Aprīlis 1987 (Ķikure/Kikure)

3. apr. 1987.

Pirms pāris dienām vēstule no Dzidras, gara laba un nosūtīju vēst. Dzidrai. Viņa domā braukt šurp Septembrī kopā ar Tāli.
Inese vakar nosūtīja man. dzejas Nelsonam. 42 skaitā. Pašai nav zināms – cik tās labas? Vai ir – ‘progress’ pēc 1. grām? Nevar būt. Te vēl vecāki dzejoļi arī kā 1. gr. Daži jaunie – liriski, īsi. Pāris – stiprāki.
Mana interese it kā vairāk (vēl vairāk) pārvērtusi stāstus uz manu dzeju pusi – īsi, īsāki.
Izlasīju 2 Margaret Duras grāmatas. Stieptas, mazliet fantastiskas kaut kādā reālā veidā – zem realitātes pilnas bērni dzīvojas, kā dzīvē – bet jau drīz var just kas nāks lai gan – īsti nevar paredzēt beigas. Dažu stāstu sāk lasīt paviršāk, steidzoties zināt – kā beigsies.

[note on sheet with all sorts of poems, mostly published in the press]:
3. aprīlī 1987. g. Montreālā,
Papīrus kārtojot izstaigāju šīs senās rindas. „Kas gan ir citādi?”

[sketch of curve in road, with trees and hills]

6. apr. Pirmdiena.

3 apr. piektdien, bijām uz kabani – uz sīrupu mežu. Es, Ines, Suz + vīrs un Luize. Pārēdāmies. Labi bija redzēt lielo krāsni kur dedzina milzu pagales un – vāra sīrupu. Atpakaļ braucot iegājām Oka sieru ražošanas … veikalā. Inesei visu laiku jābrauc – tomēr tas nogurdina, citi var tikai giglīt. Ir gan tā Suzana [right] liela un no vidus uz leju – resna, spēcīga, kā kāds liels, spēcīgs, koks, kolonna, bāka. Vīrs – mazliet pēc bērna, ļoti vien pēc bērna. Suzanes galva – pēc eņģeļa – zelta mati, gari, seja šaura, acis mirdzošas. Intetersants pāris.

7. apr. Otrd. 1987.

Apmācies.

Domas kūtras
Ceļi neatveras
Tāliem ciemiem. 
Varbūt, Tu,
Tev daudz jaunu dienu
Iesi tur darbā, dziesmās līdzēt,
Dzīvot, celt,
Tev daudz jaunu dienu.
Sirds kā kaija viegla
Pāri ūdeņiem
Jaunu laiku krastos
Senos krastos jaunu laiku
Līdzēs celt.

10. apr. 1987.

Ar jauno laiku
Uz tālo malu
Uz sirdij tuvo
Tu dosies.
Tev daudz jaunu dienu
Pāri ūdeņiem
Ar jauno laiku
Senos krastos
Kopā atrasties
Tu dosies, Tev daudz dienu.
Domās pavadu
Tavu dižo ceļu
Kādu vārdu
Tev, kam daudz jaunu dienu.

Montreālas latviešu bibliotekārs: Jānis Birze – 684-4391

Zaļā ceturtdiena 1987. {16.4.87}

Pāris gadus nebiju lasīju. Jauno Gaitu, ne citus latv. žurnālus. Tagad dabūju uz reiz 4 ex.!
Latv. literatūra – cik svaiga! Latviska. Ar krāsu!
Un viņu milzīgo dziesmu svētku bilde un apraksts (I. Ziedonis)
Mani tā satrauca ka nevarēju naktī gulēt un no rīta pusmiegā domāju – man jāsatiek Muceniece Marija – jāparunā, jānoskaidro mūsu pārpratumi! Tad atmodos pilnīgi – Marija sen mirusi. Induss arī.
‘Labietī’ (Dievturu žurnāls) ir Nullīša fotogrāfija – 90 g. vecs vecītis.
Te vēl ir kaut kur citi…
Arvien iedomājos – vai Dzenis Dagne te vēl kaut kur ir? Būtu jāsatiek.

Vēls, vēls
Viss kļūst tukšs,
Mūsu vasaru apsnieg
Klusā ziemā,
Vientuļa putna iesauciens
Sasalst tukšā laukā.
Vai vēl kaut kur uguns
Kādā logā?
Kaut kur iebraukts ceļš?
Ir. Bet ne –
Šīs dienas ceļš.
Tas ar sapni sakusis
Kur tas ved, neved?...

Jūtu, esmu nobijusies no lielās pasaules (jaunās, drošās, lasītās) un mani vārdi nevārsmojas dzejā.
„Priecīgs kas dzīvs,” Ilze Šķipsna brauc ar balto ķēvi… arī tā mirusi.
Un es – bērniņš vēl!…

Lieldienu sestdiena – 18. apr. 1987.

Nosūtīju vēst. Collinei.
Nemazākās svētku nojautas, sajūtas. Kam nav darbdienas, tam nav svētdienas… Nav arī. Svētki jātaisa, jārīko, jāiestāsta.

Kādreiz es biju dziļi sašutusi ka vīrs (pirmajā mūsu gadā) izgāja tīrumā ar traktoru un taisīja troksni!… tas bija ‘galīgi neiespējami’ – tas bija aizskaroši – manā izpratnē, skraidīt, trokšņoties, rakņāties pa tīrumu priekš un pēc, (tas ir pēc lielās piektdienas, klusās piektd.) svētkiem, tas gandrīz jau – svētkus traucēt. Nezinu pat – kā man tāda izjūta bija izaugusi? Sestdienā, svētku sestdienā – vajadzēja tikai kopties pa māju, manā izpratnē un taču jau – manā piedzīvojumā.

