Contents
Atlieku kaudze
Bijusī laime
Dāma un kalps
Gaidīšanas
Grāmata ir cilvēks
Izsalkušie
Kas?
Kas nepareizi?
Krustcelēs
Laiks skrien
Logati
Nav nekā cita
Nav neviena
Nekas negadās nejauši
Pa to pašu ceļu
Savā alā
Tas nāk līdzi
Visās krāsās
[Atlieku kaudze]
Bet es redzēju to atkal. Bez tam – tas, ka viņš bija atlieku kaudze, pats savu atlieku kaudze, tas bija tas, kas man viņu tuvināja kā zemes pievilkšanas spēks. Arī es biju savu atlieku kaudze, es zināju to dzīvnieka balsi, alas kaktā iedzīta dzīvnieka balsi, kas ņerkst velti.
Tas bija tad, kad es lasīju skaidas. Un es vienmēr lasīju skaidas. Kas to varētu iedomāties, skatoties mūsu mājā lepnā, mūsu mašīnā. Bet es nelasīju skaidas, ka tās būtu ko vērts.
———————
[Bijusī laime]
Cilvēks ir dzīvs savā serdē kā koks. Viņa labākās dienas un mīlestība ir tur iekšā. Bet cits laiks krājas pāri un apaug veco loku pēc loka. Nav nekā no bijušā. Nekas nav redzams. Viss ir atkal zudis, un cilvēks dienu un dienu ielenkts top kārtu pēc kārtas ciets kā koks. Taču naktī aizmidzis viņš nonāk pie tā, kas ir viņa serdē, kas ir piekrājies tur un nav gājis zudumā. Viņš tur nokļūst atkal un viss, tam bijis, ir atkal viņa.
Viņš atmostas ar kādas mīlestības spēku domās un asinīs. Viss ir pie viņa kā bijis. Tikai dienai austot un pieņemoties, tas saprot, ieslīd dziļumos atpakaļ. Apgaismo vēl visu priekšpusdienu, vēl visu dienu kādreiz. Kāda bijusī laime.
————————-
[Dāma un kalps]
Vai es nevarētu rakstīt pasaku – apmēr. Dāma un kalps.
Ar vēju cauri lapu šalkoņai dārzā no lejas, kur skatu aizveda pils logi, atskanēja zirga mudināšana. Vienmuļie uzsaucieni, kuros nav smalkuma, bet darba un sviedru tuvums. Starp savas spēles mirdzošām pasāžām…
——————–
[Gaidīšanas]
Un dzīve aiziet gaidīšanās. Lielas gaidīšanas ir grūtas, bet aplaimojošas. Mazas nogurdina un nes tikai zaudējumus. Bet bez tām nevar iztikt.
Jāgaida vilciens, autobuss, piens uzvārāmies un olas. Jāgaida plumbers, kas ierodas stundu, divas stundas vēlāk, kā solījies. Jāgaida pusdienu ēdēji. Jāgaida dažādas stundas. Un rīta atnākšana.
Agrāk bija varbūt vēl ļaunāk, bija jāgaida, līdz tinte nožūst. Tagad šī gaidīšana atkrīt.
——————————-
[Grāmata ir cilvēks]
Grāmata ir cilvēks, ja tas nāk ar svešām domām, tas manas domas bagātina.
Ja viņa domas man zināmas – ir dalīšanās prieks.
Rakstīt ir atņemt laikam un paglābt no tā to, ko tas laiks atņem mums.
Grāmata ir cilvēks un viņa stils – mākslas tuvums.
————————
[Izsalkušie]
Jauna diena, mana diena, debesis paliek aiz durvīm, mēs sanākam tā kā zīmaļas un raibaļas kūtī. Ar krāsotiem matiem un sejām, un nagiem, ar auskariem, piekariem un pakariem, un pērlēm, un krellēm.
Kādēļ tik daudz pūļu un darba sviedru mēs liekam uz saviem ķermeņiem?
Neviens nav izsalcis pēc tiem, kādēļ tos izdekorēt tik ļoti.
“Lai veicinātu ēstgribu,” raksta pavāru grāmatās par tortēm un citur par – mums.
Neviens nav izsalcis pēc mūsu miesas. Citreiz mēs to atsedzam, atsedzam, atsedzam un, šķiet, nokritīs pēdējā skranda, kas to aizsedz – bet neviens nebūs izsalcis pēc tā.
