Contents

Aiz sienas ieskanējās soļi 
Diena, kad Čekoslovākijas kārta...
Drūme
Jāpārvācas
Kad es Tev spēlēju
Koks
Kroņa ielas dzīvoklis
Mežā [variation]
Migrēna
Saule
Te, modernā pasaulē
T.V.
Vakara [also dienas] ziņas
Viegla ziema logā
Vientulība

Aiz sienas ieskanējās soļi

Aiz sienas ieskanējās soļi. It kā Tavi. It kā Tu būtu atnācis.

Ak, ja tā sāk domāt par otru, un otrs sāk domāt. Tas ir tā, kā… Vai zināt, kā caur ielas asfaltu izaug mistiski stādi – sēnes, dīvainas kādas, bet maigas, kā visas citas, izaug caur cementu, izceļas kā kalns, kā kāds uguns vēmējs kalns, kam kausēts metāls plūst, laužas ārā.

Jā, uguns un metāls.  Bet mīksts stāds?   Vai vari tu dūri izsist caur cementa ietvi?   Viņš var.

Jā, ja kāds sāk domāt par otru un otrs sāk domāt, tāds spēks rodas kā stādam, kas caur cementu izaug.  Tāds spēks pārvērš, izgaismo, pārkausē otru.  Tam no iekšpuses sāk gaisma spīdēt, tas kļūst kā no alabastra.

Un tad?  Ko tad!

Ak, tad… Man šķita, tie Tavi soļi ieskanējās aiz sienas.

————-

Diena, kad Čekoslovākijas kārta…

Diena, kad atkal viena tauta kliedza. Iekliedzās vēl, vēl, un mēs visi zinājām, ka viņai ir grūti, ka viņai ļoti ilgi ir bijis grūti un tagad tai ir visgrūtāk, tai atņem pēdējās cerības…   Mēs neko nezinām, šī iela nezina neko. Gāju pievakarē uz jūras pusi, un sirds pa ielu vilkās līdz, atsizdamās pret ielas akmeņiem… Ko īsti es sagaidīju šai ielā notiekam? No jūras puses pretī nāca trīs jaunas meitenes, grūstīdamies un ķiķinādamies, trīs ļoti skaisti ķermeņi, šīs ielas, šīs pilsētas iemītnieces, jūras, saules dievietes, trīs, skaistākas, kā jebkad kādam vecmeistaram bijusi izdevība tādas redzēt. 

Viņas nāca pretī kā šīs ielas simbols, labākā tās esence, un es zināju, ka nekas cits šai ielā pretī nenāks. Pasaule nav pilna vienādiem cilvēkiem, ir laimīgie un tie, kas tādi nav, vai – ir nelaimīgie un tie, kas tādi nav. Šī iela nav nelaimīga.

Gāju tālāk, garām mazajai baznīcai, kuras durvis izved uz mazu laukumu pret ielu. Tur parasti stāv tie, kas pret kaut ko protestē. Protestē pret sūtīšanu uz karu Vjetnamā, pret cenu celšanos.

Pie baznīcas bija pulciņš ļaužu. Sāku tos vērot, varbūt… Viņi arī vēroja, vēroja baznīcas durvis, pa kurām nāca ārā jaunlaulātie.

Šī iela bija ļoti tālu no tās tautas ciešanām, kas asiņoja šai dienā. Varbūt tālu no visas pasaules ciešanām. Tai pašai bija šādas un tādas ciešanas, viņa bija mazliet šaura, sestdienās un svētku priekšlaikā bija tāda ļaužu drūzma, ka nevarēja veikalos ne iekšā, ne ārā tikt, bērniem izgrūda saldējumus no rokām.

Gāju uz jūru. Jūra būs tukša, tāda pat kā arvienu, viņai to nevarēja pārmest.

Mazliet ieslēpti kāda slēgta veikala durvīs, stāvēja divi plecīgi, lēni vīri un paklusu, pagausi veda valodas. Man likās – tie runāja par to, ka viena tauta atkal kliedza. Visa tauta. Varbūt tie divi bija no turienes vai bija kaimiņi. Varbūt arī ne. Varbūt tie runāja par cenu celšanos.

Šī iela bija tālu no pasaules. Viņa pati bija sava pasaule.

—————

Drūme

Vakarvakarā samaitājās gara stāvoklis. (Gluži kā kāda mašīna, kas samaitājas, pulkstenis, piemēram.) Kliboja visu nakti. Vēl līdz brokastlaikam nebija atraisījusies. Tas dažreiz velkas ilgi. Bet tāpat kā no nieka tas sabojājies, no nieka tas atkal tiek uz ceļa. Vārna šorīt sāka kaut kur neatlaidīgi brēkt, un tas izklausījās kā no Pūcesspieģeļa dienām. Tas darīja labu. Labi bija dzīvot līdzi viduslaikiem, redzēt Pūcesspieģeli staigājam, kur jaukas mājiņas, zaļas pļavas un akmeņainas ielas pilsētiņās, un pakārtie karājas laukumos un ceļmalās. Vai to es varētu iedomāties? Nē. Patiesībā nē. Es iedomājos – bildītes. Ne pakārtos. Un suņu mēslus. Tos es varu iedomāties, to ir pilnas Paddingtonas ielas un zaļie laukumi. Suņu mēsli tur ir ikdienišķa lieta. Kādreiz esmu domājusi – nofotografēt šo nesen no satiksmes izņemto ielu, apstādītu jauniem kociņiem, bērniem kur spēlēties. Bet tie nevar tur spēlēties. Jā, nofotografēt un aizsūtīt veselības ministram. Bet nāk zāles kopējs ar zāles griezēju, nopļauj visu un aiznes. Kādu dienu skats ir uzlabojies. Tad sākas atkal. Kādreiz arī neaizvāktas atkritumu tvertnes ir suņu apgāztas. Smaka. (Piesmacina, teica mans svainis, labais cilvēks.)

Bet pakārto Paddingtonā nav. Vazaņķi, mūžīgie solos un solmalās sēdētāji gan. Dzīves vēl dzīvie, jau pakārtie. Kas lielpilsēta būtu bez visa tā? Dzīvei vajaga dažreiz mums iegriezt līdz kaulam. Bet tas tad arī visiem jājūt. Kādēļ visiem?

Ej savu, dzīvo savu. Vai nu nedomā un dari un nedomā arī pēc tam, vai domā – un dari. Jo, ja tu nedomā un dari, un domā pēc tam, tad viss būs ačgārni, tava darīšana tāpat kā tava domāšana. Ja tu nedomā un dari vien, tad tas tā var palikt. Un tā tas arī paliek.

****

Drūme nepāriet. Arī debess apmācas. (Svētdiena. Varbūt tieši tādēļ, ka ir svētdiena). Sedzas viss ar smagiem vākiem. Noslogo.

Mēģini atcelt tos akmeņu slogus, vēl tie tikai dzīves, ne nāves akmeņi, vēl vari dzīt kādu dzietu. Lai arī nezini – kā? Un – kādēļ?

Zini arī to – ne ar karu.

Pacietība ir ik saknē, ik zarā. Izturība, sīkstums un mūžīga – neatlaidība. Ja tie tev ir…

Ir un iznīkst arī. Atpūsties labvēlībā, pieņemšanā, svētīšanā.

Atceries, kas tev bijis, tas tev nekad nav zudis. Tas tavs. Lai arī rokās to neturi vairs.

Vai – atkal runā niekus? Mānies?