Nu – es vienmēr biju iekšēji norūpējusies, nobijusies, kad un kur un kā viņš atkal pārkāps zemnieku dzīves likumus un ar to traucēs savu un manu un mūsu mājas dzīvi. Postīs to. Zemniekam jādzīvo ar cieņu. Kam? Visam apkārt. Dzīvai un nedzīvai dabai. Patiesi ir jau tikai dzīvā daba tam apkārt – nedzīvas nav! Zeme, koks, cilvēks, zirgs – zemnieks ir saimnieks visiem un saimnieks nozīmē – tēvs, sargātājs, rūpētājs, zinātājs. Darbs? Darbs nedrīkst liekt to, valdīt pār to, nomākt, mest chaosā. Saimnieks ir valdnieks pār dabu. Ar ziņu. Ar gudru ziņu.

Iesēt? Jā, varbūt viņš būtu varējis iesēt kādu tīrumiņu, kādu laiku sestdienā pastaigājis (kā svētot! Ha!) pa tīrumu. Ne ķert, plēst, plukšķināt ar mašīnu pāri lielajam tīrumam, pāri visam, pāri robežām ar nesātīguma troksni.
Saimniekam jāzina, jāizkārto savs spēks tā – lai svētkiem atliek laiks godam.
Tāda bija mana doma. Kur tā bija radusies?
Turpat mūsu mājā. Tēva mātes laikā. Mūsu mājā nebija reliģiozs gars, nebija baznīcas likumu. Lūgšanas tur neskaitīja. Lūgšanas – turēja. Dzīvoja.

1. Lieldienas. 1987.g. 19. apr.

Rīts. Mēms.
Bailes jāapsedz bez vārda.
Kas man nekaiš dzīvot
Labāk kā citiem. 
Jāizdomā? 
Nav ko domāt.
Dari. Ko? Kaut ko.

Saule.

2. Lield. svētki.

Saule!
Nostaigāju kilometri 3, vai vairāk. Jādabū svars mazliet nost.

Gāju, skatījos, domāju:
„Kokiem lapas ir jau zaļas
Lai ir zaļas, kas man daļas!”
Taisni tā.
Labi jau ir, ka viņas ir zaļas
Tomēr, labi, būs patvērums
No pārākas saules.
Kas zin, varbūt nebūs daudz saules.
Vakar bija – jau par daudz.
Šodien vēl un rīt!
Un tad būšot ātra maiņa
– Auksts atkal. 
Agra, neuzticama šī saule.

––––––––––––––-

Gaida un gaida velti
Tad – vairs negaida –
Brīvs stāv savā krastā.
Un tad var saucienu laist
Droši bez bēdu
Kā lingu mest
Augstā lokā
Lai nozib gaisā:
Mēs izglābsimies
Mēs būsim tad
Kad vairs negaidīsim
Mēs dzīvosim tad
Pilni no sava spēka
Kā gadsimtus jau.

––––––––––––––

Tev jādzied, Tu kam ir balss.
Atceries to teica jau sen
Vecākais jauno uz pleciem ceļot.
Dziedi Tu, man nav balss
Bet man spēks Tevi turēt, nest.
Dziedi Tu, kam ir balss
Un – cel, ņem plecos
Tu – kam ir spēks.

Marts 1987 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena 2. marts.

Nosūtīju vēstules Freijiem un Gordonam.
Snieg (kā muļķis) vakar visu dienu, naktī un šorīt līdz pusdienām.
Divi dienas staigāju parkā saulē, pavasars bija klāt – te ņēma atkal visu ieraka sniega kupenās. Vakar no rīta vēl priecājos – cīruļu putenis! Bet – ne tik daudz, ne tik daudz. Avīzi puika atkal nenes! Un es tikpat slinks kā avīžpuika – nedaru neko! Lasu. Redzu – ka ja kas ir ko vērts darīt – tad tam jāiet līdz kaulam visos sīkumos visos mēslos etc. Un tomēr – stilam jāpaliek cēlam!?!

Trešdiena, 4 marts 1987.

Saule, pusaizmācies.
Vakar uz ielas ‘satiku pagātnes izjūtas’. Kaut kas kā no Briseles ielas pazibēja kādā svešiniekā. Pavasars? Vakar nebija saules. Ne kāda pavasara. Varbūt tik daudz ka slapjas sniegpilnas pančkas ielas malās.

Sestdiena 7. marts 1987.

Vakar latv. avīzē (no 19. dec. 1986) mans stāsts – ‘Dzīve uz kuģa’. Viņš ir pārmainījis manu virsrakstu ‘Mirkļi uz kuģa’. Es domāju tie bija īsu mirkļu tēlojumi – bet ok. Vienā lapā mans, ar kuģa tēlu lejā, otrā lapā, (pretī) Kukuras ceļojuma apraksts ar laukmalas uzņēmum. – zemes ceļojuma apraksts. Man – jūras. Viņai – ļoti saberzts, kā jau grupas ceļojums. Dažās vietās labi rakstīts – bet pazūd ceļojuma burzmas norisē. Viņai par dabu – man par cilvēkiem – Maria + puisītis Johns, Elga, Helena, Pinokio, klibais kungs, rūtainā dāma, dāma ar rozi, Džo, otrs melnais kalpotājs. Kukurai – mazliet no gida, un tad ainiņa ar kungu baltā žaketē ar melnu tauriņu – kravati, ko viņa notur par sulaini. Tas uzreiz – paliek izgaismots, atmiņā.