Mazliet dvēseles, kas iemetas skatā, mazliet gara, kas apgāž kādu likumu un nomet kādu kreļļu rotu – un izsalkušie krīt tam virsū. Laimes un briesmu ugunis deg viņu sejās un tie lied kā apmāti redzētā pēdās.
Cilvēki ir izsalkuši. Bet dvēseles grib pabarot ar miesu, rotām un mašīnām.
—————————-
[Kas?]
… Kas ir tas pēdējais piliens, kas pielej un līst pāri, un pludo, un noslīkst?
Ķeras pie salmiņa. Jā, salmiņš, sīkums, sīks sīkums, tik sīks kā putna čiepsts, kā lietus lāses iemirdzēšanās lietus sarga malā, atkal izrauj ārā, sausumā ar soļiem uz ceļa.
Ceļš ir labs. Ceļš ir glābiņš no ļaunākā. Bet mūžīgi arī tas nevar līdzēt. Kaut kur tam kādreiz jāaizved, kas ir patvērums. Kas? Kas?
Ceļš. Iela. Dārza celiņš. Soļi, kas nāk. Cik bieži, cik ir tās reizes, kad tie ir tie soļi, kurus gaida? Dzird? Vai tie nāk, vai tie tuvojas. Jeb tie iet garām? Nāk tie, kurus negaida. Bez mūzikas. Bez gaismām.
Vai tu esi gatavs, kad tie soļi nāk, ko gaidi? Vai maz pazīsti tos? Iepazīsti, kad tie jau garām. Tad – atceries, atceries, dzīvo atmiņās un izdomā, iztēlojies, kas nav ne bijis, ne tuvojies. Tu nojauti. Nojauti. Meklēji pa ēnām. Viji kaut ko no ēnām.
[Note at end: “Negatavs vēl”]
———————-
[Kas nepareizi?]
… un tas jāpaprasa, lai noskaidrotu – ka nav jau nekādas starpības, ka viss ir vienalga, vai tu sēdi tīrā istabā un tīri ēd savu nopelnītu kumosu maizes, vai tu sēdi uz kāpnēm ielas malā, netīrs un noaudzis kā koks, kā sivēns, kā ezis un gaidi satikšanos ar to, kas nāks, kas nāks un tev un man, viņai un viņam… Nē – nu es saprotu – lai būtu šī skaistā pasaule, man jāapvelk riņķis un man nav jāskatās uz mošķiem, uz ķēmiem, uz zvēriem un vilkačiem. Lai būtu šī skaistā pasaule ar ielām, mašīnām, puķēm, bērniem. Man arī jāiet tagad pretī tam, ka es gribu izbēgt, man jāsaka, es to izdarīju tādēļ, ka tevi iekāroju un tas bij nepareizi, bet – kas man to teicis un kā es varu zināt, ka tas nepareizi, kādēļ ir nepareizi, ja gribas laimes, gribas tā, kas liekas laime, ka gribas tā, kas nepareizi?
——————
[Krustcelēs]
No Maretes Klāvs izvairījās. Viņa bija lāga cilvēks. Viņa būtu varējusi pateikt kādu vārdu, kas Klāvu atvilktu atpakaļ. Pie dzīves. Kaut kas, vienkārša ikdiena, maltītei uzklāts galda stūris, salocīta tīra veļa vai kaut kas tāds, no āra ienesta, mazliet salijusi avīze varētu viņā atgriezt vēlēšanos – turpināt. Bet viņš – negribēja. Bija jāpalīdz šai viņa domai, viņa izvēlei pēc apsvērtas domāšanas, ka nebija nozīmes turpināt.
Grūtākais atlika – kā to izdarīt? Kā aiziet? Nāve pati, ne miršana viņu nebaidīja, viņam, mazākais, tā šķita, ka viņš bija dziļi pārliecināts par to, ar atvērtu piezīmju bloku galdā, ar tabletēm, žiletēm, pistoli (trūka tikai krietna cilpa), viņš bija sēdējis, muldējis diennaktis kā pēdējais muļķis. Bet apziņa un pienākuma sapīta, varbūt tikai iespītīga augstprātība viņu neatstāja. Braukt un nolēkt no kuģa… Nebija cerību, ka kāds to nepamanīs.
Smieklīgi.
Varbūt viss vēl nebija nogatavojies. Varbūt viņš tikai māžojās. Krustcelēs. Vai viņš stāvēja krustcelēs?
