Februāris 1988 (Ķikure/Kikure)

1. febr. 1988.

Nav nekādas jēgas slinkot un nav 
arī nekāda iemesla strādāt. 
Ja vēl nav darīts diezgan tad – nu 
tur ir tāds rupjš teiciens kas te 
noderētu, būtu vietā, bet varbūt 
vēl (un nekad) to neteikt.

Nav skaistākas dziesmas
Par nenotvertā zelta putna dziesmu –
Kā bez tās mēs varētu būt?

Un kā viņiem tur zemē šo garo ziemu – tulpju sīpoliem?
Hiacintēm un krokusiņiem?
O, viņi nāks kā olimpisko lāpu nesdami
Sīkās sacensībās metīsies pēc saules, pēc lietus.
Vai viņi nenokavēs, vai viņi par ātru
Neatsteigsies?
Kā viņi zinās kad sala dienas beigsies?
Vai man viņi ziņu dos?
Es gurstu/zūdu no garas gaidīšanas šais
Viņi nāks kā ar olimpiskām lāpām.

2. febr. 1988.

Vēstule no Rubenes, lai neklausos uz mazajiem ‘sunīšiem’ (rakstīju par Karikas rakstu itkā pret manis minētiem raktsn. Ādamsonu un Lesiņu) „Tas ko Jūs esat sarakstījusi pastāvēs.” Kur tas pastāvēs ka nevar izdot, kopā salikt, un ‘mazie sunīši’ dzīvo visam pāri. Nu, jā.
Nav vēstules no Dzidras!

3. febr. 1988

Auksts = -18! Saule.
Šodien vēstule + daudz foto no Hofmanes, no Kalamazoo laika – vēstule ar daudz atzinības manam ‘Kaimiņam’ – cik ļoti to visi lasījuši etc. Grāmata, kas „staigā pakaļ…” Vakar atziņa no Rubenes. Kaut – mazliet agrāk tas būtu nācis! Nu arī tagad – kad ‘nezin kur stāvu’ – tas labi, bet nezin kādēļ – nezinu ko rakstīt, kā rakstīt. Jāsaņemas – un jāturpina, ko citu?… Fotogrāfijās – veca peka! Bet a jolly expression…
9. pm. Biju 2 reiz ārā – ar visu auksto laiku –
Hofmanes un Rubenes vēstules – man devušas tomēr lielu apmierinājumu, kādu – mieru, kas bij sašķobījies. Tagad – (atkal ne šodien … vairs) jāķeras pie rakstīšanas – pie kaut kā garāka.

Kāda balss ļoti klusu bet neatlaidīgi
Prasa – runāt. Ko? Ar ko? Par ko?
Ar Tevi. Par Tevi.
Par ceriņkrūmu sniegā
Par to, ka saule dzirkst sniegā
Īsu brīdi, nenotveramu brīdi
Bet bijušu saules brīdi.

4. febr. 1988

Vēl nāk sniegs. -12.

Rāpus rāpot
 Kaut kur līst, aizlīst
   Atrast izlīst
     No lēnuma, aizsniguma.
Snieg vēl klāt
 Pacietīgi mīdies uz vietas
   Un aizej, izej kā miegā
     Vēl doto ceļu.
Kāds atspīdums krīt pār to
 Kādas gaismas saviļņojās
   Apbur acis
      Lai tu sniedzies tālākā soļa,
              Lai tu ej.

5 febr. 1988. -16.

4 pm. Dzidra piezvanīja! – jūnija sakumā var gaidīt viņu ciemos – pēc 21. maija 6 day Happeninga S. Francisko! Cik ļoti tas palīdz dzīvot!!
Jāsāk rakstīt! Varbūt grāmata arī jāliek taisīt. Just 150 vai 200 exempl. Oh God, oh God!!!! Tā ir laba dzīve!!

6. febr. 1988.

Lielo prieku par Dz. ciemā braukšanu vakar nomāca uz brīdi – Ineses rūpes, – ka tieši tanī laikā, viņai izdevība 1 ned. strādāt ārpus Concord. Un es pat tālrunī nebiju īsti uzzinājusi dienu – kad Dz. brauks. Inesei vēl naktī nācās zvanīt Dz. Bet grozīt tur neko nevar – Inesei jāpārliek citā laikā viņas nodarbība (ja to var). Tā – dzīves nopietnība vienmēr ir klāt pie tās prieka stundām…
Mana flū – beidzot liekas uzvarēta, cik nu tā ‘vājinājusi’ mani, tas jāuzmana, jāpārvar.

7. febr.

Angelika te [right]. Es izcepu cheescake un viss bija ‘smooss!’ Pie evap. milk pielēju kādu ½ krūzīti (+) piena, pavārīju vēlāk ar cukuru. Bet bija šķidrāks (un vairāk) kā kondens. milk. Tādēļ piekūlu apm. 2 ēd. kar. (ne ar kaudzi) miltu. Kūka laba. (5 olas) varbūt miltu nemaz nevajadzēja. Citrons ja vairāk – dod gan mīkstāku masu, bet ļoti delikātu. Tā – var liet to 1 ½ citr. Apm. ½ krūzīt. tas ir gandrīz 2/3 krūz. Jācep – stundu (+5 min).
So. Ja kaut kas it kā nav pa prātam – dari visu tā, it kā tas būtu pa prātam – un tad iznāk viss labi.
Saint Exupery saka – cilvēkam (arī ja trouble, un sevišķi jau tad) jāsper viens solis un jāsper otrs solis… Jā. Ir jāiet. Ir jādara. Ir jāstrādā. Ir jāsper kaut (un varbūt vienmēr) tikai viens solis. Un tad otrs…

Ziema.
Bet zem sniega guļ
Tulpju saknes un
Hiacintu saknes un
Sniegs kusīs
Zeme būs silta.

8 febr.

Siltāks -7, bet sniegputenis sākas. Varbūt tikai – vējš paspēlējas. Man nekur nav jāiet. Man arī (beidzot) nekas nekaiš. Plecā velk – ja aukstums skar vai nepareizi salokos – tur kāda vaina?

Ziema. Brīnumaina miera pasaule
Kāpnes, balkoniņi, palodas
Sniega balti nokrautas.
Vējš spēlējas sniegu stumdīdams
Ejas lejas uzkalnus izmodelēdams.
Pārslas sijājas sīkas nesaredzamas
Vai lielas kā ziedi.
Ledus puķes uzsalst logos
Daiļi uzsalst nabagu dzīvokļos
Kur krāsnis nekurinās
Kur elektrība dārga.
Bet ielās – ielās sniegam uzkaisa sāli
Ielās sniegs cīnās sīvi, kūst, kļūst melns.
Bet kad tas snieg, snieg visu nakti
Tad tas uzvar kādas stundas, kādu dienu.
Cilvēku čauliņas – mašīnas sniegs
Nosedzis, nomūrējis tās kā baltu 
Gliemežu rindas ar savu radioanten’ radziņiem.
Un tad viņi rok, tēvi un dēli
Atrok savus dārgumus arvien no jauna.
Bet ziema sedz sniega segas
Vēl atkal vedina mierā, aizmigšanā.

–––––––––––––

Logā daiļi izlocīts sniega kalns
Kaimiņa kāpnes līdz otram stāvam
Pilnas baltām kaudzītēm, tik vidū vaga, kur
Tas nokāpis, nobridis darbā ejot.
Un vējš viegli spēlējas baltām sniega
Strūklām un rimst, jo saule mākoņus
Pastumdama iesniedzas pagalmā.

–––––––-

Pār aizmigušām puķu saknēm
Es eju un Tu nāc
Un mūsu pēdas sniegi aizputeņo.
Bet saknes modīsies
Un ledi saulē kusīs
Kad mūsu soļi atkal satiksies.

––––––––––––––––-

Aijā žūžū lāča bērni...
Domas guļ zem dziļa sniega
Ilgi sapņo – celsies augstu
Nāks kā vilnis devītais
Šļakdams visam pāri.
Kam?...
Diena lēni ievelk darbos sīkos
Takās šaurās
Vilnis devītais guļ sapņos
Necēlies nenācis pāri.
Kam?...

–––––––––-

Puteņo. Vai raganas vai vilkatis
Kas rauj pie krūtīm ledū degošam
Un ceļ un nes dejā zvērīgā un kairā
Pāri skursteņiem un jumtiem
Ar laikiem veciem mūžīgiem
Pār stadioniem, ziņu torņiem milzīgiem.
Puteņo un domas nedomā, tās dejo
Baltā ledus nebūtībā...
Tak kāda balss tās apstādina, atgādina:
Zem sniegiem puķu saknes guļ.

––––––––

Un domas klausās:
Varbūt ir kāds vārds
Kas vēsti nesīs
Kā taures skaņa, karogs plīvodams
Varbūt ir kāds ceļš, vārti uz to vērsies
Vaļā lauzti, atslēgti un mājai mieram vedīs brīvi.

–––––––––––––––

Šo atspīdumu pretējās mājas logos 
No mūspuses logiem, mūriem, saules
Šī krāsu sasaukšanās, spoguļošanās
Rotaļīgā atmaigošanās
Lēnā vēlā pēcpusdienā
Tā vēsta iziešanu no ziemas
Tālai vasarai pretī.
Žēlas kā ķēdes ap krūtīm sažņaudzas.
Cik lēni, cik daiļi
Cik ātri zuzdama dzīve iet.

–––––––––––––-

Es nerunāju par Tevi, mana tauta,
Es runāju no Tevis
Jo Tevī es esmu (mana negantā tauta).

–––––––––––––

Viegli aizpeld viss
Kā straumē lapa
Kā lietus lāse ceļā izžūst
Maigā mīlas diena
Jo tā negūstama aiziet
Jo karstāk jaunu dienu tver.
Un vēl un vēl šai ceļā
Ticot meklē
Un nebeidz reibt
No jauna gaismas stara.

––––––––––––––

Un svaigā sniegā pēdas –
Putni, meža zvēri?
Jā, arī tie, arī tie.

9. febr.

Miers man jālūdzas no debess. Nemiers pēc kā? Mani grauj, sirds skrien un klūp, mana sirds
(Love of Sahara, like) love itself is born of a face perceived and never really seen. – Antoine de Saint Exupery.
Vakar pienāca grāmata no E Freimaņa – 16 doll! Šodien Inese laimīgi to nosūta atpakaļ. Nekad neviens sūtījums mani tik nežēlīgi nav uztraucis un apbēdinājis – pilnīga sirds satrakošana.
Nosūtu Jūrmalam karti šodien arī.
Pankūkas pēc manas ‘French pancakes’ receptes šorīt bija labas. Vakar iejauktas.

10. febr. 1988.

Vēstule no Ruņģes – gudrā kaza! Glaimo un nesaka neko par to kur pati ganās. O.K.! ko citu var gaidīt?
Nosūtīju vēstuli Dzidrai!
Nelaba dūša par dzīves nebūšanām – nekur nevari izlīst. Maksā, daries, – tad varbūt. Savāds sapnis bija – kāds kungs (liekas ar nelielu bārdeli) teica ka viņam jel mani esot jānosvēta (it kā to jau būtu nokavējis) – es pazemīgi pietuvojos, ar visu sarkano pleca pončo – domāju vai tas nebūtu jāņem nost, bet nenoņēmu. Svešais ‘tēvišķi’ mani ‘vilka pie krūts’ kur es paklausīgi un priecīgi piekļāvos, seju pie sejas – un tā stāvējām ilgi, līdz ceremonija bija galā. Tālāk neatceros – laikam nekā laba, liels pagodinājums. Bet dienā viss tiek atņemts ne dots.

Man nav cita ko gaidīt
Tik tukšā debess uz ko paskatīties
Un ja tā ir saules zelta un zila
Tad tā ir tā daudzinātā laime.

11. febr. 1988.

Nosūtīju vēstuli J. Mazutim, par MacInt.
Vēstule no Kreišmanes, pilna bēdu par meitu Ilzi!
Tagad jāsāk tulkot stāsti angļu valodā! A?!!
Ārā skaists saulains, mierīgs, laiks – 13. Un manī nemiers – bet it kā prātīgāks nemiers – ar to kaut ko varētu darīt ja MacIntosh palīdzētu. Tiešām tā arī ir pavasarīga sajūta. Bet ko es ar angļu valodas stāstiem varētu iesākt – kas manu grāmatu pirks? Nav man nekādas ‘historijas’ ne ieteikumu rakstu. Un uzvarēt, šinī laikā, publiku? Neiespējami. So – ja angļu valodā, tad vajag kādu bungu sišanu – varbūt Austrālijā, migrant literat. Bet tomēr – kā??

12. febr. 1988

Tikai sarkanais zīmulis pie rokas – so, jālieto tas. Nav ko teikt arī.
Latv. avīze no 11 dec. garš raksts no Gaujas par visiem māksl. (latv.) un visur Austrālijā – par Dzidru ne vārda, nav pat tur pieminēta. O.K. Ko tas arī dod – būt tur pieminētam… Un sāp tagad vairāk kā jebkad – ka esi migrants. Tur vien etnogrāfiskajā pūlī – tur maza dzīve. Un ārā – tomēr nekad neesi savās mājās – nav nekur normāla vieta. Tomēr jālokas atpakaļ migrantu vidē – arī pēc tam kad esi bijis ārā. Jūtu kā mēs 3 esam atstātas bez kāda atbalsta – absolūti vienas savā ceļā – un kad lasa lielo biogrāfijas – visi ir draugu vilkti un balstīti kaut kā.

13. febr.

Snieg visu dienu. Sīki. Bija arī putenis, bet samērā silts. Biju līdz M. Royal ielai. Un mugurā sāpes nepastiprinās – faktiski to gandrīz vairs nemaz nav.
Snieg. Viss sniega baltumā tīts, segts. Un nav nekā cita tik sniegs. Sniegs un iela kā pasakā.

14. febr.

Valentine. Mums tādas nebija.
Hiacinte ir brīnumskaista. Šodien – pilnam atvērusies. Līkst no sava svara. Nekad nebiju redzējusi tik skaistu hiacinti. Maiga – iezaļgan iedzelten balta, balta! Un smaržo!! 2 ned. atpakaļ Inese no veikala atnesa tādu mazu resnu zaļu puļķīti! Un viņš sāka stiepties – te nu visā krāšņumā. Tā nav puķe ko lauzt un spraust – uz to tikai jāskatās! Lai gan ir vēlēšanās to kaut kā ņemt, rokās turēt, aizskārt. Jā, bet te arī vārds vietā – neaizskar mani!
Pilsēta pilna sniega līdz malām, pāri malām, varētu teikt.

Šūpo šūpo egles zari
Šūpo zilganbalto sniegu.
Ja nebūtu šīs egles man logā
Kā es te izdzīvotu?
Kā māte bērnam 
Tā manam garam
Mierina mīl iepriecina.
Dienu un nakti stāv klāt
Ar senu mežu spēku sargā
Ar dzīves zaļo spēku
Nes dienas.

Skatījāmies Olimpisko spēļu atklāšanu Kalgarijā vakar un šodien – lekšana ar slēpēm un ātrslidošana, arī ‘ragaviņu’ nobraucienus.
Lēkšanā – zelta med. somam, sudr. + bronz čekoslovākiem. Ātrslid. – jauns pasaules rekords kādam ostvācietim. Un austrālietes nāca 1. savā ‘teamā’, kopā ar vāciet., nekādu medaļu laikam nedabūja, bet godam izturēja sacīksti.

Sargā tos kam bēdas
Tās ir arī tur, kur daba
Prieku saujām, klēpjiem

15. febr. 1988

Maigas gaismas pilns ir logs
Un zieds uz galda
Un ārā snieg un snieg
Liek mieru mīlēt
Apklust pacietībā
Un būt, būt šai dienā.

Nosūtīju vēstuli (karti) Helenai Hofmanei (thanks for photos)

16. febr.

Nosūtīju pateic. vēst. (karti) Toronto Daug. Vanag. par čeku $5. –

18. febr. 1988

Dienas krīt kā putni
Pazūd debesīs.
Saule šodien
Zilums skaidrs kā asmens
Ceļ no miglas ārā.
Acis noreibst kur Tu iesi
Tukšā ceļā viens
Kur tā māja, kur tas logs
Kas gaida?

–––––––––––

Dienas un putni
Debess un saule
Ceļi akmeņiem klāti
Dunot zem soļiem tie zūd
Vairāk, vēl vairāk to kāro
Sirds svešuma apreibusi
Vairāk vēl vairāk šīs dunas!

–––––––––-

Debess zilums pie ķieģeļu sienas
Tie muzicē dienai.
Debess zilums pie ķieģeļu kravas
Sārtās, sarkanās cietās
Spēlē, runā to duets
Tur to valodā viss
Kas nācis kas gājis kas ir.

Nosūtīju vēstuli Kreišmanei.

19. febr. Piektdiena.

Sapnī vispirms atgrūdu, tad ilgi labi samīļoju svešu lielu suni. Tam bija liela, gara, laipna galva. Viņš piederēja kādai jaunai sievietei.
Skatos vinter olimpics 15. Kalgarijā.
Šodien (un vakar arī) saule un uz nulles un +2. Šodien īsti pavasarīgs!
Vakar olimp. spēles pārtrauca ļoti liela vēja dēļ – pāri 110 kil. stundā.
Eglē aiz loga pil ūdens no otrā stāva balkona sniega. Egles zari pilni mirdzošu lāšu – vēl arī mazas lāstekas zemāk. Tā tad – ziema sāk padoties?! Un es būšu – izvilkusies cauri ar savām flū. Tagad eju – normāli katru dienu līdz M. Royal ielai. Ja man (Dievi) pateiktu ka šādā stāvoklī (veselībā) es dzīvošu 10 gadus – es droši vien īsti pieņemtos spēkā. Mani noslogoja tie izsludinātie dati. Tie jāaizmirst.

22. febr. 1988. Pirmdiena.

½ 9 am. Piemācies, -7. Inese tūlīt brauks uz NewYorku!
Ziem. olimpisk. sp. iet pilnā spēkā. Austrālieši nav ne redzēti ne dzirdēti! … vispār 1 vietās krievi un austrvācieši, arī zviedri, austrieši, pat somi. Kanādieši ļoti nabadzīgi līdz šim (kriev. 16. med. kanād. – 2)

23. febr.

Vakar – vēst. no Mazuta. Šodien nosūtīta v. Mazutam.

Sniegs krāsojas sārts un zilgans
Kā Purvīša gleznās.
Vai ziema padoties sāk?

24. febr. -7. Saule.

Debess ir ļoti zila. Tas nozīme ka kaut kas ir izciests.
Lielā ķieģeļu (kaimiņmājas) siena ir raibi sārta, tas nozīmē ka kaut kas sils un glabās. Un glābs. Nekas neglābs. Bet to neviens netic. Un tas ir labi. Kā citādi mēs ietu uz svētkiem. Un kā bez svētkiem lai dzīvotu. Bet dzīvot? Jā dzīvot mums gribās – aiz prieka, aiz spītības, aiz ziņkārības u.tt.
Kaut kas būs drīz izciests.

Ceriņkrūms kļūs atsegts no komiskā glābšanas apklāja, ko tam pārklāja, sasēja bailīgās mīlestības pilnās sirdis.
Mīlestība vienmēr glabā, sargā, klāj, sedz līdz vai – nobendē.

Šim ceriņkrūmam nedrīkstētu par ilgu atstāt ziemas pārsegu. Nedrīkstētu to arī noņemt par agru, var pēdējais sals to vēl nokost. Viņš ir šīs segas lutināts. Tagad visa atbildība par tā dzīvošanu un ziedēšanu tām bailīgajām, mīlestības pilnām sirdīm. Un gudras, ļoti gudras tās nav. Mīlestība reti biedrojas ar gudrību. Nu kādreiz, jā kādreiz tai atrodas kāda īpaša gudrība. Kādreiz. Kādreiz. Jā, absolūti drošs nav nekas, absolūtas, pilnīgas nekļūdīgas gudrības nav ne mīlestībai, ne naidam ne visai brīvajai vienaldzībai. Nešaubīgas drošības nav. Neviena tiesa nav nekļūdīga. Nabaga lāgais resnais policists nošāvis jauno nevainīgo melno. (Krāsaino). Jaunais cilvēks nemaksājis taksīša vadītājam. Tas pasaucis policistu. Policists aizvedis jauno cilvēku uz iecirkni. Viss noticis mierīgā, draudzīgā garā. Tad pēkšņi no iecirkņa jaunais cilvēks bēdzis. Policists brīdinot mērķējis. Revolveris nebrīdinot sprādzis. Lode ķērusi jauno cilvēku tieši galvā. Viss tas noticis tāpēc ka jaunais cilvēks bijis melnais.
Bet vai tas tā bijis.

Vairāk žēl resnā papucīgā mierīgā policista. Melnais jau no šīs pasaules ārā, ko vairs to žēlosi. Nu jā – māte… Arvien vēl tur ir tā māte. Viss tas. Tas ir pasaulē prom, ārā. Te šaurajā pagalmā ir iestādītais ceriņkrūms. Vēl apsegts, jo vēl ziema nav pilnīgi aizvākusies.

Mierīgi te varētu domāt un rūpēties tikai par ceriņkrūmu un dažām tulpēm un maijpulkstenītēm kas ir iestādītas dziļi zemē ap ceriņkrūmu. Tagad arī vēl zem sniega.

Varētu mierīgi domāt tikai par ceriņkrūmu un puķēm kas dīgs… Jā, var arī jau. Sētas šaurais pagalms kļūst mierpilns. Tikai uz brīdi ienāca traucēt to visu tā – māte, melnā māte. Un tai līdz papucīgais policists. Jaunais melnais tiešām vairs tiem līdzi neienāk. Tas ir zem zemes.
Tāpat kā tulpju saknes?
Ne gluži tāpat. Bet varbūt tāpat. Ko mēs zinām.
Mums ir mīlestība, gudrības mums nav.

Debess ir ļoti zila šorīt. Tas nozīmē – ziema būs izciesta.
Kaimiņmājas augstais ķieģeļu mūris, kas ir bez logiem, varbūt noliktavas mūris, vai siena kur jaunai citai mājai būtu jāstājas klāt pēc kāda plāna, kas nav izvests un atstāts pagalms, kaimiņiem plašāks pagalms kā ceriņkrūmam te šaipus sētas… augstais ķieģeļu mūris ir sārts un raibs un silst saulē.

Vasara, siltums, prieks, patvērums un brīvība, solījums iet rotaļās kā bērni tā iet pie labā ķieģeļu mūra, ar bumbām ar skriešanu un smiekliem.
Nu jā, arī ar raudāšanu.
Nekas nav pilnīgi drošs. Bet mums ir mīlestība.
Ir. Bet mums ir arī kāre sacelties, pretoties, dzīvot pāri saviem līdzekļiem, kā to mēdz apzīmēt.

Jaunais 19.g. melnais braucis taksītī un atteicies šoferim par braucienu samaksāt. Šoferis pasaucis policiju. Policija jauno melno apcietinājusi. Jādomā ne sevišķi stingri to ieslēgusi jo tas bēdzis, jau soļus 15-20 ārā. Policists, kam tas jāsargā cēlis ieroci un tas sprādzis. Lode tieši pierē un viens noslepkavots otrs slepkava. (Kā lode varēja būt – pierē? Varbūt nu atskatījās, vai apstājās.)

Melno sabiedrībā liels uztraukums: baltie ir pret viņiem, visu valda rasisms.
Māte plēš matus. Dabīgi.
Kliedz – „Nāvi slepkavam”.
Dabīgi. Vai nē?
Kliedziens varētu nākt pats no sevis. (Tāpat kā šāviens…) Doma tāda, arī varētu nākt, pirmā brīdī. Vēlāk jānāk apdomai, ko tas līdzētu? Otra nāve? Varbūt tāda apdoma lēti nenāk tādā lietā.
Lieta ir briesmīga. Briesmīgākā kāda te zem saules var būt. Kā tā sāp to nevar iedomāties jo ir baigi par to domāt.

Tiesas spriešana policistam nāk pēc pusgada. Pusgads melnu baiļu ciešanu. Tās arī grūti iedomāties, jo baigi par to domāt.
Tiesā advokāti, tiesneši, likumi, jautājumi.
Taisnība jāizspriež žūrijai – (7 vīrieši 5 sievietes) Spriež domā 15 stundas. Es arī spriežu līdz. Jūs arī visi.

Es nespriežu 15 stundas. Ne pēc kārtas. Tomēr sešos mēnešos domas pie šīs lietas ir varbūt apstājušas 15 stundas. Un mātes pirmais ātrais spriedums: nāvi slepkavam. Manu domāšanu sagroza ačgārni. Pretī viņas domām. Vēl vienu – nāvi. Ko tas līdzētu? Bet – ko? Jādomā. Jāspriež līdz ar tiem 12 tiesātājiem.

Par un pret. Pret melno: kādēļ viņš kāpa taxometrā zinot, ka nevarēs to samaksāt? (Savā ilgā mūžā cik reizes es, Jūs saucāt taksīti? Cik reizes – bez naudas kabatā?)

19 gadi – jaunas kājas, autobusi, metro. Kāpēc jaunais melnais brauca ar taksīti? Kāpēc viņš bēga no policijas iecirkņa? Par nelielo pārkāpumu liels sods nevarētu būt gaidāms. Tas būtu viegli izciešams. Nu – nozieguma izdarīšanas atzīme pasē. Tā ir nepatīkama, bet ja tāda pēc likuma tur ierastos, no tās nevarētu izbēgt. Abi gadījieni – nemaksāšana šoferim, tas ir – braukšana taksometru un bēgšana – norāda uz jaunā cilvēka muļķību. Jeb pārāku paļaušanos uz saviem spēkiem. Kādiem? Fiziskiem? Viņš tomēr nav šoferi piekāvis (kā citi melnie ir piekāvuši autobusu šoferus. Jeb tas tikai bija viens tāds gadījiens, pēc kura autobusu šoferiem nevarēja vien izgudrot kādu aizsardzību sagādāt?)

Pret balto. Kādēļ viņš šāva ja melnais uz tā sauciena bija apstājies bēgt. (Vai bija?) Tik muļķis viņš nevarētu būt, ka būtu mērķējis galvā, lai – nošautu. (Jeb bija?) Rasisms? Dusmas noteikti. Kā policists var zināt cik liels noziedznieks ir apcietinātais, ja arī tas apcietināts par mazu noziegumu? Kāda tā atbildība, kādas konsekvences par ļaušanu izbēgt? Katru dienu izbēg meklēti lieli noziedznieki. Ko policists (paresns kā daži cilvēki ir) lai dara kad apcietinātais bēg? Tas jāzina policistam. Žūrijas loceklim tas liekas nav īsti jāzina. Ir jāapsver, jāiedomājas.

Jāiedomājas policista domāšana, paresna, mierīga izskata policistā kas tanī pat iecirknī nokalpojis 16 gadus. (Bez kļūdīšanās ar ieročiem).
Mēs viņus saucām par – kārtībniekiem. (Vācieši tos sauca vārdā – Schutzman – sargavīrs.)
No šī kārtībnieka vārda laikam, man pret policistiem labs prāts. Ja vēlu no lekcijām mājā nākot melnā rudens naktī kļuva bailes – redzot kārtībnieku grozāmies kaut kur ielā, kļuva viegli – tu esi apsargāts.
Šī bērna psicholoģija turpinājusies garu mūžu. Vai policists, kaut vai, kārtībnieks, man nekad nav uzlicis roku citā likuma vārdā?

{Following section crossed out with note ‘iederīgs ne šinī stāstā’}

[Ir. Un man bija labi 18 gadi. Tas bija vecajā labajā dzimtās pilsētas ielā. Kārtībnieks saņēma mani stingri, cieti pie elkoņa (tas ir savādi ciets satvēriens…) un man bija jāiet līdz. Protams – es nedomāju bēgt. Tad ir tā liktenīgā (!) sajūta, ka notiek kaut kas briesmīgi nelabs un no tā nav izglābšanās. Viņš mani noķēra nozieguma vietā. Tai labajā pilsētā, kādā kinoteātrī ilgu laiku rādīja filmu Kārlis 12. ar zviedru aktieri Gustavu Berlingu titullomā. Mana māsa iebrauca nedēļas nogalē no lauku vidusskolas un mēs sēdējām šai kino un skatījāmies brīnišķīgo filmu. Brīnišķīgo aktieri. Mēs palikām sēdot tur uz otru seansu. Mums bija 18. un 15. mūža gads! Mēs iemīlējāmies Zviedrijā!

Māsa aizbrauca uz savu skolu un atrakstīja man lai es katrā ziņā aizsūtu viņai zviedra fotogrāfiju. Kino aktieru un aktieru fotogrāfiju kartiņas tad bija lielā mode. (Ar kāda (kāda?) nac. teātra aktiera fotogrāfiju man draudzene vēlāk grāba istabā saslaucītos gružus no rītiem, kad tas aktieris bija savu burvestību izdienējis.) Zviedra fotogrāfiju es nevarēju nevienā veikalā dabūt. Tas nebija tur tik populārs kā Valentīns Rudolfo u.c. Es aizgāju vakarā uz kino, kur rādīja brīnišķīgo zviedru un lūdzu kādu tā foto pārdot. Vitrīnās iekšā un ārā tās bija izliktas visdaiļākās. Viņi man nepārdeva nevienu vienīgu.

Sašutusi es staigāju ielas tumsā un laiku pa laikam blenzu vitrīnā ar fotogrāfijām. Tās nebij – zem stikla. Tad es cēlu roku un vienu atbrīvoju no spraudītēm.
Tā pašā brīdī policista (kārtībnieka) roka saņēma manu elkoni ciešajā likuma skāvienā un es soļoju tam līdz otrreiz iekšā kino foajē.
Man bija jārāda dokumenti, mana akad. karte N.339.

Kasieris to apskatīja un sniedza man atpakaļ. Manas acis bija nolaistas un skatījās grīdā, neredzēju viņu nicinošos, izsmejošos, vai saprotošos smaidus vai smīnus radības mīlestības upurim viņu priekšā. Nedzirdēju arī kādu tēvišķi kodīgu pamācību man teica. Es varēju iet. Bez Gosta Berlinga attēla.

Nē, šis šausmīgais piedzīvojums mani nenoskaņoja ļauni pret kārtībniekiem. Nu jā, tās nebija bailes, tas bija liels kodīgs kauns ko man lika pārdzīvot likuma roka.]

Varbūt. Jā varbūt tas vienmēr ir tāpat – kad tas tver šis sagrābiens, tad tu nevari izsprukt, tev jāiet tam cauri. Un kad tas ir pāri… Nē ilgu laiku tas nav pāri vēl arī kad tas ir pāri.

Policistu kas nošāva 19. gadus veco melno, 12 cilvēku žūrija attaisnoja.
Kad žurnālisti tam prasīja: „Ko Jūs tagad domājat darīt?”
„Strādāt, tagad kad esmu atzīts nevainīgs, es… varētu iet atpakaļ darbā…” To viņš saka tik mierīgi, kaut kā bērnišķīgi naivi. Jeb nē? Tā jel ir īsta patiesība. Viņš ir atzīts – nevainīgs. Viņš var atgriezties darbā. Savā 16.g. darbā.
„Agrākajā vietā,” viņam vēl prasa.
„Jā…” viņa balsī pavīd ļoti īsa vilcināšanās it kā jautājiens kādēļ tāds jautājiens un viņš turpina „Jā. Vai citur kur.”
Dzirdot šo mazo tikko manāmo domas niansi, šķiet tā ir jauna viņa domās. Atgriezties darbā, viņam par to nedomājot ir licies saprotami, ka vecajā vietā.

Vai viņam viss ir pāri?
Ja viņš ir attaisnots, tad tā būtu jābūt. Noziegums ir aizslaucīts – tāda nav bijis. Ir bijis pārpratums, gadījiens, ļoti nelāgs gadījiens darbā.
Vēl jautāts ko viņš domā par nošautā ģimeni, viņš saka ka viņš domā ka tas ir grūti zaudēt dēlu, viņš saprot ka tas ir ļoti smagi, viņam žēl ka tas tā noticis. Viņa aizstāvis saka ka viņš ir aizstāvējis nevainīgu cilvēku ļoti grūtā situācijā, un vispamestu, un pazudušu cilvēku.

Viņa priekšnieks darbā domā pēc šī dramatiskā pārdzīvojuma un arī psichiātru uzraudzības policists tagad tūlīt nevarētu uzņemties agrāko darbu.

28. febr. 1988.

Šai svešā nemīlētā zemē
Dažs vaigs man uzsmaidījis
Vārs, ātrs tas dienās zudis
Vēl domās visu izklejojot
Tos atrodu kā maigas puķes
To daiļums tikai tagad atmirdz
Ar sapņu saules gaismu.
Pie daža noliecos it zemu
Skārt daiļi vāro, vienreizējo
Neatrodami projām rauto.

Tos salasu kā ziedus
Un atpakaļ tos lieku
Uz promņemto dienu kapiem.

Ir dzejas dievs pametis mani
Man dzīve jādzīvo, bet kā?

29. febr. 1988.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Attinu vairāk vaļā ceriņkrūmu, aplūzuši tam zariņi…

Viņš droši vien domā – ka varētu, un pēc viņa valodas (un izskata – kāda?…) liekas – viņš varētu arī. Ja neviens viņam neko neatgādinātu, piekristu ka viņš nevainīgs, visa ikdiena kā agrāk turpinātos. Bet cilvēki būtu tie, kas viņa domas samaisītu. Un cilvēki ir tie, kas samaisa viņa domas arī sakot – ka tagad viņš vēl nevar strādāt, ka tagad viņam vajadzīgs miers, ka viņam – jāaizmirst… Kas? Viņš ir nevainīgs. Viņš jūtas nevainīgs, notikuma neskarts. Bijis kāds negadījums kas ir pāri. Tā viņam neļaus domāt.

Kad ceriņkrūms ziedēs, viņam jāzied jo dārznieks teica ka tā būs, es gribētu ieaicināt viņu uz pēcpusdienas tēju, jeb – priekšpusdienas, jeb tasi kafijas, vai glāzi vīna, lai viņš pasēd ārā pie ceriņkrūma. Es ar viņu neprastu runāt. Būtu jāpaaicina te tad arī mans māsas vīrs. Tas gan būtu mazliet jaunāks gados, bet tāpat strādājis ar cilvēkiem, pagasta namā, diendienā. Viņi abi varētu parunāties. Droši vien ne ilgi, bet norunātu aiziet kopā svētdien pazvejot. Tas tomēr nekur neved. Ja es ar viņu nezinu parunāt… varbūt es zinu? Mēs parunātu par sētu, jauncelto baigo sētu, pār kuru bērni vēl nāk un lec un kāds varētu lauzt kaklu. Jā, kādēļ nē, par to varētu runāt, lai arī tā tad būtu gandrīz kā viņa amata darīšana, prasīšana, bērnu savaldīšanas prasība… Tādēļ es viņu varētu aicināt ne uz tēju, nē, ne uz sabiedrisku izdarību, jā, tad es pievienotos to cilvēku pulkam, kas grib mazināt viņa ievainojuma sāpi par viņa naīvīgumu, bet – viņš ir nevainīgs. Viņš ir jāatstāj tai pārliecībā ko žūrija viņam radījusi

Mūsu uzdevums ir glābt cilvēku, ne pazudināt. Ja es uz brīdi vēlējos viņu izvest dārzā pie ceriņkrūma, tā ir bijusi vēlēšanās palīdzēt ievainotam cilvēkam. Tāds viņš nav. Tāds viņš nejūtas.

Vai es gribētu saukt savā dārzā paciemoties nelaimīgo māti? Ja es te sāku runāt par policistu, slepkavas aicinājumu apciemot tad – esmu izvēlējusies vainīgo ne cietušo?
Nē – ar nelaimīgo māti es arī nezinātu ko runāt. Ja viņa nebūtu soļojusi melno demonstrācijas priekšgalā prasot policista notiesāšanu jo „tas cilvēks esot sabiedrībai bīstams.” Ja viņa tiesā pēc pol. attaisnošanas nebūtu kliegusi „un viņi to sauc par taisnības iestādi”. Ja viņa nebūtu bez tam vēl (vai pēc visa tā?) prasījusi pusotra miljona dolāru sāpju naudas no nenotiesāta policista. Ar aicināšanu paciemoties pie ceriņkrūma būtu citādi. Tad es zinātu ko ar viņu runāt. Man šķiet es – kaut ko vēlētos labu parunāt. Bet – ja vēl viens apgrieziens, ja policists būtu melnais un viņa būtu baltā, pie visa cita tā kā tas ir tagad, vai tad es vēlētos runāt ar māti, ne ar policistu?
Laikam tā – būtu.
Vai tas ir rasisms.
Iznāk – ka manī ir rasisms.

Dzintra to vienmēr saka. Es īsti nevaimanāju par žīdu nelaimēm (un redzi, ko tagad žīdi dara!) Es arī nejūsmoju par nēģeriem. Bet kad nēģeru meitene olimp. spēlēs guva uzvaru un viņai bira asaras no prieka, es zināju ka manī nav rasisma, es biju līdzi viņai, viņas priekam, jutu arī viņas pabērna stāvokli, viņas lielajā tēvzemē.
Kā tas ir ar rasismu? Kā tas vispār ir ar cilvēkiem.
Ir tā, ka cilvēki ņemti mazās porcijās ir ciešami.

Janvāris 1988 (Ķikure/Kikure)

1. janv. 1988.

Grūt! Vakar svinējām līdz 2 naktī, iedzērām arī, vilkām laimes, gaidījām Jauno gadu, tad skatījāmies filmu ar Fred Astair + Ginger Roggers. F. Astairs 1987 miris. Vecs vecītis. Filmā dejoja jauns kā putns, kā liesma.
Šodien nejaukas paģiras! Pat ne vēstules nevaru uzrakstīt. –

2. janvāris 1988

Šodien – jūtos O.K.! un temp. zem 37. – Staigāju apkārt pa istabu. Un tomēr – nedaru neko!

3. janv. 1988.

Vēl 3 mēneši ziemas. Kā tos izdzīvot? Kā tikt cauri sniega un sala dienām? Jāmīl. Salns un aukstums, ledi un vējš – jāmīl? Grūtās dzīves dienas var uzvarēt tikai ar mīlestību. Drupini tās kā akmens pa mazam mirklim, skaties un vērtē, saki – tas ir tas kas Tev ir. Tas netiks dots arī otrreiz. Dzīvo to. Apgūsti. Turi ņem.

Kā snieg un snieg to var skatīties, var skatīties kā jūru. Nekur netieci, nav ko izprast, viļņi nāk un nāk un tomēr – mācies, zini, jūti kā dzīve plūst pārbagāti, pārvarīgi. Baudi to, ņem. Tas nenāks otrreiz.

Ziema, sēta, vārti aizsaluši, iesniguši, vējš tik pavērpjas caur tiem. Spīd saulē atkusuši un [..] apledojuši sētas stabi, spraišļi. Kāpnes, ejas aizputinātas. Kur ziemā cilvēki iet ka neiet dārza ceļus, rožu ceļus, bērnu ceļus? Iet nopietnus, īsus, reālus ceļus. Ziemas ledi sedz, aijā dārzus ceļus. Nenobeidz pavisam, bērnu un vientiesīgo sirdis auklē pavasara cerības. Klāj ilgu pasaku gaismu pār tukšām dienām. Gaidīšana izturēšana. Sirds sažņaudzās bailēs un skumjās un atkal atsilst, iedrošinās, dzīvo ar pasakām. Ar mīlestību.

4. janv. 1988.

Pārrakstīju Tulpes un rozes – pieliku citādas beigas. Domāju – labākas… Veca lieta – un nezin vai Dēliņš jau to nav kādreiz ielicis avīzē? Zināms tas man nav. Jāsūta Ruņģei – lai liek Vārtos ja grib.

Izgāju ārā uz 10 min. un kļuva grūti – galva sāka sāpēt, temp. mazliet (no 36.7 uz 37.2) celties nevar nomierināties, varbūt pāries. Arī mugurā vairāk iesāpas.
Laiks bija silts – mitrs sniegs nāca. Rītā – būšot -15°un naktī -18°. Nu – nav brīnums ka mans niķīgāks (kļuvis) ķermenis to jūt.

Jāpārraksta – tas ir jāsakārto un jāuzraksta viss – un tad – jāpārraksta Sēta. Jāpieliek vairāk dramatisma. Bija tur diezgan – tik jāprot pateikt. Sākumā pārrakstīt Tulpes bija grūt, nebija spēka, bet tad pie beigām – kļuva labāk un nāca pat jauna versija beigām tāda – it kā droša, īsta.

5. janv. 1988.

Cīnos ar savu slimošanu – un atkal – ir labāk!
Izliku garuma zīmes abiem rakstiem – un pašai tie liekas ok! Sevišķi ar citādām beigām, tas ir ar īsākām – bet skaidrāk izteiktām.
Tikai Tulpes + R. nav bijis pacietības izkārtot atdalot vairāk domas. Viss (kā parasti) vienā masā rakstīts. Kan. mežs – toties – īsti izkārtots.

7. janv. 1988.

Gatava ir vēstule nosūtīšanai V. Ruņģei – resp. – 2 prozas Trejiem Vārtiem Kanādas mežā un Rozes un Tulpes. Inese vakar nokopēja!! Laiks turpina būt mīnus 20 –

8. janv. 1988.

Inese nosūtīja šodien V. Ruņģei vēst + 2 prozas. Visu dienu tikai – veseļojos. It kā – labāk ir.

11. janv. 1988.

Aizgāju uz banku (pirmo reiz ārā…) laiks saulains un -5! Liekas – nekas nekaitēja ne kā pag. reizē tūlīt līda krūtīs mitrs un auksts – uzliku Brandenburg konc. un – lūkoju – relaxīt, un domāt ko sākt darīt.
John Berger: „What makes a work (like this) almost pornographic is its destruction of all intimacy and its lack of all passion.”
(Suzanna and the Elders, in which the Elders are all fashion magazine photographers and Suzanna knows it only too well).

13. janv. 1988

Biju atkal ārā – līdz Rashel – un šodien pirmo dienu – jūtos normāli!!!
Nospēlēju vai pusstundu – un nesāku klepot. Un sāku pārrakstīt rakstīto par ziemsvētkiem un āboliem – nevaru vēl pabeigt – jo gandrīz viss jāraksta citādi – no jauna, tikai jālasa uzrakstītais un tas jāmeklē pa dažādām lapām – tas arvien ir grūts darbs. Ceru – turpināt un pabeigt rītā! Jo – liekas – nu es būšu beidzot vesela!!!

14. janv. 1988.

27 zem nulles. Vēstule no Rubenes (tas ir – karte vēstule). Viņa priecājas par manu rakstu par dzejniek. Latvijā. Un ‘latv.’ avīzē – mans raksts par plastika maisiem. Diezgan nejauks – bet rakstīts ok – ar humoru. Blakām Silkalna recenzija par K. Zvejnieka – Kuraž Kriša ‘Lustīg Dzīvošan’. E. Dēliņš ir vēl kas par mani gādā. –

15. janv. 1988.

Temp. kļūst lēnāka no -17 uz -13. Ārā nekāro iet. Šodien Huberts [right] nāks paliks nakti. Tad – Barb + family gaidāmi. Man jāuzvedas!

Jaunas egles zari aiz loga
Egles zaļums aiz loga
Ņem man pie sevis
Un debess pāri nāk tur klāt
Un namu sienas ar logiem aiz ielas
Ķieģeļu sienas ar klusiem logiem
Aiz klusās ielas.
Jaunā egle man ļauj tur būt
Vakarā lēnā
Pie viņas zaļiem zariem
Pie viņas skuju miera.

–––––––-

Lēni velkas ziemas dienas...
Ātri aiziet visas
Zūd uz mūžiem neatnākot
Ātri aiziet dienas.

17. janv. Temp +2.

Gaidām ciemiņus – Barbara + Mikels [left] + Luis. Un mani moca kāds nemiers – lai gan man patiesi nav nekāda daļa tur jāņem.
Aizgāju līdz M. Royal ielai. Jutos ok. Tagad no cepeša (liela vista krāsnī) smakas sāka ‘mugurā durt’. Kas ar to muguru ir – kas to lai zina. Bet ārā bija ok.

Inese nopirkusi gaisa mitrinātāju mašīnu – pag. nakti manā istabā tas – bija ļoti tīkams. Varbūt tas patiesi var līdzēt arī manai mugursāpei. Ārā mitrs – bet bija ok.
Ko es te pātaroju – manī nemiers, ka neko nerakstu un ko – rakstīt? Vakar pārrakstīju dzejojumus, metos to darīt ar iedvesmu no āra. Viss likās – normāli kā agrāk. It kā tas piederētu man. Un ja tas man palīdz – tas man pieder.