Tomēr mans kuģa gabals mani neielīksmo – jo, viss liekas ir par maz ko es rakstu.
Avīzē vēl – Mint. Eglīša stāsts – Citare – labs ar īsto Eglīša stāstīšanas pasauli. Tad – Lidijas Dombrovskas ‘Par upi un diviem laiviniekiem’ fantastisko tēlojums, ‘pasakains’ varētu teikt. Man neko neiespaido. Bet labāks kā pagājušā reizē – pavasarīgais jūsmojums.
Tad vēl – Skujiņa ‘Lauska cimdi’ ziemsvētku stāsts – par daudz atvainošanās un paskaidrojumu – kāpēc to raksta.
Vēl nenodrukāti tur pie Dēliņa ‘Caur sirds lodziņu’ un tagad sūtītie ‘Pulkstenis’ un ‘Nenosūtītā vēstule’. Tā tad – jāraksta kaut kas ar lielu steigu.
Inese nepiezvana. Kā viņai iet? Nu – drīz būs mājā…

[partly in Unpublished texts as Vasaras svētki and Vasarsvētki]:

Vasarsvētki viegli, maigi svētki pie tāda stāvēja visa pasaule apkārt. Vasarsvētkos bija tikai gaiša sirsnīga svinēšana.
[…]
Vītrags aizbrauca uz mežu pēc meijām, ja bij agrs pavasars un bērziņi jau saplaukuši, bet māte teica: “Neved jau daudz, netērē kociņus.” jā, pušķošana nebija tik liela kā Jāņos. Bet pāris bērzu mejas pie māju durvīm, pie kūts durvīm — tās mainīja visu pagalmu, iešanu un nākšanu tanī, deva svētkus.

Kāds kam vaļīgāks brīdis, aizsteidzās uz pastu, atnesa līdzi mājās kādu zaļumu, kādu ziedu. Jaunkalsnavas ļaudīm jaunaudzē ziedēja purenes. Vai ja vēls pavasars, Aiviekstes malas pļavās varbūt jau vērās kāda cāļgalviņa. Pēc tām varēja iet svētkos pašos, jo vasarsvētkos bija jāiet kaut kur ārā, pļavā, mežā, kaut vai jāturas tikai vairāk uz ceļa, ja zeme vēl bija par slapju svētku apaviem.

Upēs, grāvjos, tīrumu malās pavasara ūdeņi vēl turējās augstu līdz malām, vizuļoja, mirdzēja saulē, meta atspīdumus mājās, kokos, debesīs. Vasarsvētkos bieži viss bija tik spožs un mirdzošs, ka acis sāka asarot, mazākais vecākiem ļaudīm un arī Upesleju saimniecei. Un vasarsvētki nāca un nāca, reiz pa gadu, reiz kad ziema beidzās, kad vasara nāca ar savu labumu, bet arī ar savu nopietnību — sēšanu, pļaušanu un gādāšanu. Vasarsvētku caurspīdīgais zaļums, kā īsā jaunība…
—–
U.l. s. mīlēja ģērbties gaišās drānās, tikko nāca pavasars un vasara. Svētdienās un svētkos vienmēr viņa un meitenes tērpās svētdienas drēbēs, labākās, jaunākās, vai dažreiz tikai svaigi izmazgātās un izgludinātās. Uzklāja baltus galdautus. Kā citādi lai svētītu, lai apstātos darbos, iešanā, skriešanā, gādāšanā. Svētdienās atpūtās, apskatījās apkārt mājā un dzīvē. Paskuma, ja citādi kādreiz nevarēja, bet pārlika, pārdomāja un priecājās. Par svētdienas rītu, par izceptu maizi, par spodrību, tīrītu, pušķotu, mugurā vilktu, domās, sejās liktu. Ierunātu, iestāstītu? Jā, arī ierunātu. Viena priecīgs vārds radīja atskaņu otrā. Svētki un svētdienas bija tādas pašas dienas, kā visas citas, un tomēr pavisam citādas, it kā tās būtu citā krāsā, citā gaismā. Bēdas nebija jāizbēdā tad, kad citi gaidīja prieku.

Up. s. šais vasarsv. bija savā mājas galā viena. Pie tā bija jāpierod. Kādi labi gadi kopā [..] kad bērni auga, varbūt sāka aiziet. A. taisījās tautās. Enī mazāk dzīvoja mājās. Arī Vilmai bija vairāk iešanu nekā agrāk — tepat kaimiņos pie mātes ciemos.

Up. s. izstaigāja dārzu, apskatīja ābeļu zarus, ogulājus — viss bija pumpuros un vērās vaļā. Pastāvēja pie bišu stropiem — ‘Jāiet pie bitēm,” viņa sev teica, darbs kas vienmēr no jauna bija jāuzņemas. Ne tik viegls, bet tāds ar sevī slēptu prieku. Tad viņa stāvēja istaba, viņu viesistabā sauktajā zālē, pie loga un skatījās dārzā, skatījās, kā aiz āb. zariem mirdz Aiviekstes ūdeņi un gaisma no otra loga meta viļņu atspulgu sejā un vakara saule jau lējās trešajā logā, vakaru pusē. Tā bija gaiša mierpilna istaba.

