkšņi, tāpat kā vakar.
Estr. Un tad būs nakts.
Vlad. Un mēs varēsim iet.
Estr. Un tad būs atkal diena. (pauze. Bezcerīgi) Ko lai dara? Ko lai dara?
Vlad. (apstājas staigāt. Asi) Vai tu beigsi žēloties! Tu mani beidz nost ar savām vaimanām.
Estr. Es eju.
Vlad. (ierauga Lukija cepuri) Skat!
Estr. Ardievu!
Vlad. Lukija cepure! (iet tai klāt) Veselu stundu esmu jau te un nebiju to pamanījis. (ļoti apmierināts) Lieliski!
Estr. Tu mani vairs neredzēsi.
Vlad. Es zināju, ka šī ir pareizā vieta. Nu mums vairs nav ko bēdāt! (paceļ Lukija cepuri, apskata, izgludina) Tā ir bijusi skaista cepure! (viņš to uzliek galvā savas cepures vietā, ko tad padod Estragonam)
Ņemi!
Estr. Ko?
Vlad. Paturi to! (Estr. paņem cepuri. Vlad. ar abām rokām iztaisno un uzliek Lukija cepuri sev galvā. Estr. paņem Vladimira cepuri, sniedz savu Vlad. Vlad. to paņem. Estr. ar abām rokām uzspiež sev galvā Vladimira cepuri. Vlad. uzliek galvā Estr. cepuri, sniedz Lukija cepuri Estragonam, Estr. paņem Lukija cepuri. Vlad. ar abām rokām sakārto Estr. cepuri, uzliek sev galvā. Estr. uzliek Lukija cepuri sev galvā, sniedz Vlad. cepuri Vladimiram. Vlad. paņem savu cepuri no Estr. Estr. uzliek Lukija cepuri, dod savu cepuri Vlad. Vlad. uzliek savu cepuri sev galvā Estr. cepures vietā, sniedz Estr. cepuri Estr. Estr. paņem savu cepuri. Vlad. iztaisno savu cepuri savā galvā ar abām rokām. Estr. uzliek savu cepuri, dod Lukija cepuri Vlad. Vlad. paņem Lukija cepuri. Dod savu cepuri Estragonam. Estr. paņem Vlad. cepuri. Vladimirs uzsēdina Lukija cepuri ar abām rokām sev galvā. Estr. dod Vlad. Vlad. cepuri, Vlad. to paņem un nomet. Viss tas notiek ļoti ātri)
Vlad. Kā man tā piestāv?
Estr. Kā lai es to zinu?
Vlad. Bet kā es izskatos? (Vlad. groza galvu koķeti pa labi un kreisi, pieņem manekena stāju)
Estr. Riebīgi.
Vlad. Bet ne sliktāk kā parasti?
Estr. Ne sliktāk, ne labāk.
Vlad. Tad es to paturēšu. Manējā mani kaitina. (pauze) Kā to lai pasaka? (pauze) Tā man grauž. (viņš noņem Lukija cepuri, uzsit, iztaisno, uzliek galvā)
Estr. Es eju. (klusums)
Vlad. Vai tu negribi spēlēt?
Estr. Ko spēlēt?
Vlad. Mēs varētu spēlēt Pozzo un Lukiju.
Estr. Es nemāku.
Vlad. Es būšu Lukijs, tu būsi Pozzo. (Vlad. pieņem Lukija stāju, salīkdams zem nesamo svara. Estr. skatās uz viņu nekā nesaprazdams) Nu, nāc!
Estr. Kas man jādara?
Vlad. Lamā mani.
Estr. Atkritums! Nelietis!
Vlad. (Vlad. iet uz priekšu, atkāpjas, visu laiku salīcis) Saki, lai es domāju.
Estr. Kā?
Vlad. Saki – domā cūka!
Estr. Domā, cūka! (klusums)
Vlad. Es nevaru.
Estr. Pietiek.
Vlad. Saki, lai es dejoju.
Estr. Es eju.
Vlad. Dejo, cūka! (viņš griežas uz vietas) Es nevaru! (viņš paceļ galvu, redz, ka Estragons prom, iekliedzas pilnā kaklā) Gogo! (klusums. Viņš sāk mežonīgi skraidīt pa skatuvi. Estr. uznāk, steidzīgi, aizelsies, skrien pie Vladimira. Viņi apstājas dažus soļus viens no otra) Ā, te tu esi beidzot!
Estr. (elsodams) Es esmu nolādēts!
Vlad. Kur tu biji? Es domāju, ka esi aizgājis pavisam.
Estr. Līdz kraujas malai. Viņi nāk!
Vlad. Kas?
Estr. Es nezinu.
Vlad. Cik daudz?
Estr. Es nezinu.
Vlad. (uzvaroši) Tas ir Godo! Beidzot! (apkampj Estr. jūtu uzplūdā) Godo! Tas ir Godo! Mēs esam glābti! Iesim viņam pretī! Nāc! (Vlad. velk Estr. uz aizkulišu pusi. Estr. izraujas un aizskrien uz otru pusi) Gogo! Nāc atpakaļ! (klusums. Vlad. skrien uz to pusi kur Estr. pirmāk ienāca, skatās tālumā. Estr. ienāk no otras puses, skrien uz Vlad. kas apgriežas) Te tu atkal esi!
Estr. Es esmu ellē!
Vlad. Kur tu biji?
Estr. Līdz kraujas malai.
Vlad. Mēs esam uz līdzenuma. Visapkārt ir līdzenums.
Estr. Viņi nāk arī pa to.