Viss ir nozīmīgs, svarīgs. viss skaitās.

Vai tu runā niekus…

Viss ir nozīmīgs.

… Cik liels, dzīvs spēks bij Tavā sejā, tik liels, ka tā staroja, piesātināja telpu, to pussoli, kas mūs šķīra, kam bija jāpaliek tur mūsu vidū: piesātināja to ar savu dzīvības esenci tā, ka tas bija kā celts, būvēts tilts mūsu vidū, mēs gājām pa to mirkli pēc mirkļa viens pie otra. Visi mums apkārt to redzēja, juta, bet neuzdrošinājās aizskart, nespēja jaukt to. Apbrīnā, izbrīnā tie stinga savos tālos smaidos, vēlēja mums labu beidzot, nespēja skaust.

Saule ir krājusies, ilgi krājusies, kā drīkstētu to noliegt, spītē salt, ka varu nesildīties.

————–

Jāpārvācas

Īna rakājas pa atvilktnēm, mēģina kārtot lietas – nākošā nedēļā jāiet uz citu dzīvokli.

Rakājas pa vecām vēstulēm, piezīmēm, kas būtu aizmetamas, bet ko vienmēr no jauna –neizdara. Palasa kaut ko no tā un iemet atpakaļ atvilktnē. Un atvilktnes ir tik pilnas, ka tās ir lielas pūles – sakārtot tās un iet uz jaunu dzīvokli. Lai gan laiku pa laikam tas arvien ir jādara. Kārtošana ņem tik daudz laika… Īna apsēžas un iegrimst lasīšanā vienā, otrā, trešā vietā: “…Klusa nakts. Sestdienas vakars. Laikam visi kaut kur ciemos. Savāda sajūta.  Ne šodien vien. Jau gadiem – visi dzīvo, tu nedzīvo. Tas ir apmēram tā – visi guļ, tu esi nomodā.

Protams, tu neesi vienīgais, kas esi nomodā. Kaut kur ir citi. Bet tev tik ļoti gribas gulēt, ka tu nemeklē tos, kas nomodā. Tu gribi gulēt, tu arī. Sapņot, piedzīvot kaut ko, daudz sapņot un gulēt pa vidu, un krākt, un šņākt, un izstiepties.

Bet tev jāpaliek nomodā.

Kādēļ īsti?

Daudzreiz šķiet, pats to meklē, savu nomodu. Tikai neiemigt! Reģistrēt visu. Apsvērt, izprast, redzēt – nepieskarties, nedzīvot. Redzēt atkal kaut ko citu. Spēlēt kādas spēles sevī, jaukt tās no savas dzīves, no nedzīvotas dzīves un iztēles. Piejaukt pilnu ik brīdi.  Spēlēt nerimtīgas spēles, kas ir mazas dzīves, kas ir veselas lielas dzīves varbūt, kas dīvainā kārtā rodas no tavas dzīves. Un iztēles. Kas nāk un iet. Dod prieku un sāpes. Bet tomēr atstāj vienu. Atstāj tevi nomodā. Kad citi guļ – dzīvo savu dzīvi.

Grūti ir atzīties, izprast, izteikt pat sev, kā tas īsti ir.

Šī spēle, liekas, uzspiestā, gandrīz kādas varas gribētā spēle, ir sākusies jau ļoti sen.  Jau agrā jaunībā, kad dzīvei nedrīkstēja pieskarties, to saņemt bez atlikuma, bij pārāk uz to jāskatās, jāapbrīno, jāved kādi aplēsumi, jākrāj kaut kas, jāsarga kaut kas, neņemot jāņem un jāpatur kaut kas no visa, kaut kas… Jāpaliek nomodā. 

Tas ir diezgan briesmīgi.

Bet briesmīgi ir arī gulēt.

Nogrimt kā akmenim savā dzīvē.

Nepieņemt nekādu maiņu, nešaubīties, nejust neko daudz vairāk par savu silto gulēšanu.

Bet skaisti tas ir. Ja ne tik skaisti, tad labi. Sildīties mierā, prieki vai sāpes – būt pašam sevī, ciest un sāpēt sevi, baudīt savu dzīvi. Mosties pašās beigās, iekliegties tad bailēs un pazust.

Bet nedzīvot, tikai spēlēt, noskatīties uz sevi, būt ārā no sevis, no savas dzīves, gadiem un gadiem būt nomodā, tas ir skumji. Tas ir tik skumji, ka šīs skumjas ieēdas acīs, skatā un pamodina dažu gulētāju, izbiedē, nokaitina un arī aplaimo, aplaimo dažreiz…”

Piezīmju lapā nekā vairāk nav. Tā izplēsta no kaut kurienes. Rakstīta dažus labus gadus atpakaļ. Un – nevedas aizmest.

Un šodien? Šodien pārtikas lēse bija simtdivi dolāri. Nu, tur bija klāt divi duči glāzes, kas maksā apmēram piekto daļu no visa. Bet tur nebija ieskaitīti dzērieni. Ļoti dārgs viss. Un negaršīgs. No visām nezin cik maizes šķirnēm neviena nesmaržo pēc maizes. Kāds kaut kur reiz rakstīja par amerikāņiem – “…viņi ēd kokvilnu!” Patiesi.

Un, ja viņi arī iekrāso kādreiz tumšāku (pilnkviešu maizi…), maizes smaržu tie nedabū.  Bet dabīgi maizi cept, to nevar! Kādēļ nevar? Nav īsti skaidrs. Vienmēr ir jāgudro kaut kas nebijis un lai darbs darāms ātri, ērti. Tikko atkal redzama jauna maizes šķirne ar baltu zīmīti, delikāti zem plastika iesaiņojuma: “Šī maize ir bez ķīmiskā uzglabātāja (preserve).” Tā tad arī maizēm, visām šīm nezin cik šķirņu maizēm var būt klāt tas uzglabātājs. 

Labi, neticami labi, ka te, pasaules malā, ir divi uzticami maiznīcu vārdi – Rīga un Elma, latviešiem un igauņiem. Tur vēl ir maize ar maizes smaržu. Bet par daudz, jau pārāk daudz šķirņu sāk rasties Rīgai, drīz arī Rīgas maize te var mitēties smaržot kā maize. Uzmanāties!

“Mazajā Čelmsfordas ieliņā (kur vecās mājeles vienu pēc otras sāka nojaukt, tās tiešām daudzas tik tikko vairs turējās, tā sakot, uz goda vārda, sienas šķības, jumti cauri, iegrimuši), bet tur, kādā mazā veikaliņā, agri no rītiem pieveda maizi – smaržoja visa tā puse. Cilvēki sastājās rindā uz ietves, jo veikaliņš varēja uzņemt tikai piecus, sešus cilvēkus, un izpirka maizi pāris stundās. Franču maize tur saucās arī kāda augstā, apaļā kukulī savīta maize. It kā garo franču maizes kukuli pirms krāsnī likšanas mazinieks joka pēc būtu savijis kopā apaļā ritulī. Kādu sestdienu aiznesu to mājās, lai būtu svētdienas rītam ar kafiju. Nebija paspēts to nolikt plauktā, kad tas no galda bija nozudis – tikai gaišas, maigas drupačas no dzeltenās garozas un kāds mazs viducītis. Divi bērni, divi lieli bērni bija paspējuši to notiesāt, neprasot pavalga. Tā vēl bija maize, reta maize. Tur vēl kaut kur bija paglābies kāds īstas maizes cepējs. Aizies, zudīs tāpat kā vecie jumti. Mēs prasām par daudz, mēs gribam par daudz, mums tiek par daudz. Mēs kļūstam nabagāki arvien jo tālāk pasaules pārpilnībā. Tur mazā ieliņā no rītiem smaržo maize un nosarmotā ietvē aizskan soļi, kur mazliet tālāk kastēs āboli.