Up. s. savā gaišajā garajā tērpā tur ietērpās. Viņa bija skaista sieviete, ar skaistumu, ko lauku ļaudis neprata saukt vārdā, ne īsti novērtēt, tikai just. Viņa bija vidēja auguma, cēlu gaitu, jau no meitenes dienām viņa bija mācījusi sevi — turēties taisni, viņai bija taisns deguns kā grieķu tēlos, neliela galva, pareizi zīmēta mute, tumši pelēkas acis. Seja bāla, jau meitene būdama viņa krāsojusi vaigus ar vēstuļu konvertu zīdpapīru. Arī vēlāk — likusi iesārtu pūderi vaigu galos. To viņa nevarēja pati zināt, ka kļūstot vecākai viņa patiesi kļuva daiļāka. Skaistums ir kaulu veidojumā, grimētāji un fotogrāfi zina teikt. Vairāk viņas sejas kauli rādīja vairāk savu labo struktūru gadiem ejot, varbūt arī ciešanu zīmes vaibstos no dzīves pieņemšanas un jauna prieka bērniem līdzdzīvojot vērtās viņas sejā kāda apgarotība daiļumā.

Enī dažreiz, kad māte lasīja dziļi grāmatā nogrimusi, vilka ar pirkstiem glāstot pār mātes pieri, vaigu, zoda un lūpu līnijām, brīnoties, apbrīnojot. Up. s. dzīve noziedēja tur Up. dārzā, istabās, zālē pie loga.
“Tu dzīvo atmiņās,” kāds prātīgais viesis vai viešņa kā pasmejot to kādreiz teica un Up. saim. nosmaidīja it kā varētu kā citādi dzīvot, it kā būt citāda dzīve. Ik mirklis dzīvotais nākošā mirklī bija — atmiņa.
——–
Tas bija tad tāds miera pilns brīdis, laimes caurstarots, kad bērnu soļu atbalsis vēl šūpojās telpās. Viņi prieka pilni aizgājuši savās gaitās. Upeslejiete tad lēni staigāja no istabas istabā, vēl pilnās bērnu tuvuma. Viņa apstājās pie lietām istabā, apstājās pie viena loga, pie otra, palika stāvot pie tā, kur aiz ābelēm vistuvāk mirdzēja Aiviekste.

Viņa stāvēja savā gaišajā tērpā līdz zemei ar vieglu smaidu sejā, kas gadiem ejot kļuva vēl arvien daiļāka, smalkāka ar laukiem mazliet neparastu daiļumu — bālo seju, taisno degunu, pareizo muti — un tumši pelēkajām acīm zem gludas pieres — kā grieķu tālā. Enī dažreiz pārvilka viegli pirkstus šīs mātes sejas , līnijām, kā brīnoties — kur Tu tāda radies?

Enī nevarēs viegli atrast sev vietas šai dzīvē — māte domāja. Auce bija atradusi, bija laimīga un Andis jau bija kā pašu bērns, kā dēls, kā brālis. Lai nu cīnās abi. Dzīvei ir daudz līkloču ceļu.
Bet Enī gāja kā nezinot, kur apstāties, atskatīdamies, it kā būtu pagājusi garām. Nupat viņa bija aizbraukusi uz mežniecību — jo tur sauca. Bet viņa klausīja aicinājumu tikai tādēļ, ka citur šai dienā nebija, kur iet. Un bija svētki, kopā būt ilgošanās.
Māte nopūtās un skatījās Aiviekstes vizēšanā, ābeļu zaros. Jauna vasara, dzīve, atkal sildīs māju.

16. marts pirmdiena.

Pie Bacha es ieeju 
Pa sētas vārtiņiem
Kur mazās invencijas, 
Fūgas tur dārziņā
Fūgas, sirdsšķīstās.
Viņš pats tur kādreiz
Tuvu garām noiet
Nākdams no mesām
No koncertiem
Gadsimtu krēslas slēpts.
Tad dzird tur
Kā ietrinkšķinās 
Kāda sarabande
Passepiede

18. marts. Trešdiena 1987

Ziema vēl nebeidzas. Uznāca vēl sniegs. Tagad – tīras ielas, bet dārzi pilni ar sniega kaudzēm, vējš, saule, ne visai mīlīgs, lai arī ne visai auksts.
Rūpes kaut kur grauž, nedomājot tās tomēr domājas – Inese tik daudz smēķē! Liekas – to vīnu arī varētu mazāk. Un – nav viņai miera no visādiem – pienākumiem.
„Kāda miera Tev vajaga?” – reiz Jaša man teica.
Jā – jaunam varbūt miera nevajaga. Un man ir par daudz miera, vai nē? Es neko no viņa nevaru veidot. Beigta masa, miers. Un tas kļūst tad beigts nemiers. No tā arī neko nevar radīt.
Spēlēju Bacha fūgas – un beidzot patiesi iemīlu viņu. Viņš ir kā zeme – savos mazajos darbos. Lielos es vēl nepazīstu. Tur viņš it kā esot – debesis etc.

19. marts 1987.

Liekas šodien uz ielas redzēju to cilvēku – kas man izskatījās kā no ‘vecās Francijas’. Vai vēl meklēt, dzīvot?

21. marts.