Vlad. Mēs esam ielenkti! (Estr. pārbijies metas uz skatuves dibenu, sapinas, krīt) Nepraša! Tur tev nav izejas! (Vlad. viņu ved uz rampas malu, žestikulē uz auditoriju) Tur nav neviena. Glābies tur! Ej! (viņš to uzgrūž uz rampu. Estr. atkāpjas izbailēs) Tu negribi? Es saprotu. Ko tad? (domā) Atliek tikai pazust.
Estr. Kur?
Vlad. Aiz koka! (Estr. kavējas) Ātri! Aiz koka! (Estr. skrien slēpties aiz koka, bet tas viņu nenosedz) Nekusties! (Estr. iznāk šaipus koka) Skaidrs, ka aiz šī koka mēs nevaram paslēpties!
Estr. (mierīgāk) Es biju uztraucies. (nokaunējies nodur galvu) Piedod. (paceļ galvu, ātri noteikti) Tā vairs nenotiks! Tu redzēsi! Saki, kas man jādara?
Vlad. Nekā nevar darīt.
Estr. Ej stāvi tur. (noliek Vlad. kreisā pusē pie aizkulisēm ar muguru pret skatuvi) Tu nekusties un turi acis vaļā! (Estr. skrien uz otru pusi, apstājas pie aizkulisēm, skatās tālumā. Viņi viens uz otru atskatās pār pleciem) Muguru pie muguras, kā vecos laikos. (viņi saskatās brīdi, tad ieņem sargposteņa stāju. Ilgs klusums) Vai tu redzi kādu nākam?
Vlad. (atgriežas) Ko?
Estr. (skaļāk) Vai tu redzi kādu nākam?
Vlad. Nē.
Estr. Es arī nē. (atkal sargu stājā. Ilgs klusums)
Vlad. Tu būsi maldījies.
Estr. Kā?
Vlad. (skaļāk) Tu būsi maldījies.
Estr. Tāpēc nav jākliedz.
Vlad. + Estr. (apgriežas. Reizē) Vai tie…
Vlad. O, atvaino.
Estr. Turpini.
Vlad. Nē, nē. Pēc tevis.
Estr. Nē, tu pirmais.
Vlad. Es tevi pārtraucu.
Estr. Tieši otrādi. (viņi viens otru uzskata dusmās)
Vlad. Klausies, neiztaisies par smalku.
Estr. Un tu nespēlē ākstu.
Vlad. (pavēlīgi) Nobeidz savu teikumu.
Estr. (tāpat) Nobeidz tu savu. (klusums. Viņi tuvojas viens otram, apstājas)
Vlad. Nožēlojamais!
Estr. Tā, lai iet! Lamāsimies! (viņi apmainās apvainojumiem)
Vlad. Līdējs!
Estr. Tārps!
Vlad. Griezējs!
Estr. Dūrējs!
Vlad. Žurkas galva.
Estr. Aizbildnis.
Vlad. Kretīns.
Estr. Kritiķis.
Vlad. O!… (aizgriežas)
Estr. Tagad izlīgsim.
Vlad. Gogo!
Estr. Didi!
Vlad. Dod roku!
Estr. Te ir!
Vlad. Nāc manās rokās.
Estr. Rokās?
Vlad. (atver rokas) Pie manas krūts.
Estr. Lai notiek! (viņi apkampjas. Izšķiras. Klusums)
Vlad. Kā laiks skrien, kad esi laimīgs.
Estr. Ko tagad darīsim? (klusums)
Vlad. Jāgaida.
Estr. Jāgaida. (klusums)
Vlad. Mēs varētu pavingrot.
Estr. Mūsu paņēmienus.
Vlad. Palēkšanos.
Estr. Atpūšanos.
Vlad. Izstiepšanos.
Estr. Atpūšanos.
Vlad. Lai sasildītos.
Estr. Lai nomierinātos.
Vlad. Sāksim. (viņš sāk lēkāt. Estr. imitē)
Estr. (apstājas) Diezgan! Es esmu piekusis.
Vlad. (apstājas) Mēs neesam formā. Kā ir ar dziļo elpošanu?
Estr. Es esmu noguris no elpošanas.
Vlad. Tev taisnība. (pauze) Pastāvēsim kā koki, līdzsvaram.
Estr. Koki? (Vlad. taisa koku žonglējot uz vienas kājas)
Vlad. (apstājas) Tagad tu.
Estr. (taisa koku stāvot uz vienas kājas) Vai tu domā, ka Dievs mani redz?
Vlad. Aiztaisi acis. (Estr. aiztaisa acis, vēl mazāk var nostāvēt)
Estr. (nostādamies, dūres vicinādams, pilnā kaklā) Dievs, esi man žēlīgs!
Vlad. (provocēts) Un man?
Estr. (tāpat kā agrāk) Man! Man! Žēlīgs man!
(ienāk Pozzo un Lukijs. Pozzo ir kļuvis akls, Lukijs tāpat apkrāvies ar mantām, kā pirmā cēlienā. Striķis tas pats, tikai īsāks, lai Pozzo var labāk Lukiju vadīt, tam sekot. Lukijam cita cepure. Ieraugot Estr. un Vlad. Lukijs apstājas. Pozzo turpina iet, uzgrūžas Lukijam. Estr. un Vlad. atkāpjas)
Vlad. Gogo!
Pozzo (pieķeras pie Lukija, kas sāk zaudēt līdzsvaru) Kas ir? Kas kliedza? (Lukijs krīt, palaizdams visu un apgāž līdzi Pozzo. Viņi paliek guļot savu nesamo vidū)
Estr. Vai tas ir Godo?
Vlad. Kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. (iet pie kritušiem)
Pozzo (izdziestošā balsī) Palīgā!
Estr. Vai tas ir Godo?
Vlad. Mēs sākām pagurt. Tagad mūsu šī vakara noslēgums nodrošināts.