Lasu J. Bergeru. Dažā vietā viņš gan stiepj un stiepj. Tanī Daktera grāmatas beigu daļā – un viņš tur ‘tirzā un iztirzā’ tā daktera attiecības ar viņa pacientiem un tā daktera nozīmi. Par laika sajūtu un bērnību viņš saka pilnīgi pretējas lietas manai pieredzei – jeb es viņu neprotu atšifrēt – ko viņš saka – neprotu iztulkot. Viņš saka ka – bērnībā ir zaudējuma (laika, notikumu neatgriežamības) sajūta, sāpīga ļoti pat. Es domāju – ka absolūti tā nebija. Viss stāvēja mūžīgi apkārt, nekas nezuda, nekas nemainījās prom, viss nāca klāt visapkārt no jauna.

Sauli mēs mīlam
Redzam kādu to jūtam
Kādu to tālo redzam.
Mūsu illūziju par sauli 
Mēs mīlam.
Un tā dod mums dzīvību.
Vai tā man ļauts
Kā sauli Tevi mīlēt?
Vai tā man ļauts
Dzīvību šīm dienām ņemt
Redzot Tevi nākam un ejam
Kā sauli debesīs.

Barbarai ir brīnišķīgs puisītis 2 g. 4 mēn [Louis and Barbara right]. Pazīst visus burtus… Lasīt protams nezina. Laime – laime tā ir tagad, tāds bērns. Jean + viņas vīrs (vārds?) ejot uz Kalgariju. Mikels + Barb. arī domā – varbūt iet prom no Banffas.
Inese ir – it kā lost, nervoza, kā bērns neko neredz pie galda. Un tomēr viņai nevajadzētu tik daudz dzert. Viņa top skaļa. Ak – no vienas nelaimes viņa tika vaļā – no smēķēšanas – bet otra (vīns) paliek un turpinās.

Brīnums cik maz laimes spēkam vajag
Lai tas atdzīvinātu sirgstošo garu.
Īstenība un illūzija ir viens
Un laime ir viņu mērs.

18. janv. 1988.

Nosūtīju vēstuli + Mazuta rakstu Freijiem.

...Debess šorīt skatās logā
Kā Magrita acs
Zila ar baltiem mākonīšiem.

20. janv. 1988

Viesi Barb. + Luis + Mikel – aizbrauca vakar 10 p.m. jo – laika ziņas vēstīja sniegu un nezin kādu ledus lietu? Te – tikai mazliet sniga un tas kūst.
Ēdas kāds nemiers. Kaklā spriežas ik darbs ko gribētu darīt. Es laikam nīkstu pēc kāda guvuma, panākuma, atalgojuma, īsta mierinājuma un samaksas (fiziski vai garīgi) par darīto.

Kliedz kā mežā – neviens nedzird
Neviens neatsaucas, nevienam
Tavs kliedziens nav vajadzīgs – 
Bet Tu kliedz un kliedz. Jel
Klusē! Nē – Tu nevari klusēt
Un Tu – klusē vaimanādams.

21. janv. 1988.

Vai ir māmiņas dzimš. diena 1885. 21. janv?
Nosūtīju (Inese) vēstuli Rubenei + kopiju no Karikas…

22. janv. 1988.

Saule – un – 12 bez vēja. Jūtos – OK. Ja plecus tur siltus – tur sāp mazāk, gandrīz vai nemaz!! Man jāpārvar manas pašas izdomātā depresija. Nav ko vaimanāt. Lasu Ingm. Bergman atmiņu grāmatu – slimīgs visu laiku… Bergers apraksta kādu provinces māksl. izstādes gleznu – kur saules stari kā dēļi pa kuriem varētu uzkāpt līdz saulei!…
Jāmēģina šinīs dienās tā darīt – kāpt pa saules stariem, kad tie ir, kad tie parādās un kad debess ir pelēka – gaidīt, kad stari atkal atnāks. Bez gaudošanas!…

Jā, saule. Un es kāpelēju pa kaimiņu māju ķieģeļu sienām, kuras saule izkrāso sarkanāk, spožāk – uzliek kaut ko kā no jauna, it kā tā tur agrāk nebūtu bijis. Un debess zilums tai palīdz, citreiz ass, ciets, citreiz maigs, mīksts kā upes ūdens. Sētā staigā kaķi. Tikai kaķi. Cilvēki visi darbā prom. Logi tukši, neviens neskatās ne citu sienās ne debesīs. Ne logos. Klusums un miers. Brīnišķīgs pasaules stūris kur nekauj pēkšņi asinīm plūstot. Varbūt kauj lēnāk, asinīm izžūstot. Bet tas ir – dabīgi, kā to saka. Tas ir kopā ar sauli un debesīm un ar tām dienām un tām rokām, kad un kas ir mūrējušas šīs sienas, ķieģeli pie ķieģeļa.

Cieta augsta, asa sēta ir uzcelta aizsprostojot dažam brīvu ceļu. Bet ceļš nedrīkst būt pārāk brīvs. Ceļam jāatstāj nesamīdīts dārza stūris. Varbūt – ceriņkrūms ziedēs. Varbūt daži krokusi un dažas tulpes izlīdīs no zemes un cilvēka acis to redzēs, apstāsies, sveicinās dienu.

24. janv. 1988

Tagad žēl – ka ļāvu Ruņģei labot manu prozas gabaliņu – Kanādas mežā. Viņa iesāka pārlikt – redzēt debesis ar ieraudzīt debesis – Hm? Vai tas izsaka to, ko es tur gribu? Kā varēs atbildēt jautājienam ‘ieraudzīt debesis’? Kur tad jābūt – redzēt debesis! Vai tad tur teiks – ieraudzīt debesis? Tas nav tas. Ieraudzīt nav redzēt – redzēt ir arī mūsu viena no 5 maņām – un tas ir kas te ir jāizlasa. Ne vairs svarīgais ir – debesis – bet mūsu spēja redzēt – kas tad ir jāzaudē, jaunajā domāšanā ko māca mežs.

Pēcpusdiena. Kādas 15-20 mīn. Ārā.

Iekšēji visu laiku cīnos ar sevis aizstāvēšanu – un jautājumiem – Ruņģes pārmaiņu ieteikumam manās prozās. „Dažā vietā. Dažā laikā” viņa saka – vai tas domāts „Dažādā vietā. Dažādā laikā”. Bet tas jau ir pretējais tam ko saka – dažā. Vai var teikt – dažā laikā? Vai laiks ir tā – dalāms? Protams ir. Jeb nē.

25. janv. 1988

Silts ‘uz nulles’. Piecēlos agrāk kā parasti – doma, ka jārunā par manu vārdu lietošanu, ar Ruņģa kdzi, par tiem kurus tā ieteic mainīt. Bet – varbūt vēl jānogaida – jāraksta viņai mazliet vēlāk. Galu galā – viņas mainītais laikam netraucē – un ‘mūsējie’ vispār – nelasa laikam visai dziļi – lasa pavirši – izlasa ko paši izlasa – lielāko daļu – neizlasa svarīgāko – ‘redzēt’ vai ‘ieraudzīt’ – kāda tur starpība. Viņi var ieraudzīt drīzāk, kā redzēt. Ak Ruņģa kundzīte – kāpēc Tu iegrābi tieši tanī svarīgākajā vietā visā tai meža stāstā?! Man tas tomēr ēdās. Ja Tu neredzēji, valodniece, kas tad redzēs? Kāds dzejnieks. Jā – un tam es gribu rakstīt.

Izlasīju Ingmara Bergmana ‘Laterna Magica’ atmiņas, viņa dzīves stāsts. Atstāj beigās tomēr mazliet pretīgu iespaidu kā cilvēks. Iet kā zilonis pār citu dzīvēm. Atstāj kā vagu aiz sevis sievas ar bērniem un uz priekšu ejot – kur tik jaunāka un skaistāka. Belle, belle, belle…

Par to pēdējo (?) sievu Ingrīdu – neko nepastāsta. Vai viņam nav bijis nevienas īstas ‘kaislīgas’ lielas mīlestības? Vai vispār tādas nav, ja cilvēks var ņemt ko tik redz un iekāro? Vai viņa liktenis ir bijis pieķeršanās – mīlestība pret viņa māti? Bet – viņš jau aiziet un nerādās mājās gadiem. Lai tie mājās lauž kaklu.
Zviedrijas kara neskartie cilvēki??

Kādēļ man izlasītais – šķebina?? Ne tādēļ – ka aiz viņa viņš atstāj sievas un bērnus, kā vagu – tas būtu prāta, apdoma protests. Tas kas šķebina ir tomēr – tas, ka cilvēks tā iet uz priekšu – ņemdams un ņemdams… Kā kas? Kā kalps. Kā savu iekāru kalps, ne kā to kungs. Caps un caps…
Vai ir arī citādi cilvēki? Vai es esmu – citāda? Vai es esmu bijusi ‘kungs’ – vai tikai vispār nemaz nepielaistais spēlē – ne kungs ne kalps?? Jā – es nemaz nevaru spriest. Bet – es tomēr to daru, savās izjūtās par viņa stāstīto.

26. janv. 1988 – 7. Minus 7.

Vakar mazs incidents runāšana ar Inesi – par Poļiem… Būtu labi ja viņa dabūtu uz Poliju braukt. Lai tik turpina kustēties pa pasauli. Man – nekas nenotiek, tas ir nav cerību kaut kur – dabūt naudu no tā ko daru, tomēr daru!
Vakar vēlu, skatījos temp. ārā. Kāds nāca, apstājās pie vārtiem – varbūt tādēļ, ka es iededzu āra gaismu un skatījos uz nācēju. Naktī (vai te) redzēju sapnī. Labā sapnī. Tas it kā stāv sakarā. Kaut kas it kā no dzīves. Citādi – glabāju tikai savas mugursāpes. Tiešām – nezinu kas tās rada. Gaisa mitrinātājs tomēr ļoti der! Pārskatīju un palaboju savu Ziemsvētku skici – vēl reiz tagad jāpārraksta. Citi saraksta grāmatas…

Tu nāci un apstājies pie maniem vārtiem. Tu stāvēji pie maniem vārtiem. Bija jau nakts un es nevarēju redzēt, vai tas esi Tu, vai kāds svešinieks. Mans logs bija apgaismots un es skatījos naktī. Es skatījos uz Tevi. Es nezināju vai tas esi Tu vai kāds svešinieks. Es stāvēju pie apgaismotā loga, tur piegājusi lai aizvilktu aizkarus. Tad es ātri aizvilku aizkarus. Es – nezināju, vai tas esi Tu. Man tomēr likās – tas varēji būt.

Tu biji apstājies pie maniem vārtiem. Tu stāvēji. Kad es atkal vēl atvilku aizkarus. Tevis tur vairs nebija. Naktī es Tevi redzēju sapnī. Es nezināju īsti, vai Tu tas esi, vai kāds svešnieks. Sapnī kādreiz to nevar zināt, sapnī viss mainās. Tu biji maigs. Rītu, es teicu, citreiz, es teicu. Un tad es teicu – nē, skūpsti mani tagad, tūlīt. Tu neticēji ko saku. Tad ticēji. Tu skūpstīji maigi. Vienreiz, vēl reiz. Tad pēkšņi –Tu skūpstīji cieši, ilgi. Tad es modos. Man likās Tu biji stāvējis pie manām durvīm.

Piedzīvojums. Lapas puse kādā grāmatā. Laiks kādā dzīvē. Kāda nakts manā dzīvē. Un Tavā? Tu gaidīji pie manām durvīm.

Pārrakstīju – Ziemsvētku ābolus (3 lapas).

27. janv.

Neko neesmu darījusi šodien.

Domas, nav kur tām stāties
Kaut ko meklē.
Runā, teic man kaut ko
Liec dzirdēt Tavu balsi
Tā dzīvīgi skars kā straume
Kā gaisma, dienu priekam
Saki, teic man kaut ko
Bet ja Tu klusē
Tad liec savas rokas pār manām
Kā sauli savu asiņu siltumu dod
Manu dienu dzīvei
Un ņem, ja Tu klusē, ņem no manis sev.

28. I. 88 -13.

Snieg lēni, viegli laiski lidojot
Snieg pārslas meklē zemi
Ilgi izvēlaties – kur piestāties
Vai zaļā egles zarā
Vai zemē pie citiem barā
Vai uz palodzes pie ledus puķes
[..]īka mītnes gaismā skatīties un
Varbūt izkust laimes asarā?

29. janv. 1988

Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Biju 2 reiz (īsi) ārā.
Lasu Amerique – Jean Baudrillard franču valodā, tas ir pus franču, jo otra puse – svešvārdu.
Man liekas ka viņam (nezinu vārda) ir skaistas kustības. Kādreiz man likās ka viņš ‘kājas liek par daudz uz āru’ bet citreiz tas tā neizskatās.

Es izlemju – ka man jāraksta ‘pašai sev vien’ garāks stāstījums par dzīvi pie Mūriem – Kurra Barra (?) ielā. Lai paliek visas gudrības – rakstīt vienu jūtīgu vecmodīgu (varbūt – ‘vienmēr modīgu’) gabalu –
Vakar saņēmu čeku $5 – no Vanagu žurnāla tā tad viņi droši vien iespiež ‘Medības’.
Ceļa Zīm. – nesen bija – Aprikozu kociņš
Trejos vārtos –     ‘’     – Tilts (Satikš. uz tilta)
Vanag. žurn. –     ‘’     – Medības
Un varbūt atkal tūlīt
Trej. vārt. – ‘Kanādas mežā’ un ‘Tulpes un rozes’.
Tas – tad nu varētu likt ko dzirdēt viss kopā.

30. janv. Sestdiena.

‘uz nulles’… Atkal – silts. es jūtos būt vesela.
Tas Jean Baudrillard – savā Amerique ir ‘traks uz tuksnešiem’ pazīst arī Austrālijas tuksn. Bet absolūti aizrāvies ar Amerikas tuksnešiem. Visa Amerikas dzīve – viņam ir celta no tuksneša. A?
Cepu Zariņkdzes cheescaku – pēc savas atkal jaunas receptes – un krāsnī vēl – izskatās saplakusi – bet vēl to iznākumu zināsim pēc ½ stundas –
P.S. Kūka bijusi ļoti laba! Ineses draugu pulkā.

Labākais ir Tavi soļi
Deja, kā dejo vējš, kā aijā lapas
Skaņa, kā skan lietus un pretus{?} kā skan
Tavi soļi mājās atnākšana
Un vienmēr atkal – ciemos iešana
Tavi soļi nākdami
Tavi soļi stādamies pie manis.

Kulturāla pamācība (Gazettē)
Don’t cook an Inuk’s caribou!
Tas skan interesanti! Nē, tas skan labi.

31. janv. Pēd. janvāris, temp +7! Vēja nav.

Agrāk (tais vecos labos laikos)
Kad gari ziemassvētki bija nosvinēti
Sirdi žēlabas māca: tik ilgi,
Tik ilgi tālu un lēni jāvelk laiks
Līdz Lieldienām – bez svētkiem...
Tagad, laiks brūk kā satrunējis
Pār galvu skaidas jumta lubiņas krīt
Vieni svētki garām otri aiz vārtiem gaida.
Neko padarīt neko savākt
Neko iesākt, pabeigt...
Bet kādā tiesā iesi atprasīt
Kādreiz tad aicināto laiku.

–––––––––––––––

Tver mirkļus kā lietus lāses
Karstās saujās
Pie pieres ko likt.
Vai iet vai skriet
Vai stāties
Kā gūt, kā saglābt to
Kas tik liegi mierīgi projām rit
Un pamet Tevi
Ja Tu nedodies ātruma briesmās līdz.

–––––––––––-

Līst un nakts
Un Tu nāc
Un neatnāc.
Un tomēr Tu esi klāt
Jo lietus nesāp
Un tumsa neaprok.

Tas bija J.S. Bacha Brandenburgas koncerts (4?) kuru klausoties man likās (gandrīz) briesmīgi šķirties no šīs pasaules, aiziet kad citi turpinās klausīties šo mūziku – šis Bacha Brand. koncerts paliks un skanēs. Es viņa (1. daļā) dzirdu debess, mākoņu vai varbūt Dieva smieklus, nopietnus, laimīgus, vīrišķīgus smieklus. Jā – pasaule turpinās smieties gaismas laimīgos smieklus.
Un es? Kur būšu es? Kur ir Bachs?

Decembris 1987 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena.

Šodien (pa istabu) puslīdz normāla jušanās. Varbūt – būšu O.K.!

3. decembris 1987. Ceturt. – 2 pm.

Šodien nosūtu (Inese to dara) Dēliņam z.sv. karti un
1 dzejoli (?!) Un ko es varu teikt un
1 īsu prozu – kā vēstuli Austr. latv. lasītāj.
Vakar varēju aizmigt tikai ar hot. wot. bottle. Visu dienu OK. Vakarā sāka kājas sāpēt.
Lasu Italo Calvino – Mr. Palomar – labs!
Ar veselību – iet kā pa žīdu kapiem – te labāk te sliktāk – vakar likās viss OK. Vakarā atkal sāp šorīt sirds lēkā. Tā tas iet. Tagad (4 pm) atkal O.K. Cepu piparkūkas tās šogad nevar izrullēt – tas Crisko – neder pie tām. –
Un mierīga pēcpusdiena. Ines darbā. Es nosūtīju vēst. Dēliņam. Maz tur kas bija.

[the fragment Laiks skrien in Short unpublished prose texts is variant]:

Nē, tas apstājas ja es to apturu – laiks iet. Protams tad jāslinko, ar to arī vēl nepietiek laiku novaldīt lai tas dzīvo ap mani, pēc kalendāra un avīzēm un kā sen agrāk pēc visas cilvēku domāšanas — tas iet prom. Iebojā manī kādas zīmes sejā, mātos, kaulos … arī kaulos utt. Es to nejūtu — diena kā katra diena — nejūtu, ka laiks iebojā, ka es iebojājos. Laika zobs…

Laiks! Laiks! Mans laiks! Tā saka. Mūsu laiks! Mans laiks. Šis laiks, šīs dienas laiks, dzīve ir apkārt, kā jūra, kā plašs, tāls lauks līdz horizontiem, ja to neuzliek uz vienas taisnas takas, nesūta to prom ar stundu mēriem, ja ļauj tam būt, tas ir mierīgs, tas ļauj viņā būt. Es varu aiziet viņā visur, kur kādreiz ir būts, varu satikt cilvēkus tā, kā es tos satiku, satikt tos arī tā, kā es vēlos vai ceru tos satikt, laiks ir pilns bijušā un varbūtējā. Un tad un tad sāk to mērīt. Oh, kāds datums? Kāda stunda? Cik vēl laiku? Un laiks saraujas, salīst vienā, taisnā straumē un plūst prom. Man nav laika. Man kaut kur jāskrien, jāiet. Tā tas ir tagad jau gadus un gadus, gadus desmitus, arvien ātrāk un ātrāk.

Bet kādreiz tas tā nebija — laiks dienām un gadiem, jā, arī gadiem skalojās apkārt kā jūra, kā plašs lauks līdz horizontiem, mežs ar dziļumiem un noslāpumiem. Jā, tas bija bērnu gados, mūžība mājoja visapkārt, bija rīti un vakari un klusi, saistoši pusdienas laiki (ka lielie ļaudis aizgāja dienvidū), bet tie nebija dienu skaitļi un izmēri, sākumi un nobeigumi, dienas ieplūda cita citā, viļņoja apkārt tāpat kā laiks. Nakšu, kad sākās labais novakares laiks daudz nebija, bija jāiet gulēt, jāpaciešas, nevarēja sākt rītdienu tūlīt, tas ir — turpināt dzīvot lielo bezgalīgo dienu.

Bet tad reiz sākās dienu skaitīšana, mērīšana, likšana nedēļās, mēnešos. Varbūt tas sākās pēc kādiem ziemassvētkiem kādā jaunā gada dienā. Laiks kļuva kārtots secībā, rindā ar datumiem, mēnešiem — (gadiem?). Tas sakļāva savu plašumu no visapkārt kādā šaurā ceļā, kādā straumē un devās prom. Sākumā lēnām. Sākumā tik lēni, ka nepacietībā un ilgās nācās bēdīgi domāt, “Tagad Jaungads un Ziemassvētki pagājuši, svētki pagājuši. Tagad līdz Lieldienām tik ilgi, trīs mēneši, ko gaidīt, pus ziemas, trīs mēneši bez svētkiem.”

Tas bija vēl labs laiks, lai arī laiks bija uzlikts uz sliedēm un kustējās taisni prom. Bet kustība nebaidīja, šķita pat lēna, nepacietība plosīja. Laiks vēl bija kompakts, jūtams, dzīvojams, šķita pat pārāk ilgs tā dzīvošanai. […] Tas bija vēl labs laiks. Tas bieži apstājās, viļņoja atkal apkārt kā jūra, kā pļava. Ilgāku laiku tā. Kādreiz visu vasaru. Bet laiks ir jau sen sācis lielu ātrumu. Viss pasaulē protams ir ātrs tagad, bet laiks noskrien visu.

Un tagad, kad vairs tik maz man laika! Ir jau izziņots, ka tas tā. Tagad — es pretējos. Es apstājos skriet un laiks arī apstājas. Aizmirstu kādu dienu, kāds datums, stunda? Dažreiz arī to, kāda stunda. Saku — šī ir laba stunda — un tā paliek apkārt lēna, dzīve viņā var būt te, uz vietas un varbūt simts citās vietās, kur būts visvairāk — kur reiz būts, bet var arī iekļūt, vai domāt, ka var iekļūt vietās, kur nav būts. Pasaule ir pilna vietām, kur ir būts, tās nav izejamas, piekūst domās klīst un kavēties, var nākt atpakaļ šinī stundā, šinī laikā, kas ir apturēts, atlobīts no datumiem un dienu nosaukumiem.

Ja papūlas laiku tā atgūt, pieturēt, to dzīvot, atklājas arī, ka mirklis var būt ilgs, gandrīz kā mūžība atklājas — ka nav ilga un īsa laika (katrā ziņā tas nav saskaldīts, sadalīts stundās, minūtēs) ir tikai laiks, mūsu laiks, viņš ir mums visapkārt un mēs viņā kustamies krustu šķēru, plūstam, apļojam, vai nekustamies, laiks saskalojas ap mums, dzīvs, mūžīgs. Protams, tas viss var atkal vienā mirklī sagrūt — gadās pask. pulkstenī, kalendārī, vai zvana tālrunis un saka — “Taisies ātri, maz laika, drīz slēgs. Šī pēdējā diena…” Tad laiks sāk skriet. Labi — arī tas labi, ka viņš vēl ir un skrien.

Svētdiena, 5. dec. 1987.

Kartiņas nosūtītas un rītu vēl tiks nosūtītas (jau gatavas):
Dēliņam, Kreišmanei,
Frejiem, Mumfordiem
Kalamzoo Grīnbergiem, Jūrmalam
Rubenei, Zuzenai
Ruņģiem, Mazutim
Freimanim, Ivaskai
Gubiņai, L. Kalniņai.
Ārkārtīgi lēkā sirds – pat 2 sitieni nāk, 3. nenāk (ilgu laiku tā) vai ja arī nāk 7-9, tad atkal bumps… No rīta 5 cēlos, jo nevarēju tā dēļ gulēt. Kad kaut ko vieglu dara un nedomā, tad mazliet labāk. Domāt, ‘uztraukties’ nemaz nedrīkst. Tomēr tagad vakarā it kā labāk, nav tik sažņaugta sajūta.

12. dec. Sest.

Sirds ir labāka – tas ir – apm. kā tā pēdējā laika bijusi. Rudens mitrums kaitē. Gars un miesa nīkst – viens otram traucē dzīvot.

Svētki jau tuvu
Tev jānāk
Tev jāstaro, jāsnieg caur visu
Kaut mirkli, kaut zūdot
Kaut izšķīstot simtdaļās
Kaut krītot kā meteoram
Caur svētku nakti Tev jānāk.
Man atsaucās no kapiem
Garu balsis man atbild.
Nē Tu vēl dzīvajo vidū
Tev jānāk
Dzīvam Tev jānāk.

13. dec. Svētdiena. 1987.

Kad vakars nāk
Kaut ko gribētos teikt
Kaut ko prasīt?
Nē, ne prasīt.
Prasīt var viņi
Es drīkstu tikai dot.
Kad vakars nāk
Gribētos kaut ko dalīt.
Dalīt ir – dot un ņemt
Man nav ļauts ņemt.
Spīvumā jāvada vakars
Kā ir vadīta diena.

14. dec. 1987. Pirmd.

Kad pār jumtiem iet mākons
Balts viegls pūkains...
Tas nedrīkst krist ielā
Tas nebūtu mākons –
Mēs staigātu miglā.
Pār jumtiem iet mākons
Balts, spožs saules pilns.

15. dec.

Sniegs atkal nāk. Nāk un nāk. Bija jau ilgāku laiku ielas sausas… Bet ir – jau ziema.
Vakar vēst. no Freijiem un Freijmaņa, šodien no Jūrmalas, karte ar visu ģimeni. Skaista ģimene gan – 3 meitas jaunas, skaistas.

16. dec. Trešd.

Vēl vairāk sniega un tad – pilsēta skaista. Tīrījām savas kāpnes un iebrauktuvi. Rakšana atkal visiem.
Lasu par veco Krieviju. Daudz laba un interesanta. Žēl gan ka tāda bērnišķīgi priecīga tauta kritusi par upuri komunismam.
Cik brīnišķi nakti bij sniega izdekorēti mūsu vārti, un sēta un ceriņkrūms un viss pagalms – sienas, veļas auklas etc. Vārti visskaistāki – kā filigrāns! [right]

17. dec. 1987. Ceturt.

Nosūtīju (pēcpusdienā, vēlu…) vēstuli Dzidrai. Skaista saulaina diena -6.

Laiks mainās
Mainās uz saules pusi
Skan soļi nemitīgi
Ved tuvāk
Kā strauts brūk
Ledu laužot
Laiks mainās.

19. dec. 1987.

Man bijis jaukais laiks
Tavos zaļos krastos
Un citu jaunu laiku
Tavu palu ūdeņi raus
Ar mūžīgo straumju spēku
Kas laiku krastos
No jauna nāk un nāk.
Dzirdu tos maigos soļus
Tavu pļavu takas kas ies
Rītu un vakaru jundās
Kas pie Tevis nolieksies2
Gaviļu pilnām delnām
Un Tavs vilnis būs dzidrs.

23. dec. 1987.

Vēst. no Dzidras!!!
Kartes + vēst. no W. Ruņģes, no J. Mazuta, no E. Ozoliņas, no E. Silkalna.
Vēst. + kart. nosūtītas Rumbergai un E. Silkalnam.
Ruņģe raksta ka mans ‘Tilts’ (Uz Tilta?) ir Trejos Vārtos – un lai sūtu kaut ko vēl. Vai Rumberga ir pievākusi to manu manuskriptu un Tiltu izvēlējusies Trejiem Vārtiem – jeb visu atdevusi Krūklīšam? Un Krūklītis ir Tiltu izvēlējies? Varbūt abi sadarbojušies. Labi. Tilts man pašai patīk.

Ziemsvētku vakars, 24. dec. 1987.

Vakar zvanījām Dzidrai. Izstāde OK. 4 darbi pārdoti. Un otrā galerijā nopirkti 2! Tas labi! Gauja rakstījis L. avīzē. Dzidrai vajadzētu manis tagad – bet laikam man nav jābrauc – lai gan šī ziema baida. Tikko izgāju pēcpusd. ārā – un pierē tūlīt sāp, it kā sinus. Muguru un plecus Inese man sarīvē ar kādu ziedi – no tā ir labāk. Baidos un uzmanos bet – kā lai turas pretī šīm pēkšņām nevarēšanām neko panest?
Jāraksta – Jūrmalam, Sandra sievai, Ruņģei, Ozoliņai arī būtu jāsūta Jauna gada karte.

25. dec. 1. Ziemassvētki!

2 gr. silts. Mazliet līst, tas ir gandrīz nelīst.
Sēdot pie galda (savās brokastīs, pirms Inese ceļas) domāju par to, ka nav ne mazākās zīmes te – ka ir ziemassvētki. Esam tā pamazām tos svētījušas ar Inesi jau 2 nedēļas – cepot piparkūkas, kas izņemot 2 sirdis – jau apēstas, gaidot Nelsonu ciemos, jūtot Ineses brīvību no skolas (unī) darba, sūtot un saņemot daudz svētku vēstuļu + kartiņu!
Bet te – galdā nav nekas krauts, viss kā katru dienu. Absolūts klusums mājā un ārā. Ir tikai vēl 9.15 no rīta.

Un tad raugoties 4 milzīgos ābolos kas Ineses nopirkti jau 2 ned. stāv uz galda radās vēlēšanās pielikt roku kaut kam dzīvam, arī kaut kam tādam nepasakāmam kas bija agrāk svētkos – kaut kas dzīvs, silts, apmīļojams, satverams, iegūstams, kas bija visā apkārt svētkos, varbūt visā dzīvē, bet visvairāk kas atklājās svētkos – un es pastiepu roku pielikt to ābolam – paņēmu to rokās, izvilku to lielu, smagu no šķīvja, no citu ābolu vidus – ņēmu tumši sarkano, dzeltenbaltais tam blakām vēl lielāks, bet to jau es kādreiz agrāk biju paņēmusi rokās, tad kad tos Inese atnesa no veikala.

Es paņēmu tumši sarkano (tādi apmēram, varbūt gluži tādi – bija jaunajai palu ūdeņu nolocītai ābelei dārza stūrī). Šis ābols, jā es varēju to rokās apmīļot, turēt, sajust – gluds, smags, tumši sarkans, tikai vienā malā mazliet garākas svītras, kā stari – tie atgādina daudzo seno ābolu sejas, pie kātiņa zināmais zaļganums, brūnganums mizā un otrā galā – pilnīgs ābeļu ziedu pieclapīgais atveids, pieci izciļņi vienādi aplī sagrupēti un vidū zieda tumšā serdīte. Jā viss citādās krāsās, citādā vielā – stingrā, cietā – bet baltā ābeļzieda attēls kā tumšā spogulī, kā bijušā negatīvs.

Ziemassvētki. Dzīves prieks. Dzīves svinēšana.

Pēc kārtas paņēmu rokās arī citus 3 ābolus. Katrā tās pašas zīmes, tā pati vēsts. Pirmajā vispārsteidzošāk stiprāk tā izteikta. Dzeltenbaltajam tik apbrīnojami sīks kātiņš, pie tā tas ir turējies pie ābeles augdams tik liels, tik smags. Cik stiprs ir bijis tik sīks mazs kātiņš turēdamies pie ābeles sīkā punktā. Nē, tā punkta tad vēl nav bijis, tas ir radies kad ābols ir bijis gatavs, izaudzēts, tad ir radies izaudzēts šis atraisīšanās punkts, varbūt kā sīka rēta kas sākusi sadzīt vienā un otrā pusē – ābeles zara un ābola pusē un tad ābols ir viegli atraisījies, laists prom savā dzīvē, savā uzdevumā.
Nežēlīgi gan cilvēks ir iemaisījies dabas dzīvē. Šī ābola sēklas nekļūs kaisītas augšanai. Bet visas nekad tam nav izvēlētas.

Dziļš miers
Ziemsvētku rītā
Jau līdz pusdienai
Neviens zvans to netraucē.
Zem laiku ūdeņiem gremdētas
Domas plūst un atplūst
Mūžības gaismā un tumsā.
Ziemsvētku rīts vai bezspēcīgs mainīt
Pasaules gaitu
Cilvēku izmisīgo, neatlaidīgo soli.
Prasības, iekāres.
Vajadzības draudīgi asas – cērt asiņaini, nāvē,
Lūgšanas plānas, pārsedz līķautu baltu.
Un cerē, cerē

Jau otru dienu pētu baleta grāmatas. Vienā vai visu slaveno gleznotāju skatuves (baletu) iekārtu attēli, krāsās. Skaisti! Skaisti? – Bildītes, teiktu tagadējie installation taisītāji. Mums vairs nav glezniecības, tā ‘iekaro telpu’.

26. dec.

Otrie ziemsvētki un es esmu ‘down with terrible flu’ – negulēju no klepus un tagad temperatūra jau līdz 37.8 neatceros kad 20-30-40 gadu laikā man būtu bijusi temp. pāri 37.5.
Galva sāp, mugura sāp un ‘kakls skrāpē’, klepus sit dzirksteles redzamas un jūtamas – Inese gribēja tūlīt no rīta vest pie daktera – bet biju naktī – izvārgusi, neuzdrošinājos iet dušā – kā es varēju rādīties pie daktera. Bet – varbūt tāda ir īsta reize tur iet. Domāju – dienā kļūs labāk, bet – nevar teikt – kļūst nejaukāk. So!

29. dec. 1987.

Jau trešo (ceturto?) dienu gultā ar nejauku flū. Vēl nav un nav labi. Temp. zemāka, bet zem 37.0 nekrīt un galvā šaudās (burtiski tā) sāpes, sevišķi ausīs. Inese kopj un gādā. Vakar naktī mazākais labi nogulēju. –
Un šis gads būs galā! Ārā auksts -14 – 16. Klausos Banffas koncertu ‘tapes’(?) – atceros visu labo. Tik reiz es uzvedos muļķīgi – nezin ko es gribēju! Citādi bija – OK.
Un skaisti bija brīdis extra modernas mūzikas koncertā kad mēs mierīgi sēdējām blakus. Tā tomēr laikam bija – communication…

Tikko klausījos Scriabina sonātu Pointinnena spēlētu – pārāk piekrauta tā lieta manu prāt – kā pa mūžīgajiem džungļiem un tad beigās tāds plāns pinga?… ponga?… pinga?… ponga?… tak tuk takā kā koka asara mežā paša raudāta.
Lēnām iet tā veseļošanās.
Griega (?) sonāta visvairāk atgādina Banffu. Varu iekrist tikpat trakā transā. Varētu sākt visu to pašu atkal. Es biju – maniaks?

31. dec. 1987.

Beethovenam
Tev viss tik vienkāršs
Koks, akmens, salmu jumts
Bez spāres tik augstas
Tāds cēlums svaigs mūžu vējš
Ak Tava sirds.

Skaitu pateicības aizejošam gadam – viņš mani uzlicis uz labāka ceļa – tik jāiet! Bet iešana pēdējās dienās kļuvusi grūta – gultā ar flū! Netieku vēl ārā no tās. Bet – aust jau uz labo pusi.

Cik brīnišķīgi vientuļa ir pasaule
Tālie, garie staigātie ietie ceļi
Jūra, meži, ielas.
Kaut kur pazib, noslēpjas īss mirklis
Cilvēks satikts.

Izstaigāju. Tur nav neviena. Tukšs pagalms tukša māja. Vītrag, Vītradziene – aizgājuši, miruši, arī Jānis – kritis kā varonis. Lauks tukšs. Laivas nav. Upe tukša līdz pāri malām. Vilmas nav. Matilda – vai kaut kur viņa vēl ir? Kur? Laikam nav. Stilia{?} nav vairs. Arnolds vai kaut kur viņš vēl ir. Kur?

Māsas nav. Nav ne vienā istabā, ne otrā, ne trešā, nav pagalmā ne dārzā. Nav pie bitēm, bišu nav. Klēts nav. Mājas stūris ar zāles kušķiem, kā no cita laika. Vai varētu kaut ko atrakt? Nevar. Nav nekur neviena un ja nu kāds nāktu pa ceļu? Svešs. Bet nāktu? Apsēstos. Aizietu celiņu… pa zāli – uz upi. Vai tur būtu vēl kāds osis?

Novembris 1987 (Ķikure/Kikure)

1. novembr. Svēt. 1987. 

Debess šorīt skatās logā
Kā Magrita acs!
Zila ar baltiem mākonīšiem.
Šī acs skatās arī no grāmatas vāka
Ko lasu – ‘The Mind’s I’ by
Douglas R. Hofstadter
Un Daniel C. Dennet.
Vai tā – visu redzīgā Dieva acs?

Jau top par grūtu lasīt šo gudri amizanto grāmatu.
Pamestības sajūta. Laras Lapa pilna ar jokiem. Zvejnieka prātīgais raksts šķiet garlaicīgs. Anšlava (?) dzeja – uzsit kādu citu noti. Citi – klab vien un arī izteic savu ‘zaļoksnību’, savu nenorūgušo rūgšanu. Un tā vajaga. Bet gribās arī kaut kā dzidra un norūguša. Man vēl ēdas Dz. Karikas raksts. Vai neviena balss neprotestēs? Laikam nē.

Guļot uz akmens pie jūras
Man šķiet, ka tas ir dzīvs
Un runā.
Sarunu ved ar vilni
Tik tāpat vien par neko.
Man šķiet
Ka viņā pulsē
Gandrīz kā mana sirds.
Mūs saules stars caurdurdams vieno
Bez sāpju
Dzīves caurstrāvots miers.

2. nov. pirmd.

Appointment to doc. 9 p.m. next pirmd.
Nostūt. vēst Dzidrai. Lovecks miris. Pagāj. nedēļā kaut kad Ineses nosūt. Freimanim manu gr.

3. nov.

Mitrs. Sīks lietus. Samērā silts.
Kathy – jau trešo dienu te. Šovakar pie aukstām labām vakariņām runājāmies par visu šo un to. Inese unī. ar visu coldu. Mans colds – šķiet būs uzvarēts! Hurray! Vēl ‘sauss’ kakls, vēl mugurā ‘jūt’, vēl ieklepošanās asa. Bet mēru temp., liekas – normāla. Lasu gudras grāmatas. Jāuzmanās tā muldēt kā Dz. Karika!

4. nov. 1987. Trešd.

Mitrs. Temp. nav, bet liels nogurums un pat melancholija, piekusums. Nekur negribās kustēties.

Un vārtu saite tik sēri šūpojas vējā
Pamestību tukšumā vēstot.

Kad Tu tā lēnām mirsti...
Nerunā tā, tas aizliegts
Kad dienu pēc dienas atplēš
Arī Jums visiem...
Tikai celt, ticēt, ņemt
To kas mūsu, Tu zini,
Tikai tā 
Un tikai garā kleitā
Vecais smokingā
Bērns tantes tērpā
Tikai tā
... Politiski.

Prom pa ceļu 
Cik tālu nes kājas
Un aizbāz ausis
Neatskaties
Kļūsi par cukura stabu.

Maigi pelēks asfalts
Aiz vārtiem
Kur vējā lēni 
Slēdzēju šūpojas saite.
Prom pa pelēku ielu
Aiz vārtiem 
Ne politiski. 

Bet cik ilgi no sava likteņa skriesi?

5. nov. 1987.

Auksts, zem 0 naktī, tagad uz 0 (or so).

Tu nāc un ej tur
Un visu dienu gaismas dej
Kur Tavi soļi skāruši akmeņus ielā
Šai laimē lielā.
Cik svētīgi stundas rit
Ne prom bet klāt un apkārt.
Tik gaiši var illūzija skārt
Kā kad akmens silst un zied
Savā ceļā zvilnēdams.

6. nov. 1987.

Auksts.

Šai pirmajā ziemas dienā
Pasakas sāk rāpot ārā no stundām
Kā bites no dziļiem ziediem
Bez vārdiem.
Tāpat tik ar rūķu soļiem
Ar princeses zelta matu pavedieniem
Uz Tavu svārku atlokiem tie
Vispāri apkārt kā pļavā
Kur rotaļas palikušas ilgi
Varbūt jau gadiem
Ap pirkstiem apvīt kādu pavedienu.

Nosūtīju I. Gorsvānam 65 doll. – par 4 gad. Lar. Lap parāds + 1 gad Lar. Lap. pasūtījums no augusta mēn. 1987.

7. nov. 1987 sest.

Cik zemu te mākoņi iet!
Iet pie jumtiem pieturēdamies, sēzdamies
Nekāda steiga!
Neviens par tiem neliekas zinis.
Meteorologs kā dakteris
Izmēra tos, izklaušina tos
Pāris vārdus par tiem pateic vakara ziņās.

––––––––––––––

Rudens lieti nāk
Ātri vēl logos satumst
Tulpju stādus zemē ierociet
Lai var kaut ko gaidīt
Cauri garu ziemu
Kad no zemes ārā nāks ziedi.

––––––––––––-

Mēs te audzējam, izaudzējam
Tādus ķēmīgus siltumnīcas stādus
Kādā zemē tos nāksies likt?
Kāda zeme tos ņems pretī?
Glābjam, saglābjam – ko?
Attīstām pīrāgu tradīcijas
Skrienam pakaļ pāros
Varbūt vajadzētu sierus siet?
Bērziņš sāka ar rupju maizi
Lai gods un slava viņam.
Mēs bailīgie tīrasiņainie asimilējamies
Kādā pašradītā, nebijušā nācijā
Jostiņām saistītā mūžīgā etnogrupā.

––––––––––––-

Pirmais sniegs nāk, ar vēju, ar mākoņiem staigā, ar sauli, ar salu, mazliet zem nulles.

Vakara gaismas uz māju sienām
Atspīdumi logos no citiem logiem
No citām māju sienām
No mākoņiem no debesīm
Vēju nestas, grūstītas ēnas
Pēdējās brūnās lapās zaros
Sarkanbrūnās, pelēkās, mākonī
Negaidīts saules spožums.

Gaidu no Jums kaut ko cilvēki! Nezinu īsti ko, un nīstu Jūs un savu gaidīšanu un savus vārdus, savu vārdu teikšanu. Nīstu Jūsu balles un pīrāgus, lielīšanos un sasniegumus un raugos uz Jums un gaidu no Jums nezinu īsti ko? Mīlestību rada mīlestība. Mana mīlestība bēg no Jums un kaunas un pretojas savai bēgšanai. Vai Jūs redzat šīs debesis? Paskatāties uz šīm debesīm. Skatāties kādu brīdi. Redzat visas savas dzīves debesis. Jūs redzat… Bet Jūs neskatāties. Jūs prasāt lai es skatos, lai es dodu Jums debesis, noklāju Jums uz galda turpat pie pīrāgiem un pie Jūsu bēdām un asarām. Jūsu asaras ir īstas. Bet vienmēr nevar raudāt. Jūs gribat lai es raudu, lai Jūs varat klausīties un vienu brīdi raudāt līdz, tā labi īsti ātri godīgi izraudāties un celties lai nesadeg pīrāgi. Darba tik daudz. Padarīts arī, bet darbi ir nepadarāmi. Kur varētu laiks Jums rasties raudzīties debesīs? Runā kā bērna prātā. Protams jāraud un jāskatās debesīs un jākaro par tiesībām tādiem kā man kam nav cita ko darīt. Tas mans svēts pienākums. Dzīvot tautai. Tauta ir nobēdājusies. Tautas dienas ir pāri. Zinām. Zinām. Un bērni aiziet pasaulē.

8 nov. svētd.

Nevarēju atcerēties teātra vārdu ‘Nimrod’a’ un nevarēšu arī vēlāk NIMROD – OLD TOT, Ensemble etc. N’est pas?
Auksts mitrs – tumšs, tukšs laiks.

11. nov. 1987. Trešd.

Šī ir kāda? ‘varoņa diena’? Kādreiz svētīta. Tad – tikai 18. nov. valsts paslud. diena. Lielie svētki. Vijas, mētras, sveces karogi – ‘ploškos’.
„Nu tik pienāks laiki jauki
Ielas malās stāvēs tauki.”
Zobgalis rakstīja par kaķu prieku.

Iet caur daudzajām plīvojošām uguntiņām nov. vēlā vakara tumsā – bija silti, priecīgi. Tādas uguntiņas plīvošas, mazliet dūmainas bija daudz dziļāk saviļņotājas kā raķetes gaisā, iluminācija. Bet kādreiz sajūsmināja arī tās. Vēl kaut kur te, vai tas bija Missionā? Pār koku galotnēm pa vienai kad uzdzirkstīja šīs uguns dzirksteles. Te – man ne silts ne auksts. Labāk paskaties uz mēnesi kur tas nobālis visu zvērīgo gaismu tuvumā kaut kur peld.

Tās ir iekšējās ugunis kas silda. Un kad tās atdziest – tad ir pelēkāks viss. Tā Dzintra Karika (kāda viņa varētu izskatīties, liela lasītāja etc.) uzgāza aukstāko šļakatu no visiem pāri labajai, dārgajai Austr. latvietībai. Jā viņa tik maz saredz tādā stāstā par E. Ādamsonu (vārdu pa vārdam viņa teiktais) ko no citām māmiņām un tētiņiem varētu gaidīt?? Un jaunie? – Jaunie protams nezina ne ā ne bē! Ko viņi varētu zināt?

Lāsteka (vienīgā kas te redzama) sasalusi. Vēl agrs rudens, bet auksts diezgan. Un mugurā mazliet dur. Un bailes no garās ziemas. Šīs 3 ned – 4 ned klepus skāra kā stangās.
Pirmd. biju pie daktera. Tas maigs un labs un neko ļaunu neteica. Lai ‘natura’ pati sevi glābj – tas esot vislabāk. Jācīnās.