Vakar pie latviešiem – grūts pazemojošs brīdis (ar zobiem), vispār – kā lai ‘sevi nostāda’ vietā, kur tomēr domā citādi kā tu. Citas mērauklas. Klišējiskas ‘tautas ciešanas’ rindas dotu panākumus, bet tās es nevaru izspiest. Un nav man arī pārsteidzošu jaunumu stilā vai saturā – kas liktu ieraudzīt, atzīt. Jāiet pensionāru klubā – svinēt daudzās dzimšanas dienas ar tortēm etc. Nē. Tad labāk es staigāju pa tukšām svešām ielām.

Jeb varbūt es pie šīm tortēm atrastu kādu tematu ko es patiesi meklēju? Varbūt. Bet par kādu maksu? Rāpot tur mēnešiem iekšā. Un kā, kā palikt tikai skatītājam, lai ko redzētu, saprastu. Un vislabākais iznākums tomēr būtu – bezcerīgs vecuma rēgs.
Mishele arī runā par iznīcību savos visos mākslas darbos. Runā kā jauns kas to vēl nejūt uz savas ādas. Visi jaunie labprāt runā par nāvi. Claudīnes izstāde tomēr ir – pašas ciešanas – līdz kaulam! Par – neglītumu. Tās ir – lielas ciešanas.

Ziemeļzemes nakts, maiga
Pilnam nesatumst
Zaigo sienās, jumtos
Mieru nesdama
Beidzot tik it kā pierunā aizvērt acis.

22. marts 1987

No 3. nov. 1962. g. Piezīmēm:

Saule tik silta šodien
              Karsē puķu galviņas dārzmalās, parkos
                  Stūros, kur nesamin soļi;
Saule tik silta un vējš šūpo ziedus
              Kā karstos glāstos no kuriem vairs nepiecelsies
                  Jo dzīve būs nodzīvota;
Saule tik spoža šodien, pasaules pilsētā ūdeņu skautā
              Kā bērna rotaļlietiņu sakrautais klājiens
                  Karst krāsās un dūmakās savās
                  Kas smagi spiež skatu pie zemes:
                  Kur citur cilvēka acs lai griežas!
Saule dedzina šodien – kūst asfalts zem soļiem
              Kā kara pulki pa ielām zīmēm klausot
                  Skrien cilvēku bari, kāri ko pirkt, ko dabūt
              Iekārot, iegūt – ziemsvētku laiks ir tuvu.

Šīs rindas prasās uzrakstīt tādā kārtībā – kā tās tur piezīmēs rakstītas. Apskatot iekšējās atskaņas un rindu ritmu – liekas tā ir dzeja. Toreiz tā nāca gatava, kad nāca. Tāpat kā tagad – kad tā nāk…
Toreiz nāca gari un droši, tagad īsi, ja nāk, bet ilgu laiku tagad – nenāk. Viss ir sastindzis kādā neziņā, bailēs, īgnumā, tukšumā, pamestībā. Tukšumā.
Ja Freimanis nebūtu tik ātri šķīries – viņš mani būtu iztaisījis par – jā par poetu. Atsaukties kādam vajaga.

25. marts. 1987.

Rītu papa nāves diena. – 68. g. jau. Parīt – Ineses dzimšanas diena. 45. jau!
Dienas un Gadi liku virsrakstu savai grāmati. Vienkārš, ļaudis saka. Man tas liekas – bagāts. Dienas un dienas un tad gadi. Krājas arī tie – gadi un gadi. Un vai es nevaru pateicību vien teikt – tik ilgi ļauj iet spēcīgi? Bet es to – čīkstu un pīkstu. Gribu nezin ko iegūt. Padarīt. Ko padarīt tik vēl, kad pašai tur nekas netiek? Pēdējais dzejolītis (nu jāsaka – dzejolītis, kā Gubiņa saka…) liekas ir ar dzeju klāt. Kas tad ir dzeja – ja ne šī mazā aina, saruna, doma, vēlēšanās caur kuru spīd bijusī diena un ilgas pēc tās vēl reiz to gūt. Protams – dzeja nav ne idejā ne domā – dzeja, ja tā ir – tā ir – tā izteikšanā, tā tad – formā? Forma nevar būt bez tā ko tā ietver – tā veca lieta. Nav vērts papīru te niekot par to runājot.
Tas koks, kas ‘iedvesmoja’ šo dzejoli ir kāds koks kas aug ielā, liels, kur dažreiz nāku no Metro veikala. Viņš blāzmoja tā – rudens krāsās, gaismās, patiesi šķita – laime viņā ietvērusies – spoguļojās –
Par koku ir vieglāk rakstīt kā par cilvēku…

Un ar Bachu, veco smago
Gadu klātās ēnās
(Viegli) cēli dejot menuetu
Uzsākt viņa fūgā
To man ļauj
Šīs vientulīgās dienas.

30. marts. Pirmdiena.

„Prieks, kur Tu rodies?” Kas to teica, rakstīja? Šorīt tā varu prasīt. Dažu rītu (nupat aizvakar?) drūme uzguļas tikko mosties.
Šorīt – laba, gandrīz laimīga sajūta.
Ko gaidu? Ko ceru? Kas nāks?
Vakar, Suzanne [right] te bija, ierunājos par sīrupa mežu – un teica varbūt izkārtos braukšanu, ne tālu uz labu, skaistu vietiņu. Varbūt tas dod kādu vēja pūsmu domās.
Sapņi bija murgaini – pabeidzu lasīt (grūti lasīt franču valodā tik ‘neizkārtotu’ tīši ‘muļļātu’ tekstu, pie tam ar saturu par garā sajukušu personu. Lai arī cik viss ‘daiļi’ M. Duras – par Lolu.