Pozzo Palīgā!
Estr. Viņš sauc pēc palīdzības.
Vlad. Mēs vairs neesam vieni, kam jāgaida nakts, jāgaida Godo, jāgaida… jāgaida! Visu vakaru mēs cīnījāmies ar saviem spēkiem. Tagad tas pāri. Var teikt, rītdiena jau klāt.
Estr. Bet viņi ir tikai garāmgājēji.
Pozzo Palīgā!
Vlad. Laiks jau rit pavisam citādi. Saule norietēs, mēness uzlēks un mēs varēsim aiziet no šejienes.
Estr. Bet viņi ir te tikai garāmejot.
Vlad. Ar to pietiek.
Pozzo Žēlojiet!
Vlad. Nabaga Pozzo!
Estr. Es zināju, ka tas viņš.
Vlad. Kurš?
Estr. Godo.
Vlad. Bet tas nav Godo.
Estr. Tas nav Godo?
Vlad. Tas nav Godo!
Estr. Kas tad tas ir?
Vlad. Tas ir Pozzo.
Pozzo Šurp! Šurp! Palīdziet man piecelties!
Vlad. Viņš nevar tikt augšā.
Estr. Iesim!
Vlad. Mēs nevaram.
Estr. Kādēļ nē?
Vlad. Jāgaida Godo.
Estr. Pareizi.
Vlad. Varbūt, ka viņam ir vēl kāds kauls priekš tevis.
Estr. Kauls?
Vlad. Vistas kauls. Vai neatceries?
Estr. Vai tas ir viņš?
Vlad. Jā.
Estr. Paprasi viņam.
Vlad. Varbūt, ka mums vispirms vajadzētu viņam palīdzēt?
Estr. Kā tas jādara?
Vlad. Viņš jāpieceļ.
Estr. Vai viņš nevar piecelties?
Vlad. Viņš grib piecelties.
Estr. Nu, tad lai viņš ceļas.
Vlad. Viņš nevar.
Estr. Kāpēc nē?
Vlad. Es nezinu. (Pozzo lokas, vaid, sit sev ar dūrēm)
Estr. Mums vajadzētu paprasīt viņam kaulus. Ja viņš atsakās dot, atstātu viņu turpat.
Vlad. Tu domā, ka viņš ir mūsu varā?
Estr. Jā.
Vlad. Un, ka šī izdevība jāizmanto?
Estr. Jā.
Vlad. Tā ir prātīga doma. Bet es baidos par vienu lietu.
Estr. Kādu?
Pozzo Palīgā!
Vlad. Ka Lukijs pēkšņi nesāk trakot, un tad… un tad mēs esam pagalam.
Estr. Lukijs?
Vlad. Viņš tev vakar uzbruka.
Estr. Es tev saku, ka viņi bija desmit.
Vlad. Nē, pirms tam. Tas, kas tev iespēra ar kāju.
Estr. Vai viņš ir te?
Vlad. Nu skaties! (rāda) Patreiz viņš ir mierīgs, bet viņš var sākt trakot kur katru brīdi.
Pozzo Palīgā!
Estr. Ja mēs viņu pamatīgi pārmācītu, mēs abi divi?
Vlad. Tu domā – uzbrukt viņam, kamēr viņš guļ?
Estr. Jā.
Vlad. Tas būtu labi. Bet vai mums tas izdosies? Vai viņš ir aizmidzis? (pauze) Nē, labāk būtu uzklausīt Pozzo palīgā saucienus…
Pozzo Palīgā!
Vlad. Un palīdzēt viņam, uz atkalsatikšanos.
Estr. Viņš vairs neprasa nekā.
Vlad. Viņš ir zaudējis cerību.
Estr. Iespējams, bet…
Vlad. Netērēsim laiku prātojot. (pauze. Sparīgi) Darīsim kaut ko kamēr ir izdevība. Tas negadās katru dienu, ka mēs esam kādam vajadzīgi. Nevar teikt, ka tieši mēs esam izredzēti. Citi to izdarītu tik pat labi, ja ne labāk. Sauciens bija kliegts visai cilvēcei. Bet šinī vietā un laikā tā cilvēce esam mēs, vai nu mums tas patīk, vai nepatīk. Izmantosim to, kamēr nav par vēlu. Pārstāvēsim cēli to perētāju sugu, kurā liktenis mūs ir iemetis. Ko tu uz to saki?
Estr. Es neklausījos.
Vlad. Ir taisnība, ka saliekot rokas un apsverot visu par un pret, mēs tāpat darītu godu savam stāvoklim. Tīģeris metas palīgā sev līdzīgiem bez mazākās kavēšanās… Vai arī viņš ielec atpakaļ krūmos vēl dziļāk. Bet tas nav tas svarīgākais. Svarīgi ir tikai tas, ko mēs darīsim šai gadījienā. Un atbilde mums ir zināma. Šai milzīgā apmulsuma brīdī, viena lieta ir skaidra – mēs gaidīsim Godo.
Estr. Pareizi.
Vlad. Vai arī uz nakts atnākšanu. (pauze) Mēs nevaram lauzt norunu un tāpēc esam te. Mēs neesam nekādi svētie, bet mēs turam vārdu. Cik cilvēku būtu, kas varētu ar to lepoties?
Estr. Miljoniem!
Vlad. Tu domā?
Estr. Es nezinu.
Vlad. Varbūt tev taisnība!
Pozzo Palīgā!
Vlad. Skaidrs ir tas, ka laiks rit lēni šādos apstākļos, un mums ir jāpilda pienākumi, kuri sākumā var likties neveicami. Bet mēs esam pie grūtībām pieraduši. Tu man jautāji, kā lai aizkavētu cilvēces prāta aklumu? Bet tā ir ievilkusies kaite. Un vai tā nesākās jau mūžīgajā visu pamatu naktī, es dažreiz domāju. Vai tu saproti manu izskaidrojumu?