Sit vecā torņa pulkstenis astoņi.

Tur šaurā ieliņā vēl dzīvs kāds laiks, pēc savas nāves…” Īnai ir jākārto mantas, lai ietu uz jaunu dzīvokli, bet liekas, viņa ir sākusi lasīt vēl kādu piezīmju lapu no atvilktnes, no kuras neko neizdodas aizmest, kas būtu jāaizmet. Ir grūt pamest daļu no sevis. Un tas atkal un atkal jādara.

—————

Kad es Tev spēlēju

Vienmēr Tu esi prom, kad es Tev spēlēju.  Vienmēr es izleju savu labāko (dažreiz arī klūpot no jūtu brāzmas) – tukšumam.  Tu tikko esi aizgājis, kad es sāku spēlēt.  Tad vien – es īsti sāku… Un visu mūžu es mācos – lai spēlētu Tev.

Varbūt, kādu retu reizi, paklusām es kaut ko sāku, kad zinu Tevi tuvumā, bet tad vispirms es aiztaisu durvis un logus aizsit vējš.

Klusums pēc spēlēšanas Tev, kad Tu esi prom, ir visbrīnišķīgākais klusums.  Nekad nekur citur nav tik blāzmaina, caurspīdīga, liesmojoša (jā, liesmojoša) klusuma.  Tas dedzina arī un izgaismo.  Tas ir tad tik liels, tik valdniecisks kā visa dzīve pati, no sākuma līdz galam.  Tas ir tik liels, tik spēcīgs, ka, ja arī Tu pēkšņi, negaidot (varbūt pēc kaut kā aizmirsta) atgriezies – Tu paliec  ārā, Tu vairs nevari ienākt.  Klusums ir visu iztīrījis kā ziemas gaiss, aizliedzis arī Tevi.  Es vairs nevaru Tev spēlēt, kaut tagad Tu būtu tepat, varbūt dzirdētu, klausītos.

Jāgaida līdz citai reizei.  Bet citā reizē ir tāpat – es aiztaisu durvis. Vējš aizsit logus. Vai arī es sāku spēlēt tikai tad, kad Tu atkal esi prom.

Ir klusums.  Saule, vējš, ēnu spēles.  Aizvērtu vārtu tīkla pinums pār pasauli, ielu, pilsētu. Klusums sargātājs, slēdzējs, palīgs.  Aizvērtu vārtu mirdzošais pinums.

————–

Koks

Varbūt tā ir svētība, ko gūst, nesot vecuma smagumu, grūtumu, – šī labprātīgā pāriešana lielajā vienībā. Kad dzīve izdzīvota. Bet vai maz kad var dzīvi izdzīvot?

Pārnācu ar grāmatu rokās – H. Heses un Th. Manna vēstules. Tur lasu Heses pantu tieši par to, ko es nākot domāju, un Manna piezīmi par to, kas man neliekas izprotoša. Viņš sauc to “jaunavīga vēlēšanās”. Es to nejūtu kā vēlēšanos un tai nav sakara ar jaunavību. Tā ir vecumā atrasta realitāte.

Nu esmu šai malā
kā kādā ekspedīcijā
kādā tālā polā 
dzīvoju vairs tik ar kokiem.
Vai dzīvē nākamajā
būšu koks?
Egle sveķaina vai
alksnis rūgts urgas malā,
ar putnu balsīm zaros
un vējiem, ziemu.
Ar galotni saulē mirkdams
ar sakni zemē siets.

————–

Kroņa ielas dzīvoklis

Šis dzīvoklis, nākot no ielas, ir pirmā stāvā, nākot no dārza puses, tas ir otrā stāvā. Māja ir celta piekalnē. Tā ir veca, durvis mazliet izļodzījušās, daudzas logu rūtis ieplīsušas, bet viņai ir dažas baltas kolonnas vaļējā verandā. Tā ir soļus desmit attālu no ielas, ar maza dārza daļa tur, kāpnes tur uzved no otras puses dārza, no otra  dzīvokļa tur zem mūsējā.  Iela apkārt plaša un gaiša ar lielajām slimnīcas mūra ēkām un citām glītām ģimeņu mājām. Arī kāds neapbūvēts zemes gabals, kas atklāj skatu uz tālu pilsētas malu un svītru jūras. Rādās viss labs, tīkams, tik jāapdzīvo.

Vīrs, kas atveda mūsu mēbeles teica: “Te trīsdesmit gadus atpakaļ bija tikai viena maza bodīte, uz kuru mēs nācām dažreiz pēc bonbongām, un pa šiem kalniem, kas tagad pilni ar ielām un mājām, mēs skraidījām augām dienām un ķērām trušus…”

Un nu te, sākot dzīvot ar viņa atvestām mūsu pašu vecām mēbelēm, kad man dažreiz uznāk ilgas un skumīgs prāts un kad man prasa – ko tu gudro, ko tu gribi? – man būtu jāsaka, ja nemeloju – “Es gribētu būt mazs puika un pa šiem kalniem ķert trušus.” Sākumā tas tā ir jaunā vietā. 

Logi ir izklaberējušies, un viņos pūš vējš. Bet viņu ir daudz, un tas ir jūras vējš.

Ārā starp divi kolonnām uz mūra sētas ir daži kaktusiņi podiņos (zem tiem var paslēpt atslēgu, kad tie sāks ziedēt) un tur sēd divas zaļas cementa vardes. Sākumā šīs skulptūras netika no mums cienītas. Tās ir diezgan glītas vardes sēdošu takseļu lielumā. Gailītes kundze tās mīļi nosauca par krupīšiem. Vientulībā es arī tās iemīlēju. Var uzlikt tām roku, izejot ārā pasauli apskatīties. Var pabrīnīties – vai lietus laikā, kad ūdens tek tām pāri, slapjas piles pil, vai viņas jūtas labāk, īstākas vardes, krupīši? 

Arī, ja kādam grūt iestāstīt, kā lai tas atrod šo māju, var pateikt – tur kur tās divi zaļās vardes sēd! (Kāds tomēr bija pagājis šeit garām un atradis kādu māju ar četrām vardēm…)

Apakšstāva dzīvoklī dzīvo vīrs, sieva un divi meitenes – 9 un 12 gadi, tad 10 un 13 un tā tālāk. Viņi visi skaisti cilvēki, sevišķi kundze un vecākā meitene, abas slaidas tumšmates, piesaista skatus. Kundze valkā ļoti spilgtas, bet izmeklētas krāsas drēbes. Viņa ģērbjas ar austrālietei retu gaumi. (Austrālietes karstā laika, svīšanas dēļ bieži izvēlās lētas, ātri nomaināmas drēbes.) Diendienā viņa staigā brīnum gaumīga savās krāsās. Viņas smaids tomēr ne arvienu ir saskaņā ar drēbju krāsu dzīves prieku, dažreiz viņas seja ir pelēka un sarāvusies. Anda domā, ka viņai ir aukstākā, cietākā, asākā seja, kāda vien var būt. Varbūt. Varbūt. Šī iela ir tukša, mazpilsētas iela, bet viņas vīrs ir izteicis, ka viņa ir bez prāta dēļ šīs ielas. Varbūt viņa staigā tik izcili labi tērpta šai ielā tādēļ, ka domā par modes tērpu veikala atvēršanu. Bet vīrs domā par savu mantoto lielo lauksaimniecību, liellopu audzētavu. 