Neko lielu neizdarīju bet – lielajā grām. sāku tālāk rakstīt ģimenes vēst. piezīmes. Gribēju uzrakstīt par māmiņu – bet neko daudz nespēju pateikt – skaidrāk jau esmu uzrakstījusi mazajā grāmatā zaļajā – jutu – ka viss abās grām. ir nepabeigts – bet redzu – daudz jau ir tur rakstīts. Par bērnu – Ineses un Dzid. bērnību – vēlākos gados – ko domāju rakstīt – tas ir pagaisis no svaigās atmiņas, vai – neliekas vairs svarīgs – viņas pašas tagad visu to atceras.
Šodien mierīgi (labi saģērbusies) aizgāju līdz M. Roy. ielai. Šodien nesalu – jūtos O.K! Jāturpina staigāšana. Jāsūta vēstules!… Un varbūt beidzot sāktu kaut ko uzrakstīt. – Varbūt kaut kas ‘iekritīs prātā’. Jāatdzīvojas!

Dienas vai nakts gaismas
Tavas mājas vārtos
Tavās durvīs
Ir aicinājums stāties, palikt
Atgriezties būt tur un būt.
Tu nāc un ej tur
Esi arī kad Tevis tur nav
Ja pavisam – Tu aizietu
Nekad nepārnāktu 
Tavas mājas vārtos
Tavās durvīs
Kas paliktu?
Dienas un nakts gaismas tur?

12. nov. 1987.

Nothing happens.
Of Tacher (painters) – John Berger says:
A Teacher painting looks like one square centimetre of an Impressionist painting blown up to fill twelve square feet.
What makes a work like this almost pornographic is: its destruction of all intimacy and its lack of all passion.
Not Susanna and the Elders, but Susanna and the fashion magazine photographers.

13. nov. piekt. 1987.

Vakar naktī redzēju sapnī mammu. Bija kādas viesības, vai kas. Es ar 2 vai 3 cilv. (siev.?) kaut kur aizgāju, taisījāmies it kā ‘iet out’? Kas notika – aizmirsu, kas, nevarēja nodoms turpināties, bija jānāk atpakaļ mājā (gan sveša vieta) pēc kaut kā.
Man nebija atslēgas manai (mūsu) telpai, es gan to it kā apzinājos tikai tad, kad ieraudzīju mammu vien sēžam (gan tur bija citi cilvēki apkārt) – un prasīju vai viņai ir atslēga!! Jā – viņai bija, viņa nezin vai iedeva, bet tas bija svarīgākais ka viņai atsl. bija un es varēju iekļūt telpā. Liekas viņa atsl. iedeva!? Un teica tā apmierināti, kā saka kāds, kam jāsamierinās ar to, kas viņa daļa – „un es taisīšu sev vannu, iešu vannā.” – Tas bija viss.

Pēc tam citā sapnī – gāju, un citi arī, pa Aroniešu mežu – izcirtuma malu – uz lielā šķūņa pusi – līdz meža ceļam kas iznāk no meža pret šķūni – un skatījos pēc ogām, it kā vajadzēja būt avenēm – pēkšņi priekšā bija cinis ar mellenēm, īsti labi saredzamām – zilām mellenēm, es plūcu ņēmu tās, bet bija necerēti stingras vēl – domāju negatavākas kā izskatās – tomēr liekas es kādas apēdu. –

Pēc sapņu nozīmes domāju – laikam kaut kas bēdīgs gaidāms! Mammas parādīšanās dažreiz liekas ir vēstījusi ko nopietnu, un mellenes – ir asaras. Inesei kaut kas bēdīgs, varbūt pat ļoti bēdīgs – nesaka kas?! – Nevaru palīdzēt. Baidos – vai nav tā pati nelaimīgā kritikas rakstīšana? Vai – kas cits? Viņai kad? – tas sāka parādīties? Nezinu ko darīt? Viņa tūlīt saka lai es eju prom, kā ko prasu. Nezinu absolūti nezinu kas būtu jādara. Liekas – es nevaru iet tuvāk, viņa patiesi to negrib. Man liekas – viņa raud, īsti mokās. Viņa aizgāja šopīt. Pēc tam bija redzamāk, vai tikai tad es redzēju ka kaut kas nav labi.

Bet vai viņa bija tikai šopīt? Man likās viņa bija ilgāk prom. Domāju jau – aizgājusi tālāk šopīt. Vai viņa nebija bijusi pie ārsta? Viņai colds bija nelabāks šorīt. Bet tas vien, kakla sāpes, nebūtu tas. Bet kas? Kā es lai zinu. Un vai man ir jāzina. Normāli – būtu jāzina, jādalās – bet Inese to negrib. Pag. vasarā gāja uz operāciju man nesakot. Vai tagad atkal nav kaut kas??
Viņai bija kāda īsa tel. saruna – kāds piezvanīja. Ak – kaut nu nebūtu kas nopietns! Pasaule ir nelaimes pilna! – viņai ir kaut kas – ko viņa negrib atklāt man. Ko es viņai varu palīdzēt. Kādēļ viņa vienmēr ir tik noslēgta savās grūtībās!!

Nesūti, nesūti bēdas
Mēs velkam pacietīgi savas stundas.
Ja lielas laimes mums nedodi – 
Nesūti bēdas, neliec maksāt.
Labas mūsu dienas, mūsu stundas
Pieticīgas un arī gaišas, gaišas.
Nesūti bēdas...

Dzidrai pēc 3-4 dienām izstāde!

14. nov. 1987. Sestdiena.

Piemācies, (silts 7 gr.)
Sapnī samīļoju sirsnīgi tādu bērnu ap 4.g.v. Viņš arī pretī bija ļoti sirsnīgs. Bērns esot rūpes. Šis bērns nebija ļoti mazs – vai tas labāk vai nē? Inesei vakarā kad es jau gulēju, bija tel. saruna, zvanīja viņai, liekas runāja ilgi. varbūt viņa būs šodien o.k.
Logā mazliet rādās zila debess – mākonīši, apaļi sīki.

Ak, debesis, debesis!
Raugos kā cietumnieks
Meklējot, saņemot dzīvu glāstu.

16. nov. 1987. Pirmd.

Saule 1. gr.
Nevar izgrūst laika masas turp un izkārtot, nolikt sāņus atpakaļ, vēlāk ņemt atkal nolikt pretī.
Ziema stāv priekšā, jāiet būs tai cauri dienu pa dienai, brīdi pa brīdim. Laika tik maz dzīvē, bet šo iešanu caur ziemu gribētos atlikt sāņus, iet to vēlāk, citā… Kur, kādā – citā? Citā – laikā. Nolikt laiku lai stāv un ņemt to atkal – citā laikā. Nemiers no šīs tukšās iešanas, pacietīgās dzīvošanas, laika izdzīvošanas bez īstas tā izmantošanas, laika – dārgākās mantas – izniekošana.

Un šai brīdī, šai īsajā rīta brīdī – nepacietība ēd nost – nezini, ko nākošais brīdis nesīs. Vai – nenesīs neko. Kāda būs Inese? Vai es ko varētu tai palīdzēt? Ja tas būtu tās sasodītās grāmatas lieta, kādēļ viņa mokas? Tad – varbūt varētu. Lai gan viņa neklausīsies, dzīs mani ratā.

Bēgot no vietas kur Tevis vairs nav
Aizklīstu debesīs tukšās
Bet dziļi mierinoši zilās
Kas gulst kā maiga saite pār vainu
Tad atver vārtus ceļam
Kādai iešanai
Kā mašīnā tad motors klusi iedarbināts
– Dzīvs. Dzīvs, jo jābūt dzīvam.

Biju parkā – varbūt agrs (12.30) varbūt vēss – tur bija tik maz vāverīšu ka cilvēki staigāja, sauca un meklēja tās lai dotu tām atnestos riekstus.
Ne par to gribēju rakstīt te.
Domāju par ķieģeļu sienām – otrpus pagalma vecā, tad baznīcas jaunā siena un tālāk ielā kur nojauktā māja atsedz – ļoti vecu ķieģ. sienu.
Un nāk prātā – izteiciens – ‘apšuj māju ar ķieģeļiem’ vai ‘apšuj māju ar šindeļiem’ tā taču sauca zāģētus koka dēlīšus vai ar ‘skaidām’ plēstos dēlīšus.
Frans Hals was in his eighties (80+) when he painted 2 of his greatest paintings – (of Alhous in Harlem, Governors commissioned) (Sabrukums nāk ar 84.g.)


[Above: Inese’s room. Below right: hallway from Erna’s room to living room, with door to Inese’s room at left — doorknob visible]


17. nov – otrd.

Vakar ‘izrunājāmies’ ar Inesi – un kļuva labi! Viņai ir tikai pārpūlēšanās ‘depression’, nervozums, nogurums etc. Par to jau esmu domājusi, ka te ir tā – ka es dominēju šai dzīvoklī – viņas istaba ir maza [above] un es vienmēr staigāju tur garām [right] – viņai jātaisa tomēr durvis ciet – kā citādi viņa var ko strādāt! Viņai nemaz nav te – savas telpas. Es to jau sen zinu, labi ka norunājām – lai viņai būtu kaut mazliet – sava pasaule. Man ir citādi – mana istaba ir savrup, man nestaigā garām bieži, es arī aiztaisu durvis vairāk – un bez tam – es 2-3-4 stundas no rītiem esmu viena pati te pie virtuves lielā galda, ar logiem sāņus un pretī. Kaut kā ir – jāpārkārtojas, jādzīvo mazliet citādi.

18. nov. 1987. Trešd. 13. gr.

Atkal samaisījusi datumus! Vakar vēstule no Dzidras, šodien Dzidras izstāde.
(Vakar nosūt. vēst. Irbem Adelaidē – par 1 grām. K+S vēstules.)
Vakar (un šodien) Ineses studenti nāk te mājās – bikies + wine. Es šorīt saēdos (ātri) tos saldumus un nevar nosēdēt un nevar nekur aizskriet – sirds joņo un stājas. Silts un mitrs šorīt.

Tā tad – valsts svētki! Nakts silta no uguntiņām ielā, logos! Svētki. Un vienmēr – kādas rūpes, kaut kas spiež, kaut kas jācieš, jāizcīna. Tagad no tā, lielāko daļu, miers – tās sīkās grauzējas rūpes – par savu izskatu, uzvešanos, kaut kā izdarīšanu pareizi vai nepareizi un no tā – kas viss var būt labi vai nē, un vispār – kas būs, kas nāks? Vai nenāks? Tagad no tā miers. Pat tur, Kalamazoo, kur bija jādara, jāgudro – pat tur es biju mierīga, lai arī – darīju kļūdu klausot un prasot Ruņģa padomu – ko lasīt? Jā – kaut kas ir mainījies – esi kļuvis pieradināts lops dzīves pagalmā (vai – kūtī, arī kūtī). Vēl tikai mazu mazuliet skaties ar savu aci un jūti kādu vēlēšanos, kam nav, nevar būt, kam nevēlies piepildījuma, tikai – vēlies. Dzīvība ko sevī jūti un glabā ir šīs mazās vēlēšanās ārpus pieradinātā paklausības.

Un ir arī kāds liels devums kā zeme, kā māja, kā debess un siltums pāri – patvērums – bērni. Un kas ir tas spiedējs darba pienākums? Un darbs? Un guvums? Tā ir saite lai Tu nenoklīsti. Taka kas jālauž, jāsaredz, jāiet.
Tā tad:
1) Tu esi pieradināts, piejaucēts{?} lops – mācījies atteikties no vairāk nekā var dabūt
2) Tev ir patvērums dots, māja, siltums dvēselei un miesai
3) Un Tev ir pārliecība, puslīdz droša ticība, ka Tu ej un cel to ceļu, kas Tev jāiet.
Ko vairāk kāds varētu vēlēties?
Laimi!
Tādu ko var rokās paņemt kā spēļu bumbu!
Tā nav gluži tāda Tev dota – tā ir iekausēta visā, to Tu saņem pa daļām, viņa ir.

Un ko es varu teikt?
Tikai pateicības vārdus skaitīt
Ka vezums arvien vēl izbrauc uz ceļa –
Gan viss izkratās, izbirst, izsijājās bet
Kā dārgākais vēl arvien ir līdz
Un brauc un brauc
Zeme ir klāt un debess pamāj
Un pa brīdim var uzsaukt:
„Halo! Kā Jums iet?”

––––––––––-

Atspīdums ir neparasti bagāts
Krāsains, saulains, viļņojošs
Bet tukšs, tikai mūks augšā pa
Brīžam parādās, gandrīz kā
Eņģelis šorīt, bet brīdis ir
Nokavēts neuztverts, mirklis –
Mirklis ir tik īss, ātrs, zūdošs.
Ir jābrīnās – kad tas bijis existējis?
Kad izbēdzis nenotverts?
A! Arī Dievmāte parādās – jā
Te viņi visi rādās, te par viņiem
Runā, tos gaida un redz.

Lai nu kā, šis rīts ir dzīvs – kaut ko mazākais – gribās domāt, ja arī neko lielu nevar izdomāt. Lasu J. Bergeru – viņš tomēr ir brīnum silts, līdz zemei redzīgs intelekts.
Cik krāsains ir ārs – saule, lietus skalotā pasaule, vieglums, ātrums, ēnās gaismās, vilnas mīkstos mākoņu kamoliņos!


Cik neinteresants vienā brīdī, svilpojot priecīgu soli parādījās Jacks, cik ārkārtīgi charmings, šarmants izskatījās brīdī aizejot. Grūt, vajaga gan būt grūt tādam būt un ar tādu dzīvot. Suzanna [right] atnāca kad visi bija prom. Histēriski smiekli. Labi ka te notiek kaut kas, labāk te kā ārā naktī. Nē es nezinu nekā no labi ne slikti, tikai vēlos lai nebūtu par slikti, par grūti. Un kad ir tāpat kā citiem – tad arī grūto ir vieglāk panest. Es te domāju par Inī.

{Trīsstāvu mājas ķieģeļu siena, bez neviena loga.
****} [included in Unpublished prose as Neuzvaramā sēta]

Nosūtīju vēstules – Dzidrai un Gordonam.

19. nov.

Vakar tāds spēks bija rakstīt. Un te tas ir iesākts un to varbūt būs iespējams izstrādāt. Temats mani saista tā, kā kādreiz tie stāsti par ‘Veco lietu tirgotavu’, par ‘Ziemsvētku pusd.’ Tādi ar it kā neievērojamu vai nedzirdētu tematu kas man pašai liekas vērtīgi temata ziņā vien – tiem 2 ‘content’ bija – vecums, dzīves izdzīvošanas, nodzīvošanas likums. Te būtu – cīņa, revolūcija, protests – cīņa par dzīve. tiesībām.

Bet šorīt modos ar skumīgu – negribēšanas – nevarēšanas sajūtu. Laikam – tikai sava vēlā dzīv. laika dēļ – vakar Ineses dzīvie labie notikumi ar studentiem te darbā un itkā arī svinēšana laikam nezinot to iespaidoja, atdzīvināja. Doma par šo mūru sienu aprakstīšanu radās jau mazliet agrāk. Šorīt nevar sākt rakstīt – vēl neuzrakstīti vakar teikumi turpinājās visu dienu.

Tagad atkal prāts (gars, sirds?) prasa, tiepjas pēc kaut kādām dāvanām. Vakar 2 latv. avīzes pilnas tikai ar nacionālo zemtekstu – svētku tuvums 11. nov. avīzē – lai gandrīz nekā no literatūras. O jā – Andr. Eglīša dzeja – var viņš nebeidzami smelt to nacionālo! Un iznāk pa labai rindai vēl arvien. Viņš ir ievirzījis visu savu domāšanu un jušanu tā – jau sen atpakaļ (20 gadus?) viņš teica – „rakstiet par talkām… Es to nevaru.” – Tas bija domāts tas temats mani interesētu, es par to zinu un jūtu – bet esmu uz nacionāla, patriotiska dzejnieka augstā pjedestāla, nedrīkstu no tā nokāpt.

Labi, ka viņš var tur noturēties, tas nevar būt viegli, bet ja sevi tā ieaudzina – laikam tā lieta iet. Šoreiz viņš saka kaut ko – ka to visu (nākotni tautas brīv. etc.) mēs nesam mūsos pašos – labi teikts, trāpīgi, kā otrs Eglītis saka, to katrs uz reiz ar pacilātību saprot, ir papaijāts un arī iedrošināts, tā tad – dabūjis spēku. Ko vairāk!

Sludinātāji, varoņu dzejnieki, rakstnieki ar sūtību. Liekas arī L. Bērziņa ar savu pēdējo romānu ir tiem pievienojusies (varbūt arī jau agrāk) un Elg. Leja? Nu pa dzejolim izkrīt katram tāda veida – bet dzīvot visu laiku tā – patiesi dzīvot tikai to – tas ir ievērojams spēks. Ja arī Andr. Eglītis kādā savā posmā paliktu šķidrāks patr. spēka liter. vērtīgā izpausmē – viņš tomēr vēsturē ieies kā varonis ar savu nepārtraukto kvantumu tādā dzejā. Viņš uzkāpa savos augstumos ar vienu teikumu: „Dievs Tava zeme deg!” Grand!

Un tieši tagad, kad arī Latvijā jau parādās cīņas (revolūcijas) pirmie atklātie soļi – es esmu kļuvusi tik slāba ka saku – man apnicis būt emigrantam. Es bēgu, es atsakos – un tas nozīmē – es bēgu no savas tautas. Lai gan tas to nenozīmē. Es bēgu no savas tautas slimuma. Bet kur es varu aizbēgt? Es domāju ka es savā kurmja paslēptuvē varbūt varu iztaisīt kādu sīkumu kas būtu ar manas tautas veseluma iezīmēm. Un ko citu es varētu darīt? Vai tas ir – spēlēt kokli kad Roma deg? Varbūt es domāju – ka tas ir izsviest kādu krēslu vai katlu ārā pa logu no degošās Romas – tam laikam kad Roma būs beigusi degt un cilvēkiem šīs lietas būs ļoti vajadzīgas. Haha! Tā laikam es domāju par to, ko es daru.

Bet vai mēs visi te, tagad un vēlāk kad ‘kaut kas grozīsies’ nebūtu lielāks spēks, ja mēs nebūtu lalinājušies tikai patriotiskās šūpļa dziesmās, bet aizmirstot savu ‘emigranta stāvokli’ – dzīvojuši pasaulē, ‘plašajā pasaulē’ – mēroties ar tās spēku? Augot līdz ar to. Kā? Tā – kā mēs agrāk augām.
Kā?

Vai Ineses un Dzidras darbi nav lielāki, vērtīgāki Latv. nākotnei kā tie daudzo darbi (kas kā Svilāns) ir palikuši tikai kult. dienu izrādēs? Arī tagad jau ‘viņi’ kliedz jūsmā Tillers, Balodis! Bet kā viņi brēc tad kad kāds mazs jauns Tillerītis vai Balodītis gribētu kāju spert ārā no latv. nama?? Tad sodība un lāsti krīt par to!
„Lai nenāk tādi bērni mūsu bērnu vidū kas vēl nav mājā iemācījušies latviski runāt – samaitās mūsu bērnus!”
Nē, par to man nav galva jālauza – es tikai laikam cenšos aizstāvēt savu dzīvošanas veidu, savu domāšanu un savu darbu etc etc.

Gribētu iet dārzā strādāt
Bet dārza nav
Un ārā rudens.
It kā dziesma būtu jādzied
Bet vārdu nav
Un skaņas klusē.
Tik kā zīda pavediens
Dzīvība sienās
Adās, aužas
Cilpās metās.
Jāatrod tas, jāsatver
Rokās jāņem, jāizstrādā
Līdzi kādas dienas rakstam.

{continuation of fence/kids etc.
Gandrīz par daudz uzmanīgs it kā viņi strādātu viņas īpašuma.
*****}

20. nov. 1987.

Sīks lietus +5. Teica būs no -1 – +2. Viņa kļūdās pārāk bieži. Kāds viņu joko.
Gaidīju nelaikā, bet gaidīju.
Skatoties uz galdu, uz krēsliem, uz zaļo puķi, liels labs prieks atplaukst kā gaisma. Sīks, zūdošs labs prieks. Kaut nu Inese tiktu galā ar to rakstu – tas viņu kauj!

{continued…
Un kliedza pēc pirmā klusuma sētas priekšā, kliedza uzvaras priekā.
*****}

21. nov. 1987.

Beidzot mūsu laika ziņotājai taisnība. 13 zem 0! Ceriņkrūms satīts jau trešo dienu – vai tik tā pareizi? Vai tik nav par ciešu? – haha!
Vakar visu dienu grāmatu izstādē! Un tagad mājā arī daudz jaunu!

{continued…
zemu un augstu bija pilna dzīva mistiska spēka, balsu, soļu, ieroču. Kliedzieni no baznīcas puses
*****}

22. nov. svētdiena.

Vējš, auksts – bet izgāju ārā. O.K.!
Inese lejā strādā! Ja viņa pabeigs to rakstu Nelsonam – tad viņa atdzīvosies no sava nervozuma un visa! Un svētki tuvu un atpūtīsies. Un arī es jutīšos labāk!

„Sniedz roku Grietiņ man
Tik svešs, šī dzīve apkārt mums kā mežs”
Ja Grietiņa vēl te
Tad viss vairs nav tik svešs.

23. nov. pirmd.

1 zem 0. Apmācies.

Ja viss ies atkal uz labu
Vārti atvērsies saulē
Ceļa somu Jums lieku
Ja viss vērsies atkal uz labu.

24. nov. 1987.

Nosūtīju vēstuli L. Kalniņai un In. natal. + Dz. izst. ielūg.

No ciņa uz cini liec kāju
Lai neslīdi
Grimt negrimst – 
Purvs aizsalis
Pirmais sals
Rudenī ledus sīksts
Var ielikt bet nelūzīs.
Un kur tas Tevi vedīs
Ledū iets drošais solis?
Nāks atkušņi
Un tad Tu grimsi
Steidz iet līdz salst
Steidz aizsniegt svētku durvis.

––––––––-

Aiviekste, mīļa daiļā,
Manas bērnības jaunības upe
Ar sauli, ar puķu pļavām
Kur viegli grimt soļiem
Maigas zāles takās.
Tu esot aizdambēta lēna
Ar dūņu plūdiem
Neiznesamiem ūdeņiem smagiem
Mana drošā saulainā upe...
Es saku pie svešām durvīm:
– Mana upe mana īstenā upe
Pēc sudrabainiem paliem
Pilna vasaras mākoņiem
Un at[..] dūņainiem ūdeņiem smagiem.

Trešd. 25. nov.

Pēcpusdiena – viegli snieg un ielā kūst, zālē turas balts.

Apsnieg, klājas ar sniegu
Pēdas un bēdas un viss.
Tik sakļaujies, ļaujies
Lai aizsnieg lai sedz.
Viss jau ir aizslaucīts
Rudens vēju aiznests
Divi bērni vēl paliek
Un brien, sniegos viņi brien.

Vakars un sniegs nāk – jau viss ievīkstīts baltā mīkstumā un nāk vēl nāk, sijā smalki un neatlaidīgi. Ziema.
Izlasīju Elie Wiesel – L’aube. Kā 17 g. žīds nošauj angļu virsn. – dots pret dotu Palestīnas sarežģījumos.
Elia stils reality mixed ar žīdu tautas ticējumiem, reliģiju – jauna cilv. skatījumā – bet nošauj beidzot nešaubīdamies, tikai ‘pātarodams’ par nošauto žīdu un ar savas dzimtas mirušo gariem apkārt kā uzmudinātājiem.
Es esmu reāliste! Es tomēr skatos ar neticību žīdu lietā – lielie žīdi (varas vīri) ir viltīgi un par savu žīdību sitīs citus bez žēlastības. Maziem nav bijis iespējams savu balsi celt – tie ir bailīgi un viltīgi tikai mazā veidā.

Es ne visai labi domāju arī par nēģeriem – es domāju – tas ir mežonīgs spēks kas pilnīgi nekad nav varējis valdīt un sev tiesības ņemt – un tas ir neaprēķināms kā tas var izpausties ja vara rokā. Tāpat kā pie baltajiem? Jā – varbūt tāpat. Baltie arī iet pāri visam un visiem un ir darījuši briesmu lietas.
Labi ir dzīvot savā alā ja vējš iet vāl pār galvu. Bet ja cits kāpj uz galvas – kā mājās tur tagad – tad ko? Varbūt tomēr mums te un tiem tur – jākaro. Kā? Kā var. Kaunīgo nomin nekaunība.

{continued…
Kad sēta bija uzcelta, vienu īsu brīdi, dienā pirms bērni nāca un sākās lekšana
*****}

Ceturt. 26. no.

Vakar pēcpusd. sāka snigt (smalki sijāja) un visu nakti puteņo un snieg un tagad (10 am) ir tik daudz sniega pils. (un uz manas egles) – kā vēl vai nekad šinīs 2 ziemās. Un vēl nāk. Ielas sāka tīrīt jau vakar – tas ir stumt sniegu no ietv. no ielas. Un strādā arī šorīt – mašīnas ieraktas, autobusi iet. Varbūt – kusīs. Pirmais sniegs tik dziļš, tik liels… un vēl nāk.

{Ziemassvētki un sniegs. Tā tas bija. Vai Jūs atceraties? Tā tas ir te. Svešā malā.
*****} [in Published texts as Laimīgu jauno gadu. Vēstule no Kanādas]

30. nov. 1987. Pirmd.

Vakar galv. sāpes + sirds lēkāšana un asi dūrieni kreisā pusē un viens lēciens – sažņaugšanās tāda kā – ‘Tas nu ir klāt!…’ Bet jādomā – tas no laika apst. Sāka kust vakar un šodien turpina (2-3-4). Un es aizgāju līdz Mo Royal – kā parasti, bet ar lielajiem zābakiem un daudz vietās pa sniegu un ledu – piekusu. Jāsāk ņemt īsāka pastaiga. Vakar sirds bij bad. Šorīt te virtuvē – OK. Biju zem īsas, uzmanīgas dušas. Tas tomēr dara labu.
Pelēks piemācies kā maisā un kūstošā sniega kalni. Pē!
Šodien Inese nosūtīja Tālim + Dz. ‘cimdus’ un bumbu. Sūtīšana vien $30!… cena 40?

Kad es domāju par dzīves labajiem par dzīves posmiem, kas saistās ar vienu vai otru dzīves vietu, ļoti skaists rādās laiks – Newcastlē, Parnell Place dzīvoklī. Viss vēl tad bija tika jauns (Tu Dzidra biji tik jauna un es biju tur ar Tevi) nekas vēl nebija izlemts un noslēgts, viss bija pilns nākotnes, labu cerību un pilns labās tagadnes. Visas sīkās raizes, rūpes un nebūšanas iekusa apkārtnē, brīvā saulainībā, jūrā, zemē, debesīs.

Mēs klīdām tur uz Nobby Beachu pa šauro klinšu ceļu tālu jūrā. Viss ieskāva mūs sevī — klintis, akmeņi, smiltis, ūdens, kaijas, debesis. Basām kājām mēs skārām silto zemi, sēdējām, runājām, gājām ūdenī, gulējām siltās, karstās smiltīs ar sauli līdz kauliem, līdz sirdij. Skatījāmies un skatījāmies maigās, pelēk zilganās krāsās, krāsu vizmās visapkārt, lasījām gliemežvākus, glaudām ūdens izrobinātus akmeņus, klintis, ar soļiem pataustījām krasta smiltīs izmestās ūdens zāles, jūras zāles. Pēdas atceras visa tā pieskārienus — smilšu, akmeņu, ūdens, jūt zāļu kutinošo, kņudošo, savādo, it kā dzīvo, mazliet biedējošo pieskārienu, no kā dažreiz soļi izbēga tīrā smiltī, vai ūdenī. Viss tas un mēs bijām ietīti lielā, kopējā maigumā, kas bija viegli uzminams, kā to ņemt — ka smiltis kļuva par karstu, dedzināja pēdas — soļus varēja iespert ūdenī, ja ūdens kļuva vēss, iet atpakaļ smilšu siltumā, ja saule sāka dedzināt un gurdināt — gājām mājās, mājas nebija tālu, pat no tālākā Nobby Beacha gala — tikai kādu kilometri. Kādreiz varēja atļauties kādu saldējumu nākot mājās gar jūrmalas veikaliņiem. Ceļi, krasti, arvien visur apkārt ceļi, ceļu līkumi, ceļu taisnie gājieni un jauni krasti, paisumi, bēgumi — dažreiz viļņi šļakatās jukdami gāzās pār ceļu, pār ielu, citreiz tumšu akmeņu tīrumi stiepās tālu jūrā — tur varēja redzēt, meklēt tikko no jūras izmestos gliemežvākus, lielus, nesalūzušus, neredzētus, mirdzošus, tur mitrumā daiļāk kā jebkad krastā sausumā, un mājā atnestus.

Stundas mēs tur vadījām ietvertas pasaules siltumā, krāsās, jūras dunoņā, kaiju balsīs un tālākās krastu pilsētas balsīs, kas tur netuvojās, nenāca par tuvu, tur tās nevarēja pienākt — tur bija netraucēta dabas pasaule. Cilvēki arī apklusuši, guļot, peldoties, klīstot, tur bija netraucēta dabas dzīve, kas aptvēra, iesedza cilvēku, ieņēma to savā vizmojošā, zuzošā mūžībā. Tur mēs dienām bijām, dzīvojām.

Tu biji ļoti jauna, ļoti skaista, savu dzīves sapņu un jūras un saules dzīves apdvesta. Tu kustējies visā kā daiļa visa daļa. Arī citi cilvēki dažreiz gāja garām tādi. Tu biji visdaiļākā, visbrīnumainākā, visīstākā un mistiskākā. Tu, mana meita, meitene. Ak Dievs, cik Tu biji skaista. Nopietna, mierīga, dažreiz skumja, citreiz ar smaidu, ūdens pilnām skropstiem un matiem, kad saules nokarsēta. Rūpes tur apklusa. Kad tās atkal sāka grauzt, tad tās bija nespēcīgas, pārvarētas. Un tad varēja iet mājās, tās atšķetināt, izrūpēt.

Vakaros pār pilsētu dega saules rieti. No mūsu dzīvokļa logiem tais varēja skatīties kā krāšņās izrādēs. Tad Tu sauci, “Mamī, mamī, nāc! Ātri!” Un es steidzos no citas istabas uz Tevi, uz krāsaino saules rietu.
Tur nāca arī Tavas pirmās bēdas, sāpes, ciešanas. Tā tam jābūt, tā tas ir, tā tas nāk. Un dzīva nakts un dzīvs koks ar savu sīksto dzīves ziņu Tev stāvēja klāt, rādīja ceļu. Tā Tu teici — glāba Tevi no zūdīšanās.
Un es spēlēju (tagad, arī toreiz…) Šopēna šercos, ko es nevaru labi izspēlēt (nekad nav laika izmācīties un iedrillēt, kā tas jādara), bet es varu mazliet izspēlēt un dažas vietas arī pietiekami labi, lai zinātu, ka tās skan tā, kā tur bija. Lai zinātu, ka kaut kas manā dzīvē — (varbūt tad vai citad — arī Tavā dzīvē) ir bijis kaut kas tāds, tik liels, skaists.
Es tur rakstīju

Kā jūra debesis ir
Zeme ir kā debesis
Debesis ir kā gliemežvāki u.t.t.

Un tad es tur pierakstīju, ka “gliemežvākos ir matemātika” — skaidrs, ka tas bija visā kā ar koka gabalu iesists — bet es to biju teikusi — un Klauverts, kad es to dzejoļi lasīju lit. grupai — teica tas neder, tā matemātika nē — varbūt, jā, varbūt bija jāsaka — gliemežvākos ir harmonija… Es vēl tagad nezinu — kā var kā nevar teikt. Kas skan, kas neskan — kaut kas jau ieskanas arī tur vislabākajā, tāds — kas neskan. Tā tad! Bet tas nejauc visu. Smilšu grauds arī kādreiz iebira tur acī, vai gruzis. Vai uzdūrās pēda uz kaut ko asu. Tas neko nemainīja. Tu tomēr tais dienās biji kā pusplaukusi roze — jā — tas skan banāli, bet tāda Tu biji, vēl apaļi stingra kā pumpurs, vai kā jauna zivs tur ūdenī, kā gluda kaija vēl ar sārtu knābi un kājām.

Un viss garais ceļš ir ar tādiem gaismas laukumiem (ar mazām oāzēm, tie saka, kas ceļo tuksnesī). Jā, ar dienām, kas bijušas labas. Varbūt tais pašās dienās kāds tuvinieks ir klusi cietis, it kā neredzētas tā sāpes, tomēr gaisma ir dalījusies arī pār to.
Un kas visvairāk ir postījis dienu gaismu? Nepacietība, prasība pēc vairāk, aklums pret līdzgaitniekiem un arī pret sevi un arī pret dzīvi. Un tad protams — neveiksmes, mazspēcība notikumu priekšā — visāda vēlēšanās. Tās ir — nepārvaramas lietas. Bet pirmās [minētās?] — tik daudzreiz viegli pārvaramas, ja ir mācēšana dzīvot. Daudz — tikai pāri skriešana, tālāk raušanās, veltīga pārāk tālāk raušanās. Ak — kas viss nesabojā, tas ir — sabojā dienas!

 

Oktobris 1987 (Ķikure/Kikure)

1. okt. 1987.

Uz mazās (aizmugures) ieliņas pelēkā asfalta ir izkaisītas nedaudz maigi krāsainas lapas.
Tās ir tur kā pasakas dālderi, kā karaļa gājiena pušķi, lentas no laimīgajiem. Vējā dreb zaļās lapas zaros. Saules gaisma plaukst un dziest uz vecās mūra sienas.

Tas tikai asins vilnis
Uz sirdi nākdams kas
Tā sāk spiest
Acs žēlabu asaras
Vairs nenokaunas riest.
Tās tikai asinis, bet 
Kas Tev dārgāks ir
Kā tās, ja tās sāktu
Tu nonicināt nīcināt?
Tās Tavu skatu
Krāsās izgaismo
Laimi redzēt liek
Kaut ari sāpot.

Tās pašas gaismas lāsmo.

2. okt. Piekt. 1987.

Piemākusies vējaina, pavēsa rudens diena. Spītējos – dzīvot, neko sevišķi nedarot, tikai izjūtot dzīvošanu – kā senos laikos mājās, bērnībā, jaunībā.
Iztīrīju savu istabu – putekļi sakrājušies… Laiks aizplūst. Lasu. Paspēlēju. It kā – meklēju dzīvošanas, bet tā tikai pa pusei jūtama. Un vainas apziņa spiež – ka neko nerakstu. Bet – es tomēr nerakstu – lai spiež. Taču – dzīvošana, nedarot ko citu, tomēr ir tikai pa pusei.
Vējš. Rudens krāsas. Vēsums. Saule starp mākoņiem. Ilgas pēc Banffas pēkšņi satvēra. Pēc kalnu ceļa. Liekas arī – pēc nelaimīgas mīlestības tomēr laimīgā tuvuma.

Ja kāda debess puse ir siltāka
Un tas nav saules dēļ
Par to zini pateikties cilvēkam.
Uz sienu, uz ietves mūriem akmeņiem
Ja maigas gaismas lāsmo
Un Tu stundām raugies sildīdamies
Neliedz atzīšanu cilvēkam.

Stundām raugos ņemot
Gaismas dāvanas
Uz pelēkiem mūriem līstot
No Taviem nedaudz soļiem.
Sienām, stikliem cauri
Aukstā naktī vēl
Silti stari staro
Piepildot un saudzējot.

4. okt. 1987.

Brīnumi, brīnumi – viss kā bijis – nekas nav bijis – astoņdesmit viens gads!
Pavēss rīts, vēsākais šī gada rīts. Apmācies, vējš, rudens diena, miers. Skaista karte no Ineses! Un kūka un brauciens un ceriņkrūms. Citu nevar būt – pasta streiks, nav ko no ārpuses gaidīt – un var aizbildināt sevi – pasta streiks! Vakar priecīgi šopijām miracle marketu. Mājās no tā braucot Inese man nopirka ziemai bikses. Ilgi nebiju braukusi caur pilsētu mašīnā – bij labi. Lasu – André Maurois – Lelia (Georg Sand dzīve). Lasīju John Berger’a ‘Picasso’… un pieguru no gudrībām. Ņēmu – šo Georg Sand biogrāfiju – lai vieglāk palasītos. Mixed up dirty life! Ne burtiski dirty – bet no mixed up dirty – kāda jau dzīve ir.

Salīdzinot ar šiem ‘grandiem’ – mana, (mūsu) dzīve ir patiesi zemnieciski vienkārša, un tomēr liekas – mēs domājam. Migrantu latvieši gan (mana paaudze) maz domā – nav laika. Kas tur ko domāt? Ko Tu izdomāsi? Izdomāt neko nevar.

Lasīju ‘Existencialisma dictionery’ – Heideggera un Kirkegarda un Sartra aforismi pārgudri vārdos. Kad atlupina viņu lielos vārdus – lieta diezgan vienkārša un pašsaprotama, bet nepieradušam viņu ‘vokabulārijā’ – viss absolūta mess – kāpj kā pa akmeņu kalniem. Sartrs saka – „dzīve ir tikai action’ā”. Tad jau mūsu migranti dzīvo, no tiesas dzīvo! Bet ja domāšana ietilpst action’ā un tad – Sartrs vairāk domā. Sartram ir vairāk vārdu kā visiem citiem kopā un viņš ir tik paštaisns – ka apnīk viņā klausīties.
Labi ir neklausīties neko daudz vairāk kā vēju un jūru. Jūras te nav. Bet ziemā ir daudz ko klausīties.
Vakar pūlī redzēju dažas ļoti jaukas krāsaino (melno?) sejas, dažas vecas un maigas. Gribējās pieiet, parunāties, ieskatīties viņu pasaulē. Bet vienmēr man liekas – pazīsti nu vēl kaut cik savu pasauli!

Vakars.
Skaista diena. Inese sagādāja visu labu un sevišķu. Kūka, gaiši creamdzeltena ar 2 rožu ziediem (ēdamiem…) un bably brokastīs. Tad izbraukums uz siltumnīcu – dārzniecību. Nopirkām ceriņ stādu (krietnu krūmu!) un skaistu zeltsārtu krizantēmu podā – daudz ziedu, daudz pumpuru! Vēl lāpstiņu ar ko rakt un cow manura mēslošanai, vēl paciņu īrisu(?) sīpolus, ko stādīt.

Tad izbraucām tālu ārā uz ‘North’ skatīties rudens krāsas! Ārā visi meži pilnās krāsās un tik sarkani kā nekur tādi redzēti. Laimīgi pa līkumotiem visādiem back roads gandrīz, caur slēpotāju kalniem, beidzot pa citu ceļu mājās – tieši Papino ielā iekšā! Un te vakariņas un – kūka + bubly! Viss veicās ļoti labi. Saule bija izbraucot no pilsētas centra laukos un atgriežoties mājās, taisni bez pūlēm pa priekšpilsētu. Tagad noreibums un skaista krāsainā jauna krizantēma uz galda, liels jauns krūms.

Viņa aizslēdza durvis uz ielu, aizsoļoja pa nelielo gaiteni gar savas guļamistabas (tā būs arī darba istaba) cauri dzīvojamai istabai, cauri lielajai ēdamistabai, virtuvei, apstājās pie sētas puses durvīm un aizslēdza tās, noraudzījās brīdi tukšajā [..] 2 pils. māju sētas pusēm. Tad atgriezās dzīv. istabā, atdevīgi atsēdās, atzvēlās garajā dīvānā gar logu. Tas bija ērts, labs, ļoti labs dzīvoklītis, kluss un tīrs un jauns un — viņai vien apdzīvojams.

Viņa iestiprināja abas āra durvju atslēgas savā vecajā atslēgu ietvarā, mazā savā dāvanā — metāla aplītis ar seaļa [roņ]ādas zivtiņu. Zivtiņai bija izkritusi sarkanā actiņa, kas tās abas puses bija saturējusi kopā un tagad aplītī šūpojās divas zivtiņas. Roka pazina šo atslēgu ietvaru, viegli arvien atrada to rokas somā. Bija labi ielikt tanī jaunās atslēgas. Vecās viņas bijušās mājas atslēgas bija jau no tā izņemtas, atstātas tur tāpat kā viss. Bija jāsāk reiz atkal viss no gala.

Pēkšņi kādā impulsā viņa gribēja mesties, skriet ārā, prom. Novaldījās. Nebija kur skriet. Glābšanās, ja tāda varēja būt — bija te uz vietas, visā jaunajā, jāsāk atkal viss no jauna. Mierīgi. Jāatsaiņo, jāizliek grāmatas, gleznas, trauki, segas — viss jāpiepilda, viss šis jaunais, skanīgais, tukšais ar dzīvi, ar — ikdienu. Jāpiepilda kā leceklis ar zemi. Ja augs, augs kaut kas. Nāks, ienāks atkal kaut kas, vai varbūt sāksies gara ziemas guļa, lāča miegs, arī koku, sakņu miegs. Vajadzēs — atkal dzīvotu.

Ja Tu vēl reiz nāktu tā
Pus skriedams pieliedams ar dzīvu vilni
Piepildīdams ar dzīvu vilni
Šauro ielas aili
Nākdams ar dzīvību piepludinātu
Sienas un logus durvis un vārtus –
Šī pilsēta šūpotos kā laivā
Ja Tu vēl reiz skrietu tā
Kā no lietus bēgdams.
Nestājies, nestājies.

–––––––––––––––––––––-

Rudens! Debesis kā zils zīds
Klāts pār uguns sarkaniem un zelta kokiem.
Dzer dzer šo zieda krāsu
Dzīvību krāšņo
Ņem ņemdams visu kā
Bērni ņem.

6. okt. 1987.

Kustības. Solis dzīvs, mierīgs, sevī graciozs,
Bez piepūles viegls. Tā iet un iet! Nākt un
Nākt gadus ilgi. nē, tas jāņem īsā
Brīdī. Kā baloža nolidojiens. Kā
Sveicinot rokas spiediens. Kā saullēkts. Un –
Riets. Nav diezgan iets. Nav diezgan.
Atceries Becketa mazo zēnu. Atceries ko
Viņš teica, atbildēja.
Šis rīts tā pilns.
Stādīsim šodien ceriņkrūmu!!!

Iestādījām – pamatīgi, bet šķībi – hahaha! Inese gan teica – šķībi?! Bet no manas puses kur stāvēju krūms bija taisni, nezināju kā grozīt. Lai aug! Syring Vulgaris – Mežonis ceriņš!

7. okt. Trešdiena.

Vēss. Apmācies. Dienu citi sāk agri. Es arī, ļoti agri. Vakar nosūtīju vēstuli Ozoliņa kdzei.
Rudens! Rudens! Mazliet baida – ziema! Sēdēt un lasīt, sēdēt un lasīt…

Un tad es dauzu klavieres un savas rokas. Es varu tagad daudz kļūdaināk spēlēt un tas ir tomēr – labāk spēlēt. Bet tas nekā nelīdz. Vai līdz tikai nedaudz. Tomēr tas līdz. Var atkal sēdēt ar grāmatu, klausīties kāda cita balsī kas stāsta to pašu. Varbūt kāds tur spēlē labāk, gudrāk, viņš ir ilgāk vai vairāk spēlējis, viņš skrien trakāk un tad apstājas, beidz un pat cauri aplaušu šalkoņai iet uz kādu savu tukšumu, kas jau ir klāt, vai draud tūlīt būt klāt. Viņš ņem rokās to ko var saņemt un tas ir un nav tas uz ko viņš ir skrējis pa glissando un akordiem kā caur mežu un džungļiem un kalniem un jūra ir murminājusi un aizvērusies palikusi kur? Uz taustiņiem? Nē! Kur? Tā būs vēl atkal. Tā atradīsies. Un zudīs. Vienmēr atkal zudīs.

Es nemīlu vairs savu darba istabu un savu miera un guļamistabu ar ielu, debesīm un koku zariem logā.
Jūtos vainīga, ka tik ļoti man derdzās resnais, laipnais kungs, ka tagad viņa mašīnas jumts tur loga labajā pusē, lejā aiz zaru ēnām un gaismām man bāžas virsū kā smacīgs vāks.

Nē tas ir labi, ka lielā mašīna tur stāv. Tā aizkavēs kādu iespējamu ielaušanos dzīvoklī. Tā rāda — ka te dzīvo varīgi cilvēki. Man ir vēl viss logs, uz debesīm, uz otru pusi. Mašīnas jumts ir gandrīz nemanāms. Un viņa nestāv tur visu laiku. Viņu aizbrauc un man no tā patiesi nekļūst labāk. Tikai jāuzmana — nrbūt loga tuvumā, kad to piebrauc vai aizbrauc, lai nebūtu jāatbild resnā kung sveicienam. Un es jūtos vainīga, ka es tā jūtu.