Marete atkal nāca ar kārtējo pusdienu maltīti. Viņš bija pavāji ieminējies, lai viņa to nenes. Bet viņa turpināja nest.
“Es neredzēju Jūs izejam. Domāju, atnesīšu ēdamo,” viņa teica.
Klāvs uzstīvējās kājās, gāja vannas istabā, lai ietu zem dušas, nebūtu jāsatiek Marete.
Tad viņš ēda Maretes atnesto. Ēstgriba dažudien zuda, tad atkal atgriezās.
——————–
[Laiks skrien]
“Laiks skrien,” kāds saka. Vienmēr to kāds saka. Laiks jāaptur. Laiks jāapstādina. Tas nav viegli, tas gandrīz neiespējami. Bet tādēļ tikai – ka tas aizmirsts, kā tas bija, kad laiks stāvēja apkārt, viļņoja kā rudzu lauks, kā jūra. Varbūt, pametot visus nodomus, nepiepildītos plānus, to mazliet varētu pieturēt. Arī labi jānoslēpjas. No kā? No visa. Pēc kalendāra un avīzēm, pēc visas cilvēku domāšanas laiks iet prom (skrien, steidzas, brūk zūd…). Iebojā mūsos kādas zīmes sejā, matos, kaulos… arī kaulos. “Laika zobs saēd visu…” Mūsu laiks – saka, tātad, arī – mans laiks.
Mans laiks, tam jābūt – pie manis, apkārt, kā plašums, lauks, tālums vispāri, visapkārt – kas dzīvo mierā ap mani un es viņā. Jā, vai vēl – ja to neuzliek uz sliedēm, uz vienas taisnas takas un nesūta to prom ar visādiem mēriem – stundām, minūtēm, dienām nedēļām, gadiem. Ar jaungadiem, vecgadiem, gadusimteņiem. Ja to nemēra, ja ļauj tam būt, var kļūt viņā no vietas uz vietu, satiek tur visu, ko jau saticis, ko vēl gribētu satikt, laiks ir pilns bijušā un varbūtējā. Bet tad tā mūsu balss – Kāda stunda? Kāds datums? Cik vēl laika? Un laiks saraujas, salīst vienā taisnā straumē, plūst prom. Un man nav laika. Man kaut kur jau jābūt, jāiet, jāskrien.
—————————
[Logati]
Gleznas ir ieliktas logatos. Dārgos, ar roku izgrieztos, daiļi izstrādātos, bronzētos, jo uzmanīgi patinētos, neredzami kā laika apdvestos logatos. Šie logati ir dārgi, meklēti, mīlēti, aprūpēti, viņi sagādā lielas pūles tiem, kas nodarbojas ar gleznām un tomēr – uz viņiem neviens neskatās.
————————-
[Nav nekā cita]
Nav nekā cita. Nekā. Visa vasara. Ceļi. Ziedēšana. Mākoņi. Debesis. Viss – tikai tas, skriešana uz to pusi, gaidīšana, atgriešanās. Kaut kur ir Pireneji. Olīvu koki. Tas pats. Tikai gaidīšana.
—————–
[Nav neviena]
Cik līdz asarām viens tu esi savā gājienā, kāpienā. Bet, kad būs gatavs, tad tie liks pirkstu, badīs “te un tur” un teiks savu vārdu. (Un galu galā – tu gaidi tā, šīs plēšanas.)
Tagad tas stāv manī tik esošs, ka to var just gandrīz kā objektu, formu. Tas jādabū ārā tāds, kā viņš tur ir, ne tāds, kādu es to izmoku…
Kas tev – kaut kas noticis?
Nekas. Tikai lasīju De Beauvoiri (Force of circumstances) – viņa mani kaitina. Dzīvo kā īsta “buržuā” un visu laiku bļauj uz “buržuā”, it kā sociālisti, komunisti un buržuā būtu kādas atšķirīgas cilvēku sugas. (Paši ar Sartru izlīduši no buržuā, savos vārdos, ne dzīvošanā) un kliedz un kliedz kā aklas vistas, neredz, ka pasaulē nekas nav nostabilizējies uz laikiem – viss mainās. Bez tam – visās šķirās ir visādi cilvēki, indivīdi, kas plūst no vienas puses otrā. Tāpat valstu situācijas, ekonomiskie apstākļi etc. Viss ir mainīgs, plūstošs… Tāpat mīļie latvieši arī ar savu nacionālismu un cīņām, visu to labo, aiziet tik tālu, ka nerūpējas vairs par vispārcilvēciskām vērtībām, neredz, nemeklē cilvēces esenciālo, kļūst aprobežoti…
Redzams, tu esi galīgi pārskaitusies – iederētos Daugavas vanagu pārstāvja un literatūras kopas galvu divkaujās…
Varbūt vajadzētu kādreiz izkliegties… Un tu? Strādā?