Viņiem nav neviena loga uz ielu, tie visi un visas durvis, ved lejā uz dārzu, un no viņu galvenajām ieejas durvīm neredz vairāk no ielas kā tikai garāmejošo autobusu jumtus.  Tādēļ viņi, visi lejas dzīvokļa ļaudis, savu reizi pastāv augšā pie vārtiņiem, pie viņu un mūsu vēstuļu kastītēm un pavēro ielu. Mūra sēta tur ir ar gludu, saulē sasilušu virsmu, tā ir tādā augstumā, ka viegli tai uzlikt rokas vai atspiesties elkoņos pasapņojot, bērni var uzrāpties, apsēsties un pašūpot kājas. Dažu reizi cilvēkam mierīgāku, ilgāku brīdi jāpaskatās ārpasaulē, lai cik tā vienmuļa.

Vakara ziņas redzēt un paklausīties televīzijā es dažreiz nogāju lejā, pie viņiem. Pēc ziņām kādreiz paskatoties arī vēl ko citu. Vienā vakarā bija Liberatzi. Man tas katrā ziņā esot jāredz, kundze teica un, visu citu pametot, sagatavojās izrādei. Viņa skatījās tik jūsmīgi, tik intensīvi, ar visu savu būtni, kā mēdz teikt, pat ar klusiem izsaucieniem, līdz vīrs nometa avīzi un rokas svaidīdams, mēdīdamies devās prom uz otru istabu: “Jā! Tas ir vīrietis! Tas tik ir vīrietis! Vīrietis… Vīrietis…” Aizejot viņam, nožēlojamam savās nevarīgās dusmās, savā saburzītā pidžamā, nācās iet garām televīzijas aparātam, kurā baltā zīdā un dārgakmeņos klanījās apbrīnotais aktieris… Bija jānolaiž acis, jānovaldās nereaģēt traģikomiskajai situācijai, kurā atklājās šīs ģimenes problēmas. Vai kundze patiesi jūsmoja par Liberatzi vai kaitināja vīru, vai varbūt Liberatzi viņai atgādināja kādu šīs ielas autobusu šoferi, kas būtu saprotamāk kā Liberatzi…?

Šīs pilsētiņas autobusu šoferiem bija liela vara pār nabaga sievietēm, kas malās pa pilsētiņas ielām iepērkoties, pavadot bērnus uz skolām, uz bērnu dārziem, tad uz jūru…  Un atkal atpakaļ uz bērnu dārzu. Abām lielajām pilsētiņas autobusu līnijām bija izskatīgi šoferi, sēdot labi atpūtušies, jauni vai arī tikai mazliet piekrāsoti, visi baltās zeķēs līdz ceļiem, īsās biksītēs un baltos kreklos ar garām, sarkanām kravatēm. Viņi patiesi brauca ne tikai pār ielas bruģi, bet pāri sieviešu sirdīm. Viņi bija tur diendienā šīs pilsētiņas ielās, no kalniem līdz jūrai, citi vīrieši svīda ieslēgti savos veikalos, bankās, aiz sienām, aiz durvīm. Tāds šoferis dažreiz izleca no sava sēdekļa, izstaipījās, palīdzēja sievietei ar kādu sainīti, iecēla bērnu autobusā, tad apsēdās pretī saviem spoguļiem, ieskatoties ielā, ieskatoties autobusā sēdētājas acīs, vienā mirklī iesviežot to zilās ugunīs. 

Maza pilsētiņa, ar daudz saules, dzīves vientulība un līksma atbrīvošanās no tās.

Ja gadās lejas dzīvokļa vīram pajautāt pēc viņa kundzes, atbilde var būt ja ne gluži skāba, tad domīgi stiepta, kas izklausās pēc jautājiena: “… Pie friziera. Viņai katru nedēļu vairāk reizes jāiet pie friziera…?”

Kādu dienu viņš piezvanīja pie mūsu durvīm, jau caur durvju stiklu redzēju, ka viņš stāv, smagi ļodzīdamies, pie durvju stenderes atspiezdamies – es domāju – slims? Nē – piedzēris.

“Viņa ir aizgājusi…” Viņš raudāja, visa seja asarās.

“Kas par niekiem! Viņa būs mājās!”

“Nē, viņa ir aizgājusi.. Tagad jau sestā reize…”

“Tad jau pavisam droši, ka viņa atgriezīsies, tāpat kā tās citas reizes…” Nevarēju izgudrot, ko viņam teikt, kad viņš tiepās:

“Nē, viņa neatgriezīsies, viņa ir aizgājusi. Tā ir jau sestā reize…” Un asaras no viņa sejas lija, tik jocīgi bira pa viņa svētdienas vesti, zaļganas, labas drēbes vesti pāri vēderam.

Viņa atgriezās. Gāja prom atkal septīto un astoto reizi. Viņa gribēja palikt pilsētā. “Bez Kroņa ielas viņa nevar dzīvot,” viņas vīrs teica, “viņai vajaga Kroņa ielas, Kroņa ielas…” Bet viņš gribētu prom no Kroņa ielas, uz savu farmu, audzēt gaļas lopus. Tā viņi spēkojās. Vienu svētdienu aizbrauca ārā uz farmu, otru palika pilsētā uz suņu sacīkstēm.

————–

Mežā

[variation on Kanādas mežā in Ceļa akmeņu raksts]

… Un paiesimies pa mežu. Varbūt šis ir skaistākais mežs manā mūžā, kas ir atvēlēts manai pastaigai. Mūsu pastaigai. Tu katru dienu to varbūt nevarēsi atļauties. Varbūt tu esi apprecējis citu. Varbūt jau miris, varbūt esi citā pasaules malā. Tam visam maza nozīme. Varbūt neesi ievērojis, es pati nebiju to ievērojusi, ka dzīvoju vairāk ar mirušiem kā dzīviem. Tā tas bija jau sen, tagad, protams, tas tā ir vairāk, kā agrāk tas bijis. Pie sienām ir ģīmetnes no mirušiem cilvēkiem, gleznas, ko gleznojuši cilvēki, kas jau miruši, grāmatas, ko lasu, mūzika – lietas, kas dzīvu cilvēku domās un rokās radušās jau gadsimtus atpakaļ. Patiesi ir tā, ka, to neapdomājot, dzīvoju ar mirušu domām, dzīvēm… Tie, kas vēl dzīvi, te ienāk gandrīz tikai ar saviem ķermeņiem, neko daudz neatklājot no sava gara. Var nodzīvot vakaru dzīvo cilvēku vidū un aiznest tikai pāris vārdus, ja vispār, kas ir pieskārušies dzīvei. Parasti tie paši tiek paņemti atpakaļ līdz ar cilvēkiem, kas aiziet. Un, ja kas paliek, tas ir jau atrāvies no dzīva cilvēka, kas aiziet kaut kur citur tālāk, jaunā ceļā. Varbūt arī jau nomirst. Es maz zinu, kas miris, kas dzīvs no tiem, kuru gars ir pie manis.

Lasu kādreiz kaut ko un iejautājos vai meklēju dzimšanas datus, vai tas, kas runā, ir vēl te vai vairs nē? Vai es varētu to satikt dzīvu? Teikt viņam kaut ko. Vai dzirdēt vēl kaut ko vēlāk no viņa, ko tagad viņš vēl nav teicis? Vai tā cilvēka domas vēl darbojas te apkārt, kas mani ir saistījis?