Es sāku vairāk uzturēties dzīvokļa sētas pusē, lielajā, ļoti gaišā ēdamistabā, kas arī ir virtuve. To var ik brīdi piepildīt ar stipru kafijas smaržu. Es sāku arī redzēt, ka skats caur logu nav tikai ielas pusē uz sauli un koku zaļumu un kluso ielas satiksmes plūdumu, skats ir arī te caur logu uz ļoti zilu debesi pret sarkano ķieģeļu sienu aiz otras mājas pagalma un skats caur stikla durvju četrām rūtīm. Te uz vienu kā uz otru pusi nav tiešas saules, bet pastāvīgu saules atspīdumu mēmu spēle, ik brīdi citāda, katru dienu citāda.

——————————

Vai Dante un Beatrice bija realitāte vai ilūzija? Tas ir — Dantes mīlestība? Varbūt atbilde būtu tikai — Dante bija mākslinieks. Bet Beatrice bija realitāte. Nu jā, tās ir tādas lietas, kā tās varētu ņemt salīdzinājumam? Vai tā ir realitāte (kas atsver katru ilūziju pēc dažu domām), ja kāds ir bijis precējies 20 gadus, pēc šiem gadiem naktī sapņos domā un saka — “Man būtu arī reiz jāaprecas. Man būtu jāaprecas reiz šai dzīvē.” — 20 g. realitātes ir aizpūsta, kā lapa vējā, cilvēks domā, jūt, pat sapņos tam rādās, ka šie 20 gadi realitātes nav bijuši. Viņš ir bijis precējies 20b gadus un jūt, domā, ka tas vēl nav viņa dzīvē atadījies.

8. okt. 1987.

Apmācies. 8 gr. vējš.
Un es nezinu ko man vajaga? Kas ir atņēmis manu drosmi mierīgi rakstīt? Tā dzejošana nāca vidū un es vairs nerakstu mierīgi – prozu. Gribu dancot uz pakaļkājām…

Pelēks ielas asfalts ar dzletensārtām lapām, ko vējš viegli pārbārsta straumēm uz vienu uz otru pusi un atstāj mierā, atstāj ilgai stāvēšanai, vienmuļš skumjš rudens kur nav ko skatīties, ko redzēt, izņemto tad ja tur tikko pāri gājuši kādi kāroti soļi. Nekas īsti nemainās ko acs varētu redzēt, un tomēr – nu paskatās ilgi, it kā lai atsauktu iepriekšējo acumirkli, raitos soļus. Tie paši acumirkļi neatkārtojas. Tie atnāk arvien citādi.

9. okt. Piektdiena.

Saulains – mierīgs, auksts 2 ½ gr. no rīta.
Vakar bijām teātrī – Becketa īsās lugas – 7. Ne pārāka sajūsma, bet deva ‘ideas’, drosmi rakstīt – brīvāk.
Vakar izgāju skatīt ceriņkrūmu, pēc 2 pm, sauli aplēst – saule aizslējās. Vai krūms vai kas skatījās uz mani? Stāsts jāsāk ar lietām, ar dzīvokli tikai tad tanī jāpin cilvēks, bet galvenais vienmēr – apkārtne un notikumi tanī.
Agrs vēl. Tikai pāri pusē deviņi. Saule. Vārti kā brīnums kā svētnīcas vērta. Un – tas viss tomēr nepieder man. Vai vajaga piederēt? Vai vajaga visu rokās turēt. Skalbe kaut ko teica par – pazaudēšanu – rokās turot.

Šai dzīvoklī (manā dzīvoklī) ir dzeltenas pulēta koka grīdas. Ir labi, ja ir tādas grīdas. Soļi uz tām skan dzirdami, bet ne skaļi. Ar tīru mirdzumu (viegli tīrāmas) tās ir siltas, ar koka siltumu, ar koka dzīvību. Šur tur uz tām var uzsegt kādu pārklāju. Šīs grīdas iepriecina. Tās ir īstas. Īstas grīdas.

Logi arī ir īsti. Klusi atverami un aizverami. Te ir liela pilsēta, lielpilsēta logi nevar ļodzīties un karāties eņģēs, kā tie kādreiz varēja uz mierīgu dārzu naktīs. Te logi naktīs ir jānodrošina pret iebrucējiem. Jānodrošina tā, lai tie pa pusei ir atvērti, ja tā to vēla nakts, bet no ārpuses lai tos tālāk nevar atvērt. Logi ir tik augstu no zemes, ka cilvēkam būtu vairāk metru jārāpjas pa gludu sienu, lai tas spētu ieskatīties caur logiem telpās. Šis dzīvoklis tomēr ir pirmā stāvā. Zem tā ir pagraba telpa. Sausa, izlikta ar koka dēļiem. Varbūt tur tomēr varētu stāvēt vīna mucas. Tās tur nestāv. Vīnu var atnest pudelēs no veikala. No kroga? Vai arī no kroga. Lai gan krogi un pagrabi… vai vēl ir krogi un pagrabi?

Šinī pagrabā, pagraba telpā zem dzīvokļa ir podniecības darbnīca, keramika, māls, trauki, vairāk — tādi nelietojami trauki, vāzes, skulptūras, tēli, kas it kā izkāpj no māla un atkal pazūd mālā. Tas kā ienāk prātā. Patiesi viņa ļoti reti noiet pagraba darbnīcā. Ļoti reti tās rokas izveido kaut ko un iemīca atpakaļ mālā. Patiesi tie nav viņas māli, ne pusiekārtotie darbnīcas rīki. Un māls. Tās visas ir pamestās lietas. Viņš pameta tās viņu mājā, kad viņam radās lielā izdevība braukt uz Angliju, tad atbēga uz jauno dzīvokli. Savādi ka tām gadījās šī pagraba telpa un dažu ko no šīm māla lietām paņēma līdz. Nevajadzēja to darīt. Bet lai, viņa reti noiet lejā. Viņa aizmirst, ka lejā ir šie māli. Tā ir pagātne, tā ir viņas aizmirstā pagātne, kurā nav ko meklēt. Viņa strādā pirmajā istabā, kas ir ar lielo logu uz ielu. Tā ir arī viņas guļamistaba. Ir pareizi gulēt sava darba tuvumā. Tādā veidā darbs turpinājās, darās, arī miegā.

10. okt. 1987.

Vēss. Saule. Izgāju paskatījos uz ceriņkrūmu. Viņš dreb vējā, protams. Bet izskatās ka viņš pats vien drebētu no aukstuma vai no ziemas bailēm. Viņš tā nedreb. Es tā drebu, mazliet.
Šodien nevaru norimt. Pāris mašīnas agri piebrauktas un aizbrauc kaut kur pie vārtiem pie sētām pie citu mājām. Mums sen neviena mašīna nav piebraukusi. Man nav neviens ciemiņš nācis. Lasu Lelia – George Sand dzīve, André Mauroi. Kā visi tie lielie dzīvo lielas dzīves. Nu varbūt ne visi. Ir arī tie kas nīkst vieni un nabagi. Nevaru norimt – rīts kluss. Garais weekends – visi kaut kur izbrauc. Inese darbos iestīgusi nevar prasīt lai kur ved. Viņa aizveda 4 okt. Gribētu ar viņu reiz uz Quebeku aizbraukt. Varbūt ar Becketa palīdzību varēšu sataisīt iecerēto stāstu.

Tikko Tu mīli
Tu rūpēs krīti:
Stādīju ceriņkrūmu
Pie loga
Lai tas zied.
Tas dreb –
Vai ir tik daudz vēja?
Tas dreb
Vai izcietīs ziemu?
Tas dreb bez vārda –
Rūpi rodi pie loga
Tiklīdz Tu mīli.

                  

                 [Sketch of small lilac bush in front of chain-link fence]

11. okt. 1987. Svētdiena.

Apmācies, pelēks, mierīgs, auksts. Ko? Neko. Tādā var domāt. Sētas kaktu (kur kaķi labu zemi sagatavojuši) vajadzētu pieaudzēt ar maijpuķītēm (kreimenēm) un vijolītēm, (kas zied no jauna katru gadu), bet kā? Ar sēklām? Ar stādiem?
1870-1971. g. ir bijusi jauna revolūcija (karš ar prūšiem) Francijā. Manā galvā nav no vēstures (Sprūda kgs!!) palicis ne kas.

Pabeidzu lasīt Mauroi Žorž Sand. Pie beigām kļuva interesanti redzēt kas viņu ievedis kapā – jo līdz 70 gadiem viņa (tāpat kā es) ‘bija spēcīgāka kā jaunības dienās’. Peldējas aukstajā upē (es arī tais gados, ap 70 – 7 gadi gāju katru rītu zem aukstas dušas. Tagad nē, bet eju staigāt, etc. visu kā agrāk. Nu varbūt mazliet lēnāk, mazliet lēnāk, sevišķi pēdējās dienās tagad [81] jūtu ka sirds nevar nomierināties pārnākot no gājiena, kura sākumā skrien pārāk ātri aiz tīra fiziska prieka to darot…) staigā, taisa viesības, gādā par bērniem, svešiem, draugiem. Jā – un tad pēkšņi viņai sākas sāpes ‘iekšās’, ir ‘aizsprostojums’ – nelabojas, turpinās un dažos mēnešos ir pagalam.

Neesmu lasījusi Žorž Sand’s darbus. Un liekas – negribētu arī sākt. Tā laika visu viņu vēstules, (citētās) ir stilā tik garas, visu saprotoši apcerīgas, ‘jūtu un prāta un pārdzīvojumu’ pilnas. Stilā – kas tagad neder. Lasītais iespaido, nomāc domas un brīvu savu izteiksmi. Palasi pāris īso Becket rindu un Tu zini kā jāstāv uz kājām – droši, īsi, patiesi, redzīgi, nedomājot vai cits arī tā domā, tā runā. Ak, briesmīgā (neapzinātā) piemērošanās migrantu domāšanai, viņu cerībām ko raksta tā. Segu pār galvu un tad rakstīt lai nedzird ‘prasības’.

Tā jau es daru. Aizbraucu, aizeju svešā vidē, svešos ļaudīs, un tad mežā, eju pie kokiem meklēt pazīstamo. Meklēt – klausītāju tam ko saku. Jo ko es varētu runāt uz kaimiņu aiz vārtiem (studējošu, strādājošu, bagātu, jaunu) ko es varētu runāt uz pastnieku, uz veikala vadītāju, uz jauno pāri kas dzīvo augšstāvā un kam ir divi moderni mūz. instrumenti kas ir un nav klavieres – brīnišķīgas klavieres bez stīgām, ar elektrību. Un viņš pats spēlē no galvas līdzi plašu mūzikai, dzird visu (tomēr abām rokām tikai vienādus akordus…) un nevar lasīt notis. Notis ir jālasa ar acīm – neloģiski tas ir, ja viņš dzird tās ar ausīm. Tas ir itkā jāiet caur kādiem liekiem vārtiem un durvīm un gaiteņiem uz to – kas skan brīvā laukā!

12. okt. 1987. Thanksgiving day.

Iegāju kādā lielā mājā, nezināju ka tā kāda liela svēta iestāde ‘Centre-Saint-Marie’ un dabūju kreimenes – (maijpulkstenītes – lily of the walley – Maiglöchen) – muguet stādus! Pati matrona man tos izraka (tik cieta zeme ka lāpstiņa viņai bija salocījusies!) un šodien tos iestādīju – 3 vietās! Vajadzētu vēl daudz ‘ziemciešu’ ko piepildīt te pagalma stūri. Gribētu – vijolītes, sniegpulkstenītes, kumelītes – zemus stādiņus kas vienmēr paši pārziemotu. Būs vēl jāmeklē puķu veikalos.
Tā tad – es dabūju kreimenes – muguet!

13. okt. 1987. Otrdiena.

Saule. Sauss. Vēss.
Nosūtīju vēstuli Jūrmalam (Ineses karti Metamorfosis III).
Sapnī redzēju Jašu un Austru – puslīdz jaunus. Uzrāpāmies cits pēc cita (es pirmā) kādā milzīgā kalnā. Apspriedām – kā tik traku ceļu lai katru reizi kāpj? Tas ir – bez ceļa, brūkošs, ārkārtīgi augsts, stāvs kalns – tad līdzenums kur sēdējām liekas arī turpat māja. Redzēju arī (‘citā sapnī’) ke ceriņkrūmam bija saaugušas ļoti lielas, ļoti zaļas lapas. Un es teicu – O, to jau es gaidīju!

14. okt. Trešdiena.

Inese šodien brauc uz Toronto un būs prom līdz svētdienai. Man būtu tad jāuzraksta puslīdz izdomāts stāsts. Lasu Gida biogrāfiju – tur (viņa pirmos darbos) viss ir pilns ar dvēselēm un sapņiem. Šīs divi lietas gandrīz pavisam ir pazudušas no literatūras – mazākais netiek vārdā sauktas. Nu – sapņi vēl kādreiz pieminēti, tas ir īstie – nakts sapņi, bet ‘sapņošana vaļējām acīm’ ir out of use, out of fašien (kā raksta fation?). Pasts – vēl ‘nostopējies’, owful!!

Saule! Būs skaista rudens diena! Vārdu skaists arī daudz vairs nedrīkst lietot. Sauli vēl var. Bet – uzmanies!!
Pēcpusd. Inese aizbrauca (līdz svētdien vak. vai pirmdien vakar). Es aizbraucu ar viņu līdz St. Lorain un Rue Roy – atradu zivju veikalu – smird tā, ka tiešām bija grūti ieiet iekšā! Iekšā – tad pierod… Paņēmu žāv. makareli un nepilnu ½ mārc. žāv. zuša. Mājās to ēdu – un gandrīz nelabi kļuva – sāļš, veca nelaba garša, fū! Dzēru kafiju kamēr nomierinājos!
Nopirku rosebud jam – tā laba. 2 pac. (mazās, lielo nebija) Twining Earl Grey – tea. 2 green peppers – kopā $10.7. Rītu būs čeks, tas ir – iekasējams…
Inesei vēst. no Austras, Francijā, bijusi Abrenē – jūsmo! Kādēļ ne – ja nauda ir!

...Uzmeklēju to slaveno zivju veikalu. Sen man ieteica reiz aiziet – visu varot tur dabūt kas ūdenī dzīvo. Nebiju nekad tai stūrī bijusi. Ludis uzzīmēja ceļu karti, lai nemaldos. Nevarēju gan pateikt kurā ielas pusē veikals jāmeklē. Tur daudz citu labu veikalu blakus ielā. Dažā ieejot – nezini kurā pasaules malā atrodies – Vācijas ievārījumi, Skandināvijas, Dānijas sieri, skaties, redzi tikai visādu valstu vārdus uz precēm un brīnies.

Došu Tev Twining tēju – Earl Grey – tulkots tas vārds neizklausās neko interesants, bet tēja nemainās. Jā tēju dabūju un rožogu ievārījumu. Bet zivis. Nu jā iegriezos tanī ielā kur zivju veikals jāmeklē – atradu pēc smakas. Nekur nekad neko tik smirdīgu zivju smaku nebiju odusi. Tas pats jau būs – veikals atrasts, bet gandrīz bija bailes tālāk iekšā iet – manu elpu rauj ciet. Milzīga halle – jā viss ko var iedomāties. Žāvēts, jauns saldēts, svaigs ledū, konservēts stiklā, metālā, papē. Pie smakas pierod, var staigāt apkārt pārāk neciešot. Dzīvs, arī dzīvs kaut kas – austeres un jūras vēži. Kāds kungs lika savā plastikas somā tos, ar pinceti rāva ārā no tovera, tie kājas vien kustina. Man gandrīz būtu gribējies tos ņemt 5 dol. gabalā – bet reiz nu tur – to varētu atļauties, bet es domāju – vēži izlīdīs man no somas līdz tikšu mājās. Ludis aizveda līdz ielas stūrim un aizbrauca uz visu dienu – es paliku kājām vai ar autobusu. Tā – uz vēžiem tikai noskatījos. Austeres – kas zina vai tās īsti vairs dzīvas… Svaigās zivis gan ledos – bet es nezinu kādēļ, varbūt vispārējās smakas dēļ – nevarēju uzticēties.

Paņēmu žāvētas 2 makareles un gabalu žāv. zuša no nesaldētajiem izžāvējumiem.
Pārnācu māja izsalkusi un priecīga uz kārotu maltīti – zutis, žāvēts zutis – Labāk nepieminēt – tumšs, ciets, sāļš negaršīgs, briesmīgs, kā sedlu siksna būtu eļļā. Ēdu, lūkoju, domāju… nē, tam ar žāvētu zuti nekādas līdzības. Dzēru kafiju krūzi pēc krūzes līdz noskaloju nelabo sajūtu. Tad mazgāju šķīvi dakšiņas nažus, viss bija smakas pilns – un makereles – tās stāv vēl neaiztiktas ledusskapī. Ventiņ kungs, vecais Ventiņš, kā tas nožāvēja zušus – vai cilvēki beidzot ņems galu savā modernismā, īstenības imitācijā – ar ko viņi žāvē, kā viņi žāvē…

Tagad te – dzersim tēju. Šī vēl liekas laba – bet cik ilgi vairs – visas ir krāsu pilnas – uzlej ūdeni momentā tumši brūns…
Nē – tagad runāsim ko citu. Runāsim par dzīvi. Šīs nebūšanas, krāsotās lietas, bojāti zuši, galu galā tā jau nav dzīve. Ne vairs tagad – varbūt kādreiz tā bija daļa dzīves – zvejošana, žāvēšana, paegļu malka, alkšņu malka kas vēl viss pie krasta un upes malā – tad varbūt tā bija daļa dzīves. Varbūt pati dzīve.

15. okt.

Saule. Silts. Iestādīju 6 tulpes – vēl 2 jāstāda – šodien nopirku – 2 rozā. Vairāk nebija gribēju 3 kopā. Šīs iznāca (pēc raktās vietas – akmeņiem ierobežota) rindā, četrstūros : : : – neinteresanti kā zaldāti vai kāposti – bet tā nu tas iznāca. Varbūt gluži tā neizaugs un tā neizskatīsies. Gribētu vienu jasmīnkrūmu draugos ceriņkrūmam – bet kur to ņemt?
Vakars. Piezvanīju Dzidrai!!! (Nevarēju 3 reiz pareizi dabūt – nodiktēju to pašu operatorei – tūlīt dabūju? Kā tas tā varēja būt??)
Dzidrai one woman show 19. nov. jāsūta telegramma!!

Pazemība. Laipnība. Tolerance. Kas vēl viss no ziedu maigās jaunības! Gaišie ceļi. Labās domas. Lai zūd visas draudzības. Nu – varbūt kāda nevainīga lai paliek. Lai zūd visas labās atsauksmes, liktās cerības. Tās neko lielu nav līdzējušas. Vientulība, nabadzība, pamestība! Par to mazāk vairs nevar būt. „Samet grāvī visas rudzu puķes! Miers un beigta balle!” Citāts no laba brīža, no apgaismības. Esi vēl, karājies kādās labās saitēs un tas Tevi ir turējis sapītu. Rauj, lai trūkst tās.

Labi, labi ir just kā mūri, asfalts, gaiss, koku zari silst no Taviem soļiem. Pelēkā ielas akmenī kā maigā upē – gulst dzeltenas lapas, krājas un jaucas lēnā vējā kas kā mierinot kā palīdzot mirt tām, tās pārcilā pa brīžam un tās rotā, pelēko ielu, kā ar zeltu. Zeltu? Kas ir zelts krājēja glabātuvē, tik uz silta kakla zelts dzīvo un dzīvo rudens lapās uz ielas kur pāriet, iet un atnāk Tavi soļi. Meklē vēlreiz, plūc un sapin, vēl reiz rudzu puķes. Zied tās vasarā un ziemā, zied tās nežēlīgi zilas, spožas, dedzina to spožums, sit pie zemes. Liecies, liecies un tad atliecies, taisni atkal. Gaiss rītos sienās, jumtā, durvīs – kā mūžīgi klauvējot, prasot, stāstot tās ziņas dunoņa sitas krūtīs, tur nomodā.

16. okt. 1987.

Iestādīju vēl 2 (rozā!) tulpes. Visu laiku man liekas – ka mēs stādam par dziļi zemē. Bet – nezinu, nezinu kā?

17. okt. Sestdiena.

Un iet ārā, lai šie padebeši nes 
Turp, atpakaļ, pāri, apkārt
Varbūt mēs satiksimies mirklī
Pirms krītam smaguma rauti
Pie zemes. Ak arī vieglās lapas
Krīt straumēm zemes ceļos un
Zelts laistās, bet ko der zelts uz zemes
Tikai uz silta kakla uz krūtīm
Zelts kļūst zelts savās mājās.
Un iet ārā lai soļi nes
Varbūt mēs atkal satiekamies
Pirms krītam, satiekamies
Lai nekrītam.

Skats caur vārtiem kļuvis auksts, abstrakts, kaut gan lapas maigi dzeltenas klēpjiem krājās uz ietves pelēkā akmens, vējš sastumj tās gar sētmalu, izveido mazo ieliņu kā jūrmalu ar mazliet zāles zaļumu, tad zeltainu lēzenu, kā smilšu krastu uz pelēko asfaltu, pelēko jūru, šis nelielais laukumiņš ielas nu liels tik vientuļš kā jūra, kā okeāns.

Dzīve nu ir pārāk līdzīga Becketa rakstiem: „Neviens nenāk. Nekas nenotiek.”

Vai – apstājies pie loga. Pie lampas. Pie sienas. Atkal pie loga. Atkal pie lampas… Es – Pie durvīm. Pie klavierēm. Pie galda. Atkal pie durvīm, atkal pie klavierēm. Pie otra loga. Atkal pie durvīm.

Skatos uz debesīm. Uz koku. Uz ceriņkrūmu – uz puķi. Uz Dz. gleznu. u.tt.

18. okt. 1987.

Rudens vakars. Lāpu zeķes.
Rudens vakars. Aizmaldos
Rudens vakarā pie galda
Tur jaunās dienas vakara
Kur gaismas tumsām sedzas
Spēlējoties viļņos, bet
Straumes draudīgas plūst
Aiz logiem, mājā lampas dedzas
Glābjoties, glabājoties.
Te trešais gads
Nāk trešā ziema
Un sāku aizmaldīties
Rudens vakara maigās lamatās
Krītu no saules zemes aizejot.
Kur lai eju, palieku, kad
Atrauj prom tukšumā meklējot
Bijušo rudens vakarā.
Šīs maigās atmiņu spēles
Maldīgas žēlas pilnas
Apkārt sienas sapīdamas saites.

19. okt. pirmdiena

Pāri zelta lapām, pāri dzeltenām
Tavi soļi aiziet, Tavi soļi pārnāk
Pāri lapām vējā
Brīdis izbirst līdz
Līdzi zelta lapām, līdzi dzeltenām
Te zem soļiem vējā.

––––––––

Kad Tu dzīvo tā, no – nekā
Izņemot tomēr ēdienu un dzērienu –
Prieks un bēdas izrodās, arī no – nekā.
Te vientulībā nospiests līdz galam, te
Prieks sagrābj, uzmutuļo pāri malām!
O, Becket lielais, Tava kapa melnumā
Tu esi aizmirsis iespraust šīs
Mūžam uzdzirkstošas prieka lapas,
Līdz Tu dzīvo, līdz Tu kusties, līdz Tu ej...

20. okt.

Koki, zari dzīvie
Man tuva jūsu drebēšana
Rudens vējos.
Pie jums kavējos
Skumjās mierinoties,
Pie pieres jūsu stiprumu spiežot,
Jūsu ticīgās izdzīvošanas spējas
Mācoties, ņemot,
Sen pazītos rudens vējos.

Latv. avīze no 16. okt!!!! ar manu dzejoli – Tukšumam Tu izkliedz. Tas īsts personisks produkts tur saprasts un piemērots emigranta situācijai. Never mind!
Jau trešā diena istabā – ar klepu – coldu etc. Inese sazāļoja un paliek labāk – ‘pilnums’ krūtīs un kaklā un nezin kur visur, sāk zust!
Sāk lēnām līt! Tas labi! Viss bija ļoti sauss!
Plkst. ½ 6. Lietus vairs nelīst. Nav arī lijis neko daudz. Debess un zeme pilni dzeltenas gaismas – koks aiz vārtiem nometis vai visas lapas – ‘viņu’ ceļš dzeltenām straumēm, arī šaipus vārtiem sava straume, kaimiņa liellapainais jaunais kļavas krūms izraibinājis lapas – kā lielu zeltainu putu pilns un zemē to klēpjiem – zūdošs, zūdošs viss.
Tas dzejolis avīzē tomēr mazs mierinājums… Tik mazs… Un zelta gaismas piebrauc, bet tās nav – man…

21. okt. Trešdiena.

Piemācies, maigs diezgan (un vēss diezgan…) bet man jāsēž istabā, jācīnās ar slimību kas ievelkas – klepus, nogurums, pa brīžam karstumi, pa brīžam galvas sāpes. Labāk un sliktāk mainās visu laiku – spēlēt (atšifrēt Bacha fūgu) – par grūtu, nogurst, lasīt – ļoti gudras kritikas – arī nogurst. Tad – beidzot – garlaikošanās arī – kauj nost.
Visumā tomēr – nav jau tik ļauni – jāgaida kad pāries.
Jāiet gulēt un negribās gulēt, gribās vēl lasīt – bet nevar palasīt.

22. okt. 1987. Ceturt./23 okt. Piektdiena.

Pirmais slapjais (siltais!) sniegs. Uz mašīnu jumtiem uz lapu kaudzēm – balts.

Rudens krēslas stundas
Ar lietus pilieniem sīkiem
Ar maigām gaismām logos.
Toreiz mēs nācām mājās
No kartupeļu laukiem
Ar zemjainām rokām
Ar gurdumu soļos
Un laimīgu steigšanos
Uz mazgāšanos siltumu
Ēdienu un gaismu
Visiem kopā pie galda.
Tas labais zemes smagums
Paveikts lauks paša
Slieksnis un jumts
Zem kura visi soļi satek
Un balsis.
Nāk te lidmašīna pār jumtiem
Nāk savās mājās
Logi iedegas cits pēc cita
Mašīnas stājās
Un soļi satek mājās.
Rudens vakara stundas
Sniedzas naktī
Sniedzas degošu, kāri
Un izsalkuši salkst.
Cik maigas ir zelta gaismas
Logos, dažos, daudzos logos.

24. okt. Sestdiena.

Mēģinu sēdēt (pusguļus) krēslā visu dienu – jo tā šķiet mans bronchīts – (tas laikam viņš ir) kļūst rāmāks. Nu ir gan apnicis slaistīties istabās vien jau piekto, sesto (vai vēl ilgāk) dienu… „un nekas nenāk, nekas nenotiek” Nekas neuzrakstās!!

Rudens domas nāk no lapām krītot tām 
No vējiem saulainiem pie zemes vēsās 
Gaismās pajūk tas no soļiem taviem
Un tad plok kad soļi aiziet
Neatnākot, jo ir rudens.

25. okt. Svētd.

Līst. Vējš. Rudens. Šorīt jūtos mazliet labāk – cerība izveseļoties krēslā dziļi sēdot – labi vējos klausīties – egle purinās no visa spēka. Lietus lāses logā. Stiprs vējš! Klusums apkārt. Tikai vējš aiz loga.
Ir labi ja cilvēkam ir daudz ko darīt – tāda ko viņš ir spējīgs darīt – rakt, stādīt, ravēt, vākt, arī lāpīt, šūt, adīt vārīt, ievārīt – bet ja viņam ir jāvēlas uzrakstīt kaut ko tādu par ko viņš nezin – kādu, tad tas ir tik grūts darbs kuru nevar iesākt. Un kā tādu varētu padarīt?

Inese tikko izstādīja puķi krizantēmu – Garden Mum – ārā pie kāpnēm! Tas ir darbs ko var padarīt un cilvēks var just apmierinājumu. Un es iestādīju tulpes – jau vairāk kā nedēļa – 8 tulpes! Un kreimenes. Un krokusus. Un kopā ar Inesei mēs iestādījām ceriņkrūmu. Tie ir darbi kas padarīti un ar kuriem var darboties tālāk un dzīvot, priecāties, sadzīvot. Kaut ko uzrakstīt – aizsūtīt – tas ir drīzāk kā mēģināt izkalt kādu kapa akmeni kas kaut kur apsūnotu un kāds ‘rets ceļinieks’ kādreiz nejauši apstājies izlasītu: „Še guļ… Še guļ Fricis Bandenieks”. Nu, lai guļ vien. „Dievs dod saldu dusēšanu!”

„Vēstules negaidīsim” Pēteris bija teicis aizbraucot. Piebilstot – „nu izņemot ja kas svarīgs”.
Vēstules nepienāk un viņa negaida. Tomēr arvien tukšā vēstuļu kastīte iedzeļ kādu sāpi. Viņa vēstulēm nav jānāk. Te viņu lai vairs tās netraucē. Pēterim nav arī šīs viņas jaunās adreses. Tas viņai ienāk prātā, kad te, sevišķi pirmās dienās te, viņa jūt, ka ir gaidījusi vēstuļu kastītē kāda pārsteiguma. Labi ka tā nav. Jā, labi. Miers pamazām ieviešas. Atnāk kāda nenozīmīga drauga vai draudzenes — paziņu vēstules. Tās kaut ko aizpilda. Atalgo neapzināto gaidīšanu. Dažreiz pat kādi piedāvājumi pirkt kaut ko, kādi atgādinājumi pasūtīt no jauna kādu žurnālu. Tie sāk kļūt nozīmīgi, sāk ienest dzīvi paši, nav vairs kaut kā aizvietotāji. Vientulība tomēr nebeidzas. Varbūt tā tikai vēl solās. Sevišķi kamēr vēl viņai te nav jāiet darbā, nav darba, viņai ir solīts darbs, ir jāgaida. Labi ir dažu brīdi just šo bezdarbību zinot, ka tā tikai us kādu laiku tāda brīvība. Un nekas vēl nebrūk. Nav vērts pat uzsākt bezdarbnieka pabalstu.

26. okt. Pirmdiena.

Saule. Vēss. Vesel. labāka, bet ne laba.
Ja man negribās rakstīt to ko esmu sadomājusi – ko tad man gribās rakstīt? Jo – rakstīt man gribās. Man negribās rakstīt ar domu – ka tas jādrukā un tam tad jābūt – kam? Labam? Kaut kam? Man gribās atalgojumu par to kas jau rakstīts un rakstīts….
Gill atnāca. Devu kafiju sāku muldēt par Parīzi… Jo viņš brauks uz Parīzi pie Misheles. Viņš tagad gan ir atkopies pēc Misheles aizbraukšanas…

{Jau no sākuma viņa uzmanījās no kaimiņiem, lai nerastos kādas melu pilnas saistības. Uzsmaida, atsmaida, nesāk sarunas.
*****} [This intro does not belong here — probably for earlier story about neighbour — in September]

—-

Viņai jāveidojas prom no tās personas, kas viņa bija dažus pāris gadus mājīgā dzīvē ar P. Viņai ir it kā jāizveseļojas, jādabū atkal atpakaļ viņas atšķelta daļa… Nē, ne gluži tā. Jā, tomēr tā. Viņai jākļūst atkal personai, kas dzīvo viena tādēļ, ka vēlas. Lai nevienam kas viņu te no jauna iepazīs, nav iemesla jautāt, kādēļ viņa dzīvo viena? Viņai jāatgūst sevī aizstāvēšanās spēks pirms tam, ka kāds tai uzbruktu ar izjautāšanu. Kāds kaimiņš, jādomā tuvumā dzīvojošais, kāds kāpdams iekšā savā mašīnā viņu pie katras izdevības viņu uzrunā. Jautā, saka kaut ko draudzīgu. pieklājīgu.
Viņš ir liels, pilnīgs, jā krietni resns, labi ģērbts, kungs gados.
[Rest already dealt with in September]

Te – rudens sarkana lapa
Kā asins palīs,
Un otra – dzeltena saule, bet
Ziema būs gara
Viss būs tik tukši balts.

27. okt. Otrd.

Gaidīju ‘sprādzienu no slotas kāta’ – Sarmas iemīļots izteiciens. Tas sprādziens nāca, bet kas tur man, pat ja tas bija ar dūmiem. Tie tikai cigaretes dūmi.
Par, ar tādu virsrakstu būtu jāraksta kāds humors… Vakar es domāju – cita famīlija – liek kājas uz āru, par daudz uz āru. Šorīt redzu – tā nemaz nav. Solis taisns. Varbūt tas ir kaut kas priekš Ineses. Bet – šī vitāla dzīve te, šīs paražas, un prasības šī franču būšana, vai viņa to varētu celt? „Notiek šā un notiek tā, Jūlai par to nieks.”

28. okt. Trešd.

Kad ilgi tumst
Kad lēni diena grimst
Rudens vēsā maigumā
Vakara vējā logā.
Ilga gaidīšana vieno
Gūto ar zaudēto
Vieno ar nezināmo.
Senos dzimtenes dārzos
Vecas ābeles sedzas uz ziemas dusu.
Tās pie kurām tavi soļi stājās
Bet mājās valoda tā pati
Citi soļi
Šī svešā stunda ir tava.

Atsegas logi
Krēslas pelēkās sienās
Tie olas krāsā
Tad izmainās klāt spoži.
Nu tu nāksi drīz.

Vēstule no Dzidr. Sūtījums – 2 vāc. avīzes un Latvijas Māksl. žurnāls no Jūrmalas, Zviedrijā.

29. okt. Ceturt.

Saule nāk. (un klepus…) Bet – tic un ceri ka būs tas arī pāri, klepošana, tagad jau 2 ned. Neesmu bijusi ārā no mājas! Šķiet ir labāk kā vakar – un tas ceļ labsajūtu – jā tik ļoti es gribu dzīvot!
Inese (uz manu vēlēšanos pēc kaut kā ‘mīksta’) atnesa no veikala (ar citām grocerijām) man crab soop un kad viņa to gatavoja, maisīja – viņa bija jauka ar priecīgu mazu smaidu mīlīgām kustībām – kā ar mazu noslēpumainu spēli – tas bija labi!
Mans klepus ir (it kā!) mazāks, bet jūtos ‘izvārdzināts’. Kaut nu drīz varētu sākt iet ārā, dzīvot normāli. Ziema nāks ilgi ciešama.

30. okt. Piekt.

Vēstule no Gordona, kopā ar pārsūtīto (jaunāko) Laras Lapu, tanī Gorsvana vēst. ka man jāmaksā Lar. Lap. abon. par 4 gadiem – iznāk 52 dol. Tas tā var būt!

Septembris 1987 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena 1. sept. 1987.

Šodien es aizklāju durvju stiklus [left]… Ir lietains. Nekas neveicās. Kas var veikties, izņemot ka es ko rakstītu? Un – ko? Un – kamdēļ? Vajaga būt lielam. Vai vajaga?
Rubene – vakar atsūtīja apcerējumu par rakstn. nedēļu. Gudra sieviete! Atceras visus referātus un saprot. Man viss pa ausu galam aizgājis. Ne īsti dzirdēts ne īsti saprasts. Es uztveru (ko un cik es varu) kaut kā ar savām maņām bez īsti inteliģenta prāta, jo es tik maz uzmanīgi klausos un uzmanīgi ko uztveru. No dzejām – es patiesi ļoti maz dzirdēju tā, lai saprastu – es klausījos uztverot viņu personības tā sakot – bez vārdiem! Ha!

Trešdiena 2. sept.

Nosūtīju vēstuli Skaidrītei Rubenei. No viņas saņēmu aizvakar vēst + rakstus.
Kāds cilvēks šorīt ar ‘mērāmo ritenīti’ 2 reiz ienāca pagalmā un labi ilgi apskatīja sētu – mērīja visādus attālumus. Godīgi aiztaisīja vārtus.
Šodien avīzē – kāds nelaimes gadījiens bērniem spēlējoties brukusi veca mūra sēta, vai māja. Tāpat kā var gadīties te – neviens neliekas zinis ko bērni dara.
Un es nevaru necik labi paspēlēt (tomēr diezgan labi, diezgan labi) bet ceļš ir tukšs un neviens nenāk. Kaut gan – tur kāds gāja, tur kāds aizgāja.
Diena iet pēcpusdienā un bērnu vēkšķīgie brēcieni sāk tuvoties. Skolas stundas beigušās.
Vakar izārdītais otrs pagalms nokārtots, kāpnes no sētas noņemtas. Kāds no lielajiem tik daudz uzdrošinājies…
Inese brauc, brauc tālos ceļos garos ceļos! Laiks te pavēss, bet skaidrs, ar rudens apaļiem mākoņiem dažs no tiem kļūst smagāks.

Kaimiņos (aiz sētas) ievākušies jauni zeļļi. Viens nogriezis (tikko?) matus līdz ādai, kā kaunīgs noglauž pakausi, otrs drošinot pastumj to lai soļo ceļā līdz! Arī tiem ‘modernajiem’ tā tad ir mazliet kautrīgas bažas – vai ir labi? Vai ir kā vajaga? Ceļu gali biksēm izplēsti, ap kailu pauriņu pieri kāda bante, motociklets – ilgi jālabo līdz var sēsties virsū.
Paej no ceļa, ja tādu gadās satikt. Viss Dieva rokās prāts i mašīna.

3. sept. Ceturtdiena.

Saņēmu vēstuli no Ozoliņas, jūtoties nogurusi – piedzīvojusi 6. paaudzi! Agri visi precējušies, varbūt, un tūlīt taisījuši bērnus.
Izmazgāju, izkāru saulē veļu.
Kalniņas grāmata jau klāt – Laras izd.
Uz – lielceļa atkal. Varbūt tomēr vēlāk izkārtošu, pieradīs. Kaut jel saimnieks nāktu nestu te kravu prom lai te – ietaisītu tā, ka izskatās nopietnāk ‘privāts’.

Piektdiena 4 sept. 1987.

Lasu Laimas Kalniņas grāmatu – pirmais stāsts nemaz nepatika – arī citi šā un tā. Bet labi – ka viņa raksta brīvi, tā kā es sāku, kad nesāku domāt – ko tas izteic, vai tas ir skaidri, vai tam ir kāda vērtība?
Tagad īsajos ‘stāstiņos’ es it kā mazliet atļaujos brīvāk runāties. Jāturpina tā. Esmu sevi iegrožojusi daudzus gadus. Un nobijusies no šāda uzdevuma – un apklususi rakstīt.

Laima – pļāpā pēc patikas un tā ir viegli. Viņa ir inteliģenta un var tā darīt. Nu – man arī ir sava daļa no tā, ko es viņā redzu kā inteliģenci, kā visiem (un ne kā man) viņai ir vairāk iekrātas skaidras ziņas par lasīto etc. Man tādu maz – man viss lasītais pārstrādājas kādā jūtu un arī prāta vielā, kas nav formulēta, izteikta vārdos. Man atmiņa neuzglabā lasīto kā faktus, kā ko gatavu, bet kā ko – pārradāmu. Un es pārāk rokos pēc ‘pareizā’. It kā tāds būtu. Beidzot varbūt es sākšu atraisīties no tās rakstīšanas ‘tā kā lai viņi var saprast’…
Laimas raksti mani iedrošina rakstīšanai. Mans līdzšinējais darbs (ne varbūt no paša sākuma bet pēc grāmatas iznākšanas) ir bijis kā tāda stingra ‘skola’ kā mūziķim Bachs un etīdes – ja es tagad ļautos brīvi sev – varbūt būtu labi. Mazie stāsti tādi sāk nākt. So!!

Sestdiena 5. sept. 1987.

Inese laimīgi atbrauca, jau ap 6.30 vai tā apmēram – Uzbarojusies – bet tas viņai piestāv labi! Izskatās vesela un jaunāka kā kad bija tik vāja sejā arī. Laiks silts atkal, pat ļoti silts!
Un – bērni vairs nelec! Jau trešo dienu miers! Gandrīz neticami!
Un mans muļķa prāts dauzās apkārt un iedomājas neiedomājamas lietas. Bet lai! Un ko man vēl teikt. Lasu Laimas K. grāmatu un tā – ‘atbrīvo’ manu ‘domāšanu par rakstīšanu’.

Otrdiena 8. sept. 1987.

Melancholija, drūme, neziņa
Neprātība – strīdi ar dieviem.
Diena velkama smagi, negludi
Velkama neziņā cīņā ar neprātību
Smagi cīnoties neprātības vadībā
Diena gūta vai pazaudēta?
Dārgā labā diena
Saldrūgta, mērkta neprātā.

Diena raugās pretī no durvīm
No logiem no vārtiem ar dzelzi
No vārtiem ar zaļām lapām
Diena spoguļojas durvju stiklā
Daiļi greznotā gaidīšanā.

––––––––––––

Cik šodien skaudri sāp
Tas nebijušais nieks
Tas izdomātais prieks
Kā viegla atblāzma
No debess spogulī.
Cik skaudri sāp
Kad acis atverot tas dziest.
Ir jāsamaksā arī par to
Kas nav eksistējis.

Kas bija tas kas 3 reizes man prasīja ielu Des Erables? 3 reizes man, tas pats cilvēks pāris dienās un 2 reizes – uz Des Erables stūra.
Kā varēja būt tāda sagadīšanās? Un viņa skats un viņa balss – out of ordinary – ja ne daimonisks! I will never know.
Es domāju – ka mani brīdina palikt mājā – Des Erables ielā.
Vai tagad ir dabīgs šis miers? Kur visi tie trakie bērni ir palikuši?

10.{9} trešdiena sept. 1987.

Šodien apzāģē manu koku aiz loga – viss līkstošais zaru krāšņums (uz kura zīmējās manas egles siluets), ko es naktīs atstāju neaizsegtā logā – ir zudis. Citāds, vēss zīmējums. Un šai pašā laikā apzāģē, apcērp arī manu jūtu izaugumu. Pamazām jāklausa pārmaiņām, kam kā iznīcināšanai, kas nav bijis un ir bijis. Dzīve rit tālāk. Eji tālāk. Apcirptais koks augs lielāks un lielāks, augstāk un augstāk cels zarus. Augstāk, ne zemāk. Uz debesīm… Uz skaistajām siltajām un arī ledainajām, tukšajām debesīm. Dzīvo ar vējiem.
Ak, ko Jūs zināt, labā sabiedrība! Ko Jūs zināt no tā kas ir nebūdams.

10. ceturtdiena. 1987.

Migla ārā un migla manī. 
Zaudējuma smagums un
Neiznīcināmas iekāres smagums
Heart has its reasons
Vai tas ir tas?
Kā upe domas viļņo pret vārtiem
Pret aizliegumu kas ir tikpat
Izdomāts kā atvēlējums
Manis te nav kur esmu
Izplūstu no sevis ar visu spēku
Vai esmu elektrisku un psichisku
(Stichisku?) spēku vilnis?
Vai esmu noslēpies oktopuss
Nespējīgs tik tālu aizsniegt?

Vakars. Inese (ar Jim or whats his name) uz izstādes atklāšanu.
Es te – sērojos! It kā nevaru saprast Inesi. It kā nemāku dzīvot ar viņu, viņa itkā traucēta no tā, kāda esmu etc. – Un nekā – nedaru rakstos.
Dzidra piezvanīja! Lai braucu. Un es te apraudājos – vai varu braukt? Vai visiem tā būtu labi? Kā Inesei? Varbūt labāk vienai kādu laiku, šo ziemu, gadu. Kā es to varu zināt?

11. sept.

Izoperē man illūzijas. Smagi. Tās ataug ik brīdi kā ļauns augonis un jāgriež vēl un vēl.
Pēdējos pāris mēnešos, vai pat pēd. vienā mēnesī, ir izaugusi maigi starojoša pasaule. Dzīvoklis, dārzs, pilsēta, savrupība, miers, laime. Maigi blāzmīga maza pasaule, kā skatuve, kurā risinās, ieaug paša dzīve, ieplūst kā caurspīdīgs ezera ūdens, sāk nest Tavus kuģus. Pasaule nāk pie Tevis, pieder Tev, Tu dzīvo ar to vairāk un vairāk ik dienas.
(Un tad – Nē vēl ne). Un aizbraukšana kas šķita laime un dzīve, vairs nav tas, tā ir satumsusi, laime un dzīve ir ienākusi, apstājusies te.
Un tad – tā ir jāatdod. Jāsaprot ka tās nav bijis. Jāsaprot, bet to var vēl redzēt, tā vēl turpina pulsēt, ataust gaismās, būt.
Tā jāaizliedz. Jāiet prom. Un tas kas aicināja un solīja ir aptumsis. Kur iet? Kā iet? Kā aiziet?
Aizvērt vārtus kādai mazai, savai pasaulei, kā jau daudz reiz. Kā jau daudz, daudz reiz.
Šķiet stājos, varbūt pat metos ceļos, tā priekšā – kas to izlemj, un protestēju un prasu – kādēļ?
„Tādēļ, ka Tu esi dzīvs. Tu dzīvo, tādēļ.”
Vai to tas teica? Liekas – es dzirdēju. Un vai es vēl varētu ko teikt, iebilst, protestēt?
Tādēļ, ka Tu esi dzīvs.
Tomēr?

„Pacel vāku paskaties:
Še guļ Fricis Bandinieks –
Dies dod saldu dusēšan’...
Tais’ nu atkal vāku ciet!”