Sāku un… Jā, kad tu sāc kā bērns mācīties un mācīties, atrast un iegūt, un saprast, to un to un vēl pamatīgāk – it kā – tad tu tiksi tur, tad tu būsi kopā… ar ko? Pie kuriem? Tad tu nebūsi viens, bet tu izskrien kā mežam cauri visām tām cīņām, iestādēm, diplomiem un esi klajumā. Viss tukšs, nav neviena.
——————-
[Nekas negadās nejauši]
Nekas negadās nejauši – izņemot kādu iepazīšanos vilcienā. Pat tur jau ir klāt kādi priekšnoteikumi – kādēļ šie cilvēki iepazinās. Tūkstošiem cilvēku brauc blakām katru dienu un – neiepazīstas.
Katram notikumam, kas nāk liels, negaidīts un pēkšņi – ir tālas, gandrīz neizpētāmas saknes. Kaut kur ir tā sēkla pagātnē, kāds pumpurs uz kādu citu notikumu zara, kas ir audzis un attīstījies, un stiepies, un pēkšņi atver savu ziedu. Var tas būt krāšņs un labs, un var tas būt briesmīgs kā ala, kurā jākrīt. Bet tālāk – viņš tāds tikai izskatās, viņš nodara sāpes, kaut ko posta, noposta. Cilvēka dvēsele ir visa šī notikumu zaru jūkļa stumbrs – to zieds nedrīkst iznīcināt. Nedrīkst – dvēselei jābūt tik stiprai, viņai ir jādod kā kokam sula, lai šo zaru ar briesmīgo ziedu, kas varbūt nogāžas, nolūst, atstāj tukšu visu vienu koka malu, visu galotni, – dvēselei – serdei jādod sula, lai no posta augtu jauni, labi zari, lai tukšums būtu telpa, kur labus asnus dzīt, lai greznums pieaugtu, piekuplotu un kļūtu koka greznums.
(Mans pulveris cauri – līdzību izskaidrot vairs nav laika, jo vairs tas neplūst no spalvas bez domāšanas, bet iedziļināties nedrīkst – olas gaida. Meditēt nedrīkst, tas ņem laiku.)
———————
[Pa to pašu ceļu]
Vientulība nu ir tik liela un tīra kā izsalis gaiss ziemas rītā. Tik kluss un skaidrs, un dzidrs. Var dzirdēt, kā nolaižas saujiņa sniega pārslu no zara, vai just, kā siltumu atstaro saulstara apsildīta priedes miza. Var siltumu just tik ļoti, it kā kurētos krāsnis un kamīni.
Neko tu neplēs nost, lai ņemtu līdz, nekam tu nemet tīklus, cilpas un iemauktus kaklā un neved mājās. Tavas mājas ir visur. Un tu atstāj visu tur, kur tas ir. Sīkas lietas atveras savā lielumā, līdz debesīm izaug, un debesis nolaižas sīkumā un spulgo tavā sejā.
Mazos puķu podos mazi asni un mazas lapas liecas, ceļas, atveras pēc tāda pat raksta kā gliemežvāki aug, tādu pat līniju, kā viļņi apveļas un katedrāles ceļas.
Cilvēki ir nelaimīgi. Pa dažādiem ceļiem aiziet no savas laimes un dažādiem tuvojas tai. Briesmīgi steidzas, samin un saplosa vai neatrod, nepaceļ, arvien nepazīst, nepazīst. Tas viss jau gandrīz garām.
Ielā nekas nepieder, tāpat kā jūrā. Viss plūst garām.