Estr. Visi piedzimst muļķi. Daži tādi arī nomirst.
Pozzo Palīdziet! Es samaksāšu!
Estr. Cik?
Pozzo Simts franku!
Estr. Tas par maz.
Vlad. Es aizgāju par tālu.
Estr. Vai tu domā, ka tas diezgan?
Vlad. Es domāju par savu izskaidrojumu, par cilvēces prāta aklumu.
Pozzo Divi simti!
Vlad. Mēs gaidām. Mēs garlaikojamies. (viņš paceļ roku) Nē, nerunā pretim! Mēs ļoti garlaikojamies, tā tas ir labi! Viena izklaidēšanās tiek piedāvāta. Un ko mēs darām? Mēs to neizmantojam. Tā tad! Pie darba! (viņš tuvojas Pozzo, apstājas) Bet ilgi tas nevilksies, un mēs atkal būsim vieni.
Pozzo Divi simti.
Vlad. Mēs nākam! (viņš mēģina uzcelt Pozzo, tas neizdodas, viņš saņem visus spēkus, bet sapinas mantās, pakrīt, mēģina piecelties, tas neizdodas)
Estr. Kas tev ir?
Vlad. Palīgā!
Estr. Es eju! (taisās prom)
Vlad. Nepamet mani! Viņi mani nositīs!
Pozzo Kur es esmu?
Vlad. Gogo!
Pozzo Palīgā!
Vlad. Palīgā!
Estr. Es eju.
Vlad. Vispirms palīdzi man! Tad iesim reizē!
Estr. Vai tu apsoli?
Vlad. Es zvēru!
Estr. Un mēs nenāksim atpakaļ?
Vlad. Nekad!
Estr. Mēs iesim uz Pirenejiem?
Vlad. Kur tu vēlies!
Estr. Es vienmēr esmu vēlējies klejot pa Pirenejiem!
Vlad. Tur tu klejosi!
Estr. Kas te palaidis smaku?
Vlad. Pozzo!
Pozzo Te! Te! Žēlojiet!
Estr. Tā ir sazvērestība.
Vlad. Ātri! Dod man roku!
Estr. Es eju! (pauze. Skaļāk) Es eju.
Vlad. Gan es beidzot piecelšos viens pats! (mēģina celties, atkrīt atpakaļ) Agrāk vai vēlāk!
Estr. Kas tev kait?
Vlad. Ej uz elli!
Estr. Vai tu paliksi tepat?
Vlad. Pagaidām.
Estr. Celies, tu saaukstēsies!
Vlad. Nerūpējies par mani!
Estr. Klausies Didi, neesi stūrgalvīgs! (viņš pastiepj Vlad. roku, kas to ātri satver) Nu, augšā!
Vlad. Velc! (Estr. velk, sašķobās, krīt. Ilgs klusums)
Pozzo Palīgā!
Vlad. Mēs esam ieradušies.
Pozzo Kas jūs esat?
Vlad. Mēs esam cilvēki. (klusums)
Estr. Mīļā māte, zeme!
Vlad. Vai tu vari piecelties?
Estr. Es nezinu.
Vlad. Mēģini!
Estr. Tūlīt, tūlīt! (klusums)
Pozzo Kas noticis?
Vlad. (stipri) Vai tu klusēsi beidzot! Kā mēris! Viņš domā tikai par sevi!
Estr. Ja mēģinātu nosnausties?
Vlad. Tu dzirdēji? Viņš grib zināt kas noticis!
Estr. Laid viņu mierā. Guli! (klusums)
Pozzo Žēlojiet! Žēlojiet!
Estr. (uzlec) Kas ir?
Vlad. Vai tu biji iemidzis?
Estr. Laikam.
Vlad. Tas ir bastards Pozzo!
Estr. Saki, lai viņš tur muti! Sadod pa kaklu!
Vlad. (sit Pozzo) Vai tu beigsi reiz! Vai tu turēsi muti! Ute! (Pozzo atbrīvojas un kliegdams no sāpēm aizrāpo tālāk. Laiku pa laikam apstājas, grābstās akla kustībām un sauc Lukiju. Vlad. atspiedies uz elkoņa, seko viņam ar acīm) Ar to ir cauri! (Pozzo sabrūk) Viņš ir čupā!
Estr. Vai viņš bija piecēlies?
Vlad. Nē!
Estr. Tikko tu teici, ka viņš ir čupā.
Vlad. Viņš bija uz ceļiem. Liekas, ka mēs viņam mazliet par stipru sadevām.
Estr. Tas mums negadās bieži.
Vlad. Viņš lūdza palīdzību. Mēs negribējām to dzirdēt. Viņš neatlaidās. Mēs viņu sitām.
Estr. Pareizi.
Vlad. Viņš nekustas. Varbūt viņš ir beigts.
Estr. Nu mēs esam tintē tikai tādēļ, ka gribējām viņam palīdzēt.
Vlad. Tas tiesa.
Estr. Vai tu nedauzīji pa stipru?
Vlad. Es uzdevu viņam dažas reizes.
Estr. Tev nevajadzēja tā darīt.
Vlad. Tu jau to gribēji.
Estr. Pareizi. (pauze) Ko tagad darīsim?
Vlad. Es varētu aizrāpot līdz viņam.
Estr. Neatstāj mani vienu!
Vlad. Ja es viņu sauktu?
Estr. To gan, sauc viņu!
Vlad. Pozzo! (pauze) Pozzo! (pauze) Viņš neatbild.
Estr. Sauksim abi reizē.