Februāris 1987 (Ķikure/Kikure)

3. februāris 1987. Otrdiena.

Šodien nosūtīju E. Dēliņam 2 prozas
1) piekusis pulkstens
2) nenosūtītā vēstule
3 dzejoļi
1) koks rudens rotā
2) Tu mani vēl neatstāj dzimtā zeme
3) Šīs dienas mani lutina.
Inese šķiet laimīgāka kā parasti – viņas kritikas kurss – radot interesi ievērojamās personās! Viņa pat teica – es varētu aizbraukt (aizlidot) vasarā uz 2 ned. uz Banffu!!!!

Mātes balss: „Rudzi zied.”
Vasaru atnes.
Pār krūtīm silts vilnis
Iet nākdams no tīrumiem
Kas maigā miglā viļņo
Plūzdams līdz mežiem
Līdz/ar debesīm. Tavi
Soļi zemes smiltīs.

–––––––––––––-

Tu esi gaisā ko es elpoju
(Tu esi) gaismā kas spīd manā logā
Es Tevis nevaru izbēgt
Man jāpieņem Tavs tuvums
Kā man jāpieņem dienas un nakts
Nākšanu un iešanu
Bez kā to paturot
Vai savažojot.

–––––––––

Viņš staigā mēms,
Tiklīdz tas muti vērs
Tā noslēpums tam
Nāks pār lūpām.
Tā nedrīkst būt –
To sodīs, tiesās, pels.
Viņš staigā mēms
Tā noslēpums ir smags
Bet ne kā akmens
Kas tumsā grimst.
Tas ir kā zieds
Kas nesavītis
Gaismā uzpeld
Kā siltums kas līdz griestiem kāpj
Un ārā brūk
Ja durvis vērtu.
Viņš staigā mēms
Un dzeja mirst uz viņa pleciem.
Krīt mājās sniegs.

10 febr. Otrdiena.

Sniega kalni ielā. Temp. labāka ka vakar 7 zem 0, no 17 zem naktī.
Nosūtu vēstules Ozoliņai, Gubiņai, Elv. Aronei un Collinei Petersonei.

Pacietīgi egles zari šūpo sniegu
Ilgi ciešoties caur ziemas dienām:
Nešaubīgi – atnāks pavasars
Ja tik – zari nenosals ledus miegā
Ja tik saknes saglābsies dzīvas
Dienu dienām ilgi drebot pamestībā.
Ak, kā. Tu celsies gavildienā
Dzelži ledainie kad lūzīs
Tava spēka lauzti tanī dienā.

Blāblāblā

Pa pieprasīto taku….

Reliģijas, ticības nav
Kas ņemtu pie rokas,
Dievs, Dievs liekas ir
Bet bez eņģeļiem.
Eņģeļu nav.
Mūžīgā dzīvošana?
Vai tā ir akmenī?
Akmens – ignorāmus –
Akmenī dziļš miers
Nekā nav vajadzīgs.
Cilvēki – ko viņi grib
Ko tiem no manis vajag
Sveši, sīki, bezvērts māņi.
Akmens miers ir plašs
Dziļš, labs, salds
Ja to atņemt grib
No tā ārā celt.
Tik cilvēka doma
Ja akmenī atplaiksnī
To šķel –
Viss mainās:
Cilvēks ir viss
Akmens, akmens tik
Nav nekas.

14. febr. Sv. Valentine day.

Tumši zilas alpu vijolītes uz galda. 24 gr. zem nulles. Saule sāk nākt logā. Klusums. Vientulība. Bet Inese ir te. Nekas īsti nekaiš. Lai arī – jātinas lakatos.
Un kas paliek, kas nāk vēl līdz, kad tik daudz kas šķiet jau – lieks? Paliek mīlestība.

Pie rozes ziedlapa maiga
Tu esi kur stāties kur grimt
Atstājot pasaules zaigu
Aiz durvīm.
Stars mīlestības vissīkākais
Kas skāris
Paliek kā saules tilts
Kad ātrās dienas pāri
Kā patvērumu/guvumu auklē sirds
To ko devusi
Patvērumu rod, ko [..]
Degot atdevusi
Mīlestība
Viss viens vai ņemta, dota?
Tā vēlos soļus
Glābj un rotā.

Svētdiena 15. febr.

Saule. 23 zem 0. Istaba bija auksta – saule tagad silda. Simts lupatas savilktas mugurā. Ja nekustās, ķermenis salst. Nezin kādēļ naktī zem segām nesalst?
Vakar lasīju – kaudzēm avīzes, franču un angļu – sestdienas avīzes – ļoti biezas! Šodien (avīze vēlu) lasu ‘La Condition Humaine’ – André Malraux. Esmu kādreiz to (pa pusei?) lasījusi.

Jaunais d. novilka balto virsvalku – tas nepatīkami spieda padusēs. Nebija arī vajadzīgs. Ar pacientiem bija vairāk runāšanas kā fiziskas saskares. Cauri uzgaidāmai telpai iedams viņš bija redzējis ka gaidītāji ir tikai jau otrreiz, trešreiz nākušie pacienti. Pa lielākai daļai viņa darbs būs – lasīt dažādo testu rezultātus un runāties, cik tas šķitīs vajadzīgs.