Mīlēju šo teicienu sen, bet nezināju ka tas ir radīts lielākiem notikumiem, kā ar Frici Bandinieku vien – Jeb – vai nē? Fricis Bandinieks ir tas – tas viss, kas atkārtojas, kas mirst un mirst. Un Tu vari pacelt vāku, paskatīties uz viņu, jo Tu – esi dzīvs.
Tu dzīvo tālāk. Un Tu vari taisīt vāku ciet, Tev jātaisa vāks ciet.

Pie otrām durvīm, pie viņas dzīvokļa parādes durvīm gandrīz apstājās darbā iedams tas otrs, pārlaida uzmanīgu skatu viņas logam, – vai nepamanīs viņu, varēs stāties, smaidīt, sveicināt. Varbūt pat ievilkt garāku sarunu.

Bet viņa slēpās. Viņa nevarēja ciest šo vīru. Varbūt ja viņš būtu sācis citādi – dabīgi, smalkjūtīgi, neuzbāzīgi, varbūt viņš nebūtu nonācis šai galīgā nežēlastībā. Pašā sākumā, dzirdot viņa dažus vārdus, kā apsveikumu, kad viņa te ieradās, viņš viņai bija šķitis pat mazliet simpātisks – tāds mazliet tukls, solīds, labs, dzīvi izpratējs kungs, varbūt pat labas dzīves pazinējs, turīgs kungs. Tāds viņai būtu derējis. Bet viņš uzkrita, lipa kā piķis. Viņa slēpās no tā. Viņa sāka dzīvot vairāk dzīvokļa otrā pusē, lielajā baltajā virtuvē blakām dzīvojamai istabai, kas bija gaiša ar lielu logu, ar stikla durvīm uz sētu, uz vārtiem, uz šauru klusu eju gar citu māju sētas puses dzīvi – garāžām, dārziņu sētām, tālu līdz ielai, uz kuru rītos aizbrauca mašīnas no garāžām, aizgāja cilvēki no dārziņu vārtiņiem un līdz vakaram, kad īsā brīdī tie atgriezās un aizvēra garāžu durvis, aiztaisīja vārtiņus, pazuda un atstāja skatu brīvu, šauro eju mierīgu līdz ielai, mainīgu tikai dienas un vakara gaismās. Labā pusē ejai bija baznīca, bet to aizsedza kāda blakus dzīvokļa garāžas celtne. Tikai koku zarus no baznīcas apstādījumiem varēja redzēt gar tās sienu gaisā šūpodamies pār eju uz ielu. Un labā pusē tālāk, ko kaimiņu garāža nenosedza, aiz tā dārziņa sētas varēja redzēt baznīcas sienu, tālāk atkal māju sētas puses, pagalmu puses sievas veļas auklus krustu šķērsu augstu un zemu un veļa mierīgi plivinājās visur, visam pāri. Cilvēku dzīve.

Bet viņas dzīvokļa durvīm pretī bija viņas pagalma vārti, augsti dzelzs tīkla vārti, ko ielas bērni spēlēdamies šad tad pabīdīja vaļā un vakaros tad viņa gāja tos aizvērt lai naktī ārā paskatoties būtu tīkams miers.
Un aiz šiem vārtiem, turpat

Kad viss ir pāri, izlemts un atņemts, nāk vēl kāds brīdis kad atļauj pakavēties zaudētajā. Nāk kāda izdevība, kāda diena, kas paver vēl visu piedzīvoto daiļumu, liek to ņemt, skatīt. Savādi šis nieks ir bijis tik skaists. Kāda grāmata te runā par miesu un dvēseli, kā divām atsevišķām – pretējām lietām. Vai tās ir tik pretējas? Cienīgais un necienīgais? Nē, tā nav!

Un šinī piedzīvotā niekā, daiļums ir lijis kā mūzika, redzēts, justs, esošs savā neesamībā, (vai tāpēc tik daiļš?) vai tā ir dvēseles vien daļa kas te vizuļo, spoguļojās, vai ķermenis neprastu ņemt, vai acis kas ņem, nav ķermeņa daļa, vai tās ir miesa vai dvēsele? Vai tie neaug, nedzīvo tikai kopā, kā viņu esence var būt pretēja? Vecs ticējums cilvēku sabiedrības dzīves ērtības dēļ pieņemts, kā daudz kas. Kā godīgums neatplēst citu vēstules etc.
Brīdis ļauts skatīties pēcpusd. gaismās (tādas pus saules pus mākoņu gaismās) uz tālruņu staba koka, uz sētām, vārtiem, loga atspīdumā, pelēkā zeltā…

Sestdiena 12. sept. 1987.

Doma ka būtu jābrauc uz Austr. atkal – jāatstāj kaut kas iedzīvots – ir smaga. Un – es nezinu kā tas iespaido Ineses dzīvi. Ja es nebūtu nemaz te sākusi dzīvot – viņa varbūt būtu izkārtojusies savādāk. Un tāpat tagad – vai labāk kad viņa kādu laiku brīva no manis te apkārt – vai tas ir tikai traucējums – jo ‘kādu laiku’ un tad, tad atkal?
Varbūt – lai esmu prom, galu galā – es jau nebūšu te mūžīgi, lai viņa vairāk jūt un iekārtojas uz to – kad es vairs nekad nebūšu ne par kavēkli ne par ko labu.

Savādi – tas lielais prieks, būt Austrālijā – ir kaut kā apsīcis, apklusis. Kaut kas te bija beidzot apdzīvots silts, labs. Lai arī – tas nav īstenība, tomēr – šis pagalms – miers tagad apkārt. Un Austrālija? Atkal visas piezīmes, grāmatas, iedzīvotais garīgais – atkal jāpārstāda un ‘kā uz plosta’ – tas atkal ne uz palikšanu, ne uz dzīvošanu. Bet atkal neaizmirsti – ‘cik ilgi tu vispār kur taisies vairs dzīvot?’ Vai varēs vēl no Austrālijas kaut ko atrast izvilkt savai rakstīšanai? Kādu – tēmu? To nekad nevar zināt. Pārmaiņa atdzīvina.

Līst. Maigi, lēni līst, sētā rodas peļķes un lietus plunčojas viņās, līst, ūdens plikšķ, murmina. Rudens sākas. Aizmigšana. Ilga gulēšana. Arī ciešanas, salšana, izdzīvot cīņa. Tagad vēl tikai rudens sākuma maigs lietus, vēl silts, vēl augšana.

13. sept. 1987.

Vakar bijām ar Inesi uz kādu lielu izstādi, briesmīgas lietas viņi taisa – šausmīgas krāsas, šausmīgi temati milzīgi apmēri.
Kādu laiku es domāju – vai tiešām esmu tāda muļķe ka nezinu cik dzīve ir briesmīga un sēžu te savā labā mierā un priecājos! Tālāk visās telpās nebija gluži tik traki, bet – visumā – terrible!

Jā – man nesāp – kad citi nogāžas lidmašīnā – man pat asara nobirst – bet es mierīgi dzīvoju tālāk un priecājos par kādu gaismas spēli uz vārtu koka vai lapas, vai lasu grāmatu, vai saņemu vēstuli – vai ilgojos lielā nemierā bet tam nav šo sarkano krāsu, šo bezizejas eju, šo norauto locekļu. Un man nesāp – ja Āfrikā cits citu kauj. Es esmu ‘glābusi savu ādu’ jau no tā laika, kad atstājām Ķikuru māju (naktī, vakarā, es atskatījos, apstājos – „vai es Tevi vēl reiz redzēšu?” Nebija atbildes, man bija jāsteidzas prom, pēc citiem, kas jau bija prom). Es zinu, ka miljoniem cilvēki ir labāka dzīve kā man – pilis, mašīnas, mīļākie. Miljoni var atļauties nezin ko. Es tos neskaužu, man nesāp, ka man tā nav.

Man ir labi, man ir ļoti labi ar to kas man ir – samērā laba veselība, ļoti mīļi bērni un ziņkārīgs gars, dzīves prieks. Zināms – es nīkstu pēc kaut kā vairāk – pēc sexa – mīlas! Bet es nezinu – kāda tā varētu būt, es nezinu, kā to varētu paņemt, dabūt. Es dzīvoju no niecīgākās mīlas atblāzmas, no absolūtiem sīkumiem un no illūzijām. Un tam visam nav to sarkano, asins krāsu, to bezizejas eju. Man ļoti, man ārkārtīgi negribās mirt, bet es nemokos nāves bailēs. Zināms modernā dzīve rada šausmīgas nāves. Un atsevišķi, vienkārši cilvēki arī tās rada, bet dzīvi nevar zaudēt, dzīve nav jāsamaitā bailēs.
Jā šī izstāde manī radīja bailes no dzīves! Tā mani īsti sabaidīja. Tādas bailes varētu likt – ņemt koku rokās un skriet ielā to ap galvu vicinot un sitot.

Tā jau daži dara. Iet – šauj pūlī. Vai viņi ir bijuši tādā izstādē? Kas viņiem ir darīts lai viņi tā sāktu darīt? Es to koku neņemšu un neskriešu ielā. Es neticu tam – ko es izstādē redzēju. Cilvēki – arī mākslā – bļauj un kauc, žēlojas un draud – vai miers nelīdzētu vairāk? Balti melnā tīrā francūža istabā, ar baltām un melnām mucām, ar tīru keramikas parteru, ar tīrām franču karoga krāsām pie sienām – ko tā teica? Es nezinu. Es vēl nezinu. Nevaru teikt ka es tanī gribētu palikt un atpūsties, būt. Bet istabā ar sarkan klišejām es pat ieiet negribēju. Un arī sarkanā, tīri sarkano paneļu istaba – ko tā teica? Tā bija tik intensīva, ka to arī bija grūti panest. Un melni pelēkā, šķautņainā istaba? – Nejauka! Un violetā ‘glezna’, kas pagājušā reizē nebija tik tumša gaismā – šoreiz man ņirbēja ar ‘rakstu’ sevī un visapkārt – un tur arī nevarēja palikt – plēsa galvu pušu.
Tā tad kur?
Pie tā kara vīra vai policista ‘nāvē’? Tā izraisīja žēlabas, ne īsti šausmas. Ar ‘žēlabām’ ir jādzīvo jau katra diena.

[continuation of previous]: 

Jaunā dzīvokļa ielas pusē, tā teikt pie parādes durvīm pa kreisi blakus dzīvoklī mita kāds ļoti jauns pāris, kurus gandrīz nekad nemanīja – tie abi strādāja, rītos aizgāja un vakaros atnāca reizē un klusi pazuda aiz savām durvīm. Jādomā — laimīgi. Gandrīz vienīgais cilvēks, kas ierunājās, kad viņa savas dzīv. durvis slēdza ciet vai vaļā, bija blakus mājā (liekas blakus mājā) dzīvojošais vīrietis, paresns, solīds kungs, šķita ar labām, lai varbūt vecmodīgām manierēm, viņš sveicināja pēkšņi, kaut kur savā balkonā sēdot, nepamanīts, sveicināja kā apturēt gribēdams un apjautājās, kā viņa jūtas jaunajā vietā.

Viņai nebija prāts uz runāšanu, viņa atbildēja laipni bet īsi un aizvēra durvis, vai aizgāja ielā sargājot savrupību. Viņas dzīvoklim bija te retā priekšrocība — sava garāža. Bet viņa savu mazo t.v. lietoja reti. Pilsētā bija ērta satiksme ar publiskajiem transporta līdzekļiem, autobusa piestātne turpat uz ielas stūra, apakšzemes dzelzceļš mazliet tālāk, viegli sasniedzams pēc pāris piestātnēm ar autobusu. Abiem derīga tā pati karte.

Kādu dienu solīdais kaimiņš zvanīja pie viņas durvīm — viss smaidīgs — atvainojās, esot iebraucis savu mašīnu viņas garāžas ceļā. Iela esot pilna, nekur piebraukt. Vai viņš varot brīdi atstāt mašīnu viņas ceļā?
Jā — viņš to varēja.
Viņš pateicās. Par daudz vai jūsmīgs, viņa gaidīja, lai drīz aizvērtu durvis, viņa vēl nebija iedzīvojusies jaunajā vietā, lai sāktu pazīšanos. Svešums un svešie vēl traucēja.

Svešā paradums piebraukt savu mašīnu pie viņas garāžas durvīm sāka atkārtoties. Viņa laipnība pieņēmās, viņš spiedās aiz durvīm iekšā kādu soli neaicināts, pateikdamies tvēra pēc viņas rokas, runāja, skūpstīja roku. Pirmo reizi viņa gandrīz noticēja viņa labajām manierēm, nākošās reizēs viņa tikko pavēra durvis, lai viņš nedabūtu satvert viņas roku, tā manieres nebija tīkamas. Viņš bija uzbāzīgs savā maskētā veidā. Dažreiz ir grūti tādām protestēt. It kā tās pārprotot. Viņai bija jāturas laipnai, viņai te bija jādzīvo. Lai pieklājīgi tiktu no viņa vaļā, viņa teica, lai lieto iebrauktuvi, viņa savu mašīnu ir aizdevusi prom, mēnešiem to nelietos. Tas bija taisnība.

Viņš bija sajūsmā. Viņš gribētu viņai maksāt, atdarīt. Viņš vēlējās to vest kaut kur vakariņās, viņš zinot ļoti labu restorānu. Jau dusmās iekaisdama un mazliet īsi — viņa atrunājās, to atvairīja. Tikusi no tā laipnības vaļā, viņa ātri aizslēdza durvis. Tas bija nepatīkami. Tas bija nejauki sviest laipnībā ietērptu uzbāzību atpakaļ, itkā neatmaskotu, lai gan tā bija atmaskota. Viņa sargājās būt pie loga, kad manīja viņu piebraucam garāžas priekšā.

Lai viņš lieto to iebrauktuvi. Iela patiesi bija pieblīvēta mašīnām. Bet viņa maksāja par savu garāžu. Viņa to nedomāja izīrēt. Kādu dienu viņš atkal bija pie durvīm, kad viņa atvēra tās zvanam. Viņš turēja sainīti, nē, gandrīz neiesaiņotu — kādu kārbu, kā no skaistuma kopšanas loga. Viņš spiedās tuvu, deva dāvanu — ja viņa atvairot iet vakariņās, viņš teicis, ka grib tai maksāt par viņas laipnību, viņai jāņemot tad maza dāvana.

Tas bija briesmīgi — sūtīt viņu ielā atpakaļ, no durvīm prom ar visu sainīti, izrādīt nelaipnību, kaimiņienes pāri ielai sēdēja savās durvīs — Viņa atvairījās, atrunājās, tas viņai neko nemaksājot, ka viņa mašīna tur stāv — “O, Jūs esat tik laipna, tik laipna. Jūs esat…” un viņš sniedza viņai roku, skūpstīja roku un liecās ar muti pie viņas sejas — viņa atvairījās asi, gandrīz kliedza, “Es tā nevēlos, es tā negribu. Ne tā. Dzirdiet!” Tad izbīdīja viņu aiz durvīm atkal mierīgāk, laipnāk, it kā noklusināt asumu — kaimiņienes dēļ pāri ielai, un arī viņa paša dēl — viņa nedrīkstēja sanaidoties, paturēja rokā tā devumu — viņas vārdi bija bijuši pietiekami, tā atgrūšana pietiekami nelaipna, lai viņš saprastu. Tā devums bija jāpatur — kaut kāda izlīdzinājuma dēļ. Viņa jutās galīgi pazemota, kad aizcirta durvis. Nometa smaržas pudeli vannas istabas plauktā. Dārga smarža — slavena marka.
Briesmīgs, pretīgs, uzbāzīgs cilvēks.

 

14. sept. Pirmdiena.

Pēc 3 lietus dienām – atkal saule un vējš, bet vēl samērā silts (19-20°).
Vēstule no Laimas Kalniņas – tāda, gandrīz nekad, vai reti saņemta vēstule – no gudra cilvēka. Liekas bez glaimiem, ar izpratni, ar interesi par ‘manu pasauli’, man tā liekas un tas ir patīkami. Izkaplēju pagalmu – ļoti piekusu, biju arī – Provigo – šopīt, naktī ne visai labi gulēju – domāju par Inesi – kā viņa jūtas? Viņai izlauzās nepacietīgs asums – es viņu traucēju tur adāmās adatas prasot, kad it kā kārtoja savas lietas, patiesi es neiegāju pēc tām adatām – bet pati nezinu pēc kā – pēc tuvības, pēc kādas vārda izmaiņas bet Inesei nav laika. Un es domāju – kā viņai īsti dzīvē tagad ir? Kā viņa jūtas, ko gaida, ko cerē etc. Un darbs jāsāk, jau sākts, jāvelk, jādara, jāiet, jādomā.
Man arī savs darbs būtu jādara un jādomā – bet man tik briesmīgi vajaga domu izmaiņas un mīlestības, kādas tuvības.
Laimas Kalniņas vēstule mazliet silda! Ja var ticēt viņas vārdiem – (un ir taču jātic??) viņa ‘ņem manu pasauli’ (manu rakstīšanu) nopietni, viņa redz kaut ko tanī – viņa saka – ka svešu interesantu zemi ‘izbraukājis’ pēc katras dzejas izlasīšanas. Tas labi. Kas vēl tā to būtu lasījis?

Trešdiena, 16. sept. 1987.

„Sagāz grāvī visas rudzu puķes! 
Štrunts – un beigta balle!
         Tas ir viss.”    E. Ķikure ļaudoniski runājot.

Ed. Freimanis (tas pļāpīgais) atsūtījis savu grāmatu – ‘Draudzības pils’. 13 dol. maksā ragā. Varot gan izmainīt pret manu grāmatu – bet man tādas nav te vairs. Ja tās K+S vēstules viņam nav – to varētu. Viņš saka – pēdējo grām. tā tad it kā – citas tam būtu.

Tas pretojas un sprakst kā
Virvē vijams zars
Tas sāp un sūrst un
Žēlojas un prasa
Un kalkulē un lēš vai tam
Šī netaisnība kaut kā atmaksāta?
Varbūt ka nav tik smagi krāpts?
Un to ko guvis galdā met kā
Sīknaudu ko pārskaitījis bieži
Glabājis, salasījis no zemes cēlis
Pret cik to izmainīt tas gribētu
Ja kādu, un kādu vērtību tam dotu?
Un kādas, kādas tās īsti kāro tas?
Neziņā tas nolaiž rokas,
Pār savu sīknaudu tās liek
Ak, kā lai zinām cik mums kuram tiek
Bet šķiet – tās lielās dāvanas
Garam vien, garām iet.

–––––––-

Gaiss pilns laimes
Laiks taisās uz lietu
Silts rudens vēl saudzē
Īstenība – illūzija/kas īsts kas neīsts viss viens
Gars laimīgs kad ķermenis necieš
Viss kopā siets, viss viens
Un dzīvais nāvei netic.

––––––––

Atspīdums loga stiklā
Kā smiltīm ūdenī gleznots
Ar saules ievizēšanas
Uz mūriem uz koka sētām
Kāpnēm, stabiem, vārtiem
Šaurai sētas puses ejai
Maigi atvizot stiklā
Kā ūdenī smiltī viss gleznots
Silts, rāms, mierīgs
Dzīvīgā pulsā
Kā mūzika, daiļi vārīgs
Netverami, neesošs vārīgs
Kā maza skatuve rādās
Slēpta, tomēr dota.

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

{New notebook}

Oh, as I was young and easy
In the mercy of his means
Time held green and dying
Though I sang in my chains
Like the sea.           Dylan Thomas
Rāmi kad ar lietu
Pērkons pastaigā
Līdzi viņam ietu
Tālu pasaulē.          Kārlis Skalbe

Côtes-du-Rhone
Medoc
Pomerol
Saint Emilion

1987.g. 17. septembris.

Saule. Rīts. Miers. Sāku jaunu piezīmju klāstu. Dziļā mierā, ‘kā tramplīnā pirms noleciena’.

Durvju stikla atspīdumā
Visa mana šīs dienas laime
O, liela, daiļa
Pār jumtiem ielā nolijusi.
Raugos un raugos
Durvju stikla atspīdumā
Kā ūdenī, kā gleznā.

Milan Kundera stāsta par Svēto Sīmani (savā grāmatā ‘The Farewell Party’) kā tas stāvējis uz staba (kolonnas gala) tuksnesī līdz sava mūža beigām un – jutis saistību ar visu pasauli, visiem cilvēkiem. Mēs esot – viņam līdzīgi! Taisnība! Es esmu tāds svētais Sīmanis savā vientulības stabā un izmetu pa vārdam pasaulē un gaidu pēc pasaules atsaukšanās. Par apbrīna kāri to tur sauc. Varbūt tā. Bet es labprāt kāptu nost no staba…

Lapas te jaunas un tīras, baltas, un es baidos tās izniekot ar tukšiem vārdiem. Bet vēlāk – vēlāk par to nedomā un ir kāda vajadzība runāt ārā visu tukšo, visu nenozīmīgo dienas norisi. Bet – vai tā ir nenozīmīga? Tas ir viss – kas ir, šī iešana, staigāšana, pirkšana, sīka, maza, raiba būšana. Tā ir – dzīves dzīvošana. Vai nav? Tā ir. Kas cits? Lielie izcilie momenti? Pašradītie? Izdomātie? Durvju stiklā ir maza vesela pasaule, ļoti delikāti skaista, moderna kompozīcija un klasiska maigā pulējumā. Un tās saturs, galvenais, visa iemesls? Īstenība tomēr ir tā dzīves norise. O, Dante, Dante.

Vakars. Jaunā grāmata ko saņēmu – E. Freimaņa ‘Draudzības Pils’ – laikam man galīgi nepatiks. Pāris l.p.p. izlasīju.
Šodien uz trotuāra kāds man tīši brauca virsū. Gribēja – baidīt? Šai zemē ir pretīgas lietas – tas ir – cilvēki. Daži vien tādi var samaitāt prieku te dzīvot.
Skatos savā durvju stikla gleznā, tā paglābj – no kā? No – īstenības?

18. sept. 1987.

Pašķirstu, palasu John Bergera grāmatu ‘And our faces, my heart, brief as photos’. Tur viss šķiet caurspīdīgs, plūstošs, kā manā ūdens – stikla gleznā. Jālasa uzmanīgi.
Kad dienas uzdevums ārā izstaigāts ir labi skatīties kā debesīs sāk uzpeldēt smagāks mākonis. Tāds maigs, pelēcīgs, ne pārāk draudīgs ar maigu vēju lejā zaros, ar siltumu.

Svētdiena, 20. sept. 1987.

Domāju, domāju – man laikam tomēr jābrauc tagad drīz uz Austrāliju. Dzidra gaida – tagad. Es vēl varu uzņemties ceļu. Reiz vēl gribu tur būt. Vajadzētu palikt – un dzīvot, sadzīvot, īsti sadzīvot, iztaisīt dzīvi ar Inesi. Bet – varbūt viņai būtu labi padzīvot vienai, nāktu biežāk te viņas draugi, kaut kā būtu arī mierīgāka dzīve kad te viena viņa būtu. Pa vasaru vienai man bija labi. Tā tad – jāsāk taisīties.

[Continuation]:

Viņa vairāk sāka uzturēties, dzīvot dzīvokļa otrā pusē – ēdamistabā, kas bija arī virtuve, liela, gaiša, ar logu sienā vienā pusē uz sētu, uz vairāku māju pagalmu ar stikla durvīm otrā sienā — uz sētu, uz veselu rindu, augstu un zemu, pilsētas māju aizmugures skatu — šauru eju gar garāžām, gar maziem sētas puses dārziņiem, pāri ar tālām veļas auklām, ar veļas un visādu drānu gabaliem, kas šūpojās visam pāri krāsaini pret debesīm, mākoņiem, māju sienām, sētām, ar vēju, sauli, ēnām.

Šai viņas ēdamistabai bija dulbultdurvis, kad bija vēss, viņa atvēra tikai tās vienas — un ārs spoguļojas maigās krāsās, kustīgs kā ezera ūdenī, sienas, logi, stabi, sētas tur saplūda dīvainās kompozīcijās, arvien citos krāsu toņos, arvien manīdamies kā ūdens, kā stikla gleznā. Šīs gleznas daiļums rādījās jo pievilcīgs jo mainījās ik mirkli līdzi katrai viņas kustībai, kad viņa sēdēja pret durvīm, pie galda, lasīja vai strādāja, nāca un gāja. Apsēdās, pacēla acis un aizmirsās krāsu un veidu spēlē durvju stikla atspīdumā. Stikls nebija visai gluds, tas atspīdumā radīja kustīgus viļņus, tas arī bija sadalīts četrās rūtīs, radot vairāk dažādības atspīduma kompozīcijā.

Viņa mīlēja šo savādo ūdens līmeņa līdzīgo gleznu. Pilsētas no sētas puses vienmuļo skatu, kas vērtās dažādību bagātā, smalkā daudzveidībā no dienas gaismām. No tā vai bija rīta, pusdienas, vai vakara saule, vai bija mākoņi, vai bija viss pelēks, apmācies.

Staigājot telpā, gatavojot ēdienu, st[..]dot grāmatas un klājot galdu, viņa varēja pamest acis uz āru tieši, redzēt to caur stiklu, vai pilnīgi atvērtās durvīs visu reālu, tad apzēžoties pie galda un paceļot acis — redzēt to atspīdumā.

Inese piecēlās un es parunāju ar viņu, un beidzot atklāju – ka viņa grib lai es palieku te! Un tad man nav tagad jābrauc – jo man daudz kas te jādara, un man gribās te dzīvot ar rudeni, ja es zinu, ka Inesi netraucēju! Tad – es tagad te palieku un – mēģināšu dzīvot cik ‘happily’ varu un strādāšu – cik varu! Jāraksta Dzidrai – lai viņa kārtojas ar saviem boarderiem uz ilgāku palikšanu un lai negaida tagad mani.
Priecīgi un skumji reizē! Priecīgi – te beidzot ‘justies kā mājās’ un skumji, ka ilgāk neredzēšu Dzidru un nestaigāšu pa Sidneju. Bet es atmiņā zinu ‘katru akmentiņu’ tur!

Nevarēšu būt pie Tevis
Kā cerēju, domāju, jau
Prom tikšanās priekā
Šī vieta šķita tukša, nepanesama.
Tagad, te paliekot
Atsacīšanās sāpes
Gulstas pār šo vietu kā
Nepārvarama neiespējamība – dzīve!
Dzīve noklājas pār šo vietu atkal
Un tā kļūst apgarota
Iekārojama, liela,
Ejama lēnām, apdomīgi
Izsmeļot to visu, ņemot to visu.

Agrā bērnībā mēs dzīvojam (jūtam, atminam) bez vārdiem. „Once lived in seamless experience of wordlessness,” saka John Berger.
Es domāju (manā pieredzē) mīlestībā arī mēs (es?) dzīvojam bezvārdu pieredzē, bezvārdu pasaulē. Tik grūti ir saprast aptuvenu izteiksmi vārdos tam ko jūt. O, mēs runājam, mēs runājam, bet… Un ne tikai mīlestībā (iemīlēšanās stāvoklī) bet arī daudzos citos dziļos dzīves apzināšanās momentos, mēs dzīvojam bez vārdiem, grūti meklējam pēc tiem, ja gribam ‘fixed’ izjust to. Un kā ar tiem kas nedzīvo ar vārdiem? Jo savrupāk, vientuļāk kāds dzīvo, jo vairāk tas dzīvo bezvārdu dzīvē, pieredzē. O, tālāk Bergers arī saka – ka dzīvojis pusgadusimtu apmēram tā, ar „poetrijas kreklu uz pleciem (uz muguras)” līdz „bezvārdos saticis ‘you’! ‘We met.’”
Jau trešo reizi es pieskrienu pie durvīm, kad nekāds troksnis mani nav brīdinājis. Tā tad kas? Tas būs neiespējami tagad! Kā?

Nebeidzamo vēlmju lauki
Illūziju straumes
Tur palikt visa līdz krist
Tur segties zūdot.

Nevienam nedaru pāri ar to
Ja tam iesaku nākšanu
Kā mūziku dzirdu, klausos
Vējš, saule, ēnas dejo
Mirdz logā, plūst, rotā
Glezno kā ezera spogulī dienu.
Vai lai acis aizsienu
Vai es zogu, ja Tavu attēlu
Tur tveru tik mirkli
Tad sienas, un sētas, durvis un vārti
Kā dārgumus glabāju saudzēju.

21. sept. Pirmdiena.

Vakar sāpīgas lietas cilāšana ar Nels. grām. Inese raksta ‘aptidīžam’. Ko lai palīdzu? Tā lieta ievelkas tik ilgi. Inese – cieš. Un kā lai viņai palīdzu? – atnāca veselīga un laba izskata. Tagad badojas – bojā nervus un izskatu. Bet – es nedrīkstu pīkstēt ne vārda. Un neviens tur nevarētu palīdzēt – ‘tievuma trakums’ ko sievietes pašas sev ir uzlikušas kā krustu, vīri apveļas, atpūšas, sievas mirst. O, Renoir, kaut Tu atkal nāktu!
Visi impulsi ir dabīgi, vai – saprotami tas ir pieņemami – dr. John Sassall no Jo. Bergera stāstījuma.
Vēstule no Arones un no Rubenes.
Rubene saka ka L. Kalniņas grāmatā daži stāsti varētu izpalikt, ka ir nesaprotamas vietas un galā ne pie kā liela nenonāk. Tas ir ko es domāju – tāda liela dižošanās par sīkumiem, kas beidzot ‘atklājas’. Labi – ka jēdzu redzēt ko cita kritika acs arī redz. Rubene saka – viņai ir ritms bet – un.tt. Nezinu īsti – kā viņa to domā – valodā, teikumu plūdumā, vai vielas kārtojumā. Tur viņai ir tiešām ‘ritms’, atkārtojas kā viļņi nākdami – bet to nav bagāti, kļūst ātri vien garlaicīgi.

22. sept. Otrdiena.

Vēstule no Grīnbergiem Kalamazoo. Un es Lācis kdzei neesmu aizrakstījusi… Beidzot tas jāizdara.

Laika dāvātas stundas
Laika prom ņemtas stundas
Mirkļu dārgā kavēšanās
Šo dienu (illūziju?) gaismās
Kas maigi spoguļodamies līst
Krāsodamies glāstās
Gaidot Tavu parādīšanos
Ienākšanu kā skatuvē
Kā kādā dievu vestā spēlē
Tu atver vārtus un aizver
Tu kavējies īsu mūžīgo brīdi, tad ej.
Tavu soļu ritma šūpas
Ielas akmeņos ieplūst
Visu dienu paliek
Ar sauli, ar lietu ar vēju
Ar lapām klādamies dzīvo.
Tu nākdams līdz vakarā atver vārtus
Kavējies brīdi –
Noguldi nakts mieram logus
Un sienas, visu piepildīdams
Kā ezeru ar dzīvu sapni.

Muldi un muldi!

Tas ir kā bērns, kā piens
Bez vārdu tas dzīvo
Tas smags un viegls
Saldamies, segdamies lido.

23. sept. Trešdiena 1987.

Nosūtīju vēstuli (Ineses ‘Strauta Akm.’ Karti) – Sandra sievai. Vai viņu sauca Ruta??
[Right: Sandra Lācis, Jaša’s brother, and wife, USA]

Ietaisīju etiķī mazās sēnītes. Saule atnāk. Man nav jābendē sevi ar mūžīgiem pārmetumiem – ka nerakstu neko lielu! Un – vai man jāizgrūž atkal visa nauda – grāmatai? Nav tas jādara!
Freimaņa grāmata – brāķis. Pat Laimas Kalniņas gr. – nopelta ne tikai no manis! Un Zariņa kundze teica – „Jūs jau labi rakstiet – bet Laima Kalniņa, Laima Kalniņa gan raksta!!” Un Laima Kalniņa ir godalgota. Bet par to pašu grāmatu Rub. saka – „varēja dažus grāmatā nelikt. Cerēsim nākošo grām. labāku…” Kam man plēsties! Jau tagad vienu (otru) dzeju grāmatu taisa par milzu naudu! Jāsūta ja kas ir – žurnāliem. Varbūt šis tas jāabonē – lai var zināt kas kur notiek, sacensības etc.

„Mana tauta. Domāt par manu tautu? Tu prasi? Kaut kur viņa ir. Daudz – visur! Viņa ir vai nu veca gada ballē, vai jauna gada ballē, vai Posporac.{?} ballē, vai zušu ballē vai…”
„Ko nu ballējies, visa tauta tur nav.”
„Nu tad vēl ir vai nu dziesmu svētkos, vai kultūras svētkos, vai bērnu svētkos vai…”
„Nu tik daudz tanīs svētkos arī nav.”
„Tad ir vai nu jaunatnes dienās, vai rakstnieku dienās, vai Vanagu dienās vai…”
„Tu atkal pārspīlē…”
„Nu tad teātra festivālos…”
„Redzi vairāk to festivālu nevari arī atcerēties…”
„Nu tad apkūlībās, sadraudzības vakaros, dzimšanas, vārda dienās, jubilejās, vīna siera vakaros. To es Tev varu apgalvot – mājās neviena nav.”
„Ko Tu žēlojies. Ej Tu arī kaut kur uz kaut ko, tur Tu satiksi – tautu.”
„Es nevaru iet. Man kaut kas jāgudro, jāsaraksta, par atmiņām atskaņās ko likt uz notīm, ko lasīt atklāšanā par to kā mēs ciešam, kā mums sāp, kā neviens mums nedzird, tik tāli lai skan, lieli lai skan, zini jau – tikai operas zālē, citur nav akustikas…”
„Tu esi galīgi samaitāts. Tu visu uztver tikai pa ausu galam. Tev vairs nav Tuva ne tautas sirds ne tautas dvēsele. Piesūcies svešu domu, ne vairs tikuma ne uzvešanās. Vai Tu maz vairs māki ačkupu dancot. Būtu aizgājis uz… uz kādu latviešu sarīkojumu….”

24. sept. 1987. Ceturt.

Rīts. Tukšs. Skumjš. Nemierīgs. Pamests. Pie prāta nenācis.
Skaisti ir it kā atskatīties, it kā paskatīties gaisā un tad viegli sākt skriet it kā no lietus bēgot, it kā no laimes bēgot. Un viss tas jāpamet!… Jo tas nav bijis. Bet kas nav bijis ir tomēr bijis, pat Sarma to zināja.
Kā lai es eksistēju” kā lai es dzīvoju? Ne tā – kā man būtu jādzīvo. Un ne tā kā es gribētu dzīvot.
Nosūtīju vēstuli Silkalnam – par grāmatu klubu etc.
‘Visi impulsi ir dabīgi, pieņemami’. Dakterim jā. Citam dažreiz tie var būt ļoti nepieņemami.

25. sept. 1987. Piektdiena.

Izjūtu zaudējuma darbību kā rūsu lēnām kas saēd. Kā salna. Zieds kļūst tumšs. Saule, vējš to vēl šūpo.
Nosūtīju vēstuli Laimai Kalniņai.

26. sept. 1987.

Saraujies mazumā
Savus tuvākos kaktus
Sauc labā vārdā – varbūt –
Par mājām
Lēnām sedzies ar lēnām stundām
Nekliedz
Sumini pie sevis
Mēģini visur un nekur neapstāties.

Nopirku kurpes – dārgas diezgan, bet ne tik ļoti skaistas. Ziema nāk – jāskatās uz ko praktisku un tādu lai var kaut cik ērti staigāt.
Vēss. Gāju ar ziemas jaku. Un tagad vētra un tumst no lietus mākoņa. Skaisti vējā lokās zari. Sāk arī līt. Labi ka izgāju no rīta!

Sērīgi, skumīgi –
Patiesību nepieņemu ar mieru.
„Rage, rage...”

Uz sārta sadegot
Raudzīties zūdošā dienā.

27. sept. 1987.

Vārti tukši, pamesti, sveši, kā nebijuši
Neviens tur nav nācis, klauvējis.
Zvēri, meža kaķi, plēsīgi lūši
Tur skrējuši, lēkuši uzlgūnot, postīt
Ostīt, kost kārodami aklā priekā.
Viņu pēdu izmītā zeme cieta
Naida ušņu piesēta.
Ar kādu mīlestību, mana sēta,
Lai Tev tuvojos, Tevī eju?
Ko skarbā vējā lai sēju?
Saule nāk katru rītu savus starus klāt
Pār visu, pār postīto, lauzto.
Izraudāties nav liegts.

Mājas pārvaldis atdevis viņai viņas jaunā dzīvokļa atslēgas atvadījās. Viņa aizslēdza durvis un aizāķēja drošības ķēdi. Tad apdomājās un to atāķēja – bija vēl diena. Ja viņa izies sētā pa otrām durvīm un tās vēja sviestas aizcirtīsies – viņa netiks atpakaļ savā jaunajā dzīvoklī. Bija jāpierod pie visa sākumā. Svešā pilsētā, jaunā vietā, šī būs viņas pašas mazā pasaule. Jāsāk atkal viss no gala. Šai dienā, šai stundā. Grūt. Bet vieglāk kā vakar.

28 sept. 1987 pirmdiena

Zvirgzds,
Neizskalojas un
Nevēršas pērlē.
Akmens
Sirdī nav tam vieta
Bet tur tas iegulst
Klusumu nesdams līdz,
Noslogodams.

Divas divstāv mājas. Ar mazāk nevar – pilsētā, laukos, ziemai, vasarai sava. O, citiem vēl vairāk, mums tikai 2 apbūves laukumi dārzu rajonā. Daudz darba, kopšanas, labošanas, daudz izdevumu. Ozoli, liepas saaugušas, ātri nozūd nepaspēja ne tējai ziedus salasīt.

Mūsu zemes rūķis, rokās kā kurmis, bet zied ar viss un bērni apgādāti. Ko var iebilst? Pasaule, skaista, laba pasaule. Mūžs tur ielikts. Patiesi — ne akmentiņš nevarētu būt citādi. Viss jānes uz savām rokām. Tad brīdi var to nolikt, atvilkt elpu, apskatīties. Bet tad — sirds sāp. Ir grūti. Nav kā vajaga. Sāk pietrūkst spēku. Tur viena sēta jāuzceļ, tur vārti jāceļ ārā, jāliek dzelzs vārti. Kā Liepiņiem. Tiem visos apakšlogos restes un režģi. Tagad jau dienas laikā tev iekāpj un iznes. Labi ja pašu atstāj dzīvu. Nav kā agrāk. Cik tālu tā ies? Labāk nedomāt. Labāk jāiemaisa sētas krāsa.
—-
Un atkal es stāvu un skatos, kā… plūst kas?
—-
Un nejauši viņas acis uztvēra kādu kustību loga stiklā, mašīnas metālu pazibam, tas bija kā varas pilns vilnis, kas rauj dziļumā — viņa apgriezās, bēga, apstājās, palika dzīvokļa vidū, savā jaunajā viesistabā, dzīvojamā istabā. Palika tur, diendienā ierakās grāmatās. Tas bija ceļš, kas kādreiz bijs šķitis ka tas vedīs pie cilvēkiem, tagad tas aizveda prom. Viņa bija atmācījusies iet pie cilvēkiem. Viņa gribēja par daudz no tiem, bija atdevusi no sevis par daudz jau tiem. Viņai nebija vairs drosmes, nebija uzticības vairs pašai saviem spēku un labas gribas krājumiem.
Viņa palika sava dzīvokļa, savas mājas (jo tā bija viņas vienīgā vieta pasaulē sava) vidū kā koks. Viņa auga augšup tukšos griestos. Tukšos no dzīvajiem. Dzīvie staigāja ielās. Aizbrauca ielās.
——–
Un iela, mūri, vārti, logi, ārs un telpa iekšā, sienas, durvis, viss ir pilna līdz malām, plūst, virmo. Pilns kā? Dzīvības. Pilns dzīves. Tā līst pretī, pāri, līst uz rokām. Gaiss, ēnas, gaismas kustās, mainās. Gaida. Eksistē. Cilvēki pāriet. Baloži nolaižas. Baloži nolaižas savā veidā, ar atpakaļ, augšup sakļautiem spārniem. Tad viss ir pāri. Viss mazliet sastingst. Bet vēl nav tukšs. Vēl paliek, gaida līdz nākošai reizei. Ar mazu sāpi piemircis.

Jaunās (dārgās!!!) kurpes pagaidām – owful! Lauž kāju, lauž soli – nezin kā ar tām iet?! Bet – lielas diezgan – ceru, ka iestaigāšu.

29 sept. 1987.

Vakar salīmēju ‘atmiņas par latv. rakstniekiem’ – atradu vēl avīzē kādu rakstu par Kalamazoo – kur ‘kas labs’ uzrakstīts arī par mani. Kas to rakstījis?
Un kritika (laba ļoti protams) par U. Ģermaņa jauno grāmatu – ar 10 stāstiem – humors, asprātības etc. par mums pašiem, ne par ‘nezināmu cilvēku’, kā es sāku rakstīt, dzīvojot svešiniekos. Nepazīstu savējos. Ko es varētu rakstīt par Freijiem? Varbūt ‘kaut ko’ par kavalieriem. Par Freijiem tomēr – par Daci, par Anneli. Par Daci varētu – ja es ko zinātu.

Vēstule no Jūrmala’s – kaut kā nesirsnīga, auksta, staigā pār visu kā uz koka kājām – gandrīz ne vārda par Latviju tāda, kas aizskārtu ‘sirdi un atmiņu’. Rija brīvdabas muzejā nodedzināta, pažēlojas par to, Vecrīga tiek labi atjaunota un uzkopta. Labi, bet Jūrmalas stāstījumā neredz ainas, apkārtni, vidi – nevar ieiet, redzēt, būt tur – viņa stāstījumā. Savādi – viņš taču gleznotājs, kādēļ nevar – ‘uzgleznot’ savu stāstījumu. Jeb – es neredzu, prasu nezin ko?? – Nu jā – es nedzīvoju ar cilvēkiem, es dzīvoju ar lietām, ar tukšu laika plūdumu tā gada maiņās un ar savām illūzijām. Bet manī, kā plūstošā mierīgā straumē, šad un tad dzīvi atspoguļojas apkārtējā cilvēku un pasaules dzīve, bet ar tām savām īpatnībām – kam citu acīs maza nozīme.

John Berger (in Picasso)
„Success is simultaneously desired and feared. On one hand it promises the means to survive, and go on working, on the other it threatens corruption.”

Tad viņa staigāja pa savām 3 istabām. Ielas pusē tūlīt pie āra durvīm pa labi viņas darba istaba kas arī guļamist. Ne visai liela, bet logs liels, ļoti liels un koki ielā augsti sazarojuši slēpj viņas logu, slēpj mājas logus. Ielā zem tiem, mašīnas slīd klusi. Ielai vairāk līdzības ar upi kā lielpilsētas ielu. Šī bija dzīvojamo māju iela, satiksme tikai uz vienu pusi. Augšējās loga rūtīs 2 lieli krāsainu stiklu ornamenti, kā milzu lotosa ziedi.

Tālāk daži soļi pa gaiteni ved viesistabā, un telpā, kas būs viņas gaišs dīvāns, garens, ovāls, tējas galdiņš, klavieres, grāmatas, daudz grāmatu. Tās vēl jāizsaiņo. Un gleznas. Sienas vienmēr jāatbīda prom ar dažām, labām gleznām, lai tās nespiež, neuzmācās.

Tālāk virtuve — ēdamistaba. Liela, kreisā pusē sienā gaišs logs, pretī stikla durvis uz sētu. Tur vārti, augsti, dzelzs vārti kā [..] tīkls, aiz tā lielpilsētas māju sētas pusē, pelēkas garāžu sienas, sētas, vārti, stabi. Šaura aile prom līdz otrai satiksmes ielai. Kāds koka zars vēdinās no augšas gar mūriem, gar baznīcas aizmugures mūriem. Mazliet kails viss, kā sastumdīts, bezkrāsains. Tikai gaismas līst no jumtu un debesu plankumiem.

30 sept. 1987.

Pa mirklim
Kad debess uzsmaida
Prāts noskaidrojās
Sejs atsmaida mākoņu vizmai
Ātrāks ritms iesitas solī –
Es eju, es varu iet!

 Es varu domāt tikai par šo dienu. Un – šai dienā nekā nav. Sveša pilsēta. Tukšums, aizliegums. Nē, es neesmu viena. Citi ir tādi pat neziņā stāvētāji, stīvi gājēji, domās stīvi, neziņā sastinguši, bet man viņu nevajaga ne viņiem manis. Dažreiz debesis uzsmaida, uz mirkli prāts noskaidrojās, ātrāks ritms iesitas soļos – es eju, es varu iet. Iet iekšā kādā sirreālista gleznā kur viss ir skaidrs, tīrs, tukšs tāls līdz horizontam, varbūt kaut kur tikai kāds mētelis pakārts kāda cepure. Kur tas ir? Jeb varbūt apsēsties pie Picasso kad viņš zīmē pērtiķi un daiļo sievieti, vecais nelaimīgais muļķis. Ko viņš bēdājās, viņam ir uzticīgā ___________. Uzticības nevienam nevajaga. Tikai varbūt tam, kuru patreiz sit neuzticība.