Vlad. + Estr. Pozzo! Pozzo!
Vlad. Viņš pakustējās.
Estr. Vai tu skaidri zini, ka viņa vārds ir Pozzo?
Vlad. (nobijies) Pozzo kungs! Nāciet atpakaļ! Mēs jūs neaiztiksim! (klusums)
Estr. Ja mēģinātu viņu saukt citā vārdā?
Vlad. Man bail, ka viņš neizdziest.
Estr. Tas būtu joks!
Vlad. Kas būtu joks?
Estr. Ja mēs viņu sauktu citos vārdos. Tas īsinātu laiku, un beidzot mēs uzķertu īsto.
Vlad. Es tev saku, ka viņu sauc Pozzo.
Estr. Tad jau mēs redzēsim! (padomā) Ābel! Ābel!
Pozzo Palīgā!
Estr. Tu redzi?
Vlad. Man pietiek! No šī visa!
Estr. Varbūt to otru sauc par Kainu! (sauc) Kain! Kain!
Pozzo Palīgā!
Estr. Viņš pārstāv visu cilvēci! (klusums) Paskaties uz to mazo mākonīti!
Vlad. (paceļ acis) Kur?
Estr. Tur, pie zenīta.
Vlad. Nu un? (pauze) Kas tur tik sevišķs? (klusums)
Estr. Sāksim tagad kaut ko citu. Tu gribi?
Vlad. To es tev nupat gribēju ieteikt.
Estr. Bet – ko?
Vlad. A, nu! (klusums)
Estr. Ja vispirms pieceltos?
Vlad. Var jau mēģināt. (viņi pieceļas)
Estr. Bērnu spēle!
Vlad. Tikai gribas spēku, tas viss!
Estr. Un tagad ko?
Pozzo Palīgā!
Estr. Iesim!
Vlad. Nevar!
Estr. Kādēļ nē?
Vlad. Jāgaida Godo.
Estr. Pareizi. (pauze) Ko darīt?
Pozzo Palīgā!
Vlad. Ja viņam palīdzētu?
Estr. Ko viņš grib?
Vlad. Viņš grib piecelties.
Estr. Kāpēc viņš neceļas?
Vlad. Viņš grib, lai mēs palīdzam viņam piecelties.
Estr. Nu tad palīdzēsim! Ko mēs gaidām? (viņi palīdz Pozzo piecelties, tad atiet sāņus. Pozzo nokrīt)
Vlad. Viņš jāpietur. (viņi atkal uzceļ Pozzo kājās, tas tagad paliek uzkāries viņu plecos) Viņam jāpierod stāvēt kājās. (uz Pozzo) Vai tā ir labāk?
Pozzo Kas jūs esat?
Vlad. Vai jūs mūs nepazīstat?
Pozzo Es esmu akls. (klusums)
Estr. Varbūt, ka viņš var redzēt, kas būs nākotnē?
Vlad. (uz Pozzo) No kura laika?
Pozzo Man bija ļoti laba redze. Bet vai jūs esat draugi?
Estr. (smejas pilnā kaklā) Viņš prasa, vai mēs esam draugi?
Vlad. Nē, viņš prasa, vai mēs esam viņa draugi.
Estr. Nu un?
Vlad. Mēs pierādījām draudzību, ka mēs viņam palīdzējām.
Estr. Tieši tā. Vai tad mēs būtu palīdzējuši, ja nebūtu viņa draugi?
Vlad. Iespējams.
Estr. Jādomā gan.
Vlad. Neknibināsimies ap sīkumiem.
Pozzo Vai jūs esat laupītāji?
Estr. Laupītāji? Vai mēs izskatāmies pēc laupītājiem?
Vlad. Klausies, vai tu neredzi, ka viņš ir akls?
Estr. Velns lai parauj! Tā ir! (pauze) Kā viņš saka.
Pozzo Neatstājiet mani!
Vlad. Pagaidām nē.
Pozzo Cik ir pulkstenis?
Estr. (skatās gaisā) Sacīsim…
Vlad. Septiņi. Vai astoņi.
Estr. Tas skatoties kāds gada laiks.
Pozzo Vai tagad ir vakars? (klusums. Estr. un Vlad. skatās uz saulrietu)
Estr. Saule lec!
Vlad. Neiespējami!
Estr. Tā varētu būt rīta gaisma.
Vlad. Nerunā muļķības. Tur ir vakari.
Estr. Un kā tu to zini?
Pozzo (iztrūcies) Vai tagad ir vakars?
Vlad. (pārliecināti) Tagad ir vakars, kungs, mēs esam sagaidījuši vakaru. Mans draugs tam negribētu ticēt. Un jāatzīstas, es arī brīdi šaubījos. Bet neesmu velti nodzīvojis šo garo dienu, un zinu, ka viņas priekšnesums ir tuvu beigām. (pauze) Kā jūs tagad jūtaties?
Estr. Cik ilgi mums viņš būs jāstiepj? (viņi atlaiž Pozzo mazliet, bet redz, ka tas tūlīt kritīs, uztver viņu atkal) Mēs neesam nekādas stutes.
Vlad. Jūs teicāt, ka jums bija laba redze, ja es pareizi sapratu?
Pozzo Jā, ļoti, ļoti laba. (klusums)
Estr. (izmisis) Nu saņematies! Saņematies!
Vlad. Laid viņu mierā! Vai tu neredzi, ka viņš sāk atcerēties savas laimīgās dienas. (pauze) Memoria praeteritorum honorum – tam jābūt sāpīgi.
Pozzo Jā, ļoti, ļoti.
Estr. To mēs nezinām.
Vlad. Vai tas jums nāca pēkšņi?
Pozzo Jā, ļoti, ļoti.
