Lietas sāk tuvoties cilvēkam, kad tas ir viens. Kad diena iet galā. Kad tuvojas nakts un cilvēks ir tik viens, ka viņam nav jāgaida ne tālruņa zvans, ne zvans pie durvīm, ne kam jāgatavojas, ne kur jāiet. Laiks rit brīvi bez aizsprostiem. Laiks tad arī rit savādāk, ne kā straume upē taisni prom, bet izplūst apkārt kā jūra. Kā jūra šūpodamies iet laiks. Šūpodamies ap cilvēku. Vezdams to savos daudzajos ceļos turp un atpakaļ.
Lietu tuvošanās dažreiz notiek pēkšņi. Tikko durvis ir aizvērušās aiz pēdējā aizgājēja, lietas sāk starot, sāk sildīt, sāk drūzmēties draudzīgi. Lietas neuzbrūk, tās vienmēr paliek savās vietās. Viņas tuvojas ar savu starošanu. Gleznas arī kļūst siltākas, dzīvākas… Nu, bet gleznas nav lietas. Tās atveras un silda cilvēku arī tad, kad viņš nav pilnīgi viens. Bet lietas – durvis, galdi, lampas, gleznu logati, skapji, viņiem ir kas, ko teikt vienatnē. Vārdos to ne arvien var sadzirdēt, bet viņu labvēlīgā valoda ir jūtama, manāma.
Protams, ja vienatne kļūst vientulība, pamestība, ja tā kļūst sāpīga, ja cilvēks sāk ciest, tad lietas nevar tuvoties cilvēkam, jo cilvēks tās noraida, vaino tās par savu nelaimi, izgāž pat savas dusmas uz tām.
Par tādiem brīžiem, varbūt pat gariem, ilgiem brīžiem, labāk ir nedomāt, nesākt sarunas tādos brīžos pat ne ar lietām. Tomēr – kad citkārt par to runāt? Kad vientulība moca, kā izciest to bez runāšanas?…
… Apaļā lampa pie griestiem blāzmo pavisam neredzēti šobrīd. Kā liela, apaļa baltzelta ogle. Balta zelta nav. Šai lampai pašreiz tas ir. Uz griestiem tā met maigas gaismas apli, mazliet ovālu, daudz lielāku kā viņa pati – iezilganu, iezaļganu, iesārti bālganu, kā milzu gliemežnīcas iekšpusi, to viegli izliekto bļodu, kur gliemeža vārā miesa gulējusi, pirms smilts grauds…
Ienāca cilvēks.