Es varu domāt tikai par šo dienu. Tā ir tukša svešā pilsētā. Nevaru piespiesties un atvērt savas atmiņu somas, savu smago bagāžu, cilāt to atkal. Daudz kas vēl nepārcilāts. Bet kam man pūlēties, mocīties to labā, kas pārskries, pārrāpos tam kā mīlīgi vaguliņi, snaicīsies pāri kā raibi, pūkaini lepni kāpuri. Tomēr, tomēr – dēļ kāda mīlīga vaguliņa… Nē. Es varu domāt tikai par šo dienu. Iziet tukšā pilsētā.
Debess uzsmaida un tas ir kā malduguns maigais solījums, var sākt iet ātrāk, iet un iet.

Un es eju un redzu: …„Lūk, viena roze zied!” Zied balta, mazliet applukusi, jau vairāk kā nedēļu tur. Zied un zied viena pati rudens dārzā. „Kam gribi ziedēt laukā, zied manā sirsniņā.” Tu, puķīt’ daiļā, jaukā!

Sirsniņā tā varētu ziedēt. Lai tā tur zied. Bet ja tā iemetas galvā, tad ir bēdīgi. Rozi nevar izārstēt. Neviens dakteris nekā nevar darīt. Jāiet pie pūšļotāja.

Tā te ir – brīvā domāšana. Mēs dzīvojam brīvībā. „Love is free and booze is cheap” raksta bērni ar krītu uz ietnes pie skolas durvīm. Lai raksta, ir vārda, un runas brīvība, un ja vēl saprot humoru dzīve ir laba. Ja kāds sāk uztraukties par nākotni, kāda būs tam visam nākotne?… Kam? Nākotne pati zinās ko un kā?

Tūlīt būs pasta streiks un mēs nevarēsim sazināties. Streiks gatavojas jau ilgi kā lietus sausā siena laikā: būs, nebūs, būs! Bet nu ir tas klāt. Tikai – pieteikušies 50 000 cilvēki pasta cirkulācijas turpināšanai! Tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku darba gribētāji par nieka santīmiem, vai arī bez tiem, tikai lietas labā. Tā tad varbūt mēs varēsim sazināties, ar Jums ‘tur apakšā’. Viņi te domā ka Jūs esat apakšā zem viņu kājām, zem zaļajiem wall to wall. Kā Jūs domājat? Domāt ir brīv visādi, domu brīvība ir arī tur kur citu brīvību ir mazāk. Labi ka pasaulei ir kaut kas kopīgs.

Augusts 1987 (Ķikure/Kikure)

1. augusts 1987. Sestdiena.

Vējš dzedrs, silta saule.
Vakar (ar piespiešanos!) sāku pārrakstīt par Upeslejām – nekā labi neveicās. Šorīt – redzu – tās lapas jau agrāk ir pārrakstītas. Tikai – jāturpina – un tik liela apātija – nevaru domāt, nevaru piespiesties. Vakaros – galvas sāpes, gandrīz ikdienas, sākot no ļoti karstā laika.

Šīs dienas avīzē ziņas par Edmontonas katastrofu – tornādo – 30 jau zināmi beigti, simtiem ievainotu – mājas, ceļi, mašīnas – samaltas drazās! Briesmīgi. Labi, ka zinu, ka Inese ir šodien un rītu – Banffā, nebrauc uz to pusi, nav bijusi tur tuvumā.
Gribētu kaut kur iet, vai lai kāds nāk un gribētu lai absolūti neviens mani netraucē! Kā tā var būt? Mani traucē tas, ka kādreiz nāks tas augšas cilvēks ar tām notīm.

Grieze griež, tik klusi, ka mulsinošā tikko notverama skaņa sajaucas, zūd un atrodas naktī kas ir pilna kā jūra, plūst ausīs. Būtu jāiet jāatrod, jādabū tas ko griezes balss runā, bet kaut kas – viss tur ciet – aiz dārza ir pļava un āboliņa lauki un tīrumi, meži, viss ir pielijis rasas, tumsas, miglas. Aiz dārza ir rasaina pļava, ir rasains ceļš, mežs. Cilvēku nav, cilvēki visi guļ, suns varbūt ieriesies, cilvēki guļ arī kaimiņos. Šī ir tik vientuļa māja dienā vai naktī nevarētu nekur satikt to par ko dzird griezes balsī. Ir jāstāv dārzā līdz migla un tumsa kļūst necaurredzami bieza. Vienmēr esi ieslēgts kaut kur citur kā gribētu būt. Nē – ne gluži tā – nezini jau kur gribētu būt. Tikai griezes balss mulsina. Varbūt sola. Dzīve solās būt. Ir jāatraisās. Jāiet gulēt. Visi guļ.

3. augusts pirmd.

Otra vēstule no Jūrmala, izrakst. 1 dienu vēlāk kā es izsūtīju savu vēst. un grām – tā tad rakstījis tikai otru vēst. nav atbildi manu saņēmis. Mazliet līst. Silts. Mazliet rakstu. Grūtākais ir atrast kur kurais metiņš ir izmētāts. Tādēļ būtu vajadzīgs atklāts ‘katalogs’ – failes.

4. aug. 1987.

Silts, sutīgs. Vēl – var izturēt, būšot ļoti karsts.
Gāju iepirkties (kā parasti) un bija viegli iet! Un debesis – ļoti ikdienišķas bija skaistas ar izjauktām mākoņu strēlēm virs pilsētas garlaicīgiem mūriem! Bij labi to redzēt, kaut ko – atminēties. Ko? Grūt pateikt. Tādas pat debesis citreiz kādreiz.

Gandrīz pirmā diena, kad jūtu ka esmu beidzot atkal kaut kā nostabilizējusies – puslīdz pasargāta no laika apstākļu un cilvēku traucējumiem.
Katru dienu kādu nieku padaru rakstīšanā, mazāk gluži ko jaunu, bet izlietot pusgatavu.
Šodien īsu (isstāstu) ‘Pastāvēs kas nemainīsies’ – bēdīgs joks, var teikt.

Pag. nedēļu man izniekoja – traucēja tas, ka es tam augšstāva cilvēkam tik ‘ļoti gādīgi’ uznesu tās notis! Es gandrīz tur nevarēju parunāt no kāda iekšēja satraukuma, ka es daru kaut ko it kā romantisku jūtu dēļ – bet zināju arī ka tas nav tā – tikai tā jūsma, ka kāds varētu spēlēt – kādam varētu palīdzēt – lai viņš tiek pie tā ko grib, ko varbūt arī – var, un tas ir jauns cilvēks, vienkāršs cilvēks, kurā ‘deg šī mākslas liesma’. Un tad es domāju viņš nāks un nesīs tās notis atpakaļ drīz – un man vēl būs it kā neērti – bet labi ir – ka viņš nenāca tūlīt – un tagad es vairs nejutīšos tāda ‘stupid’.

Tā – sīkumi mani traucē. Tad bija tas karstums – tas nu ‘nosita’ katru darbu spēju. Tad bija jāraksta tās daudzās vēstules un jāsūta grāmatas.
Nu beidzot ir it kā no visa tā miers. Jā – es arī izdarīju daudz tomēr tam pa vidu – izlasot vecās dien. grāmatas – tur 2 raksti varētu iznākt (tikai daudz darba!) no Vaucluse laika un no Mayfieldas laika.

Galds ir nokrauts līdz malām – un man jārakājas un jāmeklē, kur tas atzīmēts (izsvaidīts) ko gribēju turpināt, kas iesākts. Upesleju apraksti. Vēl tikai pieķeros pie mazām lietām. Bet labi arī tas. Redzu – ka patreiz ko daru tam ir mazliet derīga forma – īsi un ne par ‘romantisku’, tas ir – neizplūst un apdomāt ko ielikt, ko izteikt, atmest ‘savas lielās jūtas’, kas ir garas kāda pārdzīvojuma ātri pēc tā – tam pat varbūt ‘jāizraksta’ lai – tad to garumu atmestu. Redzu to pie iecerētā un sāktā stāsta par mazo pianistu – tas ir – tas pianists būs tikai stāsta fons, sākums. Jāizvij tā – ka viens iet, otrs nāk – un tas ir dabīgi un ātri un krāšņi. Mazais pianists kļūst aizmirsts, nogrimst kaimiņa atrašanā.
Vienmēr no rītiem – bail ķerties klāt. Bet jāsāk – tad dažreiz risinās O.K.

5. aug.

Vēsāks, skaidrs gaiss.
Dzidra piezvanīja!! Saka lai braucu kad vien gribu!! Viņa domā ka tos 5000 kas būtu jāizdod braucot šurp – varētu lietot arī tam ka biežāk piezvana šurp, un atlaiž kādu borderi, kad es būšu tur! Es brauktu! Gandrīz uz palikšanu Austrālijā – ja tikai man nebūtu otrs bērns, kas grib palikt te! Ja viņai te būtu ‘dzīves draugs’ – bet viņa ir viena – un lai varbūt – es traucēju vairāk kā labu daru – tomēr – kaut kā viņai vajaga ‘famīliju’ – kā tas gan ir ar to Nelsonu [right]? Vai viņš varētu palikt visu laiku? Kaut kas tik vien – cik no viņa ir tagad? Draugi viņi ir. Inesei viņš vienīgais tuvais.

Šodien neesmu nekā rakstījusi. Šodien te iedzina mietus, tas ir iecementēja dzelzs stieņus drāšu sētas turēšanai. Šodien ievēroju drāšu sētu ap skolas laukumu – ja tik biezu, stipru drāšu sētu te liks – tad tas būs gan kaut kas labs! Vai viens no sētas cēlējiem bija tas, kas strādāja Metro? Laikam nē. Varbūt jā. Tievāks izskatījās. Nevarēju atcerēties kur ‘it kā redzēts’? Varbūt tomēr cits. Labs izskats.
Ziņotājā – labs raksts no J. Mazuta.

6. august. Ceturtd.

Tukša diena. Naktī pamodos ar ļoti asām galvas sāpēm labā pusē tikai, virs acs. Domāju – acs, vai kas pagalam. Dzēru tableti, sulu, ūdeni. Awful. Aizmigu beidzot. No rīta sāpe skraidīja šur tur galvā, pat kaklā, aizmugurē. Beidzot atkal – O.K. Tas laikam laiks – mans ķermenis cīnās ar visām laika maiņām. Bet šoreiz bij nejauki.


Inese piezvanīja. Labi ejot, kā parasti. Vēlu vakarā kāds pieaugušais te gāja (ne bērni, kas iet visu laiku) es biju aizdomīga – kas tas? Labs vai ļauns? Bet nepavēru durvju aizkaru – vajadzēja.

[Photos: Inese with Japanese guest artist, Hideho Tanaka, Banff]



Nosūtīju Jūrm. Mazutim vēstuli. + AL lapu.

Tu iešūpojies dienas gaismās te
Ar mierpilna spēka varu
Kas veda mani Tev iet līdz
Pieņemot svešumu
Ar drošu grāciju.
Tu vērti ikdienu svētkos
Stipros kā ikdiena.

–––––––––-

Sāku padoties
Vientulība mani izģērbj un
Liek atzīties izsalkumā.

7. augusts, piektdiena 1987.

Vienā ziņā es – prasu tik maz un gribu ar to lielīties un prasīt. Otrā ziņā es prasu daudz un saņemu daudz. Un baidos vai tur ir kāds slepens balanss starp šīm lietām un man nav jāprasa vairāk, bet es prasu, ja arī apklusinu savu prasīšanu. Vai man liks badoties līdz beigām? Mācīs tā visu laiku dzīvot no niekiem? Un ka es zinu piepildīt dienu ar ēnu no dzīves, un ka šī ēna ir liela un iekrāso laiku. Cilvēks ienāca pagalmā kas man šķita ievērojams, tādēļ ka esmu badā? Varbūt ne gluži. Es izvēlos, es nebeidzu izvēlēties, manī kaut kas izvēlās – Gordons teica – nevajaga beigt izvēlēties – nevar beigt, šī izvēle nav padota prātam ne apdomam. Es domāju, ka šis cilvēks pagalmā gāja daiļi, ka tas piepildīja tukšo gaisu, ka tas ieveidoja īsu, bet īstu dzīves attēlu. Un man dažās dienās ir kāds miers, piepildījums – es apstājos un minu – kad, kas ir ienācis? Atceros – šis nieks, dzīves ēna, dzīves atspulgs kādā svešā cilvēka stāvā īsu brīdi pagalmā. Bet es to saprotu tikai tad – kad tā vairs tur nav. Es nepazīstu, nē pazīstu, es nesaprotu momenta prasību pēc aktivitātes. Šo dzīves likumu.

Izgāju staigāt bez vajadzības ko pirkt – tā tad – uz parku. Tur kāds bāls, sēd taisni kā tēls, vājš, baro baložus, vienu balodi – tas laižas uz viņa rokas tikko tas roku paceļ – izskatās gluži ‘svēti’. Resnas sievas ar bērniem iet garām – skatās nopriecājas. Resnie, muskuļainie vingrie un jaunie – laukumos aiz drāšu tīklu sētām skrien, skrien, ķer sit, atsit kādu bumbu bumbiņu, stāv, gaida, uzmana – sit, skrien, skrien!

Citi tenisa laukumos. Vecie un kāds kas ļoti klibs – lēnām staigā pa parku ceļiem, pasēd solos. Vāveres, baloži, zvirbuļi.
Manai acij – skaistākie koki, uz tumšām augstām, spēcīgām galotnēm virmo sudrabainas lapas vēja pūsmās, virmo visu laiku, kā ezeri, kā jūras.

Mans stāsts (pastāsts viņi raksta) ‘Pa sirdsveidīgo lodziņu’ – manai pašas kritikai – labs, kompakts, katrs teikums vēsta un ir iekšā kā ķieģelis sienā, mazliet negaidītā, mazliet humora un dzīves īstenība, kāda tā ir. Tas ir Gordona portrets, zīmēts pēc viņa, tikai latviskoti vārdi.
Krauļa romāna fragments otrā av. numurā – arī labs, viņam laba valoda, saturs – ne garlaicīgs, romāna (vecmodīga romāna) stilam O.K. Kāds mans stils? Vecmodīgs?

Sēta [right] uzcelta! Ātri un laikam labi! Tagad liekas – it kā pamests no visiem – tad te mazākais cilvēki + bērni gāja garām. Bet kad aiztaisīs vārtus (tagad pat pievērt nevar, tur vēl lūžņu kaudze) tad – jutīs mazākais ka tā – ir mūsu telpa. Galda tur vajadzētu un sēdekļu un varbūt kādas ‘games’ ierīkot – kādas O – tur var būt kāda basketball un kādu ‘bumbiņu grūšana’. Kaut ko? Vai otras mājas ļaudis izvācās? Žēl ja tā – man tā girl patika.

Sētas cēlējs izskatījās ļoti nikns šodien – apskrēja (un atnāca) ne vārda neteikuši, varbūt tanī vakarā – tas gājējs kas savādāks likās – bija viņš apskatīt vai mieti turas un es neizgāju. Pirmo reiz viņš bij varen laipns. Bet viņš nebij tas no Metro – tikai mazliet līdzīgs – Labi.
Šodiena ‘noplakarēta’ – nu veļu izmazgāju, šo to izgludināju. Bet tas – nekas. Diena pazudusi.

8. aug. 1987. Sestdiena.

Sēta apkārt – kā zvēru dārzam. Skumjas uzdzen šī sēta. Ilgojos viņas – bet tagad sāp, ka tā jānosprostojas. No kā? No cilvēkiem? No bērniem? Jā, no bērniem no muļķības (jeb ļaunuma?) kas nebeidzas un traucē. Un it kā šais bērnos kas – spītīgi (?) atstāj vārtus vaļā, pārgriež pat saites ja tie aizsieti, ne atraisa – bet pārgriež, noliek stiklus uz kāpnēm, noliek stiklus vārtos kur jāiet, piekaisa istab. priekšu ar drazu – veciem rolleriem, un kāpj un kāpj uz garāžas jumta kaut gan Inese mierīgi ir lūgusi to nedarīt. Vai šais bērnos atspoguļojas lielo noskaņa pret – nefrančiem? Aci pret aci – tie ir laipni, runā tūlīt – angliski.

Varbūt esmu veca tiepša – bet man sāk riebties šī pasaule te – un šī sēta! Jātaisa būs aiz viņas kāda omulība, kā tepat kaimiņiem – tie tur dzīvo, ēd, atpūšas – neviens neskrien iekšā. Ta arī tā būs, bet par kādu cenu – par zaudēšanu draudzības jūtas pret apkārtnes bērniem, ļaudīm??

Un pēkšņi man liekas – franči asimilēsies un – serves them right! Viņi ir kūtri un varbūt apspiesti. Vai tā jāatļauj saviem pastniekiem kāpt šīs kāpnes [left] augšā lejā katru dienu? Ziemā ledū un sniegā. (Nu viņi paši jau arī kāpj, stiepj velosipēdus augšā.) Bet pasta kastītes varētu iekārtot lejā pie ielas. Nē – tur izzags? Austrālijā – visas kastītes ir rindā, lejā pie dzīvokļu blokiem, un tāpat katrai mājai – ne solis no ielas pastniekam nav jāsper.

Tāpat ēdienos – gaidīju ko vairāk no ‘franču virtuves’ – neviena ciešami lētāka labāka siera – tikko kas ar kādu ‘vārdu’ – tad dārgs un kvalitāte ‘comme ci comme ça’. O, viss ir labi. Bet tāds iepelējis savā veidā, bez dzīvības. ‘Pastāvēs kas nemainīsies’… haha. Es runāju te ar kādām dusmām, kas nāk no tā – ka es vēlējos šīs sētas. It kā šī sēta par lielu un iemesls tai par mazu.
Bet es zināju arī to – ja tā nebūs tik liela – tā tiks nogāzta, samīdīta. Tā nav par lielu. Bet es nezinu – vai tā ir tikai bērnu muļķība kas to prasīja – vai šīs tautas rakstura īpašība? Kaut kas tik dziļi viņā, ka tā to nezina pati, neapzinās.

Visas durvis ir ciet, visi vārti
Un saule pāri – 
Varbūt ir svētdiena
Tik tīrs tukšums
Ka jāpasmaida.
Nekas nav jāgaida
Ne jāiet kur
Ļauj lai laiks rit
Saule iet pāri.

Ah hā!
Sāk izjūtas ieskanēties – it kā es sāktu dzīvot – ne uz lielceļa – it kā es būtu pasargāta no apkārtnes kas katru brīdi bāzās virsū, pāri!
Ja tā – tad velcome that fence!! Jā, kaut kas no tādas senas mājas izjūtas pazibēja, kā labsajūta, miers, sargāta eksistence, neaizskaramība.
Izravēju gandrīz visu lielo [..]tu! – Un vējš tā maigi pūš gar stūri, tā kā dārzā, mājā, ne ielā, ceļā. Grābekļa vajaga. Saimnieks zinās kā tur nolīdzināt!

Un tikai kaķis ienāk...
Bet skurstenis ir iesārts
Un mākons mīksti jūk pāri zilumā –
Mākons iet pāri.
Tikai kaķis ienāk dārzā.

Stāvēju ārā pie durvīm ilgi un jutu mieru – atpūtu, agrāk es tur mēģināju stāvēt vai sēdēt – bet tas bija iekšēji saspringti kādā nemierā, stāvoklī, kas tūlīt tiks pārtraukts. Ar svešo staigāšanu, ar viņu tiesībām iet, nākt, atraut un neaiztaisīt vārtus. Viens jauns zellis reiz ieraudzījis mani stāvam, atgriezās ātri un aiztaisīja vārtus – tādi bija tikai izņēmumi.

Svētdiena. 9. aug. 1987.

Vai mans ‘dārza miers’ ir tikai illūzija? Divi puikas pārkāpa sētu! No šīs puses. Nezin kādēļ tur ir no sienas līdz pirmam stabam šis šķērs ‘koks’, uz kā pakāpties. Tas bija tikai viens moments! No otras puses tā šķērskoka nav – bet tur ir stabs (otras mājas verandas balsts) pa to varēs parāpties. Ja tā – tad tas ir bijis sapnis, ko es te sāku – ravēt un tīrīt un domāt par galdu. Bet – varbūt ka tā gluži tomēr neies. Ja vārti būs ciet. Tad tie – būs jābultē un jāslēdz – un tad vēl apkārt caur otru sētu – mazie vārtiņi.

Nē, ja būs kāda dārza zīme – galds vai kāds sēdeklis? – varbūt tomēr – būs miers! Tas jau bija viņiem arī – jārāda! Jau es gaidīju – vai nekas nenotiks? Maigā sajūta ka te ir māja un miers ir izjaukta. Tie 2 pārleca, tad viens atkal mierīgi nāca iekšā – tikt pāri? Mazākie atstāj vaļā puspievērtos vārtus.

Izcepu garšīgas ābolmaizes un sinamona maizes – tikai ūdenī + sviests mazliet un vēl mazāk eļļa – jo man nav piena, un sviests it kā kļūst vecs. Mīkla bija pacieta. Bet – elegantas maizītes. Un ēdu vakariņās tās – un piedzēru alu – jo man nav piena, a! Rītam mazliet atstāts rīta seriāl’am.

Un tad – kamēr es te dzīvoju istabā kādu ½ st. vai mazliet ilgāk lasīju – Telts ir pazudusi! Un ir sācis mazliet līt. Bet kādēļ telts pazudusi? Vainīgie noķerti. Bet tikai 2! Un kā tas viss darbojas? Telts vairs tos nemānīs, tādēļ tās nevajaga, bet kādēļ to nedarīja tūlīt, ka tos lecējus saņēma, ja tas tā notika? Un tas tā laikam notika? Jo – citādi jau nāktu vesels bars!
Jā – mistiskas lietas te notiek. Un – kad būs miers?

Cik klusi tas noticis tā telts – man šķita es dzirdēju dažus būkšķus bet domāju ka tas no augšas kur parasti notiek visādi trokšņi! Fanny, fanny! Tā telts ir bijusi mānīšanai. Nu – gandrīz interesanti – kas būs tālāk? Vai viņi padosies? Nu nav jau tad tāda telts vien, kas viņus var mānīt. Un varbūt viņi no tā taps bailīgi un atsacīsies turpināt. Varbūt viņiem nāks saprašana ka what you make, I can make better, what you can – we can better!
Bij savāds pārsteigums, izej virtuvē pēc brīža – un līst un telts prom. Viss pārvērties! Gluži interesanti!

Pirmdiena.

Viens ‘malacis’, ne mazais bērns, pārkāpa atkal šorīt un es nosaucu (ne pārāk stipri bet loga mala ir vaļā) bravo! Viņš dzirdēja. Man liekas tas strādnieks bija pārskaities par to pašu kā visi tie gājēji staigātāji te – un ielika to šķērskoku! Bravo! Bet es pirkšu kapli un grābekli – un dzīvošu pa to dārzu – lai tad lec man pār galvu. Galdu vajadzētu! Velti es kreņķējos, dusmojos līdz asarām. Tā maigā mājas sajūta zaudēta – bet vai es bez tās neesmu dzīvojusi? Un viņi – nav tik naidīgi kā viņi izdarās. Tas sētas taisītājs gan bija! Un ko viņš zina? Neko, kā tas ir – viņš domā, oh, aizliegts ‘mums’ iet kur gribam.

Nopirku kapli, mazliet kaplēju – vairāk arī nedarīšu – ja būtu galds… 3 mazie ienāca, kaut ko teica, uzkāpa uz jumta, pārkāpa sētai… Es neko nelikos zinis, kaplēju savu zāli. Un tā vienīgi mēs varam tikt cauri – mierīgi – lai lec pār galdu, pār galvu – neleks jau – nebūs interesanti. Varbūt neko – neatriebsies arī – visa tā mēslu kaisīšana jau tāda bija, stikli un sūdi un matu ruļļi… Bet varbūt tomēr tas rimsies. Viņiem būs jāpierod spēlēties citur. Augšā, lejā – diena. Līdz uztraukumam ar sirds sāpēšanu – un atkal nomierināšanās. Tā es esmu ar suņiem un kaķiem cīnījusies – sava dārza miera dēļ. Bēdīgi, smagi.

Otrdiena 11. aug.

Veļu izmazg. Saule. Vēl pakaplēju. Nu diezgan, kādu brīdi. 2 vīri – oficiālas pers. ar grāmatām – apstaigāja, apskatīja sētu. Varbūt sūdzības par to? Galdu kaut es tūlīt varētu ielikt. Kur te ņemsi? Labi ka veļa 2 rind. karājās kā labā backjardā un tīrs viss, izņemot laužņus + melns atkritumu maiss, kā nākas. We will see!
Nosūtīju Gunai Ikonai Toronto, D. Van. Mēnešrakstam ‘Medības’ un dzejoli – ‘Atceroties ikdienu’ – ir vējaina diena etc.
Bērni turpina lekt pār sētu – ļoti demonstratīvi. Vecāki neliekas zinis – tagad te viņi tiešām var lauzt kādu locekli – un tik mazi! Bet tie rāpo pa tīkla caurumiem ar kājām kā kaķi – Man jāstāv – absolūtā mierā. Ar velosipēdiem nebrauc – un tas tomēr mierīgāk ja kāds pārlec vien. –

Trešdiena 12. aug.

Skaista diena, varētu iet pagalmā – bet tur bērni rīkojas, jauc laužņu kaudzi, kaut ko būvēja vārtos, lika cēla iekšā sietus – laikam neiznāca – sasvieda zemē pie ieejas, vel pārbrauca pāri ar divriteņiem apkārt no kaimiņu puses – Rebellion, rebellion – slikta dūša no tā. Gribētu būt citur. Sāk apriebties šī zeme un cilvēki. Bet ko domāt par to – bērni, idioti un izlaidušies, zina ka var darīt visu kas nāk galvās. Un nav viņiem kur likties – iela un tukšums. Nav pat kabatas naudas ko saldumus pirkt. Cik ir tā prieka tas ir – spītēt, darīt kaut ko kas aizliegts. Tikko viens pārkāpa sētai. Pēc brīža – (viņš staigā ielā un visur apkārt) viens atkal nāca no kaimiņu pagalma (lielā) puses, nezin vai pārkāpa sētai – kāda balss (vai no augšas?) laikam norāja, kaut ko dzirdēju par ‘lady’. Mazais teica ‘no!’ Tagad kāpj vesels bars turp un atpakaļ – vai neapniks? Laikam nē. Mazākais ar riteņiem nebrauks – bet var braukt pa maziem vārtiņiem gar durvju priekšu. Lai viņi ņemas. Gribājās iet saulē – rāma diena, bet kamēr vārtus nevar pievērt, ja arī tik daudz neskraidītu pāri – nebūtu ērti saulē gulēt. Jāiztiek! Kad tas saimnieks nāks?

Kaimiņiene, (aiz garāžas) un kāds vīrietis laikam ne tas kas mašīnu brauc, runājās pie mūsu vārtiem, viņa rādīja uz jauno sētu – tad abi – it kā (?) nostiprināja abus savus vārtiņus, pārbaudīja bultas! Aha! Varbūt citi palīdzēs un šis karš beigsies!

½ 6, beidzot ir miers ārā. Nezin cik ilgi? šī bērnu varza, naids un spītība un muļķība ap mani! Kādēļ man liek to virsū? Manā atstātībā? Vai nav neviena cilvēka, ko varētu nolikt manā tuvumā? O’Keeffei pat tuvu pie 90 un pāri 90, bija cilvēks klāt. O’Keeffe? Briesmīgs, īpatnējs ciets gars. Negribētu būt tai līdzīga, ne kādu redzēt tai līdzīgu. Mazākais tādu, kāda tā notēlota grāmatā. Lai gan man daudz tādu pat īpašību. Mana vientulības mīlēšana, mana vidusmēra cilvēku nevajadzība, pat izsargāšanās no tiem.
Man (tas cits temats) vajadzētu būt latviešu vidē – lai es ko varētu rakstīt par tiem.

13. aug. 1987.

Pastā nekā, tikai Inesei telefona bills. – Bērni jau no rīta – bļauj ārā. Un tomēr viņi nevar braukt ar velosipēdiem, haha! Tas guvums. Bēdīgi. Rokas trīc. Tādi mazi muļķi. Un tomēr – viņi noēd manu dienu.
Inese piezvanīja – līgumu parakstījusi ar Uni – varbūt būšot vairāk stundu. Labi.

Te lielas spēles notiek ar kliegšanu un skriešanu arī gar durvīm – bet viens neliels, ieskatoties virtuvē garāmejot uzsmaidīja un teica, halo – un es uzsmaidīju – halo! Un tas ir kā ‘saules stars’ visā šinī lietā. Bet viens lielais – ne no bērnu pulka, kas pirmā rītā te pārleca un es nosaucu – (ne stipri bet logs vaļā) „bravo!” – tas skaidri redzams bez vajadzības nāca no ielas, gadījās redzēt nākam – un pārleca – (ar cigareti zobos) – gan smagāk tas nokritiens kā mazajiem! Tas – izskatā – nesimpātisks, demonstrētājs, vai vēl kas vairāk.

Iznācu – parunāt ar kaimiņieni (aiz garāžas) nice lady, māte Irish citādi – frenč. Viņa nedomā ka bērni man demonstrē, it kā es vainīga – labi! Viņai logs reiz izsists un nesamaksāts, kā to Inese baidījās par savu logu! Tas kas te garāžā liek mašīnu, viņas dēls, vīrs miris. Dēls – divi Uni studējis – kāds ‘accounters’ tagad. Nedzirdēju īsti labi ko teica. Nu – bija labi parunāt. Visi kuri nav īsti frenči – ir it kā laipnāki pretī, jeb – drošāki.
Pirmīt es jau domāju – vai nevajadzētu te ierīkot kriket spēli viņiem. Bet kā noturēsi tikai 1 vai tikai 2 dienas nedēļā? Un visu laiku – ko[..]. Tā tā diena aiziet.

Atradu (mazā šopiņā) ābolus par 25 centi mārc. 4 labi āboli – 26 centi. – jāiet vēl pirkt. Un izcepu ābolmaizes ar raugu! Apēdu lielu galu no sinamona gala! Gribēju jau dot tam bērnam kas uzsmaidīja – bet taisni tad viņš nebija klāt, un kā? Nevar tik vienkārši. Un viņu daudz – vienam nevar viegli izdarīt lai iznāktu patīkami.
Kaimiņiene redzējusi ka viens izlīdis pa apakšu sētai.

Vēlāk – ap 5. pm.

Viss kluss. Un man liekas – šī bērnu skriešana un trakošana – bija netraucējoša – gandrīz patīkama – tīra, salīdzinot ar agrāko, sevišķi pieaugušo iešanu un vārtu vaļā stāvēšanu – tagad lielākā bēda bija – viņu grūtā kāpšana pār sētu, bailes vai nenotiek kāda nelaime. Apkārt pa ielu viņi laikam vairs negribēs iet. Kāpšana ir tapusi – lietas nepieciešamība. Kā tālāk? Saimnieks teica – slēgs vārtus? Tas tad neies. Bet kā? Vai vecākiem nav nekāda teikšana – lai lauž kaut kaklu!!!

Piektdiena 14. aug. 1987.

Jau biju domājusi vai Lendl’am rakstīt un lūgt naudu bērniem priekš velosipēdiem ko apbraukt pa ielu līdz baznīcas laukumam – lai nelec pāri sētai! Un šodien laikam ir glābiņš klāt. 3 cilvēki – laikam kaimiņš pret mūsu lielās ist. logu – un 2 citi – uzceļ telti pagalmā! Jau 12 un vēl neviens bērns nav nācis! Ja viņi tur dzīvos tie jaunie 2 vīri tai teltī – tad tā lēkšana mitēsies. Un man neraus galvu nost… Viņiem ir kas padomā kā bērnus nomierināt!
Brāvo! Neviens nenāk???
Sīks lietus sāk smidzināt.

Vai viņi, tie bērni, ir tik labi organizēti ka viņi jau ir informējuši cits citu – ka te ‘viņus sagaida kas neparasts’? Jeb vecāki ir informēti. Tik kluss un tukšs viss – ka neviena bērna nekur. Bet bija kādas balsis, un tad kāds ar riteni (pusaudzis?) brauca šurp no ceļa, bija kāds spalgs sauciens – tad viss tukšs un kluss kā iepriekš. Tie cilvēki ar to telti dabūs ilgi gaidīt, ja neizdosies satikties ar to fronti un izlīdzināties, slēgt mieru, saprast lietu. Citādi – kad telts pazudīs – vēl pēc gada viss sāksies no jauna, tāpat kā ar garāžas jumtu. Nu – ziema nāks vidū. Bet ziema nāca vidū arī garāžas jumtā kāpšanai.

Kā tie 3 vīri ir domājuši tos varoņus saņemt? Ar labu? Ar – likšanu saprast ka tie aizskar privātpasauli? Vai ķert un vest pie tēva? Ko tas līdzētu? Vienīgi – ja tur no tiem 3 ir kāds no policijas. Tas ir kārtīgs vecis (ne vecis!) tas kas ievilkās tai mājā pretī – viņš liekas izsvieda iepriekšējā dzīvotāja pekeles sētā – tās tur stāvēja pāris mēnešus – visu slaveno Montreālas lietu cauri! Un – viņam ir stādi, puķes etc. Un savāds tīkla gabals priekškaram – īpatnis? Tie 2 palīgi – jauni zeļļi.

2-4 velosipēdi piebrauca ielā, kāda balss prasīja „The tent (or fence?) – still there?” Atbilde laikam bija, yes, un viņi pazuda! Tā ir īsta banda. Te bija lielie – tas resnais un viņa lielais līdz, kas dažreiz redzams. Aha! Still there… Laikam – būs tiem jāpadodas. Te ir vīri un likums – tur bērni un nerātnība. Bet liela tā ir! Oho! Resnais! Te nāca skatīties vai tie rolleri vēl tepat??? Ak naids un muļķība – Varbūt pret anglisko? Ar ko? Ar – mēsliem, lielie vīri. Dzird atkal… Un atkal – kluss.
Un es varētu citu domāt un rakstīt? Ko es varētu – strādāt?? Dzejot! Haha! Par – īsto dzīvi!

Vakars, lietus pārgājis jau sen. Viss tik kluss un tukšs, ka gandrīz garlaicīgi, nekādas ‘performance’. Vakar gāju gulēt ar bailēm un nemieru – ko darīt, kā palīdzēt tiem trakiem, kā beigt to nelaimes tuvošanos? Domāju – reiz kāds kritīs tai trakā sētas pārkāpšanā. Šodien – atrasts atrisinājums – kāda vara, kāds spēks tos baida.

Man – spītēja, kaitēja, darīja – visu laiku, arī lekšanu, vakar tāda kliegšana ka ausis plēš un skriešana caur abiem vārtiem un pāri sētai – kā indiāņu pulkā. Domāju – naktī gan tie bērni gulēja un mētājās murgos – tāds garīgs (vai tā viņiem ir – ir tomēr vai nē) saspīlējums un fiziska piepūle – lekt, kliegt, skriet – spītēt, spītēt – drebēdami daudz rāpās pāri – gluži viegli nevienam nebija un mazie nabagi!! Un šodien kas tiem šodien – nemiers, neziņa, kauns? Nē – naids, ka pretspēks tik liels gadījies, gadiem nav bijis, nekad nav bijis. Un nu – jāpadodas!? Savādi – ne viņi nenāk arī ap baznīcu, tur jau brīvs viss. Ja nu nevar viņi zināt – kas un kā tiem draud? Nav gluži droši. Ka tik bailīgi būs to gan nedomāju.

Oh, dzird dažus tālus spiedzienus, balsis. Kā kara laukā te – nocietinājumi, uzbrukums kavējas, izlūki staigā slepeni, ļoti slepeni. Varbūt māņi, varbūt tās nemaz nav mīnas un lamatas? Telts – tik mierīga. Bet kā zināt – vai tā tomēr nav pilna? A?

Vēls jau.

Tikko man ienāk prātā, ka pēdējās 3-4 dienās es esmu satikusi ielā – vienu un to pašu cilvēku, kas man ir prasījis – to pašu ielu Des Erables! Pirmo reiz uz Goutie (vai tā ir pirmā iela, te uz Metro?) stūra – viņš ļoti ‘cietā’, stingrā savādā balsī franciski prasīja – rue des Erables. Es laikam pateicu. Vakar uz _______ un Montroyal stūra un šodien atkal te uz Goutie – šodien es teicu Je ne comprand pa un viņš tāpat apmierināts stūrēja DesErablē prom. Viņš bija garš, iesarkani blonds ar ūsu! Un tagad man liekas – viens no telts cēlājiem bija tāds – te gan no loga izskatījās īsāks un no augšas seja uz reiz neatgādināja to otru – raugoties no lejas uz augšu – …

Bet 3 meņi sēdēja durvīs (uz kāpnēm) pie kaimiņa, kad es gāju garām un – nezinu vai viens bija blonds? Viens noteikti bija tumšs. Bet vai es satiku uz stūra ejot pirmo reizi – ābolus pirkt? Vai otru reizi – pienu pirkt? Vai es abas reizes gāju pāri pa to stūri? Jā – abas reizes. Tie trīs bija pirmā gājienā? Man vēstule bija somā.

Kādēļ es to sāku ‘izmeklēt’? es domāju 3 reiz satikt vienu cilvēku 3 dienās kas prasa to pašu ielu – tas ir kaut kas nedzirdēts. Vai viņš nav – slepen policists? Kāpēc viņš mani vaktētu, ja viņš vaktētu notikumus ar bērniem un tagad būtu tās telts tuvumā? Viņa uzvešanās – stiffums augumā un valodā – noteikti ir izņēmums. Saimniekam (kura te nav un es mītnieks esmu) nevarētu būt šīs sētas dēļ kādi sarežģījumi? Kā var būt tāda sagadīšanās?? Kad es šodien iznesu ‘garbagu’ un nācu atpakaļ no augšas loga man aiz muguras (soļi 5, 6, 10?) ar lielu troksni nokrita uz ielas izsviests plakans priekšmets. Es nesatrūkos, bet es par to domāju. Vai tā nav zīme – uzmanīties? Šī sēta tiek saistīta ar mani un Inesi protams, it kā mūsu dēļ tā celta. Varbūt kāds grib atriebties? Bērnu šausmīgā izturēšanās pret sētu varētu būt atspulgs no visu iedzīvotāju (jeb dažu) domāšanas veida.
Rītu nelīdīšu ārā.

Kad gāju garām 3 cilv. pie kaim. es teicu paklusu bonjour – (jo viņš, kaimiņš bija man prasījis tās trepes ko saimnieks bij ielicis lūžņos. Kad teicu – saim. grib celt sētu, viņš teica – es arī to gribu.) Jā, es dzirdēju kādu no 3 sakām kaut ko – ka es esmu tā, kas …? Kas? Līdz šim domāju – ka teica kas dzīvo pretī. Tagad – kādēļ tas būtu jāsaka – un ar sētu sakarā gan – bet varbūt vairāk kāda nozīme man – nelaimes cēlēja –

Well! Vēl reiz – rītu – neiešu ārā un vērošu kas te notiek. Ar bērniem, ar sētu un arī – kādi cilvēki staigā. Mani uz ielas varētu trīs reiz satikt (ja gribētu) tikai tad – ja redzētu mani izejam no mājas. Un tas varētu būt tikai te tuvumā. No tās mājas (tas nav dzīvoklis kas uzsvieda to lietu, kādas noliktavas logs, ciet arvien, tik uz brīdi pavērts. Es pievakarē aizgāju paskatīties kas tas bija – likās, kāda plāna, tas ir, ne augsta bet plata un gara papīra karte, vai vāki. Ievainot tas varētu (nosist nē) – varbūt ne arī daudz ievainot – tomēr kritiens bija smagāks kā pape vien – varbūt arī labi plakani sviests?

Bet kas mani ietu sargāt ja kādi gribētu mani killīt? Jeb ‘pamācīt’? Kas būtu meklējis mani aizstāvēt? Šī telts – es domāju ir celta – lai bērnus aizsargātu no lekšanas. Varbūt šī lieta ir plašāk zināma – saimnieks nerādās, 2 vīri ar grāmatām sētu apskatīja, sēta ir tiešām kauna lieta ka tāda jāceļ!!! Kā noziedzniekiem un viņi uzvedās trakāk par trakiem. Nīšana jau bija pirms tam – jo tie rolleri bija kas? Taču – naids? Spīts?
Es domāju – par to garāžas jumtu, to jau arvien varēja vēl just kā demonstrāciju – kad viņi tur gāja augšā.

Tā tad – es ‘pret bērniem’, pret viņu labiem bērniem, pret viņu paražām, viņu kārtību – es angliski runājošais, neatkarīgais, svešais, patstāvīgais. Varbūt. Tas augšas mens arī nenāk tik ilgi ar tām notīm – bet tas taču nevarētu būt sakarā, un vecais, resnais – pati laipnība. Ko te var saprast?
Jāiet gulēt – bet nu jau sadomājos!!!!!
Vēl – reiz tas sauciens no augšas uz kādu puiku – lecēju, kaut kas par lai netaisa ko ‘for lady’ un tas „no...” Tad tie augšā arī nojautuši ka – zēni demonstrē… masshistērijā… un – kam?

15. aug. 1987. Sestdiena.

Plkst. 12 – absolūts miers, neviena bērna pilsētā. Te – divi izlūki uz velosipēdiem apbrauca ap baznīcas riņķi – tikai reiz – apskatīja ka ‘buggymans’ telts stāv. Viss kluss arī ap to. Nav redzēts nekas dzīvs, izņemot kaķi.
Naktī maz gulēju. Domāju, vairāk kā bēdājos vai baiļojos.

Šī telts mani pagaidām sargā. Neiešu nekur šodien. Pārtikas man te pat ilgam laikam pietiktu. Nu – piena nebūtu un siers arī nav iegādāts. Mazliet lietains un miegains, un it kā jāgaida kaut kas, kas nāks, kam jānāk un kas nenāk. Nekas nenāk. Varbūt viss aizies neatnācis. Un tā būs labi. Telts (bugymans) stāvēs līdz sniegs sasnigs un viss būs pāri.
Bet rudens? Un galds un dzīve dārzā, pagalmā un miers un labsajūta? Maz no tā var cerēt. Sūda bērni!

Absolūts klusums. Mazliet nolīst pa sīkai rasai. Vai tā ir kara laukā, kad neviena puse neuzbrūk un gaida, tomēr kaut ko gaida, jūt, ir nomodā. Miegains laiks, silts, mitrs kā piens.
Vakars nāk. Pāris vārdu uzrakstīju par vadātāju. Tas jāpapildina.
Miers apkārt turpinās un manī pašā ir tāda gandrīz nekad, vai sen nepiedzīvota sajūta – it kā atrastos ne pats savā (kā vienmēr) bet kādā citā, ārējā, cita aizsardzībā, gādībā – būšanā. Laba sajūta. Es ticu tā tad ka tā telts, tas ‘buggymans’ mani nosargās un arī to visu citu. Kā tas notiks?
Kā sacelšanās un revolūcijās nokļūst? Zem cita gribas un varas spiediena. Komunisti – izķer vadoņus. Varbūt tā arvien notiek, kaut kādā veidā.

Tikai īsu brīdi biju savā istabā (sēžu, lasu, rakstu – virtuvē un dzīv. istabā [left]) un caur logu otrpus ielā redzēju resno un kādu mazu zēnu – abi uz velos. stāv runājās. Liekas resnais kaut ko mazajam borē, liek darīt – tas stāv stingrs, nepadodas, neiet līdz kad resnais aizbrauc. Stāv vēl labu laiku un domā. Domā pats, varbūt to – kas teikts šais dienās no lielajiem, tas ir pieaugušiem. Es kaut kā tomēr domāju ka resnais ir tāds otrās šķiras vadonis. Varbūt neklausa arī ‘īstākajiem’ vadoņiem, (ir manīti tādi lielāki, ātrāki puikas) un mazliet pabīda mazos uz vienu otru izdarību. Cilvēki tomēr ir sapratuši šo masshistēriju – un rīkojošies ātri.

Varbūt ar pieredzi – tāda telts ar kādu ‘varu’ iekšā! Nav tā kā sievieši kas saka, aizliedz ko un nevar aizliegt, atlaiž, atmet ar roku – un tad sākas naids un prieks spītēt un darīt pretī šiem ‘vājajiem’ spēkiem.
Jā zem šīs ‘aizsargātās izjūtas’ es pat varētu sākt mierīgi rakstīt, strādāt. Ir kaut kāda noenkurošanas izjūta. Jāsūta būs Dēliņam tas mazais neglītais stāstiņš – ‘Pastāvēs kas nemainīsies’. Varbūt maza zobošanās. Cits jau man arī to nedrukās? Domās – ko tas nozīmē? Tā ‘portreta’ gan nav par latvieti, bet citādi – no dzīves. Par latvieti kaut kas varētu būt ko reiz dzirdēju par Svirskas brāli – bet par maz zinu. Jāraksta par Aivaru – donžuānu, apspiesto, iejūgto, nespēcīgo klaidonības ilgotāju kas [..]ūt mājas labumos.