Vlad. Es jums jautāju, vai tas jums nāca pēkšņi?
Pozzo Vienā jaukā dienā es atmodos akls kā liktenis. (pauze) Dažreiz es domāju, ka es varbūt guļu.
Vlad. Kad tas notika?
Pozzo Es nezinu.
Vlad. Bet ne pēc vakardienas?
Pozzo Neprasiet man! Akliem nav laika izjūtas. (pauze) Laika ritēšanu tie vairs nezina.
Vlad. Tiešām! Es būtu zvērējis pretējo.
Estr. Es eju.
Pozzo Kur mēs esam?
Vlad. Es nezinu.
Pozzo Vai mēs neesam uz plosta?
Vlad. Neesmu par to dzirdējis.
Pozzo Kā te izskatās?
Vlad. (skatās apkārt) Grūti pateikt. Te ne pēc kā neizskatās. Te nekā nav. Te ir viens koks.
Pozzo Tad tas nav plosts.
Estr. Laika nosišana. (dīdīdamies)
Pozzo Kur ir mans kalps?
Vlad. Viņš ir te.
Pozzo Kādēļ viņš neatbild, kad es to saucu?
Vlad. Es nezinu. Liekās, viņš guļ. Kā beigts.
Pozzo Kas te īstenībā notika?
Estr. Īstenībā!
Vlad. Jūs abi slīdējāt. (pauze) Un pakritāt.
Pozzo Paskatieties, vai viņš nav ievainots?
Vlad. Bet mēs jūs nevaram atstāt.
Pozzo Jums nav jāiet abiem.
Vlad. (uz Estr.) Ej tu.
Pozzo Jā, jā, lai jūsu draugs iet. Viņš nelabi ož.
Vlad. Ej, viņu pamodini.
Estr. Pēc tā, ko viņš man darījis! Ne mūžam!
Vlad. Ak, tu beidzot atceries, ka viņš tev kaut ko nodarījis?
Estr. Es neatceros neko, tikai tu pats man to teici.
Vlad. Taisnība. (uz Pozzo) Man draugs baidās.
Pozzo Nav ko baidīties.
Vlad. (uz Estr.) Paklau, uz kurieni tie cilvēki aizgāja, ko tu redzēji?
Estr. Es nezinu.
Vlad. Varbūt viņi ir kaut kur noslēpušies un mūs novēro.
Estr. Nu protams.
Vlad. Varbūt viņi ir tāpat vien atnākuši.
Estr. Nu protams.
Vlad. Lai atpūstos.
Estr. Lai atkoptos.
Vlad. Varbūt viņi bija nomaldījušies.
Estr. Nu protams.
Vlad. Varbūt tā bija tikai parādība.
Estr. Ilūzija.
Vlad. Halucinācija.
Estr. Ilūzija.
Pozzo Ko viņš gaida?
Vlad. (uz Estr.) Ko tu gaidi?
Estr. Es gaidu Godo.
Vlad. (uz Pozzo) Es jums teicu, ka manam draugam ir bailes. Vakar jūsu kalps viņam uzbruka tikai tādēļ, ka viņš tam gribēja noslaucīt asaras.
Pozzo Jā, bet ar šiem ļaudīm nekad nevajaga būt laipnam.
Vlad. Kas viņam īsti jādara?
Pozzo Sākumā vajaga pievilkt striķi, bet tā, lai viņu nenožņaudz. Parasti viņš uz to reaģē. Ja nē, jāsper ar kāju vēderā vai sejā.
Vlad. (uz Estr.) Tev nav ko bīties. Tev ir pat iespējams viņam atriebties.
Estr. Un ja viņš aizsargājas?
Vlad. Tad es iešu tev palīgā.
Estr. Neizlaid mani no acīm! (iet uz Lukiju)
Vlad. Apskati, vai viņš vēl ir dzīvs! Nav vērts sist, ja viņš ir beigts.
Estr. (noliecies pie Lukija un paklausījies) Viņš vēl elpo.
Vlad. Nu tad sāc! (ātri saņēmies Estr. nober Lukijam kājas spērienus, pats lamādamies, ka sasitis kāju, aiziet klibodams un vaidēdams ar kājas sāpēm. Lukijs nāk pie samaņas)
Estr. (stāvēdams uz vienas kājas) Ā! Lops! (Estr. apsēžas un mēģina novilkt zābakus, bet drīz to pamet, saritinas, galvu starp ceļiem, rokas pār galvu – uz gulēšanu)
Pozzo Kas notika?
Vlad. Mans draugs sevi savainojis.
Pozzo Un Lukijs?
Vlad. Tā tad tas ir Lukijs?
Pozzo Kā?
Vlad. Tad tas ir Lukijs?
Pozzo Es nesaprotu.
Vlad. Jūs esat Pozzo?
Pozzo Protams, es esmu Pozzo!
Vlad. Tie paši kas vakar?
Pozzo Vakar?
Vlad. Mēs satikāmies vakar. (klusums) Vai jūs neatceraties?
Pozzo Neatceros, ka es būtu vakar kādu saticis. Bet rītu es neatcerēšos, ka esmu šodien kādu saticis. Nedomājiet, ka varēšu jums ko apgaismot.
Vlad. Bet…
Pozzo Diezgan! Augšā, cūka!
Vlad. Jūs viņu vedāt uz Svētā Pestītāja tirgu pārdot. Tā jūs teicāt. Viņš dejoja. Viņš domāja. Jūs varējāt redzēt.
Pozzo Ar jūsu atļauju. Laidiet mani. (Vlad. atiet nost) Augšā!
Vlad. Viņš ceļas! (Lukijs ceļas, salasa savas mantas)
Pozzo Viņš jūtas labi.
Vlad. Kurp jūs tagad iesiet?