Tomēr cīņa, cīņa bija vienmēr. Viņa daktera darbs izvērtās savādāks, kā viņš to bija varējis iedomāties. Nebūt ne grūts, medicīniski ņemot. Bet sarežģīts diezgan cilvēku attieksmju ziņā, sociāli.

Dr. apsēdās brīdi pie galda, bezdarbībā, atpūsties kādu minūti. Pacientu nāca daudz. Med. P. caur kuru nāca pilsētas šīs apkārtnes visi slimie, tikko saslimušie, vai tie pārejas stadijā no pirmās izmeklēšanas uz testiem uz citiem dakteriem speciālistiem, vai slimnīcām. Praksē strādāja 3 dakteri. Viņš šķiet bija viens, pie kura apstājās un palika gandrīz kā pie ģimenes daktera vieglāk slimie, gadījiena slimie un vecie, vecojošie. Sievietes. Viņu ielenca sievietes. Viņš apgājās ar viņām iecietīgi, saudzīgi, ar sirsnīgu lielu līdzdalību viņu likstās. Cik ilgi tā varēs? Viņam dažreiz ienāca prātā? Jāvar. Jāmēģina atrast pareizā pieeja. Ne tikai medicīniskie padomi. Un jāatrod ceļš, jāmācās šinī daktera, ārsta sociālajā laukā.

Nevajadzētu būt grūtībām – viņa pacienti viņu mīlēja. Laba nav par daudz, laba nevar būt par daudz. Mīlestības – nevar būt par daudz. Tomēr – viņam bija jāsargājas – lai tas nekļūst – par daudz. Ne viņa dēļ, par daudz viņam tas nevarētu kaitēt. Viņš bija drošs, viņam bija sava dzīve. Vispirms viņam bija jāsargā savi pacienti, savas pacientes lai tām nerodas – mīlestības par daudz. Tas nāktu par ļaunu viņu veselībai, viņu dzīvēm, viņa, daktera attiecībām ar tiem, tām. Jā, visvairāk viņa pacienti bija sievietes. Varbūt vairāk, jā vairāk vecas kā jaunas. Vecie slimoja vairāk. Un bērni. Bija jaunās sievietes, kas nāca ar saviem bērniem. Savādā kārtā, ja viņam sāka rasties problēmas, tās bija – vairāk ar vecām sievietēm. Vientuļie, dzīves pamestie radījumi pietvērās viņam, nāca, žēlojās, runāja, runāja. Runāja – kā – tā varēja būt. Jā sākās skatīšanās, meklēšana ar acīm pēc nezin kā, vai pēc zinām kā, tas bija grūt panest.

Bet viņš sāka pierast, norūdīties un izprast.
D. uztrūkās viņš par ilgu bija sēdējis dīkā.

19. febr. Ceturtdiena 1987

Vakar vienu, šodien otru vēstuli nosūtīju Dzidrai. Vakar pienāca viņas vēst. + Cheks! Šodien vēst. no Freijiem – Esera kundze nomirusi.
Grūti man izspiest asaras – kā koks, kā akmens jūtos – nevaru, atkust – tomēr taisni tā: izžņaudza no manis kādu asaru saviebtā sejā.
Nupat nesen – kad rakstīju citiem – domāju ka būtu jāuzraksta Esera kundzei. Neuzrakstīju.

Hugo Misiņš


Domāju – ka būtu jāuzraksta Misiņam, viņam 80 gadu. Bet – vai ir tā – jāatvadās? Tas varbūt nekā laba nedotu. Sūti dzīves ziņu, (savos rakstos) ne personīgu it kā – atvadīšanos.

Dažreiz domājot, dzīve rādās redzama kā plašs lauks. Līdz horizontam. Mazliet kā kādās Sirreālistu gleznās, kas nekad nav īsti patīkamas, bet tomēr — fascinējošas. Un es eju viņā raugoties, it kā pēc ēnainiem kokiem, meklējot, vēloties satikt, apstāties pie dzīvē satiktajiem tuvajiem, labajiem. Draugiem.
Lūk tur — tas!
Nē, tā vairs nav. Tas miris. Tas — zem… zem šī lauka.
Un tas? Tā vairs nav. Tas arī — zem. Tā vairs nav.
Un tas tur, un tas, kas bija… to vairs nav. Viss ir izretināts. Lauks ir kļuvis tukšs, tik reti kur vēl kāds pie kā varētu apstāties. Bet vai es to daru? Es eju. Tāpat kā agrāk. Jo, ja tā tas ir, ja tā tam jābūt, ja tur man jāmeklē… Nevajadzētu būt — grūti. Jo tā — vientulības nav,


20. febr.

Siltāks.
Biju pie daktera – un šoreiz vairāk nebūs jāiet. Ļoti vesela laikam esmu. Zāles – negrib nekādas dot. Ēd (daudz!) piena produktus, staigā, esi – aktīva – Labi – tas viegli pildāms. Mugurkauls un kājas veselas – OK. Esi aktīva. Kā? Staigā. O.K.

21 febr. Sestdiena

Nu dienas iet ātri! Varbūt būs jau ziemai pāri. Ilgākais (gandrīz nedēļu) lielais aukstums uzvarēts. Kā tas var būt – bez flū!
Jā, man patīk tas dakterītis – gribētos lai viņš ir draugu pulkā, nāk uz ‘partijām’, bet varbūt viņš šķiet interesants, runāties, dzirdēt to – tādēļ ka tās ir daktera ziņas ko viņš runā, padomi, iedrošinājumi, līdz ar to arī tas ko viņš izsaka ārpus medicīnas lauka, šķiet interesants.