Svētdiena 16.aug. 1987.

Saule, būs silts…
Kreņķējos ka te tāda ‘tā pasaule’… Un nomierinos – ka man patreiz nekas nekaiš! Kaut kāds ‘spēks’ pie sētas sargā, viss mierīgs. Izmazgāju kādu nieku (veļas gabaliņu ar rokam) nodušojos, uztaisu kafiju – (labo!) izklāju avīzi uz galda lasīšanai (piena vēl labi pietiks šai dienai, varbūt pat rītam kafijai) – viss o.k. Nu – staigāt varbūt labāk nē! Labāk nē! Bet negribās arī. Gulēju ilgi, vakar nakti maz – tā tad – jāstrādā – varbūt tikai – cik gribās, jo šodien svētdiena, un te jau nu tik ļoti nestrādā, sēd šūpļa krēslos un šūpojas savās verandās.
Jāstāda alpu vijolīte – viņai ir izaudzis otrs krūmiņš.

Ir jau 1 ½ pm. un pasaule tik klusa kā pasakā, man jādomā – vai tā telts nav kas magic, magic? Lasu Carlos Castaneda – Tales of Power – un tas zināms pastiprina ireālo sajūtu, jo tur iet runa par mūsu iespējamo (vai arī neiespējamo jau) magic! Skaista diena. Saule, mazliet dūmakaina debess, silts, bet ne nāvējoši – un būtu labi iet staigāt. Varbūt gan ne šai pilsētā, šais ielās kas ietas līdz apnikumam savā ikdienībā. Būtu labi iet Banffā, pa ceļu gar upi. Bet arī tur varbūt būtu – vientuļi. Iet Sidnejā – jā visur Sidnejā, bet kopā ar Dzidru! Inese varētu būt arī un tad arī Tālis, jo tad viņš būtu mierīgs. Kā mierīgs? Priecātos par iešanu.

Manas istabas logs aizaudzis ar koku zaļo dzīvību, siltu vēju šūpošanās, tāda vasaras diena, kā dzīvota, justa sen, tur, toreiz mājās. Tāds svētdienas miers, dzidrums, dzīvīgums un dzīves nenoturamā prom ritēšana.
Kam runāt par to?
Ar ko dalīt to?
Kādēļ tik labi un arī grūti saņemt to ne arvienu nedalot?

Vai pasaules nemiera cēlēji, un arī šeit, šī maza stūra iebrucēji, mīdītāji, prasītāji, ņēmēji, nīdēji – vai tie kāds arī jūt šīs svētdienas mieru, šīs dzīvošanas lielo dāvanu? Vai – tie jūtas aplaupīti, apspiesti, ka tiem neļauj apspiest citus un ņemt sev, sev vien? Kā tu man vari neļaut kāpt uz tava jumta? Kā tu vari gribēt lai aiztaisu tavus vārtus ja es tur gribu iet, un tie tad ir mani vārti, kas man vajadzīgi cauriešanai ne aiztaisīšanai. Vajadzīgi man ne tādēļ ka man to vajaga, bet tādēļ ka es tā gribu, tādēļ, ka es negribu, ka tu varētu man aizliegt tur iet jo man patīk tur iet tādēļ, ka tas tev nepatīk, tadēļ ka tu gribi lai tie vārti stāv ciet. Es tur varu izbērt stiklus tev zem kājām, tavos vārtos.
Vai tiem kas to darīja ir rūgta šī diena, kad kāds spēks ir stājies tiem ceļā, teicis – ka iela ir pāris soļus tālāk kur tu vari iet, ka šiem vārtiem nav visu laiku jāstāv vaļā, ka tie – nav vārti tavam ceļam.
Vai šīs dienas miers mierina viņus?

Nopūšos neviļus – jo liekas, ka šī diena nemierina viņus, ka šī diena varbūt māca viņus. Mācība arvien nav viegla. Mācība pieņemt ko citu, kā viegli un nedomājot sev ņemto. Mācība domāt nav viegla. Man arī top grūti par to domājot, ka tiem nav viegli kam jāmaina domāšana.

4 p.m. Šis miers ir brīnišķīgs. Ja tā te būs vēlāk – pagalms mūsu, vārti ciet! Tas būs citādi dzīvot, ne zagt kādu brīdi no visa sev, bet ņemt, turēt, būt tanī visā.
Viens kliedziens tikko ārā!!? Bērni – vairāki. Durvis man ciet. Klaigāšana. Nāk – ar dzelzs stangu viens rokās. Ko dara nezinu – brīkšķ, jauc… {handwriting breaks up, almost unreadable} 3 – viens liel. meln. mat. 2 mazāki sien kaut ko, jauc, dauza – pa vannas ist. logu paskatījos – Nekas neprotestē – buggymans nedarbojas…
Blondais sarkanā kreklā – addidas – kāpj pāri, otrs arī. Buggys – nedarbojas?

Likās bij kāda balss – bet ne te pagalmā. 2 pārkāpa un aizskrēja – cik tālu? Nevaru būt – redzēt – bet trešais, mazākais no pagalma pazudis un pagaidām – viss kluss. {handwriting gradually ‘calms down’} Man liekas tā balss teica – come on – bet es jau sapņoju laimi – viss atkal kluss. ‘Ieroči’ izmētāti mūsu pagalmā. Vai tiešām – viņi nevarēja kas cēla to telti? Brats, brats – tie bērni! Kā viņiem iedzīt saprašanu lai viņu neatlaidība, spēks, veiklība labi nāktu lietā ne postīšanā!

Vai nu tagad nāks – visa armija un sāksies viss no gala – vai arī – izlūki ir iekrituši. I hope so! Bet arī tad – tās vēl nav beigas. Ja šis klusums 2 dienas ir bijis tikai neziņa (kas teltī) un ne kāds lielāks justs spēks uz viņu rīcību – tā tad vēl ilgi tas var vilkties. Ak šis melnspurainais, lielākais ar dzelzs stieni iekārtu kā flinti. Šausmīgs!
Pilns jau postīšanas, pilns nozieguma. Varbūt vēl viņi nav jāķer, varbūt jāgaida visa armija? Nē, tomēr būtu jāsāk no pirmā.
Tā tad – vai nu noķerti – vai gatavojas lielākam gāzienam. Tagad – miers. Bet – vairs ne mans cerētais, ticētais miers – ka viņi atgriezti pie prāta. Cerēts par vieglu, par ātru. Karotāji labi – tikai nepareizā frontē.

Svētdiena, baznīca blakām
Zvanīšana svētā rītā
Lūgšanas un klanīšanās
Naids un zobi un nagi.

Un tomēr – spēks, spēks! Akls vai redzīgs. Mammiņas sēž mājas durvju priekšā un spriež un runājas.
Jau 6.30. viss kluss! Otrs mēģinājums nenāk. Kaut nu tas naids nogrieztos no manis uz kaut ko lielāku un stiprāku – uz ‘valdību’ teiksim, kaut vai uz tiem trim vīriem kas cēla telti, tiem tie neko nevar padarīt. Cerams – viss reiz būs O.K. Kaut ko labu taču arī viņiem māca – ka pilsēta aug lielāka, ka jāceļ drošība, ‘jāaiztaisa vārti’, jāklausa likumi. Ka jādomā, jāsaprot. Vai tiešām atkal kāds saucies, balss, kas nāk – kliegdami, bļaudami? – Nē, varbūt tikai ielā balsis. Ak, kaut nu viss reiz drīzāk nomierinātos! Inese nāks mājās – lai tad te būtu labi! Kamēr lasīju – telts prom un līst. Hm? Bet varbūt ka teltij ar visu nebij nekādas daļas un rītu viss sāksies (tas ir lēkšana pār sētu) no gala? Nu – tad tā būtu sākusies jau šodien. Bet kāpēc viņi nenoņēma telti tūlīt? Es to jau te prasīju?

Es smējos, tikko, domājot – kā viņi rāpās pāri – un…
Pa vidu šai dienai – sašuvu nepabeigto lielo izadīto džemperi. Otram vēl nobeigums pie kakla, pie pleciem un abas piedurknes – es domāju ka vairāk izadīju. Abas piedurknes! Bet būs – jāizada! Kaut kur zibeņo, pērkons, vai tuvojas? Man patika, vairāk – es mīlēju šo telti, tā bij mana drošība, glābiņš! Nu – redzēs kas vēl nāks! Vai nekādas zīmes nebūs redzamas – un viņi sāks atkal? Gandrīz liekas ka – jā, tas ir ja nenoķertie tiks viegli cauri.

17. aug. Pirmd. 1987.

Pagalmā pārmaiņas vēl (bez telts pazušanas) ka augšstāvā pretī, kur šķita ka – izvācās, vakarā un naktī bija gaisma visos logos. Naktī nejauki silts un mitrs! Nevarēju gulēt – ‘uzkritu’ uz dīvāna (tikai nakts kreklā) un nogulēju līdz rītam. Lendls – uzvarējis, viņam pildoties 12 miljons, luxus māja (luxus rezidence) Connecticut’ā. Lendle pretinieks finālā – Stefan Edbergs! Pats Cash – izkrita sen. Bet visi viņi pelna – milzu naudu.

Sašopīju – lai varu palikt ‘apcietinājumā’ ilgi! Vīri (ne saimnieks) aizveda vecos dzelžus un visu to lauzu pie vārtiem – ‘plauks, plauks’!
Ārā nemaz tik sutīgs nav – iekšā tik elle, no nakts siltuma un mitruma. O.K. I am OK!

Pēcpusdiena. Saule, karsts 32 + more, šausmīgs. Sajūta tāda – ka viss vēl nevar būt pāri! Ka vēl kāds nāks rāpsies pār sētu. Kas ar to lielo, kam es teicu ‘bravo’? tas izskatījās nelabs. Nu – varbūt bailīgs, bet tikko viņš domā ka neviens nevaktē – tā viņš rāpsies, un tas pa daļai varētu būt uzkūdīts no mana ‘brāvo’! Kaut jel tas beigtos!

Detroitā nogāzusies, nē nolaidusies un explodējusi North Line lidmašīna – 160 beigti, ieskrējusi auto rindās arī – un arī tur nosistie. Kaut kas briesmīgs.
4 ½ pm. Telts atkal uzcelta. Tas vīrs cēlējs – šausmīgi sarkanbrūns nodedzinājies vai nodedzis strādājot. Vai šī muldēšana nebeigsies.

Inese piezv. kad sētā kāds gāja it kā (?) saimnieks. Vārti aiztaisīti. Izskatījās kāda cilpa tos tur. Vēlāk – redzu cilpa karājas kā pārgriezta. Piegāju – pārgriezta tā ir, tikai nezinu vai tagad? Bet kā viņa būtu varējusi stāvēt it kā nepārgriezta – ja tā nav tagad pārgriezta. Un laiks tam – bija tomēr ļoti īss. Jau tas ap telti arī rīkojās. Es vairs nespēju rakstīt – tāds izvārgums – atkal 33 un mitrs un nejauks! Un maz gulēts – bet nervozums neļauj just miegu, gribēju pusdienā iemigt, kur nu – laiks arī varbūt tāds – vējš un karsts.
Grūt!

7. p.m. Grūti.

Telts novākta – tā bija tikai izžāvēšanai. Kā tas viss – ir atrisināts? Kā? Kāda noruna bijusi un lauzta no bērnu puses? To viņi saprastu? Vai tas izjauktu viņu ‘organizāciju’? Neko es nezinu. Kas man jāzina. Gribētos ka Inesei – kaut ko labu darīt to bērnu labā. Te (?) ierīkot kādas spēles – kriketu, squash, darts?

18. aug. Otrdiena.

Saule, vējš, tikai māja karsta kā pods – nu būs pavēdināta. Avīze nenāk? Slikta sajūta būt nīstam. Un slikta paredzēšana French Kanādai – vai nu separate – ar visu savu, arī naudu – tirgu, valdību etc. etc. Vai – jāpazūd kādā mixturā – kas nav bilang. vien, kas nemaz nav bilang. Kas pamazām ir angļot. country – rich ar visādām sastāvdaļām. Jo ilgāk kāds tiem (french) borēs ka tie ir french etc. jo ilgāk te būs mess – nīst policiju, sit busdriverus, neslauka ielas, zog (jo nevar likt pastkasti pie ielas) un visumā – gaida visu no kaut kurienes (valdības, Dieva etc) kā bērni. Prasa – izpriecas, svētkus – kā bērni saldumus. Bērniem tomēr saldumu nav daudz – tas labi, jo – ir nabadzīgi? Varbūt nav! Laikam viena daļa ir. Saka – 5000-10.000 – klīst ielās. Galvenā vaina visā – muļķība, neattīstīta izglītības kāre, redz Dievmātes koku celmos, zaros, pātaro un sēž un šūpojas durvju priekšā. Skaisti un labi – bet neder šim laikam – šis laiks nav tāds ka var sēdēt uz kaimiņa jumta, staigāt pa kaimiņa pagalmu un neaiztaisīt vārtus. Tas – nu man tas personīgais nodarījums, pieredze – bet tanī ir daudz kas no tā kā tas ir – spēks kas aug no labas dzīves + ne tik labas un kam nav kur izpausties pozitīvi.
Kas ir pozitīvi?

Zāģēt ķieģeļus ārā no kaimiņa mājas just for fun – nav pozitīvi, noskatīties ka kāds to dara, bērns, kas mācās dzīvi, un neteikt ne vārda – tas nav pozitīvi. Vecā un jaunā nepareizums aug nepozitīvā iznākumā. Veca pasivitāte audzē – varmācību (violence).

Avīzi nenes – jau 10 am, nē 9… Un ja nav parastās kārtības – diena ir kā izjaukta. Gaidi! Gaidīšana ir briesmīgā, postīgā (varbūt arī auglīgā?) dzīves sastāvdaļa. Šis ir vislabāk rakstītājs zīmulis tagad (mazliet par īsu gan) un tas ir – ko atradu Sidnejas Centrāl parkā apsūbējušu. Tikai pēc kāda laika – sāku to lietot un viņš sāka strādāt. Elegants, a!
Avīzes nav. Pastā – čeks.

Nogriezu zāli (in[..]) zem kaujas ugunīm!! Tie divi pāri lēcēji – iet ielā ar kokiem – tad sāka kaujas kliedzieni vairāk un vairāk. Atskrējuši bija – vārtus attaisīt. Es uzmanījos – ka nemet akmeņus no jumta – jo domāju ka viņi tur var būt! Taisnība – vārti bij atvērti – vienam bija tukša pudele rokā – domāju – kaut kur būs stikli! Jāuzmanās.

Biju uz pastu – nosūtīt Ines. vēst. un aizgāju uz Montr. Metro. Uz ielas stūra pie bankas pāreju gaidot – un jau gandrīz ejot pāri kāda mašīna pēkšņi stūmās atpakaļ un – man bija jāatlec uz ielas. Mājās nākot pa whatsthename – sētas ielu uz Rashel stūra – labi nogaidīju pārejas ugunis un tikai tad gāju – un viena mašīna nodrāzās gar degunu nākot uz pilsētas pusi – viņai vajadzēja mest līkumu, lai neuzbrauktu man – es gāju lēnāk kā parasti, tas ir – apdomīgi – tālāk mašīna piegriezās ielas malā pretī skolai – es tai mazliet ar acīm sekojot – nācu pa Rashel ielu – num. neizlasīju tam ZA etc. krāsainā, ne absolūti melna, sieviete no mašīnas skatījās uz mani, ar vieglu smaidu – mēs saskatījāmies, bet es neizrādīju ne sevišķu laipnību ne dusmas – varbūt mazu izbrīnu ar nicinošu pieskaņu – garlaikotu teiksim.

Tur iepriekš uz ielas nāca pretī kāds cilvēks ar kropli ejošu bērnu pie rokas – viņš teica skaidru „bonjour” uzskatot mani un es paspēju uzsmaidīt un arī teikt „bonjour”. Es it kā būtu to vīrieti kur redzējusi – te augšas stāvā, kas izvācās, kam bija bebis? Nezinu, varbūt.
Šeit kaimiņa logs vakar bija neaizsegts ar aizsegu (pa pusei tikai) kas sākās telts dienā, tagad ir atkal aizsegts.

Izejot uz pastu – uz stūra pirms garāžas drāzās pretī abi kaujas varoņi – ar dvieļiem (peldēties ejot?) es rozā + baltā + saul. brilles ātrā solī gāju. Pārnākot izgāju uz durvīm pagalmā paņemt iekšā izkārto dvieli – abi varoņi drāzās no ielas gar baznīcu – pārrāpās sētai, vispirms lepni uzmetot dvieli augšā uz augšējās verandas. Tagad – klusums.

Stabā, pa kuru viņi šļūc lejā – redzu (ko agrāk neesmu redzējusi) ieskrūvētu (?) āķi, kā pakaramo āķi. Kā tas gadījies? Vai lai – uzķeras? Hm, hm? Vai viņi varēja šļūkt pa to, ja tur bija šis āķis agrāk?? Es meklēju visādas zīmes un sakarības – kā kādreiz, kad nezināju – kas ap mani notiek.
Ka puikas karo pret mani – tas ir skaidrs. Viņiem vajaga kāda dzīva objekta uz ko gāzt vainu un dusmas par – sētu.
Es pierakstu grāmatu ar šiem sūdiem…

Trešdiena. 19. aug.

Vēsāks!!! Gulēju labi. Izvēdināju māju līdz 9 no 6 turot durvis (sētas) vaļā. Tagad 10.30 2 pārkāpa sētai. Tas āķis ir tur stabā ieskrūvēts kur kāju uzlikt lejā kāpjot – tā tad – puslīdz droša tā kāpšanas afēra!
Pastā – vēstule no J. Mazuta, atbilde manai vēst. nekas liels, tikai piekrīt, saka – pamati drūp. Tad vēstule ar visādiem radu rakstiem no Jūrmalas. Lasa un apsver katru manu vārdu ‘vēstulēs’.

Izmazgāju ½ virt. grīdas – jāberž ar birstīti lai dabūtu dobumiņus tīrus. Vakar zāles griešana šodien grīda – locīšanās diezgan. Ārā skaista diena – bet tagad nogurums lai ietu un agrāk – negribējās rādīties – varbūt lai tie warier’i mazliet nomierinās. Rītu būs jāiet – uz banku, šopīt. Cik skaista skaidra diena, vējš, saule – un tukša iela, sveša iela, dumja iela!
Pārstādīju alpu vijolītes ‘zaru’ – liekas tam nebij sakņu.
Inese piezvanīja – iet labi!

5 pm. Viens resns puika – bet ne tas lielais resnais, un viena maza meitene – ienāca sētā – izmēģinājās ap vārtiem, apskrēja māju – tad aiztaisīja vārtus un aizgāja. Pēc kāda laika 4 bērni (neskatīju ilgi) vidēja lieluma puikas un meitenes nāca pa ielu (gar bazn.) šurp, durvis bija te vaļā un staigājot gar plīti un mazg. es tos ieraudzīju – un vairāk neskatījos. Viņi nāca mierīgi, lēni, rindā cits citam blakām. Un – nekas nenotika, viņi aizgāja garām. We will see. Varbūt karam beigas? Es pāris dienas vairs vārtus netaisīju ciet – atstāju – kā viņi tos atstāja kādu laiku pus vaļā, tad pēc pinkainā pēd. skrējiena – pavisam vaļā. Es domāju – es tos vārtus vairs neaizskāršu. Man nav tie vajadzīgi, 2 gadi iztiku bez tiem – iztikšu tālāk – lai valda viņi. Vai būtu kas mainījies? Redzēsim!

Esmu nogurusi un negribu nekādas ‘operācijas’ šodien, par nožēlošanu – ne arī laipnību un draudzību ar viņiem ja tā nāktu. Kaut kā man ir diezgan, varbūt tas beidzot sakrājies, nogatavojies – rūgtums un naids? Varbūt. Ne gluži naids – kaut kāda nicināšana pret šo zemi, beidzot itkā par daudz nelabā, tas ko lasa avīzē un tad te katru dienu. Ilgojos Austrālijas beacha, parka un savas ģimenes. Tikai tā ir sadalīta – un nezin kad un kur un kā tā varētu būt kopā. Un te – man vairs nav prieks par šo mūsu pagalmu – ja arī tas beidzot mums tiktu atļauts! Bet gan jau pamazām (ja tā būs) es atkal kļūšu ‘priecīga’. Tik daudz dienas ir zaudētas nepatikšanās, bailēs, nelabumā, neziņā un negulēšanā – nevarot neko labu domāt ne rakstīt. Cik nu es te vispār varu rakstīt… Redzi, Mazutis tomēr O.K. atbildēja vēstulei!

7 p.m. Savādu laimi es cerēju – un gandrīz to nepieņēmu. Un nav arī tās – vārti atrauti vaļā kamēr es klausījos ziņas un skriešana iet vaļā – meitenes! Nav redzēts vai lec pār sētu arī. Savādi, ka es viņu (iedomāto) labumu nepieņēmu – manī ir izaudzis naids. Bēdīgi. Un tomēr – tas mazais kas uzsmaidīja un teica „halo!” Tas manī dzīvo! Vairāk neko nedzird 2 meit. Skrēja te gar sētu, kliedza un vārti vaļā. Man ir tas viss jāaizmirst. Katrs bērns citāds – visi kādā ‘idea’ darbojas kā muļķi tas viss.

Ceturtd. 20. aug. 1987.

Nostrādāju ‘dārzā’ gandrīz stundu – ravēju, kaplēju.
Nākot iekšā (ienākot gan jau) kaimiņš gāž ūdeni lejā (uz galvas!) īsti daudz, es dusmās izteicu „c’est trop” velna milti – esmu nokaitināta no bērnu (un vecāku) izdarībām – un vēl te kāds nezin ko dara! Basta – ja karu, tad karu! Esmu gatava uz naidu – visam ir savs mērs! Ja mani iztaisa par raganu – izrāda par tādu – es varu rādīt, ka tas man nav grūt būt raganai!!
Apsedzu klavieres ar segu [left], nespēlēju nekad vakarā pēc 9, ne rītā pirms – to hell with them!!

3 p.m. biju bankā, biju shopīt – atnācu no Provigo – un metos vēl dārzā – izkaplēju vēl un paravēju lielās zāles tālāk – arī. Ja saimnieks pirms ziemas neko te nedarīs – tad mums pašām būs tīrāks pagalms. Pretī augšas dzīvoklī – laikam saiet jauni, ļoti jauni cilvēki ar motociklu un ģitāru.

Kamēr es kaplēju – bērni nenāca, pēc tam tūlīt pinkainais ar lielu kliedzienu pārmetās pāri – tad arī vēlāk viņa kompanjons – mazākais, blondais – bet 2 mazāki – ienāca kaim. sētā un aizskrēja atpakaļ – labi, neleca pāri. Man vairs nav jābēdā – lai gan es vēl bēdāju – ka tik kāds ko nesalauž sev. Es esmu tik stipra – kaplīt, zāli griezt, grīdu mazgāt, iet uz Provigo! Labi!

Izdzēru kafiju, izdauzīju klavieres un kāds rūgtums un dusmas rūgst un rūgst. Un nav nekas īsti ko dusmoties – bērni kāpj pār sētu, tādēļ ka viņi var.
Augšējā dzīv. (otr. mājā) jaunie iedzīvotāji neceļ ne ausu, ka bērni kāpj – lai kāpj! Ko mēs ar to dārzu darīsim? Vasarā varētu sauļoties, bet vasara būs pāri. Ziemas tuvumā likt tur galdu – what for? Izdot naudu pāris reižu dēļ, ko tur izies pasēdēs? Inesei jau derētu gan iziet svaigā gaisā.

Debess tukša, vējš neko ņem, ne nes
Tik puķe logā aug
Aug sniedzas griestos
Vai viņa nepieviļas?
Nē, ne griesti viņai, tikai
Augt tai mērķis
Viņas pašas vai cita likums pildāms?
Saule, gaisma, debess zilais māns.

Piekt. 21. aug.

Pastā 3 latv. avīzes – bez literatūras (2 dzej.)
Iztīrīju vēl tālāk līdz garāžai – tā cik gribēju – lielas zāles. Tad – vēlāk saliku maisā (atstāju mazliet stūrī) un aiznesu. Daudz drazas vēl pagalmā – sīki koka gabaliņi, zāles arī vēl dzīvas un nedzīvas – samērā tīrs četrstūris!
Tam spurainajam vadonim šodien 2 sekotāji, viens tāds mazāks – pēdējais pārrāpjas nocīnījies! Jāpaskatās būtu vai tas dumjais puspieaugušais arī nāks?

Latv. avīze – tik garlaicīga, esmu ārā no visa tā jūsmīgā, latviskā, lieliskā, bagātā. Koru koncerts operas namā, lai arī tas maksā vairāk kā 7000 un uz pusi mazāk maksātu Townhallē – bet kur nu tur, ja ir dārgāka lielāka vieta – vēl trabble – vai visiem vīriem būs taut. kostīmi – ar jostiņas šlipsi un baltu kreklu – sen vairs nepietiekot. Interesanti vai katrs tur var nodziedāt pareizi savu partiju viens pats kad būtu vienam sava balss jātur! Būtu labāk izslīpējuši dziesmas, ne savus kostīmus un ‘pirmās šķiras’ zāli. Tāds masas koris, nemaz tur operas namā neiederas – bet par naudu jau tiek iekšā. Kaut kā jau skanēs! Spīdēt ar ārējo par katru cenu. Mīļie latvieši. Mīļie tautas brāļi! Kaut ko jau ar to panāk arī – no lielmaņiem cilvēki raujas, tiem padodas.

Jā – un godalgošanai jāiesniedz grāmata – datums zināms jau sen aiz kalniem. Nu Zariņš pats varētu iesniegt – bet kas tam prātā – who knows? Esmu ārā no visa ‘lielā varenā latviskā’.
„Viena plandos kā atplēsts ielāps” savā dzejolī raksta L. Kalniņa – labi teikts. Gribēju te nākt un rakstīt kaut ko tādu – tā tad lai ir viņas vārdi… „kā atplēsts ielāps”. Jā – patreiz neviens bērns nelec un nebļauj un man – kļūst garlaicīgi – bēdīgi – viena – kā atplēsts ielāps –
Kur es plandos? Uz zirnekļa tīmekļa, viena diedziņa, kas te saules atspīdumus vējā met uz sienas.

22. aug. 1987.

Sapnī peldēju ļoti skaidrā ūdenī – it kā baseinā (pool?) it kā sacensībā – bet viena pati, itkā rādot savu varēšanu. Nezin kādēļ es domāju ka jāpeld zem ūdens – bāzu galvu zem ūdens un tas labi neveicās – tad domāju pareizi nav jau tik dziļi jāliek zem. Vēlāk mani pārlika aukstāka ūdens baseinā, arī it kā tumšāka ūdens. Bija labi peldēt.

Otrā sapnī – kāds ķīnietis – japānis vai kas tamlīdzīgs gribēja mazgāt kādu savu drēbes gabalu – es teicu, ka viņš var lietot (manu) mazg. mašīnu – es domāju – es arī kaut ko mazgāšu, jo runa bija tikai par kādu viņa drēb. Gabalu – tad viņš sāka likt vēl un vēl – rādīja kādu (it kā audekla) ceļa somu – vai to var arī – es teicu – ka var! Bet tad viņš bija piekrāvis veļas mašīnu ar kalnu, un tik priecīgs turpināja likt – Tad es teicu – ka tik daudz jau nevar! Nezinu tālāk – mazgāšana nenotika ne kāda cita darbība.

Veļa man būtu jāmazgā, bet laiks mainīgs, būšot arī lieti – so, un man negribās ne mazgāt, ne kustēt, ne iet iepirkties – bet jāiet…
Kāpēc to rakstu? Pildu šīs lapas ar neko? Es nezinu! Jārunā to, ja nav cita ar ko vārdu pārmīt. Domas – sarunas – runas darbojas galvā visu laiku – un ikdienišķās traucē tur darboties arī kādām vērtīgākām domām.

„A man goes to knowledge as he goes to war, wide awake, with fear, with respect, and with absolute assurance. Going to knowledge, or going to war in any other manner is a mistake, and whoever makes it, will live to regret his steps.”
– Carlos Castaneda, the words of Don Juan in ‘A Yaqui Way of Knowledge’.

Nav avīzes??? Vai – tie bērni kooperātij?? Šis – ‘nav avīzes’ mani sasita tā, ka sirds lēca un es nevarēju norimt līdz – paēdu pusdienas. Nekā – vēl tāpat. Piesēdos izspēlēju (lēnām) visas (izņemot vienu) Lista Consulations, tas mazliet nomierināja.

Bet skaistās dienas izjūta – ir sapostīta. Es atkal – gribētu būt citur, es negribu te dzīvot, es nevaru te domāt ne rakstīt – man liekas – te ir small, not happy – but ‘lausy’ world. Man nav kur pieķerties, viss liekas nespējīgs ko labot. Visur it kā pamatā – dirt, smallness. Es gribētu iet pa Austrālijas brīviem ceļiem! Žēl – latvieši arī ir iestiguši kādos ‘taukos’. Spēlē kādu augstsirdīgu teātri. Esmu nogurusi (pēkšņi! Un es piecēlos ar svaigu stiprumu…) es gribētu piespiesties pie Dzidras un iet uz parku vai beachu – izstiepties saulē.

Te ir tīrs, un kluss un neviens nenāk mani aizskārt! Ko man vajag? Bet – avīzes nav un es samaksāju $1.25! Savādi tomēr – vakar es domāju ka šīs nelietības mani ir pametušas, nenāks neviens lēkt pār sētu – un man bija jau vientulīga sajūta! Jā – es gribu saskares, bet ne tādas ar cilvēkiem. Un – nezinu arī kādas, nekādas tukšas runas ar svešiem vai puspazīstāmiem man nederētu. Kas man derētu? Kādu zināšanu gūšana, augšana un mīlestība.

Svētdiena 23. aug. 1987.

Vēss – 12-13 gr. Miers, saule, vējš – agrs vēl. Duša, brokastis, kafija.
Un domas maļas un maļas ap šiem bērniem kas it kā simbolizē visu šo pusi – Quebecois, un kas man traucē izjust – ko? Tāda ir pasaule tagad. Arī Austrālijā varbūt vairs nav tāds miers.
Bagāto un nabago pasaule! Prātīgo un muļķo.
Vēl citādas šķirnes? Patiesi – šis sasmakušais franču liktenis te! Tevi tāds tomēr ieviļā mēslos. Tāpat jau tas pamazām notiek ar mums emigrantiem. Mēs ieviļājamies paši savos labumos.
Nu – raksti kaut ko lielu!
Kam, kur, par ko? Kur esi, kas esi, kur atrodies, kur eji?

Nemiera sāpe
Laužas kā stars griezīgs
Caur svētdienas stundām
Un nav kur bēgt šai dienā
Ne īsta nediena ne diena
Prāts māca – esi lēnīgs.

Vientulība un ilgas pēc cilvēka – tuvinieka vai kārota svešinieka. Jau 12 dienā un neviens bērns nenāk pasaule absolūti klusa, vējš logā mazliet dūdo!
Un durvju stiklos atspīd vārti un sēta un sienas un brīnum skaisti saules un ēnu viļņi visam pāri. Tur ir jaunība, brīvība, laime. Es tā domāju. Un zinu ka visur ir arī klāt grūtums, nepiepildījums, neziņa, sāpes. Bet tomēr, tomēr – pārsvarā ir brīvība, laime, spēks. Nu jau būtu ‘kaut kas jāraksta’ – bet šī cilvēka tuvuma kāre ir tik liela, ka es nevaru. Tas ir traki tā sist laiku. Bez atlaidības, bez atzinības, bez guvuma – tik iet un iet – tā grāmata arī māca ko lasu:
Lai kļūtu pie ‘gudrības’
1. ienaidnieks kas jāpārvar – ir bailes
2. ir vieglprātība, vieglums, seklība
3. ir vara, varas apziņa un tās lietošana
4. vecums, kas grib gulēt, atpūsties –
Visi šie ienaidnieki jāpārvar, nemitīgi cīnoties, meklējot, darot tālāk.

‘No visas sirds’ – vēlētos būt Austrālijā pie Dzidras! Un tad – es skatos šai vecas pilsētas ainā aiz mūsu ‘tīkla’ vārtiem [left, in winter] – tīrais pagalms tagad, šaura tukšās (arī tīra puslīdz) ielas daļa, vecās savādās mājas, saule, koku ēnas, vējš. Miers, lai gan 2 bērni pārrāpās sētai, kliedz kādu ķiķinājumu – atstāja vārtus pusvērtus – bet aizgāja liekas – te vairs viņiem nav nekāda prieka ‘protestēt’ – viss tik mierīgs! Jā – un redzot šo mierpilno svētdienu – es zinu, ka es pēc šīs vietas, kādreiz ilgošos. Kā lai es viņu te piepildu? Strādāt. Radīt. Kā ko no kā radīt? Te ir tagad tāds saules pilns, vēja pilns skaistums – backjardu tukšums, vientulība – ko es no tā varu radīt? Kas kaut ko no tā dzirdētu, saprastu?

Kaut kas ar mani nav īsti ‘normāli’. Kas man dara prieku, tas ir pavisam ārā no pareizā – es esmu veca sieviete un es ne domāju ne jūtu, ne redzu, ne dzirdu – tā kā man pienāktos. Es esmu vesela (es neciešu nekādu fizisku neērtību, es jūtos tāpat kā arvien – mugurā mazliet sāp no pēkšņā vēsā laika) un es priecājos par šo tukšumu, vēja dziesmu, saules ēnu rotaļu, cilvēku kas absolūti man svešs, nezinu ne viņa sejas ne balss, ne vārda – nekā, es redzu viņu dažreiz un sāku viņa ilgoties, sāku just viņa tuvuma labvēlīgo iedarbību uz mani. Tāpat kā vēja dziesma, kā saule, kā ēnas, kā tīrais klusums pagalmā. Tik liela vientulība un pamestība un tukšums, ka viena cilvēka acumirklīga parādīšanās (domājot ka tas man labvēlīgs) var šo vientulību pieliet ar saturu. Nav nekā liela ne maza, ir tikai dzīve, dzīve un neklusināmas dzīves ilgas.
Īstenība un maldi ir viens un skaistums ir viņu mērs.
Ko es varētu radīt no šīs svētdienas? Kam būtu kāda vērtība ārpus šīs vietas, ārpus šī brīža? Dzeju! Gleznu! Vējš sāk kļūt ass – sāk mugurā īsti sāpēt.

Aiz vārtiem cīņa brīvība laime
Te illūziju ēnu spēle
Tukšās rokas pilnas brīnumu
Tver mirkļu plūdumu
Kā no aizkapa raugās.

Tas nav nekas ko es te gribu taisīt, šīs stundas ir kā mūzika un tas ir tas. Viņās ir tas, kas ir mūzikā, kas ir arī dzejā, gleznā, dzīves brīnums brīvi plūst, staigā pa šīm stundām, pa šo vietu ap mani, ar mani. Tas ir iekalts, ir dzīvē iekšā, un es nezinu kā to no tās izcelt, kas ir kā kūstošs zalgojošs ledus gabals, kā to ar kailām siltām rokām es varētu izcelt, noturēt, nolikt – kur nolikt?

Mākoņi nāk iet pār jumtiem, veļa šur tur vēdinājas līdz ar ēnām ar sauli. Cilvēki aizgājuši savā laimē, te ir tukšs kā tukšā gliemeža vākā – bet jūra skalojas, jūra skalojas viņā visu laiku.
Rudens mākoņi.

Divi bērni tikko aizskrēja (pāri no otra pagalma) es biju pie āra durvīm, raudzījos caur stiklu (labā omā) lielākais izgāja izskrēja pa vārtiem gaidīja mazāko (kas iet uzlicis ļemperīgu rīkstīti) un tad aizvēra vārtus! Kādēļ? Spēlē varbūt ieviešas tas miers kas te ir visapkārt! Un bērna seja bija glīta, smaidīga uz savu kompanjonu. Ja viņš būtu paskatījies un ieraudzījis mani, vai būtu bijis labi viņam pamāt vai uzsmaidīt – jeb tas dotu lietai atkal citu virzienu?
Un pēkšņi man gribās iet, skriet vējā, saulē, ielā. Kur?

„Lai visas saldās vēlēšanās uz
Tevis paša paliek klusu
Kā jūras putnu šūpošanās
Kas vilnī atraduši dusu.”
              Kārlis Skalbe.

Oh, viņiem nav diezgan – atkal vārti vaļā, skriešana no otras puses.
Kāda pelēka vilnas sega sarkanām un dzeltenām svītrām galā, vēdinās vējā un gar sienas malu pazib kādas zaļas bikšu staras – žūst drēbes cilvēkiem visu dienu. Divi (arī vientuļi?) zēni spēlē karavīrus – šauj, slēpjas – tie paši kas šad tad pārkāpj sētai. Bez saucieniem šodien puslīdz klusu.

Ēnas spēlējas sienās, patrepēs, nē kāpnēs, zem kāpnēm, uz tālruņa staba un sētu režģos.
Šī diena ir kāda sveša cilvēka tuvuma (nē tāluma, viņš nav te…) apzeltīta, nē zelts ir saulei, viņam ir siltme, sildīta, dzīvināta diena pilna.
Rudens mākoņi rāpjas pāri jumtiem, nāk un nāk viņu baltums un debess zilums tik zināmi un jauni, tomēr jauni ir mirkļi.
Dzīves mirkļi plūst, nāk, iet arī jauni ik mirkļi, nenesdami nekā jauna.

Pirmd. 24 aug. 1987.

Vēss, saule, vējš.
Vēstule laba no Dzidras! Un piezvanīšana laba no Ineses!
No rīta – asaras rietās acīs – no vientulības bēdām, vai tā – un lūdzos un sūdzējos Dievam, ka man nedod un nedod…
Un tagad – jāslavē un slavēju Dievu, ka man dod! Dod!
Šis labais, lielais, drošais pamats! Tam pāri mazliet illūziju vizmas – vai tad nevar dzīvot!!
Un es svinu – ar labo kafiju + krējumu (tēvs tā mīlēja) un vēl kādu zaļumiņu, sieru etc. Un piezvanīju Dzidrai lai viņa uzmanās ar to saplīsušo elektric typewriteri…

Otrdiena 25. aug. 1987.

Vakar abi mani bērni mani apciemoja – ar vēstuli, ar telefona sarunām – te svešie bērni ir kļuvuši mierīgi, vārti visu nakti stāvējuši ciet!
Un man ir tik labi, ka man Austrālijā nebūs labāk! Un šī vieta var būt arī tik dzidra, skaista – stundas plūst kā mūzika. Tik liela dzīvība – viss dzīvoklis, dzīvoju visvairāk virtuvē, bet tomēr klāt viss cits, un tagad – arī pagalms! Un durvju stiklā atspīd dzīve, sveša kārdinoša dzīve kas kaut ko dod. Puķe aug un aug – Inesei būs ko brīnīties. Un 2 pārstādītie Āfrikas vijolīšu ceriņi – varbūt arī augs.

Tāds miers
Kopš atkal Tu parādījies
Visi vārti vaļā un visi ciet
Ceļā jāiet, bet kur
Tevis nav ne te ne tur, bet
Kopš Tu atkal parādījies
Dzīve līst pāri malām.
Jāiet tā, vai līdz galam?

Kādas gaišbrūnas mašīnas deguns bija pie mūsu vārtiem un es brīnījos kas nu atkal – bet tas laikam bija kaimiņa (domāju ka viņam tikai pelēksudr.) jo viņš iebrauca šedē. Viens (kas) tomēr bija pavēris mazliet vārtus pievakarē – citādi – miers! Izmazgāju balti veļu, saulē, vējā izžuva. What have I to write?

It kā viegla zemes trīce – 
Domas mainās, pārvietojās
Te ir te un te ir citur
It kā aprok, it kā izrauj
Slēpto ārā dienas gaismā
It kā vērtē, it kā meklē
It kā zaudē, it kā atrod
Vainas lai ko projām raktu
Norimt nevar kalns kam jābrūk
Kam no akmens ārā jānāk.

Ceturtdiena 27. aug.

Skaists laiks – saule, dzedrs.
Vakar spēlēju vēlāk – šodien tad nemaz. Un šodien sarāvusies iekšā, savā kaktā un adu. Man nav prāta.
Vēstule no Jūrmalas atkal, ar visādiem piedevu rakstiem. Braucot uz 5 d. uz Latviju jau trešo reizi.
Vakar vēstule no Mint. Eglīša. Ja es nebūtu kļūdījusies savā stāstā par Šternbergu – es droši vien šo vēstuli nesaņemtu, lai arī – jauka vēstule, bet iemesls šķiet mana kļūdīšanās.
Savādi – kā es kļūdījos – es tik dzīvi atcerējos kā mēs tur uz logiem Akadēmijā sēdējām – runājot par (ar) Šternbergu, pieminot Valneri – tur klāt piejaucās (pienāca) Jānis Briedis – un es pierakstīju Šternbergam tēlniecības darbnīcu – to no kuras nāca Briedis. Es jau gribēju sākt rakstīt par Brieža paražu – visus saukt uz ‘Tu’. Labi ka noturējos, būtu to arī pierakstījusi Šternbergam. Un Šternbergs neesot palicis Latvijā. Domāju – ka pēc Zariņa viņš bija grāf. darbnīcas vadītājs. Tad – Upītis.

Pirmdiena, 31. augusts 1987.

Nosūtīju E. Dēliņa kgm 2 proz. 2 dzej. ‘Pastāvēs kas nemainīsies’, ‘East Montr. plastika maiss’, ‘Siena vezums’, ‘Tukšumā tu izkliedz savu vaidu’.
Silta, maiga diena. „Quo vadis, Domine?” Vai tā apmēram bija teiciens?
Jūtos labi!

Jūlijs 1987 (Ķikure/Kikure)

2. jūlijs 1987 ceturtdiena.

Šodien nosūtīju Dēliņam rakstu 3 ½ lap.puses par Latvijas rakstniekiem vasaras dienā un kaut ko arī par Kalamazoo rakstnieku nedēļu. Un – ka tikai nu pasta streiks būtu cauri! Te pastu nes – bet TV saka – viss var vēl sākties no gala! Un ja tad viņi rīkojās tā kā T.V. rāda – gāž vēstules no plauktiem zemē – un posta! Ruņģim vēstule varbūt aizgāja. Bet Skaidrītei Rubenei 3 grāmatas? Un šodien Dēliņam sūtītais??? –

3. jūlijs.

Lietus. Nekur neizgāju. Pārrakstīju it kā visu kādam ‘tēlojumam’. Nelaime tā, ka pārrakstot es to mazliet nogludinu – un tas patiesi nāk par ļaunu. Šinī, tur piezīmēs tāda paraupja valoda, laba.
No piezīmēm:

Vai Tu domā ka rieksti jau nobrieduši?
Čaula brūna un pilna ar kodolu
No malas līdz malai?

Svētdiena 5. jūlijs!

Jau – jūlijs!!! Diena karsta bet skaidra – tādēļ patīkami sēdēt mājā. Rakstu vēstules – šo to pārrakstu. Liekas iesāku vēl reiz un varbūt tā kā varu (un labāk nevaru) Tālruņa sarunu! Rītu jāturpina. Pie acu ārsta jāiet. Dažubrīd acs ļoti nelaba – grūt lasīt. Citreiz labāk. Liekas – spoža saules gaisma viņai nepatīk – gaismas plankumi sāk dejot acī. Vispār – ir sliktāk kā bija. Un galvas sāpes vakaros – arī it kā nāk sakarā ar acs (lasot daudz) lietošanu.

Vārdi drūzmējas, neteikti
Nav ko teikt
Nevar neko teikt
Klusēšanā ieslēgts viss.
Domas meklē vārdus.
Skaidroties grib. 
Jāklusē
Gaismā uzdīgt 
Nevar ļauties...
...Gribētos lai Tu kaut ko saki
Lai Tu atrodi ceļu
Kā atnākt iepriecināt, mierināt
Ļaut, atļaut, sauļot, audzināt.
Brīdi būt klāt 
Kad brīža – mūžību kāroju, vēlos.
Domas vēlās iznākt dzīvē, gaismā
Vārdos neaugt, izaugt
Jāklusē.
Prasīgas par daudz tās
Straumēs plūdēs raus mūs nesīs
No miera gultnēm ārā.

6. jūl. Pirmd.

Gaiss sanāca istabās no ielas tik smirdīgs – ka jāvemj. Es izgāju prom ārā. Sēdēju Montroyal ielas stūrī uz sola un gaidīju kad varēs tikt veikalos. Nopirku – naftalīnu, ko izkaisīt pie sētas durvīm – tur kaķi tā piesmirdina ka nevar ārā sēdēt. No vienas puses ielas javas smirdoņa, no otras kaķi!…
Sutīgs ar un karsts (30°) vakar bija samērā laba diena. Guļ šis sutīgums kā maiss pāri – neko nevar rakstīt.