Cik ilgi, un kāda nozīme arī tam, ko es vēl saku saviem draugiem? Kāda nozīme tam, kad viņi to dzird, ko es saku – kurā pusē esmu es? Kāda loma šai dzīvo un mirušo mijiedarbībā ir tam, kurā pusē katrs atrodas? Tādēļ paiesim pa mežu, it kā mēs būtu kopā.

Meža ceļš ved kādu kilometru no lielās ielas līdz lašupītei. Šis ceļš tik tikko manāmi iebraukts, netaisīts, dūksnains, dangains, īsts meža ceļš. Kad zeme sasalusi – ciets, kad atkūst – braukšanai par mīkstu, iešanai labs diezgan. Ar sūnām, kur soli uzspert, ne gluži taisns kā nomērīts, bet arī ne līkumains. Pavirzās tikai pāris soļus vienpus, otrpus, soli lejup, augšup. Skaistāku pastaigu nevarētu vēlēties. Un mežs – krāšņākais, kāds man bijis dots dzīvošanai. Varbūt – tūristu vieta, sauktā Katedrāle ir vēl apbrīnojamāka vieta, vēl milzīgāki koki, meža dziļums mūžīgs tur ieslēpts. Bet arī mežu, kā visu citu, var novērtēt un iegūt, tikai ar to sadzīvojot, ne viņā ieskrienot un izskrienot. Kādu īsu pārvarīgu pārdzīvojumu tā var iegūt, izbrīnu, apbrīnu, bet kaut ko tuvu atrast, atklāt, saprast, var, tikai dzīvojot ar to.

Es dzīvoju ar šo mežu.

Eju jau trešo mēnesi katru dienu vai mazākais katru otru dienu šo meža ceļu. Bija ziema. Dažudien mazliet sniga, snidzis sniegs, zeme sasalusi. Tagad sāksies pavasars. Mežs šo laiku bija pilnīgi kluss. Kādreiz kaut kur kāds viens kluss putna iečirkstējiens, bet apklusināts tūlīt no lielā vispārējā ziemas klusuma. Tik neredzēti garas, slaidas, augstas egles, taisnas, vienādi noaugušas, tuvu cita pie citas, stumbru resnums vienāds, nemainīgs desmitiem un desmitiem metrus augšup, tikai nemanāmi beidzot sašaurinādamies, pazuzdams augšā nesaredzamās galotnēs kā kāda instrumenta taures, bezgalīgas ērģeļu stabules. Pirmklasīgi baļķi? Varbūt, ja kādam tie vajadzīgi, ja kādam tāds vērtējums. Zari tīri, sudrabaini pelēki, gludi, apaļi kā bambusa dzinumi, egļu stumbri. Diendienā skati klīst viņos augšup, apkārt, pa labi, pa kreisi.

Lejā dažuviet sencirstie koku milzeņu celmi, savādu pasaku stila veidi – sejas ar cirvju iecirtienu acu un mutes dobumiem, ar sūnu un paparžu skropstīm, bārzdām, uzacīm, ar savu izteiksmi: parasti draudīgu, bargu, nopietnu, pat ņirdzīgu, arī skumju, ja tam grib likt cilvēka mēru.

Mans gājiens caur mežu varētu būt kā kāds skudras vai lapu blakts rāpojiens, varētu būt sīks, apdraudēts.

Bet tas ir vai brīnums – tā tas nav. Krūti pret krūti ar šo mežu mēs esam vienā augumā. Kad es lieku sevi pret to, pret visu šo dzīvo, vareno instrumentu, es esmu pret to no malas līdz malai, no gala līdz galam, es sedzu visu tā tuvošanos man aci pret aci.

Kā tas var būt?

Vai tā ir mana draudzība pret to? Pret to kluso, noslēgto, dzīvo spēku.

Vai tā ir viņa draudzība pret mani?

Vai tā ir viņa manis uzsūkšana sevī?

Vai tā ir mana pazušana viņā?

Man nav ne brīdi sava būtiska, fiziska mazuma, niecības sajūtas pret tā lielumu. Stāvot, ejot – aci pret aci, krūti pret krūti.

Un tā tas ir katru dienu.

Vai tas ir manu dienu, mana mūža nobriedums?

Par nāvi nevar runāt ar jauniem ļaudīm. Tas ir – var runāt ar tiem par to bez apdomāšanās, tie ir gatavi atkārtot nāves vārdu ik savā dzejas rindā, un tā vārda vietā tikpat labi varētu stāvēt cits – dzīvības vārds, bez tā, ka viņi jebkad to citu būtu domājuši, kā tikai dzīvību savā mūžībā, ar savu netraucēto mūžības izjūtu bez nāves.

Ir tie pēc dažiem gadu desmitiem nāves vārdu neliks savās valodās, savās dzejās, poēmās – ik rindā.

Es runāju ar tiem.

Vai tas ir Viņas tuvums?

Vai tas ir nobriedums, šis mierpilnais lielums mežam pretī?

Vai tā ir tikai jaunavīga ziņkārība, kā to apmēram saka Th. Manns?

No meža varētu iznākt lācis un mani sapļaukāt.

Šī varbūtība te pastāv. Un nevar teikt, ka man dažreiz nebūtu tādas uzmanīgas un arī ziņkāres pilnas bailes no tā. Uzmanība maz līdzētu. Bēgšana arī nē. No lāča varot izbēgt, no kalna lejā skrienot. Bet tad vispirms būtu jāuzrāpjas kalnā un tad jābēg. Te kalnu nav, šai mežā.

Viņš atstātu mani uz skaistā, sūnainā ceļa manos samazinātos izmēros. Izmēri tādās reizēs it kā samazinās.

Bet – vai es paliktu tur ar savu lielumu krūti pret krūti ar mežu tāpat kā pirms tam?

Savādais ir tas, ka man liekas, es paliktu. Kā tāds dubultuzņēmums vai dubultmotīvu gleznojums.

Ja stīvums sāk mesties domās, rokās, kājās – jādodas ceļā. Jāsoļo, jāiet. Putns lido. Zivs peld. Cilvēks iet. Ik solī pēdas skar zemi. Domas atraisās no valgiem, šūpojas apkārt. Ceļš ciets, grantēts, akmeņains, kā kuro reizi, smilšains, ik pa brīžam arī sašūpojas, paceļas līdz acīm, apžilbina ar oļu mirdzēšanu. Iešana. Pastāvīga iešana.