Varbūt viņam, un ne tikai – varbūt, viņam ir sava metode, kā tikt galā ar savu uzdevumu. Ņemot asins spiedienu, kas ir viegla procedūra, viņš arvien izsaka kādu personīgu piezīmi – jautājienu – kas uzmundrina cilvēka garu, ierosina uz dzīvi. „No kurienes Jūs esiet?”
„Ko Jūs lasiet?”
„Cik Jums gadu” – pirmo reiz jautāts tas gan varbūt bija jājautā pie galda, papīrus kārtojot, pierakstot. Bet pirmā vizītē tas vēl nebija prasīts.

Svētdiena 22. febr.

Ļoti skaista diena – saule, silts bez vēja. Ielas puslīdz tīras tikai dārziņi vēl pilni sniega pāri sētām.
Inese vakar aizbrauca uz Toronto. Šodien brauks mājās.
Es staigāju, varbūt par ātru, par nepacietīgi. Spēlēju. Bachs uzlabo pirkstu veiklību vairāk kā jebkāda cita spēlēšana. What for? Par slavu Dievam, dzīvībai.

Janvāris 1987 (Ķikure/Kikure)

1987 Kanādā Montreālā

8 janvāris 1987. Ceturtdiena.

Jau atkal sniega rozes zied
Egles zaros man logā
Un šķiet – sendiena, it kā Tu nāktu tuvu
Bet tikai svešums iet
Ar citiem soļiem ielā
Pat pēc maiguma vairāk siltuma
Ir jāmeklē svešā vaigā.

12. janv. 1987.

Rīts vibrē rokās, pirkstgalos.
bet sniegties kur?
Vien sniegs ir logā
tukšā ielā vējš
zari šūpo viegli -- 
dali maigumu 
no sava sapņa.

15. janv. 1987.

Laiks silts. Inese rītu brauks uz USA. Es nedaru neko! Absolūts tukšums galvā!
Tagad 2 appointm. – uz kādu veselības testu slimnīcā, tad pie acu ārsta. (Tad vēl varbūt pie šī daktera kur eju). – un vai tad būs cauri ar veselības pārbaudēm?
Es jūtos vesela diezgan! Nevaru gulēt aiz nemiera un nevaru strādāt – rakstīt – kaut kā riebjās, taisni riebjās tā situācija kurā mēs migrantrakstītāji esam. Ne atalgojuma, ne kritikas ne īstas brīvas darbības kopsolī – sacensībā. Ne – lasītāja par ko būtu kāda zināšana.
Bet ko es brēcu? Ko es gribu? Man drukā (Austr. Latv.) visu ko iesūtu. Citur? Liekas – visur ir – savējie! Lond. avīzē gan bija kas iespiests. Bet vai viss! Un – kas ar ‘Latviju’ notiks. Varbūt es vēl sākšu kustēties. Gaidu kādu – ‘ierosmi!’

16. janv. 1987.

Šatakvas konference Latvijā 1986?

29. janv.

Ziema iet uz priekšu. Dzīve iet.
Bija ļoti aukstas dienas, daudz sniega, putenis! Tagad siltāks kādu dienu. Būs atkal sals! Vēl februāris nāks.
Rītu – Austrālijā izcīna jachtu cīņu. Amer. ar Austr.
Dzidra – salās. Raksta labas ziņas – lēts un laba dzīvošana. Tikai dienas vidus, ļoti karsts, sutīgs.
No Daug. Van. žurnāla Toronto saņēmu $10 (bez maiņas santīmiem – tas ir 9.64.) Tā tad – 2 žurnālos ielikts, stāsts un dzeja.

Cilvēki? … Viņi ir noslēpušies. Viņi ir kaut kur tepat tuvu apkārt. Viņi ir savā mājā. Savā automašīnā. Savā veikalā. Savā birojā. Viņi nevar skraidīt apkārt.

Tie kas skraida apkārt – apstājas prasa naudu. Slepus izņem no kabatas naudas maku. No – Tavas kabatas. Tavu naudas maku.

Viņi iet veikalā, ņem ko grib nemaksā. Sašauj, nošauj Tevi. Pieliek uguni Tavai mājai. Viņu ir daudz. Nu ne tik daudz kā to, kas ir savā mājā, savā birojā, savā darbā. Tie skraida apkārt. Guļ uz režģiem ielas malās caur kuriem plūst siltāks gaiss no mājām kur dzīvo tie kas ir noslēpušies.

Ir ziema.
Nāks vasara, būs labāk. Būs mazliet labāk.
Grūti ir slēpties.
Bēdīgi ir, ka nevar nevienu atrast, visi ir pazuduši.

Sestdiena 30. janv. 1987.

Austrāļi zaudēja Amer. Cup! Bāh! Lielie, lielie visi varenie. Kad tik vien visu darīja kā nākas – tas ir godīgi?! Kur tie lielie uzvarētāji newzēlanderi palika? Aizbāza – ar ko? No good!
Un man, arī mani – slinkums kauj nost.

Kad viss ko kāro, kļūst atņemts
Nav taupīts ne nieka prieks,
Tad uz mirkli iejūsmo prāts
Jūtot uz savām dienām
Traģēdijas karalisko lielumu.