No Skaidrītes karte (vēstule) – grāmatas saņēmusi. Labi! Tad jau varbūt nekas neies zudumā – Dēliņam nosūtīju atmiņu rakstu un nepaturēju duplikātu, pēkšņi gribēju ļoti ātri nosūtīt. Ruņģu ģimenei arī pateicības vārdus (un tautas dziesmas rindu – caur sidraba birzi gāju – ) sakāms? Kaut atsūtījuši kādu foto. Neatceros vai Ruņģis fotografēja. Būs kāds – ‘kopskats’ kādā žurnālā.
23. jūn. grām. Skaidr. uz Calif. izsūtīju. 28. jūn. Rakstīta atbilde, ka saņemtas, tas O.K.

Kā auzām barots zirgs
Daiļi dancodams izgrozās
Izgrozās, izdancojās
Mīlestības apmātībā
Aizrautībā,
Mūsu domas, augumi, soļi,
Mūsu gars mūsu soļi
Pāri diendienai izlec
Kā auzām barots zirgs.
Jau citi met tam
Iemauktus galvā, grožus.
Zviedz, iezviedzies skaļi
Mans zirgs!

7. jūl. Otrdiena. 1987

Nosūtīju vēstuli Kārlim Zvejniekam – Kuraž Krišam. Atzinība, pateicība par viņa grāmatu un ieteikums braukt uz Austrāliju. Domāju – laba vēstule, uz Ineses ‘tauriņa’ kartes. Varbūt klāt mazliet aprēķina – labi ka var neviltotā atzinībā pietuvoties ievērojamai personai – no kā ‘daudz kas atkarājas’…
Sirsnībā vien gribētu uzrakstīt kādu vārdu arī Aistaram – viņš bija tik maigi laipns. Un Laimai Kalniņai jāraksta, jāsūta grāmata. Sāku rakstīt par Varrenu! Tur daudz lapas pušu tai laikā, dien. grāmatā.

8. jūlijs.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Rakājos pa simts vecām dienas grāmatām. Warrens ir bijis, tas laiks ir bijis vai visskaistākais, veselīgakais laiks manis tūkstoš stāstos. Tas bijis kaut kas īsts no abām pusēm. Un māja un darbs – un cilvēki apkārt – skaisti, īsti. Un es izeju un aizeju un tā vienmēr.

Šodien es domāju – es nekad nevarēšu labi nospēlēt Šopēna šerces – bet es tos spēlēšu līdz mūža galam. Un tā tas ir ar manām mīlestībām, nevaru nekā izvest realitātē, bet turpinu iet viņās līdz galam. Pat tagad viena tāda – neticu, nesaprotu, neņemu – redzu, jūtu un neaptveru, nesaprotu, aizeju. Kādam tas pieder… Nevienam tas nepieder kas nāk pie Tevis.
Tas bija Burra Birra avenue, bet numurs? 17?

13. jūlijs 1987.

Vēstule no Gordona – laba, it kā rūpīgs par to – kas ar Inesi un mani notiks? Prasa lai raksta. Ejot – „just fine”.
Šodien tāpat 35 gr. – bet nav tik mitrs un ir mazliet vējš. Var labāk paciest. Saule gan – zvērīga. Dzīvoju vairāk pa basementu, augšā nevar izturēt. Naktī turēju abas durvis vaļā kādu laiku – bet tas maz ko līdz.
Pasaule izskatās it kā Dievs būtu nolēmis to iznīcināt. Vai tikai pārbaudīt.

Lejā lasu cauri dienas grāmatas lai varētu kādu daļu aizsviest. Te sāku līmēt dažus izteicienus – bet te nav telpas. Būs jātaisa kāda sevišķa ‘grāmata’, kur salikt dažus teicienus, kam liekas kāda īpatnība. Jāliek kaut kas kopā.
Esmu pārlasījusi 1966, Voucluse Warrena stāstu un 1967, Mayfield Toma stāstu.

Interesanti – ka abos gadījienos pēc ilgajiem ne visai interesantiem atzīmētajiem garajiem notikumiem – beigu, šķiršanās periodā – ierodas kaut kas mākslinieciski vērtīgāks. Maļas un maļas un cerē, mīlē, vaimanā – un kad tas viss jāatdod – tad sāk runāt ar jēgu, izteiksmīgāk.
Un tā tas iet viļņiem – briesmīgiem viļņiem tādā pašā garā gadus un gadus – Warrens, Toms, Duks etc etc.

Parnell Place no 1967 rudeņa {re Newcastle — four strips from diary pasted in}:
{1} Persona trūkst tikai viena. Te priekš viņas ir krēsli nolikti visos stūros.
{2} Pirmdiena. 1.30 a.m. Migla – rūgta, bet saule laužas cauri.
{3} Ārā vētra. Jūra šalc.
      Mašīnas šalc.
      Ausīs šalc.
      Tas ir viss.
{4} Saturs un jēga ir izņemti no dzīves.
      Mašīnas maļ tukšā.

Un lasot visas tās trakās dienas – gribētos satikt – tagad satikt – tos cilvēkus! Pie Warrena – visīsta visskaistā dzīve īsta dzīve, tas ir – veselu cilvēku dzīve, varbūt bailes būtu Warrenu satikt – lai nepostītu atmiņu par viņu.

Tad Toms un Duks – absolūti greizas lietas. Toms pats greizs – dzīves samalts un vēl jauns, izskatīgs, arī inteliģents – dzērājs, plenderis. Varbūt tikai tādēļ – ka laikam homo, vai bisex. Es to nezinot – silly, silly!!!
Duks – man nepiemērots dzīves situācijā, gados etc. Bet varbūt piemērots (kā es pati kādā vietā filozofēju) īsam brīdim – kādai mazai afērai. Bet es tur penterēju dzīvi ārā. U.t.t. Un tomēr šis neslāpējamais izsalkums citu pēc cita es ņēmu iekārot pēc kārtas, kur eju, kur dzīvoju. Un maiņas man vienmēr ved uz jaunu vietu, liek atstāt un iet. Ja būtu turpat jāpaliek – iekāroto maiņa nenāktu. Vai ne tik krasi, tīri, pilnīgi. Duka apkārtnē bij jāpaliek ilgi un es vārgu ilgi. Bet situācija nemainīga un nekas nevar notikt.

14 jūlijs 1987. Otrdiena.

Beidzot karstums uzvarēts ar briesmīgu pērkoni un lietu.
Tādi spērieni, 2 vistrakākie – likās tepat ar metālisku skaņu kā drāšu iesvilpšanos, otrs – it kā metāls (drāšu tīkls) juktu un stikli kaisītos – domāju – vai tiltu sasit?
Par neko saspertu vēl T.V. nerunāja, tikai par plūdiem – mašīnas ūdenī pāri jumtiem. Lija, lija! Balts vien griezās liets kā – jā nezin kā!
Lejā basementā ir pančka – nezin kur tā tur tikusi. Ineses bodiji – sausi. Jā – nu ir karstums nopērts. Bet – nu jā – tāds vairs šai vasarā varbūt nebūs. Pērkoni arī tādu nebiju dzirdējusi. Malās un malās un malās pāri, šāva, grāva, spēra!
TV teica lai nezvana ja tieši nav emergency – kaut kas appludināts. Labi ka elektr. un TV – te ok.

Un es lasu un lasu vecās dien. grāmatas un pūlos iznīcināt – un vēl tik daudz gribās paturēt. Un tik dzīvi tad rādās tie cilvēki un tas laiks – un domā – jāiet satikt, parunāt. Atduries – miruši. Svirska kdze mirusi. Mayfieldas laiks – traks un neprātīgs un tagad – skaists skaists!
Un raksti, dzeja – visskaistāk izteikti – tad kad nāk beigas, kad jūk un sāp.

{following 2 pieces re Newcastle pasted in}:
{1} {handwriting rather wild} 9 am.
Apskrēju parasto gabalu līdz Newc. Beach.
Redzēju kādu cilvēku dziļās bēdās.

Mētelī, bez cepures, jauns, slaids, nelielu galvu, bērnišķīgu seju, viņš tuvojās jūrai, stāvēja, noliecās, pacēla ko, vai tikai aiztika – un stāvēja, paskatījās uz jūru un nolieca galvu un stāvēja – viss viņa augums raudāja bezcerīgi, sāpīgi, smagi raudāja un raudāja viņa noliektā galva bez dzīvības, pavērta mute – es neredzēju asaras vai tās ritēja pār seju – tās ritēja pa visu viņa augumu.

Un es nācu pie tās pašas sen atzītās atziņas – neder ne sitieni ne dumpi un sacelšanās – nav nekā kam spītēt un bravuroties – viss kas var iznest cauri un panest tālāk ir izturība, lēnā sīkstā, pacietīgā ciešana izturība – endurance.
Es paskatījos uz Strand lodže lielo celtni atpakaļ un tur dega divas acis (lampas) – viņš skatās, velns skatās – šī zīme pieder velnam un mēs rāpjamies uz Dievu, pie Dieva jo šī zīme pieder arī Dievam.

{2} {handwriting controlled}
Biju jūrmalā – tur bija jauns suns un jauns vīrietis kas ar to – bradāja. Abi – priecīgi pārlieku. Suns skrēja beidzot uz mani. Pastiepu rokas un viņš ielika tanīs galvu – bet viņam sauca – iet prom un izpurināt ūdeni – un viņš paklausīja. Nē. Ne suņa un ne cilvēka man nebij, nevar būt.

15. jūl. 1987. Trešdiena.

Pēc lielās vētras un lietus – laiks skaidrs un maigs.
Un es domāju – kāpēc es jūtos laimīga (pateicīga par to kas bijis – lasot dien grām) nācu pie slēdziena – tādēļ ka vairs nav karstums un grūtums. Bet – tomēr – miegs nāk!

16. jūl. 1987. Ceturtdiena.

Svaigs, saulains. Izmazgāju veļu, žūst ārā, vējojas.
Pārrakstu vecas piezīmes, un grūti ir piespiest sevi – atkal šorīt to darīt. Gaidīju vēst. no Dzid. vēl varbūt kādu – nekā, nevienas. Smagi top. Un – jāsaņemas. Kā? Kur iet? Ko darīt vēl? – Tik daudz vēstules jāatbild. Tā tad – tās ir saņemtas, bet to nejūt. Jāraksta vēstules.
Nosūtīju (aizvakar? vakar?) vēstuli Freijiem. Šodien nosūtīju vēstuli Ruņģiem (kdzei + co).

Piektdiena 17. jūl.

Izmazg. otru daļu vēlas. Saule, izžuva – lielie palagi…
Bet no 12 dienā vairs nav elektrības! Jau 6 stundas. TV arī tad nav – neko nezinu.
Grāmatas (cookbook + Dzid. zīm.) Inese atsūtīja – otrs izdevums tiešām neglīts. Negribētu tādu sūtīt bibliotēkai…
Vakar augšā pie tā mūziķa un viņa girl. Traks cilvēks – grib spēlēt, ir dzirde, ir liela roka – bet nezin kā iemācīties lasīt notis, kā lietot katru roku savā, citā kustībā spēlējot.
Lasu un mēģinu izzortēt – vecās dienas grāmatas. Mana dzīve!!! Jāizraksta dažas lietas, kas tad tur (ar Dzidru šis te, runātas):
„When you wet the bed
First it is warm
Then it gets cold.” James Joice.
Biju pie vēl augšas stāva dzīvokļa Garija (+ viņa girl Maric?) viņš bija te dienu iepriekš īsu brīdi – tagad paklimperēju Meheganu. Būtu – jāpraktizē, jāmācās, tikai nedaudz – tad ietu tas džezs. Pārrakstu vecas lietas.

Sestdiena 18 jūlijs.

Atkal silts. Jāspiež sevi iet cauri tām vecām lietām. Cik lēni tas iet!

19. jūlijs 1987. Svētdiena.

Kad nelaimes doma sāk mocīt, es sev saku: „Vai Tu labāk gribētu lai Tev ir tā kā Svirska kundzei?” – Nu, tad brīdi ir miers…
Tagad tomēr būtu jāsāk dzīvot pašas dzīve – ne tās, kas biju 20.g. atpakaļ – ko es lasu dien. grāmatās – Viņa runā krāsaināk, jūsmīgāk – bet varbūt tas kas ir man tagad valodā (un kas tas ir??) ir lietojams tagad – to vajadzēja sakārtot un publicēt tad! Bet – nevarēju, nevarēju. Varēju cik varēju. Tāpat kā tagad. –

Biju parkā. Pasēdēju – kad noskatās debesīs, svētdienas debesīs – starp koku galotnēm, ar viegliem mākonīšiem – tad ir it kā Tu iegrimtu, iepeldētu kā avotā visā savā dzīvē līdz tās sākumiem, visā ko Tu esi gaidījis un ko saņēmis labu, (skaistu?).

Vāveres spēlējas – viena pati vāvere spēlējas ar tukšu kārbiņu, ceļ to, met, paņem to, veļas apkārt ar to, lec pāri tai tik augstu, ka apgriežas gaisā apkārt kā spole. Vakar uz TV mazliet noskatījos cirku. Vāvere pati sev spēlēja cirku.

Vientuļš (?) jauns cilvēks nosēdās zālē, atvēra lielu turzu valriekstu un cienāja vāveres. Tās sanāk apkārt desmitiem, katra paņem lielo riekstu un drāž prom kaut kur, kur netraucēti mieloties. Sēdot solā sēdot vāveres nāk klāt pa sola atzveltni, pavisam klāt, viena pa manu kāju sāk rāpties augšā. Dzīvā radība mūžīgā darbībā pēc ēšanas.

Koki, milzīgi, vareni, zaļokšņi – stāv mierīgi, lai nāk kas nākdams tiem pāri – karstums, aukstums – saule, lietus. Labs, ļauns. Neticami vareni tur tie koki. Liepas ziedēja pag. reizē, kad tur gāju caur parku, šoreiz nejutu vairs smaržu. –

20. jūl. 1987. Pirmd.

Līst, lēni.
Nosūtīju grām (cookbook – ) un vēstuli Mairai Bundžai, Kalamazoo, bibliotēkā.

21. jūl. 1987.

Nosūtīju ‘cookbook’ jauno izd. Gundegai.
Uznesu augšstāvā dzīvotājam Garijam 4 nošu grāmatas – lai mācās. Viņš sapircis klavieres un spēlēt var tikai kaut ko (akordus) pēc dzirdes. Svētdien zvanīju Dzidrai. Vai vēl ir cookbookas – viņai vēl ir. Inesei būs no tām. Dzidra – septembrī nevarēšot atbraukt – par daudz naudas iziet. Tā tas ir.

22. jūl.

Silts, karsts.
Kartiņa no Elmāra Jūrmalas! Lasot to vārdu pasaule kā šūpolēs atlīgojās citā senā stāvoklī. Paziņa – no Sillenbuchas. Tagad – Zviedrijā. Nezin kur ņēmis adresi, runā tikai par ļoti veciem Austr. Latv. rakstiem.
Man – viss ar ‘kājām gaisā’, tik daudz vecās dien. gr. lasītas. Augšstāva Garijam runāts par mūzikas spēlēš. sākuma lietām, tagad – šis Jūrmala vārds! Un es gribētu nezin kur iet un nezin ko darīt. (Aizeju tikai iepirkties un tur katra lieta jāuzmana – vai nav lietoš. datums notecējis. Parasti tā ir. – )

23. jūl. Ceturtd. 1987.

Saule. Silts – (ceļā uz 30 grādu).

33!

Nosūtu vēstuli Gordonam un vēstuli un grāmatu Jūrmalam. Grāmatu cookbook + vēst. Grīnbergiem. Grāmatu ‘Dienas un Gadi’ Laimai Kalniņai.
Karsts, nejauks!

24. jūl.

Vēl karstāks – sutīgāks – nejaukāks! Kad vai gals jau klāt – izgāju vēl reiz ārā – iet varbūt parkā sēdēt kad mājā nevar – un tur pie parka gaidot ‘zaļās ugunis’ – dzirdu – taču tas ir – pērkons! Debess visa pelēka kā maisā – redzēt jau neko nevar kas nāks! Bet – pērkoni dzird – steidzos mājā – vēl Metro kaut ko iepirkt lai nav jāvāra – tad ar pirmām lāsēm gar stūri un mājā. Bija krietnas ūdens strūklas un arī daži lieli grāvieni – bet drīz pārgāja – un ir vēsāks (25°). Rītu būšot mazāk mitrs un – līdz 25°. Nu – varbūt tad varēs gars kustēties. Uzrakstīju par Kalamazoo – gan vēl nezinu – kas tur sarakstīts – ir jālasa un jāpārraksta.

Gribēju tikai teikt – ka pēdējā laikā šad tad ienāk prātā – ka esmu ‘ar apstājiem’. Žēl ka tik maz zinu par šo izteicienu. Tas šķiet ir tas – kad sieva vairs grūto vienmuļo dzīvi nevar panest un – apstājas darboties, ne strādā ne runā etc.
Pasakā ‘Vīrs sievas darbos’ – atceros ka lasīju – ka viņa sievai bijuši ‘apstāji’ un tas ir diezgan neārstējama lieta. Tā tad – tādas lietas agrāk arī bijušas kad – cilvēks nespēj kustēties uz priekšu. ‘Depresssion’ apmēram.

25. jūlijs.

Vakar atkal pērkons – un šodien mazliet skaidrāks. Bet man apstāji nav daudz mazinājušies.
Kaut kas (kas??) mani visu laiku traucē. Kaut kas – kas nāks traucēs, kādēļ nevaru nogrimt darbā, kaut kas – kas nenāks? – traucē!

Laiks bija īss
Tu nepaspēji mani sasāpināt
Šķiet – es Tev to pārmetu tagad
Nav ko ciest, ne ko dzīvot.
(Ar Tevi).
Tu nepaspēji mani atrast
Tu tomēr pienāci 
Tik tuvu
Ka sāku dzirdēt Tavu balsi.
Man žēl 
Ka dienas aizveras pār to.
Tu nepaspēji mani iepriecināt
Tomēr pienāci
Cilvēka balss sauciena attālumā
Sadzirdēju, pazinu Tavu balsi
Kad nevarējām mēs
Laiku aizņemties no tiem
Kas mīt garlaicībā. Nē.
Izmaksāt negribējām (nevarējām).

Vakars.

Nejūtos labi. Galva sāp un gandrīz auksti šai karstumā. Tas varbūt no atdzesinātāja ‘vēja’.

Svētdiena.

Pērkona lietus vakar un šorīt. Un – tagad vējaināks, mazliet vējains! Ciešams siltums. Gandrīz vairs netraucē. Pēcpusdiena, un mākoņi top smagāki. Man nav par ko rakstīt.
Par savu vientulību? Par savu beznākotnes ceļu? Par latviešu – prieka kāri un domāt nekāri? Un tomēr – par viņu rosību? Par kādu? O – nometnes, skolas un daudz kas. Daudz kas, kur es nevaru ne tuvu stāvēt.

Sarkanīgs skurstenis
Uz (zilām) piena zilām debesīm
Cik tā ķieģeļi silti
Tā vientulībā tas lepns kā jūrā.
Uz kuģa pār pilsētas jumtiem
Uz viņu paceļot acis
Prāts skaidrojās.
Bet viņš ir tikai svešas mājas skurstenis
Būtu kaut vai tālās pirtiņas
Kaut vai sen jau nodegušas
Pirtiņas skurstenis
Tad tam kāda vērtība būtu...
Tam kāda līdzība būtu,
Vai tomēr viņš nav radu tam
Kas derētu radu
Tiek skursteņiem, kas
Kaut jau nodeguši...
(Mūsu prātam derīgi.)

27. jūl. Pirmdiena.

Dzedrs. Un tas labi!
Nosūtīju vēstuli Skaidrītei Rubenei. Nosūt. vēst. + 1 lapu par rudeni
Dēliņam. Nosūtīju ‘note’ un 1 ½ lap. Par Kalamaz. Štauverim.
Nokopēju arī ‘Medības’ – būs jāsūta. Kam?

Šorīt bija skaidrs! Un vārna ķērca kaut kur tuvu. Vēl un vēl. Un tas bija labi to dzirdēt. Pilsētas vidū šī senā meža balss.

Tur, toreiz šie zemes īstie putni, kas neizceļoja, nebija īsti mīlēti. Varbūt tas par asu teikts – tie netika apjūsmoti, ne vārds netika teikts kas tos cildinātu. Vārna! Vārna gandrīz lamas vārds! Melna kā vārna. Ķērc kā vārna. Krīt kā vārnas uz maitu. Vārna dažreiz pastaigājās pagalmā, glīta, pelēka ar melnu, labi veidota. Nu galva, knābis nekādi daiļie, tāpat sejas izteiksme. Bet manam putnam tie daiļi? Nu – zīlīte! Jā zīlīte! Apaļa, uztūkusies tup ziemā uz zara loga tuvumā, zaļgana galviņa, melns spožums, balti vaidziņi.

Bet zvirbulis? Zvirbulis glīts, pelēks ar brūnu, brūni, balti vaidziņi, viss tas nekam nederīgs. Zvirbuļu pilna žagaru čupa.

Tāpat žagata! Neļaus tai ne uz vārtu staba apmesties. Triec prom, ka nepiežvadzina kādu nelaimi! Skaista – spoži balta ar spoži melnu, gara, un varbūt mazliet par garu aste.

Bet kā ar gulbja kaklu? Ja nu kas ir par garu, tad tas ir gulbja kakls, ārā no katra samēra. Bet gulbis! Baltais gulbis! Skaistais gulbis! Vai ir kāds neglītāks putns par gulbi kad tas izkāpj krastā un neglīti soļo uz smagām neglītām kājām! Nu ūdenī, jā kad tas lēnām peld, var teikt – izskatās skaists! Balts uz sudrabotā ūdens. Bet ka mazliet padomā – kā putns var tikt dēvēts par daiļu – ar tik nesamērīgi garu kaklu. Protams kakla garums viņam ir derīgs, var zvejot zivis, bet – daiļš?

Strazds un bezdelīga tie ir tie daiļie un labie, tādēļ ka tie – nedzīvo mājās pa ziemu, tie atnāk pavasarī, tie dabū no pavasara gaismas. Bezdelīga ir daiļa, protams. Bet strazds? Melns spožs jā, bet knābis neko daiļš! Nu jā – viņš skaisti svilpo. Un – svilpo – pavasarī! Izsviež zvirbuli no būra kas tur ziemu ciezdams iekārtojies un – svilpo!

Nu jā – un notīra no ābelēm tārpus un mūdžus. Bet zvirbulis izknābā kaņepes, izknābā kviešus, liksies pat zirņos iekšā!
Bet vārna? Vārna arī notīra mežiem kāpurus. Kādēļ vārna ir tikai – vārna?
Šorīt te pilsētas vidū ķērca vārna. Tas bija līksmi! Skaista tāda vārnas balss pilsētā.

28. jūl. 1987.

Traks cik tālu vasara! Vēss!!
Vēstule no Laras lapas (3) no Dzidras un nosūtīju vēstul. Dzidrai.

29. jūl.

Skaidra laba diena. Tikai prāts nekur liekams.
Nosūtīju vēstules Rumbergai un Rengai.

Lakstīgala, slavenā dziedātāja. Kā pret viņu varētu teikt kādu kritisku vārdu? Lakstīgala! Manai mātei asaras sarieta balsī, kad viņa pieminēja lakstīgalu. Tāpat, kad viņa teica – „rozes”. Tas bija ar lielu dziļu apbrīnu, ar laimes un dzīves krāšņumu izjūtu, tikai jaunības sapņos pilnam nojaustu. Mani vienmēr iespaidoja viņas balss un smaids šādos brīžos kad viņa teica – „rozes!” vai „lakstīgala”. Arī „narcises”. Viņa gaidīja atveramies pirmo ziedu. Man varbūt vēl bija tikai pāris gadu kad es viņai līdz skatījos uz šo balto brīnumu – narcises ziedu dārza plūmju koka ēnā, agrā pavasarī, nesapratu kas bija šis lielums baltajā ziedā. Man lika to ostīt, skatīt, redzēt. Es jutu ka ir ziedā un visapkārt dārzā daudz vairāk kas kā es varēju redzēt, zaļā gaismā saost. Tas darīja labu – ka tā kaut kas ir, un viņa – kas bija noliekusies pie narcises zieda.

„Ievas. Ieviņas!” Tās bija no viņas tēva sētas. Ievās viņa izjuta dzīves aizslīdēšanu, dzīves ātrumu, kas visu izrauj no rokām, kad viņa teica – „ievas, ieviņas!”

Lakstīgala. Tā man par skaļu. Pret lakstīgalas dziesmu, man bijis tikai apbrīns, ne mīlestība. Nu mīlestība ir savāds jēdziens, kļuvis nesaprotams – neviens vairs nezina ko tas nozīmē. Varētu vietā teikt – lakstīgalas dziesma manī radījusi apbrīnu, gandrīz kā kad apbrīnotu kādu lielisku mašīnu, mechānismu.

Liriski dziļi ir satraukusi griezes balss – griezes balss arvien nāk no nenosakāma tāluma, no pļavas vasaras nakts miglā, nakts krēslas šūpošanā, to tik tikko var sadzirdēt, tā iesākas un pazūd, tā jāmeklē ar elpu aizturētu un tā nav īsti dziesma, mūzika, jā tas ir īpatnējs, pakluss sauciens. Tagad varbūt jāatzin ka griezes balss ir izsmalcināti seksīga.

Kas ir putna balsis?
Medņa balss visu mednieku ir atzīta, kā aizrautīgākā mīlas izteiksme. Pārošanās sauciens.
Un lakstīgalas balss? Tā vairāk izklausās pēc dzīves platības aizstāvēšanas lietu. Jeb nē? Ja tā ir seksa balss – mīlas dziesma, kādēļ viņai tik skaļi, neatlaidīgi, muzikāli perfekti un komplicēti jādzied, kur grieze to pašu panāk ar klusu ierunāšanos?

Tagad bieži dzird teicienu, norādījumu uz kādas lietas būtību: „Tas viss ir tavā galvā.” Ir iespējams ka tas ir klausītāja galvā, kā tas uztver lakstīgalas vai cita putna balsi, ne putna balsī.

Baložu dūdošana no attāluma starp citām pavasara balsīm arī ir baudāma, bet klausies to tuvumā. Balodis uz jumta malas arī necīnās pēc dzīves telpas. Bet es negribu runāt pretī dabas pētniekiem, ja tie saka ka putni dzied aizstāvot savu dzīves telpu – lai tā būtu. Es tikai izlietoju savu vārda brīvību izsakot savas izjūtas vai iedomas un tās nevarētu saukt ne par īstiem novērojumiem ne vēl par pētījumiem.

No date.

Aiz sienas ieskanējās soļi
it kā Tavi
It kā Tu būtu atnācis.
Ak, ja tā sl domāt par otru
un otrs sāk domāt
tas ir tā...
Vai zināt, ka cauri ielas asfaltam
izaug mīksti stādi
sēnes dīvainas kādas
bet maigas kā visas citas
izaug caur cementu
ceļas kā kalns
kā kāds uguns vēmējs kalns
kam kausēts metāls plūst
laužas ārā.
Jā, uguns un metāls
bet mīksts stāds.
Vai vari tu dūri izsist
caur cementa ietvi?
Viņš var.
Ja tā kāds sāk domāt par otru
un otrs sāk domāt
acīs tāds spēks rodas
kā stādam, kas caur cementu izaug
tāds spēks pārvērš
izgaismo, pārkausē otru.
Tam no iekšpuses sāk gaisma spīdēt
tas kļūst kā no alabastra.
Un tad? Ko tad?
Ak, tad?
Man šķita tie Tavi soļi
ieskanējās aiz sienas.

Jūnijs 1987 (Ķikure/Kikure)

1. jūnijs 1987.

Vēstule (ļoti priecīga) no Dzidras no 22 maija. Bet žēlojas ka nav no manis ziņu – vēstule no Zariņa, pēc biogr. ziņām kādam kopīgam izdevumam.

Pirmdiena 8 jūnijs 1987.

Nosūtīju Māršava notis (dziesmas kur arī ar manu tekstu) Inesei. Plus. Dzidr. vēstuli.
Nosūtīju vēstuli Elv. Aronei R.

9. jūnijs. 1987.

Mazgājos, lāpos, kopjos – un šodien daudz padarīts no gatavošanās darbiem braucienam.
Līst. Līst!
Būšot saulaināks ceturt. piektdien.
Nav ne vārda ko teikt tikai valodas pēc.
Nogurums un kāds tukšums.

11. jūnijs. 1987. 8 pm.

Viss ir sapakots – liekas o.k.! Vai jāņem lietus sargs? Krāmēšanās… Vai jāņem tā raibā blūze? 3 jau ir… nē – 4!
Iegāja līdz arī – raibā blūze [right]. Tā salocījās tik labi tik maziņa – ka bija jāliek tomēr iekšā un ok.
Laiks – būšot lietains un mazliet saulains, tas ir rītu. Kas tālāk – tas jau būs citā valstī.
Prieks? Prieka nav. Kāds pienākums un kāds apmierinājums, ka var un tiek darīts, iets etc. Ka ir atļauts un liekas – iespējams iet.
Bet ko tur atrast? Ko padarīt? Varbūt kaut ko.

23. jūnijs. 1987.

Jau otrā diena mājās, nē – jau trešā!!
Brauciens uz Kalamazoo – labs, kā pasaka! Daudz atzinīgu vārdu un mīlestības. Un – man dod tas cerību – dzīvot, ‘piepildīt uz mani liktās cerības.’
Visvairāk darīja labu Ast. Ivaskas vārdi – par stāstu „kaut es tā varētu rakstīt”. „Skaists (?) priekšnesums” – par manu runāšanu, stāstīšanu tikšanās stundā. Visas sejas smaidīja pretī un man bija viegli runāt, viegli lasīt.

Es visu it kā redzēju – patiesi redzēju, bet kaut kādā abstraktā veidā – to ko stāstīju, redzēju jūru kā kalnu apkārt, mazu laukumiņu kā brūnu koka lapu – zemi pie kājām – redzēju bērnus nākam pilnām rokām rindā likti – lokasti – black prince, fethery duster, yellow monday – beidzot aizmirstais – cherry nose, kuram tulkojumu pateica Silbojoris – ķiršu deguns. Bija labi – ka es spēju atkal runāt cilvēku priekšā. Es jau to skolā strādājot varēju – arī reiz gluži labi dzejoli lasīju Sidnejā – bet tad – es ierāvos domā, ka es neveru ne lasīt ne runāt. Nu dzeju lasīt – man netīk arī tagad – bet ir iespējams ka es varētu labi lasīt arī to!

Kalamazoo

Un Aivars? Kas viņš? Izslāpis, nomocījies, savažots spēks kas lēni zūd. Kā mēs visi. Jo vairāk kādam būtu kārota brīvība, krāsaina dzīve – jo grūtāk tas savažots nīkst.
Viņš – skaists (bijis ļoti) fiziski, ar dzejnieka skatīšanos, iekārošanu, ar spēku un nevarību, ziemeļnieku literatūrā redzētais Gösta Berlings etc. Augusts pasaules apbraucējs.
Nosūtīju Skaidrītei Rubenei savas 3 grāmatas. Airmail viņa uzlika 8 dolāri! Bet OK – lai ātrāk saņem. Pasts gan te pasaulē ir – zem katras kritikas.
(Vai tas bij šodien?) Nosūtīju Ruņģiem sveicienu. Nē tas bija vakar. Šodien nosūtīju Dzidrai vēstuli.

25. jūnijs. 1987.

Vai tur nāk kāds?
Tukšus vārtiņus klabina vējš?
Lai svaida tos, klabina vasaras vējš
Pilns ar balsīm.
Vai te kas gāja, vai te kas nāks
To kas nekad neaizies projām
Vai varbūt tad, kad Tu arī
Dzīvības piemilzis vasaras vējš
Pilns ar zivīm, ūdeņiem, ar laivām
Visu balsu vidū Tava kapteiņa balss.
Ak Tu kuģinieks, jūrnieks
Manā dārzā enkuru sviedis,
Vai Tu zini kā pavasaros
Plostu arkli izara krastus,
Vai Tu tāds?
Jūras arumi, vai Tu tāds?

L. avīzē (no 24, aprīļa, tagad 25. jūnijs…)
Mint. Eglīša jauks gabaliņš Gadi. Un mana Nenosūtīta vēstule – izklausās tiešām it kā to rakstītu – vecākais brālis. Tā tad – O.K.

26. jūnijs 1987.

Laižos atmiegā (sestdiena? Svētdiena?) 
Pār acīm brūk nakts vijoles līst (pāri)
Vai visa Aiviekste lēnā, labā.
Domāju par tiem ko satiku
Viņas krastos, viņas pļavās
Takās viegli iemīdītās zaļās zālēs
Ziedlapām pie kājām līpot
Kas ir mainīgs, kas ir nemainīgs
Kas glabā to kas nemainīgs.
Jūtu katru oli, smilšu graudu
Brūno glīzdu izmazgāju steidzīgi
                  no pēdām
kur lai skrietu?
Viss ir aizslēgts
Un es nāku
Dievam prasīt, nāku
Viņam tronī sēžot redzi viņa ceļus
Kad pie tiem es prasot liecos
Un tad
Zūdu bezkrāsainā mierā.

28. jūn. 1987. Svētdiena.

Līst, nelīst kā maisā.
Pārrakstu par Magnoliju.
Lasu (tag. latv.) Saulcerītes Vieses esejas ‘Radīšanas brīnums’ (no Kalamazoo latv. bibl.) par vienmuļi saldi runāts.

Nekādās debesīs vairs nevar kāpt
Tur tikai space kuģi un roketes, to šķembas
Mēness apsmiets krāterains tukšinieks
Dieva ne kur, ne miņas no viņa.
Eņģeļi? Jā eņģeļi kādreiz rādās
              vēl šais zemes lejās
Kādreiz kādā sejā
              ieplaiksnī ķeruba smaids
reizēs, kad savas vēlēšanās esi palaidis
              otrā paspoguļoties
jā, tās tad nu ir vēl
              tavas debesis.

Vakars. Nogurums.

Nekas liels padarīts – pārrakstu garās runas ar magnoliju. Rītu jāpabeidz, mazliet ‘jāsagudro’ nobeigums.
Labā acs ļoti traucējoša. Vai būtu jāiet uz dakteri? Būtu.
Mazliet žēl ka tik īsa bija tā rakstn. nedēļa… Bet ja arī garāka – tur nebūtu bijis iespējams mazliet satuvoties – runāt, pabūt tuvāk – tur bija jābēg un jāsargājas. Tai – intervijā es neko arī nepateicu – tagad es domāju – galvenais nedēļā bija – nākotnes cerību pilnā doma, darba spējas un darbu darīt griba – kas izpaudās spēks, apņemšanās. Ja tā lasītāji sanāktu kopā un sadūšotos lasīšanai, kā mēs tur – rakstīšanai. Bet lasītāji svin dzimšanas dienas.

Maijs 1987 (Ķikure/Kikure)

9. maijā.

Apmēram 6. maijā 1987 nosūtīju Dzidrai vēstuli.
Aizvakar Inese mani bookīja uz Kalamazoo – rakstnieku nedēļu! Vakar biļete jau – pienāca.
Inese vakar (naktī) aizbrauca uz savu Foruma 6 dienu ‘meeting’, or something.
Mans ceļojums uz Kalamazoo – 12. jūn. līdz 21. jūn.
Inese uzrakstīja very nice, labu kritiku par manu dzeju. Varbūt būs grāmatā, ja nebūs par garu. Man jāraksta par ‘Artavas’ vārda izvēli. Kādēļ to? Kāda nozīme? Etc.

Svētdiena 10. maijs 1987.

Nemīlu kaķus
Viņi posta manus dārziņus
Vai viņi mīl mani
Ka viņi klimst man apkārt?
Vai varbūt man nāktos
Tos mīlēt
Un tad tie beigtu
Nākt tuvu. Beigtu
Postīt manus dārziņus.

Absolūti – nosista diena. Pat staigāt biju tikai līdz parkam. Bet tur – sēdēju saulē un mājās – izgāju sauļoties min. 10-15. (Domāju – neviena nav mājā – nogūlos uz segas uz verandiņas – un kaimiņi iznāca. Pats vēl atgriezās pēc brīža – vē!
Pēc tam gulēju uz sava ‘guļkrēsla’ sētā pie mājas stūra. Tur būs mana vieta. Bija mazliet vējš – bet liekas nav kaitīgs un – tik laba vispāri silta sajūta bija kādu laiku pēc tam istabā sēdot.

Pirmdiena 11. maijs.

Lietus diena.

Otrdiena 12. maijs.

Naktī bija pērkona lietus. Pēcpusdienā mazliet saules. Rītu būšot ļoti silts.
Eju katru dienu parasto gājienu – līdz Montroyal ielai. Šodien tālāk līdz Papino – tur pret Provigo ir baltas katūna (?) cotton blūzes. Viena derētu. Jāuzmēģina.
Izcepu 2 kukulīši baltmaizes. Tikko no krāsns – bija ļoti garšīga ar trauslu garoziņu. –

Trešdiena 13. maijs 1987

Saule, bet solītā 24 vietā tikai 14. „Varbūt vēlāk, varbūt vēlāk,” kā latviešu ‘šlāgerī’.

Pat lietus nesāk līt bez iemesla
Miglai vajag silta gaisa
Kur sarietēt pilēs, lāsītēs
Kā prieku lai izšķel no nekā?
Un kā bez prieka strādāt?
Melnas bēdu domas malt?

Aizgāju 2 reizes uz M. Roy. drēbju veikalu. Otrreiz aizgāju ar – klogām, vecajām, kas man nav visai labas… Kājas ārkārtīgi piegurušas – bet tas no neparastu muskuļu nodarbināšanas. Ir it kā mazs colds – (no pastāvīgas vēdināšanas… haha)
Nopirku 2 blūzes – abas cotton. Abas lielas diezgan – vecajā, labajā, svītrainā – netieku iekšā, tā nobarojusies. Neko darīt – apģērbs jāņem pēc mēra – lai der. Viena balta blūze, viena sīki svītraina (kā vīriešu krelkla musturs). Abas – vienkāršas. Vajadzētu more fancy – bet tad no cottona būtu jāmeklē nezin kur kādā modes veikalā – un citiem necottona – vasarā man grūti elpot.

Rājies pati, daries pati
Tukšu dienu barā
Varbūt atkal atnāk viena
Dzīvu gaismu starot.
Tā Tu skaiti tā Tu buries
Gaidot sevi kavē
Bet kur steigties
Svešā laikā nāvē?

––––––––––

Māžojos, kopjos
Ar sauli ar grāmatām
Ak, kā aizslīdu, zūdu
Un tomēr vēl glābjos.

Pirmdiena 18. maijs. 1987.

Plkst. 9.10 Inese tikko aizbrauca uz Banffu – uz visu vasaru.
Laiks piemācies, laba braukšana, šodien kāda holideja – no rīta ceļi brīvi.

Cik daudz reiz jau
Ceļa līkumā zūd, aizgriežas Jūsu rati
Es palieku uz sliekšņa
Rūpju, cerību, gaidu smaidos.
Viss Dieva rokā un viņš labs
Viņš ir labs manā atkal jaunā gaidīšanā.

–––––––––––––-

Rakstiet trimdas dzeju
Pret kalnu, ne leju
Rakstiet dziļdomīgi un skaisti
Tā lai to var saprast
Un tā lai to var skaitīt
Kā palaikam labu pantiņu var skaitīt
Pret kalnu, ne leju
Velciet savu dzeju.

Sākums – owfuls. Un melnie! Tad start the real – old. Slaids, mati (vai balta parūka?) laikam paša. Decents. Tad – agrākais, kad viņš saņem kādu ‘cup of tea’… Un tad – reklāmas, reklāmas!!!

Advertisements, advertisements to – Hell!!! Un – vēl atkal melnie. Tā tad! No racism… Sieviešu krūtis, krūtis, būbs etc. Sam what’s his name – still fine, pleasant voice. Old devil. Neticams profils! {tiny sketch crossed out} + viena jauna krūtaina – mulate? Liekas jā. Grozīšanās, grozīšanās ah! [..] girls. Big rubbish. John Wayne – 120 filmas –
All it is – a goast country! Coming – the dead ones. Poor souls!!

Vai nav vienalga – tad vai tagad?
Vai nav viss viens, vai viņš vai Tu?
Tas kas tad dziedāja un dejo
Un tas kas tad dziedās un dies
Kad tavs laiks būs rauts un garām?
Vai nav viss viens tagad vai tad?
Vai nav vienalga Tu – vai es?
Vai nav viss viens – viss vai nekas?
Jo zināms nav – kas viss, nekas?

–––––––––––––––––––––

Tavi mati ir kā medus, ir kā medus
Lai ir medus kas man daļas
Kas par to, lai ir kā medus
Ko ar matiem kas kā medus?
Varbūt Tavas acis zaļas
Kas man daļas, lai ir zaļas
Ne man daļas ne man vaļas.

–––––––––––––

Rītā man sola sauli
Būs jāiet jāsilda kauli
Vai mani kauli
Vai mana saule?

22. maijs, piektdiena

Vakar saņēmu vēstuli no Dzidras.
Šodien nosūtīju vēst. Dzidrai.
Šodien karte no Silkalna – pateicas par manu paskaidrojumu par Dāliņu – cukurs dod spēku un paldies par „manām, liriski ievirzītajām miniatūrām laiku pa laikam Austr. Latvietī.”
Nu labi!
Bet – kā es nekad netieku vaļā no tā – ‘liriski’. Es domāju – es runāju reālistiski. Bet – vienmēr – liriski. Nu – varbūt tas nav ļauni.
Kas ir lirika? Lirika ir dzeja. Ja tā, kāpēc nesaka – dzejiski? Jā – dzejiskas tās miniatūras ir, lai arī – reālas. Kas ir reāls? Reāla nekā nav.

Pirmd. 25. maijs 1987.

Aiz loga koks maigs
Mani nosargā no ļauna
Un no laba, zaļā gaismā
Lai es neeju lai es neskrienu
Lai es simtu gadus gaidu
Lai uzvedos kā viņš
Un kādēļ nē, koks?
„Kur tie ātrie ir tikuši?
Kur tie lēnie palikuši?”
Senas balsis ar smiekliem piebalso.
Ak, koks! Koks!

27. maijā 1987.

Inese piezvanīja. Katru vakaru mocos ar galvas sāpēm un ‘aukstiem drebuļiem’, jādomā tomēr – kāds ‘ģerms’ mani moka. Un tas sākās no istabas vēdināšanas, kā jau dažreiz…
Inese OK! Tas labi, bet nepajautāju vai viņa turpina nesmēķēt???
Un ko teikt šai dienai? Kā kurmis savā aliņā ierāvos, veseļojos, pūšos, atpūšos, nopūšos u. tt. Vai arī – uzpūšos? Ne daudz!
Laiku pa laikam atceros ka dzīvoju apskatos labi visapkārt, koki aiz loga dzīvo. Jādzīvo ar lielu jaudu. Atstāju logu neaizsegtu naktīs lai viņu dzīvošana man stāv tuvu, man palīdz, mani māca.

28. maijs 1987.

Iemaksāju čeku bankā, un izņēmu $100 – ceru pietiks. Bija karsta diena. Pēc Provigo – tomēr aizgāju sauļoties un tas bija labi! Apm. 40 minūtes cīnījos nogulēt. Tagad līst. Lietains silts un sutīgs būšot līdz svētdienai. Grūts laiks. Bet jāmācās kā dzīvot.

Sestdiena 30. maijs 1987. Sestdiena.

Vakar un aizvakar saulē – 40 min. Šodien tikai 30, bet bez saul. krēma. Šodien jūtos ļoti labi pēc šīm 30 min. saulē. Tikai tas kakts tur lejā smird pēc kaķiem.
Piezvanīju Inesei! Viņa nesmēķē!! Hurrahurrahuray! Šodien sest. zvanīju 12.05 pēc šī laika tur 10.05 – bija piecēlusies un vārīja kafiju. Pēcpusdienā braukšot uz Kalgariju!

Šorīt sāku domāt par mājam, par mūsu dzīvi, par ko es gandrīz nekad nedomāju. Nācu pie slēdziena – ka tas tādēļ, ka mani pēdējie gadi tur aizēno agrāko skaisto dzīvi. Ar Dzelmi viss pārvērtās – grūts, neglīts, vienās rūpēs, nelabumos. Un es pati daudz pie kā vainīga – neredzēju nesapratu kāds cilvēks ir Jānis Dz. Bet tā tas bija un palika. Un ir vēl tālāk.
Un – man būtu jādara kas vairāk, lai labotu savas vainas. Jāveic vairāk lai bērniem kāds labums (kāds??) no tā būtu. Varbūt vēlāk. Varbūt… Nē, nekas nesola, ka vārti uz Latviju atvērsies tik ātri. Cik ātri?… Ak, nejaukā pasaule! Greedy pigs.