————

Migrēna

Valstījos pa guļvietu briesmīgajā migrēnā, nevarot atrast ne mirkli atbrīvošanas no sāpes. Ja vienā pusē galvas tā norima, tā bija iezvēlusies otrā pusē. Gulta, visa istaba un es kļuva ar katru brīdi nekārtīgāka. Šķita, viss apkārt man zaudēja savu veidu – sega, balta sega, te viss bija balts, segas, palagi, dvieļi, viss tīrs, svaigs, jaunavīgi šķīsts. Savāds vārds… Nakts caurspīdīgajā tumsā baltums blāvoja plankumos cauri visai lielajai telpai. Tā bija liela istaba, domāta diviem studentiem. Biju izjaukusi, apdzīvojusi to visu, abus rakstāmgaldus nokrāvusi savām grāmatām, papīriem, somām, savā gultā ielikusi otras gultas spilvenu arī, liekot spilvenus zem galvas, zem kājām, grozoties gultā no viena gala uz otru. Segas, palagi, spilveni, viss beidzot bija izklīdis, izslīdējis, izmētāts, sajaukts. Svaiguma meklējot, atpogāju un aizpogāju savu balto zīda, īsta zīda, japāņu stila pidžamas izšūto, izrakstīto, baltsudrabaini izrotāto jaku, novilku un atkal uzvilku to, tai bija šīs zīda mezglu, roku darinātas podziņas, ko bija grūti aiztaisīt, tad atkal tikpat grūti attaisīt. Tās jāpāršuj, ērtības dēļ jāiešuj citas, domāju, katru reizi pidžamu uzvelkot. Bet es nebiju to vilkusi daudz reizes. Un zīda podziņas bija ļoti jaukas, katra ar savu cilpiņu – mazs ornaments… Tas viss tagad bija nekam – pidžama, nakts, es pati gultā, palagi, viss plūda naktī, griezās kā izjaukta ligzda viļņos. Kādreiz mūsu kaķene mira no indīgas ērces. Skaistā, lielā, baltā kaķene bija tad kā iepelēka, slāba lupata, nomesta zālē, tā brīžam pakustējās, apvēlās, mēģināja celties un atslīdēja atpakaļ bez muskuļu, bez kaulu, bez spraiguma…

Varbūt es biju brīdi iemigusi. Kāds grieza manu durvju rokturi. Te durvis bija cita aiz citas. Bet – tās, tās bija manas durvis. Tātad es biju tās tomēr aizslēgusi. Jeb tās tomēr bija citas durvis. Mūzikas un smieklu vairs nedzirdēja, tikai soļus vēl. Pacēlos un atkritu savā izjauktajā guļvietā. Vienalga – par vēlu. Spiediens galvā spieda smagi, bet ne tik sāpīgi, tikai acis nespēja vērt, skatīties, nebija arī iespējams skatīties, tumsa bija dziļāka, pilsēta aiz logiem mierīgāka, dzedrums plūda līdz gultai, es gulēju mierīgāk, smagāk, pavilku palagu pāri draudzīgāk. Vēl kaut kur dima soļi jeb tikai pulss dzīslās. Tad es tumsā tāpat sakārtoju gultu, saliku vienuviet izmētātos drēbju gabalus. Nemaz tik daudz nekārtības nebija, ja aizspraudu palaga stūrus, mierīgi un tomēr mazliet steidzoties piekārtoju istabu tam durvju griezienam, tam nenotikušajam… Tad gulēju, centos aizmigt, lai nejustu sāpes, liekas, vairs ne galvā, bet kādu karstu šalti krūtīs, vienā pusē, zem zīda pidžamas izšuvuma. Šo sāpi es pazinu. Kādreiz šķita, tu asiņo caur kādu atrautu vietu krūtīs, kreisā pusē. Jā – tas tomēr noteikti ir – kreisā pusē. Šoreiz tas nenotika, nesākās tik ļoti.

Varbūt es biju iemigusi atkal. Un atkal – kāds grieza manu durvju rokturi. Tagad viss bija klusāks kā iepriekš, skaņa pie durvīm skaidrāka. Bet – es klausījos par ilgu. Tad – pogāju pidžamu par ilgu. Šīs podziņas nekad nevarēja aiztaisīt. Vai tās bija nepieciešams aiztaisīt? Teorijā – nē. Gāju uz durvīm tumsā un stāvēju, mēģinot aiztaisīt šīs zīda podziņas, zinot, ka tās nav nepieciešamas. Kādā psicholoģiskā eksperimentā pierādījies, ka tas, kas mūs mīl, mīl tieši tās vietas mūsu mirstīgajā ķermenī, kas mums pašiem šķiet visnecilāk padevušās. Tātad un tomēr – man arvien šķiet tur pārāk liela nekārtība, arī zinot eksperimenta pierādījumus.

Kad beidzot es ļoti lēnām, ļoti klusu atvēru durvis (no iekšpuses tās vienmēr var atvērt viegli, arī ja tās ir aizslēgtas un no ārpuses neatveramas). Gaitenī tumsa bija daudz biezāka. Tā sniedzās tumšs tunelis līdz tā galam, kur tas beidzās atpūtas zāles logu atspīdumu gaismā. Tur, šķita, stāvēja kāds, varēja redzēt pastiepjam roku kaut kur gaisā, tad tēls apgriezās un pazuda, tur pa labi veda kāpnes uz otru stāvu, uz citām istabām. Aizvēru durvis. Šoreiz man dauzījās sirds. Bet tam nebija nozīmes. Apsēdos krēslā pie loga.

Jau ārā varēja skaidri sazīmēt balti ziedošos, milzīgos, jasmīnu krūmus. Uzliku galvu uz rokas, uz palodzes, un aizmigu.

————-

Saule

Augusta sākums. Vasara. Visu dienu – viena. Silts, gandrīz karsts. No rīta pirms vienpadsmitiem izģērbos viegli, izgāju ārā pie egles un kastaņkoka. Izklāju segu. Lasīju. Tad ieliku degunu zālēs pie segas malas uz zemes – pārdomāt, atpūsties. Biju iemigusi.

Modos no dziļas, pilnīgas neapziņas, modināta no brīnišķīgi silta pieskāriena pie mana kreisā pleca, nekad nebiju izjutusi kaut ko skaram tik dziļi maigu, siltu, labu skārienu. Saule! Tā bija saule, bet tāda, kāda tā bija bērnu dienās, tā bija māte un saule kopā un kāda drošība – tam nav vārdu. Vēl neatmodusies, es domāju – kur es esmu, istabā pie galda, kur ir man tāda saule? Tad apzinājos – esmu iemigusi, esmu ārā zem kokiem.

Nekad, nekur neesmu piedzīvojusi tik dziļi laimīgu sajūtu, it kā es būtu bērns pie mātes. Vai tā bija manu bērnu dienu saule, kas zināja mani tā skart? Vai kopā ar visu to, no kā esmu tapusi, es biju iekususi atpakaļ nebūtībā un mostoties man īsu brīdi līdzi nāca šīs nebūtības miera saldums?

Jeb tā bija esības siltā laime – mostoties esībā?

——————————————–

Te, modernā pasaulē

Te viss ir ļoti liels. Liels džets tevi atved, nolaiž uz zemes no mākoņiem. Liela mašīna, labi, te saka spēkrati, labs vārds, bet šie spēkrati ir tik lieli, ka šķiet – kāds brauc ar savu ēdamistabu, guļamistabu, savu dzīvokli. Pēc Anglijas (arī Austrālijas) šie spēkrati pirmā mirklī dziļi apvaino, izsauc pretīguma sajūtu, braukt ar tādu bezgaumību, zaudēt visu dzīves vieglumu, grāciju. Milzīgi lielas, smagas mašīnas ar milzīgi lieliem baļķiem, kokiem visā garumā uz tām. Kā šie milzeņi viens otru nesašķaida?