Pozzo Es par to nerūpējos.
Vlad. Kā jūs esiet pārmainījies! (Lukijs ar saviem nesamiem pieiet pie Pozzo)
Pozzo Pātagu! (Lukijs noliek mantas, sameklē pātagu, iedod to Pozzo, paņem mantas) Striķi! (Lukijs noliek atkal visu, ieliek striķa galu Pozzo rokā, paņem mantas)
Vlad. Kas ir tanī somā?
Pozzo Smiltis. (velk striķi) Uz priekšu! (Lukijs sāk iet, Pozzo seko)
Vlad. Acumirkli! (Pozzo apstājas, striķis savelkas, Lukijs krīt, palaižot vaļā visas mantas. Pozzo sagrīļojas, palaiž striķi vaļā, mīdās uz vietas, Vlad. viņu pietur)
Pozzo Kas notiek?
Vlad. Viņš pakrita.
Pozzo Ātri, celiet viņu augšā, pirms viņš iemieg!
Vlad. Vai jūs nekritīsiet, ja es jūs palaidīšu vaļā?
Pozzo Es domāju, ka nē.
Vlad. (iesper Lukijam) Augšā, cūka! (Lukijs pieceļas, paņem mantas) Viņš ir augšā.
Pozzo (izstiepdams roku) Striķi! (Lukijs noliek mantas, ieliek striķi Pozzo rokā, paņem mantas)
Vlad. Vēl neejiet!
Pozzo Es eju!
Vlad. Ko jūs darīsiet ja nokritīsiet kur neviens jums nepalīdzēs?
Pozzo Gaidīsim, kad varēsim piecelties un tad iesim tālāk. Uz priekšu!
Vlad. Pirms aizejiet, sakiet lai viņš dzied.
Pozzo Kurš?
Vlad. Lukijs.
Pozzo Dzied?
Vlad. Jā! Vai domā! Vai deklamē!
Pozzo Bet viņš ir mēms!
Vlad. Mēms?
Pozzo Pilnīgi. Viņš pat nevar stenēt.
Vlad. Mēms? No kura laika?
Pozzo (Pozzo pēkšņi pārskaities) Vai jūs beigsiet mani spīdzināt ar saviem laikiem? Tas ir ārprāts! Kad? Kad? No kura laika? Vienā dienā – tas jums nepietiek? Viena diena kā otra. Vienu dienu viņš kļuva mēms, vienu dienu es kļuvu akls, vienu dienu mēs kļūsim kurli, vienu dienu mēs piedzimām, vienu dienu mēs nomirsim, tanī pat dienā, tanī pat mirklī! Jums ar to nepietiek? (mierīgāk) Piedzimst uz kapa malas. Vienu brīdi spīd gaisma, tad atkal ir nakts. (viņš pavelk striķi) Uz priekšu! (Pozzo un Lukijs iziet. Vlad. viņiem seko līdz skatuves malai, noskatās kā viņi aiziet. Kritiena troksnis. Vlad. ar mīmiku ziņo, ka viņi ir atkal nokrituši. Klusums. Vlad. iet uz Estr., kas guļ. Noskatās brīdi, tad modina)
Estr. (pārbaidīti žesti, nesakarīga murmināšana, tad beidzot) Kādēļ tu man nekad neļauj gulēt?
Vlad. Es jūtos vientuļi.
Estr. Es sapņoju, ka biju laimīgs.
Vlad. Ar to pagāja laiks.
Estr. Es sapņoju ka…
Vlad. (strauji) Nestāsti! (pauze) Es šaubos, vai viņš tiešām bija akls.
Estr. Akls? Kurš?
Vlad. Vai viens īsti akls teiktu, ka viņam nav laika sajūtas?
Estr. Kurš?
Vlad. Pozzo.
Estr. Vai viņš ir akls?
Vlad. Viņš teica, ka viņš ir akls.
Estr. Un tad?
Vlad. Man liekas, ka viņš mūs redzēja.
Estr. To tu esi nosapņojis. (pauze) Iesim! Nevar! Pareizi! (pauze) Bet vai tu skaidri zini, ka tas nebija viņš?
Vlad. Kurš?
Estr. Godo.
Vlad. Bet kurš?
Estr. Pozzo.
Vlad. Bet nē. Bet nē. (pauze)
Estr. Es tikko varu pakustēties. (ar grūtībām pieceļas) Aiii…
Vlad. Es vairs nezinu, ko domāt!
Estr. Manas kājas! (mēģina novilkt zābaku) Palīdzi man!
Vlad. Vai es guļu, kamēr citi cieš? Vai es šai brīdī guļu? Rītu, kad es domāšu, ka es esmu atmodies, ko es teikšu par šo dienu? Ka ar Estragonu, savu draugu, pie manas labās rokas, līdz vēlai naktij es gaidīju Godo?! Ka Pozzo ar savu nesēju gāja garām un ar mums runāja? Bez šaubām. Bet cik tur būs patiesības? (Estr. veltīgi nopūlējies ar saviem zābakiem ir atkal iesnaudies. Vlad. skatās uz viņu) Viņš nezinās nekā. Viņš sūdzēsies par spērienu, ko dabūjis un es viņam došu burkānu. (pauze) Piedzimst uz kapa malas. Bedrē kapracis lēnām cilā savu lāpstu. Mums pietiek laika novecot. Gaiss pilns mūsu vaidu. (viņš klausās) Bet pie visa pierod. (viņš skatās uz Estr.) Arī uz mani kāds noskatās un saka – viņš guļ un nezina nekā. (pauze) Es vairs nespēju. (pauze) Ko es teicu? (viņš staigā uztraucies šurp un turp. Apstājas kreisā pusē pie kulisēm. Uznāk zēns no labās puses. Apstājas)
Zēns Kungs… (Vlad. apgriežas) Alberta kungs?…
Vlad. Atkal sāksies. (pauze. Uz zēnu) Tu mani nepazīsti?