Bet kādu vakaru soļi nes pretī, noteikti, arī pa to pašu ceļu kā zvaigznes riņķo, kā vilnis krastā apveļas. Kā…
——————-
[Savā alā]
Tu raksti, dari, baiļojies. Tad gaidi dien no dienas – varbūt kāds vārds, kāda zīme, kāda ziņa par tik daudz teikto, rakstīto, sūtīto, domāto… Ne zīmes. Sarucis, sarāvies, meklēdams, gaidīdams kādas ziņas, kādas zīmes, kāda vārda – mīlestības. Ne zīmes. Katrs savā alā, pilī, katrs savs, kāda daļa, man vai tev ko par to?
Nu tad – lai nokrīt šī gaidīšana, nīkšana, ubagošana, ilgošanās, vēlēšanās – es arī varu palikt savā alā, ēst savas kūkas – lai sapūst un stāv visa komunikācija, jums visa diezgan, jums manis nevajaga – man arī visa diezgan, nīku tikai velti, jūsu vārda gaidīdama par savu jums sūtītu vārdu. Es arī varu palikt savā alā, pilī, ēst savas kūkas. Un, ja ko teikt, tad – ne jums, kas man daļas, lai ir zaļas – kas man daļas. Tā ta, tā tad tas ir un tā tad bij un tā tad paliek. Bet – es arī varu ēst savas kūkas. Man arī ir mana daļa. Man arī jūsu nevajaga. Ja labi apdomā, kas man daļas. Kas man vainas.
————————
[Tas nāk līdz]
Un esot tikai ar sevi, ar savu dzīvumu – daļa (no pirmām dienām) ir jau mirušo vidū. Jeb nav? Kā – nav? Pagātne, viss nodzīvotais nekad nedzīvos no jauna. Tas nāk līdz vēl kaut kā, tas nāk līdz vēl, tāpat kā nāk pie mums citu dzīvotais, jau mirušo vai vēl dzīvo cilvēku dzīvotais, domātais, darītais. Protams tas ir personīgāks, tuvāks, dārgāks, bet tas pieder…
——————-
[Visās krāsās — 2 variations]
(1) paklausīgi cilāja savas balti cimdotas rociņas. Nu, nekāds balets tas nebija, bet vai naivitāte, sirsnība, nav labas lietas? Cilvēki pavīpsnāja vai nodūra galvas un pagāja garām. Ticēt gribētāju bija bezgala maz. Tomēr kas šai viņu lietai reiz noticējis, tas viegli neatkāpjas, priecīgi panes visu. Arī to, ka motocikletos garām traucot melnas spīdīgas ādas tērptie Elles Eņģeļu brāļi (vai pusbrāļi? Šai ielā tiem varbūt ir savs nosaukums, jo viņu ir krietns bars, dažreiz ap trīsdesmit motori stāv ielas malā kopējam izbraucienam) izkliedz tiem nejaukas piezīmes, garāmgājēji ielā ar elkoņiem nobīda laipni piedāvātās ticības ziņu lapiņas… Visai cienītu un mīlēti šie glīti uniformētie ļaudis nav, bet viņu palīdzības darbi sabiedrībai esot ievērojami, citu visādu biedru vidū.
Ja cilvēku īpatnību izpausmi grupās, kopībās, varētu salīdzināt ar dažiem zīdiem, vai krāsām, tad šīs uniformētais Pestīšanas Armijas bariņš, ar orķestri, runātājiem, dziedātājiem, ir tikai viens no šīm ielas ziediem, tanī savukārt tāpat apstājas un vairāk vai mazāk sevi izpauž melnādas tērptie motociklisti, dzeltenrožainie, garkreklainie plikgalvainie skūtie Krišnas dejotāji
——————
(2) paklausīgi cilāja savas balti cimdotas rociņas. Bet cilvēki pavīpsnāja, vai nodūra galvas un gāja garām, retais piestāja un ielā, no garāmbraucējiem, melnspīdīgas ādas tērptiem motocikletiešiem, atskanēja piezīmes un smējieni.
Jūra, kas pilsētu grezno, jūra lejā tur, kur beidzas Krona iela, iziet apstājas tieši jūras krastā, jūras zilumā. Zaļumā. Krona ielā uz jūras pusi kur spēlēja Pestīšanas orķestris, šad tad dejo arī Krišnas, savām pretīgi pliki nodzītām galvām, dažreiz pulcējas kādam izbraucienam melnas ādas tērptie Elles Eņģeļi. Krona ielai daudz krāsu – Pestīšanas Armija zila, Krišnas – dzeltenrozā, Elles Eņģeļi – melni, un citi tās iemītnieki vēl visās citās varavīksnas krāsās