Lieli pašapkalpes veikali. Tādi paši, uz mata, kā Dienvidus puslodē, bet kāds baigs, kails lielums mācas arī te virsū. Miltu, cukura, brokastū graudu ikdienišķai pirkšanai saiņoti ne mazāk kā 5 kilogramos. Vaniļa pudele mazāka – puslitra. Taupība? Varbūt. Ziemsvētku dekorējumi šais veikalos – milzīgas zvaigznes, milzīgas vijas, balti un rozā ledus lāči cilvēka lielumā sēž plauktos, gaida bērnus – pircējus. Lielās telpas pušķot ar kaut ko sīku nevarētu – jāliek milzīgas zvaigznes, milzīgas plastika vītnes (Anglijā bija dzīvi egļu zari, teica – ievesti no Kanādas). Viss pārsteidzoši nedabīgs, kaut kas viss tāds, kas ziemsvētki nav – kūtī silīte, svecīšu gaisma… spīdēšana, līksmošana liela, priecīga, kā tādi varētu būt? Nāk prātā – vai šie cilvēki ir akli, vai mazāku viņi neko nevarētu saredzēt? Bet spožums ir liels, līksmošana liela. Katrā ziņā – ziemsvētku prieks. Šī laika, šīs zemes prieks.

Ziemsvētku kartiņas? Jā – vesela siena. Sāc izvēlēties – redzi, tās visas katram pēc viņa stāvokļa dzīvē, visas ar tituliem – mātei, māsai, dēlam, znotam, tēvam, vectēvam, mazbērniem, draugiem. Tikai cilvēkam, kas būtu tikai cilvēks, neiespiests šais kārtās – nav, nav nevienas kartiņas.

Te ir jāprot dzīvot. Te ir laba dzīve. Bet ir jāuzmanās. Valda kāds tirgoņa prāts. Tas ir kāds briesmīgs viduvējs prāts. Tas velk savas zīmes uz visa. Sludinājumu zīmējumi un valoda ir šī prāta ražojums, un tas pārņem mazo cilvēku – lielo šīsdienas, rītdienas cilvēku. Un šo briesmīgo viduvējību nevar īsti nopelt. Pa lielākai daļai, pat arvien – tas ir vērtākais. Aplīp kā medus.

————–

T.V.

Televīzijas ekrānā filma beidzās ar divi jauniem pāriem pie altāra. Dubultīgi laimīgas beigas! Iesirmā sieviete pasmaidīja un novērsa skatu pie sava adīkļa. Tad viņa pacēla atkal galvu, apstājās adīt un aizdomājās… “Tā ir pirmā reize, kad es sevi neidentificēju ar šiem laimīgajiem viņu mežģīņu putās. Jaunības putās. Es esmu ar tiem, kas nomira. Kam nebija izejas, kas kāpa pa kāpnēm augstāk un augstāk un likuma vārdā, taisnības vārdā tiem sekoja soda izpildītāji, kam bija jānolec no divpadsmitā stāva vai bēniņos jāpakaras. Ar tiem, kam atriebība par atņemto nāca tik vēlu, ka tikai smiekli par viņu ļaundaru nelaimi bija vienīgā atmaksa. Atmaksa bez prieka. Es esmu no tiem,” viņa domāja, un filmas cietēju nepievilcīgās sejas viņai kļuva tuvas, un viņa redzēja tanīs savādu spēku, kas deva kaut ko līdzīgu priekam. Un tie, pie īsta prieka altāra, savās ziedošās putās aizslīdēja garām kā… jā – kā putas. Viņu skūpstīšanās neatsaucās vairs viņas asinīs.

Dzīve bija viņu pievīlusi, viņa nebija laikā atjēgusies, cik zūdošas ir šīs altāru mežģīnes. Viņa sakoda zobus, izteica kādu lāstu ne visai spēcīgi un labprātīgi, bez kopības ar filmas laimīgajiem, pievienojās tās nelaimīgo ņirdzīgajam, savāda spēka pilnajam pulkam. Viņa bija, viņa būs nu tālāk – viena no tiem.

————–

Vakara [also dienas] ziņas

Atkal (jau kuro dienu) viss ietinies ziemas bezsaules gaismā, varbūt nevar teikt – miglā, varbūt var teikt. Atkal ērgļi sēž kailā ozola zaros nekustīgi, stundām. Atkal kaijas brēc un plēšas ap lejup peldošiem lašu līķiem. Miers. Miers. Pavisam piedzēries miers. Ļaudis iet cits pie cita uz vakariņām. Iet uz trīskārtīgām vakariņām, trīs mājās: pirmajā mājā pirmais ēdiens, otrā – otrais, trešā – trešais, tur arī kafija. Citi dzērieni visās trijās mājās. Ļoti amizanti. Piedzīvojumi rāda, ka viss tas jāsāk agrā pēcpusdienā, citādi ievelkas līdz otrai dienai. Ļaudis šķirsta dien pēc dienas franču pavāru grāmatas, ja ir  franču ēdienu vakars; meklē ķīniešu gudrības ēdienu lietās, ja ir ķīniešu vakars. Ir, teiksim, viduslaiku ēdienu vakars, gandrīz uztraukums! Ko ēda vidus laikos? Varbūt – ko kurā zemē. Bet tomēr – vajadzētu būt kaut kam, kas visām zemēm kopējs (tāpat kā viduslaiks). Jāmeklē, kuras zemes gleznotāji atstājuši vairāk labi redzamu ēdienu attēlus: fazānu cepeši, cūkas galvas… Varbūt meža cūkas? Nekas, pietiek ar labu ikdienišķu cūku. Jā, un tā tālāk. Dienas ietinušās miglā un pārticībā. Televīzija runā un runā par vīniem, par gaļām, par ēdienu, kas jau pusizgatavots, iesaiņots, devās sadalīts – atliek tik vārdu teikt – “galdiņ, klājies!” Ja tas kādam apnicis – var saukt – “Runga, iz maisa!” (Ko tas līdz…)

Lūk, ko tālāk rāda televīzijā: 900 līķi, 40 līķi, 12, 5, 3, 2 līķi.

20 saiņi marihuānas 30 miljonu vērtībā… (30 miljonu vērtībā? Vērtība?) 30 miljonu vērtībā iznīcina ugunī 500 kareivju apsardzībā.

Pie skolas ierīko bērnu klīnikas… (Skolēniem?…) skolēnu bērniem, lai skolēni var pabeigt skolas.

Ministrs tāds un tāds sodīts tādēļ, ka braucis otrā klasē vilcienā, kad nauda viņam bijusi izsniegta braucienam pirmā klasē. Būs jāatstāj amats.

Tiesnesis tāds un tāds redzēts iekāpjam taksometrā kopā ar ielas meitu. Izmeklēšana. Būs jāatstāj tiesneša amats.

Ministru prezidenta sieva pavadījusi vakaru kopā ar Rolling Stoniem…

Nākamais ministru prezidenta kandidāts ārzemju ceļojumā visiem pēc kārtas – konduktoriem, pilotiem, ministriem un citiem, ko saticis ceļā, teicis: “Paldies, ļoti jauki.” “Paldies ļoti jauki…” “Paldies, labi, labi, ļoti, ļoti jauki…”

Žurnālu, avīžu un citādi salasītas ziņas: 82 lapaspušu lielajā sabiedriski-politiskajā žurnālā 42 lapaspuses klātas ar alkoholisko dzērienu sludinājumiem.

Kādā provinces pilsētiņā visi ģērbjas un dzied kā Bavārijā – lai pievilktu tūristus. Otrā pilsētiņā tā paša iemesla dēļ dzied un ģērbjas kā Spānijā.

Lai prastu saskaitīt un atņemt ikdienas iepirkumu izdevumus, turpmāk (sākot no bērnu dārza) visiem būs kabatas minikompjutori.