Zēns Nē, kungs.
Vlad. Vai tu vakar te nebiji?
Zēns Nē, kungs.
Vlad. Vai tu nāc pirmo reizi?
Zēns Jā, kungs. (klusums)
Vlad. Vai tev ir ziņas no kunga Godo?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Viņš nenāks šovakar?
Zēns Nē, kungs.
Vlad. Bet viņš nāks rītu.
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Katrā ziņā.
Zēns Jā, kungs. (klusums)
Vlad. Vai tu kādu satiki?
Zēns Nē, kungs.
Vlad. Divus citus… (kavējas) cilvēkus.
Zēns Es neviena neredzēju, kungs.
Vlad. Ko Godo kungs dara? (pauze) Tu dzirdi?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Nu?
Zēns Viņš nedara neko, kungs. (klusums)
Vlad. Kā klājas brālim?
Zēns Viņš ir slims, kungs.
Vlad. Varbūt tādēļ. La viņš nāca vakar?
Zēns Es nezinu, kungs. (klusums)
Vlad. Vai kungam Godo ir bārda?
Zēns Jā, kungs.
Vlad. Balta vai… (kavējas) vai melna?
Zēns (vilcinās) Es domāju, ka tā ir balta, kungs. (klusums)
Vlad. Dievs lai mums žēlīgs. (klusums)
Zēns Kungs! Ko lai es saku kungam Godo?
Vlad. Saki viņam… (pārtrauc sevi) saki viņam, ka tu mani redzēji, un ka… (pārdomā)… ka tu mani redzēji. (pauze. Vlad. dodas uz zēnu, zēns atkāpjas, Vlad. apstājas. Zēns apstājas. Strauji) Vai tu mani redzi? Vai tu rīt, kad atnāksi, neteiksi, ka neesi mani redzējis šodien? (klusums. Vlad. izdara pēkšņu izlēcienu uz priekšu – zēns pazūd kā bulta. Saule noriet. Mēness uzlec. Vlad. paliek nekustīgs. Estr. atmostas, novelk zābakus. Pieceļas ar zābakiem rokā, nāk noliek tos pie rampas malas, iet pie Vlad., skatās uz to)
Estr. (pēc klusuma) Kas ar tevi noticis?
Vlad. Nekas.
Estr. Es eju.
Vlad. Es arī. (klusums)
Estr. Vai es ilgi gulēju?
Vlad. Es nezinu. (klusums)
Estr. Kur mēs iesim?
Vlad. Nekur tālu.
Estr. Jā, jā, iesim tālu prom.
Vlad. Mēs nevaram.
Estr. Kādēļ nē?
Vlad. Rītu jānāk atpakaļ.
Estr. Kāpēc?
Vlad. Gaidīt Godo.
Estr. Pareizi. (pauze) Viņš neatnāca?
Vlad. Nē.
Estr. Un tagad ir par vēlu.
Vlad. Jā, tagad ir nakts.
Estr. Un ja mēs viņu pamestu? (pauze) Ja viņu pamestu?
Vlad. Viņš mūs sodītu. (klusums. Viņš skatās uz koku) Tikai koks dzīvo.
Estr. (skatās uz koku) Kas tas ir?
Vlad. Tas ir koks.
Estr. Jā, bet kāds koks?
Vlad. Es nezinu. Vītols.
Estr. Nāc apskatīt! (viņš ved Vlad. pie koka. Viņi stāv tur nekustīgi. Klusums) Kāpēc mēs nepakaramies?
Vlad. Ar ko?
Estr. Vai tev nav kāds striķis?
Vlad. Nē.
Estr. Tad mēs nevaram.
Vlad. Iesim.
Estr. Pagaidi, man ir josta.
Vlad. Tā ir par īsu.
Estr. Tu varētu mani pavilkt aiz kājām.
Vlad. Un kas pavilktu mani aiz kājām?
Estr. Taisnība.
Vlad. Nu rādi šurp, varbūt, ka var. (Estr. noņem šņori, kas satur viņa bikses. Tās viņam lielas un nokrīt pār ceļiem. Viņi apskata šņori) Kritiskā reizē, tas varbūt varētu derēt. Bet vai tā ir pietiekami stipra?
Estr. To tūlīt redzēsim. Turi!
Vlad. (viņi paņem šņori katrs savā galā un velk. Tā pārtrūkst. Viņi tikko noturas kājās) Tā nekur neder. (klusums)
Estr. Tu saki, ka rīt jānāk atpakaļ?
Vlad. Jā.
Estr. Nu, tad atnesīsim labu striķi.
Vlad. Kā tad. (klusums)
Estr. Didi.
Vlad. Jā.
Estr. Es to vairs nevaru panest.
Vlad. Tu tik tā domā.
Estr. Ja mēs atstātu viens otru? Varbūt, ka būtu labāk?
Vlad. Pakārsimies rītu. (pauze) Ja Godo neatnāks.
Estr. Un ja viņš atnāks?
Vlad. Mēs būsim glābti (Vlad. noņem cepuri, tā ir Lukija cepure, skatās iekšā, ieliek roku, izkrata to, uzliek atkal galvā)
Estr. Iesim.
Vlad. Nu, velc bikses.
Estr. Ko?
Vlad. Velc bikses.
Estr. Man jānovelk bikses?
Vlad. U z v e l c savas bikses!
Estr. Pareizi. (Estr. savelk savas bikses. Klusums)
Vlad. Nu vai iesim?
Estr. Iesim! (viņi nekustas)
Priekškars.