Jūru nevar aizmirst. Jūra ielīst dzīvē, asinīs, dvēselē. Tāpat kā pļava, mežs. Arī pilsēta, kāda viena pilsēta pāri visām citām. Pie jūras var atgriezties kā mājās, arī pēc ilgas prombūtnes. Jūra sauc. Ja tu esi dzīvs. Ja tu esi vesels, neesi ļoti slims. Ja tu esi slims, dziļā depresijā, pie jūras var būt grūtāk tev kā kur citur, ikdienišķākā vietā. Tad ūdens skalojas krasta smiltīs kā agrāk, bet tas ir bez mierinājuma, bez aicinājuma. Akmeņi, cik dziļi tos ūdenī var redzēt, ir melni, draudoši melni ar naidīgu tukšumu, ar bezcerīgu noliegumu, pazudinājumu, ar ļauni ņirdzīgu dunoņu, ar negrozāmi lasāmu apgalvojumu – nav nekā, nav nekā, ir tikai melna, nesaprotama, nepazīstama nedzīvu elementu eksistence. Tad jūra nav patvērums.

Ja esi vesels, ja arī tev kas sāp, bet gars par to nebēdā, jūra ir siltas dzīvības pilna. Tie paši ūdeņi skaidri, saulaini lejas pār krasta smiltīm, glāsta kāju pēdas. Tālāk akmeņu melnums dziļumos nav draudīgs, zivis tur spēlējas un viļņos līgojas jūrzālēs, kā labās sūnās tur guļ gliemežvāki, tur priecīgi var gremdēt soļus, lai stingrās jūrzāles un gliemežvāki kutina pēdas.

Šīs pretējās izjūtas pie jūras – kura no tām patiesība, kura meli?

Abas ir meli. Nav nekā tik draudoši melna, un nav nekā tik mirdzoši silta. Abas ir patiesības – dzīvība un nāve. Tās nevar ņemt abas reizē, ir jāmirst vai jādzīvo. Jādzīvo, tad jāmirst. Tās abas ir tomēr tikai kopā.

Ja esi dzīvs, pēc peldes zem saules ej, gulsties uz siltā, plakanā klints akmeņa ūdens malā, kur viļņi skalojas, zivis nāk tuvu, gliemežvāki, tie kas vēl pilni ar gliemežiem, piepeld. Aizmiedz dziļā, labā miegā. Kad mosties, varbūt kāds cilvēks ir nogūlies tuvu, redzi saulē – dvieļa raksti, sārti kāju pirksti, ne tik sārtas, tomēr sārtas ūdeņu mazgātas (žulinātas) pēdas… Izslējušies kāju pirksti, lielas pēdas… Jāizberž acis, skats nav mīlīgs, svešādas šķiet cilvēka kāju pēdas uz tālā jūras līmeņa fona… Jāatver platāk acis – tur ir cilvēka galva, mirdzošu, slapju matu cekuls, roka. Cilvēka roka var būt skaista, pievilcīga, dzīves solītāja. Varbūt tā tur grāmatu, varbūt tikai atpūšas, ar pirkstiem pietvērusies klints akmeņa maigajiem izciļņiem. Nevar ņemt tikai galvu un rokas, jāņem arī stilbi un pēdas, savādās kailās pēdas – dzīve ir tikai viss tas kopā. Ja spēji to ņemt visu, uzsmaidi un sāc sarunu. Tad tverieties rokās, ejiet lēkt pār tumšo, plūstošo dziļumu, pāri uz otru klinti tālāk jūrā, iegūt vairāk klints, vairāk jūras, vairāk dzīves. Lēkt roku rokā ir viegli. Tāds lēciens paliek asinīs tāpat kā klints, kā jūra, kā citreiz ugunskurs, kam arī dažreiz lec pāri. Roka paliek otra rokā, paliek klāt tās satvēriens. Ir atrasts vairāk dzīves visapkārt, var droši iet tālāk saulē, ielā, pilsētā.

Citreiz, vēlāk, var atkal gulēt uz akmens pie jūras, pavisam tuvu pie ūdens, tik tuvu, ka, roku pastiepjot, delnu var likt ūdenī, pie okeāna viļņiem, un ja, acis atverot, it tuvu pretī rēgojas cilvēka kāju pēdas, kustīgi kāju pirksti, ja tie nešķiet iekārojami, ja tie rādās tādi, kādi tie ir, var aizgriezt galvu prom uz jūras pusi. Var ņemt ko grib, jūru vai cilvēku. Var ņemt jūru vien un sūri ilgoties cilvēka, cilvēka roku… Roku vien nevar dabūt. Pēdas nāk līdzi. Kā citādi varētu būt? Var skatīties tikai uz roku. Var klausīties, apdomāties. Dzīvei ir daudz veidu, nāvei viens – teica dzejnieks jau sen pirms šīs dienas.