Lai atslogotu ēdienu vārītājas, turpmāk kartupeļi būs (ir jau labākos pašapkalpes veikalos) pa vienam iesaiņoti folijā – uguns drošā saiņojumā.

Tēja, protams, vienreizēju devu maisiņos, lai arī Brendana Bejana krustmāte, neizprotot to uzdevumu, kārusi tos pie ziemsvētku eglītes.

Un beidzot – Montreāla ir lielākā franciski runājošā pilsēta pasaulē un tā atrodas no okeāna līdz okeānam (coast to coast) angliski runājošā zemē.

Ne mana cūka, ne mana druva.

Kā cūka, kā druva?

————–

Viegla ziema logā

Ziema vēl turas, gan tikai sarmas veidā, jo sniegs, kā pirmā janvāra nedēļā uznāca un otrā nokusa, vairs nav rādījies. Bet mērens sals vēl naktīs aizsaldē grāvjus un ezeriņus. Aizsaldē arī tās mežmalas ezera stūri, kur staigāju tagad jau veselu gadu gandrīz diendienā. Varbūt, un es to jūtu ikreiz, tuvojoties mežam, es grābju saujām, riekšavām, klēpjiem, no tā, ko tas man atdod no mana aizgājušā, pazaudētā laika. Es grābju un jūtu, ka tas nav atraisāms, paturams, ko es satveru – tas man jālaiž krist atpakaļ. Tās ir redzamas un neredzamas lietas. Nāk vārdi, ko atnes aizmirstas puķes, mizas, sūnas, sēnes, kas atrodas un atver atmiņā veselus notikumus, ainas, aizmirstus cilvēkus, to balsis, drēbes, soļus, valodu. Un ir neredzamas, nemotivējamas lietas: vēsmas, smaržas, valgums vai siltums, pieskaršanās zemei, stumbriem, trūdu gaisam. Vārdā nenosaucamas lietas, kuras var just, izdzīvot varbūt tikpat neapzinīgi, kā tās kādreiz izdzīvotas mājās, bērnībā gadus atpakaļ. Ar tām te ir bijis iespējams no jauna satikties, un tās atkal ir jāatdod.

Ziema kavējas. Augstas apses sarmā baltas, jaunais mežs zem to galotnēm, lazdu, alkšņu, gobu, egļu mežs ir balts. Spīd logā, istabās. Neizdomājami, neizsmeļami sarmas raksti skujās, zālē, smilgās, veco ceriņkrūmu zaros izkāpj katru rītu no tumsas un miglas, stāv mierā, baltā, graciozā gaidīšanas pilnā mierā. Gaidīšanas pilnā? Varbūt nē. Tikai es gaidu – zinot, ka tas viss sabruks, zudīs, atkal mainīsies, zinot, ka man tikai sīka daļa no mūžīgas atnākšanas, mūžīgas turpināšanās. Man tikai sīka daļa, un gaidīšana guļ smagi pār visu, jo es zinu, ka tas beigsies. Mana daļa beigsies. Bet šī zināšana arī nes, tur mani nomodā.

Krēsla viešas zilgana, pienaina migla sedz visu līdz rītam vai līdz naktij, varbūt sarma zudīs jau naktī. Mans vasaras baltziedu krūms aiz loga dīvaini kustīgiem smalko zaru veidiem kāpj neaizsegtā logā, agri iedegto spuldžu gaismai pretī. Pārkārušies, atspiedušies pret lieveņa sētu, zari sniedzas šurp, dzīvības jautrības pilni, dreb nakts vēsmās balti, smagi no sarmas. Liekas, tā ir deja. Koki dejo. Atceros, ka kāds firziķu krūms, rozā ziediem nospraudies, nereāli zaļām, retām lapiņām izrotājies, dejoja Austrālijas mājas dārza logā.

————–

Vientulība

Vientulība kļūst arvien dziļāka, lielāka, nepārejamāka, it kā bez ceļa atpakaļ, un arī – tā iegūst kādu jaunu daļu, kļūst bagātāka, spējīga dot un apmierināt. Un tai padodas neizbēgami, bet labprātīgi. Varbūt tā ir ceļš uz lielo aiziešanu, ar mieru, savienošanos ar visu.

Eju pa ziemas dienām un naktīm pa ceļu, pa mežu, gar jūrmalu. Visvairāk šeit apmierina mežs. (Ziemeļu šķiet nesabiedriskāka, nelīdzjūtīgāka, naidīgāka, ne tik bagāta kā dienvidu jūra. Ar visām haizivīm viņa, dienvidu jūra, ir tomēr dzīves pilnāka. Dalās dzīves domās, cilvēka dzīves domās.). Un ceļš. Kad vientulība iesāpas, gribētu saukt pēc cilvēka, līdzgājēja. Bet, lai cik labi tas atrastos, tas varētu būt tikai īsa ceļa, īsa brīža līdzgājējs. Ir kāda mana pasaule kurā es staigāju, un kā tur varētu iet līdz kāds cits – ar savu pasauli. No pieklājīgas uzmanības vienam pret otru mēs drīz kļūtu noguruši. Dzīves var tikai sadzīvot kopā, ne pielikt vienu pie otras. Lai arī vientuļa iešana dažreiz ir jau kā no citas pasaules. Vakar gāju pa lielo, kluso mežu un iedomājos – ar ko gan vēl mana iešana te atšķiras no mana gara staigāšanas, ja tāda varētu būt, pēc nāves? Varbūt tikai ar to, ka tāda nevar būt. Nebūs. Bet šī iešana, arī mana, vairs daudz neatšķiras no tā – nebūt.

Šodien nācu pa taisno ielu, arī caur to pašu mežu, tikai ne pa meža ceļu, ziemas saule, aukstums, ceļa cietums zem soļiem, iešana te un tai cauri iešana tālā pagātnē, bet nemeklējot ne noteiktu vietu, ne laiku. Tikai katrs solis izslīd cauri šim reālajam brīdim un iebrien citā reizē dzīvotā, iegūtā ceļā, laikā. Viss dubultojās, kļuva caurspīdīgs, vārs, tikai pusreāls: skatos kokos. Skatos un skatos, un viņu augšana, viņu mūži aug līdz, es augu viņos līdz. Varbūt tas ir lielais noslēpums, ko laimīgie vecie senči ir piedzīvojuši. Miruši no dzīves prom, dzīvojuši nāvē iekšā, apzinoties, izjūtot, pieņemot, varbūt pat izprotot visu. Varbūt tā ir svētība, ko gūst, vecuma smagumu nesot, šī labprātīgā pāriešana atpakaļ lielajā vienībā. Kad dzīve izdzīvota.

Bet vai maz kad var dzīvi izdzīvot?

Pārnācu ar grāmatu rokās – H. Heses un T. Manna vēstules. Un tur lasu Heses vārsmu tieši par to, ko iešana caur mežu lika domāt, un Manna piezīmi par to, kas neliekas izprotoša. Viņš sauc to – par jaunavīgu vēlēšanos.

Tā nav vēlēšanās, un tai nav sakara ar jaunību, jaunavību. Tā ir vecuma, brieduma, ja gribat, atrasta realitāte. Ļoti svarīga un ļoti vērtīga. Saskatot te tādu vēl tālāku sakarību, ne tikai ar saviem zemniekiem – senčiem, bet svešas tautas domātājiem, tas dod paļāvīgāku izteikšanos, ja arī atņem mazliet no izolēta paša vientulības, it kā naivitātes un arī līdz ar to mākslas vērtības tā daļu. Domāt loģiski nav rakstīt literāru darbu.